Aleksejs Iļjičs Osipovs, Maskavas garīgās akadēmijas profesors

 

Par nāvi

 

Par to, kas ir nāve no kristīgā viedokļa, kāpēc ir tik svarīgi, lai cilvēkam būtu pareizs priekšstats par dzīvi un nāvi, un par pēcnāves likteni, stāsta profesors Aleksejs Iļjičs Osipovs.

 

Jautājums par nāvi satrauc katru cilvēku, vismaz tos, kuri jau sasnieguši zināmu vecumu, lai arī tas būtu tikai vēl jaunības gadi.  Bērni par to maz domā, taču pieaugot mostas doma, kura ar gadiem arvien saasinās: kāpēc es dzīvoju, ja man jāmirst? Tāpēc jautājums par nāvi patiesībā ir jautājums par dzīves jēgu.


Bet kas tad ir nāve? Ak, cik daudzus nodarbina šis jautājums! Cik daudz senatnē bija pārdomu šajā sakarā! Piemēram, senie grieķi sacīja: "Visu dzīvi mācies mirt". Pēc vairākiem gadu simtiem kristīgās Baznīcas tēvi sacīja: "Piemini nāvi un mūžam nesagrēkosi".  Kāpēc gan par nāvi tik daudz domāja, runāja, rakstīja?


Šī jautājuma priekšā, precīzāk, nevis jautājuma, lai gan varbūt kādam tas arī ir jautājums... – šī nāves fakta priekšā stāv katrs cilvēks, un, ja  viņam galvā ir kaut nedaudz kroku, viņš nevar sev nevaicāt: bet kas gan tālāk būs ar mani? Tā ir mūsu laika problēma, agrāk tādas nebija – agrāk visi ticēja, ka pēc ķermeņa nāves dzīve turpinās. Protams, dažādās formās, dažādos stāvokļos. Piemēram, ēģiptiešu "Mirušo grāmatā" ir ļoti interesantas pasāžas, kas runā par to. Ne velti ķermenis tika mumificēts, jo tā saglabāšanā saskatīja iespēju lielākai dzīves pilnībai pat tur, aizkapa dzīvē. Daudz uzskata, ka mumificēšana bija atspulgs ticībai uz cilvēka augšāmcelšanos. Iespējams, ka tā arī bija. Jo viena lieta ir atdzimt no pelniem, bet cita – no saglabāta ķermeņa. Iespējams, ka ēģiptieši pat domāja par augšāmcelšanos.


Taču aptuveni kopš XVIII gadsimta, kad īpaši pastiprinājās ateisma propagandas ideja, jautājums par nāvi sāka atkāpties malā, kaut kur ēnā. Vai arī centās pašu nāves faktu pasniegt vienkārši kā vienu no dabiskām parādībām: nomirsi -  un viss. "Tici, cilvēk: tevi gaida mūžīga nāve" – tā ir ateisma galvenā tēze. Gan brīnies, gan esi satriekts: vai tiešām cilvēku  šī tēze var apmierināt?!  Tici, ka tevi gaida mūžīga nāve! Lai gan, varbūt kaut kādiem briesmīgiem noziedzniekiem tajā ir zināms iepriecinājums... Taču šķiet, ka arī  ateistiem tomēr pavīd cerība uz to, ka, iespējam, kaut kas būs arī pēc tam, pēc nāves... Taču ateisma kredo ir tieši tāds: mūžīga nāve – un tā ir visa viņa būtība.


"Ticu uz mirušo augšāmcelšanos" – tajā ir visa kristietības būtība


Bet kur ir kristietības būtība? "ticu uz mirušo augšāmcelšanos" – lūk, visa tās būtība. Apustulis Pāvils to izteicis tādā veidā: "Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu ticība". Ja nav augšāmcelšanās, tad veltīga ir visa dzīve, tā kļūst bezjēdzīga, jo cilvēks jebkurā mirklī var izzust no esamības sfēras. Un viņš dzīvo kā miegā: viņš neko nejūt, nepārdzīvo, nebaidās no apvainojumiem, nesajūsminās par uzslavām, jo tur visam būs beigas. Taču kristietība saka: nē! Tā saka: "ceru"... bet var sacīt arī spēcīgāk: ticu uz mirušo augšāmcelšanos – tas ir, uz personības nemirstību. Un tad viss nostājas savās vietās, tad kļūst saprotama šīs dzīves jēga, tad kļūst saprotama arī nāve, - kas tā tāda ir, kāpēc viņa ir un ko tā dod cilvēkam.

