EKSORCISMS

Aleksejs Osipovs, Maskavas garīgās akadēmijas profesors

 

Maģiskums kā apziņas stāvoklis ir iespējams visur. Spilgts piemērs tam ir kristīgajā praksē – kristības, Dievgalds, laulības vai iesvētīšana par mūku piespiedu kārtā vai tīri sadzīvisku mudinājumu pēc) piemēram, lai neslimotu utt.), nevis dēļ ticības, kā par to saka Kungs (Mk. 16: 16).

 

Kristus kārdinājumi tuksnesī - mozaika Duomo di Monreale, Itālija

Tās pašas maģiskuma apziņas izpausme ir pēdējās desmitgadēs izplatījies eksorcisms (отчитывание). Ar to nodarbojas atsevišķi priesteri, kuriem uz to nav bīskapa svētības, bez kuras priesterim principā nav tiesību veikt nevienu svētdarbību. (Eksorcistu atsauksmes uz garīgā tēva atļauju ir nekas vairāk kā attaisnošanās mēģinājums, jo jebkurā gadījumā jābūt bīskapa svētībai, bez kuras ikviena svētdarbība, un vēl jo vairāk eksorcisms, pārvēršas par antikanonisku darbību, ka pazudinoši iedarbojas gan uz pašu eksorcistu, gan un slimo.) Laodeķijas koncils (364.g.) nolēma: "Bīskapa neiecelti nedrīkst izdzīt ļaunos garus ne baznīcās, ne mājās..." (26.not.). Tas daiļrunīgi liecina kā par to, cik ne-baznīcisks raksturs ir jaunajai praksei,  tā arī par eksorcistu garīgo stāvokli. Sirdsskaidrais Jānis Kassians Romietis ļoti noteikti runā par pēdējo: "Bet kurš vēlas pavēlēt nešķīstajiem gariem, vai brīnumaini sniegt veselību slimajiem, vai rādīt tautas priekšā kādas brīnumu zīmes, tas, lai arī atzīst Kristus vārdu, tomēr ir Kristum svešs, jo, lepnības pārņemts, neseko pazemības Skolotājam...   Tieši tāpēc mūsu tēvi nekad nesauca tos mūkus par labiem un brīviem no godkāres, kuri gribēja būt par eksorcistiem..." [1]


Eksorcismam bija sava vieta Senajā Baznīcā tai šajā periodā sūtīto īpašo dāvanu spēkā, taču tika pārtraukts. Jau "Apustuļu lēmumi" (III gs.) aizliedz iecelt eksorcistus, motivējot to šādi: "godājamais ļauno garu aizliegšanas varoņdarbs ir Dieva brīvprātīgas labvēlības un žēlastības darbs caur Kristu, caur Svētā Gara nonākšanu, jo dziedināšanas dāvanu saņēmušais tiek parādīts caur atklāsmi no Dieva, un žēlastība (благодать), kas ir viņā, top redzama visiem".  V gs. eksorcisti jau vairs netiek pieminēti [2]. Metropolīta Pētera Mogilas aizlūgumu lūgšanu krājumā – XVII gs. -  (требник митрополита Петра Могилы) īpašā eksorcisma kārtībai ir katoļu izcelsme, un Krievijas Baznīcā tas neguva nekādu praktisku atzīšanu. Neviens no krievu svētajiem neveica šo izdzīšanas kārtību (не отчитывал), un tieši tāpēc, ka bija svēts, tas ir, viņam bija Svētā Gara dāvana, ar kuru viņš tad arī veica izdziedināšanas.


Pareizticīgā Baznīca vienmēr ir sekojusi Glābēja vārdiem, ka "šī suga tiek izdzīta tikai ar lūgšanu un gavēšanu" (Mt. 17: 21), tas ir, ar pareizu svētcīnītāja dzīvi, pateicoties kurai kristietis atbilstoši pazemības mēram, sasniedz bezkaislību un saņem no Dieva dāvanu uzveikt ļaunos garus. Tikai bezkaislību sasniegušais ir spējīgs bez kaitējuma slimajiem un sev pašam stāties atklātā cīņā ar tumsas spēkiem. Tomēr pat senatnē tādu bija maz [3], bet par tagadējo laiku pat nav ko runāt. Tāpēc priesteris, pat pats dievbijīgākais, bet tāds, kurš uzdrīkstas pats, ar īpašu lūgšanu un svētdarbību ("ех opere operate") palīdzību izdzīt ļaunos garus "ar Jēzu, Kuru sludina Pāvils" (Ap. d. 19: 13), riskē ne tikai sevi pakļaut viņu ņirgām, par ko brīdinoši vēstī Apustuļu darbu grāmata, bet iegrūst apsēsto vēl lielākās slimībās un ciešanās. Ja cilvēkam nav Svētā Gara dāvanas, viņš nedrīkst radīt šīs dāvanas esības šķietamību. Svētītājs Ignātijs Brjančaņinovs ar rūgtumu iesaucās par tādiem mēģinājumiem: "Dvēseli pazudinošs teātris un visbēdīgākā komēdija – stareci, kuri uzņemas seno svēto Starecu lomu, kaut gan tiem nav viņu garīgo dāvanu" [4].

