Profesors A.I. Osipovs

GARĪGĀS DZĪVES PAMATI PAREIZTICĪBĀ

 

Ir daudz iemeslu, kas mudina šodien runāt par šo tēmu. Viens no pirmajiem – ievērojama skaita ticīgo pārliecība par to, ka labie darbi, baznīcas rituālu izpildīšana un piedalīšanās liturģiskajā dzīvē ir pilnīgi pietiekams normālas garīgās dzīves nosacījums. Netiek ņemts vērā pats galvenais – ka "balva tiek dota nevis tikumam un pūlēm tā dēļ, bet pazemībai, kas no tiem rodas. Ja tā tiks pazaudēta, tad pirmie būs veltīgi" (sirdssk. Īzaks Sīrietis).

Otrs iemesls – tā ir galvenokārt inteliģences aprindās izplatīta ideja par pareizticīgo un ne-pareizticīgo, un nekristīgo svētcīnītāju un askētu pieredzes līdzvērtību. Lai arī šī ideja pēc būtības noliedz neapšaubāmo Kristus Upura nozīmību cilvēka glābšanās un garīgās pilnības ceļā.

Šodien ir vesela rinda vēl citu faktoru, kuri nostāda jautājumu par garīgo dzīvi kā vienu no Baznīcai pašiem būtiskākajiem. No tiem kā pirmais varbūt jānosauc jautājums par garīgo vadību. Pareizā ideja par to, ka kristietim nepieciešams garīgais vadītājs, mūsdienās tiek pakļauta lieliem izkropļojumiem praksē, novedot daudzus – gan ganus, gan ganāmos, kuriem nav pienācīgu zināšanu par svēto tēvu norādījumiem šajā jautājumā, pie smagām kļūdām un traģēdijām ne tikai reliģiskajā, bet arī ģimenes un sabiedriskajā dzīvē. Tāpat viens no nopietniem, slimīgiem faktoriem garīgās dzīves jomā, ko ietekmē nepareiza garīgā vadība, ir neiecietības un fanātisma attīstība baznīciskajā vidē.

Šo, kā arī citu nenormālu parādību avots, bez šaubām, ir vispirms Pareizticīgās Baznīcas Svētā Mantojuma par garīgās dzīves pamatiem nezināšana.

Garīguma izpratnes dogmatiskie priekšnosacījumi

 

Lai arī Dievs – Trijādība ir Gars, arī Viņa trešā Persona tiek saukta par Svēto Garu, tā liecinot cilvēka apziņai par Tā sevišķajām īpašībām, salīdzinot ar citām Personām.  Cilvēks, būdams Dieva tēls, atspoguļo sevī Dieva noslēpumu.  Viņam savā vienotībā arī ir trīs "hipostāzes": prāts, vārds (doma) un gars, un katrai no tām piemīt savas īpatnības.  Svētie Tēvi par garu sauc cilvēka tikumisko spēku, kura saturu nosaka prāts un vispirms jau galīgā, augstākā dzīves mērķa izpratne. Par šo mērķi var būt Dievs un mūžīgā dzīve Viņā; bet var būt arī bagātība, vara, slava; var būt – dažādas baudas un intereses: miesiskās (salīdziniet: "viņu dievs ir vēders" Fil. 3:19), estētiskās (piemēram, mūzika, glezniecība), intelektuālās (piemēram, filozofija, zinātne). Kāds ir cilvēka dievs, tāds ir viņa garīgums.

Garīguma izpratne pareizticībā vispirms izriet no Vasarsvētku notikuma. Svētā Gara "iegūšana" ("cтяжание") vai dievišķošanās (обожение), ir kristieša garīgās dzīves mērķis. Šo mērķi var sasniegt tikai ar pareizu (taisnu) dzīvi. Tāpēc nepieciešams zināt tās pamatlikumus.

Galvenais jautājums

 

Garīgā dzīve, kā zināms, paredz ne tikai pareizu dogmātisko ticību un evaņģēlisko tikumību, bet arī to īpašo likumu zināšanu un precīzu ievērošanu, kuri nosaka "jaunā cilvēka" (Ef. 4:24) attīstību.  Citiem vārdiem, garīgās dzīves pareiza teorētiskā izpratne lielā mērā nosaka sekmes sarežģītajā reālajā procesā, kad kaislīgais, "miesas (Rom. 8:5), "vecais cilvēks" pārdzimst par jauno.

Taču arī šī jautājuma teorētiskā izpratne izrādās ne tik vienkārša, kā varētu šķist pirmajā acu uzmetienā. Tā saukto garīgo ceļu daudzveidība, kurus pašreiz "glābšanās" nolūkos mūsu cilvēkam piedāvā nelūgti dažādu reliģiju un kristīgo konfesiju "apgaismotāji" no visām pasaules malām, ir viena no dotās problēmas sarežģītības ilustrācijām.

Sakarā ar to rodas ārkārtējas nozīmes uzdevums: atrast visbūtiskākās garīguma pazīmes un īpašības, tās kritērijus, kuri ļautu atšķirt patiesu garīgumu no visa veida viltus garīguma, misticisma, pievīluma. Un pirmais, kas rodas šī uzdevuma risināšanas gaitā, ir jautājums: 

 

Ko nozīmē ticība Kristum?

