LAULĪBA – DIEVCILVĒCISKS NOSLĒPUMS

A. I. Osipva lekcija 2005.g. pravieša Elijas (Maskava) baznīcā

 

"LIKTENĪGAIS LAIKS"

 

"Mīlestība, laulība un ģimene" - tēma, kas aptver, tā sakot, pašu cilvēka zemes, "horizontālās"  puses viduspunktu. Tā mūsdienu apstākļos iegūst īpašu asumu. Šī "horizontalitāte" var pacelties līdz vienotības laulībā pilnībai, bet var arī iegrimt izlaidības, pretdabiskuma un nodevības dziļumos. Šie vektori lielā pakāpē iezīmējas jau cilvēka jaunības gados. XIX gadsimta beigu pazīstamais krievu filozofs Vladimirs Solovjovs ļoti precīzi norādījis: "Gan elle, gan Zeme, gan Debesis ar īpašu uzmanību seko cilvēkam tajā liktenīgajā laikā, kad viņā iemājo Eross".  Eross – antīkais mīlestības dievs. Bet kāpēc laiku, kad cilvēkā "iemājo Eross", filozofs nosaucis par liktenīgu?

 


Mēs visi kaut ko atceramies no savas bērnības – intereses, spēles. Taču droši vien vēl spilgtāk pārdzīvojam to laiku, kad sāka mainīties mūsu attiecības ar otra dzimuma vienaudžiem, ar nepazīstamiem cilvēkiem, apkārtējo cilvēku pasauli, kā mainījās mūsu uzskati pašiem par sevi, par savu uzvedību, savu apģērbu utt. – kad iestājās pārejas vecuma "liktenīgais laiks". Cik asi mūsu sirdsapziņa sāka pārdzīvot divu savstarpēji izslēdzošu jūtu ietekmi, kas radās sirds apslēptajā dzīvē:  no vienas puses – sajūta par  kaut ko nepiedienīgu, kas izsauc bailes, atgrūšanu, kaunu, no otras – gluži pretēji – piesaistošu, noslēpumainu, attaisnojumu meklējošu.  Kura no šīm abām ir normāla? Kristīgā atbilde ir viennozīmīga un nerada šaubas – gan vienas, gan otras ir dabiskas, taču ikviena no tām, pārkāpjot robežas un kļūstot par valdošo, dzīvē novedīs pie pazudinošām sekām. Un, lūk, kāpēc.

 

KĀDĒĻ ŪDENS TIKA PĀRVĒRSTS VĪNĀ?

 

Kad dzimumu dabiskās un likumīgās attiecības tiek nosodītas kā kaut kāds grēks, kā kaut kas necienīgs un netīrs, tad kristietība apņēmīgi stājas tam pretī. Pats Kristus savu zemes dzīves darba lauku iesāka ar kāzām Galilejas Kānā, kuras svētīja ar Savu klātbūtni.


Cilvēks, kurš saklausījies par kristiešu svētcīnītājiem un pirmo reizi iepazinies ar Evaņģēliju, var tikt izbrīnīts par to, kā Kristus uzvedās šajās kāzās – nepavisam ne tā, kā to varētu gaidīt no svētuma Ideāla. Jo šī svētcīnītāja un brīnumu darītāja reakcija uz šo kāzu svinībām nerada nekādas šaubas. Visi sāks līksmoties, saukt: "Rūgts!", pacels kausus ar vīnu – bet krūkās vīna vietā izrādīsies ūdens; sāks spēlēt instrumentus – satrūks stīgas; sāks dziedāt kāzu dziesmas – aizsmaks balsis. – Vai gan ne tā?


Taču par lielu izbrīnu mūsu Evaņģēlija lasītājam tur notika nepavisam ne tas. Kristus Māte pieiet pie Viņa un saka: "Viņiem nav vīna". Nav grūti iedomāties, ko nozīmēja vīna trūkums kāzās tajos tālajos laikos. Par to var spriest pēc mūsu lauku kāzām – reiz tik brīnišķīgām, jautrām un atvērtām visiem – savējiem un svešiem, ceļiniekiem un garāmgājējiem. Uz tām nevienu pat nevajadzēja aicināt: visi – pie galda, visi var ēst un dzert, priekš visiem ir jābūt pietiekami visa kā.

 
Taču Evaņģēlija līgavainis acīmredzot bija trūcīgs, viņš nebija varējis sagatavot pietiekami daudz vīna. Iedomājieties viņa stāvokli: kāzas sit pašu augstāko vilni, bet vīns izbeidzies! Kāds pārdzīvojums, kāds kauns!


Kā gan uz to reaģē Tas, Kurš sacījis: "Bet sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma, un laicīgām rūpēm" (Lk. 21: 24)? Tā vietā, lai pateiktos Dievam par to, ka Viņš atbrīvojis cilvēkus no iespējamā grēka, Kristus ne tikai nenoraida Savas Mātes lūgumu, bet, gluži pretēji, saka kalpiem: piepildiet traukus ar ūdeni.  Un tie tos piepildīja līdz augšai. – Pēc jūdu paraduma pie katras mājas stāvēja akmens trauki (~ 2,3,4 spaiņu tilpumā), kuros salēja ūdeni. Līdz pat šim laikam tos rāda tūristiem Galilejas Kānā. –  Jēzus saka viņiem: "Piepildiet traukus ar ūdeni!" Un tie tos piepildīja līdz malām. Tad Viņš saka tiem: "Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!" Un tie to aiznesa. Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, - tad galda uzraugs aicina līgavaini  un viņam saka: "Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim." (Jņ. 2: 7- 10).

 


Lūk, kāda bija Kristus reakcija uz laulībām! Izrādās, ka Dievs ne vien nenoliedz mūsu dabas vajadzības: ēst, dzert, stāties laulībā u.c., bet arī svētī tās, māca lūgties: Mūsu Tēvs, dod mums mūsu dienišķo maizi.  Tāpēc apustulis Pāvils vēstulē Timotejam ar dusmām nosoda tos, kuri saskata laulībā kaut ko Dievam netīkamu: "Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām, padodamies melkuļu liekulīgajiem vārdiem, kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi iededzināta.  Tie aizliedz doties laulībā" (1.Tim. 4:1-3).


Starp citu, tagad ir tādi "stareci", kuri apgalvo, ka tuvojas pēdējie laiki, un aizliedz stāties laulībā vai uzskata par pieļaujamām laulāto attiecības tikai bērnu ieņemšanai. Reiz nācās runāt ar divām meitenēm, kuras bija atbraukušas no Sibīrijas un ar asarām acīs stāstīja, ka garīgais tēvs aizliedz viņam stāties laulībā un dzemdēt bērnus, jo tūdaļ būs pasaules gals.


Laulība vienmēr un visur ir laulība. No paša cilvēku pastāvēšanas iesākuma tā tikusi Dieva svētīta un tāda tā paliek vienmēr, neatkarīgi no tā, kāda ir to pārliecība un ticība, kuri stājas laulībā.  Bet patiesi ticošiem kristiešiem Baznīca iedibinājusi vēl arī īpašu palīdzošu, svētības piepildītu līdzekli viņu kopējā dzīvē, viņu darbos un varoņdarbos – laulību svētnoslēpumu, kronēšanu.  Veseli Koncili, piemēram, Gangras Koncils (340.g.) nodeva anatēmai tos, kuri uzskatīja laulību par grēcīgu. Bet cik brīnišķīgi noris laulību ceremonija ne tikai Pareizticībā, bet arī visās citās reliģijās, kuras neko nezina par kristietību! Tā vienmēr un visur bijusi svētku un svinību notikums! Tiesa, viens mans radinieks reiz nopūzdamies sacīja: "Tikai apprecējies, es sapratu kas ir patiesa laime... bet bija jau par vēlu".


