A. I. Osipovs

Ceļš uz svētumu

 

Cik precīzi parādīti galvenie cilvēka netikumi Kristus kārdināšanā Viņa 40 dienu gavēņa laikā! Velns piedāvā Viņam pārvērst akmeni par maizi; dot visas pasaules valstis par zemošanos viņa priekšā; un, visbeidzot, veikt jau atklāti neprātīgu darbību: lai parādītu savu Dievišķo cienību, lepni mesties lejā no tempļa jumta. Kristus mīļotais māceklis apustulis Jānis šajos kārdinājumos redz izpausmi t.s. dzīves pasaulīgā satura pašai būtībai, kas ir atrauta no domas par Dievu. Viņš raksta: viss, kas ir pasaulē: miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība - tas nav no Tēva, bet ir no pasaules.  (1.Jņ. 2: 16).


Sirdsskaidrais abba Dorotejs (VI gs.) atšifrē šo domu konkrētākos jēdzienos, saskatot šo kārdinājumu būtību trīs galvenajās kaislībās: baudkārē (komforts un baudas), mantkārībā (bagātība), godkārē (slāpes pēc slavas un varas), un norāda, ka tā visas izriet no viena avota – lepnības.


Evaņģēlijs vēstī par to, kā Kristus noraidīja tās visas, pretnostatot Savu dzīves ceļu pasaules cilvēka ceļam:

1) Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes (Lk. 4: 4), 

2) "tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot"  (Lk. 4: 8),

3) "Tev nebūs Dievu, savu Kungu kārdināt" (Lk. 4: 12).


Jo cilvēce kopumā1 dzīvo tieši ar šīm kaislībām, kultivē tās un alkst tās piepildīt kā personiskajā, tā sabiedriskajā dzīvē. Veselas filozofiskās sistēmas pamato to vērtīgumu, visa zinātniski tehniskā attīstība ir vērsta uz to maksimālu realizāciju.


Tomēr gan atsevišķa cilvēka, gan veselu tautu, gan visas cilvēces vēsture spilgti parāda, pie kādām pazudinošām sekām noved tāds, Dievu no dzīves izslēdzošs, pasaules uzskats. Tas kļūst par cilvēces bīstamāko ienaidnieku. Jo alkatība, varaskāre un lepnība, kļuvušas par valdošajām dvēselē, to sagrauj pašā saknē, radot naidu, skaudību, slepkavības, nodevības un pārējās nelaimes, miera izjaukšanu cilvēku un tautu starpā. Jo nekāda ārēja vara nav spējīga apstādināt šo ļaunumu: ne gudrs likumdevējs, ne ģeniāls filozofs un zinātnieks, ne politiķis, kurš pabaro tautu ar maizi un izklaidēm. "Nevienā sabiedriskajā iekārtā, - rakstīja Dostojevskis,  - neizbēgsiet no ļaunuma... cilvēka dvēsele paliks tā pati... viss nenormālais un grēks iziet no viņas pašas".


"Brāļos Karamazovos" ļaunā gara lūpās viņš ieliek sekojošus, ar savu psiholoģisko dziļumu satriecošus vārdus: "Manuprāt, pat graut neko nevajag, vajag tikai sagraut cilvēcē ideju par Dievu, lūk, pie kā vajag vispirms ķerties klāt!   Ar to "ar to vajag sākt, - ak, aklie, neko nesaprotošie! Ja cilvēce pilnīgi atteiksies no Dieva, tad pat par sevi, bez antropofagijas, kritīs viss iepriekšējais pasaules uzskats un, galvenais, iepriekšējā tikumība, un sāksies viss jaunais. Cilvēki apvienosies, lai paņemtu no dzīves visu, ko tā var dot, taču noteikti laimei un priekam tikai un vienīgi šajā pasaulē.   Cilvēks paaugstināsies ar dievišķas, titāniskas lepnības garu un parādīsies cilvēks – dievs... bet viņam "viss ir atļauts"... dievam neeksistē likums! Kur dievs nostāsies, tur jau būs dieva vieta! Kur nostāšos es, tur tūdaļ būs pirmā vieta... "viss atļauts" un cauri!"


Pareizticība piedāvā pilnīgi citu cilvēka dzīves jēgas redzējumu. Tā aicina viņu uz dvēseles attīrīšanu no šīm graujošajām kaislībām, paver ceļu uz svētumu. Pārliecinoša liecība par tā patiesumu ir daudzie piemēri no to svētcīnītāju dzīvēm, kuri ar "zobenu un loku" sasnieguši garīgo pilnību.


