Aleksejs Iļjičs Osipovs

Maskavas garīgās akadēmijas profesors

 

Par ko brīdina divi tūkstoši gadu?

 

Cilvēka dzīve, cilvēces vēsture ir dziļas jēgas piepildīta. Šis apgalvojums dabiski izriet no kristīgā skatījuma uz pasauli kā uz visugudrā un visulabā Dieva radījumu.  Taču kāda ir šī jēga? Kāpēc vajadzīga vēsture? Šie jautājumi nevar nesatraukt katru domājošu cilvēku. Kā uz tiem atbild kristietība?

 

"Progress, kas noliedz Kristu, kļūst par regresu "

 

Viens no svarīgākajiem kristīgās mācības elementiem ir atzinums, ka garīgi – miesiskās dzīves pilnības sasniegšanai cilvēkam nepieciešams pieredzē iepazīt savu nespēju sasniegt to cilvēcības ideālu un to tikumiskās un garīgās dzīves tīrību, ko viņš jūt savas dvēseles dziļumos, un kura tik spilgti sniegta Kristū un Viņa Evaņģēlijā. Tāda iepazīšana noved cilvēku pie sava esošā – pazudinošā - garīgā stāvokļa apzināšanās, pie nožēlas par izdarītajām kļūdām un nelietībām un no šejienes – pie izpratnes par Dieva - Glābēja nepieciešamību. Šī izpratne dara cilvēku spējīgu pieņemt Kristu, un rodas izpratne, ka savienošanās ar Viņu  ir cilvēciskās dzīves un, tātad, visas vēstures jēga.

Tādam izziņas ceļam ir divi līmeņi: personiskais un sabiedriskais.

 

Pirmais attiecas uz cilvēka iekšējo dzīvi, kad viņš, no visa spēka cenšoties dzīvot saskaņā ar sirdsapziņu, ar Evaņģēliju, pārliecinās, no vienas puses, par to, cik viņš ir nepilnīgs, vājš, garīgi slims, lai taptu tīrs, patiess, mīlestības pilns – pēc Kristus tēla; no otras – kā viņš mainās savā iekšējā, bet līdz ar to arī ārējā, dzīvē, kad vēršas pie Dieva nožēlā un lūgšanā. Katra cilvēka dzīve, ja to uzmanīgi analizē, pietiekami pārliecinoši var parādīt viņam, ka viņa labums, laime ir iespējama tikai vienotībā ar Dievu, ko var iegūt, ejot pa pareizas (taisnas) kristīgas dzīves ceļu.

Otrs, sociālais, līmenis attiecas uz dzīves ārējo pusi, kuru novērojot, kļūst acīmredzami rezultāti cilvēces progresam, kuram Dievs nav vajadzīgs. Cilvēces attīstības vēsturiskais process bezkaislīgi liecina par tā darbības augļiem. Šie augļi vairs nav atsevišķas cilvēka dvēseles noslēpumi, bet objektīvi fakti, kas neviļus liek aizdomāties pat sākotnējiem cēloņiem, kas tos izraisījuši.

Tādējādi vēstures jēga, no kristīgā redzes viedokļa, ir tajā, lai katra atsevišķa personība, kā arī cilvēce kopumā, iepazīstot savu darbu augļus, pārliecinātos par sava, t.s. brīvā, no Dieva neatkarīgā, dzīves ceļa pazudinošo raksturu un nonāktu pie izpratnes par Kristus Glābēja nepieciešamību. Šī izpratne ir galvenais cilvēka dzīves ieguvums, tās patiesā jēga, jo tajā ir cilvēka glābšanas iesākums.

No divdesmit kopš Kristus Piedzimšanas pagājušajiem gadsimtiem tieši XX - tais šīs jēgas izpratnei ir devis īpaši daudz, un vienlaikus arī izpratnei par tāda progresa bezjēdzību, kas atdalījies no idejas par Dievu un Kristu. Šis gadsimts, īpaši tuvojoties tā beigām, kā nekad agrāk, atklāja cilvēka skatienam to bezdibeni, kurā noved neremdināma kaislība - kļūt par dievu. Tagad atklājas, ka visi tie gigantiskie cilvēces domu un darbības pūliņi, kas veikti, lai izveidotu paradīzi zemes virsū bez Dieva, izrādījušies ne tik vien veltīgi, bet noveduši cilvēci pie pilnīgi pretējiem rezultātiem. Uz trešā gadu tūkstoša sliekšņa cilvēce attapusies tādu krīžu priekšā, kas apdraud nevis vienkārši cilvēka labklājību, bet pašu dzīvi zemes virsū.

Kas par lietu? Kā tas varēja notikt?

