Aleksejs Iļjičs Osipovs,
Maskavas Garīgā Semināra un Akadēmijas profesors

Lekcija “Lūgšana un tās augļi”

 

 

 

 

Mēs sākām apskatīt jautājumu par lūgšanas nozīmi, tās raksturu un mērķi garīgajā dzīvē, tās sākumu, tajā pašā laikā norādot, ka tieši, nostājoties uz lūgšanas ceļa, daudzi ir krituši pašapmānā, un tam par iemeslu ir nepareizais cilvēka dvēseles stāvoklis, kas tiek likts lūgšanas pamatā. Es vēlos jums tagad atkārtoti nolasīt to, pie kā mēs apstājāmies pagājušajā reizē un kam ir ļoti liela nozīme, jo tas vēstī par dažādām lūgšanas pakāpēm, proti, ar ko vajag sākt lūgšanu, kur ir lūgšanas vidus un beigas. Mēs visi zinām, ko nozīmē lūgties, pareizāk būtu teikt, ko nozīmē dziedāt, lasīt, noskaitīt 40 reizes “Kungs apžēlojies”, bet šeit pēkšņi tiek runāts par tādām lietām. Kādām? Tūliņ es jums nolasīšu.


“Jēzus lūgšanai (t.i., Kungs, Jēzu Kristu, Dieva dēls, esi man grēciniekam žēlīgs) ir savs sākums, sava pakāpenība, savas neizmērojamās beigas. Nepieciešams sākt vingrināties šajā lūgšanā no sākuma, nevis no vidus vai beigām”.


Kādas interesantas lietas, vai nav tiesa? Kurš gan nezina, ka jāsāk no sākuma? Ja vien to visi patiešām zinātu!


“No vidus sāk tie, kuri, izlasīdami svēto tēvu darbos viņu dotos norādījumus askētiskajiem vientuļniekiem, neapdomāti pieņem šīs pamācības par savas darbības galveno vadmotīvu. No vidus sāk arī tie, kas bez iepriekšējas sagatavošanās cenšas ar prātu noiet savas sirds templī un no turienes raidīt savu lūgšanu.”


Vai tiešām par to runā svētie tēvi? Jā, runā, norādot, ka augstākminētais nebūt nav lūgšanas sākums.


“No beigām sāk tie, kuri meklē nekavējoties atklāt sevī lūgšanas svētīgo saldmi un citas ar to saistītās svētdarbības.”


Tad, lūk, ko nozīmē sākt lūgšanu no vidus vai beigām. Bet ko nozīmē, sākt lūgšanu no sākuma?


“Lūgšanu sākt no sākuma nozīmē to veikt ar uzmanību, bijību un ar mērķi sasniegt nožēlu, rūpējoties vienīgi par to, lai šīs trīs lietas visu laiku lūgšanā būtu klātesošas.”
Manuprāt, uz to mums visiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība, ja vien mēs, protams, vēlamies kaut mazliet lūgties, ne tikai vienkārši stāvēt dievkalpojumā. Bet ko gan tāpēc vēl ir svarīgi paturēt prātā?


“Īpašas rūpes par savas tikumības izveidošanu atbilstoši Evaņģēlija mācībai. Vienīgi tikumība, kas izveidota saskaņā ar evaņģēliskajiem baušļiem, var radīt Dievam tīkamu lūgšanas templi.”


Savu domu Sv.Ignācijs Brančaņinovs beidz ar šādiem vārdiem: “Veltīgi veidot savu pamatu uz smiltīm: uz vieglu un svārstīgu tikumību”.


Lūk, tagad es sāku saprast, kāpēc no visa spēka lūdzos, taču bez rezultātiem. Lūdzos, lūdzos, lūdzos, nostāvu visu dievkalpojumu, taču nozīmes nekādas. Tas, kas domā, ka var lūgties, nerūpējoties par savu tikumību, ir cilvēks, kas domā, ka var ievākt augļus, nerūpējoties par koka saknēm. Saknes šajā gadījumā ir sevis uzmanīga vērošana-savas tikumības vērošana.


