KAS IR DIEVS?

Profesora A.I. Osipova lekcija

 

Par reliģiju var tikt nosaukts tikai tāds pasaules uzskats, kurā ir klātesoša doma par Dievu, Dieva ideja, ticība Dievam. Ja tā nav, nav arī reliģijas. Tādu ticību mēs varam nosaukt, kā tīk: šamanisms, fetišisms, astroloģija, maģija... Bet tā vairs nav reliģija, tā ir pseidoreliģija, reliģijas deģenerācija. Šodien es vēlos ar jums parunāt par jebkuras reliģijas, arī kristietības, pamata jautājumu – mācību par Dievu.


Jautājums par Dievu nav vienkāršs. Jums ne reizi vien nāksies dzirdēt: "Lūk, jūs, kristieši, stāstāt mums par Dievu; pierādiet, ka Viņš ir. Kas Viņš tāds ir? Par Ko jūs runājat, kad izsakāt vārdu "Dievs"?"  Par to tad šodien arī parunāsim.


Sākšu no tālienes, nebrīnieties un mirklīti pacietieties. Platonam, Sokrāta skolniekam, ir tāda doma: iesākumi (vienkāršas lietas, kurām nav nekādas sarežģītības) nepakļaujas definēšanai. Tās nav iespējams aprakstīt. Patiešām, sarežģītas lietas mēs veram nodefinēt caur vienkāršām. Bet vienkāršās – caur ko? Ja cilvēks nekad nav redzējis zaļu krāsu, kā mēs viņam paskaidrosim, kas tas ir? Atliek tikai viens – parādīt: "Paskaties". Bet pastāstīt, kas tas ir – zaļā krāsa, nevar. Tēvs Pāvils Florenskis reiz pajautāja savai virējai, visvienkāršākajai, neizglītotai sievietei: "Kas ir saule?" Pārbaudīja viņu. Virēja nesaprašanā paskatījās uz viņu: "Saule? Nu, paskatieties, kas ir saule." Viņš bija ļoti apmierināts ar šo atbildi. Patiesi, ir lietas, kuras nevar paskaidrot, tās var tikai redzēt.

 
Uz jautājumu: "Kas gan ir Dievs?" nākas atbildēt tā. Kristietība saka, ka Dievs – tā ir vienkārša Būtne, visvienkāršākā no visa, kas ir. Viņš ir vienkāršāks nekā saulīte. Viņš nav tā realitāte, par kuru mēs varam spriest un caur to saprast un iepazīt to. Viņu var tikai "redzēt". Tikai "paskatoties" uz Viņu, var iepazīt, Kas Viņš ir. Jūs nezināt, kas ir saulīte, - paskatieties; nezināt, Kas ir Dievs, - paskatieties. Kā?  - "Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs" (Mt. 5: 8). Atkārtoju: ne visas lietas pakļaujas vārdiskam aprakstam, definējumam. Mēs taču nevaram aklam aprakstīt, kas ir gaisma, bet kurlam – kas ir trešās oktāvas skaņa Do vai pirmās Re. Protams, ir cik tik uziet lietu, par kurām mēs stāstām un pietiekami saprotami paskaidrojam tās. Bet ir ne mazums tādu, kuras iziet ārpus jēdzieniskās izteiksmes. Tās var iepazīt tikai caur tiešu redzēšanu.


Vai zināt, kas pirmskristīgajā grieķu – romiešu literatūrā tika saukts par teoloģiju (богословие) un kurš tika saukts par teologu? Ar teoloģiju tika saprasti stāsti par dieviem, viņu rīcību, darbiem. Bet par teologiem tika saukti ši stāstu autori: Homērs, Hesiods, Orfejs (ko mēs pie viņiem atrodam, par to nerunāšu). Lūk, jums arī teoloģija un teologi. Protams, ir arī interesantas idejas par Dievu Anaksagoram, Sokrātam, Aristotelim un citiem senajiem filozofiem, taču šīs idejas nebija populāras.


