Intervija ar A. I.Osipovu

Kāpēc cilvēkam vajadzīga Pasha?

 

- Kāpēc mēs svinam Pashu? Precīzāk – jautāju par šī vārda etimoloģiju. Tas taču nav krievu vārds.

- Pats vārds "Pasha", ebrejiski – pesah – nozīmē "pāreja". Pirms 3400 gadiem notika ebreju tautas iziešana no verdzības stāvokļa Ēģiptē un pāreja uz brīvu, neatkarīgu dzīvi – notika sava veida pāreja no nāves uz dzīvību –viņu nacionālās dzīves augšāmcelšanās. 

Baznīca šo seno notikumu, tāpat kā daudz ko no Vecās Derības vēstures, apskata kā pirmtēlu tai pārejai no grēka nāves uz mūžīgo dzīvību, kuru īstenoja Kristus visai cilvēcei ar savu krusta nāvi un Augšāmcelšanos. Tāpēc Kristus Augšāmcelšanās svētkus sauc arī par Pashu.

- Domāju, pašlaik nav vajadzības iedziļināties dogmatikā. Tā ir atsevišķas apjomīgas sarunas tēma, vēl jo vairāk tāpēc, ka visiem, kuri vēlas, ir pieejamas Jūsu lekcijas un zinu, ka daudzi skatās telekanāļu "Sojuz", kur regulāri tiek rādītas Jūsu uzstāšanās. Tagad, Pashas priekšvakarā, daudzus interesē sekojošais.  

Pasha – tie ir galvenie svētki gadā. Daudzi saprot, ka tiem vajag gatavoties, bet pilnībā gavēni ievērot nav spējīgi. Un tas, es zinu tādus piemērus, daudzus noved līdz grūtsirdībai, pat līdz aizkaitināmībai uz sevi vai baznīcu, kura noteikusi tik nepanesamu nastu. Piekritīsiet, ka mūsu intensīvajā laikā ir sarežģīti iztikt ar maizi un ūdeni, turklāt saglabājot augstas darba spējas. Varbūt mūsu baznīca ir pārāk konservatīva, un ir laiks ieviest atvieglojumus vienkāršajiem ticīgajiem?

Gavēnis – tas ir laiks, kad vajag, cik iespējams, atturēties no visādām pārmērībām, kas attiecas kā uz ķermeni, tā uz dvēseli. Jeb labāk sakot – no visādiem grēcīgiem darbiem – no pārēšanās, no dzeršanas, meliem, dusmām, tukšas laika pavadīšanas utt. Vajag kaut vai šajā laikā mazliet aizdomāties par savu dzīvi, vairāk laika veltīt lūgšanai, Evaņģēlija un svēto tēvu darbu lasīšanai, dievkalpojumu apmeklēšanai. Bet attiecībā uz gavēni... 

- Jā, daži mani paziņas, kuri ir vai nu mazticīgi vai vispār neticīgi, jautā, kāpēc ir jāievēro gavēnis? Ko tas dod? 

Neticīgiem cilvēkiem atbildiet: veselībai! Lai aiziet pie ārstiem un pajautā, kā pareizi ēst un uzvesties, lai būtu vesels. Un viņi, esmu pārliecināts, teiks, ka, pirmkārt, ir ļoti kaitīgi pārēsties, piedzerties, daudz gulēt, dzīvot nekārtīgu dzīvesveidu, dusmoties, ļaunoties utt. Viņi pateiks arī to, ka kunga – vēdera prasību periodiska ierobežošana un atteikšanās no taukiem piesātināta, kalorijām bagāta ēdiena ir ļoti noderīga ne tikai fiziskajai, bet arī psihiskajai veselībai un nervu sistēmai. 

Krievu svētais Voroņežas Tihons (18.gs.) teicis: "Ēd atturīgi, dzer maz un būsi vesels". Lūk, tas minimums, kas vien jau parāda ikvienam cilvēkam to labumu, kādu viņš var iegūt no gavēņa.

