A.I. Osipovs
Kā dzīvot šodien


Nesen man bija iespēja lasīt nelielu sižetu, precīzāk sakot, - vārdisku ainiņu, kas pievērsa sev uzmanību ar to, ka ar lielu precizitāti atspoguļoja mūsdienu kristieša stāvokli. Tur bija rakstīts sekojošais. Mēs esam līdzīgi cilvēkam, kurš raugās uz lielu, brīnišķīgu gleznu, kurā attēlotas greznas dzīres. Ēdieni, vīns, greznojums, servējums – viens vienīgs skaistums! Lūk, cilvēks raugās uz šo gleznu, raugās, bet paliek izsalcis.


Tā arī mēs, ticīgie, kad dzirdam un lasām par kristietību, tad atrodam tajā daudz gudra, laba un skaista – patiesi, kristietība it kā piedāvā mums greznas dzīres, runājot par to, ka Dieva Valstība atrodas nevis kaut kur augstu aiz mākoņiem, bet pavisam blakus, un ne tikai blakus – bet pavisam tuvu: mūsu iekšienē. Turklāt redzam lieliskas ilustrācijas no svēto dzīvēm, kuras mums rāda, kāda ir Dieva Valstība, kādas ir patiesi ķēnišķas dzīres, kas tiek piedāvātas katram cilvēkam. Kā liecina apustulis Pāvils, "ko acs nav redzējusi, un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kuri Viņu mīl".


Taču Kristus Evaņģēlijā ne reizi vien runā par to, kā cilvēki attiecas pret šo ķēnišķo maltīti. Atceraties līdzību par aicinātajiem uz dzīrēm – kā viņi viens pēc otra reaģēja uz ielūgumu? Visi aicinātie atteicās!


Šī līdzība vienkārši satriec. Tā taču nevēršas pie kāda konkrēta cilvēka, bet pie katra, visos laikos un visās tautās dzīvojoša cilvēka. Kad Kristus runāja, vēršoties pie ļaudīm, kas bija ap viņu, tas nenozīmēja, ka viņš runā tikai tiem. Evaņģēlijs, kā precīzi ir teikts,  - tā ir Mūžīga grāmata, un viss tas, kas tajā šķiet domāts tā laika cilvēkiem, patiesībā ir ārpus laika. Evaņģēlijs ir mūžīgs, tas vienmēr ir šodienā.


Tagad iedomāsimies tādu ainu: greznas ķēnišķas dzīres, un mēs esam tur ielūgti... Interesanti, kas tur būs? Varētu šķist, ka visi metīsies turp, ja? Protams. Ne velti sirdsskaidrais Jānis Pakāpnieks savu 14.pakāpienu nosaucis "Par nodevīgo valdnieku, kas laipns pret visiem – vēderu". Taču pietiek tikai kādam ierunāties par garīgajām dzīrēm, uz kurām aicina Evaņģēlijs, par šo svinību garīgajiem dārgumiem, kuri pabaro cilvēku un dod viņam to, kas mūsu ierastajā valodā tiek saukts par laimi, - tā uzreiz ir strupceļš. Neviens to nevēlas.


Bet paziņojiet, ka kaut kur kaisa zeltu – un visi trauksies turp. Atcerieties, Amerikā bija zelta drudzis – gan aplaupīja cits citu, gan nogalināja, un ko tikai nedarīja... Iedomājieties, kāds gan ir cilvēka prāts (bet mēs aizvien neticam tā muļķīgumam). Ikviens saprātīgs cilvēks lieliski saprot, ka viss, ko viņš pašlaik saņēmis, noteikti tiks atņemts – nāve neies garām nevienam. Turklāt kā tiks atņemts! Jo vairāk esi tam pieķēries, jo ar lielākām ciešanām to visu atdosi. Pastāvīgi nākas minēt vienu un to pašu piemēru: esam pazaudējuši rubli – cietīsim? Protams, nē. Bet atceraties defoltu? Cilvēks pazaudēja simtiem miljonu – un virve ap kaklu pilnīgā izmisumā: kā gan citādi – bija pieci simti miljonu, bet palika divi simti... Dzīvot vairs nav iespējams...


Bet mēs taču noteikti visu atdosim – cik lieliski teikts: "Kails piedzimi, kails arī aiziesi". Kaut katrs cilvēks padomātu: "Kas notiek ar manu prātu,  ja es varu atdot burtiski visu dvēseli, visu laiku, visus spēkus, pat veikt briesmīgus noziegumus, lai iegūtu to, kas man neizbēgami tiks atņemts". Piedodiet, kāds gan te saprāts?