Kas ir pareizticīgais svētums, kā tas tiek iegūts, kādas ir galvenās tā īpašības un kritēriji, kāds ir svēts cilvēks?


Absolūtas svētums ir Dievs, tāpēc arī cilvēka svētums nav nekas cits, kā līdzdalība Dievā (sal.: 2.Pēt. 1: 4), garīga līdzība Viņam, dievišķošanās, vai, kā teicis sirdsskaidrais Sarovas Serafims, "Svētā Gara iemantošana". Galvenās Dieva īpašības, kuras visā acīmredzamībā atklājās Dieva iemiesošanās un Golgātā – tās ir mīlestība un pazemība. Šo īpašību iemantošanas pakāpe ir cilvēka svētuma līmeņa rādītājs. Turklāt Svētie Raksti un svēto tēvu mācība uzsver, ka visas pārējās cilvēka labās īpašības un tikumi iegūst savu pozitīvo saturu tikai uz šo divu galveno stūrakmeņu pamata, un bez tiem zaudē visu savu vērtību.


Apustulis Pāvils rakstīja par mīlestību: "Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka" (1.Kor. 13: 2-3). Bet par pazemību svētie tēvi runā kā par vispatiesākās mīlestības pamatu un avotu. Cik ļoti tā nepieciešama garīgajā dzīvē, to īsos un spēcīgos vārdos izteicis, piemēram, svētais Īzaks Sīrietis (VII gs.): "To pašu, ko nozīmē sāls jebkuram ēdienam, to nozīmē arī pazemība ikvienam tikumam... jo bez pazemības ir veltīgi visi mūsu darbi, visi tikumi un ikviena dabība".


Taču kā tiek sasniegts svētums?


Pirms runāt par to, nepieciešams izdarīt vienu būtisku norādījumu. Principiāls nosacījums pareizticīgai pieejai jebkuru ticības un dzīves jautājumu izskatīšanā ir vēršanās pie svēto tēvu mācības kā pie vienīgā uzticamā avota, lai izprastu Dievišķo Atklāsmi. To nosaka tas, ka tikai piederība Dieva Garam, cilvēka svētums, var garantēt viņa spriedumu patiesīgumu. Bet, kad noteiktu domu izsaka nevis viens svētais tēvs, bet daudzi, tad tas liecina par to, ka šī doma ir nevis cilvēka viedoklis, bet Dievs Gara atklāsme, tātad, pati patiesība.


Ar šo kritēriju pareizticība principiāli atšķiras kā no katolicisma, kurā patiesības pēdējais garants ir viena cilvēka – Romas pāvesta – vārds, tā arī no protestantisma, kur jebkuras kopienas, un pat viena cilvēka, ticības mācība izrādās tikpat autoritatīva, kā jebkuras citas, ar ko pilnībā tiek pārsvītrots pats patiesīguma jēdziens reliģijā.  Tas gan vienā, gan otrā gadījumā pazudinoši atspoguļojas arī uz garīgās dzīves izpratni.


Pareizticībā svētuma izpratne izriet no senās baznīcas lielo svētcīnītāju Dieva iepazīšanas vienotās pieredzes. Šī pieredze ir objektīvs kritērijs, lai novērtētu visas garīgās dzīves parādības un dod iespēju kristietim pareizi novērtēt savus garīgos stāvokļus. Mūsdienu apstākļos šis kritērijs ir sevišķi svarīgs. Jo izpratne par garīgo dzīvi arvien vairāk tiek pakļauta dažādām svešām ietekmēm. Par ticīgā cilvēka garīguma mēru nereti kļūst nevis mīlestība un labvēlība pret katru cilvēku, nevis tuvākā trūkumu paciešana, nevis godīgums viņa rīcībā, bet tāda izpratne par viņa piederību baznīcai, kura visu reliģiozo dzīvi noreducē līdz ārēju baznīcas noteikumu pildīšanu un/vai, kā teicis svt. Teofans Vientuļnieks, "prāta" ticību – kristīgās mācības zināšanu.


No šejienes pati cilvēka svētuma izpratne iegūst nepareizu raksturu. Tā tiek novērtēta uz tautas runu pamata, kas slikti padodas pārbaudei gaišredzības, izdziedināšanu, ļauno garu izdzīšanas, pareģojumu un, jo sevišķi, brīnumu gadījumos.