Bet, ja runā par ticīgajiem, tad Baznīcai nav obligātu prasību attiecībā uz gavēni. Gavēnis – lai arī tā ir ļoti vēlama lieta, tomēr labprātīga. Slimiem cilvēkiem, tiem, kuri strādā smagos darbos, bērniem, sievietēm gaidībās Baznīca iesaka fiziskā gavēņa atvieglojumus, saskaņojot tos ar priesteri. Taču ticīgie saprot, ka gavēnis – tas ir ne tikai miesas vajadzību ierobežošanas laiks. Baznīca to noteikusi tādēļ, lai palīdzētu cilvēkiem lūgties, cīnīties ar sliktām domām, vēlmēm, vārdiem, darbiem, kuri grauj dvēseli.

-Sabrūkot PSRS, daudzi pievērsās Dievam. Taču vispārējā baznīcas renesanse neturpinājās ilgi. T.s. "treknajos" divtūkstošajos gados daudzi sāka labi pelnīt. Turklāt sāka vairāk apmeklēt kūrortus, taču mazāk iet uz baznīcām. Vai Jums nešķiet, ka mēs esam sākuši kāpt uz tā paša grābekļa, uz kura uzkāpa Rietumi? Paēdušam cilvēkam Dievs nav vajadzīgs. Piekrītat?   

-  Jā, piekrītu. Saikne starp miesu un dvēseli, ārējo komfortu un garīgās dzīves līmeni ir vistiešākā. Cilvēka ārējās dzīves raksturs ļoti ietekmē viņa iekšējo, garīgo stāvokli.  Var tikai apskaust apustuli Pāvilu, kurš par sevi teicis: "Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu" (Fil. 4:12). Taču tādu cilvēku vienmēr bijis maz.

- Bet ko tad iesākt? Visi taču nevar būt svētie, Ja cilvēks strādā rūpnīcā vai ofisā, kur gan viņš aizies? Viņam vajag ģimeni uzturēt...

- Par svētumu mēs tagad nerunāsim, runāsim par to, lai nebūtu kristieši tikai vārda pēc. Tā dēļ nav obligāti doties tuksnesī vai uz necaurejamiem mežiem, kā to darīja izcili cilvēki. Vai tad daudzi var, piemēram, pacelt 100 kilogramus? – bet trenēti atlēti to izdara vienā mierā. Bet tas nenozīmē, ka visiem vajag celt tādus smagumus. Mums, vienkāršiem cilvēkiem, ir svarīgi darīt to, kas ir mūsu spēkos. Tas ir, vajag kaut vai kaut kur izpaust varu pār savām kaislībām, kaut vai pār savu vēderu, par kuru sirdsskaidrais Jānis Pakāpnieks ar humoru rakstījis: "Par nodevīgo valdnieku, kas laipns pret visiem – vēderu". 

- Bet kāpēc tas vajadzīgs parastam cilvēkam? Ņemsim vidēji statistisko mūsdienu jauno cilvēku, teiksim, menedžeri. Viņš sēž ofisā, strādā, vakarā atnāk mājās, audzina bērnus, nevienu neaplaupa, nenogalina, priecājas par dzīvi...

- Tādā gadījumā vajag uzdot jautājumu: kāpēc vispār cilvēks dzīvo? Lai ēstu, mirtu un izšķīstu nedzīvajā nāves okeānā?  Bet ja nu pēkšņi ir Dievs, ir mūžīgā dzīve, un būs jādod atbilde sirdsapziņas un Dieva priekšā?  Saprātīgam cilvēkam primāri vajag ar atbildību, argumentēti atbildēt uz šo jautājumu. Tad viņš varēs saprast arī to, kāpēc vajadzīga Pareizticība. Bet jautājums: "Kam man Pareizticība, ja es jau tāpat esmu kārtīgs cilvēks", liecina par pilnīgu nezināšanu, kas vispār ir cilvēks. Kristietība runā par to, ka viss šīs ārējais kārtīgums bieži slēpj kaut ko ļoti nelabu. Es tad esmu labs, bet lai kāds pamēģina man pateikt, ka es neesmu labs, aizskart manu patmīlību vai nolamāt mani tā vietā, lai paslavētu. Tad viņš uzzinās, cik es esmu labs.  Vai tad, ja manam draugam uzradīsies labāka mašīna nekā man – tad redzēsiet, ka es viss esmu kļuvis zaļš no skaudības.

