Aleksejs Iļjičs Osipovs, Maskavas garīgās akadēmijas profesors

 

Vai viens un tas pats Dievs?


Projekts "Labestība" ("Filokalija"; "Добротолюбие")


Par bīstamajām tendencēm dažādām reliģijām un ticējumiem savienoties vienā ,,vienotā nākotnes reliģijā” un par to, kāpēc pašā saknē nepatiess ir apgalvojums, ka visas reliģijas pielūdz vienu un to pašu Dievu, tikai savā veidā, stāsta profesors Aleksejs Iļjičs Osipovs.

 

Vai vienam un tam pašam Dievam tic visās reliģijās? Šī tēma pašlaik kļūst īpaši aktuāla sakarā ar veselu rindu dažādu parādību, kas norisinās  mūsdienu pasaulē. Un šīm parādībām patiesi ir ļoti dažāds raksturs. Mēs redzam, kā notiek zināma nolīdzināšana: kultūru, nacionālo īpatnību, pasaules uzskatu, reliģiju un pavisam, šķiet, uzskatāma, satriecoša – dzimumu nolīdzināšana. Kāds dīvains vīruss ir ielauzies pasaules vidē un visu kropļo. Nāk prātā koks – tas, Ādamam aizliegtais, koks paradīzē, kuru Dievs bija nosaucis par laba un ļauna atzīšanas koku.  Viņš aizliedza cilvēkam ēst tā augļus, lai cilvēks nenomirtu. Daudzi skaidrotāji tieši saka, ka ar šo koku jāsaprot nekas cits, kā laba un ļauna sajaukšanās – tāda sajukšanās, kurā vairs nav ne labā, ne ļaunā. Bet kas ir? Nezinu! Tiek nojauktas robežas starp labo un ļauno, turklāt tik lielā mērā, ka nevar atšķirt, vai tas ir ļaunums, vai labums.


Lūk, tāda šodien ir tendence, kura arvien vairāk pārņem cilvēku apziņu, jo tiek propagandēta ar lielu spēku. Vesela rinda faktoru pašreizējā laikā runā par to un ir sava veida brīdinājuma zīmes  tam, kā priekšā mēs stāvam.


1986. gadā Romas pāvests Jānis Pāvils II Asīzē sarīko Vispasaules starpreliģiju konferenci – tā tiek dēvēta dažādi – zem lozunga – lūgšana par mieru. Tā patiesi cilvēcei ir mūžīga problēma: miers ir augstāks par visu.  Un, lūk, Asīzē sapulcējas desmitiem reliģiju pārstāvji: gan pats pāvests, gan Konstantinopoles patriarhs, gan krievu metropolīts, gan Kenterberijas arhibīskaps, gan dalailama, gan šamaņi... – it kā kāds Noasa šķirsts.  Tiek kalpots aizlūgums par mieru. Tiesa, pagaidām lūdzas atsevišķi, katrs pa savam. Lai gan... man stāstīja, ka kaut kur ārzemēs katoļu dievnamā vienā no tādām sanāksmēm budistiem norādīja uz Altārgaldu – bet jūs zināt, kā ir katoļu dievnamos: Altārgalds ir gandrīz vidū, nekādu ikonostasu nav, - un budisti palūdza aizsegt Altārgaldu – apklāt ar pārsegu, lai tas netraucētu viņiem noturēt savu lūgšanu, jo viņi tur bija novietojuši Budas statuju.


Visu reliģiju konference Asīzē 1986.g.


Uz "Lūgšanu par mieru" tiek uzaicināti arī ateisti. Interesanti, kādam dievam viņi lūdzas par mieru?


Sākot ar 1986.gadu, šīs starpreliģiju sanāksmes, kas tiek sasauktas, lai lūgtos par mieru, notiek katru gadu. Un tās nevis vienkārši notiek, bet tajās norisinās dažādu reliģiju arvien lielāks saskares process, arvien mierīgākas attieksmes process pret to kontaktu reliģisko pusi, kuri te noris starp dažādu reliģiju pārstāvjiem. Norisinās pierašana. Bet 2011.gadā uz šo konferenci "Lūgšana par mieru" – reliģisku konferenci! – jau tiek uzaicināti arī ateisti. Neviļus rodas jautājums: interesanti, kādam dievam viņi lūdzas par mieru? Un jau sāk noturēt kopīgas lūgšanas: ne vairs katras reliģijas pārstāvji atsevišķi lūdzas savam dievam, bet jau sapulcējas visi kopā – katrs, dabiski, lūdzas savā veidā un savam dievam, bet jau visi kopā.