Jautājums par brīnumiem svētuma novērtēšanā ir ārkārtīgi svarīgs, jo ticīgajam, kurš nav pazīstams ar svēto tēvu mācību, brīnumi ir pats galvenais pierādījums cilvēka svētumam. Tāds ticīgais pat nenojauš, ka brīnumiem var būt dažāda veida daba, ka tie var izrietēt ne tikai no svēta cilvēka, bet arī no tāda, kurš atrodas dēmoniskā pievīlumā, un pat no cilvēka dabiskajām spējām, tas ir,  - ka brīnumiem var būt dažādi avoti, un tā nesaprašana var novest pie traģiskām sekām.  Par to brīdināja arī Pats Kungs: Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos.  Redzi, Es jums to esmu teicis jau iepriekš.  (Мt. 24: 24–25). Par šo bīstamību brīdina arī svētie tēvi. Piemēram, sirsskaidrais Kasians Romietis (V gs.) rakstīja: "...Nevienu nedrīkst celt godā par Dieva dāvanām un brīnumiem... Jo visai bieži... cilvēki ar samaitātu prātu un ticības pretinieki ar Kunga vārdu izdzen dēmonus un dara lielus brīnumus”.


Izrādās, ka brīnumi paši par sevi nav noteicošā pazīme cilvēka svētumam. Ir galēji uzmanīgi jāizturas pret jebkurām neparastām parādībām un – kamēr nav iespējas pārliecināties par notiekošā raksturu un, pirmkārt jau par brīnuma veicēja garīgo viengabalainību – nesteigties to pieņemt par Dieva brīnumu. Ne jau brīnumi liecina par cilvēka svētumu, bet, gluži otrādi, tā cilvēka svētā dzīve, caur kuru tie notiek, - lūk, kas pierāda viņu patiesumu.


Taču viltus brīnumi, kā likums, notiek ar tiem, kuri meklē brīnumus vai iekšēji uzskata sevi par cienīgiem tos redzēt un saņemt, kuri iekrituši pievīlumā (augstās iedomās par sevi), kuri meklē izdziedināšanos par katru cenu, nemaz neaizdomājoties par to, kāds ir šīs izdziedināšanas avots, un ko tā atnesīs dvēselei – labumu vai kaitējumu.


Viens no pieredzējušākajiem XIX gadsimta garīgajiem vadītājiem, svētītājs Ignātijs (Brjančaņinovs) sīki apraksta lētticības brīnumiem un to meklēšanai pazudinošās sekas [1].  Vienā no saviem darbiem viņš min sirsskaidrā Kasiana Romieša vārdus: "Brīnumi, radot izbrīnu, maz veicina svētu dzīvi". Un paskaidro, ka atšķirībā no pagāniem, kuri nedomā par nākamo dzīvi un alkst brīnumus zemes labklājībai, kristietim jāmeklē labumu dvēselei, izdziedināšanos no kaislībām, lai sasniegtu mūžību. Vēl vairāk, svētītājs Ignātijs, redzot tautas pagānisko noskaņojumu, brīdina un paredz: "Laika gaitā, pakāpeniski vājinoties kristietībai un sabojājoties tikumībai, zīmju darītāju vīru skaits mazinājās. Visbeidzot, viņi izsīka pavisam. Tikmēr cilvēki, zaudējuši bijību un cieņu pret visu svēto, zaudējuši pazemību, kura atzīst sevi par necienīgu ne tikai veikt brīnumus, bet arī redzēt tos, alkst pēc brīnumiem vairāk, kā jebkad agrāk. Cilvēki, apreibuši no iedomības, pašpārliecinātības, gara tumsības, tiecas bez izšķirības, neapdomīgi, drosmīgi uz visu brīnumaino, paši neatsakās būt par līdzdalībniekiem brīnumu veikšanā, izlemj to darīt, nemaz neapdomājoties. Tāda virzība ir bīstama kā vēl nekad. Mēs pamazām tuvojamies tam laikam, kurā jāatklājas daudzām un satriecošām viltus brīnumu ainām, kas ieraus pazušanā tos nelaimīgos miesas prāta gudriniekus, kuri tiks pievilti un piemānīti ar šiem brīnumiem” .