Bet paraugieties, kas pašlaik vairāk par visu interesē: izklaide! Izklaidēšanās ir augstāk par visu! Tā kļūst nevis vienkārši par būtisku ļoti daudzu cilvēku personiskās dzīves sastāvdaļu (tā tas bijis vienmēr), - nē, izklaide kļūst par visu t.s. civilizēto valstu politikas, starptautiskās politikas dvēseli.


Ļoti vienkāršs piemērs. Salīdziniet, cik saņem cilvēki, kuri izklaidē – aktieri, sportisti, un cik nopelna skolotāji, ārsti, zemnieki, strādnieki, kuri patiešām mūs baro, ārstē, māca un tā tālāk. Salīdziniet – un redzēsiet: tās jau vairs nav rūpes par iedzīvotāju labklājību, bet...


Mūs pieradina pie nemitīgas izklaižu maiņas, nevis pie nopietnas attieksmes pret dzīvi. Lūk, mēs tagad paskatījāmies, kurš kuru apdzina, kurš kuram iesita vārtus – un viss, un pagājis, un meklējam citu izrādi. Un tā bez gala – un stundas rit, dienas skrien, gadi aizlido un cilvēks drīz vien attopas pie savu slimību, neizbēgamā vecuma un nežēlīgi tuvojošamies nāves "sasistās siles". Tā ir vienīgā neapstrīdamā mūsu dzīves realitāte. Taču tagad izklaide tiek iecelta vispārcilvēcisko vērtību rangā. Un iznāk tā, ka primitīvā romiešu pūļa prasība pēc "maizes un izpriecām" atkal kļūst par cilvēka dzīves būtību.

    
Mēs pat nedomājam par to, kam patiešām jābūt mūsu neatņemamai vērtībai, bet kas ir tikai ziepju burbuļi, kuriem pakaļ skrien nevis piemīlīgi bērniņi, bet pieauguši gudri (?) tēvoči un tantes. Un tikai tādēļ, lai paturētu šo burbuli vienu mirkli, kādus tikai noziegumus neveic cilvēki un cik daudz spēka, un pat visu dzīvi atdod tam!


Starp citu, pastāstīšu: nesen ierodos Akadēmijā, mani sagaida viens mūks no Svētās Trijādības – Sergija lavras un sniedz milzīgu foliantu, uz vāka uzraksts: "Krievu Atona Pateriks", 2012. gada izdevums. Izrādās, šo grāmatu man atsūtījuši no Atona. Es atvēru, paskatījos – taisnība, interesanta grāmata, tur sakopoti daudzu svētcīnītāju dzīves apraksti, minētas viņu domas par to, kā mums dzīvot, ko darīt, kā attiekties pret pasaulē notiekošo. Varētu šķist – ko par to var teikt mūki, kuri dzīvo tālu no cilvēku sabiedrības un slikti pārzina tās problēmas? Taču, lasot šo Pateriku, es neviļus atcerējos vienu brīnišķīgu tēlu, kuru piemin svētītājs Ignātijs (Brjančaņinovs).   Viņš runā par barometru, kurš atrodas nevis  ārā, bet istabā, tomēr precīzi rāda, kāds būs laiks. Interesants tēls!


Izrādās, dziļāk un precīzāk par visiem, lai cik dīvaini tas nebūtu, pašu dzīves būtību, tās garu un jēgu sapratuši tieši tie cilvēki, kuri, kā likums, attālinājušies no pasaules, dzīvojuši ārpus tās. Viņi rakstījuši pārsteidzošas lietas! Piemēram, šinī grāmatā sirdsskaidrais Valaāmas Timotejs (viņš sāka savu mūka dzīvi Valaāmā, bet pēc tam nonāca Atonā) izsaka tādu nozīmīgu domu.


Mēs visi savā dzīvē pārdzīvojam ne mazums bēdīgu mirkļu, visus piemeklē nelaimes, skumjas, neveiksmes – daudz kas mēdz būt. Lūk, sirdsskaidrais Timofejs saka: "Ja nepacietīsi – kļūsi par ļaunā gara upuri" ("Терпеть не будешь – бесу жертвою будешь"). Kāda interesanta un svarīga doma!


Lieta tāda, ka, saskaņā ar kristīgo mācību, visi cilvēki ir slimi, garīgi slimi – par miesu neiet runa. Bet, ja slimi, tad slimības noteikti atsauksies kā uz mūsu dvēseles stāvokli, tā arī uz ārējo dzīvi.


Kā pret to attiekties? Protams, slimais var gan sašust, gan kliegt, gan lamāt visus uz pasaules. Bet saprātīgs cilvēks teiks – nē, vajadzīga pacietība. Kāpēc? – Jo nepacietība daudzkārtīgi palielina ciešanas, un var tās palielināt tik tālu, ka nevedīs cilvēku līdz pašnāvībai.