Vēlos jums arī minēt vienu lietu, kas ir jāsaprot, proti, svēto tēvu darbos mēs bieži atrodam vārdus “tikumība” un “garīgums” un tie galvenokārt tiek lietoti kā vārdi, kas viens otru aizvieto. Kāpēc es jums to saku?  Tāpēc, lai parādītu, ka tikumība un garīgums ir pilnīgi atšķirīgas lietas. Svētie tēvi, kad runā par miesīgo vai garīgo piepūli (darbu), bieži vien lieto vienu un to pašu apzīmējumu, taču patiesībā viņiem ir pilnīgi atšķirīgs šo vārdu iedalījums.  Šajā gadījumā ar vārdu “tikumība” tiek domāta ne tikai ārējā tikumība - 10 Mozus baušļi, bet gan evaņģēliskie baušļi, proti, tā tikumība, kuru mēs pieskaitām jau garīgumam. Bieži vien cilvēki saka: “Palūdzieties par mani,” ko citiem vārdiem varētu teikt arī tā: “Strādājiet manā labā - izrociet bedri, saskaldiet 10 kubus malkas… Nu, un kas tad ir? Saskaldiet taču!” Mēs esam tā pieraduši pie tā - palūdzieties! Esam to pārvērtuši gandrīz jau par tādu kā rotaļlietu, par tukšiem vārdiem - padot tikai zīmīti, bet lai lūdzas vienalga kas. Lūk, trīs lietas, bez kurām lūgšana nemaz nevar būt lūgšana - uzmanība, bijība un nožēla. Nevajag sevi mānīt, pie tam, veltīgs lūgšanas darbs, ja tas netiek balstīts uz Evaņģēlija baušļiem. No tā izriet, ka lūgšanai ir jābūt arī pareizai, jo nepareizai lūgšanai nav nedz augļu, nedz rezultātu.


Starp citu, minēšu jums arī kādu vēsturisku piemēru, kas jums var šķist īpaši interesants.  Tā ir Lutera, reformācijas aizsācēja 16.gs., sarakste ar viņa garīgo tēvu, kurā viņš raksta: “Kas ar mani notiek? Es lūdzos, ļoti daudz lūdzos un nekādu rezultātu- to rezultātu, par kuriem es lasu svēto tēvu darbos. (Viņš neraksta konkrēti, par kādiem rezultātiem, taču skaidrs, ka tā ir garīgā saldme un pārdzīvojumi). Nekas tāds manī nav. Kāds tam ir iemesls?” Garīgais tēvs, starp citu, viņam dot  nesliktu padomu un vērš uzmanību uz to, vai pareizi viņš lūdzas.


Bez šiem trīs nosacījumiem (uzmanība, bijība un nožēla), kas tiek  attiecināti uz  dabiskās lūgšanas saturu, ir vēl vesela virkne nosacījumu, kuri ir nepieciešami, lai lūgšana būtu iedarbīga.  Kādi gan ir šie nosacījumi? Kad lūgšana tiek attiecināta uz kādu no mūsu ārējām lietām, uz mūsu darbību, dzīvi, viens no vissvarīgākajiem nosacījumiem ir - vai nu vārdiski izteikta, vai arī tikai klātesoša cilvēka dvēselē - paļāvības sajūta: “Dievs, Tu zini, kas man ir visnoderīgākais. Tu zini, ko es vēlētos. Tu redzi manu nelaimi vai ciešanas, vai slimību, Tu redzi, bet lai notiek Tavs prāts.”