 
gan kristietim attiekties pret visu, kas parādās kā brīnums? Svētītājs Ignātijs, vēršoties pie Baznīcas Svētā Mantojuma, runā par lielas piesardzības nepieciešamību: "Kristiešu vadītāji – askēti piekodina nepievērst sevišķu uzmanību vispār uz visām parādībām, ko cilvēks uztver ar dvēseles un miesas sajūtām: piekodina pie visām parādībām saglabāt saprātīgu vēsumu, glābjošu piesardzību”.Viņš dod brīnišķīgu padomu: "Svētie tēvi pavēl lūgšanu svētcīnītājam, sastopot parādības gan ārpus sevis, gan savā iekšienē palikt vienaldzīgam pret tām un nepievērst tām uzmanību, atzīstot sevi par necienīgu redzēt svētumu. Viņi piekodina, no vienas puses, nenicināt parādību, lai nepakļautu nicinājumam svētumu, bet no otras – nekādi neuzticēties parādībai, steidzīgi atzīstot to par patiesu, lai neiekristu ļaunā gara tīklos...". Šis brīdinājums attiecas uz ikvienu kristieti, kurš sastopas ar neparastu parādību. Šo padomu var izteikt īsi: "Nezaimo un nepieņem"! Taču diemžēl daudzi brīnuma dēļ ir gatavi atteikties arī no savu svēto tēvu ticības, tiecoties pretī citiem dieviem (V Mozus 6: 14).


Svētītāja bieži citētais Grigorijs Sinaīts (XIV gs.) aicina: "...nekad nepieņem neko, ko ieraudzīsi - sajūtamu vai garīgu, iekšienē vai ārpusē, kaut vai tas būtu Kristus vai Eņģeļa, vai kāda svētā tēls, vai ja gaisma atmirdzētu prātā. (...) Bet tas, kurš redz kaut ko domās vai sajūtami, un pieņem to... tas viegli tiek pievilts... Dievs nedusmosies uz to, kurš cītīgi uzmana sevi, ja viņā aiz piesardzības tapt pieviltam nepieņems to, kas nāk no Viņa... bet vēl uzslavēs viņu kā gudru..."


Svēto tēvu pieredze norāda vispirms uz pareizas garīgās dzīves svarīgākajiem kritērijiem. Un pirmais no tiem ir nevis brīnums, ne gaišredzība un tamlīdzīgas lietas, bet tas, ka svētcīnītājs redz savu tikumisko un garīgo nepilnību, savu grēcīgumu, pašas cilvēka dabas dziļo slimīgumu un neiespējamību to izdziedināt tikai ar saviem spēkiem. Kā rakstīja sirdsskaidrais Pēteris Damaskietis (VIII gs.), pirmā pazīme tam, ka dvēsele sāk kļūt vesela, ir savu neskaitāmo grēku – kā jūras smilšu - redzēšana. (Ar to, starp citu, kristīgā antropoloģija principiāli atšķiras kā no humānistiskās, tā arī no visām citām reliģiozajām antropoloģijām, kuras noliedz cilvēka mantoto sabojātību).  Teoloģijā šo cilvēka "ģenētisko" sabojātību sauc par pirmdzimto grēku. Šī savu grēku redzēšana ir nepieciešama cilvēka pareizai garīgajai attīstībai tā iemesla dēļ, ka bez tās nav iespējama pazemības iemantošana, savukārt pazemība ir visas garīgās dzīves pamats.


Par pazemības neapšaubāmo svarīgumu runā pirmā, ideāli izveidotā cilvēka grēkā krišana. Šis notikums ir pamatā visas kristīgās mācības par cilvēku un glābšanos izpratnei. Tas parāda, ka ne pilnīga radītās pasaules pazīšana un vara pār to, ne dievlīdzības godība, ne ārējās un iekšējās svētlaimes pilnība, kas piemita pirmajam cilvēkam, vēl negarantē viņam stingru pastāvēšanu labajā, patiesībā un Dieva tēla skaistumā. Tas, ka viņš aizmirsa par savu ne – pašpietiekamību un tajā pašā laikā apzinājās savu pilnību šajā pasaulē, viegli noveda pie lepnības pilnās sevis kā Dieva izjūtas (I Mozus 3: 5), pie sevis pretnostatīšanas Viņam un pamudināja uz neprātīgu dumpi pret To, no Kura viņš dzīvoja, kustējās un eksistēja (Ap.d. 17: 28).