Kristietība norāda cilvēkam arī izdziedināšanas līdzekli, kas viņam nesīs labumu. Kādu gan? Sirdsskaidrais Timotejs (protams, ne tikai viņš) saka, ka bez iekšējās lūgšanas (умная молитва) nav iespējams ne uzveikt kaislības, ne sasniegt garīgo pilnību un vienotību ar Dievu, tas ir, ar patieso Labumu, Kuru mēs tā meklējam.


Iekšējā lūgšana... (Умная молитва…) Kas gan tā ir, ja bez viņas nav iespējams izdziedināties? Mūsu nelaime ir tajā, ka esam aizmirsuši kristīgās ticības pamata jēdzienus, ka esam tālu aizgājuši no pašiem kristīgās dzīves sākumiem. Sirdsskaidrais Timotejs saka, ka šī, mūsdienu kristietim jau vairs nesaprotamā, iekšējā lūgšana («умная молитва») – tas ir pats iedarbīgākais līdzeklis, kas atbrīvo cilvēku no visām tām, teiksim tā, ļaunuma saknēm, kuras mūs moka, kuras nes mums pastāvīgas bēdas, nelaimes un tā tālāk. Tas ir līdzeklis, kurš mūs savieno ar pašu Mīlestību, vai Dievu – kas dotajā gadījumā ir viens un tas pats.


Izrādās, ka cilvēkā nav ne Pareizticības, ne reliģijas vispār, ja viņš neatrodas lūgšanā. Kad mēs izsakām vārdu "reliģija", tad uzreiz vēršam skatienu augšup, uz Dievu, un mums vispirms jārunā par to, kas tiek saukts par garīgajām vērtībām. Lūgšana tad nu ir tā milzīgā garīgā vērtība, kas pilnīgi izmaina cilvēku. Tikai tā dara cilvēku reliģiozu; reliģija bez lūgšanas – tā nav reliģija. Tāpēc tas cilvēks, kurš nemācās lūgties, nav reliģiozs: reliģija – tā ir cilvēka savienošana ar Dievu. Savienošana! Bet kā notiek savienošana? Tikai lūgšanā. Lūgšana – tā ir "slēdzis" , ar kura palīdzību mēs ieslēdzam gaismu, šinī gadījumā Dieva gaismu savā dvēselē. Un tas ir iespējams tikai lūgšanā.


Taču – un tas ir visaugstākajā pakāpē svarīgi: lūgšana var būt pareiza, patiesa, bet var būt arī dziļi nepareiza. Tā var attīrīt cilvēku, bet var viņu arī pazudināt, var pacelt debesīs, bet var nogrūst ellē. Pārsteidzoši, vai ne? Kā tā – lūgšana var pazudināt cilvēku? Vai tas ir iespējams?


Tikai tas, kurš nekad nav bijis pazīstams ar svēto tēvu rakstiem, var par to brīnīties. Ir tāds jēdziens "pievīlums" ("прелесть"), tas ir, iedomība sapņošana, melīga tiekšanās uz to, kam cilvēks vēl nepavisam nav gatavs. Tas ir iespējams arī lūgšanā: cilvēks, nezinot, kā pareizi lūgties, sāk sapņot par augstiem stāvokļiem, par kādiem kaut kur izlasījis. Sāk pielietot lūgšanas veikšanas ārējās metodes – fiziskās, psihiskās, lai iegūtu lūgšanā baudījumu, saldmi, sajūsmu, garīgās dāvanas. Tas viss ved uz pazušanu.

 
Man viens bīskaps stāstīja, ka tad, kad viņš vēl bija mūks Sv. Trijādības – Sergija lavrā, pie viņa pienācis strādnieks un vaicājis:  "Vai Jūs esat gaišredzīgs?" "Nē, neesmu”. "Ko tad Jūs šeit darāt? Jau piecus gadus klosterī un vēl neesat gaišredzīgs? Kāpēc tad vispār gājāt uz klosteri?” Lūk, ar ko, kā izrādās, var būt pārņemta cilvēka apziņa.


Jo – par ko runā pats vārds "lūgšana"? Kad kāds iet bojā,  slīkst vai viņam uzbrūk bandīti, - cilvēks kliedz: "Palīdziet!", un ne par ko citu nedomā, izņemot glābšanos. Tāpat pie Dieva mums jāvēršas ar lūgšanu, kad jūtam, ka ejam bojā no grēkiem, no kaislībām, no dzīves bezjēdzības. Lūk, kas ir lūgšana! Bet, ja tā pārvēršas par baudu, nevis glābšanās meklēšanu, tad tā jau būs karikatūra, neprāts, pievīlums, nevis lūgšana.