 

Interesanti un neparasti par to raksta svētītājs Ignātijs (Brjančaņinovs): "Tas, kurš neapzinās savu grēcīgumu, savu krišanu, savu bojāeju, nevar pieņemt Kristu, nevar ticēt Kristum, nevar būt kristietis.  Kristus nav vajadzīgs tādam, kurš pats ir gan gudrs, gan tikumīgs, kurš ir apmierināts ar sevi, kurš atzīst sevi par jebkuru balvu – zemes un debesu -  cienīgu. (...)  Vēršanās pie Kristus iesākuma būtība ir sava grēcīguma, savas krišanas iepazīšanā; no tāda skatiena uz sevi cilvēks atzīst vajadzību pēc Izpircēja un nāk pie Kristus ar pazemību, ticību un nožēlu” [1]. 

Sev uzmanību pievērš šo vārdu formāls pretrunīgums vispārpieņemtajai teoloģijas tēzei par ticību kā Kristus pieņemšanas sākotnējo nosacījumu. Svētītājs it kā uzsver: ne jau prāta ticībā tam, ka Kristus ir Dievs un Glābējs, un ka Viņš atnāca, cieta un augšāmcēlās, ir "vēršanās pie Kristus iesākums". Gluži pretēji, pati ticība Viņam rodas no "sava grēcīguma, savas krišanas iepazīšanas”, jo "tas, kurš neapzinās savu grēcīgumu... nevar sākt ticēt Kristum".

Šajā domā mēs atrodam pirmo un galveno garīgās dzīves noteikumu,  kas parāda tās izpratnes dziļumu pareizticībā.  Par ticīgu, izrādās, var kļūt un ir tikai tāds cilvēks, kurš redz savu garīgo un tikumisko nepilnību, savu grēcīgumu, cieš no tā meklē dziedināšanu. Tikai tāds, sevī pazemojies cilvēks, ir spējīgs uz pareizu, glābjošu ticību Kristum. Bet tas, kurš sevi redz saprātīgu, gudru un tikumisku, nevar būt kristietis, un tāds arī nav, lai arī sevi par tādu uzskatītu.

"Veseliem ārsta nevajag, bet slimiem", - saka Kungs (Mt. 9:12). Uz dziedināšanās un glābšanās ceļa stājas tikai tie, kuri redz savas dvēseles slimību, tās neizdziedināmību paša spēkiem, un tāpēc izrādās spējīgi vērsties pie patiesā Ārsta, kurš par viņiem ir cietis. Ārpus tādas sevis iepazīšanas nav iespējama normāla garīgā dzīve.

Tas labi ir redzams no Glābēja zemes dzīves piemēra, kad Viņu ar nožēlas asarām acīs pieņēma vienkāršie, savus grēkus apzinājušies ebreji, bet ar naidu noraidīja un briesmīgai nāvei nodeva "gudrā", "tikumīgā" respektablā jūdu elite – priesteri, farizeji (tas ir, dedzīgi baznīcas rituālu un nolikumu izpildītāji), rakstu mācītāji (teologi).

Sevis iepazīšana

 

Kādā veidā cilvēks iemanto šo glābjošo sevis, sava vecā cilvēka iepazīšanu, kas atklāj viņam visu bezgalīgo Kristus Upura nozīmību? Atbilde ir vienkārša: "Es neredzu, - raksta svētītājs Ignātijs, - savu grēku, jo vēl kalpoju tam. Savu grēku nevar ieraudzīt tas, kurš bauda grēku, kurš ļauj sev to baudīt kaut vai tikai domās un sirds līdzjūtībā. Tikai tas var ieraudzīt savu grēku, kurš ar izlēmīgu gribu atsakās no jebkādas draudzības ar to... lai kādā veidā tas viņam netuvotos. Kurš paveiks šo lielo darbu – nodibinās ienaidu ar grēku, ar spēku atraujot no tā prātu, sirdi un ķermeni, tam Dievs dāvās lielu dāvanu: sava grēka redzēšanu”. [2].

Viens no praktiskiem līdzekļiem šī mērķa sasniegšanai ir cīņa ar nosodīšanu. "Kurš ir atteicies no tuvāko nosodīšanas, tā domas, dabiski, sāk redzēt savus grēkus un vājības, kurus viņš neredzēja tajā laikā, kad bija aizņemts ar tuvāko nosodīšanu" [3]. Taču galvenais pašizziņas likums ir izteikts sekojošos brīnišķīgajos sirdsskaidrā Simeona Jaunā Teologa vārdos: "Centīga Kristus baušļu pildīšana parāda cilvēkam viņa vājumu". Tas ir, sava garīgā stāvokļa bojāejas iepazīšana cilvēkam atklājas, tikai pūloties izpildīt visus Evaņģēlija baušļus. Tikai saspringti cenšanās kļūt par patiesu kristieti parāda cilvēkam, cik viņš patiesībā ir gan nabags, gan kails, cik būtiski viņam ir nepieciešams Kristus.

No šejienes kļūst saprotams, ka jautājums par to, kā tiek iegūta savu grēku redzēšana jeb sevis, sava vecā cilvēka, iepazīšana, ir centrālais jautājums garīgajā dzīvē.  Tikai tam, kurš sevi redz ejam bojā, ir vajadzīgs Glābējs: "veselam" Kristus nav vajadzīgs  (Mt. 9:12). Tāpēc tam, kurš vēlas Kristum ticēt pareizi (jo arī "ļaunie gari tic un dreb" – Jēk. 2:19), tam, kuram slāpst pēc pareizas garīgās dzīves, šī redzēšana ir galvenais varoņdarba uzdevums un vienlaikus tā patiesuma galvenais kritērijs.