 
Dēmonus varēja izdzīt tikai svētie, un ne no visiem pēc kārtas, bet tikai no tiem, uz kuriem viņiem norādīja Pats Kungs. Turklāt svētie izdziedināja "vienkārši" ar lūgšanu, lielāko tiesu, ar iekšējo, citiem neredzamo, retāk – ar ārējo (sk., piemēram, svētītāju Vasīlija Lielā un Jāņa Zeltamutes lūgšanas), veicot Grēksūdzes, Slimnieku, Euharistijas noslēpumus, taču bez kādas īpašas eksorcisma kārtības [5], jo tāda jau tiek veikta pirms Kristību noslēpuma un pēc būtības tā ir viņu apzinātas atteikšanās no sātana un visiem viņa darbiem iesvētīšana.


Kungs aizliedza runāt apsēstajiem, un svētie tēvi kategoriski aizliedza klausīties viņos un stāties jebkādos kontaktos ar runājošajiem gariem, taču tagad izdzīšanas laikā dēmoni saņem pilnīgu "sludināšanas" brīvību, ievest klātesošos maldos, saindēt viņus ar savu ļaunuma, lepnības, miesisko kaislību utt. garu.  Nereti tas viss vēl tiek filmēts, pēc tam izplatot dēmoniskos melus vēl lielākam cilvēku lokam.


Lūk, daži svēto tēvu izteikumi šajā jautājumā. Svētītāja Romas Klementa vēstulē "Par jaunavību" askētiem norādīts "... apmeklēt ļauno garu apsēstos un noturēt par viņiem lūgšanas. Ar gavēni un lūgšanu lai izdzen, un ne ar skaistiem, izmeklētiem un daiļrunīgiem vārdiem, bet kā vīri, kuri no Dieva saņēmuši dziedināšanas dāvanu".


"Viņš (abba Pitirions) daudz sarunājās ar mums un ar īpašu spēku sprieda par garu izšķiršanu, sacīdams, ka daži dēmoni vēro mūsu kaislības un bieži vērš tās uz ļaunu. Un tā, bērni, - viņš mums teica, - kurš grib izdzīt dēmonus, tam vispirms jāuzvar kaislības: jo – kādu kaislību kurš uzveiks, tādu dēmonu arī izdzīs. Maz` pamazām jums jāuzveic kaislības, lai izdzītu šo kaislību dēmonus" [6].


Sirdsskaidrajam Jānim Kassianam Romietim sarunās "Par Dievišķajām dāvanām" atrodam sekojošo: "Atklātiem netikumiem nodevies cilvēks reizēm var veikt pārsteidzošas darbības un tāpēc tikt godāts kā svēts un Dieva kalps... un tas, kurš ir pārliecināts par sevi, ka viņam ir dziedināšanas dāvana, sirds lepnības pārņemts, piedzīvo vissmagāko kritienu. No šī rodas  dēmonu izlikšanās, ka šo cilvēku, kuriem patiesībā nav nekādu svētuma īpašību un nekādu garīgu augļu, svētums viņus dedzina un viņi spiesti bēgt no apsēstajiem" [7].


Sirdsskaidrais Barsanufijs Lielais: "Nav labi ar piepūli lūgties par to, lai saņemtu izdziedināšanu, nezinot, vai tev tas ir noderīgi" [8].  Vēl no viņa: "Runāt pretī dēmonam pieklājas ne visiem, bet tikai Dievā stiprajiem, kuriem pakļaujas ļaunie gari. Tāpat arī izdzīt viņus – tas ir lielu vīru darbs, - kuriem ir vara pār tiem. Vai gan daudzi no Svētajiem padzina velnu, līdzīgi kā Erceņģelis Mihails, kurš to izdarīja, jo viņam bija vara? Mums, nespēcīgiem, atliek tikai steigties pie Jēzus vārda" [9].


Sirdsskaidrais Jānis Pravietis uz lūgumu palūgties par apsēsto atbildēja: "Lai viņš arī pats gavē un lūdzas, cik var, tad arī tie, kuri par viņu lūdz, tiks uzklausīti, jo "daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā (споспешествуема)" (Jēk. 5: 16), un Kungs teica: "Šī suga neiziet citādi, kā ar lūgšanu un gavēšanu" (Mt. 17: 21) [10].