Parasti domā, ka visas šīs krīzes radušās sociāli – politiska un zinātniski – tehniska rakstura kļūdu dēļ, un ar zināšanu progresu tās pakāpeniski tiks likvidētas. Tomēr vēsture, kā redzam, rāda ko citu – to, par ko kristietība runā jau divus tūkstošus gadu. Arvien vairāk reāli tuvojošamies katastrofas cēloņi meklējami tajā melīgajā idejā, ar kuru no pašiem sākumiem dzīvo cilvēce.

Uzdosim vienkāršu jautājumu: kam pievērsta visa uzmanība, piemēram, audzinot un izglītojot cilvēku? Bez šaubām, tam, lai sniegtu viņam daudz zināšanu, profesiju, intelektuālās attīstības iespējas, kultūras apguvi, lai viņš saņemtu maksimumu materiālo un kultūras labumu un varētu uz mūžiem iekārtoties te, uz zemes. Par neizbēgamo un absolūti ticamo realitāti – nāvi - un personības mūžīgās dzīves iespējamību nav runas. Reti, ļoti reti, audzināšanā parādās tīra, svēta cilvēka veidošana, kura dzīves mērķis būtu nevis šai dzīvei nepieciešamie zemes labumi paši par sevi, bet nezūdošās tikumiskās un garīgās vērtības. Līdzekļi šai dzīvei pilnībā izstūmuši mūžīgās dzīves ideju, kurā vienīgajā ir iespējama jēga. Jo tā ir dzīvē, nevis neizbēgamajā nāvē. "Šeit" - lūk, tas ir kods, kas nosaka cilvēces dzīvi visā tās pastāvēšanas ritējumā: tās ieceres, daiļradi un cerības. Tieši šī mērķtiecība uz tikai "šeit" noved cilvēci, no pareizticīgā redzes viedokļa, nevis pie gaidāmā vispārējā, paradīzei līdzīgā, uzplaukuma, bet pie galīgas, globālas traģēdijas. Tādi ir vieni no pašiem fundamentālākajiem cilvēka sirds un prāta maldiem. Saistībā ar to ir interesanti pievērsties sekojošam faktam.


Pastāv acīmredzama esamības līmeņu hierarhija. Ir fiziskais līmenis – zemākais. Virs tā – bioloģiskais, kurš liecina par tādu augstumu, salīdzinājumā ar kuru fiziskā pasaule izskatās elementāra. Virs bioloģiskā līmeņa ir psihiskais. Lai ilustrētu to, cik lielā mērā tas pārvar bioloģijas prasības un likumus, atcerēsimies, piemēram, fiziski vāja cilvēka satriecošo spēku niknumā, vai kareivju pārsteidzošo izturību pie satriecošas fiziskās slodzes militāro darbību laikā. Vēl augstāks līmenis, kuram cilvēkā ir pakļauti gan bioloģiskās, gan  psiholoģiskās dzīves puses, ir tikumiskais. Taisnības un patiesības dēļ cilvēks ir spējīgs upurēt visu savu labklājību un pat dzīvību. Salīdzinot ar pienākumu, godu un patiesību tā zaudē viņa acīs visu savu vērtību.


Tomēr esamības virsotne un viduspunkts ir garīgais līmenis, kura priekšā pat tikumiskais izrādās otršķirīgs, pakārtots. Tāpēc cilvēka garīgais stāvoklis nosaka visu viņa dzīvi visās tās izpausmēs, kaut pašas likumsakarības, kā cilvēka gars mijiedarbojas ar viņa dzīves darbības citām pusēm, paliek noslēpumā.


Bet kas tad ir garīgums, un kāda ir tā atšķirība no tikumības? Apustulis Pāvils kristīgo garīgumu aprakstījis šādos spilgtos vārdos: "Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība... Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām. Ja dzīvojam Garā, tad arī staigāsim Garā. Nedzīsimies pēc tukša goda, cits citu izaicinādami, cits citu apskauzdami” (Gal. 5: 22 – 26). Tātad, garīgums ir dvēseles stāvoklis, kam ir noteiktas pozitīvas īpašības, ko, piemēram, nosaucis apustulis Pāvils, un tai pašā laikā tās raksturo dvēseles tīrību no jebkādas iekšējas netīrības, vispirms jau no lepnības, "godkāres, mantkārības un baudkāres" (abba Dorotejs), kas savukārt rada veselu buķeti citu neskaitāmu kaislību. Cilvēka garīguma pakāpi gandrīz nav iespējams novērtēt no ārienes, jo dvēsele nav caurredzama ārējam skatienam. Taču tikumība – tas ir cilvēka attieksmes raksturs pret apkārtējo pasauli, pirmkārt, pret otru cilvēku, pret sabiedrību. To novērtē pēc cilvēka rīcības, lai arī tās iekšējie motīvi lielāko tiesu paliek citiem apslēpti. Tāpēc ne visa cilvēka tikumiskā rīcība  vienlaicīgi var būt patiesi garīga, tas ir, veikta bez savtīgiem pamudinājumiem uz labo vai labā dēļ. Tādā gadījumā tikumība izrādās negarīga, bet tā saucamais augsti tikumīgais cilvēks - "svētais sātans”.