Tikumu nozīme

 

Saistībā ar šo ļoti svarīgi atzīmēt, ka varoņdarbs un jebkuri tikumi, kas nenoved pie tāda rezultāta, izrādās viltus varoņdarbi, un dzīve kļūst bezjēdzīga. Apustulis Pāvils par to raksta, vēršoties pie Timoteja: "Ja kāds arī cīnās, neiegūs balvu, ja būs nelikumīgi cīnījies" (2.Tim. 2:5). Sirdsskaidrais Īzaks Sīrietis izsakās vēl noteiktāk: "Balva tiek dota... nevis tikumam un darbam tā dēļ, bet no tiem dzimušajai pazemībai. Ja tā tiks pazaudēta, tad pirmie būs veltīgi"[4].

Izrādās, ka tikumi un varoņdarbi nevis paši par sevi var atnest cilvēkam Dieva Valstības svētību, "kas ir mūsos" (Lk. 17: 21), bet tikai  pazemība, kas dzimst no tiem. Ja netiek iegūta pazemība – neauglīgi un bezjēdzīgi ir visi varoņdarbi, visi tikumi! Tā noskaidrojas viena no sarežģītām teoloģiskām problēmām par ticības un tā saukto labo darbu attiecībām glābšanās jautājumā. Darbi paši par sevi neglābj cilvēku, tie nav kaut kādi nopelni. Viņu nepieciešamību rads pavisam cits iemesls. Bez tiem ļoti grūti iemantot to, vienīgi ar ko glābjas cilvēks – pazemību. Jo tikai caur ārkārtīgu sevis piespiešanu pildīt visus Evaņģēlija baušļus, var ieraudzīt gan cilvēka dabas dziļo sabojātību, gan savu bezspēcību pašam, bez Dieva palīdzības, tīri izpildīt kaut vai vienu Kristus bausli, paveikt kaut vai vienu labu darbu.  Tāpēc svētie "apraudāja savus tikumus kā grēkus"[5].

Svētītājs Ignātijs raksta: "Nelaimīgs tas, kurš ir mierā tikai ar cilvēcisko taisnību: viņam Kristus nav vajadzīgs. (...) Tā ir visu miesas varoņdarbu un redzamo labo darbu īpašība. Ja mēs, tos veicot, domājam pienest Dievam upuri, nevis apmaksāt mūsu neapmaksājamo parādu, tad labie darbi un varoņdarbi mūsos kļūst par dvēseli pazudinošas lepnības radītājiem [6].

Viņš saka pat tā: "Cilvēku taisnības darītājs ir pašpārliecinātības, augstprātības, pašapmāna pilns... ar naidu un atriebību atmaksās tiem, kuri uzdrošinātos atvērt muti, lai vispamatotākajā veidā un ar vislabākajiem nodomiem iebilstu pret viņa taisnību; viņš atzīst sevi par zemes un debesu balvu  cienīgu un visaugstākā mērā” [7].

Šī svēto tēvu doma skaidri apgāž plaši izplatīto pārliecību, ka tā sauktie labie darbi vienmēr ir labi, neatkarīgi no tā, kādu iekšēju pamudinājumu dēļ un kāda mērķa vārdā cilvēks tos veic.  Izrādās, ka tas ir dziļi nepareizi. Vecā un jaunā cilvēka taisnība un tikumi nevis papildina viens otru, bet gan izslēdz, jo pirmie padara cilvēku aklu ar savu nozīmību, paaugstina viņu un dala lielu savās acīs, tādējādi "atņemot" viņu Kristum; otrie, turpretī, atklāj cilvēkam viņa patieso garīgo, un bieži vien arī tikumisko nabadzību, bezspēcību uzveikt sevi, un pieved Kristum.

Priekšlaicīgas bezkaislības bīstamība

 

Pievērsīsimies vēl vienam garīgās dzīves likumam – par "savstarpējo radniecību gan starp tikumiem, gan netikumiem". Šī likuma būtība ir tajā, ka, izrādās, ir tajā, ka gan tikumu iemantošana, gan kaislību savstarpējā mijiedarbība ir pakļauta stingrai secībai un savstarpējai nosacītībai. "Šīs radniecības iemesla dēļ, - raksta svētītājs Ignātijs, - viena tikuma iemantošana ieved dvēselē citu tikumu, - radniecīgu un nešķiramu no pirmā.  Iepretim tam, labprātīga pakļaušanās vienai grēcīgai domai neviļus velk līdzi pakļaušanos citai; vienas grēcīgas kaislības iemantošana velk dvēselē citu, tai radniecīgu,  kaislību; labprātīga viena grēka izdarīšana ved pie negribētas krišanas citā grēkā, ko radījis pirmais. Ļaunums, teikuši tēvi, necieš sirdī būt bez laulības” [8]. Šī likuma nezināšana var novest pie nopietnām sekām garīgajā dzīvē. Nevērīga attieksme pret "sīkiem" grēkiem, labprātīga, bez kaislības spiediena izdarīta, to veikšana paverdzina cilvēka gribu, padara viņu par savu zemisko tieksmju  vergu un beigu beigās noved pie smagiem grēkiem, kuri ved pie īstām dzīves nelaimēm un traģēdijām.

Par to, cik nopietns un nozīmīgs ir šis likums, liecina sekojošie garīgās dzīves pieredzējušākā vadītāja svētā Īzaka Sīrieša vārdi: "Visugudrais Kungs ir vēlējies, lai mēs garīgo maizi ēstu vaiga sviedros. To viņš noteicis ne aiz ļaunuma, bet - lai mūs pasargātu, un mēs nenomirtu. Katrs tikums ir tēvs nākamajam. Ja pametīsi tēvu un dosies meklēt dēlu, pirms esi atradis tēvu, tad šie tikumi kļūs par dvēseles čūskām. Ja tos neatraidīsi no sevis, drīz vien mirsi” [9].