Pats Kungs Kristus nostiprina laulību kā Dieva darbu un tāpēc svētu un nesaraujamu: ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt (Mt. 19:6). Svētītājs Gregors Teologs slavina laulību: "Laulības saitēm saistītie aizvieto viens otram gan kājas, gan rokas, gan dzirdi. Laulība pat nespēcīgo padara divkārt spēcīgu, sniedzot lielu prieku. Kopīgas rūpes atvieglo bēdas. Kopīgi prieki viņiem ir lieliskāki. Dvēselē vienotiem laulātajiem bagātība ir patīkamāka, bet trūkums tiek pārdzīvots vieglāk. Viņi veldzē slāpes no mājas avota, no kura svešie nedzer. Viņi veido vienu miesu, un viņiem ir arī viena dvēsele. Laulība neattālina no Dieva, bet, gluži otrādi, vēl vairāk piesaista Viņam”.


Tāpēc pretdabīgi, atklāti pretrunā ar kristietību un Dievu zaimojoši ir uzskati par laulību kā grēku, netiklību vai kaut ko, kas neatbilst cilvēka cieņai.

 

AR KO MĒS ESAM LABĀKI PAR DZĪVNIEKIEM?

 

Taču, nostiprinot un iesvētot laulību, Baznīca kategoriski stājas pretī idejai, ko mūsdienās vardarbīgi ievieš Rietumos – kad no pasaules iesākuma dabisko laulību starp vīrieti un sievieti uzskata tikai kā vienu no tās formām. Baznīca nevar pieņemt ne mežonīgas teorijas, kuras attaisno "brīvos"  sakarus, ne tā sauktās viendzimuma laulības, jo gan vienā, gan otrā gadījumā laulības tiek vulgarizētas un likvidētas.  Ar šim idejām būtībā atkal un atkal cenšas pārliecināt cilvēku, ka viņš cēlies no pērtiķa, pārliecināt, ka viņš ir dzīvnieks, tikai ar kompjūteru galvā: "Tu esi pērtiķis, pat vēl sliktāk – pērtiķa sencis! Tāpēc viss lopiskais – tas ir tavs, bet viss, kas augstāks – tas ir fanātisms un ideālisms".  Patiesi, ja nav Dieva, nav mūžības, nav dvēseles, kas tad no cilvēka paliek?! Ko tad nozīmē laulība, ģimene? Mūsdienu rietumu t.s. "jauno" ģimenes modeļu teorijas atklāti atbild uz šo jautājumu: nav laulības un ģimenes, bet ir kontrakts par atšķirīgu dzimumu vai viendzimuma būtņu ar nosaukumu "cilvēks" kopdzīvi vai kopēju dzīvošanu.

 

Ar milzīgu neatlaidību un satriecošu mērķtiecību visas tā saucamās civilizētās valstīs cilvēces mērogā tiek ieviesta viena un tā pati direktīva – pārliecināt cilvēku, ka viņš ir tikai instinktu summa un viņa dzīvesveidam jābūt atbilstošai tiem. Kas ievieš šo cilvēku degradējošo ideju, un ar kādu mērķi – tas ir cits jautājums, tagad par to nerunāsim.


Taču Baznīca jebkuras ārpuslaulības un nedabiskās saiknes uzskata par ļaunumu, grēku cilvēkam un cilvēku sabiedrībai kopumā.

 

Līdzīgu attieksmi pret tāda veida saiknēm redzam arī citās reliģijās un pie visām tautām, kuras saglabājušas ticību Dievam. Vēl līdz Kristus Piedzimšanai Bībelē atrodam pavēli nomētāt ar akmeņiem sagrēkojušas sievietes; musulmanismā un daudzām citu ticību tautām šis briesmīgais sods saglabājas līdz pat šim brīdim. Vienas tautas Dievišķās Atklāsmes spēkā, bet citas – intuitīvi sajuta, ka cilvēks nav dzīvnieks! Reiz es lasīju, ka Sauda Arābijā sievieti, kura bija pieķerta laulības pārkāpšanā, līdz kaklam ieraka zemē un nomētāja ar akmeņiem. Briesmīgi pat iedomāties tādu ainu.


Bet kāpēc visas tautas tā rūpējušās par šo tikumības pusi – vai nav vienalga, kā dzīvot? Cēlonis ir skaidrs – viņi labi saprata, ka tādējādi tiek sagrauts pats vērtīgākais un tajā pašā laikā visievainojamākais cilvēka dabā – viņa viengabalainība (šķīstība - целомудрие), cilvēka dvēseles skaistums, ģimenes nedalītība un tādā veidā tiek sagrauti visas sabiedriskās dzīves galvenie pamati. Tāpēc tieši sievietei tika piemēroti tādi bargi sodi, jo viņa pēc savas dabas pirmām kārtām ir tā, kura glabā (vai izposta) tautas kopējās tikumības un morāles noturību. Sieviete to lieliski saprot. Tāpēc rietumu dēmoniskums arī visur izģērbj sievietes, ņirgājoties par viņām un par visu svēto, kas ir cilvēkā.


Man viens priesteris stāstīja, kā viņš, tas bija vēl pirms revolūcijas, apmeties viesnīcā, kura viņam bija palikusi atmiņā. Tās foajē uz pretējām sienām bijušas uzgleznotas divas interesantas ainas. Vienā – brīnišķīga, saules pielieta, ziedoša pļava, kurā dejoja svētku tērpos ģērbušās meitenes un jaunekļi ar degošām lāpām rokās. Glezna bija tik priekpilna, ka no tās bija grūti atraut skatienu. Pretējā pusē esošā aina bija pilnīgs pretstats – saules nav, tumsa, mētājas apdzisušas lāpas, puķes samīdītas, un zemē čūskveidīgi savijušies ķermeņi. Viss bija skaidrs bez vārdiem.

 

KĀ KĻŪST PAR ZVĒTRESTA LAUZĒJIEM

 

Laulība ir laulāto viengabalaina, garīgi-miesiska vienotība un uzticība vienam pret otru mīlestībā uz mūžu, ko viņi ar zvērestu apstiprina ne tikai cilvēku priekšā, bet ticīgie – arī Dieva priekšā. Tāpēc tā ģimenes locekļiem uzliek pilnu savstarpējo atbildību visās dzīves jomās. Un tomēr laulības izjūk. Kur ir tā cēloņi? To ir daudz, bet galvenais, kas ir visu to pamatā – tas ir egoisms, tiekšanās dzīvot saskaņā ar bezdvēselisku principu: "Lai tikai man būtu labi".  Tāda iekšējā nostādne nogalina cilvēkā pašu vērtīgāko – līdzjūtību, līdzcietību, mīlestību pret otru, un neatstāj dvēselē neko svētu. Tas, kurš dzīvo tikai sev, neizbēgami pārvēršas par nelabojamu egoistu, kurš galu galā nepažēlos nevienu. Viņam neviens nav dārgs, un, kad viņš atradīsies izvēles priekšā: tuvs cilvēks vai paša bauda, viņš nodos gan sievu, gan draugu, gan bērnus... Tāds jau ir neuzticams līdz laulībai. Atpestī, Dievs, no nodevējiem!

 


Bet kā mūsu dienās "audzina"  jauno paaudzi?  Masu informācijas līdzekļi, būdami brīvi no sabiedrības tiesas un kontroles, atklāti un nepārtraukti propagandē dzīvniecisku visatļautību un tai atbilstošu "mīlestību". Visur ir tikai viena doma: ņem no dzīves visu, dzīvo baudai. Skolās tiek pasniegta t.s. valeoloģija, seksuālā "audzināšana". Tādas "audzināšanas" augļi ir acīmredzami.  Viņi nezina un nesaprot tādu vienkāršu lietu, ka patiesa mīlestība ir gatavība upurēt sevi, ierobežot sevi, atbalstīt vienam otru visās dzīves jomās: sadzīves, morāles, garīgajā. Taču, ja viņš un viņa jau no jaunības mācās dzīvot, meklējot tikai baudas, tad, stājoties laulībā, viņi izrādās nevis vienkārši morāli nesagatavoti, bet, vēl vairāk, psiholoģiski gatavi nodevībai. Tieši tāda "audzināšana", kurai ne katram ir spēks iekšēji pretoties, šodien ir viens no svarīgākajiem cēloņiem kolosālā daudzuma  laulības šķiršanu, precīzāk, atklātu nodevību.