Tāpēc tikai personiska, pieredzē piedzīvota savas nepilnības iepazīšana, kas izriet no pareizas garīgās dzīves pieredzes, savu grēku un tās dziļās cilvēka dabas sabojātības, kuru cilvēks nevar izdziedināt ne ar kādiem varoņdarbiem, redzēšana dod iespēju saprast Kristus nepieciešamību, ticēt Viņam kā Glābējam un radīt patiesu ticību, noturīgu, tādu, kas dara cilvēku svētu. Tādu garīgo stāvokli sauc par pazemību un tas ir ķīla tam, lai pasargātu cilvēku no iespējamās atkārtotās atkrišanas no Dieva, dod viņam iespēju mūžīgi palikt Dievā – mīlestībā.


Un, pretēji, kā raksta svētītājs Ignātijs, "Tas, kurš neapzinās savu grēcīgumu, savu krišanu, savu pazušanu, nevar pieņemt Kristu, nevar ticēt Viņam, nevar būt kristietis (kaut arī formāli tāds būtu – A. O.). Priekš kam Kristus tādam, kurš pats ir gan gudrs, gan tikumīgs, kurš ir apmierināts ar sevi..." [1]


Kā var iegūt tādu sevis redzēšanu? Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs (ХI gs.) atbild: "Uzcītīga Kristus baušļu pildīšana parāda cilvēkam viņa nespēku [2]. Šai "pildīšanai" ir divas pakāpes vai divu veidu darbība: miesiskā un dvēseles (garīgā). Svētais Īzaks Sīrietis par to savstarpējo atbilstību saka šādi: Miesiskais darbs ir pirms dvēseles darba, tāpat kā zemes pīšļi bija pirms dvēseles, kas tika iedvesta Ādamam. Kurš nav iemantojis miesisko darbību, tas nevar iegūt arī dvēseles darbību, jo pēdējā dzimst no pirmās, kā vārpa no kaila kviešu grauda. Tam, kuram nav dvēseles darba, tam liegtas arī garīgās dāvanas [3].


Sirdsskaidrā Sergija dzīvesstāsta autors hieromūks Niknos, vēstot par Sirdsskaidrā garīgās augšupejas soļu secīgumu, arī atzīmē: "Svētie tēvi garīgajā dzīvē stingri atdala divas pakāpes, divus stāvokļus: darbīgo krustu un apredzīgo krustu. Pirmais stāvoklis ir ciešanu, daudzu bēdu šaurais krusta ceļš, varoņdarba, piepūles un cīņas ar sevi – ar savu veco cilvēku un glābšanās ienaidniekiem – pasauli un velnu -  laiks. Otrais stāvoklis ir sirds mierinājums Dievā, dziļš miers dvēselē, kura ar Kristus žēlastību uzvarējusi kaislības, attīrīta, apgaismota un noslēpumainā saskarsmē ar Dievu iemantojusi jau šeit, uz zemes, debesu svētlaimes ķīlu [4].


Brīnišķīgi par šīm divām garīgās dzīves pakāpēm raksta sirdsskaidrais Paīsijs Veļičkovskis (XVIII gs.).  Novērtējot garīgo dzīvi vispirms kā iekšējās lūgšanas (умнaя молитвa) varoņdarbu, viņš raksta:


"Lai ir zināms tas, ka, saskaņā ar mūsu svēto un dievnesēju tēvu rakstiem, ir divas iekšējās lūgšanas (две умные молитвы): viena – jauniesācēju, kas ir piederīga darbībai, bet otra – pilnīgo, kas ir piederīga apredzībai (видению);  pirmā ir sākums, otrā – beigas, jo darbīgā ir kāpšana uz apredzīgo... Lai ir zināms (saku to sev līdzīgiem, visvienkāršākajiem), ka viss mūku varoņdarbs, ar kuru, ar Dieva palīdzību kāds pūlētos iemantot mīlestību pret tuvāko un pret Dievu, lēnprātību, pazemību un pacietību un visus pārējos Dieva un svēto tēvu baušļus... gavēni, nomodu, asaras, paklanīšanos un pārējos miesas piepūles darbus, cītīgu baznīcas un celles nolikuma izpildi, iekšējo apslēpto vingrināšanos lūgšanā, raudām un pārdomām par nāvi: viss tāds varoņdarbs, kamēr vien prātu vada cilvēciska patvarība un griba, ar noteiktību tiek saukts par darīšanu (деянием)...