Ja dvēselē nebūs šīs sajūtas, tad necentīsimies sagaidīt no lūgšanas kādus rezultātus, un to, lūdzu, atcerieties. Pie jums vērsīsies daudz cilvēku ar jautājumu, kāpēc viņu lūgšanas nav iedarbīgas. Atbilde - tāpēc, ka tās saturs ir “Dievs, iedod man! Dievs, es gribu tā!” Dievs taču redz visu, Viņš ir visaugstākā gudrība un mīlestība, Viņš dod vislabāko un vispareizāko, bet mēs, lai kas arī notiktu, prasām tikai savu. Lai notiek Tavs prāts! Lūk, kāpēc nav nekādu rezultātu. Ir tik neskaitāmi daudz lūgšanu, un ko tikai nedara, lai tās tiktu uzklausītas - pasūta aizlūgšanas un liturģijas, lasa akafistus, un nekas nenotiek. Atcerieties, ka tas, kam dvēselē (un to zina tikai katrs pats) nav šīs padevības sajūtas - Dievs, Tava griba, Tev es ticu un tāpēc lai notiek Tavs prāts, lūgšana paliek neauglīga. Mēs, tā saucamie ticīgie, nemaz neticam Dievam. Mēs visu laiku uzskatām, ka mēs labāk par Viņu zinām, ko mums vajag:” Lūk, Dievs, ko man vajag, bet Tu to nesaproti. Sēdi tur desmitajās debesīs un neredzi, kas man ir vajadzīgs!” Tas arī ir iemesls, kāpēc mūsu lūgšanai rezultāti ir pielīdzināmi nullei vai reizēm pat vēl sliktāk. Tāpēc ir svarīgi atcerēties, ka paļaušanās uz Dieva gribu un, kā norāda svētie tēvi, piedošana citiem ir auglīgas lūgšanas priekšnosacījums. Kas gan ir jāpiedod citiem? Ne tikai tas, ar ko citi mani ir aizvainojuši, bet arī tas, ka es tam nelietim - viņš man neko sliktu nav izdarījis, bet es redzu, ka viņš ir nelietis - piedodu. Un tikmēr, kamēr es tā domāšu par viņu, kamēr manā dvēselē attiecībā uz viņu būs tādas jūtas, mana lūgšana būs un paliks neauglīga. Pārtrauciet nosodīt! Tas ir pirmais nosacījums, jo, kurš neatlaiž citiem viņu grēkus, arī pats nesaņem grēku atlaišanu. Otrais nosacījums - Tavs prāts lai notiek, nevis manējais, un visbeidzot trešais nosacījums, proti, lūgšanas raksturam jābūt piesātinātam ar trīs minētajām lietām-uzmanību, bijību un nožēlu. To vajag atcerēties uz visu dzīvi. Tie, kas to nezina, zaudē savu dzīvi - pazaudē savu kristīgo dzīvi veltīgi.
Lekcijas sākumā es minēju vārdu - pašapmāns. Tagad parunāsim par to, kas tas ir par dvēseles stāvokli un kā tas izpaužas. Par to ļoti labi ir aprakstīts Gregorija Sinaīta darbos: “Pašapmāns parādās, pareizāk, atrod cilvēku divos veidos - sapņainībā un ietekmēšanās veidā, lai gan tās sākums un iemesls ir rodams lepnībā”.  Tātad pirmais pašapmāna veids ir sapņainība. Kas gan ir sapņainība? Par kādām gaisa pilīm tik mēs nesapņojam! Var sapņot gan par laicīgām, gan arī debesu lietām, un ar šiem sapņiem, starp citu, ir saindēts viss Katoļu baznīcas askētisma gars un protestantisma garīgums. Viņi visi atrodas un dzīvo sapņos. Pirmie domā, ka viņi jau ir sasnieguši augstu garīgo stāvokli, bet otrie nemaz nešaubās, ka Svētais Gars tūliņ nonāks pār viņiem, tiklīdz viņi to vēlēsies. Tie ir nabaga ļaudis, kas, būdami pilni kaislību, paši neredz savu stāvokli un turpina dzīvot savos sapņos. Lūk, šādu stāvokli sauc par sapņainību. Kā piemēru var minēt katoļu mūka Ignācija Lojolas garīgos vingrinājumus, kas balstīti sapņainībā un iztēlē un kura grāmatas atrodas visos katoļu klosteros. Tā ir pirmā pazīme, ka cilvēks atrodas pašapmāna varā, tāpēc arī pareizticīgo svētie tēvi kategoriski aizliedz jebkādu sapņainību lūgšanas laikā. Viņi norāda, lai neiztēlojas pilnīgi neko, lai savā iztēlē nerada nekādus tēlus, lai pat neiedomājas iztēloties Kristu, Dievmāti un svētos, ja nevēlas sajukt prātā. Laicīgā vara nemaz nezina un nesaprot, ka nepareiza garīgā dzīve var cilvēkus novest pie plānprātības. Viņi to nezina un nesaprot, tāpēc tikai noskatās: ”Ak, tur atkal tas ticīgais nodarbojas ar saviem niekiem!” Bet tie nav nieki. Var pat visu tautu novest ārprāta stāvoklī, ja viņos atmodinātu nesaprātīgu greizsirdību un virzītu pa šo augstāk minēto ceļu. Vajadzētu tikai kādu ļaunu ģēniju, kam piemistu neierobežotas iespējas un kurš sludinātu šo viltus ceļu kā pareizo priekš tautas, un tas arī būtu viss. Pašapmāns ir ļoti bīstama lieta, jo cilvēki, kas nonāk šādā stāvoklī, kļūst ārprātīgi, fanātiski, pilnībā nespējīgi dzirdēt kaut ko pretēju savā iedomībā. Tāds, lūk, ir pirmais pašapmāna veids - sapņainība.