Kas notiek ar nodevēju karā? To mēs zinām. Arī laulības dzīvē notiek kas līdzīgs nāvessodam. Nodevējs (-ja) zaudē spēju mīlēt, kļūst par iztukšotu, viltīgu spēlētāju, kurš sadedzina dzīvi un galu galā kļūst nevienam nevajadzīgs. Un arī jaunā "mīlestība", kā likums, piedzīvo jaunas vilšanās, ciešanas – kā iekšējas, tā ārējas.


Pievērsiet uzmanību – kad runa iet par slepkavību, tad saka - "tas ir šausmīgi", par laupīšanu - "kāds neprāts"! Bet par nodevību, netiklību - "nekas briesmīgs, jo saiet kopā aiz mīlestības". Tā spriež negudri, tuvredzīgi cilvēki, kuri neko neredz un nedzird tālāk par savu degunu. Aizmirsuši gudro tautas parunu: "Krūka devās pastaigāties pa ūdeni, un tai tur nolauza galvu". Nedrīkst nesodīti samaitāt sevi un citus – tas novedīs pie rūgtām beigām.


Kaut daļēji zinot dažus fizikas likumus, mēs diemžēl par garīgajiem likumiem pat nenojaušam. Taču tie ir vēl reālāki un svarīgāki nekā fizikas likumi, jo to pārkāpšana kropļo to, kas ir svarīgāks par ķermeni – pašu cilvēka dvēseli.  Pazīstot gravitācijas likumu, mēs neteiksim: "Vai nav vienalga – iet pa kāpnēm lejā no piektā stāva, vai izlēkt pa logu?  Izlēkt ir pat interesantāk. Lidināties gaisā – tas taču ir skaisti! Vai ne tā?" – Taču sargāsimies no tāda "skaistuma"! Tieši tā nežēlīgajos apkampienos nokļūst tas, kurš lec zemē no tikumiskā augstuma. Un tas ir viens no negrozāmiem garīgajiem likumiem.


Sirdsskaidrais Marks Svētcīnītājs (6.gs.) rakstīja: "Tas, kurš pāri mēram pārsātinājies ar miesas baudām, atalgos pārsātināšanos ar simtkārtīgām ciešanām" vēl te, šajā dzīvē. To pašu apgalvo visā pasaulē pazīstamais filosofs I. Kants: "Patiesībā mēs redzam to, ka: jo vairāk apgaismotais prāts nododas domai par dzīves un laimes baudīšanu, jo tālāk cilvēks atrodas no patiesas apmierinātības".  Šī likuma piepildīšanos mēs redzam ik uz soļa.


Viena lieta ir laulība, ģimenes veidošana, kad viņš un viņa uzņemas atbildību, pienākumus, audzina bērnus, kad tikumiskā cieņa un tikumiskais pienākums ir viņu dzīves likums. Cita – tieši pretēja, pretdabiska – kopdzīve baudas, labpatikas dēļ, uz laiku, "pagaidām". Pēdējā gadījumā zūd, izzūd pats vērtīgākais cilvēka zemes dzīvē – mīlestība un ģimene.  Dzīve pārvēršas par īslaicīgu rotaļlietu, par kaut kādu tukšu, bezjēdzīgu laika pavadīšanu, par ko atmaksa ir nenovēršama. "Brīvā mīlestība" pazudina cilvēku no iekšienes.

 

Кто чувствами в порочных наслажденьях
В младые дни привыкнул утопать,
Тот, возмужав, угрюм и кровожаден,
И ум его безвременно темнеет.

 

(Tas, kurš jaunības dienās

ar savām jūtām pieradīs slīgt grēcīgās baudās,

pieaudzis kļūst drūms un asinskārīgs,

un viņa prāts priekšlaikus aptumšojas.)

 

Tādu diagnozi uzstāda Puškins.

 

DVĒSELES ŠĶĪSTĪBA (ЦЕЛОМУДРИЕ) vai SAJUKUMS  («РАЗВОРОЧЕННОСТЬ»)

 

Kristietība, tāpat kā visas reliģijas, kuras saglabā svētuma ideju, apņēmīgi uzstājas pret t.s. seksuālo brīvību.  Ir lielisks krievu vārds – «целомудрие» (latviski tiek tulkots kā šķīstība, taču ietver daudz plašāku nozīmi kā tikai miesas jaunavību), kuru tagad "brīvības" ideologi cenšas nopulgot (velns vienmēr neieredz visu svēto). Jēdziens "šķīstība" («целомудрие») precīzi izsaka cilvēka garīgo un tikumisko cieņu. Tā ir ne tikai miesas jaunavība, tā ir viengabalainība, kopveselums, cilvēka ne – divdabība viņa attieksmē pret tikumisko pienākumu, godu, likumu, ģimeni (kad iekšēji netiek pieļauta doma par nodevību), pret cilvēkiem utt. Šķīstībai jābūt ne tikai līdz stāšanās laulībā, bet arī ģimenes dzīvē, savienotai ar bērnu dzemdēšanu un audzināšanu. Tā, vienkārši sakot, ir domu, jūtu, vēlmju, rīcības tikumiskā tīrība, visas dzīves tīrība. Šķīstība ir ielikta pašā cilvēka dabā, tā ar uzveicošu skaistumu izpauž sevi sievietē, īpaši augstā pakāpē to sasniedz svētcīnītāji pie pareizas garīgās dzīves un pareizticības pamata. Šķīstību sagrauj nevis laulība, bet izvirtība.


Zināt, no kurienes nāk pats vārds "izvirtība" («разврат»)? To labi pazīst mediķi, ķirurgi. Viņi var pastāstīt, cik smagi ir skatīties uz savandīto cilvēka ķermeni pēc kādas katastrofas. Vai arī mēs nenovēršam skatienu, kad redzam kaut ko līdzīgu? Izvirtība – tas ir tas pats sajukums, tikai nevis miesas, bet dvēseles. Tā ir nekas cits, kā uz ārpusi bezkaunīgi izstādīti zemiski instinkti, miesas iegribas, dvēseles tumšās puses izgriešana uz ārpusi, kamēr cilvēkam dabiski piemītošais kaunīgums un godprātība ir cinisma un nekaunības samīdīta. Negodīgums, nekaunīgums – tie ir droši rādītāji cilvēka pagrimumam, rādītāji tam, ka cilvēks ir noslīdējis līdz apakšai, kur sakrājas visāda netīrība.  Interesants materiāls par to ir atrodams t. Pāvila Florenska grāmatā «Столп и утверждение истины».


Kā tas viss var rasties cilvēkā? Viss sākas ar mazumu – ar to, ar ko cilvēks vēl var sevī tikt galā: skatieniem, domām, iztēles sapņiem, frivoliem jokiem, brīvu izturēšanos saskarsmē... Jo pēc tam apstāties viņam jau būs ļoti, ļoti grūti. Tāpēc Kristus sacīja: "Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns" (Lk. 16:10). Tas, protams, nenotiek uzreiz.

 

NEIZŠĻAKSTĪT MĪLESTĪBAS KAUSU

 

Katram cilvēkam no dabas tiek dots kauss ar  bezgala vērtīgu dzērienu – mīlestību. Visi, īpaši jaunie, to piedzīvo. Taču ne vienmēr zina, cik trausls ir šis noslēpumaina skaistuma piepildītais trauks, un cik svarīgi ir sargāt to veselu  līdz laulībām, sagatavojot sevi šai svētajai savas dzīves stundai. Nedod, Dievs, ar neuzmanīgu rīcību sasist šo dvēseles trauku un izliet tā nektāru! Iedomājieties: lūk, skaists zelta gredzens. Bet saberziet to putekļos un izkaisiet. Kur tas ir? Viņa nav. Bet reiz bija tik brīnišķīgs gredzens!


Tāpat arī mīlestības kauss. To var izšļakstīt pa pilienam un palikt bez nekā, tukšam un nevienam nevajadzīgam. Tā notiek ar tiem, kuri savu jaunību pavada mīlas rotaļās, romānu meklēšanā, gadījuma rakstura intīmos sakaros. Taču likumīgā laulībā savienojas divi kausi un tad kādu svētību piedzīvo laulātie, kādu laimi viņi iegūst, cik daudz prieka pieredz. Un svētīgs tas, kurš pratīs saglabāt savu mīlestības kausu veselu! Tāpēc apustulis raksta: "Laulība lai ir visiem godā un laulības gulta neaptraipīta, jo netiklos un laulības pārkāpējus Dievs sodīs”. (Еbr.13:4).