Bet kas kristietībā tiek saukts par teoloģiju? Termins "богословие" – tas ir krievu valodas tulkojums no grieķu "teoloģija". Manuprāt, ļoti neveiksmīgs tulkojums, jo vārda "teoloģija" otrajai daļai  - "logos" ir apmēram 100 nozīmju (pirmā – Theos, visiem saprotama  - Dievs). (...) Ja runā par šī jēdziena galveno teoloģiski – filozofisko nozīmi, tad, domāju, ka vispareizāk tas atbilst "zināšanai", "iepazīšanai", "pazīšanai". Pēc būtības, teoloģiju vajadzētu tulkot kā dievpazīšanu, dievzināšanu, dieviepazīšanu. Turklāt, ar pazīšanu, zināšanu kristietībā tiek saprasts nepavisam ne tas, par ko domāja pagāni – nevis vārdi un spriedumi par Dievu, bet īpaša, garīga tieša pārdzīvojuma pieredze, tīra, svēta cilvēka Dieva zināšana.


Sirdsskaidrais Jānis Pakāpnieks ļoti precīzi un lakoniski formulējis šo domu: "Tīrības pilnība ir teoloģijas sākums". Citiem tēviem tas nosaukts par īpašu redzēšanu, skatīšanu īpašas klusēšanas – isihijas – stāvoklī. Par šo klusēšanu brīnišķīgi teicis sirdsskaidrais Barsanufijs Lielais: "Klusēšana ir labāka un apbrīnojamāka par visiem vēstījumiem. To skūpstījuši un tai zemojušies mūsu tēvi, un ar to tikuši godā celti". Redzat, kā runā, pareizāk sakot, runājusi senā, svēto tēvu kristietība par teoloģiju. Tā ir Dieva izprašana, kas īstenojas tikai caur pareizu kristīgu dzīvi. Teoloģiskajā zinātnē to sauc par metodi, ar kuru Dievs tiek iepazīts garīgi – pieredzē; tā dod kristietim iespēju patiesi iepazīt Dievu un caur to – pareizu Viņa Atklāsmes, kas dota Svētajos Rakstos, izpratni.

 
Teoloģijas zinātnē ir vēl divas citas metodes, un, lai arī tās ir tīri racionālas, tomēr arī tām ir zināma nozīme Dieva pareizā izpratnē. Tā ir apofātiskā (noliedzošā) un katafātiskā (apliecinošā) metode.


Jūs droši vien esat dzirdējuši par tām. Apofātiskā metode iziet no neapšaubāmas patiesības par Dieva principiālo atšķirību no visa radītā un tāpēc uzsver Viņa nesasniedzamību un neaprakstāmību ar cilvēciskiem jēdzieniem. Šī metode, pēc būtības, aizliedz kaut ko runāt par Dievu, jo ikviens cilvēcisks vārds par Viņu būs melīgs.  Lai saprastu, kāpēc tas ir tā, pievērsiet uzmanību tam, no kurienes rodas visi mūsu jēdzieni un vārdi, kā tie veidojas? Lūk, kā. Mēs kaut ko redzam, dzirdam, sataustām utt. un tad atbilstoši nosaucam. Redzējām un nosaucām. Atklājām planētu un nosaucām par  Plutonu, atklājām daļiņu un nosaucām par neitronu. Ir konkrēti jēdzieni, ir vispārēji, ir abstrakti, ir kategorijas. Par to tagad nerunāsim. Tā papildinās un attīstās valoda. Tā kā mēs kontaktējamies viens ar otru un nododam šos nosaukumus un jēdzienus, tad arī saprotam viens otru. Mēs sakām: galds, un visi saprotam, par ko iet runa, jo visi šie jēdzieni veidojas uz mūsu kopējās kolektīvās zemes dzīves pieredzes. Taču tie visi ļoti, ļoti nepilnīgi apraksta reālās lietas, dod tikai pašu vispārējāko priekšstatu par priekšmetu. Heizenbergs, viens no kvantu mehānikas dibinātājiem, taisnīgi rakstīja: "Visu jēdzienu un vārdu, kuri veidojas savstarpējā mijiedarbībā starp pasauli un mums pašiem,  nozīmes nevar būt precīzi noteiktas... Tāpēc tikai racionālas domāšanas ceļā nekad nevar nonākt pie absolūtas patiesības" (Гейзенберг В. Физика и философия. - М., 1963. - С. 67).