Ne velti, kad pie sirdsskaidrā Serafima (Romancova) atnāca kāds mūks un teica, ka viņam ir nemitīgā lūgšana, viņš atbildēja: "Nav tev nekādas lūgšanas, tu vienkārši esi pieradis pie lūgšanas vārdiem, tāpat kā citi pierod pie lamāšanās". Izrādās, var lūgšanas vietā atkārtot lūgšanas vārdus –  bezdvēseliski, bez domāšanas, apmānot pašam sevi.


Mēdz būt tā, ka cilvēks – kristietis, pareizticīgais – visu dzīvi, piedodiet, "pļāpā" lūgšanas, tas ir, lasa tikai ar muti, bez uzmanības, bezjēdzīgi, bez nožēlas. Tad kāds no tā labums?


Kādai tad jābūt lūgšanai, lai tā kļūtu par cilvēka darbīgu līdzekli viņa izdziedināšanai, glābšanai?


Ir trīs svarīgākie nosacījumi, patiesas lūgšanas trīs īpašības, kuras nepieciešams zināt katram kristietim. Pirmā – tā ir uzmanība. Mēs nevaram sarunāties kaut vai ar parastu cilvēku, nepievēršot viņam nekādu uzmanību! Kas no tā iznāks? Viņš apvainosies, un vairāk nekā. Bet kā mēs vēršamies pie Dieva? Lasām lūgšanu – bet domās klīstam pa visu pasauli. Tāpēc Kungs saka: Šie ļaudis tuvojas man ar savām lūpām, un godina Mani ar mēli, bet viņu sirds stāv tālu no Manis, tāpēc velti tie Mani godā (Mt. 15: 8). Bet svētītājs Ignātijs Brjančaņinovs brīdina: "Bez uzmanības lūgšana nav lūgšana. Tā ir mirusi! Tā ir nederīga, dvēselei kaitīga, Dievu apvainojoša tukša runāšana"! Un tā, pirmā īstas lūgšanas īpašība ir – uzmanība.


Otrā īpašība – tā ir dievbijība – gan iekšējā, gan ārējā. Ir taču skaidrs, ka nevar lūgties, sēžot, pārmezdams kāju pār kāju vai urbinot degunu.


Un, visbeidzot, svarīgākais - tā ir nožēla vai pateicība Dievam, tikai tās padara lūgšanu par lūgšanu. Bez tām nekādas lūgšanas vienkārši nevar būt.


Tātad, tāpat kā pilnīgi nepareizi ir meklēt lūgšanā baudījumus, tikpat dziļi kļūdaini ir, ja kristietis aizraujas ar lūgšanu izlasīšanu. Gan vienā, gan otrā gadījumā viņš nodarbojas vienkārši ar pašapmānu. Tas pats var notikt arī ar baznīcas apmeklēšanu: "Biji?" - "Biju". Bet kur biji? Atceraties, Vasīlijam Svētlaimīgajam pajautāja, vai baznīcā bijis daudz cilvēku, un viņš atbildēja: divi. Bet baznīca bija ļaužu pilna... Patiesi, var aiziet uz baznīcu – un nebūt tajā – tas ir, nevis lūgties, bet atzīmēties, ielikt sev ķeksīti – apmānu. Un dvēsele ir mierīga – visu izdarīju.


Kāpēc par to iet runa? Tāpēc, ka lūgšana ir svarīgākais jautājumā: kā dzīvot šodien? Pareizticība apgalvo, ka Kristus vienmēr ir ar mums, mums blakus. Bieži domā, ka Viņš dzīvoja pirms diviem tūkstošiem gadu, un tolaik, protams, palīdzēja visiem, izdziedināja, mācīja – vispār, "tiem ļaudīm paveicās". Bet pēc tam pacēlās Debesīs, un viss – tur vairs nesaklaudzināsi.  Nē, apustulis Pāvils raksta: "Jēzus Kristus Tas Pats vakar un šodien, un mūžīgi mūžos". Bet Paša Kristus vārdi: "Es esmu ar jums ik dienas  līdz pasaules galam (laikmeta galam)"  (до скончания века). Kāda laikmeta? Līdz mūsu esamības – kā personiskās, tā visas cilvēces kopumā. Tie ir pārsteidzoši Kunga vārdi - "Es esmu ar jums līdz pasaules galam". Ja pret tiem izturētos nopietni, tad saprastu, kā dzīvot šodien.