Vēl kāds interesants fakts: 2014.gadā Brazīlijā, Sanpaulu, norisinājās "Salamana tempļa" atklāšana, kā to sauca, "inaugurācija".  Tas ir gigantisks templis, viens no vislielākajiem tempļiem pasaulē, un tas uzcelts tādēļ, lai jebkuras reliģijas pārstāvji varētu šeit noturēt savas lūgšanas. Tiesa, atklāšana norisēja ļoti interesanti: ar īpašām nestuvēm seši cilvēki baltos tērpos nesa – uzminiet, ko? Neuzminēsiet. Tas ir "visu reliģiju" templis, taču neaizmirstiet – tas ir "Salamana templis", un nesa "derības šķirstu". Templis bija pilns, "inaugurācijā" bija ,nezinu, cik, reliģiju pārstāvji, piedalījās visi lielākie Brazīlijas darbinieki, un ne tikai šīs valsts, bet arī citu valstu, bija lielie biznesmeņi, "kultūras elite". Starp citu, arī pati Brazīlijas prezidente piedalījās tempļa atklāšanā. Tas bija 2014.gads. (https://www.youtube.com/watch?v=KP23A-xo1rk)


Izrādās, visu reliģiju pārstāvji apliecina vienu un to pašu: Mīlestību. Bet ko tad vēl vairāk vajag?!


2015.gads: pāvests Francisks I sarakstījis un izdevis interesantu grāmatu - "Jautājumu grāmatu".   Tajā apkopoti ap 300 jautājumi. Šīs grāmatas prezentācijā tika parādīts ļoti interesants sižets. Kristietis, budists, musulmanis, jūdaists – četri cilvēki, un katram jautā: "Kam jūs ticat?" Katrs no viņiem atbild. Kristietis: "Kristum"; jūdaists: "Jahvem";  budists: "Budam"; musulmanis: "Allaham". Te viss ir skaidrs. Bet nākamais jautājums ir tāds: ,,Kā jūs uzskatāt – vai jūsu pielūgtais dievs ir mīlestība?" Atkal tiek jautāts katram – un katrs no šiem četriem atbild: "Jā". Un – brīnišķīga aina: visi četri sadodas rokās – pilnīga vienotība. Cik skaisti, vai ne? Lūk, tas jau ir, es teiktu, fināla sākums: izrādās, visu reliģiju pārstāvji apliecina vienu un to pašu: mīlestību. Kas gan vēl vajadzīgs? Starp citu, vai gan kāds kristietis spēs ko iebilst pret to? – Nē! Jo Evaņģēlijā taču ir rakstīts: "Dievs ir Mīlestība".

 

Šī epizode ir ļoti simptomātiska un vēstī par daudz ko: notiek tā veidošanas process, par ko rakstīja brīnišķīgais kristīgais svētcīnītājs, turklāt nevis svētcīnītājs no Ēģiptes, Sīrijas, Krievijas, Serbijas vai Grieķijas, bet no Amerikas, cēlies no protestantu ģimenes, faktiski bijušais ateists, kurš nonācis līdz Pareizticībai – tēvs Serafims (Rouzs). Viņš pat sarakstīja veselu grāmatu "Vienotā nākotnes reliģija". Tajā bija runa par reliģiju saplūšanu. Bet kā tāda saplūšana var notikt? Šķiet, ka kristietība  un citas reliģijas apliecina pilnīgi nesavienojamas patiesības.  Kur jūs atradīsiet mācību par to, ka Dievs ir Tijādība? Nekur! Neviens neapliecina, ka ir Viens Dievs Trīs Personās: Tēvs, Dēls, Svētais Gars. Un ka Glābējs bija Tas, Kurš tika Krustā sists, ka Krusts ir glābšana.  Par to brīnišķīgi sacījis Pāvils: "Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība". Tas ir ļoti precīzi pateikts, apbrīnojami precīzi.