Interesanti salīdzināt šo mūsdienu zinātnieka domu ar kristīgā svētcīnītāja, kurš dzīvojis tūkstoš gadus pirms Heizenberga, un nav pazinis nekādu kvantu mehāniku, - sirdsskaidrā Simeona Jaunā Teologa domu. Lūk, ko viņš saka: "Es... apraudāju cilvēku cilti, jo, meklējot neparastus pierādījumus, cilvēki min cilvēciskus jēdzienus, lietas un vārdus, un domā, ka attēlo Dievišķo dabu, to dabu, kuru neviens no eņģeļiem, ne no cilvēkiem nevarēja ne redzēt, ne nosaukt" (Преп. Симеон Новый Богослов. Божественные гимны. Сергиев Посад, 1917. С. 272). Lūk, redziet, ko nozīmē visi mūsu vārdi. Ja tie ir nepilnīgi pat attiecībā uz mūsu zemes lietām, tad vēl jo vairāk tie ir nosacīti, kad attiecas uz garīgās pasaules realitātēm, uz Dievu.


Tagad jums ir saprotams, kāpēc apofātiskajai metodei ir taisnība – jo, atkārtoju, lai kādiem vārdiem mēs nedefinētu Dievu, visi šie  definējumi būs nepareizi. Tie ir zemei piederoši, tie ir ņemti no mūsu zemes dzīves pieredzes. Bet Dievs ir augstāks par visu radīto. Tāpēc, ja mēs mēģinātu būt absolūti precīzi un paliktu pie apofātiskās metodes, tad mums vajadzētu vienkārši apklust. Bet par ko tādā gadījumā pārvērstos reliģija? Kā mēs varētu sludināt un vispār runāt par patiesu vai nepatiesu reliģiju? Jo katras reliģijas būtība ir mācība par Dievu. Ja mēs neko par Viņu nevarētu pateikt, tad mēs pārsvītrotu ne tikai reliģiju, bet pašu iespēju saprast cilvēka dzīves jēgu.


Tomēr pastāv arī cita pieeja mācībai par Dievu. Tā, lai arī formāli nav uzticama, reāli ir tikpat pareiza, ja ne pat vēl pareizāka, nekā apofātiskā. Runa iet par t.s. katafātisko metodi. Šī metode apgalvo: mums jārunā par Dievu. Jārunā tāpēc, ka tā vai cita izpratne par Dievu principiāli nosaka cilvēka domu, cilvēka dzīvi un darbību. Padomājiet, vai ir starpība starp sekojošiem apgalvojumiem: es par Dievu neko nevaru pateikt; saku, ka Dievs ir Mīlestība; saku, ka Viņš ir naids? Protams, ir atšķirība, turklāt liela, jo katrs norādījums uz Dieva īpašībām ir mūsu cilvēciskās dzīves orientieris, virziens, norma.


Pat apustulis Pāvils raksta par pagāniem, ka visu, ko par Dievu var zināt, viņi varējuši iepazīt caur apkārtējās pasaules izzināšanu. Runa iet par dažām Dieva īpašībām, par to, kā mēs uztveram dažas Dieva, šīs vienkāršās Būtnes,  darbības. Un nosaucam tās par Dieva īpašībām. Viņa gudrība, labestība, žēlsirdība un tā tālāk. Tās ir tikai atsevišķas Dievības izpausmes, kuras mēs varam novērot paši pie sevis un apkārtējā pasaulē. Taču Dievs ir vienkārša Būtne.


Tāpēc, lai arī visi mūsu vārdi ir neprecīzi un nepilnīgi, tomēr Dievišķā Atklāsme mūs mācīšanai runā pilnīgi noteikti, ka Dievs ir Mīlestība, nevis naids, Labums, nevis ļaunums, Skaistums, nevis neglītums... Kristietība saka: "Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā, un Dievs viņā (1.Jņ. 4: 16). Izrādās, ka mācība par Dievu – Mīlestību - tā nav kaut kāda nenoteiktība, abstrakcija, nē, tā ir pati cilvēciskās dzīves būtība, Viņš ir reāli pastāvošs Ideāls. Tāpēc "tas, kurš nemīl brāli, ir miris"; tāpēc "ikviens, kurš neieredz savu brāli, ir slepkava"; tāpēc "nevienam slepkavam nav mūžīgās dzīves" (1.Jņ. 3; 14, 15). Citiem vārdiem sakot, zini, cilvēk, ja tev ir nepatika kaut vai pret vienu cilvēku, tu maldies un nodari sev ļaunumu, ciešanas. Padomājiet, kāds liels kritērijs tiek dots cilvēkam ar apliecinošo mācību par Dievu, Viņa īpašībām. Pēc tā es varu novērtēt sevi, savu uzvedību, savu rīcību. Es zinu lielu patiesību: kas ir labais un kas – ļaunais; un tādējādi – kas man atnesīs prieku, laimi, bet kas mani nežēlīgi pazudinās. Vai gan cilvēkam var būt kas lielāks un augstāks?! Tajā ir katafātiskās metodes nozīme un spēks.