Taču atkal nevaru nepievērsties mūsu realitātei. Kādu dzīvesveidu šodien piedāvā vairums televīzijas programmu, kas darās žurnālu un laikrakstu lappusēs, reklāmās!  Ar kādu spēku, burtiski brāzmu, kāda indīga čūska gāž virsū cilvēkiem savu sātanisko brīvību no sirdsapziņas, no labā, no kauna, no Cilvēka cieņas! Nespējot stāvēt pretī Dievam, tā izlej savu ļaunumu uz Dieva radīto cilvēka dabu, mērķtiecīgi sagraujot cilvēku sabiedrībā ģimenes ideālu, iznīcinot to dabisko, normālo, kas dara cilvēku dzīvu, kas viņu priecē, sniedz viņam laimi šajā dzīvē.


Minēšu dažus preses paziņojumus:


«17.04.2008. Eiropas Padome apstiprināja "sievietes tiesības pilnā mērā rīkoties ar savu ķermeni" un paziņoja par nepieciešamību izveidot dalībvalstīs likumdošanas mehānismus, sanitāros, medicīniskos un psiholoģiskos apstākļus sieviešu tiesību uz "drošu abortu" efektīvai realizācijai. Dokuments paredz ieviest obligātu seksuālo audzināšanu skolās un citās mācību iestādēs, "lai izvairītos no nevēlamas grūtniecības". Tāpat paredzēts palielināt budžeta asignējumus pretapaugļošanās līdzekļu ražošanai un reklāmai”.


"Laulības un ģimenes institūts Eiropā stāv uz ideoloģiskās krīzes sliekšņa. Pirms dažām dienām pati glamūrīgākā figūra vācu politikā Gabriele Pouli ierosināja  ieviest likumu, saskaņā ar kuru ikvienas noslēgtās laulības skaitītos oficiālas ne ilgāk par septiņiem gadiem. Bet tikmēr noslēgto laulību skaits Eiropas Savienībā katru gadu turpina samazināties. Laika posmā no 1980. līdz  по 2000.gadam ārpus laulības dzimušo bērnu skaits Norvēģijā izauga no 14,5 līdz 50% no kopējā jaundzimušo skaita.  Lielbritānijā šis rādītājs šajā pašā periodā uzkāpa no 11,5 līdz  39,5%".


"Nīderlandē prostitūcija tika legalizēta 2000.gadā un tagad no tiesiskā skatu punkta ir tāda pati profesija kā visas citas.  Prostitūtas maksā nodokļus un var būt arodbiedrības, kas aizstāv viņu tiesības, locekles”.


"21.06.2007.Izraēlas Augstākā tiesa atļāva noturēt gejparādi Jeruzalemē".


Neviļus rodas jautājums: kāpēc un kam ir vajadzīgs propagandēt, ieviest dzīvē visu šo netīrību un negantību? Vai tad cilvēkā nav nekā laba, tīra, vai tad ir maz skaistuma dabā, vēsturē, cilvēka dzīvē?  Un tā vietā rāda pašu zemiskāko, neķītrāko, izvirtīgāko, to, kas ir cilvēkam visnaidīgākais. Ne velti viens amerikāņu žurnālists rakstīja: "Kad jūs ieslēdzat televizoru, tad jūs automātiski izslēdzat sevī procesu, kurā topat par Cilvēku”. Un min tādu statistiku: līdz astoņpadsmit gadu vecumam cilvēks pamanās ekrānā ieraudzīt apmēram 150 tūkstošus noziegumu, no kuriem apmēram 25 tūkstoši ir slepkavības.  Tāda ir cilvēka ar lielo burtu "audzināšana"! Kāda gan mīlestība paliks viņa sirds kausā pēc tādas "audzināšanas"?!

 

REZONANSES LIKUMS

 

Pastāv noteikta psiholoģiska likumsakarība, kuru var nosaukt par rezonanses likumu. Šī likuma būtība ir tajā, ka neviens ārējās pasaules vai iekšējo pārdzīvojumu iespaids neizzūd no mūsu dvēseles, jo cilvēks – tas ir "kompjūters"  ar bezgalīgu atmiņu, kurā zemapziņā saglabājas absolūti viss. Un ne tikai saglabājas, bet arī izsauc atbilstošu rezonansi dvēselē, atstājot ietekmi uz viņa psiholoģisko, uzvedības un tikumisko stāvokli. Tā, ka viss, ko mēs esam redzējuši, dzirdējuši, sajutuši, pārdzīvojuši, par ko esam domājuši utt., noteikti, gribam to vai nē, neredzami, bet reizēm arī acīmredzami, iedarbojas uz mūsu dvēseli, mūsu noskaņojumu, mūsu lēmumiem. Un šī ietekme būs atbilstoši tik liela, cik spēcīgs būs bijis iespaids, cik dziļi mēs būsi "iegrimuši" attiecīgajā "ainā"  ar savām jūtām, vēlmēm, ar cik lielu apziņu un kaislību veikuši to vai citu darbību. Psihologi apgalvo, ka cilvēkā ir apmēram 10 zemapziņas līmeņi, kuri atrodas dažādā dziļumā un var mums nezināmu likumu rezultātā negaidīti uznirt apziņā, atmiņā, radot dvēselē atbilstošu ietekmi.


Lūk, piemēri. Jūs braucat pa šoseju: paveras lieliski dabas skati, tā vien gribas apstāties un papriecāties par tiem. Bet, braucot tālāk, jūs pēkšņi ieraugāt briesmīgu autokatastrofu. Tagad salīdziniet, kādas pēdas paliks dvēselē pēc vienas un otras ainas redzēšanas. Vai arī, iedomājieties, ka jūs ielūdz uz kādu bagātu pieņemšanu. Namā viss mirdz no greznības un pārpilnības. Taču pēkšņi jūs ieraugāt dīvainu ainu: viesi atnāk un negaidīti ar dažādiem iemesliem sāk atvadīties no saimnieka un doties prom.  Kas ir noticis? Izrādās, ka kaut kur grīdā ir šķirba, no kuras nāk... nosprāgušu žurku smaka. Kādi tur vairs ēdieni.


Šiem iespaidiem ir ārējs raksturs un tie nav saistīti ar mūsu gribas līdzdalību. Daudz nopietnāks ir tas, ko mēs veicam paši, kur piedalās mūsu griba, sirds, prāts, mūsu tikumiskā apziņa, mūsu acis. Domājat – paskatījos un aizmirsu? Kļūdāmies. Mūsos paliek viss, un nevis vienkārši paliek, bet dod par sevi ziņu, un reizēm – kā vēl! Un ir ļoti žēl, ka maz ir to, kuri par to domā. Ielaižot sevī neķītras, ļaunas, nelabas domas un jūtas, mēs nežēlīgi sodām paši sevi.


Cik daudz ir tādu gadījumu ar  iesīkstējušiem noziedzniekiem, kad viņos negaidīti uzaust iepriekš izdarīto ļaundarību ainas, un viņi briesmīgās sirdsapziņas mokās nonāk līdz smagas depresijas stāvoklim. Daudzi tādā stāvoklī beiguši dzīvi pašnāvībā. 
Cilvēku zemapziņa – tā jau ir tā "pagrīde", kuru mēs varam piepildīt, piedodiet, ar "sprāgušām žurkām", kas ar savu smaku saindē mūsu dvēseles, vai, gluži pretēji, ar smaržīgiem ziediem. Bet to, kādus stāvokļus var piedzīvot cilvēks, kurš piepildīts ar visādām draņķībām, labi zina priesteri, kuri pieņem grēksūdzi. Starp viņiem norisinās apmēram tāds dialogs: "Ai, batjuška, es vairāk nespēju!"  Priesteris: "Kas noticis? Esat paveicis smagu grēku?" – "Nē, dzīvoju, kā parasti"  - "Ģimenē nesaskaņas?" - "Ko Jūs, gan sieva, gan bērni pret mani labi izturas" – "Un kā darbā?" - "Tur mani ciena" - "Kas tad ir ar Jums?" – "Nezinu. Man ir grūti" - "Jums vajag uzmanīgi pārskatīt savu iepriekšējo dzīvi, atcerēties savas aizraušanās, negodīgu rīcību un no visas sirds nožēlot" - "Paldies, es padomāšu”.


