Aleksejs Iļjičs Osipovs, Maskavas garīgās akadēmijas profesors

 

KĀPĒC ES DZĪVOJU?


Kāpēc es dzīvoju? Protams, var būt, ka tiem, kuri iegrimuši dzīves pašreizējos uzdevumos – šāds jautājums arī nerodas... Taču vienmēr tā turpināties nevar, un beigu beigās cilvēks tomēr nonāk pie domām: "Kam tas viss, ja es miršu?"


Antona Čehova interesantajā stāstā "Palāta Nr. 6" viens no tā varoņiem saka: "Un kamdēļ visi šie līkumi smadzenēs? Kamdēļ visas šīs domas, vēlmes, kamdēļ šis pasaules uzskats, kamdēļ šī zinātne,  šī tehnika?.. Kamdēļ tas viss, ja es skaidri zinu, ka nomiršu un pārvērtīšos par tādiem pašiem pīšļiem, kā viss, ko mēs redzam, dzirdam un novērojam? Kādēļ un kam tas viss vajadzīgs?" Čehovs ļoti labi šeit uzdevis šo jautājumu, kura priekšā apstājas daudzi cilvēki.

A.Čehovs "Palāta Nr.6". Ārsta Ragina saruna ar Gromovu.
A.Vaņeciana zīmējums. 1954.g.

 

Trāķiešu mācību stunda

 

Kur ir dzīves jēga? Tas laikam ir tas pirmais un galvenais, uz ko cilvēkam pašam sev jāatbild.  Bez atbildes uz šo jautājumu dzīve pārvēršas par kaut kādu tukšumu. Bet paraugieties, kā lido laiks! Ne velti ir krievu paruna: "Pulkstenis, dienas un gadi iet, bet laiks – lido". Cik precīzi izteikts!

  
Cilvēkam piedzimstot, trāķieši raudāja, bet kad viņš mira – priecājās


Kāda gan būs atbilde uz šo jautājumu? Agrāk, bet tas bija ļoti sen, nevienam nebija nekādu šaubu, ka cilvēks dzīvo tādēļ, lai viņam būtu mūžīga dzīve. Nebija nekādu šaubu par to, ka mūsu ķermenis ir tāds kā apģērbs, kuru cilvēkam galu galā būs jānovelk, no kura būs jāatbrīvojas. Šai sakarā ir interesanti atzīmēt to, cik liela bija atšķirība starp mūsdienu un, piemēram, seno trāķiešu psiholoģiju. Tā, pirmkārt, izpaudās  tajā, kā viņi sagaidīja cilvēka ierašanos šajā pasaulē, tas ir, piedzimšanu, un kā aizvadīja no šīs pasaules. Kā šodien sagaida piedzimšanu? Priecājoties! Tā ir līksmība, svinības. Bet kā pavada? Ar asarām un raudām. Trāķiešiem viss notika gluži pretēji. Vēsturnieki raksta, ka cilvēka piedzimšanu trāķieši atzīmēja ar raudām un vaimanām, un, ja arī bija kāda maltīte, tad tā bija bēdu noskaņās.  Nebija nekādu priecīgu runu, ne līksmības, ne optimisma. Visi vārdi, kas tika teikti šajos mielastos, bija tādi: "Lūk, tu esi piedzimis, un mēs zinām, kas tevi tagad gaida..."  Bet kas var gaidīt? Bēdas, ciešanas, kari, konflikti, kaut kādas nesaprašanās un tā tālāk. Pretēji tam, ja cilvēks nomira, trāķieši rīkoja priecīgas dzīres, un galvenā doma bija: "Beidzot nu tu esi atbrīvojies! Tevi neviens vairs nenogalinās, neviens neievainos, nenodarīs nekādu ļaunumu. Tu tagad vari līksmot un neesi ne no viena atkarīgs".


Mūžīga nāve vai mūžīga dzīve?