Vai tagad saprotat, kāpēc pastāv Dieva Atklāsme, kas dota cilvēciskos jēdzienos, tēlos, līdzībās, kāpēc Viņš, neizskaidrojamais un neaprakstāmais, stāsta mums par Sevi mūsu raupjajos vārdos? Ja Viņš mums stāstītu eņģeļu valodā, mēs neko nesaprastu. Tas būtu tāpat kā, ja kāds pie mums tagad ienāktu un sāktu runāt sanskritā. Mēs atvērtu muti nesaprašanā, lai arī ļoti iespējams, ka viņš mums pavēstītu lielākās patiesības – mēs vienalga paliktu pilnīgā neziņā.


Un tā, ko tad kristietība māca par Dievu?  No vienas puses, tā saka, ka Dievs ir Gars un kā vienkārša Būtne nevar tikt izteikts ne ar kādiem cilvēciskiem vārdiem un jēdzieniem, jo jebkurš vārds – tas jau, ja gribat, ir izkropļojums. No otras – mēs stāvam Dieva Atklāsmes fakta priekšā, kas mums dota caur Svētajiem Rakstiem un daudzu svēto pieredzē. Tas ir, Dievs stāsta cilvēkam par Sevi viņa valodā, un, lai arī šie vārdi ir nepilnīgi paši par sevi, tomēr tie ir nepieciešami cilvēkam, jo norāda viņam, kas tam jādara, lai kaut daļēji nonāktu pie glābjošajām zināšanām, pie Dieva pazīšanas (к видению Бога). Bet par to, ka Dieva iepazīšana daļēji ir iespējama, raksta Apustulis: "Tagad mēs redzam it kā caur miglainu stiklu, nojaušami, bet tad  - vaigu vaigā; tagad zinu daļēji, bet tad iepazīšu, līdzīgi kā es esmu iepazīts"(1.Kor. 13: 12). Un Pats Kungs saka: "Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi pazīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un Tevis sūtīto Jēzu Kristu (Jņ. 17: 3). Zemes dzīve tad arī ir šīs mūžīgās dzīves sākums.


Dievs Kungs nolaižas līdz mūsu ierobežotajai sapratnei un izsaka mums patiesību mūsu valodā. Domāju, - kad mēs nomirsim un atbrīvosimies no šīs "jēdzieniskās" valodas, tad ar smaidu skatīsimies uz mūsu priekšstatiem par Dievu, garīgo pasauli, eņģeļiem, mūžību... kuri bija mums, pat lasot Atklāsmi. Tad mēs, no vienas puses, sapratīsim visu šo mūsu priekšstatu nabadzību, no otras – ieraudzīsim, kāds labums mums ir bijusi šī aizsegtā Dieva Atklāsme par Sevi, par cilvēku, par pasauli, jo tā ir rādījusi mums glābjošās dzīves ceļu, līdzekļus un virzienu. Tam visam ir tieša saistība ar kristieša garīgo dzīvi. Mēs visi esam kaislību pilni, visi mēs esam lepni, visi patmīlīgi, tomēr ar visu to ir milzīga atšķirība starp cilvēkiem.  Kāda? Viens to redz sevī un cīnās ar sevi, bet otrs neredz un redzēt negrib. Izrādās, ar apliecinošo  (katafātisko) mācību par Dievu cilvēkam tiek doti pareizi kritēriji, ar kuru palīdzību viņš var pareizi novērtēt sevi, ja patiešām grib būt ticīgs. Protams, viņš var arī ienīst savu brāli, saukdamies par ticīgu, bet tad, ja viņa sirdsapziņa vēl nav pavisam sadegusi un prāts vēl nav galīgi aptumšojies, viņš var saprast, kādā dēmoniskā stāvoklī atrodas.