Otrais pašapmāna veids ir ietekmēšanās.


“Otrā pašapmāna veida sākums rodams baudkārē, kas veidojas no dabiskās miesas kārības”. Jūs tikai nedomājat, ka ar baudkāri domāts viss vienkāršais, ķermeniskais, baudkārei kā tādai ir ļoti daudz dažādu formu. Cilvēks var baudīt daudz dažādu lietu, tajā skaitā, meklēt arī dažādus mistiskus pārdzīvojumus.


“Baudkāres sākumi rodami dabiskajā miesas kārībā“. Ko nozīmē dabiskā miesas kārība? Mēs taču visu laiku vēlamies kaut ko - labumu, laimi, ērtības, baudu un tā tālāk. Tas viss ir pieskaitāms pie dabiskās miesas kārības, un cilvēks, kas tām ļaujas, apskata garīgo dzīvi un lūgšanu kā kaut ko tādu, kas dod minēto baudījumu, aizmirstot par garīgās dzīves galveno kritēriju un mērķi - sava grēcīguma apzināšanos un glābšanu no grēka un kaislībām.


“Šajā pašapmāna stāvoklī”, raksta Gregorijs Sinaīts, “cilvēks uzņemas pravieša lomu un sāk pareģot nepatiesas lietas”. Kā piemēru minēšu jums vienu gadījumu. Nesen pie kāda ļoti pazīstama mūsdienu stareca, neminēšu viņa vārdu, aizbrauca priesteris ar savu sievu. Tikko kā sieva iegāja pa durvīm, starecs uzreiz: ”Tā, Tatjana…”
“Piedodiet, mani nesauc Tatjana. Mani sauc…”
”Cik gadus esi dzērusi?”
“Es vispār nekad neesmu dzērusi!”


Jūs varat iedomāties, ka ar kaut ko tādu iesāk sarunu?! Viņa bija vienkārši satriekta, un tieši tādu pašu pareģojumu starecs pateica arī priesterim, kas ienāca aiz viņas. Viņi pēc tam stāstīja: “Mēs aizgājām un, vienu vārdu sakot, visu sapratām”.


Kā jau minēju, cilvēks, kas atrodas pašapmānā, uzņemas pravieša lomu, sāk paredzēt lietas, pareģot, jo, viņš visu varot redzēt. Viņš taču zinot, kāds ir jūsu vārds, kāda bija jūsu iepriekšējā dzīve, visu varot izstāstīt, un iedomājieties, cik spēcīga ir šī miesas kārība, jo viņš, redz, jau varot pravietot, jau zina, kāda tā ir bauda un gribētu, lai cilvēki krīt pie viņa kājām un sāk skūpstīt viņa kurpju purngalus.


“Netiklības dēmons, aptumšodams viņu prātus ar miesas kārību, noved viņus līdz neprātam, sapņaini attēlojot viņiem dažus no svētajiem, ļaujot dzirdēt viņu vārdus un redzēt viņu sejas”.


Tātad viņi jau redz un pravieto.


Vēl viens pašapmāna veids, kam mums būtu jāpievērš īpaša uzmanība, ir iedomība. Domājams, ka pirmie divi veidi uz mums varētu īpaši neattiekties, jo mēs par īpašu garīgu stāvokļu iemantošanu  nesapņojam, mēs sapņojam par laicīgākām lietām, tāpēc mēs varam ne tik nopietni attiekties pret sapņainību un ietekmēšanos, jo mēs taču stāvam daudz augstāk par to, pareizāk gan būtu teikt, daudz zemāk.


Pievērsiet uzmanību tam, ko es jums tagad nolasīšu, un iespējams, jūs priekš sevis atklāsiet daudz kā jauna un nopietna.


“Ne bez iemesla to cilvēku dvēseles stāvoklis, kuri, noraidīdami vingrināšanos Jēzus lūgšanā un vispār visas nodarbes, kas saistīts ar prāta piepūli, apmierinās tikai ar ārēju lūgšanos, t.i., baznīcas dievkalpojumu regulāru apmeklēšanu un regulāru klostera noteikumu izpildi, kas sastāv tikai no Psalmu dziedājumiem un mutiskajām lūgšanām, tiek pielīdzināts pašapmānam un tiek raksturots kā nodošanās ilūzijām. Viņi (tie, kuri ārēji  izpilda visas baznīcas lūgšanu  prasības) nevar izvairīties no iedomības.”