Taču tad, kad kāds ar Dieva palīdzību un iepriekšminēto varoņdarbu palīdzību, bet visvairāk ar dziļu pazemību, attīrīs savu dvēseli un sirdi no dvēseles un miesas kaislību netīrības, tad Dieva žēlastība, visu kopējā māte, paņēmusi prātu, ko tā attīrījusi, kā mazu bērnu pie rokas, uzved, kā pa pakāpieniem, uz iepriekšminēto garīgo apredzību, atklājot tam, saskaņā ar tā tīrības mēru, neizsakāmus un prātam nesasniedzamus Dievišķos noslēpumus.  Un tā patiesi saucas par patiesu garīgo redzēšanu, kas ir зрительная, vai ,kā saka svētais Īzaks, tīrā lūgšana, no kuras – šausmas un redzēšana. Taču šajā redzēšanā neviens nevar ieiet patvaļīgi ar savu patvaļīgu varoņdarbu, ja to neapmeklēs Dievs un ar Savu žēlastību neievedīs tajā.  Ja kāds bez žēlastības gaismas uzdrīkstēsies ieiet tādos redzējumos, tas, kā saka Grigorijs  Sinaīts, lai ņem vērā, ka viņš iztēlojas sapņojumus, bet redzējumu viņam nav, un viņš sapņo, un viņu vadā sapņainības gars" [5].


Rakstā "Kristieša attieksme pret savām kaislībām" svētītājs Ignātijs formulē garīgās dzīves likumu, kas norāta uz secību cīņā ar kaislībām: "Dažas kaislības kalpo par sākumu un cēloni citām kaislībām; tādas ir: rijība, laiskums, izpriecas, greznība, naudaskāre, godkāre, neticība. To sekas: baudkāre, skumjas, dusmas, ļaunatminība, skaudība, lepnība, Dieva aizmiršana, tikumiskas dzīves pamešana. Garīgajā varoņdarbā galvenokārt vajag bruņoties pret sākotnējām kaislībām: to sekas taps iznīks pašas no sevis” [5].


Kā redzam, garīgās tīrības un svētuma sasniegšana prasa zināt garīgās dzīves pamatus un likumus, pretējā gadījumā nepieredzējis svētcīnītājs var viegli apmaldīties un iekrist sapņošanā, pievīlumā (прелесть). Pēdējais termins, ko bieži lieto tēvi, ir brīnišķīgs ar to, ka tas precīzi atklāj pašu viltus garīguma būtību: vissmalkākie glaimi (лесть) sev, pašapmāns, iedomas par savu cienīgumu un pilnību, lepnība. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi zināt to, kā atšķirt viltus garīgumu no patiesa svētuma.


Pievīlums parasti tiek "ielikts" sākotnēji nepareizā mērķī, kādu askēts sev uzstāda: viņš var meklēt atklāsmes, Dieva žēlastības dāvanas, augstāko baudījumu, ekstāzi, vai tiekties iepazīt tās pasaules noslēpumus, vai alkt pēc goda.


Pareizticībā tā visa meklēšana ir  stingri aizliegta, jo tāda tiekšanās bez dvēseles attīrīšanas no kaislībām noved cilvēku līdz iedomībai, garīgai saldkaislei, lepnībai un, visbeidzot, līdz pazušanai. Svētītājs Ignātijs piedāvā šādu svēto tēvu kritēriju svētuma atšķiršanai no pievīluma: "Visi svētie sevi atzina par Dieva necienīgiem: ar to viņi atklāja savu cienīgumu, kura būtība ir pazemībā. Visi pašpieviltie uzskatīja sevi par Dieva cienīgiem: ar to viņi atklāja viņu dvēseli apņēmušo lepnību un dēmonisko pievīlumu" [5].


Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs, spriežot par tiem, kuri lūgšanā "iztēlojas debesu labumus, eņģeļu kārtas un svēto mājokļus", skaidri apgalvo, ka "tā ir pievīluma pazīme" [6].


Līdzīgus Vispasaules Baznīcas tēvu izteikumus var minēt, cik uziet. Tie visi ir vienoti tajā, par ko brīdināja jau apustulis Jānis Teologs: "Neuzticieties katram garam, bet pārbaudiet garus, vai tie ir no Dieva, jo daudz viltus praviešu ir saradies pasaulē" (1.Jņ. 4:1).