Jūs zināt, ka ir dabiskās un pārdabiskās reliģijas. Dabiskās reliģijas nav nekas cits, kā cilvēka  tiešās,  dabiskās Dieva izjūtas izteiksme tēlos un jēdzienos, mītos un teiksmās. Tāpēc tādiem priekšstatiem vienmēr ir vai nu primitīvi antropomorfisks vai intelektuāli abstrakts raksturs.  Te ir visi iespējamie dievu tēli, pini visām cilvēku kaislībām un tikumiem, te ir dievišķais Nekas, te ir platoniskā Demiurga ideja un aristoteliskā Pirmkustinātāja ideja utt. Taču visām šo reliģiju un reliģiski – filozofisko priekšstatu patiesībām ir spilgti izteikta cilvēciska izcelsme. Bet pārdabiskās reliģijas atšķiras ar to, ka Pats Dievs dod iepazīt Sevi, kas Viņš ir. Un mēs redzam, kāda satriecoša atšķirība ir starp kristīgo Dieva izpratni un to, kāda ir ārpus tās. Pirmajā acu uzmetienā gan te, gan tur ir tie paši līdzīgie vārdi, tomēr saturs šīm reliģijām (kristietībai un citām) pēc būtības atšķiras viens no otra. Cik ļoti krasa ir šī atšķirība, - to brīnišķīgi izteicis apustulis Pāvils, kad sacījis: "bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem ir piedauzība, bet hellēņiem neprāts" (1.Kor. 1: 23). Patiesi, visas specifiski kristīgās patiesības principiāli atšķiras no visiem līdz tām pastāvējušajiem analogiem. Tas nav tikai Kristus, krustā sistais, bet arī mācība par Dievu – Trijādību, par Logosu un Viņa Iemiesošanos, par Augšāmcelšanos, par Glābšanu u.c. Taču tā ir atsevišķa saruna. Taču par vienu no šīm patiesībām parunāsim tagad. Ir vēl viena unikāla patiesība kristīgajā mācībā par Dievu, kura radikāli izdala kristietību no visām citām reliģijām, ieskaitot pat vecās derības reliģiju. Mēs nekur, izņemot kristietību, neatradīsim, ka Dievs ir Mīlestība, un tikai Mīlestība.


Ārpus kristietības mēs sastapsim visādus priekšstatus par Dievu. Turklāt visaugstākā Viņa izpratne, pie kādas nonāca atsevišķas reliģijas un daži senie filozofi, bija mācība par taisnīgu Tiesnesi, augstāko Patiesību, pilnīgāko Saprātu. Bet par to, ka Dievs ir Mīlestība, līdz Kristum neviens nezināja. Lūk, piemērs. Mūsu Baznīcā ir komisija dialogam ar Irānas musulmaņiem. Pagājušās vasaras sanāksmē radās jautājums par augstāko tikumu un Dieva augstāko īpašību. Bija interesanti dzirdēt, kad musulmaņu teologi viens pēc otra runāja, ka tāda īpašība ir taisnīgums. Mēs atbildējām: "Ja tā, tad vistaisnīgākais ir dators. Vai tad jūs nevēršaties pie Allaha: "Ak, visžēlīgais un žēlsirdīgais!" Viņi saka: "Jā, žēlsirdīgs, bet Tiesnesis. Viņš tiesā taisnīgi un tajā izpaužas viņa žēlsirdība". Kāpēc nekristīgā apziņa nav zinājusi un nezina, ka Dievs ir tikai un vienīgi Mīlestība, un nekas vairāk?  Tāpēc, ka mums, cilvēkiem, izkropļojusies pats mīlestības jēdziens. Cilvēku valodā mīlestība nozīmē: visa piedošanu, soda neesamību, tas ir, patvaļas brīvība. Dari, ko gribi, - lūk, ko cilvēku izpratnē nozīmē "mīlestība". Mēs viens otram visu piedodam, bet tam, kurš mums ir nepatīkams, "piekasāmies" par katru sīkumu. Mums izkropļojusies izpratne par mīlestību. Bet kristietība mums atdod tās patieso izpratni.

 

Kas ir kristīga mīlestība? "Dievs tā pasauli mīlējis, ka devis Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvi". Mīlestība – tā ir spēja upurēt. Taču ne akla.  Paskatieties, kā Kristus reaģēja uz ļaunumu: "Čūskas, odžu dzimums". Ņem pātagu un izdzen no tempļa, apgāž tirgoņu solus. Atceros vienu epizodi no Tjaņšanas arhibīskapa Aleksandra grāmatas – kad viņam bija kādi 14 – 15 gadi. Viņš rakstīja: Es biju paņēmis kaut kādu grāmatiņu un sāku pētīt tajā attēlu, kurā kopojās zirgi. Un pēkšņi to ieraudzīja mana māte. Es nekad nebiju redzējis viņu tādās dusmās. Viņa vienmēr bija ļoti maiga un labsirdīga, bet te viņa sašutumā izrāva man no rokām šo grāmatu. Tās bija mīlestības dusmas, par kurām ar pateicību atceros visu savu dzīvi".