 

 

Un tā, kas ir nāve? Minēšu tēlu, kas ir ļoti labs, - elementārs, pieejams ikviena saprašanai un tāds, kurš daudz ko pasaka. Vai esat kādreiz redzējuši pūkainu, treknu kāpuru? Lūk, tas lien... Daži viņu paceļ, citi bailēs atraujas. Bet kas notiek pēc kāda laika? Kāpura vairāk nav, bet ir tā sauktais kokons (kūniņa), tas ir, tāda ar apvalku pilnīgi noslēgta telpa, un tajā – šis kāpurs.  Vēl pēc kāda laiciņa pēkšņi šī kūniņa tiek pārrauta, un no tās izlido tauriņš visā savā skaistumā, mirdzot visām krāsām! Šis tēls, kas ņemts no dabas dzīves, lieliski ilustrē kristīgo mācību par mirušo augšāmcelšanos. Lūk, kur ir cilvēka dzīves būtība! Šajā tēlā ir gan tas, kas ir bijis, gan tas, kas būs. Vai gan mēs tagad nelienam pa zemi kā šis kāpurs, kurš reizēm izsauc bailes? Arī mēs, cilvēki, reizēm izsaucam bailes. Vai  Islama valsts pārstāvji neizsauc bailes?  Nonākt pie viņiem gūstā – jā, briesmīgi. Bet ko saka kristietība? Tā saka: cilvēku sagaida nevis iznīcība, bet pārveidošanās. Mēs tagad esam kāpuri. Pēc tam – jā, mēs mirstam: kapā ieliek kūniņu. Taču beigu beigās tiek gaidīta izlidošana no šī kapa. Nerunāsim par detaļām, neminēsim, kas un kā, tāpēc, ka daudz ko mēs nespēsim paskaidrot. Taču pats fakts mums ir ļoti svarīgs: cilvēka personība, viņa dvēsele, ir nemirstīga. Lūk, kam tic kristietība!

 

 

Mēs te, uz zemes, šķiramies no sava ķermeņa. No kāda? Par to ļoti labi ir pateikts Svētajos Rakstos: "tu esi zeme, un zemē tu atgriezīsies". Viss sairst, viss pārvēršas par zemes pīšļiem. Pīšļi – lūk, kas ir mūsu ķermenis. Un, ja cilvēks būtu tikai ķermenis, tad mēs to vien arī redzētu. Taču viņš nav tikai ķermenis!  Un pēc nāves, pēc ķermeņa sairšanas, lai arī tas nenotiek uzreiz (tiesa, kad ķermeni kremē, tas notiek uzreiz), pēc ķermeņa pārvēršanās par pīšļiem paliek cilvēka būtība – viņa dvēsele, un tā nonāk citā pasaulē.


Bet kas ir tur, šajā "citā pasaulē"? Tur būs gan prieks vieniem, gan mokas citiem, taču - kā tieši, par to nevajag fantazēt