Lūk, kristietība atklāj cilvēkam viņa iekšējo stāvokli un apgalvo, ka tieši tas nosaka viņa cieņu, nevis uzvedība un, vēl jo vairāk, "cērmes komforts". Ja es ticu Dievam un dvēseles nemirstībai, tad droši vien pacentīšos padarīt tīrāku  sevi, savu dvēseli, nevis vienkārši ārējo dzīvi.  Dostojevskis ļoti precīzi izteicis šo domu: "Tikai ticībā savai nemirstībai cilvēks saprot visu savu saprātīgo mērķi uz zemes".

- Neticīgi cilvēki, ar kuriem nākas saskarties, pamatojot savu nevēlēšanos  ievērot gavēni, svinēt Pashu, dažkārt min argumentus, ņemtus no Pareizticības.  Viņi saka – skatieties, jūs sakāt, ka pirmais paradīzē iegāja laupītājs, kurš visu dzīvi laupīja un nogalināja, un nekādus gavēņus neievēroja. Tad kā gan jums un mums zināt, kas kuram ir derīgi un kurš izglābsies – tas, kurš ievētījies par mūku vai tas, kurš vienkārši dzīvo savu parasto dzīvi?

- Pareizticība runā par pareizas dzīves normām, min svētas dzīves piemērus un brīdina par dzīvi, kas ir kaislību vadīta.  Par atsevišķiem cilvēkiem tā runā ļoti reti. Tāpēc, patiesi, mēs nezinām, kurš pēc nāves Dieva priekšā būs augstāks: svētcīnītājs vai parasts laicīgais. 

- Tātad, gavēnis tomēr nav domāts visiem?

- Gavēnis – tas ir viens no nepieciešamajiem gara sportistu treniņiem.  Bet cilvēks pats izvēlas, ko viņš var un grib. 

- Mūsu zeme ir daudzkonfesionāla un es zinu, ka Jūsu lekcijas, Patriarha Kirila un metropolīta Ilariona sprediķus klausās musulmaņi gan Čečenijā, gan vispār visā Kaukāzā. Taču viņi neievēro ne Lielo gavēni, ne arī svin Pashu, taču mēs, pareizticīgie, uzskatām musulmaņus par garā tuviem. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka viņu vidū ir ļoti daudz vienkārši cienīgu cilvēku? Vai arī ir kādas garīgas kategorijas, kas tuvas pareizticīgajiem?

- Ir atšķirība starp zemes un debesu cienīgumu. No zemes dzīves skatupunkta ir daudz cienīgu cilvēku ne tikai musulmaņu, bet arī citu reliģiju pārstāvju vidū, un arī ateistu. Tikumība un garīgums – tās vienkārši ir dažādas kategorijas. Bet attiecībā uz "garīgām kategorijām"... 

- Atvainojiet, ka pārtraucu. Kad musulmaņi klausās mūsu sludinātājus, viņi reizēm saka, ka tie ir ne tikai kristiešu, bet arī musulmaņu sludinātāji. Vai tas viņiem nav grēks, ja viņi klausās mūsu priesterus kā savējos?

- Vai viņiem tas ir grēks – klausīties mūsu lekcijas – to viņi paši zina labāk. No mūsu redzes viedokļa tajā nav nekā nosodāma. Taču man ir nācies sastapties ar situāciju, kad musulmanis iesaka saviem draugiem, kuri interesējas par reliģisko dzīvi, klausīties manas lekcijas. Es par to nebrīnos – jo musulmanisms – tā ir kristietībai tuvākā reliģija. Musulmaņi atzīst Kristu par otro lielāko pravieti pēc Muhameda, godina Jaunavu Mariju, Jāni Kristītāju. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Krievijā pareizticīgie un musulmaņi vienmēr ir dzīvojuši mierā.

- Pareizticības kritiķi bieži salīdzina cilvēku uzvedību Rietumos, viņu laipnību, labvēlību, ar daudzu mūsu pareizticīgo uzvedību. Pie mums pat baznīcā var apsaukt un nolamāt par to, ka nepareizi esi nolicis svecīti vai ne tā pārkrustījies. Kritizējot mūs, bieži vaicā – nu, kur tad ir jūsu mīlestība, pareizticīgie?