Nepieciešams pasacīt vēl par vienu nopietnu jautājuma "kā dzīvot šodien?" aspektu. Kurš ir lasījis Jauno Derību, īpaši apustuļa Pāvila vēstules, droši vien ir pievērsis uzmanību uz viņa neparastajiem vārdiem par to, ka cilvēks netiek attaisnots ar bauslības darbiem, bet tikai ar ticību. Par ko te iet runa? To ir ļoti svarīgi saprast: likuma (bauslības) darbi – tā ir cilvēka reliģiskās dzīves ārējā puse. Jūdu reliģijā ir daudz noteikumu, rituāla rakstura prasību – piemēram, sabatā neko nedrīkst darīt. Atceraties, Kristus sabatā izdziedina cilvēku, un Viņu apsūdz un pat grib nogalināt par likuma pārkāpšanu. Pie bauslības darbiem pieder visi ārējie baznīcas priekšraksti (piem., gavēņu un svētku ievērošana, dievkalpojumu apmeklēšana, lūgšanu nolikumu pildīšana), kā arī labie darbi. Lūk, kas ir bauslības darbi.


Taču ir skaidrs, ka ar tādiem ārējiem darbiem cilvēks nevar attīrīt savu sirdi no kaislībām, jo Dievu redzēs sirdī šķīstie, nevis tie, kuriem ir tīras rokas un kājas.


Diemžēl, kad spriežam par to, kā dzīvot šodien, tad, kā likums, dzirdam tikai vienu:  vajag iet uz baznīcu, uz grēksūdzi, pie Dievgalda, pieminēt dzīvos un mirušos, likt svecītes, iesniegt zīmītes par pieminēšanu, ievērot gavēņus, izpildīt mājas lūgšanu nolikumu, godināt svētkus, dot žēlastības dāvanas utt.  Tas viss, lai arī labs un vajadzīgs, ir ārējā dzīve, un ar tādiem darbiem mūsu sirds no kaislībām neattīrīsies. Var visu dzīvi iet uz baznīcu un sūdzēt grēkus, un iet pie Dievgalda, bet – kā biji ar pilnu maisu kaislībām, tā ar tām arī paliki. Bet kristīgās dzīves mērķis tomēr ir tajā, lai attīrītu dvēseli no visādām draņķībām. Un, ja tas nenotiek, tad rituālā puse zaudē visu savu nozīmi.


Lūk, kāda nelaime apdraud pareizticīgu cilvēku! Desmitiem gadu viņš it kā dzīvo baznīcas dzīvi, visu izpilda – bet dvēsele paliek tāda pati. Kāda? Tajā palikušas visas kaislības: gan dusmas, gan skaudība, gan godkāre, gan aizkaitinājums, gan greizsirdība, un kā visa tur tik nav – par ko pat domāt reizēm kauns – viss palicis. Zināt to – tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai saprastu, kā dzīvot šodien.


Tāpēc mums jārūpējas ne tikai par ārējo baznīcas priekšrakstu izpildīšanu. Pievērsiet uzmanību tam, par ko visvairāk runā Evaņģēlijs! Katrs, kurš to lasa, izbrīnīsies: Kristus ne reizi nenosodīja zagļus un laupītājus, taču nepārtraukti runāja: "Bēdas jums, farizeji!" Bet kas bija farizeji? Tie, kuri bija devuši solījumus rūpīgi pildīt visus Dieva likuma priekšrakstus – līdzīgi tam, kas tiek prasīts no mūku kārtā iesvētāmajiem. Un pēkšņi: "Bēdas jums, farizeji". "Bēdas jums, rakstu mācītāji!"(tas ir, teologi). Kāpēc? Gan farizeji, gan rakstu mācītāji zināja Dieva likumu visos sīkumos, vispārākajā pakāpē dzīvoja baznīcas dzīvi – un pēkšņi gan vieniem, gan otriem tiek veltīts: "Bēdas jums, liekuļi!" Kāpēc gan farizeji un rakstu mācītāji bija liekuļi? Te mēs pieskaramies ļoti svarīgam garīgās dzīves jautājumam.


Izrādās, bieži notiek, lūk, kas. Kad es skatos nevis uz to, kas notiek manā sirdī, bet uz to, ka izpildu visus baznīcas noteikumus: eju uz baznīcu, uz grēksūdzi, pie Dievgalda, ievēroju visus gavēņus, lieku svecītes, dodu žēlastības dāvanas, ziedoju baznīcai, pieminu dzīvos un mirušos, braucu uz svētvietām, paklanos relikvijām un brīnumdarošajām ikonām, es... – es saprotu, kāds cienījams, gandrīz vai svēts, cilvēks esmu.  Vārdu sakot, es neesmu tāds, kā citi. Svētītājam Teofanam Vientuļniekam ir brīnišķīga frāze (mani studenti to jau zina no galvas): "Pats draņķu draņķis, bet apgalvo: Es neesmu tāds, kā pārējie cilvēki".   Dzirdat? "Es neesmu tāds, kā pārējie!2 Lūk, līdz kādam briesmīgam garīgajam stāvoklim var nonākt tā saucamais baznīcas cilvēks, ja viņš neuzmana to, kas notiek viņa sirdī.