Ir pilnīgi acīmredzams šādu nepazinātu dvēseles ciešanu, kuras nedod cilvēkam mieru, cēlonis: pārāk daudz "sprāgušu žurku"  viņš noglabājis savā dvēselē, un tās, lūk, indē viņa dvēseles stāvokli. Šī iemesla dēļ rodas, no pirmā acu uzmetiena nesaprotamas, iedzeršanas, uzdzīve, narkomānija, ģimenes strīdi bez iemesla, kas bieži noved līdz šķiršanās, bezjēdzīgi noziegumi, pašnāvības. Cik bīstami ir piepildīt savu dvēseli ar negodīgumu, banalitātēm, neapdomību!


Ne velti romiešu patricieši, ģimenē gaidot bērnu, visrūpīgākajā veidā sargāja savas sievas no neglītiem cilvēkiem, neglītām ainām, briesmīgiem skatiem,  iespaidiem, uztraukumiem un centās radīt maksimāli mierīgu, dzīvespriecīgu ārējo un iekšējo viņu dzīves atmosfēru. Pieredze parādīja, ka visi nelabvēlīgie ārējie iespaidi, dvēseles sajukums, sadzīves nepatikšanas, tā sauktās ģimenes scēnas, un vēl jo vairāk  tikumiski satricinājumi vispostošākajā veidā atspoguļojas gaidāmajā bērnā. Izrādās, ka cilvēka dzīves raksturs nozīmē ļoti daudz ne tikai viņam pašam un apkārtējiem, bet arī viņa pēctečiem. Nedrīkst aizmirst par dzimtas grēku un dzimtas tikumu.


Cik labi, ka ir kristietība, ka ir nožēla, ka ir Grēksūdzes svētnoslēpums. Cik iepriecinoši, ka var attīrīt sirdsapziņu, nomest jūgu no savas dvēseles, atbrīvot to no grēku netīrumiem, iegūt mieru. Jo tam visam ir kolosāla nozīme laimīgai laulībai, laimīgiem bērniem. To saprata, kā redzam, pat romiešu pagāni, kuri zemojās nepazīstamiem dieviem – vai gan mēs, kristieši, neņemsim vērā šo likumu?!


Tikai tā laulība var būt noturīga, mīlestības pilna, kurā stājas tīri, ar neizšļakstītu mīlestības kausu vai ar vispatiesāko nožēlu par izdarītajiem kritieniem. Tad patiesi viņi būs jau vairs nevis divi, bet viena miesa (Mt. 19:6), kuru nekas un neviens neizšķirs.

 

ĢIMENES TEOLOĢIJA

 

No tā, ar ko nodarbojas teoloģija kā zinātne, kristiešiem nepieciešams zināt pavisam nedaudz. Zināms, ka daudzi glābušies un sasnieguši pat svētuma augstumus, nepazīstot nekādas teoloģiskas zinātnes.  Viņi vienkārši ticēja, ka vienīgais Dievs ir Svētā Trijādība, ka Kristus ir Dievcilvēks, Kurš glābj mūs ar Savu Krustu un Augšāmcelšanos, ka Viņš radījis Baznīcu, kurā dāvā mums savus Noslēpumus, ka nepieciešama dzīve saskaņā ar Evaņģēliju, vajadzīga nožēla, jo bez pazemības un mīlestības Pats Dievs nevar glābt cilvēku – lūk, cilvēkam nepieciešamās un pietiekamās teoloģisko patiesību zināšanas.  Kādi praktiski secinājumi no tā izriet?


Kopš senatnes svēto tēvu izpratne par teoloģiju un tās uzdevumu izriet no cilvēka kristīgās dzīves mērķa, un tāpēc teoloģijas jēgu viņi redz tikai tā studēšanā un iepazīšanā ar pieredzi, kas aizved cilvēku pie garīgas vienotības ar Dievu. Tādējādi teoloģija svēto tēvu izpratnē ir teorētiska un praktiska zinātne par cilvēka garīgo dzīvi, kas no vienas puses atklāj viņam cilvēka dabas bojājuma dziļumu, personisko grēcīgumu un nespēju bez Dieva palīdzības kļūt par  jaunu cilvēku, no otras puses – Dieva mīlestības lieluma iepazīšanu, kas attīra katru patiesu grēku nožēlnieku no visiem viņa dvēseles netīrumiem. Šī divpusējā pieredze rada dvēselē pašu galveno – pazemību, kas vienīgā padara dvēseli spējīgu uztvert dziedējošo un iesvētošo Dieva žēlastību. Tāpēc sirdsskaidrais Jānis Pakāpnieks rakstīja: "Tīrības pilnība ir teoloģijas iesākums".


Bet kā savā starpā salāgojas šī teoloģija un ģimene?


"Padari savu māju par baznīcu: tu taču atbildi gan par bērnu, gan mājinieku glābšanos" – saka svētītājs Jānis Zeltamute. Kristiešu ģimene, izrādās, ir mazā, mājas baznīca, kuras galvenais uzdevums ir radīt tādu atmosfēru, kura būtu vislabvēlīgākā tam, lai katrs ģimenes loceklis iemantotu glābjošus pamatus dzīvei.  Šādā ģimenē ar visu spēku atklājas darbīgas teoloģijas nozīme: tā iemāca cilvēkam dzīvot Kristū – mierā un mīlestībā.


Daudzi jauc dabisko mīlestību, kas piemīt katram cilvēkam no dabas, ar kristīgo mīlestību. Dabiskā mīlestība rodas viegli, pati no sevis, un tikpat ātri arī izzūd – bieži no pirmā sveša egoisma pieskāriena (savējo mēs, dabiski, neredzam). Kristīgā mīlestība, gluži otrādi, tiek iegūta ar pūlēm, un tāpēc ir nesatricināma, stipra.  Bet kā tā tiek iegūta?


Runājot īsi – piespiežot sevi dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju, cīņā ar savu veco cilvēku (Kol. 3: 9). Ģimenē, kura grib dzīvot kristīgi, tā tiek iegūta, ievērojot vispirms, pirmajā acu uzmetienā nepamanāmu, bet reālajā dzīvē ļoti svarīgu nosacījumu: Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir neuzticams, tas arī lielās lietās ir neuzticams. (Lк. 16:10). Ar uzticību mazajās lietās jāsaprot tas nelabilais labais, ko mēs vēl esam spējīgi izdarīt – kā Kungs sacījis: visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. (Мt. 7:12). Šinī gadījumā ar to jāsaprot vienkāršas un acīmredzamas patiesības: iecietība pret otra nepilnībām, pacietība, ja dotajā brīdī nav iespējams sasniegt saprašanos, sevis piespiešana visādiem darbiem bez dusmām un pretenzijām, labvēlības saglabāšana jebkurā gadījumā.  Šī uzticība mazajās lietās pakāpeniski iznīdē egoismu, stiprina garu un tādā veidā audzina ģimenes locekļos kristīgu pazemību – to galveno īpašību, kura vienīgā spēj būt par avotu patiesai mīlestībai – cilvēku esamības pamatam. Bez pazemības kristīga mīlestība nav iespējama. Bet, kur nav mīlestības, tur nav patiesības, nav taisnības, nav laimes, un tur valdīs tikai pārģērbies egoisms! Tieši saskaņā ar to mēru, kādā apzināti, vīrišķīgi (nevis verdziski) cilvēks pazemina sevi miera saglabāšanai, Dievs neredzami, bet jūtami dod arī mīlestības mēru ģimenē. Tikai tam, kurš ir uzticams mazajās lietās un attiecīgi tapis pazemīgs, Kungs sacīs:   labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.  (Мt. 25:21). Tāds ir galvenais ģimenes teoloģijas princips un tās zemes dzīves labklājības galvenais likums.