- Var norādīt uz diviem tādas, diemžēl ne reti sastopamas uzvedības iemesliem mūsu baznīcās. Pirmais - pie mums nepietiekami tiek pievērsta uzmanība uzvedības kultūras audzināšanai. Otrs – savas Pareizticības slikta pārzināšana. Statistika saka, ka mūsu valstī ir vairāk nekā sešdesmit procentu pareizticīgo. Bet cik no viņiem regulāri iet uz baznīcu? Desmit reižu mazāk! Vēl mazāk ir to, kuri patiešām zina savu ticību, garīgās dzīves normas. Jo var taču cilvēks iet uz baznīcu un būt fanātiķis vai likumu zinātājs, kurš to vien dara, kā uzmana visus citus, izņemot sevi, protams. Daži, nevienu dienu nemācījušies garīgajā skolā, raksta t.s. teoloģiskos traktātus, māca citus. Citi savukārt, tikai tāpēc, ka mācījušies garīgajā skolā, jau nekautrējas sevi dēvēt par "teologiem", ar to liecinot par savu garīgo līmeni. Tādi ļaudis bieži vien rada arī izkropļotu priekšstatu par pareizticību.

- Jā, kas attiecas uz atsevišķiem gadījumiem, tas ir skaidrs. Bet Pareizticības kritiķi kā argumentu min arī visai baznīcai kopīgu pazīmi. Tas ir baznīcas greznais iekārtojums un priesteru krāšņajiem tērpiem, kamēr daudzi draudzes locekļi ir trūcīgi. 

- Es vērstu uzmanību uz to, ka visos laikos, visas tautas, pārceļoties uz jaunu vietu, vispirms cēla svētnīcas, un tikai pēc tam mājokļus. Turklāt svētnīcas vienmēr bija greznākas par mājokļiem. Tā cilvēki parādīja, kas viņiem ir pats svarīgākais. Viņi bija pārliecināti, ka, radot dzīves garīgo pamatu, viņi tādējādi ieliek arī pamatu savas materiālās dzīves labklājībai. Taču te, protams, ir visai viegli pārkāpt robežu, kas nepavisam nav pārsteidzoši. Jo mēs visi – gan priesteri, gan laicīgie, esam cilvēki, nevis eņģeļi no debesīm.

- Starp citu, tieši ar to daudzi pamato savu nevēlēšanos iet uz grēksūdzi. Sak` kā es iešu atklāt savus noslēpumus tam, par kura nepilnību man jau sen zināms.

- Te es nepiekritīšu. Cilvēki šajā gadījumā nesaprot, ka grēksūdzi pieņem vai nepieņem Dievs, bet priesteris ir tikai cilvēka nožēlas liecinieks. Šīs liecības nozīme ir tajā, ka... 

- Atkal pārtraukšu. Daudziem ir jautājums: kāpēc vajadzīgs tāds liecinieks starp mani un Dievu? Vai nav vienkāršāk darīt tā, kā darīja Kronštates Jānis? Kā kāds kaut ko ne tā izdarīja, tā tūdaļ nožēloja.

- Atkārtošos, - tāpat kā nav vērts bez treniņa ķerties klāt simts kilogramus smagam svaru stienim, tāpat būs nepareizi arī ārēji kopēt svētu cilvēku uzvedību.  Viņu nožēla Dieva priekšā bija dziļa, bet mēs lielāko tiesu nākam tikai ar atskaiti par padarītajiem grēkiem. Tāpēc arī mums nepieciešama priestera klātbūtne, kurš mums palīdz nožēlot, nevis tikai ievērot formalitāti. Turklāt, viena lieta ir pateikt par grēku Dieva priekšā, bet pavisam cita – cilvēka, priestera priekšā. Šīs lietas psiholoģiskais grūtums jau liecina par tās noderīgumu. Grēksūdzei garīdznieka priekšā ir liela audzinoša nozīme cilvēka garīgajā dzīvē, tā bieži attur viņu no daudzām lietām. Tāpēc arī ieviesta grēksūdze priestera klātbūtnē. Bet "Mersedess"– tā ir viņa sirdsapziņas lieta. Mums vajadzētu savējo pārbaudīt un attīrīt.