Pārsteidzoši vārdi. Garīgi nepieredzējušam jau pati doma par to, ka kāds tikums var būt priekšlaicīgs, vel jo vairāk, dvēselei nāvējošs, šķitīs dīvaina, gandrīz vai zaimojoša. Taču tieši tāda ir garīgās dzīves realitāte, tāds ir viens no tās negrozāmiem likumiem, ko atklājusi lielo svēto pieredze.

Pareiza lūgšana

 

Vissvarīgākais garīgās dzīves nosacījums ir lūgšana. Taču arī tā bez noteiktu prasību ievērošanas var izrādīties neauglīga, un pat kļūt par kristieša visdziļākās krišanas līdzekli.  Netiek pieņemta tā lūgšana, kurš nepiedod citiem. Ne mazāk svarīgs nosacījums: "Kurš lūdzas ar lūpām, bet ir nevērīgs pret dvēseli un sirdi nesargā, tāds lūdzas tukšam gaisam, nevis Dievam, un velti pūlas, jo Dievs raugās uz prātu un cītību, nevis uz daudzvārdību".  [10].

 Īpaša uzmanība garīgajā dzīvē vienmēr tiek pievērsta Jēzus lūgšanai. Par to, kā pareizi (nevis kaut kā) to veikt, savā brīnišķīgajā rakstā "Par Jēzus lūgšanu. Stareca saruna ar mācekli" raksta svētītājs Ignātijs.

"Jēzus lūgšanas apgūšanā ir savs sākums, sava pakāpenība, savas bezgalīgās beigas. Vingrināšanos vajag sākt no sākuma nevis no vidus vai no beigām... No vidus sāk tie jauniesācēji, kuri, izlasījuši tēvu – klusētāju pamācības... neapdomāti pieņem tās kā savas darbības vadītāju. No vidus sāk tie, kuri bez jebkādas iepriekšējas sagatavošanās cenšas ar prātu ieiet sirds templī un no turienes lūgties. No beigām sāk tie, kuri nekavējoties meklē sevī atklāt lūgšanas žēlastības pilno saldmi un pārējās žēlastības darbības.

 
Vajag sākt no sākuma, tas ir, veikt lūgšanu ar uzmanību un dievbijību ar nožēlas mērķi, rūpējoties vienīgi par to, lai šie trīs faktori pastāvīgi lūgšanā būtu klātesoši... Īpaši jārūpējas, lai savu tikumību saskaņotu ar Evaņģēlija mācību... Tikai un vienīgi uz tikumības, kas iekārtota pēc evaņģēliskajiem baušļiem,... var tikt uzcelts... Dievam tīkamas lūgšanas templis. Veltīgs ir tā darbs, kurš ceļ uz smiltīm: uz vieglas, svārstīgas tikumības” [11].

Jēzus lūgšanas dvēsele ir tas stāvoklis, kurš labi redzams sekojošajā gadījumā. Kāds inoks teica sirdsskaidrajam Sisojam Lielajam: "Es atrodos nemitīgā Dieva pieminēšanā. Sirdsskaidrais Sisojs viņam atbildēja: "Tas nav nekas liels; liela lieta būs tad, jo tu uzskatīsi sevi sliktāku par visu radību".

Saistībā ar šo jāatzīmē, ka "tas, ka Jēzus lūgšana tiek veikta nemitīgi un norisinās pati par sevi, nebūt nav pazīme tam, ka tā ir žēlastības pilna, jo negarantē... tos augļus, kuri vienmēr ir norādījuši uz tās žēlastības piepildītību". "Garīgā cīņa, kuras rezultāts un mērķis ir pazemības iemantošana, dažiem tiek nomainītas ar citu mērķi: nemitīgas un pašas par sevi noritošas Jēzus lūgšanas iemantošanu, kas nav galīgais mērķis, bet tikai viens no tā sasniegšanas līdzekļiem" [12].

Pievīlums

Nepieciešams norādīt arī uz briesmām, kas draud nepieredzējušam svētcīnītājam, kuram nav ne patiesa vadītāja, ne pareizu teorētisku garīgo zināšanu – uz iespējamību iekrist t.s. pievīlumā (прелесть). Šis svēto tēvu termins ir nozīmīgs tajā ziņā, ka tas precīzi atklāj minētās garīgās slimības pašu būtību: glaimošanu sev, pašapmānu, sapņošanu, augstu viedokli par savu cienīgumu un pilnību, lepnību. Par galvenajiem cēloņiem iekrišanai pievīlumā sirdsskaidrais Gregorijs Sinaīts, piemēram, raksta tā: "Saka, ka pievīlums parādās, jeb, labāk sakot, uznāk... sapņojumu un iedarbības veidā, lai arī vienīgi lepnībā ir tā sākums un cēlonis...  Pirmais pievīluma veids ir no sapņošanas. Otrā veida pievīluma sākums ir saldkaislē, kas rodas no dabiskās iekāres".