Lielu palīdzību šajā ceļā var sniegt noderīgas garīgās literatūras lasīšana. Tie ir mūsu Baznīcas pieņemtie Svēto Rakstu skaidrojumi, svēto dzīvesstāsti, svēto Tēvu un dievbijības svētcīnītāju darbi.  Īpaši gribas atzīmēt abbas Doroteja "Garīgās pamācības", brīnišķīgos svētītāja Ignātija (Brjančaņinova) darbus un vēstules, shiigumena Jāņa (Aleksejeva) "Valaāmas stareca vēstules", igumena Nikona (Vorobjova) "Kā dzīvot šodien", igumenes Arsēnijas (Sebrjakovas) dzīvesstāstu un vēstules. Tie ir dārgumi visiem tiem, kuri grib zināt garīgās dzīves likumus, izvairīties no tās imitācijas, kuri tiecas uz to, lai viņu ģimene patiesi  kļūtu par mājas baznīcu.


Svarīgi saprast, ka laulība nevis notiek, bet norisinās.  Tā realizējas abpusējā (sinerģiskā) Dieva un cilvēka līdzdalībā. Dieva mīlestība turklāt vienmēr darbojas pilnīgā atbilstībā cilvēka garīgajam stāvoklim.  Tāpēc laulība ir Dievcilvēcisks noslēpums.

 

PAR NEDZIMUŠO DZĪVI

 

"Krievijas Pareizticīgās Baznīcas sociālās koncepcijas pamatos” nozīmīga vieta ierādīta bioētikas jautājumiem. Iemesls ir acīmredzams – līdz ar biomedicīnisko tehnoloģiju attīstību zinātne arvien dziļāk ietiecas cilvēka dabā un  reizēm mēģina ne tikai to pētīt, lai palīdzētu slimību ārstēšanā, bet arvien neatlaidīgāk izdara mēģinājumus to mainīt. Te rodas daudzas problēmas. Vienas no tām ir diezgan senas, citas - jaunas un tās prasa īpašu uzmanību un novērtējumu.

 

TIKUMISKĀS KRIŠANAS GALĒJAIS PUNKTS

 

Viena no tādām problēmām – aizsākušās dzīvības iznīcināšana (aborti, abortējošā kontracepcija). Atbilde uz to ir jau sen zināma: Baznīca kopš pašiem tās pastāvēšanas sākumiem līdz šim laikam uzskata abortu par smagu grēku. Tāda nosodījuma cēlonis ir skaidrs: aizsākusies dzīve, vismazākais embrijs – tas ir cilvēks. Pēc mātes un tēva šūnu kodolu saplūšanas sākas jauna, unikāla cilvēka dzīve. Jau šajā brīdī ir nolemtas visas viņa iezīmes, kuras pilnībā noformēsies attīstības pirmajās nedēļās.  Tāpēc aborts tiek pielīdzināts slepkavībai.


Diemžēl aborti ir tikuši veikti jau kopš seniem laikiem. Taču, ja agrāk jebkuras darbības grūtniecības pārtraukšanai tika uzskatītas par grēku un noziegumu,  tad 20.gadsimtā visās tā sauktajās civilizētajās valstīs aborti tika legalizēti. Par ko tas runā? Vairāk kā pirms simts gadiem itāļu jurists Rafaēls Ballestrini rakstīja: "Par visdrošāko pierādījumu tam, ka kāda tauta ir nonākusi līdz savas tikumiskās krišanas galējam punktam, būs tie laiki, kad abortu sāks uzskatīt pat pierastu un absolūti pieņemamu lietu".

 

ABORTA DĀRGĀ CENA

 

Tikmēr pēdējie medicīnas zinātņu sasniegumi runā par visai bēdīgām abortu sekām, nepieciešamību izvairīties no šī ļaunuma un arvien vairāk apstiprina to nosodījuma pareizību no Baznīcas puses. Mūsdienu medicīniskie, psiholoģiskie un sociālie pētījumi atklāj smagas abortu sekas. Secinājumi ir ļoti nopietni. Abortu rezultātā 6,5 miljoni Krievijas sievietes kļuvušas neauglīgas. Miljoniem sieviešu cieš no smagām iekaisumu slimībām, tai skaitā hroniskām. Taču smagas ir ne tikai miesas, bet arī psihiskās sekas. Ārstes – psihiatres V. Pultavskas grāmatā "Grūtniecības pārtraukšanas ietekme uz sievietes psihi" (M., 2002) teikts, ka aborts – tā sievietei ir nopietna psihofiziska trauma, kura rada augstu psihisko traucējumu iespējamību. To nosaka vainas sajūta, kura novērojama praktiski visām sievietēm.

 


Teikts, ka sievietēm, kuras ir izdarījušas abortu, ir 5 reizes lielāka nosliece uz narkotikām, nekā tām, kuras grūtniecību nav pārtraukušas; viņu starpā ir arī 6 reizes vairāk pašnāvnieču"Ekblada ziņojumā no Zviedrijas sacīts, ka no  479 abortus izdarījušajām sievietēm, kuras autors apsekojis 1949.un 1950.gadā, 58% kļuva psihiski nepilnvērtīgas". 1970.gada Vispasaules Veselības aizsardzības asambleja, apstiprinot 1948.gada Ženēvas Deklarāciju: "Neapšaubāmi cienīšu svešu dzīvību no ieņemšanas brīža", tādējādi vēlreiz atgādināja, ka, cienot svešu (augļa) dzīvību, sieviete vispirms glābj savu dzīvi no visām iespējamām smagām sekām.


Ļoti daudzas sievietes, kuras palikušas stāvoklī līdz laulībām un pēc vīriešu prasības pārtraukušas grūtniecību, ar viņiem nenoslēdz laulību, bet, gluži otrādi, absolūti sarauj ar viņiem jebkādas attiecības. Simtiem sieviešu atzīstas, ka nespēj mīlēt, citas sākušas ienīst vīrieti, kura dēļ izdarījušas abortu. Daudzi laulātie pāri, "tikuši vaļā" no sava nedzimušā bērna, izšķiras radušos nopietnu nesaskaņu rezultātā. Pēc vispārējiem novērojumiem sievietes, kuras izdarījušas abortu, zaudē savu maigumu, sievišķību, kļūst nervozākas, psihiski sasprindzinātas, viegli ievainojamas. Pat tad, ja aborts tiek veikts, abiem kopīgi vienojoties, viņi vairumā gadījumu kļūst par konfliktējošu pāri, un šī konfliktēšana lielāko tiesu beidzas ar šķiršanos.


Vērā ņemami arī statistikas dati par abortatīvo kontracepciju (kuras rezultātā jau izveidojies aizmetnis tiek iznīcināts). Sievietes, kuras lietojušas tādu kontracepciju, izdara abortus 7 reizes biežāk nekā tās, kuras to nelieto. Interesanti, ka valstīs, kuras ir legalizējušas abortus, nelegālo abortu skaits nemazinās. Un var saprast, kādu iemeslu dēļ sievietes cenšas to slēpt.


Bet Anglijai par godu jāsaka, ka tur 55% ārstu atteikušies strādāt abortu centros. To diemžēl nevar teikt par Padomju Savienību, kura bija pirmā valsts pasaulē, kas legalizēja abortus. Tādējādi tika izdarīts pats spēcīgākais trieciens pret Krieviju – reliģiskajā un tikumiskajā ziņā visstiprāko pareizticīgo valsti. Tagad tas ar ne mazāku spēku īstenojas globālā mērogā. Lūk, piemērs. 17.04.2008.g. Eiropas Padome apstiprināja "sievietes tiesības pilnā mērā rīkoties ar savu ķermeni" un paziņoja par nepieciešamību dalībvalstīs izveidot likumdošanas mehānismus, radīt sanitāros, medicīniskos un psiholoģiskos apstākļus sieviešu tiesību uz ,,drošu abortu”  realizācijai. Dokuments paredz ieviest obligātu seksuālo izglītību skolās un citās mācību iestādēs, "lai izvairītos no nevēlamas grūtniecības". Eiropas valstīm tika arī piedāvāts palielināt budžeta asignācijas pretapaugļošanās līdzekļu ražošanai un reklāmai. Tas viss tiek neatlaidīgi ieviests.