Šī brīdinājuma nozīmība mūsu laikā ir īpaši aktuāla. Mūsu tautas apziņā ar milzīgu spēku tiek dēstīta ideja par visu reliģiju vienlīdzību pēc būtības, pat līdz pašam rupjākajam pagānismam ar tā neapvaldītību un izvirtību. Visu krāsu un nokrāsu misticisms pašlaik ar augstu vilni apklāj mūsu Krievzemi, kas reiz bija svēta savā tieksmē pēc Dieva un kaut kā pasargāta no "brīvajiem" Rietumiem, bet tagad atklāta visiem elles gariem.


Bet tad, kad, svētuma augļu iegūšanai likumīgā savas dvēseles izlabošanas un attīrīšanas no visādiem netīrumiem darba vietā tiek piedāvāti līdzekļi, lai "norautu augli", ar ko iegūt   slepenas zināšanu, mistisku gaišredzību un baudas, varu pār dabas un okultajiem  spēkiem, vai gan nav skaidrs, uz kādu svētumu tiek aicināts cilvēks?


Evaņģēlijā dots kritērijs šāda veida parādību novērtēšanai: "Ikvienu koku pazīst pēc tā augļiem" (Lk.6: 44). Svešo garu augļi ir acīmredzami – tie, vispirms jau, ir tādi, ka cilvēkam tiek atņemta doma par Dievu, par dvēseli, par mūžību, par dzīves jēgu.  Vai gan nav skaidrs, ka "tikai ar ticību savai nemirstībai, - kā rakstīja Dostojevskis,  - cilvēks spēj saprast visu savu saprātīgo mērķi uz zemes". Bet bez šīs ticības cilvēks nevar atrast sev mieru.


Bet pareizticības augļi – tie ir tās svētie, kuri ar varoņdarbiem un lūgšanu garīgajā cīņā attīrījuši savu dvēseli, sasnieguši pilnīgu pazemību un iemantojuši patiesu mīlestību, kura tad arī ir cilvēkam  augstākais labums.


Viens no tādiem pašiem spilgtākajiem svētajiem mūsu Tēvzemes vēsturē ir sirdsskaidrais Radoņežas Sergijs. Viņa dzīve ir viena no labākajām ilustrācijām Pareizticības augļiem. Viņš ar tādu spēku parādīja Dieva tēla neiznīcīgo skaistumu cilvēkā, ka arī pēc septiņiem gadu simtiem viņš joprojām ir tēvs un vadītājs visiem, kuri tiecas iegūt augstākā aicinājuma godu (Fil. 3: 14).


Viņa dzīves veids, varoņdarbi un pūles, apbrīnojamā pazemība, bēgšana no zemes dzīves goda un savā žēlastības spēkā un savos mērogos retā ietekme uz visas Krievijas Baznīcas garīgo dzīvi ir pareizticīgā svētuma pilnīgākais piemērs. Šis svētums deva viņam Dieva mieru, kurš ir augstāks par visu saprašanu (Fil. 4: 7), neizsakāmu un apskaidrotu prieku (1.Pēt. 1: 8), pilnīgu mīlestību (Kol. 3: 14), kas piepildīja ne tikai visu viņa dvēseli, bet arī visus tos, kuri saskārās ar viņu.


Viņš ir tas jaunais cilvēks, svētais, garīgais, kuru meklē katra dzīva dvēsele, uz kuru tiecas, pēc kā slāpst.  Un galvenais šī, līdz pat mūsu dienām pastāvošā, neuzvaramā pievilkšanas spēka iemesls  nav viņa brīnumi, kuri nemaz nav tik bieži. Jo tur, kur to ir daudz, tur, kā tas tagad īpaši labi redzams, pulcējas visi, ticīgie un neticīgie, kuri meklē brīnumus.


Neapšaubāmi, šis iemesls ir tajā Dieva tēla skaistumā, kas atklājies Sirdsskaidrajā, - tas neredzami satriec, sagūsta  un pievelk dvēseli. Pašā Lavras sv. Trijādības katedrālē, kur atrodas viņa relikvijas, jūtama īpaša atmosfēra,  te dvēsele neviļus sāk lūgties, sāk patiešām sajust, ka tā "nedzīvos no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes".


Taču kā mūsdienu cilvēkam pielietot svēto tēvu pieredzi, lai pareizi iekārtotu savu garīgo dzīvi? Te nenovērtējamu palīdzību var sniegt mūsu laikam tuvo svētcīnītāju piemērs, kuri dziļi izstudējuši svēto tēvu darbus un ar savā dzīvē apguvuši viņu pieredzi.