 

Un tā, ja notiks šī saplūšana, tad, lūk, tādā veidā: tiek izmestas visas patiesības, un mēs visi organizējamies "iekš viena". "Iekš kā"?  - Emocijās, jūtās, kurās neatradīsiet nekādas noteiktas definīcijas, tās būs sastādītas no kaut kādiem izrevidētiem elementiem, un tām visiem būs jātic. "Mīlestība  - un viss" – bet tas absolūti  neko nenozīmē. Turklāt, par to, kāda mīlestība - mums saka – arī nespriedīsim.


Un tā ir nākotnes vienotā reliģija?! Man ļoti patīk šis nosaukums. Tas patiešām lieliski raksturo to nākotni, uz kuras radīšanu ir vērsta šī visu reliģiju savienošanas tendence. Visvairāk no šīs savienošanas, protams, cietīs kristietība, jo Kristum tur vietas nav. Jo Krustam tur nav vietas. Kristīgajai Dieva iemiesošanās tur vietas nav. Dievam – Trijādībai tur, protams, vietas nav. Nekam tur nav vietas. Nekam!


Lielā Piektdiena. Kristus nāve.
Klostera "Высокие Дечаны" freska, Serbija. XIV gs.


Dievs, protams, ir viens; taču priekšstati par Dievu ir dažādi, un šos priekšstatus var izkropļot tā, ka pielūdz jau ne vairs Dievu, bet dēmonus.


Bet kā no teoloģijas viedokļa novērtēt ideju par vienu Dievu visās reliģijās? Vai tiešām vienam un tam pašam Dievam zemojas visās reliģijās, tikai dažādi ir priekšstati par Viņu? Jo spriež tā: "Dievs ir viens?  - Viens. Par ko runā reliģiskās jūtas?  - Par Dievu. -   Nu, tad arī viss. Mums tikai ir dažādi priekšstati par Dievu". – Nē!  Te ir principiāla kļūda, un par to šīs postošās idejas radītāji klusē. Tieši klusē. Lietas būtība ir, lūk, kāda: Dievs ir viens, protams; bet priekšstatu par Dievu var izkropļot, ne tikai mainīt, ne tikai padarīt to ne visi pareizu, bet var izkropļot, turklāt līdz tādai pakāpei... V Mozus grāmatā pravietis atmasko ebrejus: "Jūs esat zemojušies ļaunajiem gariem, nevis Dievam". Apustulis Pāvils saka: "Es negribu, lai jums būtu kopība ar ļaunajiem gariem". Izrādās, ka izpratni par Dievu var novest līdz tādam līmenim, kad Dieva vietā būs velns.

 
Katrā reliģijā ir savs priekšstats pat Dievu, un tieši šis priekšstats, šis neredzamā Dieva tēls tad arī ir šīs reliģijas dievs.  Tieši šis tēls ir reliģijas dievs, nevis Tas, vienīgais, par Kuru katrs var runāt un domāt, kā viņam patīk. Vajag vien atcerēties, par ko ir nosaukts Pats Kristus? – pat Neredzamā Dieva Attēlu, Tēva Attēlu. Viņš Pats ir Attēls. Un visa mūsu izpratne par Dievu izriet no Kristus mācības, no Kristus izpratnes, no tā, ko Kristus mums saka par Dievu.  Viņš ir mūsu Dievs. Salīdziniet Viņu ar kaut kādu dievieti Kali, ar daudzām rokām, pasaules izpostīšanas dievieti, kas apkārta ar cilvēku galvaskausiem...


Katrai reliģijai ir savs Dieva tēls, un cilvēks ir orientēts uz to. Kāds ir šī Dieva tēla īpašības, tādam jābūt arī cilvēkam. Tieši tāda – pēc Dieva tēla – arī veidojas paša cilvēka mentalitāte, garīgais iekārtojums un visa garīgā būtība. Tāpēc jāsaka tieši: katrā reliģijā ir savs dievs, lai gan patiesībā Pats par Sevi Dievs ir Viens.  Pašā saknē ideja par to, ka visas reliģijas pielūdz Vienu Dievu, nav patiesa.


2016.g. 6.jūlijā  
www.pravoslavie.ru

 

© 2009 - 2017 BIBLOS