Vēl uz vienu ļoti izplatītu pievīluma iemeslu daudzu inoku, dedzīgu kristiešu un svētkalpotāju vidū norāda svētītājs Ignātijs Brjančaņinovs: "Ne bez pamata uz pašapmānu un pievīlumu attiecina to inoku dvēseles stāvokli, kuri, atmetuši vingrināšanos Jēzus lūgšanā, un vispār iekšējo darbu (lūgšanu) (умное делание), apmierinās tikai ar ārējo lūgšanu... Viņi nevar izvairīties no "iedomām par sevi" ("мнения")... Mutiska un balsī izteikta lūgšana ir auglīga tad, ja tā savienota ar uzmanību, kas sastopams visai reti, jo uzmanību iemācāmies galvenokārt vingrinoties Jēzus lūgšanā”[13].

Par to, kā izbēgt no šīs nelaimes, svētītājs Ignātijs savā rakstā "Par pievīlumu" saka sekojošo: "Pievīlums ir visu cilvēku stāvoklis, bez izņēmuma; tas ienācis ar mūsu pirmtēvu krišanu. Mēs visi atrodamies pievīlumā. Augstākais pievīlums – atzīt sevi par brīvu no pievīluma. Mēs visi esam piemānīti, visi pievilti, visi atrodamies melīgā stāvoklī, mums visiem ir vajadzīga atbrīvošana ar patiesību. Patiesība ir mūsu Kungs Jēzus Kristus. (...) Kā lepnība vispār ir pievīluma cēlonis, tā arī pazemība... kalpo par uzticamu brīdinātāju un pasargātāju no pievīluma... Lai mūsu lūgšana vienmēr būtu caurausta ar nožēlas jūtam, un pievīlums nekad nepārņemtu mūs”[14].

Garīgais vadītājs

Nonākt pazudinošajā pievīluma stāvoklī diemžēl var katrs ticīgais, katrs svētcīnītājs, ja viņš dzīvo tikai pēc savas saprašanas, bez garīgā vadītāja, bez vadīšanās no svēto tēvu rakstiem.

Taču, ja Tēvu sarakstītā izprašana jau tā nav vienkāršs uzdevums, tad daudzkārt grūtāk vienmēr ir bijis atrast patiesu vadītāju. Tāpēc svēto domas un padomi šajā jautājumā mūsu laikā ir īpaši svarīgi.

Pirmkārt, tēvi runā par nepieciešamību būt ļoti piesardzīgiem garīgā tēva izvēlē (1) un brīdina no milzīgas bīstamības, kas saistīta ar kļūdu pieņemt  negarīgu "starecu" par garīgo skolotāju;  māca par pareizu attieksmi pret viņu (2), pareizu paklausības izpratni (3) un noteiktu šķiršanos ar maldos esošo garīgo vadītāju, kurš ved prom no dzīves, kas saskaņota ar Evaņģēlija baušļiem (4); brīdina, ka pēdējos laikos nebūs dievnesēju vadītāju (5), kuri redz cilvēku dvēseles, un tāpēc aicina ticīgos mācīties Svētos Rakstus un Svēto Tēvu darbus (6) un vadīties pēc tiem ar vecākajiem, sekmes guvušajiem brāļiem, kuriem ir lielāka garīgā pieredze.
Minēsim Svēto Tēvu domas  saistībā ar šīm tēmām.

(1) Sirdsskaidrais Jānis Kasiāns Romietis (V gs.) saka: "Ir derīgi atklāt savas iedomas Tēviem, taču ne tam, kas pagadās, bet garīgiem stareciem, kuriem ir apdomības dāvana, nespriežot tikai pēc vecuma un sirmuma. Daudzi, aizrāvušies ar vecuma ārējo veidolu, izteikuši savas domas, un ārstēšanas vietā saņēmuši kaitējumu no nepieredzējušā uzklausītāja[15].

 (1) Sirdsskaidrais Jānis Pakāpnieks (VI gs.) rakstīja: "Kad mēs vēlamies... uzticēt savu glābšanu citam, tas vēl pirms stāšanās uz šī ceļa – ja mums ir kaut nedaudz vērīguma un apdomības, tad mums vajag izpētīt, izmēģināt un, tā sakot, pārbaudīt šo stūrmani, lai stūrmaņa vietā neiekristu parasta airētāja rokās, ārsta vietā – slimā rokās, bezkaislīgā vietā – tāda cilvēka rokās, kurš ir kaislību pārņemts, ostas vietā nenokļūtu atvarā, un tādā veidā neatrastu gatavu bojāeju”[16].

(1, 6) Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs (X gs.): "Ar lūgumiem un asarām izlūdz Dievam sūtīt tev bezkaislīgu un svētu vadītāju. Tāpat arī pats iedziļinies Dievišķajos Rakstos, īpaši jau Svēto Tēvu praktiskajos sacerējumos, lai, salīdzinot ar tiem to, ko tev māca skolotājs un vadītājs, tu varētu redzēt kā spogulī, un to, kas saskan ar Dievišķajiem Rakstiem, pieņemt iekšēji un paturēt prātā, bet melīgo un svešo atmest, lai nepieviltos. Jo zini, ka šajā laikā kļuvis daudz pievīlēju un viltus skolotāju”.

 (1, 2) Svētais Makārijs Lielais (IV-V gs.) teica, ka "sastopamas dvēseles, kuras kļuvušas par Dievišķās žēlastības dalībniecēm…, kuras vienlaikus, darbīgas pieredzes nepietiekamības dēļ atrodas it kā bērnības stāvoklī, - ļoti neapmierinošā stāvoklī (...) Klosteros par tādiem stareciem tiek lietots izteikums: "svēts, bet nepārbaudīts" ("свят, но не искусен"), un tiek ievērota piesardzība, prasot viņiem padomu... lai pārsteidzīgi un vieglprātīgi neuzticētos tādu starecu pamācībām”[17]. Svētais Īzaks Sīrietis pat teicis, ka tāds starecs "nav cienīgs saukties par svētu"[18].