Viens no tādiem garīgi pieredzējušiem XX gadsimta svētcīnītājiem bija igumens Nikons (Vorobjovs, +1963.g.). Viņa domas, kas dziļi piesātinātas ar svēto tēvu garu, - tā ir vēl viena Baznīcas Svētā Mantojuma balss. Mūsu garīgo juku laikos igumena Nikona pamācības palīdz labāk saprast garīgo dzīvi un tās briesmas, kas uzglūn ticīgajam ceļā pie Dieva, saprast, kas ir Pareizticība. Viņš sniedz šādu svēta, garīga cilvēka raksturojumu.


Garīgs cilvēks ir tas, kurš ir sevī iemantojis Svēto Garu. Viņš pilnīgi atšķiras no dvēseliska vai miesiska cilvēka, kas šajā gadījumā ir gandrīz viens un tas pats. Viņš ir jaunais cilvēks (Ef. 4: 24), bet dvēseles cilvēks ir vecais (Rom. 6: 6). Kas viņš ir jauns?  - Viss: prāts, sirds, griba, viss viņa stāvoklis, pat miesa.


Jaunā (garīgā) cilvēka prāts ir spējīgs izprast atsevišķus notikumus, pagātni un daudz ko no nākotnes, izprast lietu būtību, nevis tikai parādības (izpausmes), redzēt cilvēku dvēseles, eņģeļus un dēmonus, izprast daudz ko no garīgās pasaules. "Mums ir Kristus prāts", - saka garīgais cilvēks – apustulis Pāvils (1.Kor. 2: 16).


Jaunā (garīgā) cilvēka sirds ir spējīga just tādus stāvokļus, par kuriem īsi ir teikts: "Ko acs nav redzējusi, ko auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka prātā nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl" (1.Kor. 2: 9). Bet sirdsskaidrais Serafims saskaņā ar senajiem tēviem saka tā: ja cilvēks zinātu par tiem svētlaimīgajiem stāvokļiem, kuri mēdz būt jau šeit, bet vēl jo vairāk, nākamajā dzīvē, tad būtu ar mieru nodzīvot tūkstošiem gadu bedrē, kas piepildīta ar rāpuļiem, kuri ēd viņa miesu, lai tikai iemantotu šos stāvoļus.


Tādā pat veidā arī jaunā cilvēka griba pilnībā tiecas uz mīlestību pret Dievu  un pateicību Viņam.


Garīgā cilvēka ķermenis arī mainās, tas kļūst daļēji līdzīgs Ādama ķermenim līdz krišanai, spējīgs uz "garīgām sajūtām" un darbībām (iešana pa ūdeni, spēja dzīvot bez ēdiena, lielu attālumu pārvarēšana vienā mirklī utt.).


Vārdu sakot, cilvēks, kurš iemantojis Svēto Garu, viss atjaunojas, kļūst citāds (no šejienes arī brīnišķīgais krievu valodas vārds "inoks" [иный – cits]) gan prātā, gan sirdī, gan gribā, gan miesā [7].


Labākā ilustrācija šiem igumena Nikona  vārdiem ir viņa paša dzīve. Tā kalpo vēl par vienu piemēru bezgalīgajā kristīgo svētcīnītāju rindā, kas pierāda pareizticīgā ceļa uz svētumu patiesumu. 

 

 

1 Еп. Игнатий Брянчанинов. Сочинения. СПб., 1905. Т. 4. С. 378.

2 Цит. по: Еп. Игнатий Брянчанинов. Сочинения. СПб., 1905. Т. 4. С. 9.

3 Авва Исаак Сириянин. Слова подвижнические. М., 1858. Слово 56. С. 399.

4 Иеромонах Никон. Житие и подвиги преподобного Сергия Радонежского. Свято-Троицкая Сергиева Лавра, 1904. С. 191.

5 Еп. Игнатий Брянчанинов. Сочинения. СПб., 1905. Т. 1. С. 527.

6 Прп. Симеон Новый Богослов. О трех образах внимания и молитвы. Добротолюбие. Т.V. М., 1900. С. 463.

7 Игумен Никон. Письма духовным детям. Свято-Троицкая Лавра. 1991. С. 119­124.

 

http://www.alexey-osipov.ru/books-and-publications/

© 2009 - 2017 BIBLOS