Mutiskās lūgšanas tikai tad ir auglīgas, kad tās tiek lasītas ar uzmanību, bet tas ir sastopams ļoti reti, jo noturēt uzmanību iemācās, galvenokārt, lūdzoties Jēzus lūgšanu”.


Mēdz sacīt tā - tas, kas nepiespiež sevi lūgties ar uzmanību, tas ir, slepus, mājās pie sevis, tas nekad neiemācīsies lūgties arī baznīcā. Izklaidība viņu piemeklēs neatkarīgi no tā, kas viņš ir - laicīgais cilvēks, bīskaps, priesteris - tam nav nekādas nozīmes, jo cilvēks ir un paliek cilvēks. Tik neizsakāmi daudz cilvēku ir saindēti ar to: “Es tik bieži vadu dievkalpojumus, es skaitu lūgšanu kārtas, visu daru.” Viņi pat nezina, ka cilvēka pareiza garīgā stāvokļa  pirmā pazīme ir aizvien lielāka sava grēcīguma apzināšanās. Tāpēc Sv. Ignācijs Brančaņinovs, atgādinot par pašapmānu, norāda: “ Tas, kas domā par sevi, ka viņš ir bezkaislīgs, nekad neattīrīsies no kaislībām, tas, kas domā par sevi, ka viņš ir piepildīts ar Dieva svētību, nekad nesaņems svētību, tas, kas domā par sevi, ka viņš ir svēts, nekad nesasniegs svētumu. Tas, kurš piedēvē sev garīgās nodarbes augļus, tikumus, labās īpašības, garīgās dāvanas, glaimodams pats sev un izklaidēdams sevi ar savu iedomību, aizver durvis gan garīgajiem nodarbes augļiem, gan kristīgajiem tikumiem, gan arī dievišķajai svētībai, un plaši atver durvis garīgajai sērgai un dēmoniem. Vairs nav nekādu spēju gūt panākumus garīgajā dzīvē, jo tā ir saindēta ar iedomību.”


Vai jūs dzirdējāt? “Plaši atver durvis garīgajai sērgai un dēmoniem”. Antonijs Lielais ir teicis: “Kad mēs grēkojam vai nepareizi rīkojamies, tad savienojamies ar dēmoniem mocītājiem. Līdzīgais savienojas ar līdzīgo.”


Sakarā ar augstāk minēto, Sv.Ignācijs Brančaņinovs raksta: “Visi svētie atzina sevi par Dieva necienīgiem un ar to apliecināja savu pazemību. Visi, kas atradās pašapmānā, uzskatīja sevi par Dieva cienīgiem, ar to parādīdami savu lepnību un apliecinādami atrašanos dēmoniskajā pašapmāna stāvoklī. Daži no viņiem pieņēma dēmonus, kas viņiem parādījās eņģeļa veidolā, un nolēma sekot viņiem, daži atmodināja savu iztēli un, nonākot nervu izraisītā pastiprinātā uzbudinājuma stāvoklī, pieņēma to kā svētīgu garīga pārdzīvojuma baudījumu, tādējādi iekrītot pašapmānā un kļūstot pēc dabas līdzīgam ļaunajiem gariem.”


No tā mēs varam secināt, ka cilvēks nevar visu laiku atrasties vienā noteiktā dvēseles stāvoklī-viņš visu laiku mainās atkarībā no saviem garīgajiem pārdzīvojumiem, t.i., no tā, uz ko viņš tiecas, vai viņš seko līdzi tam, kas ar viņu iekšēji notiek, vai arī viņš vēlas saņemt labumus un gaida, kur straume viņu aiznesīs. Diemžēl mūsdienās par pašapmāna stāvokli, kurā cilvēks var nonākt, it īpaši nepareizi praktizējot lūgšanu un savu garīgo dzīvi, gandrīz nemaz vairs nerunā.


Pēc kādām pazīmēm mēs varam spriest, ka cilvēks atrodas pašapmānā? Viens no galvenajiem kritērijiem ir sevis atzīšana par labāku salīdzinājumā ar citiem, aizvien biežāka tieksme nosodīt un naids pret tiem, kuri domā savādāk. Tās ir pazīmes, kuras mēs varam novērot paši sevī, jo tikai es pats zinu, kā es attiecos pret citiem cilvēkiem, ārēji to pat var neviens nepamanīt. “Es esmu pareizticīgais, bet viņi kas? Es esmu garīgs, bet viņi kādi? Es esmu patiesība, bet viņi meli. “ Lūk, uz ko vajag vērst savu uzmanību, jo to neviens cits neredz - tas viss notiek mūsu dvēselē, un, ja mēs nesekojam paši sev līdzi un nenovērtējam  savu garīgo stāvokli, tad mēs varam ļoti tālu aiziet no patiesā. Kā reiz teica igumens Vorobjovs: “Vajag sevi objektivizēt, t.i., apskatīt sevi kā objektu, skatīties uz saviem garīgajiem pārdzīvojumiem un uzvedību it kā no malas un pats galvenais - nekad sevi neattaisnot.”