(1) Svētītājs Teofans (Govorovs) raksta: "Tā ieteica un darīja svētais Soras Nils. "Agrāk visus vadīja un pamācīja garīgi tēvi;  taču tagadējā grūtajā laikā, kas ir lielu asaru un raudu cienīgs, kurā nav vairs tādu padomdevēju, Pats Dievs un sirdsskaidro tēvu Dievišķā mācība ir skolotājs un vadītājs".  Svētītājs secina: "Lūk, kāds tagad ir pats labākais, uzticamākais kristīgās dzīves vadīšanas vai audzināšanas  veids, kā vadīties Dzīve padevībā Dieva gribai, saskaņā ar Dievišķajiem un tēvu Rakstiem, ar domubiedru padomu un jautāšanu viņiem”[19].

(1) "Izvēloties garīgos vadītājus, jāpielieto liela piesardzība un stingra apdomība, lai labuma vietā negūtu kaitējumu, radīšanas vietā – sagrāvi”[20].

(2, 6) "Prasi padomu tikumīgiem un saprātīgiem tēviem un brāļiem; bet viņu padomus pieņem sev ar galēju piesardzību un apdomību. Neaizraujies ar padomu pēc  tā pirmā iespaida uz tevi!..  Kā par savām iedomām, tā par tuvākā iedomām, par viņa padomiem prasi padomu Evaņģēlijam. Godkārei un patmīlībai patīk mācīt un vadīt. Tie nerūpējas par savu padomu cienīgumu! Tie nedomā par to, ka var ievainot tuvāko ar nedziedināmu brūci ar muļķīgu padomu, kuru nepieredzējušais jauniesācējs pieņem ar pilnīgu uzticību, ar miesīgu kaismi! Tiem vajag atstāt iespaidu uz jauniesācēju un morāli to pakļaut sev! Tiem ir vajadzīga uzslava no cilvēkiem! Tiem vajag, lai viņus noturētu par svētiem, saprātīgiem, gaišredzīgiem streciem, skolotājiem!”[21].

(2) "Ikvienam garīgajam vadītājam jāvada dvēseles pie Kristus, nevis pie sevis... Lai vadītājs, līdzīgi lielajam un pazemīgajam Kristītājam, stāv malā, atzīst sevi par neko, priecājas par savu pazemināšanos mācekļu priekšā, kas kalpo par sekmīgas garīgās dzīves pazīmi... Sargājieties no kaislīgas pieķeršanās vadītājiem. Daudzi nav piesargājušies un kopā ar vadītājiem iekrituši velna tīklā... Neobjektīva pieķeršanās padara mīlēto cilvēku par elku: no šim elkam pienestajiem upuriem Dievs dusmās novēršas... Un velti tiek zaudēta dzīve, iet bojā labie darbi. Un tu, vadītāj, sargājies no grēcīga iesākuma! Neaizvieto Dievu ar sevi dvēselei, kas pie tevis nāk. Seko svētā Priekšteča piemēram”[22].

(3) "Tie stareci, kuri uzņemas seno svēto Starecu lomu (lietosim šo nepatīkamo vārdu, kas ir piederīgs pagāniskajai pasaulei, lai precīzāk paskaidrotu lietu, kas būtībā nav nekas cits, ka dvēseli pazudinoša tēlošana un visbēdīgākā komēdija), lai gan tiem nav   viņu garīgo dāvanu, nesaprot, ka pats viņu nodoms, pašas domas un viņu izpratne par lielo inoku darbu – paklausību – ir melīgi, ka pats viņu domu veids, viņu prāts, viņu zināšanas it pašapmāns un dēmonisks pievīlums...” [23].

    
(3) "Iebildīs: paklausībnieka ticība var aizvietot stareca nepietiekamību. Nav taisnība: glābj ticība patiesībai, bet ticība meliem un dēmoniskajam pievīlumam pazudina, kā māca Apustulis ( 2.Tes. 2:10-12) [24].

(3, 6) "Padomdevēja neuzbāzīga attieksme pret vadāmo – tas ir pavisam kas cits, nekā stareca attieksme pret bezierunu paklausībnieku... Padoms neietver sevī nosacījumu obligāti to izpildīt: tas var tikt izpildīts, bet var arī netikt" [25].

(4) Sirdsskaidrais Pimens Lielais (Vgs.) lika nekavējoties šķirties no stareca, ja kopā dzīvošana ar viņu izrādās dvēselei kaitīga[26].

(5) Svētais Grigorijs Sinaīts (XIV gs.) "izlēma pateikt, ka viņa laikā vispār nav žēlastības piepildītu vīru, tik reti viņi kļuvuši... Vēl jo vairāk mūsu laikā lūdzējam nepieciešams ievērot vislielāko piesardzību. Dieva gara piepildītu vadītāju mums nav!” (Богодухновенных наставников нет у нас!") [27].

(5, 6) "Saskaņā ar tēvu mācību, mūsu laikam vienīgais atbilstošais dzīves veids ir dzīvot, vadoties no tēvu rakstiem un no garīgi pieredzējušāku laikabiedru padoma; šo padomu atkal vajag pārbaudīt pēc tēvu rakstiem… Tēvi, kurus no Kristus laika atdala gadu tūkstoši, jau žēlojas par Dieva gara nesēju vadītāju trūkumu, par to, ka parādījies daudz maldu mācītāju un iesaka sev par vadītājiem ņemt Svētos Rakstus un tēvu darbus. Mūsu laikam tuvie tēvi nosauc Dieva gara piepildītus vadītājus par senatnei piederošiem, un jau pavisam noteikti novēl par vadītājiem Svētos Rakstus, Svēto tēvu darbus un pēc šiem Rakstiem pārbaudītus, ar vislielāko piesardzību sniegtus laikabiedru padomus”[28].