Diemžēl Krievija ieņem vienu no pirmajām vietām pasaulē šo uzstādījumu realizēšanā. "2007.gadā  Krievijā ar abortu palīdzību tika nogalināts 1 miljons 407 tūkstoši bērnu".


Kopējo skaitu (reģistrētie + nereģistrētie) eksperti nosauc  no 2,5 līdz 4 miljoniem un vairāk abortu gadā. Tā ir viena no mūsu laika traģēdijām.


Mūsu valstī sievietes, protams, zina, ka Baznīca uzstājas pret abortiem un kontraceptīviem, ka priesteri uzliek epitīmijas par šiem grēkiem. Tomēr, kā rāda prakse, aicinājumi aiziet ne vien līdz ļoti nenozīmīgai sabiedrības daļai kopumā, bet pat līdz pašiem ticīgajiem. Pie šī grēka, izrādās, var arī pierast, kā pierod pie smēķēšanas, pie lamāšanās – un rezultātā cilvēk pārstāj to ievērot. Tāpēc daudzi, neraugoties ne uz ko, turpina dzīvot, kā dzīvojuši, pat neaizdomājoties pat tādas dzīves smagajām sekām sev un citiem – gan zemes dzīvē, gan mūžībā.  Viņi neaizdomājas par to, ka sirdsapziņu var apspiest te, bet tur tā ierunāsies ar daudz lielāku spēku!

 

INSTINKTS VAI APZINĀTA PIEEJA?

 

Un tā, vai tiešām nav izejas? Šis jautājums rodas saistībā ar interesantu medicīnisku faktu, kurš, kā saka speciālisti, pie mums rūpīgi tiek noklusēts. Pastāv modernas zinātniskas auglības atpazīšanas metodes (AAM), kuras  ļauj jebkurai sievietei, neatkarīgi no organisma īpatnībām, veicot vienkāršus novērojumus, noteikt auglīgās dienas ar precizitāti līdz 98 – 99.8%. Šīs metodes pielietošana neparedz nekādus mākslīgus pretapaugļošanās līdzekļus.


Tas nozīmē, ka visiem tiem, kuri objektīvu iemeslu dēļ nevar dotajā brīdī palielināt savu ģimenes locekļu skaitu, paveras reāla iespēja īslaicīgas atturēšanās ceļā izvairīties no jaunas dzīvības aizsākšanas un tā pilnīgi nodrošināt sevi ne tikai no aborta ar visām tā garīgajām un nereti fiziskajām, psihiskajā, un ģimenes traģēdijām, bet arī no jebkuriem kontraceptīviem.


Tādā veidā neskaitāms daudzums ģimeņu tagad nostājas jaunas situācijas priekšā: tāpat kā agrāk iet pa nedomājošas instinktīvas dzīves ceļu ar visām no šejienes izrietošajām, bieži traģiskajām, sekām vai saprātīgi izturēties pret šo nopietno problēmu un izvairīties no nelaimes?


Protams, būs daži, kuri negribēs piepūlēt sevi ar domāšanu – dzīve bez domāšanas izskatās vieglāka. Tāpēc vieni turpinās pazudināt sevi un savas tautas nākotni, dzīvojot pēc principa: "Pēc mums kaut vai ūdens plūdi". Citi pacentīsies atrast attaisnojumu savai bezatbildībai, vājajai gribai, atsaucoties uz Baznīcu, it kā tā šajā nopietnajā jautājumā prasa no laulātajiem pilnīgu pakļaušanos miesas iekārei un dzemdēt jaunu cilvēku, neraugoties ne uz ko, ne uz kādiem dzīves apstākļiem. Taču Baznīca, aizliegdama aizsākušās dzīvības nogalināšanu, nepavisam nemudina uz neapdomīgu attieksmi pret savām miesas tieksmēm pat laulībā.  Svētie tēvi uzsver, ka nav tikuma bez apdoma. Tāpēc, arī mazu jautājumu lemjam apdomājot, tad vai gan būs kristīgi dot dzīvību jaunam cilvēkam nedomājot, stihiski, dzīvnieciski?


Ja ģimene velk nožēlojamu eksistenci, ja vecāki ar grūtībām uztur jau esošos bērnus, nezinot, kā viņus apģērbt, kā pabarot, ja redz, ka materiālās nesakārtotības dēļ bērniem draud materiālas, psiholoģiskas, tikumiskas (paskatieties uz ielu bērniem!) nelaimes, kāda izeja būs pareizāka? Kas ir labāk no kristīgā skatu punkta: dot dzīvību bērnam, kaut viņš pēc tam nomirst no bada, vai  arī – nepielietojot nekādus tikumiski nepieņemamus līdzekļus, atturēties no ieņemšanas, lai atbrīvotu viņu no tām nelaimēm un ciešanām, par kurām vecāki, un tikai viņi, būs vainīgi savas sirdsapziņas un Dieva priekšā?  Lūk, kā priekšā tagad stāv daudzas ģimenes. Vai gan nav skaidrs, kas ir labāk?


"Krievijas Pareizticīgās Baznīcas sociālās koncepcijas pamatos" sniegtas visai noteiktas rekomendācijas šajā jautājumā. XII – 3.punktā lasām: "laulātie nes atbildību Dieva priekšā par bērnu pilnvērtīgu audzināšanu. Viens no atbildīgas attieksmes realizācijas ceļiem pret viņu piedzimšanu ir atturība no dzimumattiecībām uz noteiktu laiku.  Nepieciešams atgādināt apustuļa Pāvila vārdus kristīgiem laulātajiem"Neatraujieties viens otram, kā vien uz kādu laiku pēc pašu vienošanās, lai atrastu laiku Dieva lūgšanai, un tad turieties atkal kopā, lai sātans jūs nekārdinātu jūsu nesavaldības dēļ" (1.Kor. 7:5). Acīmredzami, ka lēmumi šajā jomā laulātajiem jāpieņem savstarpēji vienojoties, lūdzot padomu garīgajam tēvam. Viņam, savukārt, ar lielu apdomību jāņem vērā laulātā  pāra konkrētie dzīves apstākļi, viņu vecums, veselība, garīgais briedums un daudzi citi apstākļi, atpazīstot tos, kuri "var saprast" atturības augstās prasības, no tiem, kuriem tas "nav dots" (Mt.19:11), vispirms rūpējoties par ģimenes saglabāšanu un stiprināšanu".

 

Un tomēr, vai tāda veida atturība nevar kļūt par egoistisku (un  tāpēc abortiem līdzīgu) mērķu sasniegšanas līdzekli? Uz to atbildi sniedz "Sociālā koncepcija": "līdzekļus, kuri nav saistīti ar jau aizsākušās dzīvības iznīcināšanu, nekādā ziņā nevar pielīdzināt abortam.  Noformulējot attieksmi pret neabortatīviem kontracepcijas līdzekļiem, kristīgiem laulātajiem jāatceras, ka cilvēku dzimuma turpināšana ir viens no galvenajiem Dieva iedibinātās laulības mērķiem.  Tīša atsacīšanās no bērnu dzemdēšanas egoistisku motīvu dēļ padara laulību bezvērtīgu un ir neapšaubāms grēks" (SKP. XII. -3). Protams, nav tādas labas lietas, kuru nevarētu sabojāt, izkropļot.  Jau senie romieši teica:  Abusus non est usus (Kādas lietas slikta izmantošana nav iemesls to nelietot vispār). Un šeit vajag vienkārši salīdzināt šīs metodes iespējamo slikto izmantošanu ar to labumu, ko dos tās atbilstoša izmantošana.  Tas, ka šo metodi kāda daļa cilvēku izmantos tikumiski neattaisnojamiem mērķiem (lai bērni netraucētu ēst, dzert un priecāties) nevar mazināt tās acīmredzamo pārākumu pār visām tām mūsdienu "metodēm", ar kuru palīdzību tikumiski un fiziski tagad tiek iznīcināta mūsu tauta.