Bet kas ir tur, šajā "citā pasaulē"? Cik daudz visādu neticamu minējumu par to bijis līdz kristietības laikmetam! Ko tikai cilvēki neizdomāja! Tiesa, jau bija iezīmējusies ideja par to, ka tomēr cilvēkam, kurš šeit dzīvojis taisnu dzīvi, tur būs prieks, un pretēji – noziedznieki mūžīgi cietīs mokas. Šī ideja pastāvēja, tā tika izteikta visdažādākajās formās, mītos, teikās, tēlos.  Taču šī ideja tikai kristietībā iegūst pietiekami skaidras aprises. Kas ar to tiek domāts, kad mēs dzirdam par to, ka taisnie dodas uz debesu mājokļiem, bet grēciniekus gaida elles važas? Svētie tēvi saka tieši: nevajag iedomāties to kā kaut ko reāli tādu. Jā, tur būs gan prieks vieniem, gan mokas citiem, bet kā – par to nevajag fantazēt. Bet pazīstamais "Teodoras stāsts par muitnīcām", kas apraksta 20 muitnīcas, tas ir elementārs, tēlains priekšstats par šo ideju, jo citu līdzekļu, kā iedomāties to visu, nav.   Kas tā par ideju? – Pēc nāves cilvēks no šīs dzīves tumsas, bet tagad patiesi ir nakts – neviens nezina, kas notiks pēc minūtes – kas notiks ar viņu, un ar visu pasauli... Patiešām, nakts: notikumi mainās viens pēc otra, attiecības starp cilvēkiem neparasti mainās, viss mainās, visbeidzot, pati cilvēka dzīve mainās nepārtraukti – tā ir nakts. Un, lūk, kristietība saka: pēc ķermeņa nāves cilvēka priekšā paveras gaisma, turklāt tāda gaisma,  kurā nav nekādu tumšu nostūru: dvēsele atklājas pilnībā visos savos pagājušās zemes dzīves darbos un stāvokļos.  Tāpēc kristietība brīdina: tikai iedomājieties, cik daudz cilvēks dara ko tādu, par ko viņš nekādā gadījumā negribētu, lai par to jebkad kāds uzzinātu!  Atcerieties, kā F. Dostojevska romānā "Pazemotie un apvainotie" kņazs saka: "Ak, ja vien cilvēka dvēselē atklātos tas, ko viņš nekad nevienam nestāstītu – ne apkārtējiem cilvēkiem, ne saviem draugiem, ne tuviniekiem, pat ne sev – ak, ja vien tas atklātos, tad mēs visi droši vien paliktu bez elpas"! Cik pareizi, cik lieliski pateikts!


Un kādas šausmas atklājas dvēselei, kuras visas slēptuves kļūst acīmredzamas!


Katram no mums ir dvēsele, un, lūk, pēc nāves, saka kristietība, atklājas dvēseles visas slēptuves, nepaliks neviena tumša stūrīša.  Un kas tad būs? Personība taču paliek, apziņa paliek, dvēseles jūtas paliek – patiesi, kādas ciešanas tās būs!  Kas tās par ciešanām? Lūk, kādas: tagad viss ir skaidrs. Un kādas šausmas atklājas dvēselei, kuras visas slēptuves kļūst acīmredzamas! Lūk, par ko runā kristietība. Un tāpēc tā cildina taisnos – cilvēks dzīvojis saskaņā ar sirdsapziņu, viņam nav ko bīties, viņš nebaidās: gaisma? – lūdzu: lai top gaisma! Fiat lux! Bet iedomājieties cilvēku, kurš sastrādājis visu ko – kas būs ar viņu?


Kaulu glabātuve Atonā

 