Cilvēka garīguma raksturu un pakāpi galu galā nosaka tas mērķis, kuru viņš sev uzstāda dzīvē. Tāpat kā tajā vai citā sēklā ietverta laba vai slikta graudu vārpa, tāpat arī mērķis padara visu cilvēka dzīvi vai nu veselu, pareizu, vai nenormālu, neprātīgu, jo galīgā mērķa priekšā viss pārējais pārvēršas, labākajā gadījumā, par līdzekli, sliktākajā zaudē vērtību un tiek samīdīts.   No šejienes – ja cilvēka augstākais mērķis ir baudas, slava, bagātība, tad viss pārējais, tas ir, gan patiesība, gan sirdsapziņa, gan otrs cilvēks, gan tēvzeme, gan daba, gan... Pats Dievs izrādās lieks. Bet, ja uz šo mērķi tiecas ne vairs kādi atsevišķi cilvēki, bet veselas tautas, visa cilvēce, ja tāds mērķis ir visas civilizācijas, visa cilvēces kolektīvā saprāta dzinējspēks, tad vai gan nav acīmredzams, kāda nākotne gaida ,,apdzīvoto kosmosu”? To paredzēt nav grūti, redzot mūsdienu reālijas. Personības un sabiedrības stāvoklis ir sava veida atslānis,  kurš rada visu cilvēciskās esamības zemāko līmeņu ,,kristālus”, nosaka visas cilvēka dzīves darbības virzienu un saturu. Gars rada sev formas. Kāds ir garīgums, tādi ir cilvēces jaunrades augļi. Te ir mūsu civilizācijas krīzes atminējums. Tajā ir cilvēka dzīves pamatlikuma būtība. To skaidri noformulējis Kristus: "Meklējiet vispirms Dieva Valstību un Viņa taisnību, un viss pārējais jums tiks pielikts" (Mt. 6 : 33). Taču to var izlasīt arī citādi: Ja vispirms nemeklēsiet Dieva Valstību un Viņa taisnību, tad jūs neko nesasniegsiet. Tāda ir kristīga, precīzāk, pareizticīga atbilde uz mūsdienu galveno jautājumu: kāpēc cilvēce tuvojas nevis pilnīgas labklājības triumfam šajā pasaulē, bet gan ar satriecošu paātrinājumu – galīgai un nenovēršamai traģēdijai.


Uz šo likumsakarību norādījuši daudzi. Mūsu pazīstamais krievu sabiedriskais darbinieks, slavofils Ivans Aleksejevičs Aksakovs vairāk kā pirms simts gadiem izteica to brīnišķīga spēka un pravietojuma patosa pilnos vārdos: "Progress, kas noliedz Dievu un Kristu, galu galā kļūst par regresu: civilizācija noslēdzas ar mežonību; brīvība – ar despotismu un verdzību. Novilcis no sevis Dieva tēlu, cilvēks neizbēgami novilks - un jau novelk -   arī cilvēka tēlu, un rūpēsies, lai iegūtu zvēra tēlu". Tiesa, ja Aksakovs dzīvotu tagad, tad, bez šaubām, viņš visdrīzāk pabeigtu ar vārdiem: "un rūpēsies, lai iegūtu  dēmona tēlu", jo tos dzīves ideālus, kuri arvien vairāk aizrauj mūsdienu cilvēci, grūti nosaukt citā vārdā.


Kristietība aicina cilvēci pārskatīt un izlabot, kamēr nav par vēlu, to izšķirošo civilizācijas attīstības ceļu, kurš iesākās ar cilvēku pirmo grēku, pirmo viņu kārdinājumu – noraut visu ("labā un ļaunā") zināšanu augli un kļūt šajā pasaulē par dieviem bez Dieva – un kurš ar ārkārtēju spēku un arvien lielāku uzstājību īstenojas tagadējā laikā. Šī izlabošana ir iespējama tikai pie nosacījuma, ja notiek atteikšanās no materiālisma kā personiskās un sabiedriskās dzīves principa, ja pastāv patiesa personiska nožēla savos grēkos un labas sirdsapziņas apsolīšana Dievam.


Vai cilvēce spēs saprast vispirms jau savu pazudinošo garīgo stāvokli un tā avotus? Taču caur šo apzināšanos ir iespējams saprast arī cilvēka dzīves, cilvēces vēstures jēgu un iegūt cerību uz pozitīvām izmaiņām mūsu pasaulē III gadu tūkstotī.

 

© 2009 - 2017 BIBLOS