Vēl viena problēma, kas mūsdienās ir ļoti aktuāla un skar visus, ir jautājums par garīgajiem skolotājiem. Jūs redzat, kas tagad notiek. Jau svētie tēvi rakstīja, ka kristietība nemanāmi attālinās no cilvēkiem un tās vietā nāk liekulība. Viņi brīdināja, cik ļoti piesardzīgiem ir jābūt garīgā skolotāja izvēlē. Tā ir tāda laime, ja cilvēkam izdodas kādu atrast, varētu pat teikt, ka tā ir Dieva dāvana. Diemžēl vēsture parāda un arī svētie tēvi raksta, cik ļoti ir izsīcis šis garīgais avots. Aizvien mazāk un mazāk paliek tie, kuri būtu spējīgi kļūt par garīgajiem skolotājiem. Un kurš gan varētu uzņemties mācīt citus? Tikai tas, kurš redz otra dvēseli, redz, kas viņai ir visnoderīgākais noteiktajā brīdī. Sv. Ignācijs Brančaņinovs pat lieto tādu izteikumu: “Garīgo skolotāju tagad nav!” Par to raksta arī Teofans Vientuļnieks, to ir teicis jau Sarovas Serafims, Kronštates Jānis, arī mūsdienu ievērojamākie garīgās dzīves pārstāvji ar asarām acīs ir teikuši, ka nav vairs garīgo skolotāju. Vai varat iedomāties, ka pat viņi nevarēja sev tādu atrast?! Nevarēja atrast tādu skolotāju, kuram varētu uzticēt savu dvēseli, un pie tam vēl, kurā gadsimtā tas bija! Gregorijs Sinaīts 14.gs. aizbrauca uz Atona kalnu un neatrada, 15.gs Nils Sorskijs aizbrauca un neatrada, Paisijs Vļičkovskijs aizbrauca - būtu priecīgs kaut garīgo literatūru atrast (starp citu, par kuru svēto tēvu darbiem  Atona kalnā neviens pat nezināja), un neko neatrada. Bet šodien cik garīgos skolotājus jums vajag - simts, divsimts? Šodien tādus mēs varam atrast gandrīz vai uz katra stūra.


Kādam ir jābūt laba garīgā skolotāja raksturojumam? Ideāls piemērs tam ir Sarovas Serafims. Minēšu dažas viņa dzīves raksturīgākās iezīmes.


Deviņpadsmit gadu vecumā viņš iestājas klosterī. Sešpadsmit gadus pavada tur, pildīdams vispārējo klostera klausību kopā ar visiem. Pēc tam piecpadsmit ar pusi gadus viņš pavada kā askēts-vientuļnieks, dzīvodams meža vidū – dziļā vientulībā un klusumā, sagāzdams pat  kokus, lai cilvēki pie viņa nevarētu nokļūt. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ, no kuriem viens bija mūku greizsirdība, viņam nācās atgriezties atpakaļ klosterī, kur viņš vēl piecpadsmit gadus pavadīja, pilnīgi ne ar vienu nerunādams. Tātad trīsdesmit gadus viņš pavadīja pilnīgā klusumā! Un tikai pēdējos septiņu gadus pirms savas nāves, un arī tad tikai pēc īpašas Dieva svētības un atļaujas, viņš izgāja pie cilvēkiem un sāka viņu pieņemt.


Redziet, lai auglis varētu paēdināt cilvēkus, tam vispirms ir jānogatavojas,. Sarovas Serafims mums ir devis brīnišķīgu piemēru - tādam ir jābūt patiesam askētam un mūkam.