Cilvēki nezina, kas ir mīlestības dusmas, un ar mīlestību saprot tikai  "glaudīšanu". Tāpēc – ja jau Dievs ir Mīlestība, tātad, dari, ko gribi. No šejienes arī kļūst saprotams, kāpēc par augstāko tikumu vienmēr ticis un tiek uzskatīts taisnīgums. Mēs redzam, ka pat kristietības vēsturē tās augstākā mācība pakāpeniski ir piezemējusies, izkropļojusies.


Kristīgo mācību par Dievu – Mīlestību dziļi uzņēma un atklāja svētie tēvi. Tomēr šī izpratne izrādās psiholoģiski nepieejama vecajam cilvēkam. Pats spilgtākais piemērs – tā ir katoļu mācība par glābšanos. Tā reducējas, ka pareizi atzīmējis A.S. Homjakovs, līdz nepārtrauktai tiesas prāvai  starp Dievu un cilvēku. Kādas ir šīs attiecības? Mīlestības attiecības? Nē, tiesas. Esi izdarījis grēku – pienes attiecīgu gandarījumu Dieva taisnajai tiesai, jo tu ar grēku esi apvainojis Dievību. Viņi pat nesaprot, ka Dievu nevar apvainot, jo pretējā gadījumā izrādās, ka Viņš nav vissvētlaimīgs, bet Būtne, kas cieš visvairāk. Ja Dievs nepārtraukti tiek apvainots ar cilvēku grēkiem, nepārtraukti dreb dusmās uz grēciniekiem, - kāda gan tur svētlaimība, kāda mīlestība?! Tas ir tiesnesis. No šejienes izgudrota lepnības pilnā mācība par nopelniem, un pat par cilvēka сверхдолжных nopelniem (pāri par pienākumu), kuri viņam it kā var būt Dieva priekšā.  No šejienes mācība par Kristus Upuri kā gandarījumu Dieva taisnajai tiesai, mācība par šķīstītavu, no šejienes indulgences. Visa katoļu mācība reducējas līdz vecās derības doktrīnai: "aci pret aci un zobu pret zobu". Tas viss tieši izriet no dziļi izkropļotas izpratnes par Dievu.


Ja nu Dievs ir Mīlestība, tad kā saprast šo Mīlestību? Mēdz būt cilvēciskas bēdas? Jā. Vai tad par cilvēku grēkiem netiek atmaksāts? Tiek, un kā vēl. Mēs savā personiskajā pieredzē un citu pieredzē to pastāvīgi varam redzēt.  Arī paši Svētie Raksti runā par atmaksu, un arī svētie tēvi. Ko gan citu tas tādā gadījumā nozīmē, ja ne to, ka Dievs ir Taisnīgums? Izrādās – nē. Kad cilvēku nelaimju un ciešanu faktus novērtē kā Dieva sodu par grēkiem, tas ir, kā Dieva atriebību par grēkiem, tad pieļauj lielu kļūdu.   Kurš soda narkomānu, kurš soda to, kurš izlec no otrā vai trešā stāva un salauž sev rokas un kājas? Kurš soda dzērāju? Vai tā ir Dieva atmaksa, ka viņš kļūst sakropļots, salauzts, slims miesā un dvēselē? Protams, nē. Šīs ciešanas ir ārējās pasaules likumu pārkāpšanas dabiskas sekas. Tieši tas pats notiek ar cilvēku, ka viņš pārkāpj garīgos likumus, kuri ir primāri un pat vēl nozīmīgāki mūsu dzīvē, nekā fiziskie, bioloģiskie, psihiskie utt. likumi. Bet ko dara Dievs? Visi Dieva likumi ir garīgo likumu atklāsme un sava veida tāds pats brīdinājums cilvēkam, kā materiālās pasaules likumi. Ja gribat, var pat teikt tā, ka Dievs lūdz mūs, cilvēkus: nekaitējiet sev, negrēkojiet, neleciet no piektā stāva, ejiet pa kāpnēm; neskaudiet, nezodziet, nemelojiet, ne... – jūs taču paši sevi ar to izkropļojat, jo katrs grēks nes sevī sodu.