Šis vēsturiskais fakts ir īpaši interesants saistībā ar to, kā uz jautājumu "kāpēc es dzīvoju?" atbild ateisms un reliģija. Ateismā – prieks par piedzimšanu, bēdas par nāvi.  Bet kristietībā... Taču būs pamatoti jautāt: kādā kristietībā – tagadējā vai sākotnējā? Sākotnēji mocekļi, piedzīvojuši smagas ciešanas, aiziedami no dzīves, par savu nāves dienu sacīja: "Dies natalis" – dzimšanas diena!  Viņi runāja par to prieku, kādu viņi piedzīvo, runāja par to debesu vainagu, kāds viņus sagaida. "Mums šeit nav paliekošas pilsētas" – rakstīja apustulis Pāvils - "bet mēs meklējam nākamo" (Ebr.13:14). Mums slāpst pēc debesu pilsētas!


Kristietība dzīvi uzlūko kā sava veida sagatavošanos, kā pārbaudījumu, kā eksāmenu pirms pāriešanas mūžībā. Vienā no lūgšanām tā arī teikts: "Pāriet šīs dzīves nakti". Šī dzīve ir kā tāda nakts. Patiesi, mēs taču nezinām, kas būs pēc mirkļa! Neviens to nezina. Bet kas būs rīt? Lūk, nesen avīzē bija rakstīts: pēkšņi nomiris 40 – gadīgs biznesmenis. Par ko viņš domāja? Ne jau par nāvi. Kāpēc gan viņš dzīvoja? Ja uz šo jautājumu atbild no ateisma viedokļa, tad nonākam ļoti smagā situācijā, jo – kā var atrast jēgu tajā, kas beidzas ar neizbēgamu nāvi?  Ko var atbildēt, kad jums sacīs: "Priecājies, cilvēk, un zini, ka tevi gaida mūžīga nāve"? Ak, kāpēc es dzīvoju? – mūžīgai nāvei, mūžīgai nebūtībai! Precīzi to izsacījis Čehovs ārsta Ragina vārdiem. Patiesi, iznāk, ka tāpēc, lai pēc tam miljoniem gadu bezjēdzīgi lidinātos izplatījumā. Kā redzam jautājums par dzīves jēgu ir ārkārtīgi svarīgs. Ne velti viens no svētajiem tēviem – Īzaks Sīrietis – sacījis: "Kuru lai nosaucu par saprātīgu? Tikai to, kurš redz, ka šai viņa dzīvei ir robeža". Un, ja no ateisma, materiālisma skatupunkta dzīve zaudē savu kopējo jēgu, tad tā arī izkūst mirkļa uzdevumos, iegrimst to risināšanā.

 

 

Ne tikai atsevišķa cilvēka dzīve, bet arī tautas, visas cilvēces dzīve, no kristīgā skatupunkta, savā laikā nonāks pie sava gala. Šai pasaulei jābeidzas. Starp citu, arī no zinātnes viedokļa! Akadēmiķa N. Moisejeva grāmatā "Būt vai nebūt cilvēcei" lasām: "Cilvēcei kā bioloģiskai sugai jāizbeidz sava pastāvēšana, un jau ne vairs kādā nesaredzamā nākotnē, bet XXI gadsimta vidū".  Lūk ,kādu aktualitāti iegūst jautājums: "Kāpēc es dzīvoju?"! Jā, ne visi, iespējams, piekritīs, ka XXI gadsimta vidū. Labi, ne vidū, bet, iespējams, tā trešajā ceturksnī. Taču, cik svarīgi ir apzināties, kā priekšā pašlaik stāv cilvēki! Jo runa taču neiet par atsevišķu cilvēku, bet par cilvēci. Cilvēce kā bioloģiska suga var pārtraukt savu esamību uz zemeslodes.