Ir saprotams, kāpēc par to nākas runāt. Cilvēkā, kurš visu kristietības būtību saskata tikai Likuma darbos, un nepievērš uzmanību pašam galvenajam, rodas godkāre, iedomība, lepnība, nosodījums – tas ir, pilnībā izzūd mīlestība. Bet cilvēkiem vajag parādīt savu taisnīgumu – un sākas liekulība. Taču pamēģiniet kaut ko ne tā pateikt vai izdarīt, vai aizskart viņu, - un jūs izdzirdēsiet no viņa ko tādu, ka šausmās atlēksiet nost no šī "taisnā".


Attiecībā uz ārējiem baznīcas priekšrakstiem – paskatieties, kā Kristus pret tiem attiecās. Viņa mācekļiem pārmeta, ka viņi sabatā berž vārpas, lai paēstu – bet saskaņā ar jūdu likumu strādāt sabatā ir briesmīgs noziegums! Taču Viņš, tā vietā, lai apturētu mācekļus, ar visu spēku atmasko farizejus liekulīgā likumu ievērošanā. Un dziedina slimos sabata dienā, tādējādi parādot tās disciplināro, nevis tikumisko nozīmi glābšanās lietā.


Blezs Paskāls, kuru zinām no skolas laikiem, rakstīja, ka ir tikai divi ticīgo tipi: viens no tiem ir grēcinieks, kurš sevi uzskata par taisno, otrs – patiesi taisnais, kurš redz sevi kā grēcinieku.


Pats briesmīgākais, kas var notikt cilvēka dvēselē – tas ir sava taisnīguma (taisnuma) izjūtas rašanās un nostiprināšanās. Tas ir viss! Cilvēks ir ceļā uz pazušanu. Tāpēc arī Kristus visu laiku atkārto: Bēdas jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs, liekuļi. Pareizticības būtība nav ārējo priekšrakstu likumpaklausīgā pildīšanā. Jo tad cilvēks var nokļūt briesmīgas bīstamības priekšā – nonākt augstās domās par sevi, un pārvērsties no grēcīga cilvēka par īstu sātanu.


Pareizticīgās dzīves būtība ir tajā, lai pieņemtu lēmumu dzīvot nevis vienkārši pēc baznīcas nolikumiem, bet pēc Evaņģēlija baušļiem. "Mani mīl tas, kurš pilda Manus baušļus", - saka Kungs.


Kam pievērsta galvenā uzmanība Evaņģēlijā? Atceraties brīnišķīgo līdzību par muitnieku un farizeju? Farizejs ("taisnais"!), ieejot templī un nostājoties priekšpusē teica: "Dievs! Es pateicos Tev, ka neesmu tāds kā citi cilvēki: laupītāji, pāridarītāji, laulības pārkāpēji, vai kā šis muitnieks" – un sāka uzskaitīt savus tikumus Dieva priekšā. Bet muitnieks, stāvēdams pašā aizmugurē, neuzdrīkstējās pat acis pacelt uz debesīm; un, sitot sev pie krūtīm, sacīja: "Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!".  Un ar ko beidzas šī līdzība? Kristus saka, ka attainots aizgāja muitnieks, nevis farizejs, kurš izpildīja visas ārējās Dieva likuma prasības un, iekritis lepnībā, nešaubījās par savu taisnumu. Ineresanti, vai nav tiesa?


Kristus, protams, nekad neteica, ka nevajag pildīt baznīcas priekšrakstus. Vajag. Viņš arī tos pildīja. Taču parādīja, kas ir galvenais, bet kas – otršķirīgs, palīdzošs. Tajā ir lietas būtība. Tāpēc likuma sajaukšana ar baušļiem un to vienādošana – tā ir principiāla kļūda, kas ved pie pašām smagākajām garīgajām sekām!


Pievērsiet uzmanību tādam satriecošam un reliģiju vēsturē nebijušam faktam, kas aprakstīts Evaņģēlijā, kuram līdzīga nav nekur. Runa iet par laupītāju, kurš tika piesists krustā Kristus labajā pusē. Mūsdienu valodā runājot, viņš bija bandīts. Taču viņš pirmais iegāja paradīzē. Jebkurā reliģijā par to teiks: "Tā ir zaimošana!" Tiesa, nekad nekas tāds nav pieredzēts, ka bandīts, kura rokas līdz elkoņiem ir asinīs, ieietu paradīzē. Par kādiem nopelniem? Ko svētu viņš ir izdarījis? Kādu tikumīgu piemēru parādījis? Neko! Pats atzinās, ka saņem pienācīgo par saviem darbiem, jo nav izpildījis neko no tā, kas tiek saukts par Dieva Likumu.