Atceros, bērnībā kādu reizi ziemā man mamma pieteica, ka sala laikā nedrīkst likt mēli pie durvju metāla roktura. Tikko mamma bija aizgriezusies, es tūdaļ to izdarīju, un tam sekoja skaļš kliedziens. Taču es šo gadījumu labi iegaumēju, un no tā laika, ticiet vai nē, ne reizi neesmu atkārtojis šo "grēku". Tā es sapratu, kas ir Dieva baušļi, un ka Dievs ir tieši Mīlestība, pat tad, ja ļoti sāp. Ne jau mammīte mani sodīja, ne jau viņa pielipināja manu mēli pie dzelzs roktura, bet es biju tas, kurš negribēja ievērot likumus un tiku sodīts. Mūsu bēdas – tā nav Dieva atriebība. Dievs paliek Mīlestība, un tāpēc brīdina mūs jau iepriekš, sakot, lūdzot: "Nerīkojieties tā, jo tam noteikti sekos jūsu ciešanas un jūsu bēdas".


Ideja, ka Dievs atriebjas, soda, ir plaši izplatīti un dziļi iesakņojušies maldi. Bet melīga ideja rada arī atbilstošas sekas. Domāju, jūs esat daudz reižu dzirdējuši, kā cilvēki ir sašutuši... par Dievu. Dumpojas pret Dievu: "Vai tad es esmu pats grēcīgākais? Par ko mani Dievs sodījis?" Tad bērni dzimst slikti, tad kaut kas nodedzis, tad kaut kādās lietās neveicas. Tas vien dzirdams: "Vai tad es esmu tas visgrēcīgākais? Lūk, tie ir vēl sliktāki par mani, bet viņiem klājas labi". Nonāk līdz Dieva zaimošanai, līdz lāstiem, līdz Dieva noraidīšanai. Bet no kurienes tas viss rodas? No greizas, pagāniski – judaiskas, izpratnes par Dievu. Nekādi nevar saprast un pieņemt, ka Viņš nevienam neatriebjas, ka Viņš ir izcilākais ārsts, Kurš ir gatavs palīdzēt vienmēr un ikvienam, kurš patiesi apzinās savus grēkus un pienes sirsnīgu nožēlu. Viņš ir augstāk par mūsu apvainojumiem. Atceraties brīnišķīgos vārdus no Apokalipses: "Redzi, Es stāvu pie durvīm un klaudzinu: ja kāds dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani" (Atkl. 3:20).


Tagad paklausīsimies, ko Svētie Raksti saka par Dievu – Mīlestību:


Viņš liek saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem, un sūta lietu pār taisniem un netaisniem (Mt. 5: 45).
Jo Viņš ir labs arī pret nepateicīgiem un ļauniem (Lk. 6: 39).


Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka devis Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, neietu bojā, bet iemantotu mūžīgo dzīvību (Jņ. 3: 16).


Kārdinājumos neviens lai nesaka: Dievs mani kārdina, - jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un Pats Viņš nevienu nekārdina. Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama(Jēk. 1: 13 – 14). 
Lai... jūs spētu aptvert ... un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu, un, ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību (Ef. 3: 18 – 19).


Kā svētie tēvi raugās uz šo jautājumu? Mēs pie viņiem (tāpat kā Svētajos Rakstos) atradīsim daudz izteikumu, kuros tieši runāts par Dieva sodu par grēkiem. Taču – ko nozīmē šis sods, kāda ir tā daba?  Nolasīšu jums viņu paskaidrojumu šim nopietnajam jautājumam.