Pats svarīgākais eksāmens


Kristietība visu laiku atgādina: mūsu zemes dzīve ir īslaicīgs mirklis. Un tas ir tikai eksāmens
Bet ko mums saka kristietība, kā tā atbild uz jautājumu par to, kāpēc dzīvo cilvēks? Tā apgalvo, ka cilvēka personība ir neiznīcināma. Cik apbrīnojams ir šis Dievišķās radīšanas akts, pateicoties kuram, nepārtraukti, paaudžu paaudzēs, rodas jaunas personības, kuru pastāvēšana jau ir mūžīga, neiznīcināma. Personība pastāvēs vienmēr. Kā pastāvēs? Par to kristietība runā ar lielu spēku. Tā pastāvīgi atgādina: mūsu šīs zemes dzīve ir īslaicīgs mirklis. Un tā ir tikai eksāmens. Kāds eksāmens? Pārbaudot, ko var dot šai personībai uz visu nākamo mūžīgo dzīvi.


Kāds varbūt pie sevis nodomās: nokārtošu eksāmenu – un, iespējams, man būs "augstākā akadēmija". Nekā nebija! Paliksi tajā līmenī, kurā tu esi. Kristietība māca: svētlaimīgajā nākotnē cilvēku stāvoklis būs ļoti atšķirīgs. Apustulis Pāvils tā arī raksta 1.Vēstules Korintiešiem 3.nodaļā. Bet no kā tas atkarīgs?  - No, no kāda materiāla cilvēks ceļ savu māju. Cits ceļ no salmiem un koka, cits – no akmens, cits – no zelta, sudraba un dārgakmeņiem... Un apustulis raksta: katra darbs tiek pārbaudīts un tiks pārbaudīts ar uguni;  kāda darbs sadegs, cita – paliks (sal.: 1.Kor.13:12-15). Lai gan apustulim tālāk nav šī secinājuma, tas pats par sevi uzprasās uzreiz: zelts ugunī tiek attīrīts!  Ugunī sadeg visi liekie elementi, un zelts kļūst tīrs. Un izrādās, ka vieniem šī uguns  - nāves uguns, Dieva gaismas uguns, kuras priekšā stāsies cilvēks, - būs sadedzinoša, kas parādīs mūsu rūpju visu nīcīgumu, bet citiem tā būs kā attīroša liesma – liesma, kuras rezultātā tas zelts, kuru cilvēks parādīja šajā dzīvē, attīrās, kļūst vēl vērtīgāks.


Katra personība ir mūžīga, tāpēc mūžīga piemiņa saglabājas Dievišķajā apziņā par katru cilvēku


Kristietība saka: cilvēk, tevi gaida mūžīga dzīve, nevis mūžīga nāve. Un tavas zemes dzīves jēgas būtība ir sagatavošanās. Kristietība to pasaka ļoti skaidri. Ateistam nav svarīgi, kā gatavoties mūžīgajai nāvei. Lai kāds tu nebūtu, tu vienalga nomirsi! Un, ja tu neesi kaut kāds ģēnijs, ja tu neko īpašu neesi paveicis, tad par tevi vispār drīz aizmirsīs, un neviens neatcerēsies.  Vai mēs daudzus cilvēkus atceramies no vēstures? Pavisam maz! Bet kristietība apgalvo pavisam ko citu! Vēl vairāk, kristieti apglabājot, dzied: "Mūžīga piemiņa". Dievam katra personība ir mūžīga, tāpēc mūžīga piemiņa saglabājas Dievišķajā apziņā par katru cilvēku. Un tajā ir dzīves jēgas būtība – lai sagatavošanās būtu tāda, kas dotu vislabākos augļus, vislabāko rezultātu mūžībai.

 

Laupītāja paradokss

 

Bet kāda ir šīs sagatavošanās būtība? Ja palūkosimies vēsturiskajā retrospekcijā, tad ieraudzīsim, ka dažādas reliģijas izvirza dažādas prasības un dažādus kritērijus tam, kādam jābūt cilvēkam, lai sasniegtu augstāko svētlaimi. Kristietība principiāli atšķiras no visām citām reliģijām, jo tā saka – un tā nekur netiek teikts, vai arī teikts ļoti miglaini, ka pat saprast grūti -  lūk, kristietība runā par apbrīnojamu prasību pret cilvēku. Pajautājiet citu reliģiju pārstāvjiem: kas vajadzīgs, lai sasniegtu mūžību, ko citā vārdā sauc par "glābšanos"? Un visiem būs viena un tā pati atbilde: vajag izpildīt šīs reliģijas priekšrakstus, būt Dievam tīkamam. Bet kristietība saka pavisam ko citu, tik lielā mērā citu, ka pat daļēji  sapratīsi, kāpēc tā tika pakļauta tik nežēlīgām vajāšanām, lai to iemesls, protams, bija cits.