(6) "Sirdsskaidrais Soras Nils (XV gs.) nekad nesniedza pamācības vai padomus no sevis, bet piedāvāja vaicātājam vai nu mācību no Rakstiem, vai no Tēvu darbiem. Tad, kad viņš neatrada atmiņā svētītu viedokli par kādu lietu, tad atstāja atbildi vai izpildīšanu līdz tam laikam, kamēr atrada pamācību Rakstos. Šāda metode ir acīmredzama no svētmocekļa Damaskas Pētera, sirdsskaidrā Grigorija Sinaīta, svēto Ksanfopūlu un citu Tēvu, īpaši vēlāko,  sacerējumiem. Pie tās pieturējās manis pieminētie Optinas tuksneša hieroshimamūki Leonīds un Makārijs... Viņi nekad nedeva padomus no sevis... Tas deva viņu padomiem spēku”[29].

Tāda ir Baznīcas Svētā Mantojuma balss, kas runā par vienu no sāpīgākajiem mūsdienu garīgās dzīves jautājumiem.

 
Katolicisms

 

Īpaši spilgti pievīluma ietekme atklājas pie katoļu askētiem, kuri novirzījušies no senās Baznīcas garīgās dzīves pieredzes. Svētītājs Ignātijs, piemēram, rakstīja: "Lielākā daļa no Rietumu baznīcas svētcīnītājiem, kurus tā pasludinājusi par izcilākajiem svētajiem, -  pēc tās atkrišanas no Austrumu Baznīcas un pēc Svētā Gara atkāpšanās no tās -  ir lūgušies un sasnieguši redzējumus, protams, maldīgus, manis minētajā veidā... Tādā stāvoklī atradās Ignācijs Loijola, jezuītu ordeņa dibinātājs. Viņa iztēle bija tā nokaitēta un saasināta, ka, kā viņš pats apgalvoja, viņam atlika tikai  vēlēties un pielietot zināmu sasprindzinājumu, lai pēc viņa vēlmes viņa skatienam atklātos elle vai paradīze... Ir zināms, ka patiesiem Dieva svētajiem redzējumi tiek dāvāti tikai pēc Dieva gribas un Dieva darbības rezultātā, nevis pēc cilvēka vēlmes un nevis ar viņa paša pūlēm, - tie tiek dāvāti negaidīti un ļoti reti... Pievīluma stāvoklī esošā pastiprināts varoņdarbs parasti stāv blakus ar dziļu izvirtību. Izvirtība kalpo par novērtējumu tai liesmai, ar kuru iedegti pieviltie”[30].

Turklāt svētītājs norāda arī uz citiem, ārējam skatienam apslēptiem, rietumu svētcīnītāju pievīluma stāvokļu cēloņiem. Viņš raksta: "Asinis un nervus iekustina daudzas kaislības: gan dusmas, gan naudas kāre, gan baudkāre   gan godkāre. Pēdējās divas ārkārtīgi uzkurina asinis svētcīnītājos, kuri cīnās nelikumīgi, un padara viņus par eksaltētiem fanātiķiem. Godkāre priekšlaicīgi tiecas uz garīgiem stāvokļiem, uz kuriem cilvēks vēl nav spējīgs savas netīrības dēļ; nesasniedzis patiesību, sacer sev sapņus. Bet saldkaisle, pievienojot savu darbību godkāres darbībai, rada sirdī mānīgus viltus mierinājumus, baudījumus un sajūsmu. Tāds stāvoklis ir pašapmāna stāvoklis. Visi, kuri cīnās nelikumīgi, atrodas šādā stāvoklī. Tas viņos attīstās vairāk vai mazāk, skatoties no tā, cik lielā mērā viņi pastiprina savus varoņdarbus. Atrodoties šajā stāvoklī rietumu autori sarakstījuši vairumu savu grāmatu”[31]. Tas īpaši redzams tādu lielu katoļu svēto piemērā, kā Sjēnas Katrīna, Avilas Terēze vai svētlaimīgā Anžela.

Svētītājs Ignātijs (viņš izpētījis katoļu askētisko literatūru nevis no tulkojumiem, bet latīņu oriģināliem) norāda uz konkrētām laika koordinātēm, kad jaunie katoļu askēti atkāpušies no vienotās Vispasaules Baznīcas svēto vienotās pieredzes. Viņš raksta: "Sirdsskaidrais Benedikts  (†544.g), svētais pāvests Grigorijs Divvārdis (†604.g) vēl ir saskaņotībā ar Austrumu askētisma skolotājiem; bet jau Bernards no Klervo (XII gs.) krasi atšķiras no viņiem; vēlākie novirzījušies vēl vairāk.  Viņi tūdaļ tiecas un ved savus lasītājus uz tādām virsotnēm, kas jauniesācējam ir nesasniedzamas. Sakairināta ... sapņainība viņiem aizvieto visu garīgo, par ko viņiem nav ne mazākās izpratnes. Šo sapņainību viņi sauc par žēlastību"[32]. Tāpēc svētītājs Ignātijs atgādina: "Visi svētie atzinuši sevi par Dieva necienīgiem: ar to viņi parādījuši savu cienīgumu, kura būtība ir pazemībā. Visi, kuri bijuši pašapmāna stāvoklī, atzinuši sevi par Dieva cienīgiem: ar to viņi atklājuši viņu dvēseles apņēmušo lepnību un dēmonisko pievīlumu. Daži no viņiem pieņēmuši ļaunos garus, kuri nostājušies viņu priekšā, par eņģeļiem, un sekojuši tiem... Daži ierosinājuši savu iztēli, uzkurinājuši asinis, sakairinājuši nervus, pieņemot to par žēlastības piepildītu baudījumu, un iekrituši pašapmānā, savā garā pievienojoties kritušajiem gariem”[33].