 
Sirdsskaidrais Īzaks Sīrietis par pretī runāšanu ļaunajiem gariem: "Jo tu izej mācīt tos, kuriem ir jau seši tūkstoši gadu. Bet tas (tava pārdrošā pretimrunāšana) kalpo viņiem par ieroci, ar kuru viņi tevi varēs satriekt, neskatoties uz visu tavu gudrību un uz visu tavu saprātību" [11].


Svētlaimīgais Bulgārijas Teofilakts: "Tie, kuri atbrīvojušies no dēmoniem, kļūst vēl sliktāki, ja neizlabojas" [12].


Svētītājs Ignātijs (Brjančaņinovs): "Nav vajadzīgas nekādas eksorcisma lūgšanas: tās visas jau nolasītas pār katru no jums svētajā Kristībā. Vajag nodoties Dieva gribai un atzīt sevi par ikviena cilvēku un dēmonu uzbrukuma cienīgu : tad bailes pāries pašas no sevis..."


"Pieminiet savās lūgšanās slimojošo D., kuru Dieva ceļi ir nodevuši sātanam, lai viņas gars izglābtos... Garīgajā skatījumā tāds Dieva sods nebūt nekalpo par sliktu liecību cilvēkam: tādai nodošanai sātana rokās ir bijuši pakļauti daudzi lieli Dieva draugi... Apsēstība ir daudz mazsvarīgāka nekā kādas ienaidnieka domas pieņemšana, kas var uz mūžiem pazudināt dvēseli" [13].


Minētie svēto izteikumi daiļrunīgi liecina par viņu attieksmi pret mūsu tautai tik nopietnu jautājumu kā apsēsto dziedināšana. 


Eksorcisms ir parādība no tās pašas garīgo prakšu rindas, kā tagad visos Rietumos citticībnieku vidū plaši izplatītais harizmātisms, "jaunā laikmeta kustība", bet sekulārajā vidē – t.s. ekstrasensorika. Tas viss kropļo gan cilvēka dvēseli, gan miesu.


Kulta maģiskā uztvere ir viens no galvenajiem iemesliem kristīgās reliģijas izzušanai, tās izkropļojumiem, pagānisma, īpaši ateisma, okultisma un sātanisma pieaugšanai.


Augstākais kārdinājums cilvēkam - "noraut esības (Dieva, cilvēka, dabas) noslēpumu" un pašam kļūt "kā Dievam", būt nepakļautam Dievam, vēl vairāk, censties pakļaut sev arī Pašu Dievu. Maģija ir neprātīgs mēģinājums realizēt tādu ideju – sava veida cilvēka psiholoģiska revolūcija pret Dievu.

 
Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, pagānisma attīstības pēdējam solim jābūt visas pasaules valdnieka – antikrista, "grēka cilvēka", netaisnā parādīšanās (2.Tes. 2: 3, 8) augstākajā un izcilākajā šī vārda nozīmē, "tā, ka Dieva templī sēdīsies viņš kā Dievs, izsludinot sevi par Dievu" (2. Tes. 2: 4) un darot viltus brīnumus ar maģijas un citu līdzekļu palīdzību.

 

1 Преп. Иоанн Кассиан Римлянин. Писания. М., 1892. С. 445. 
2 Подробнее об этом: Успенский Н.Д. Византийская литургия//Богословские труды. Сб. 21. С. 31. 
3 Григорий Синаит (XIV в.), пишет св. Игнатий Брянчанинов, "решился сказать, что в его время вовсе нет благодатных мужей, так сделались они редки... Тем более в наше время делателю молитвы необходимо наблюдать величайшую осторожность. Богодухновенных наставников нет у нас!" (Еп. Игнатий (Брянчанинов). Сочинения. СПб.. 1905. Т 1. С. 274). 
4 Там же. С. 72. 
5 Примеров этого можно было бы привести множество. Один из них см. в Житии преп. иеросхимонаха Илариона Оптинского (Изд. Введенской Оптиной пустыни, 1993. С. 190). 
6 Лавсаик. М., 1992. С. 126-127. 
7 Преп. Иоанн Кассиан Римлянин. Указ. соч. С. 440. 
8 Прп. отцев Варсануфия Великого и Иоанна руководство к духовной жизни в ответах на вопрошения учеников. Дивеево, 1994. С. 263. Вопрос 381. 
9 Там же. С. 223. Вопрос 301. 
10 Там же. С. 416. Вопрос 673. 
11 Преп. Исаак Сирин. Слова подвижнические. М., 1993. С. 137. Слово 30. 
12 Блаж. Феофилакт Болгарский. Толкование на Мф. 12, 43-45.

13 Свят. Игнатий (Брянчанинов). Собрание писем. М., 1995. С. 217-218. 

 

Статья напечатана в журнале "Православная беседа" № 1, 2000 год.

© 2009 - 2017 BIBLOS