Kāpēc tad laupītājs tika paņemts uz paradīzi? Viņš apzinājās savu tikumisko niecību, savu grēcīgumu, saprata, ka viņam nekad nebūt paradīzē, un no visas sirds nožēloja, no visas sirds pazemojās. Un no šī dvēseles stāvokļa vērsās pie Jēzus: "Piemini mani, Kungs, Savā Valstībā", kurā man manu pārkāpumu dēļ nekad nenokļūt. Seko Kristus satriecošā atbilde: ,"Jau šodien tu būsi ar Mani paradīzē". Lūk, kur atklājas kristietības būtība, tās unikalitāte, tās, ja gribat, tieša pretruna ar visām pasaules reliģijām! Īsta "antireliģioza"  reliģija!


Izrādās, ka cilvēks glābjas, dziļi apzinoties savu grēcīgumu, patiesi nožēlojot, patiesā pazemībā. Lūk, tas ir vienīgais, kas glābj cilvēku. Bandīts aptvēra visu savas dzīves bezjēdzību un – kaut pēdējā savas dzīves brīdī – to nožēloja. Ar to viņš attīrījās no visas iepriekšējās netīrības, no asinīm, no varmācības un slepkavībām, kuras bija savā dzīvē izdarījis. Tieši uz to Kristus atbildēja: "Jau šodien tu būsi ar Mani paradīzē"  bez iešanas cauri muitnīcām, bez "trim", "deviņām", "četrdesmit"  dienām – jau šodien!


Lūk, tas dvēseles stāvoklis, tas dzīves mērķis, kas atbild kristietim uz jautājumu: kā dzīvot šodien? Mēs nerunājam par dzīves laicīgo pusi – par to lai runā citi; mēs runājam par kristietību, par to cilvēka dvēseles garīgo stāvokli, vienīgi kurā viņš kļūst spējīgs saņemt Dieva Valstību bez iespējamības atkārtoti atkrist no Dieva. Lūk, kur ir būtība, lūk, uz ko cilvēks tiek aicināts, lūk, kas ir mērķis, kurš vienīgais atver Dieva Valstības vārtus.


Taču šī, pirmajā mirklī tik vienkāršā, lieta diemžēl izrādās neticami grūta. Ir grūti sevi ieraudzīt sevi sliktāku par citiem – es visu laiku sevi redzu labāku... Vismaz ne sliktāku... Grēki taču ir? Ir gan, bet kam tad to nav? Un atkal es esmu labs! Es vienmēr esmu labs! Kad es nokavēju lekciju un jautāju: "Kurš ir vainīgs?", studenti draudzīgi atbild: "Nē, nē, ne jau Jūs, Aleksej Iļjič!" "Nu, malači, - es saku, - pareizi, jūs esat labi teoloģiski sagatavoti...".


Un vispār es nekad neesmu vainīgs; vienmēr vainīgi ir citi, ne es. Viena no spilgtām mana "labā" garīgā stāvokļa izpausmēm ir nemintīga visu apkārtējo nosodīšana, īpaši veiksmīgāko, gudrāko, talantīgāko, turīgāko, pie varas esošo... Te nu tad lai saturās visi – gan Putins, gan Medvedjevs, gan Patriarhs, bīskapi un ierēdņi, un visi, kas pa rokai. Es vienīgais esmu labs! (Tiesa, atklāti jau to es nevienam neteikšu). Lūk, arī atbilde uz to teicienu, ko bieži var dzirdēt: padzīvošu, un pēc tam nožēlošu. Nē, nepavisam nav tik viegli ieraudzīt sevi, lai patiesi nožēlotu. Bet kāds neprāts ir redzēt sevi labāku par citiem! Par ko tas liecina? Par to, cik tālu mēs esam no kristietības – no tā, kā mums vajadzētu dzīvot šodien.


Vajag tiekties pildīt  Kristus baušļus, kuri nebūt nav Dieva pavēles un likumi, bet viņa lūgumi cilvēkam: "Esi taču žēlsirdīgs pret cilvēkiem, augstsirdīgs pret viņu vājībām, palīdzi trūcīgajiem, izturies ar uzmanību, nemāni, nemelo, neizliecies, attīri savu dvēseli no visiem netīrumiem". Baušļi – tie vienkārši ir normāla cilvēka normālas īpašības. Dievs vienkērši aicina dzīvot saskaņā ar tiem. Lūk, kas tie ir, nevis Dieva pavēle vai likums, par kura pārkāpšanu cilvēks tiks sodīts.