Patiesība ir viena

 

Pievīlums, kā redzam, rodas tiem, kuri dzīvo, vadoties nevis no svēto tēvu padomiem, bet no pašu domām, vēlmēm un saprašanas, un meklē pie Dieva nevis glābšanos no grēka, bet žēlastīgus baudījumus, atklāsmes un dāvanas. Tos nelaimīgais svētcīnītājs arī bagātīgi "saņem" savā sakairinātajā iztēlē un ar tumsas spēku darbības palīdzību.  Tāpēc pievīlums nav vis viens no iespējamiem un līdzvērtīgiem garīguma variantiem, ne arī īpašs ceļš pie Dieva, bet smaga slimība, kuru nesaprotot un pienācīgi nenovērtējot, kristietis, īpaši tas, kurš uzņēmies svētcīņu, sairst iekšienes.

Īpaši bieža brāzmaina dedzība sasniegt "virsotnes" raksturīga jauniem svētcīnītājiem, kuri vēl nav iepazinuši savu veco cilvēku, nav atbrīvojušies no kaislībām, un Jau meklē jaunā, pilnīgācilvēka stāvokļus. Ne velti tēviem ir izteikums: "Ja redzēsi jaunekli, kurš no savas gribas kāpj debesīs, notver viņu aiz kājas un norauj no turienes: jo tas viņam nav derīgi"[34].  Tādu kļūdu cēlonis arvien ir tas pats: garīgās dzīves likumu nezināšana, sevis nepazīšana. Svētais Īzaks Sīrietis saistībā ar to brīdināja: "Ja daži no tēviem ir uzrakstījuši par to, kas ir dvēseles tīrība, kas ir tās veselība, kas ir bezkaislība, kas apskaidrība, tad viņi to nerakstīja tāpēc, lai mēs to visu ar gaidām meklētu priekšlaicīgi. Rakstos ir teikts: "Dieva Valstība nenāk ārēji redzamā veidā (Lk. 17:20). Tie, kuros dzīvo gaidas, ir iemantojuši lepnību un krišanu. Augstu Dieva dāvanu meklēšanu ar to gaidīšanu Dieva Baznīca ir noraidījusi.  Tā nav pazīme mīlestībai pret Dievu, bet gan dvēseles slimība".

"Pazemība, - teicis Barsanufijs Lielais, - padara cilvēku par Dieva mājokli” [35]. Tā pasargā kristieti no visiem maldiem, tā padara viņu piederīgu Svētajam Garam". 

Atsauces

↑1 Святитель Игнатий (Брянчанинов). Творения. СПб., 1905. Т. IV. С. 378, 227.
↑2 Там же. Т. II. С. 122.
↑3 Там же. Т. V. С. 351.
↑4 Цит. по: Епископ Сергий (Страгородский). Православное учение о спасении. 3-е изд. СПб., 1903. С. 246.
↑5 Игнатий (Брянчанинов). Творения. Т. II. С. 403.
↑6 Там же. Т. IV. С. 24, 20.
↑7 Там же. T. V. С. 47.
↑8 Там же. Т. V. С. 351.
↑9 Там же. Т. II. С. 57-58.
↑10 Там же. Т. II. С. 266.
↑11 Там же. Т. I. С. 225-226.
↑12 Монах Меркурий. В горах Кавказа. М., 1996. С. 7-8.
↑13 Игнатий Брянчанинов. Творения. Т. I. С. 257-258.
↑14 Там же. Т. I. С. 230, 228.
↑15 Там же. Т. I. С. 491.
↑16 Преподобный Иоанн Лествичник. Лествица. Сл. 4, гл. 6.
↑17 Игнатий Брянчанинов. Творения. Т. I. С. 284, 285.
↑18 Там же. Т. I. С. 286.
↑19 Святитель Феофан (Говоров). Что потребно покаявшемуся и вступившему на добрый путь спасения. МДА, 1995. С.72-73.
↑20 Там же. С.87.
↑21 Святитель Феофан (Говоров). О жительстве по совету. - 5, 77.
↑22 Игнатий Брянчанинов. Творения. Т. IV. С. 519.
↑23 Святитель Феофан (Говоров). О жительстве по совету. - 5, 72.
↑24 Там же. 73.
↑25 Игнатий Брянчанинов. Творения. Т. V. С. 80.
↑26 Там же. С. 74.
↑27 Там же. Т. I. С. 274.
↑28 Там же. С. 563.
↑29 Там же. С. 489.
↑30 Там же. С. 224.
↑31 Там же. Т. IV. С. 499.
↑32 Там же. С.498.
↑33 Там же. Т. II. С.126.
↑34 Древний патерик. Гл. 10. С. 159.
↑35 Цит. по: Игнатий Брянчанинов. Творения. Т. I. С. 312.

 

Церковь и время, №2(11) 2000