Kristietība saka: "Nē, tas nav tas! Cilvēks var būt arī tikumīgs, bet tajā pašā laikā pilnīgi nederīgs mūžībai". Ko tas nozīmē? Kā to saprast?


Daniils. Paradīzes vārti un saprātīgais laupītājs.

Freska Vladimiras Dievmātes Aizmigšanas katedrālē Vladimirā. 1408.g.

 

Bet tikumība taču ir pietiekami vienkārša lieta, prasības te ir skaidras un saprotamas, tās attiecas uz cilvēka uzvedību šajā pasaulē un viņa attieksmē pret šo pasauli. Šīs attieksmes ir acīmredzamas: nedrīkst nogalināt, nedrīkst zagt, nedrīkst cilvēkam darīt ļaunu... Kristietība saka: "Nē, lieta nav vienkārši tikumībā". Un norāda uz Evaņģēliju. Kurš sita krustā Kristu? Jūdu reliģijas tikumiskā likuma pildītāji! Viņi izrādījās Dieva atraidīti, Dieva nodevēji. Kurš izglābās pirmais? Tas ir neticams paradokss: noziedznieks un bandīts. Izrādās, nosacījums, lai ieietu mūžībā, nav vienkārši tikumība. Cilvēks var būt tikumīgs, izpildīt visus tikumiskos priekšrakstus, taču viņš var  būt  cilvēks ar tādu lepnību, ar tādu iedomību, ar tādu godkāri, ar tādu skaudību!..  Tās ir kaislības, kuras ir mūsos. Tie ir viņa garīgā stāvokļa raksturlielumi. Lūk, kristietība saka: lai sasniegtu mūžīgo dzīvi, vajadzīga ne tikai tikumība.


Pirmais paradīzē iegāja bandīts. Tas reliģiskās apziņas vēsturē ir bezprecedenta gadījums. Izrādās, galvenais cilvēka garīgā stāvokļa raksturlielums, kas vajadzīgs, lai viņš patiesi būtu spējīgs saskarsmei ar Dievu, mūžības un svētlaimīgas dzīves sasniegšanai, ir tas, ko tik spilgti izpauda Kristum labajā pusē krustā piesistais bandīts.  Pirmais: "Mēs saņemam, ko esam pelnījuši" (Lk.23:41). Vispār tas ir satriecoši: tādās briesmīgās ciešanās pie krusta pēkšņi paziņot par to! Otrais: tas, ko laupītājs teica, vēršoties pie Kristus: "Piemini mani, Kungs, Savā Valstībā". Kas izskan šajos vārdos? Izskan visdziļākā apzināšanās, ka es pats tur, protams, nekad nebūšu. Tu, Kungs, esi svēts, tu esi taisns, bet es... manas rokas līdz elkoņiem ir cilvēku asinīs. Tu vienkārši piemini mani, būdams tur.  Tā ir sava necienīguma apzināšanās, turklāt objektīva necienīguma, te nav nekāda psiholoģiskuma vai subjektīvisma. Viņš ieraudzīja, ka viņš ir tāds.


Dvēseles nožēla Dieva priekšā, sava necienīguma redzēšana – lūk, kas ir galvenais


Un šī apzināšanās – kas es esmu patiesībā, nevis iedomās, šī, ja gribat, dvēseles nožēla Dieva priekšā, šī pazemība, sava necienīguma redzēšana – lūk, kas, izrādās, ir galvenais raksturlielums tam cilvēka dvēseles stāvoklim, kurā tā patiesi ir spējīga saņemt un saņem svētlaimīgu mūžību. Šajā punktā kristietība atšķiras, atkārtoju vēlreiz, no visām citām reliģijām. Tur vajag tikai izpildīt baušļus, te – kaut kas cits.