Ja mēs paskatīsimies uz citu svēto tēvu dzīvesstāstiem, tad mums atklāsies pavisam cita aina. Kā piemēru varu minēt Ignāciju Brančaņinovu un Teofanu Vientuļnieku, kurš ļoti precīzi sevi raksturoja: “Es neesmu vientuļnieks, bet gan ieslēgtais. Aizslēdzu aiz sevis durvis, bet tur pilns ar žurnāliem, vēstulēm…” Viņam nepārtraukti bija jāsazinās ar visu pasauli, un viņš pareizi teica, ka nekādu askēta vientuļnieka dzīvi viņam tā arī nesanāca dzīvot. Viņi patiešām atradās citos apstākļos, t.i., nepieciešamībā pastāvīgi sazināties ar cilvēkiem. Pilnīgi skaidrs, un arī viņi paši to apgalvo, ka viņi nevarēja sasniegt to, ko sasniedza Sv. Sarovas Serafims. Kad mēs pareizticībā runājam par svētumu un svētajiem, lai arī vārds, kas to apzīmē ir tikai viens, tas ir jāsaprot kā lielums, kam piemīt gradācijas spēja.


“Citāds spožums ir saulei un citāds mēnesim un citāds zvaigznēm; jo viena zvaigzne ir spožāka par otru.(1.Kor.15:41)


No tā mēs varam secināt, lai cilvēks tiešām būtu spējīgs mācīt citus, redzēt un pazīt viņu dvēseles, ir nepieciešams smags un ilglaicīgs darbs pašam ar sevi. Nepieciešams sasniegt pilnīgu dvēseles tīrību, jo tikai šķīsta dvēsele var redzēt citu cilvēku dvēseles. Citiem vārdiem, ja es esmu pilns skaudības, godkāres, vēlmes nosodīt citus, es neko patiesu otra cilvēka dvēselē neieraudzīšu. Kā gan es, kas pats atrodos kaislību varā, varu palīdzēt otram?


Tātad patiess skolotājs ir tas, kas jau ir sasniedzis bezkaislību un var redzēt cilvēku dvēseles. Palasiet, kādas garīgi pamācošas un noderīgas lietas raksta Ignācijs Brančaņinovs, Teofans Vientuļnieks, Optinas satreci. Viņu darbos mēs atrodam tik daudz noderīgu, brīnišķīgu un palīdzošu lietu - viņus mēs tiešām varētu saukt par skolotājiem. Taču palasiet, kā viņi paši attiecās pret to, lai būtu skolotāji un uzņemtos kādu apmācīt. Viņi viennozīmīgi bija pret to. Vai varat iedomāties? Kaut arī viņiem bija pareiza garīgo lietu izpratne, viņi atteicās mācīt. Viņi norādīja uz vienu pārsteidzošu lietu, kam ir vistiešākā saikne ar mūsdienām, proti, ka mūsu laikā, kad nav vairs garīgo skolotāju, ir jādzīvo pēc viņu norādēm un saskaņā ar  to cilvēku sniegtajiem padomiem, kuriem izdevies atrast patiesi ticīgu cilvēku (un tādu ir ļoti maz), ne tikai dedzīgu lūgšanā, dievkalpojumu apmeklēšanā, bet arī tādu, kurš zina svēto tēvu darbus, dzīvo saskaņā ar viņu norādēm un, kas mūsdienās ir ļoti svarīgi, ir patiešām saprātīgs. Vai jūs zināt, ko attiecībā uz saprātīgumu raksta svētie tēvi? Makārijs Lielais un Īzaks Sīrins norāda, ka “daudzi ir darījuši brīnumus, daudziem ir piemitušas gaišredzības, dziedināšanas dāvanas, taču viņi nevarēja būt par skolotājiem, jo viņiem nebija spriestspējas.” Pievērsiet uzmanību, ka viņiem piemita visas tās dāvanas, par kurām šodien sapņo mūsu vienkāršā un reizē tik sarežģītā tauta, taču viņi uzsver, ka ārēji redzamās dāvanas - brīnumdarīšana, gaišredzība, dziedināšana, bez spējas spriest nevar būt par priekšnosacījumu, lai cilvēks kļūtu par garīgo skolotāju. Makārijs Lielais  raksta, ka tādus cilvēkus pat par svētajiem nedrīkst saukt, jo viņi nav spējīgi cilvēkiem parādīt patieso ceļu uz svētumu, iedod pareizu padomu un sniegt palīdzošas norādes cīņā ar kaislībām. Minēšu jums kādu ļoti spilgtu piemēru.