Ir pilnīgi skaidrs, ka šī metode atbrīvos daudzas sievietes no smagā grēka un sevis kropļošanas, vai vismaz izbeigs desmitiem miljonu nedzimušu bērnu slepkavošanu. Tādējādi šīs metodes izmantošana mainīs mūsu sabiedrības tikumisko un garīgo klimatu. 
Statistika liecina, ka ģimenes, kuras izmanto AAM, ir atvērtākas dzimtas turpināšanai un tāpēc tajās biežāk ir apzināti daudz bērnu.  Šķiršanās tādās ģimenēs ir liels retums. Ar dažādu pētījumu palīdzību tiek konstatēts ne vairāk par 1% šķiršanos ģimenēs, kuras praktizē šīs metodes izmantošanu. Bērni no tādām ģimenēm ir harmoniski attīstīti un vieglāk adaptējas mūsdienu pasaules mainīgajos apstākļos.

 

GARĪGI SAGATAVOT PIEDZIMŠANU

 

Izmantojot tādu vienkāršu metodi kā novērošana un saprātīga atturēšanās, vecāki varēs ne tikai novērst negatīvās sekas, kas rodas no  aklas attieksmes pret savām attiecībām, bet arī izvēlēties laiku, lai jaunā dzīvība attīstītos vislabvēlīgākajos apstākļos. Tas ir aktuāli kā no psihofiziskā, tā no reliģiskā redzes viedokļa. Vecākiem vajag sevi sagatavot gan tikumiski, gan garīgi, gan materiāli tam, lai dāvātu dzīvību jaunam cilvēkam.


Dieva bauslis radītajam cilvēkam:  kopt un sargāt (I Mozus 2:15) attiecas ne tik daudz uz apkārtējo dabu, kā uz attieksmi pret sevi, savu dvēseli, savu ķermeni un, protams, pret savu ģimeni. Svētie Tēvi saka, ka vārdi kopt un sargāt nozīmē strādā, kontrolē, regulē, lai viss tevī un tev apkārt būtu saprātīgs un skaists. Tādai jābūt attieksmei arī pret bērnu dzemdēšanu – saprātīgai, nevis bez – prātīgai, ar apdomu, nevis stihiski – instinktīvai. Šo apdomībai jātiek kontrolētai kā no divu pirmo Dieva baušļu  – par mīlestību uz Dievu un tuvāko, tā arī no sirdsapziņas tīrības puses.


Pareizticīgā Baznīca neaicina laulātos uz  stihiskām, tikumiski nekontrolējamām attiecībām, bet tā nepieprasa arī pilnīgu atturēšanos  no tiem, kuriem objektīvu iemeslu dēļ (piem., neauglība, vecums, nabadzība utt.) nevar būt bērnu.  Apustulis raksta: "Neatraujieties viens otram, kā vien uz kādu laiku pēc pašu vienošanās, lai atrastu laiku Dieva lūgšanai, un tad turieties atkal kopā, lai sātans jūs nekārdinātu jūsu nesavaldības dēļ" (1.Kor.7:5). Sātana kārdinājums ar nesavaldību nozīmē tādu iekāres varu pār cilvēka saprātu un tikumiskajām jūtām, kad viņš nav spējīgs atturēties pat uz mazu laiciņu, un atrod sev "attaisnojumu": kā Dievs dos. Diemžēl atrodas apoloģēti tādai nekontrolējamai attieksmei pret laulības dzīvi. Lūk, kādas mūsdienu autoritātes – stareca (nesauksim vārdā) izteikums: "Laulātajiem jāuztic sava dzīve Dievišķajam nodomam un viņiem nevajag veidot savus plānus. Viņiem jātic, ka Dievs, Kurš rūpējas par putniem debesīs, vēl lielākā mērā parūpēsies arī par viņu bērniem... Viņš viegli var pārtraukt dāvāt laulātajiem bērnus, ja redzēs, ka izaudzināt tos nav viņu spēkos". Starecs, acīmredzot, nezināja, cik daudz Krievijā ir pamestu bērnu, kurus izaudzināt vecākiem nav pa spēkam, bet kuri ir piedzimuši un papildina alkoholiķu, narkomānu, ieslodzīto un citu "padibeņu" rindas! Dievs ļauj cilvēkiem īstenot savu gribu! Bet tautas gudrība brīdina: "Dievs – tad – Dievs, bet pats arī neesi slikts".


Ja atturība gavēņa un lūgšanas laikā ir noderīga, tad vai tiešām laulāto atturība dēļ mīlestības uz to, kurš, ieguvis dzīvību, ies bojā gan ar miesu, gan dvēseli ir grēcīga? Pats Kungs devis kārdinātājam atbildi uz priekšlikumu rīkoties bez apdomas, cerot uz Dieva nodomu: Kungu, savu Dievu tev nebūs kārdināt (Mt. 4:7). Nedrīkst nogalināt jau aizsākušos dzīvību (aborti, kontraceptīvi), bet tāpat nav pieļaujama arī nesaprātība tās aizsākšanai, kad ir acīmredzams, kādām ciešanām tā būs nolemta mūsu nolaidības un neatturības dēļ.  Dievs aicina cilvēku dzīvot saskaņā ar sirdsapziņu, uz saprātīgu attieksmi pret visām dzīves problēmām, un vēl jo vairāk pret tādu kā bērnu dzemdēšana.


Taču cik viegli daži padomdevēji  sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt (Mt. 23:4). Tiem, kuri dzīvo laulībā, bet dotajā brīdī nevar dzemdēt bērnus, dod svētību (tātad pavēl): "Negribi vairot nabadzību – nevairo, kas tev to liek? Dzīvo šķīstībā!"


Taču, pirmkārt, vai gan laulāto dzīve, kurai svētību devis Pats Kungs Galilejas Kānā, un kuru Baznīca svētī ar īpašu svētnoslēpumu, ir šķīstības pārkāpšana?! (Cik dzīvīga ir vecā manihejiešu ķecerība!) Tajā pašā Sociālās koncepcijas paragrāfā atgādināts: "Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Svētā Sinode 1998.g. 28.decembra lēmumā norādījusi priesteriem, kuri nes garīgās aprūpes kalpošanu, uz ,nepieļaujamību piespiest vai virzīt ganāmos pretēji viņu gribai... atteikties no laulāto dzīves laulībā".


Otrkārt, tādus "svētus"  padomus-pavēles var dot tikai cilvēks, kurš pilnīgi nesaprot, ka tikai retais ir spējīgs pārvarēt dabisku, negrēcīgu tieksmju spēku, ko Dievs ielicis visu dzīvo radību dabā. Tāpēc šādi padomi  ir viena no drošām pazīmēm tam, ka šis vadītājs ir garīgi akls, zaudējis realitātes izjūtu... mīlestību uz cilvēkiem.  Kā izteicies sirdssk. Ēģiptes Makārijs, tāds padomdevējs atrodas it kā bērnībā, ļoti neapmierinošā stāvoklī (sv. Īzaks Sīrietis rakstīja, ka tāds "nav cienīgs saukties par svētu"). Bet svētītājs Ignātijs par tādiem vadītājiem rakstīja: "Klosteros ... vērojama piesardzība padomu lūgšanā viņiem... lai pārsteidzīgi un vieglprātīgi neuzticētos tādu starecu pamācībām”.


Un pēdējais, ko nepieciešams pateikt. Šīs metodes teoloģiska apspriešana un tās vērtējums no kristīgā redzes viedokļa nedrīkst kļūt par šķērsli tam, lai pēc iespējas drīzāk atbrīvotu miljoniem mūsu sieviešu no tās dzīvības aizsākšanas, kuru viņas diemžēl turpina pazudināt, pazudinot sevi. 

 

Literatūra:

В. Пултавская. «Влияние прерывания беременности на психику женщины». М. 2002.
Владимир Фиалковский. Биологические ритмы плодовитости. Варшава. 1977.
Доктор медицины Иосиф Ретцер. «Естественное регулирование зачатия». Москва. 1995.
Колин Норманн. «Формирование семьи без контрацепции и абортов». Москва. 2009.

 

 

© 2009 - 2017 BIBLOS