Dievs un "dievi"


Ja nav pazemības, tad nav labuma nekādos tikumos, nekādā tikumisko baušļu pildīšanā
Ir pat tāds teiciens: var izpildīt gandrīz visus baušļus, visus šos ārējos priekšrakstus, kas attiecas uz tikumisko dzīvi, un tikt Dieva atraidīts. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēkam, kurš visu ir izpildījis, nepiemīt sevis pazīšana, tas ir, viņš neredz to, ka patiesībā viņa dvēsele nav tīra.  Bet tas, kurš to neredz, dzīvo iedomībā (šķitumā) par sevi, viņš ir iedomības un lepnības pārņemts.  Bet kas raksturo lepnību? Es esmu augstāk par visiem un visu! Bet garīgajā plānā tas skan tā: man nekādu Dievu nevajag, es pats esmu dievs. Vai atceramies cilvēku pirmo grēku?  Kas tika teikts, kāds nāvīgs ierocis satrieca Ādamu un Ievu? ,,Jūs būsiet kā dievi!” Mēs – dievi, es – dievs, tātad, nekādu Dievu man vairāk nevajag! Un izrādās ļoti interesanti: no kristīgā viedokļa mūžības sasniegšana ir nosacīta ar stāvokli, ko apzīmē ar vienu vārdu – pazemība. Kur nav pazemības, tur nav svētības nekādiem tikumiem, nekādai baušļu pildīšanai. Kas būs bez pazemības? Lepnība. Bet Dievs, kā ir teikts, lepniem pretojas, un Viņš nevar būt ar to, jo pats šis lepnais uzskata sevi par dievu.


Izdarīsim secinājumus. Kāpēc es dzīvoju? Pēc būtības ir divas atbildes uz šo jautājumu. Viena no tām – ka visa dzīve domāta šinī laikā un telpā – kaut kāda eksistences mirkļa laikā. Šis mirklis ir līdzīgs dzirkstelēm, kas lido un ugunskura: dažas lido ilgāk, citas izdziest tūlīt. Tāpat arī cilvēka dzīve: neviens nezina, kad tā aprausies. Un izbeigšanās šajā dzīves telpā runā par to, ka dzīvei jēgas nav, un tā beidzas ar pilnīgu nāves bezjēdzību.


Taču kristietība atbild citādi: tajā, ka es dzīvoju, ir jēga: es dzīvoju svētlaimībai mūžībā. Un nevis vienkārši svētlaimībai, nē, nekādu savtīgumu kristietība neapsola, to ir ļoti svarīgi paturēt prātā. Par tiem, kuri tiecas pēc paradīzes saldmes, svēto tēvu mācība saka tieši: tas ir pievīlums, glaimi sev, apmāns.   Kur ir mīlestība, tur nav aprēķina, kur ir mīlestība, tur nav savtības.


Un kristietība saka: kad cilvēks, apzinājies, kas viņš ir patiesībā, nevis sapņos, ieraudzīs Dieva žēlsirdību, kura pret viņu izpaudās Kristus Krustā, kad viņš ieraudzīs, ka Dievs cieta tā dēļ, lai izdziedinātu mūs, attaisnotu, atjaunotu, kā saka svētie tēvi,  kad ieraudzīs, ka tas viss darīts aiz mīlestības, tad pateicībai jāpārņem dvēseli un jāatbild mīlestībai ar mīlestību. Lūk, šī mīlestība, kura izriet no šejienes, ir tas iesākums, pateicoties kuram cilvēks var stāties saskarsmē ar Dievu un saņemt svētlaimīgu mūžību – neizsīkstošu un nebeidzamu. Apmēram tā var apgaismot jautājumu par to, kāpēc es dzīvoju, neskarot, protams, ļoti daudzas detaļas, kuras te ir.


2016.g. 22.jūnijs
www.pravoslavie.ru

 

© 2009 - 2017 BIBLOS