Kādu mūku vientuļnieku mocīja uzmācīgas domas (kādas tieši domas, tur nebija aprakstīts) un viņš aizgāja tajā laikā pie viena ļoti visiem zināma un svēta cilvēka pēc padoma. Šis svētais cilvēks viņam ieteica: “ Tu šo domu ielaid sevī, pārdomā to, iedziļinies tajā un pēc tam paņem un izdzen ārā no sevis. Tādā veidā tu garīgā ziņā ļoti nostiprināsies.” Šis jaunais mūks tā arī izdarīja un gandrīz vai prātā sajuka - viņš jau tā sākumā ar šo domu tik tikko kā cīnījās, bet nu jau pavisam gals bija klāt. Viņš aizgāja pie cita stareca un tas viņam teica: ”Zini, tas starecs ir sasniedzis ļoti augstu garīgo pakāpi un viņš tev deva padomu atbilstoši savam garīgajam līmenim. Mēs abi ar tevi esam grēcīgi un vāji cilvēki, tāpēc tev ir jārīkojas savādāk - nekādā gadījumā nelaid šo domu sevī iekšā un bez jebkādas prātuļošanas tūliņ pat dzen to prom.” Mūks paklausīja un drīz vien uzveica kārdinājumu.


Spriestspēja ir dāvana, kas sastopama ļoti retiem cilvēkiem, un garīgajā dzīvē tā ir ļoti svarīga. Ne velti, kad pie Antonija Lielā sapulcējās stareci un sprieda, kurš no klosteru dzīves noteikumiem ir vissvarīgākais, un viens minēja paklausību, otrs lūgšanu, trešais gavēni, bet Antonijs klusēja. Kad viņam jautāja, kādas ir viņa domas, Antonijs atbildēja: “Visas šīs lietas patiešām klostera dzīvē ir svarīgas, bez tām nav iespējams, jo kas gan būtu mūks bez tā visa. Bet ja nebūs spriestspēja, ik viena no šīm lietām cilvēku varēs nogalināt.”


Cilvēks var sagrozīt jebkuru labu lietu, tāpēc arī spriestspēja ir tik ļoti nepieciešama, jo, pirms kaut ko pieņemt, tas ir jāizvērtē Evaņģēlija un svēto tēvu mācības izpratnes gaismā. Piemēram, mēs visi zinām, ka lūgties ir labi. Bet jautājums rodas - kā lūgties? Ja mēs neuzdosim sev šo jautājumu, mēs varam iekrist visdziļākajā pašapmānā. Tas pats attiecināms arī uz gavēni un paklausības kārtu.


Mēs jau noskaidrojām, ka par garīgo skolotāju var kļūt tikai tas, kam piemīt spriestspēja, taču šeit rodas jautājums, kā to uzzināt, vai mūsu izvēlētajam cilvēkam tā tiešām piemīt. Uz to atbildi sniedz Jānis Pakāpnieks: “Pirms kādam uzticēt savu dvēseli, ja tavam prātam piemīt kaut nedaudz spēja spriest, tad vispirms iepazīsti viņu un pārbaudi viņu, un tad tu redzēsi, vai viņš tev dod padomus saskaņā ar svēto tēvu mācībām vai arī saskaņā ar saviem prātuļojumiem”. Mūsu laikam to ir īpaši svarīgi atcerēties, jo šis ir laiks, kad jādzīvo pēc citu sniegtajām norādēm un padomiem, nevis tiešā paklausībā kādam noteiktam garīgajam skolotājam. Pats Kristus, vēršoties pie saviem mācekļiem, teica: “Es saucu jūs par saviem draugiem, nevis vergiem”. Lūk, tā ir jāattiecas tam, pie kura nāk cilvēki pēc padoma. Es varu jums tikai ieteikt, ka gadījumā, kad pie jums vērsīsies cilvēki ar kādu konkrētu jautājumu vai problēmu, tad atbildiet: “Es varu jums sniegt tikai padomu. Svētie tēvi saka tā un man šķiet, ka vajadzētu rīkoties tā, taču jūs pārbaudiet manis teikto. Es neesmu patiesības etalons, es neesmu arī orākuls, pie kura vērsās grieķi savā laikā.” Un atcerieties-“…es nesaucu jūs par vergiem”. Lai arī cilvēki nāktu pie jums un klanītos jūsu priekšā, un teiktu, ka redzējuši sapnī kopā ar eņģeļiem un debesīs Dieva troņa priekšā, paturiet prātā Kristus sacīto-“Es saucu jūs par saviem draugiem, nevis vergiem”. Ja mēs nesapratīsim šos Kristus vārdus, tad notiks nelaime, jo mēs sāksim cilvēkus saindēt paši ar savu lepnību.

© 2009 - 2017 BIBLOS