Sirdsskaidrais Antonijs Lielais: "Dievs ir labs un bezkaislīgs, un nemainīgs. Ja kāds, atzīstot  par  pareizu un patiesu to, ka Dievs nemainās, nesaprot, ka Viņš tomēr, tāds būdams, par labajiem priecājas, bet no ļaunajiem novēršas, uz grēciniekiem dusmojas, bet, kad viņi nožēlo, ir viņiem žēlīgs; tad uz to atbildot, jāsaka, ka Dievs ne priecājas, ne arī dusmojas: jo prieks un dusmas ir kaislības. Ir muļķīgi domāt, ka Dievībai būtu labi vai slikti cilvēku darbu dēļ. Dievs ir labs un tikai labu dara, nevienam nekaitē, paliekot vienmēr nemainīgs; bet mēs, kas esam labi, tad stājamies saskarsmē ar Dievu – pēc līdzības ar Viņu, bet, kad kļūstam ļauni, tad atdalāmies no Dieva – pēc ne – līdzības ar Viņu. Dzīvojot tikumīgi, mēs esam Dievam piederoši, bet, kļūdami ļauni, mēs topam noraidīti no Viņa; un tas nenozīmē, ka Viņš uz mums dusmotos, bet gan to, ka mūsu grēki neļauj Dievam atmirdzēt mūsos, un tie savieno mūs ar dēmoniem – mocītājiem. Ja pēc tam ar lūgšanām un labdarībām mūs iemantojam atraisīšanu no grēkiem, tad tas nozīmē nevis to, ka mēs būtu Dievam izdabājuši  un Viņu pārmainījuši, bet gan to, ka ar tādu darbību starpniecību un mūsu vēršanos pie Dieva izārstējuši mūsos esošo ļaunumu, atkal kļūstam spējīgi baudīt Dieva labestību; tāpēc teikt, ka Dievs novēršas no ļaunajiem, ir tas pats, kas teikt – saule slēpjas no neredzīgajiem" (Antonija Lielā pamācības. Labestība. 1.sēj. §150).


Sv. Nisas Gregors: "Jo nav dievbijīgi godāt Dievišķo dabu kā kāda apmierinājuma vai žēluma, vai dusmu kaislības sabojātu; to nenoliegs neviens pat no tiem, kuri ir maz norūpējušies par Esošā patiesības iepazīšanu.  Un, lai arī tiek teikts, ka Dievs priecājas par Saviem kalpiem un dedzībā dusmojas uz kritušo tautu, pēc tam – ka Viņš apžēlo, un to, kuru apžēlo, arī apdāvina (II Mozus 33: 19), taču ar katru, domāju, no tādiem izteikumiem vispāratzītais vārds skaļi māca mūs, ka ar mūsu īpašību starpniecību Dieva providence pielāgojas mūsu vājumam, lai tie, kuri sliecas uz grēku, bailēs no soda atturētu  sevi no ļaunuma, lai tie, kuri agrāk bijuši grēka saistīti, nekristu izmisumā par atgriešanos caur nožēlu, raudzīdamies uz žēlastību..." (Св. Григорий Нисский. Против Евномия. Творения.Ч.У1. Кн.II.М.1864. С.428-429).


Sv. Jānis Zeltamute: "Kad dzirdi vārdus: "niknums un dusmas" attiecībā uz Dievu, tad nedomā ar to neko cilvēkam piemītošu: tie ir cilvēku vājumam pielāgoti vārdi.  Dievībai ir svešs kas tamlīdzīgs; tā tiek teikts, lai priekšmetu pietuvinātu raupjāku cilvēku saprātam" (Беседа на Пс.VI.-2.Творения. Т.V.Кн.1. СПб. 1899. С. 49) .


Sv. Jānis Kassians Romietis: "Dievu nevar apbēdināt apvainojumi, ne sakaitināt cilvēku nelikumības..."  (Собеседование - Х1. §6) .
To visu ir ļoti svarīgi saprast, jo tam ir liela nozīme garākajā dzīvē. Mēs ar saviem grēkiem atgrūžamies no Dieva, bet dievs nekad neatkāpjas no mums, lai cik grēcīgi mēs būtu. Tāpēc mums vienmēr durvis uz glābjošo nožēlu paliek atvērtas. Nevis nejauši, bet ar nodomu paradīzē pirmais iegāja ne jau taisnais, bet laupītājs. Dievs vienmēr ir Mīlestība.


Tāda izpratne par Dievu izriet no kristīgās dogmas par Dieva vienu būtību un trim Personām (hipostāzēm)  - dogmas, kas atkal ir jauna, pasaulei agrāk nepazīstama. Ir tēvu izteiciens: kurš ir redzējis Trijādību, tas ir redzējis Mīlestību. Trijādības dogma atklāj mums tās mīlestības pirmtēlu, kura ir cilvēka dzīves, cilvēcisko attiecību ideālā norma. Daudzu hipostāžu (personu) cilvēce, lai arī būdama vienas dabas, tomēr pašreizējā stāvoklī nepavisam nav vienota pēc būtības, jo grēks atdala cilvēkus. Tāpēc jau arī Dieva – Trijādības noslēpums ir atklāts cilvēcei, lai tā zinātu, ka tikai Dievam līdzīga mīlestība var padarīt katru cilvēku par Dieva bērnu.

 


2000.g.10.oktobrī
www.pravoslavie.ru


© 2009 - 2017 BIBLOS