Interesanti, ka mūsu baznīcas tradīcijā ir priekšstats par to, ka pēc cilvēka nāves apmēram trīs dienas cilvēka dvēsele atrodas sava ķermeņa tuvumā. Tas viss ir relatīvi, un tomēr... Mirušā dvēsele, kā to stāstījuši tie, kuri to piedzīvojuši, pat cenšas kontaktēties ar tiem, kuri atrodas tuvumā, mēģina viņiem kaut ko sacīt, taču iziet it kā viņiem cauri – un neviens viņu neredz un neviens viņu nedzird.  Runā, ka vēl saglabājas zināma dvēseles pievilkšanās zemes dzīvei: vēl nav pārtrūkuši pavedieni, kas savieno personību, cilvēka dvēseli ar tām pieķeršanās, kuras tai bija šeit. Pēc tam, saskaņā ar baznīcas tradīciju – un es gribu uzsvērt, ka tā ir tieši tradīcija, mēs nevaram teikt, ka tā ir neapstrīdama ticības mācības dogma, bet gan tradīcija, un tajā ir kaut kas ļoti veselīgs, tas, kas palīdz cilvēkam saprast, kas tad tomēr notiek tur ... Lūk, saskaņā ar baznīcas tradīciju, sešās dienās (kas atkal ir tēls) dvēselei tiek rādīti paradīzes mājokļi. Ko tas nozīmē? Lūk, kā to var saprast: norisinās eksāmens labajā: cilvēka dvēsele nonāk žēlsirdības, augstsirdības, līdzcietības, mīlestības, tīrības, šķīstības priekšā. Tā nonāk šo Dieva skaistuma izpausmju priekšā, kuras šeit ir aizkrautas ar krāmiem un tikai reizēm izsprūk to dzirksteles. Lūk, dvēsele tiek pārbaudīta tādā veidā: vai tas ir saskaņā ar viņu, vai viņa to vēlas, priecājas par to vai, gluži pretēji, atgrūžas no tā: "Man tas nav vajadzīgs, es esmu labāks par visiem! Kāda tur pazemība?! Kāda mīlestība?!" Norisinās dvēseles stāvokļa pārbaude šo augsto, brīnišķīgo īpašību priekšā. Dvēsele tiek pārbaudīta, apzinās un jūt, vai viņai tas ir vajadzīgs, vai arī viņa atgrūžas no tā kā no sveša un nevajadzīga.


Baznīcas tradīcija saka, ka pēc devītās dienas dvēselei sākas pārbaude nu jau citā veidā. Vēlreiz atkārtoju: tas ir tēlains apzīmējums, patiesībā tur ainas ir pavisam citas. Dvēselei tiek rādīti visi cilvēku grēki, visas kaislības – lūk, to arī sauc par muitnīcām. Te tiek pārbaudīts, kādas cilvēka dvēselē ir kaislības. Svētītājs Teofans Vientuļnieks pat raksta, ka tad, kad dvēsele ierauga kādu kaislību, kura ir tai radniecīga, tā metas pie viņas, redzot iespēju apmierināt šo kaislību – jo kaislības ir izsalkušas. Kaislības cer arī šeit gūt apmierinājumu, taču, dabiski, neatrod to, jo bez ķermeņa tās nevar gūt apmierinājumu. Taču dvēselei šķiet, ka viņa šeit atrod to, uz ko tiekusies, ar ko dzīvojusi, tāpēc metas uz kaislību – un tas baznīcas valodā saucas, ka "cilvēks krita tādā un tādā muitnīcā". Un, kā raksta svētītājs Teofans, pamatojoties uz sirdsskaidrā Antonija Lielā vārdiem, tādā veidā dvēsele iekrīt slazdā: kaislības apmierināšanas vietā tā nonāk kaislību dēmonu ķepās: katrs ļaunais gars, tēlaini sakot "pārvalda savu kaislību". Dvēsele, gluži kā slazdā, iekrīt šajā kaislībā. Un tad, saskaņā ar sirdsskaidrā Antonija Lielā vārdiem, dēmoni – mocītāji pakampj šo dvēseli, bet tālā -  visas tās bēdīgajās sekas, kuras sagaidāmas, kad tā nonāk viņu varā.  Lūk, kas notiek muitnīcās vai eksāmenā, kurā tiek pārbaudītas dvēseles īpašības, viņas attieksme pret grēkiem un kaislībām.


Taču dvēseles pārbaude ar to nebeidzas: kā saka baznīcas tradīcija, dvēsele stājas Dieva priekšā, un Kungs saka pēdējo vārdu, kur viņa nonāks. Dvēsele, kura zemes dzīves laikā nav nožēlojusi, nav centusies apraudāt savus noziegumus, nonāk dēmonu rokās – vai tas būs ilgi, grūti pateikt. Bet! Baznīca no paša savas pastāvēšanas sākuma lūdzas par mirušajiem un izrādās, ka ir iespējama  dvēseles stāvokļa maiņa un tās atgriešanās paradīzes mājokļos, tas ir – glābšanās.  

www.pravoslavie.ru
2016.gada 10.augustā

 

 

© 2009 - 2017 BIBLOS