- Un tomēr – atgriežoties pie galvenā jautājuma – ko cilvēkam dod Pasha?

- Ja ticīgais gavēņa periodā kaut vai nedaudz būs pastrādājis ar sevi, atturējies gan ēdienā, gan rīcībā, gan domās, gan vārdos, nožēlojis Evaņģēlija baušļu pārkāpšanu, izsūdzējis grēkus un saņēmis Dievgaldu, tad noteikti redzēs, sajutīs, kas ir Kristus Pasha.  Bet, ja nebūs bijusi nekāda  atturība, ne sevis piespiešana uz lūgšanu un pareizu dzīvi, tad, visdrīzāk, tāds cilvēks arī neko nesajutīs.  Un nekādu Pashu, izņemot nīcīgo prieku no labas maltītes, viņš neiegūs.  Pasha viņam neko nedos.

- Mūsu baznīcai, īpaši pēdējā laikā, liberālajās aprindās sāk pārmest it kā pārāk lielu konservatīvismu un iesīkstēšanu. Sak`, dzīve taču nestāv uz vietas, un homofobijas izpausmes tikai kaitē baznīcai.  Lūk, tagad taču šo cilvēku ir tik daudz, par ko gan viņus tā jāsoda? Bet kā tad ar mīlestību pret pakritušajiem?

- Tādā kopējā formā jautājumam par konservatīsvismu vienkārši nav satura. Turklāt tā runā cilvēki, kuri, kā likums, ir nevis vienkārši tālu no Baznīcas, bet arī atklāti to nemīl. Katru muti jau neaizbāzīsi.  Tad jau apvainosim arī matemātiku konservatīvismā, jo tā līdz pat šim laikam nav atteikusies no reizināšanas tabulas un staigā Pitagora biksēs. Katrā reliģijā ir fundamentālas patiesības, no kurām atkāpjoties, tā zaudēs savu identitāti.

Baznīcas apvainošana homofobijā izriet no pilnīgas neizpratnes par Baznīcas dabu. Tās mācības neapstrīdams pamats ir Svētie Raksti. Un, tā kā tie viendzimuma sakarus viennozīmīgi nosauc par izvirtību, grēku, tad arī Baznīca tos nevar aplūkot citādi. Bet Baznīcas mīlestības būtība pret pakritušajiem ir nevis tajā, ka tā svētī un labvēlīgi izturas pret viņu pretdabisko dzīvi, kā to dara daudzi protestanti, bet aicinājumā uz nožēlu, kamēr vēl ir laiks.

- Bet vai tomēr nav iespējami atvieglojumi tiem vīriešiem, kuri patiesi mīl viens otru un grib audzināt bērnus?  Tādas pozīcijas piekritēji saka, ka labāk lai  tādi bagāti pāri, nedzērāji, audzina bērnus.  Tas ir labāk par to, ja bērnus audzina it kā normālās heteroseksuālās ģimenēs, kurās tēvs vai visa ģimene dzer un nenodarbojas ar bērnu audzināšanu.

- Baznīca nevar nenosodīt grēku; pretējā gadījumā tā vairs nebūs Kristus Baznīca un pārvērtīsies par valsts sociālās nodrošināšanas valsts departamentu. Kristietība balstās Evaņģēliskajās dzīves normās, kuras dotajā gadījumā pilnīgi konkrēti runā par to, kas ir labi un kas – slikti. Tāpēc tur, kur tiek iznīcināts slieksnis starp labo un ļauno, kur tiek nodzēsta šī robeža, tur atveras ceļš uz Cilvēka tikumisko un garīgo bojāeju. Vēsturē mēs redzam ne mazums varenu civilizāciju krišanas piemēru to morālās izviršanas dēļ. Salīdzināt dabisku ģimeni, kurā dzer vecāki, ar nedzerošu homopāri vienkārši nav nopietni – jo ne jau par to iet runa. Bet par to, ka kaut kādi homoseksuālisti var  izaudzināt morāli veselu bērnu, man vienkārši negribas runāt. 

 

«Российская газета» (2015 г.)

© 2009 - 2017 BIBLOS