Tāpēc grēks – tas ir ļaunums, ko cilvēks nodara savam ķermenim, savai sirdsapziņai, savām attiecībām ar citiem cilvēkiem, saviem darbiem utt. Dievs, būdams mīlestība, tikai brīdina cilvēku: raugies, nedari to, ja negribi sev nodarīt ļaunu. Negribi slimības, miesas un dvēseles ciešanas – nedari tām neko sliktu, nepārkāp to dzīves likumus, kurus Es tev atklāju.   Tāpat kā ne jau likums aizliedz lēkt no trešā, piektā vai desmitā stāva logs, bet tādas rīcības bīstamība dzīvībai, tāpat tas ir ar Dieva bausli par grēku. Dievs ar savu bausli brīdina un, ja gribat, lūdz cilvēku: neliekuļo, neglaimo, nemeklē slavu, uzslavas, varu pār citiem, nemelo, nezodz, nedzīvo netiklībā un tā tālāk, citādi tev būs ļoti jācieš.


Kristietība par grēku sauc visu to, kas cilvēkam ir trieciens pa viņa dvēseli un miesu. Grēks – tas vienmēr ir tas ļaunums, kuru cilvēks nodara pats sev. Tāpat kā mīloši vecāki brīdina bērnu par briesmām, tāpat arī Dievs brīdina cilvēku, jo Dievs ir mīlestība. Ne likums, ne Dieva draudi, bet Viņa mīlestības balss mums atklāj, kas mums ir labs, kas – ļauns. Lūk, kas ir grēks, kas tie tādi – baušļi un kas tas tāds "sods", kas mūs piemeklē dzīves laikā. Ne Dievs, bet mēs paši sevi sodām, ievainojot, kropļojot ne tikai savu dvēseli, savu miesu, bet arī citus cilvēkus.


Dievs cilvēkam dod brīvību. Izvēlies, cilvēk, tu esi brīvs! Tomēr zini, - tava dvēsele un tavs ķermenis nav kaut kāds bezveidīgs haoss, tie ir uzbūvēti likumsakarīgi, - tāpēc, ja gribi būt vesels, svēts, skaists, tad dzīvo saskaņā ar šiem likumiem.


Līdzīgi runā arī medicīna, brīdinot no bojātiem produktiem, fiziskām un psihiskām traumām, netikumīgām rīcībām. Ne jau ārsts soda mūs, kad mēs neklausām viņa ieteikumiem un pārkāpjam viņa norādītos organisma dzīves likumus – mēs paši sevi sodām. Par to pašu runā arī Pareizticība: ne jau Dievs mūs soda, bet grēks, ar kuru mēs ievainojam un nogalinām paši sevi.


Kā tad pareizi dzīvot šodien? – dabiski, salīdzinot savu rīcību, darbus, vārdus un domas ar Evaņģēliju, kā gan citādāk?  Varbūt ir kādas citas normas? Varbūt dzīvot saskaņā ar Kārli Marksu, Freidu vai Jungu?  Kam pavēlēsiet līdzināties, kur ir tās normas, kuras zinot, un pēc kurām dzīvojot, mēs varētu iemantot labumu? Ak, ja mēs biežāk nopietni vēsrstos pie Evaņģēlija. Tas saka, kā dzīvot, un Baznīcas vēsture piedāvā mums daudz piemēru no to cilvēku dzīves, kuri, paņēmuši šo "karti", šo "recepti"
, sāka cītīgi tai sekot. Viņi ieraudzīja, kas šajā garīgās dzīves ceļā ir vajadzīgs, kas ir galvenais, kas – otršķirīgais, kādas briesmas tajā gaida, ko vajag darīt. Runa iet par svētajiem tēviem, par svētcīnītājiem, kuri savā dzīvē īstenoja to, par ko runā Evaņģēlijs. Viņu dzīve un darbi – tā ir nenovērtējama dārgumu krātuve, viņi atstājuši mums šī ceļa aprakstu – liecības par savu pieredzi, kura atklāja viņiem Pašu Dievu. Viņi ar visu savu būtību iepazina, ka Dievs ir neizsakāma Mīlestība uz mums, grēciniekiem.


Protams, tas, kā viņi sasniedza svētumu, mums, nabagiem, tas praktiski nav iespējams. Tomŗ viņi parādīja ceļu, parādīja, uz ko ir spējīgs cilvēks, ko viņš var sasniegt. Kādos apstākļos? Jebkuros.


Taču nevajag domāt, ka tad, kad Baznīca runā par svēto tēvu pieredzi, tā aicina kristieti neēst un nedzert, negulēt, neprecēties un tā tālāk – kādas muļķības! Nekā tamlīdzīga! Neviens no mums neprasa to līmeni, uz kuru bija spējīgi šie lielā gara spēka cilvēki, kuri dzīvoja savu svētcīnītāja dzīvi tuksnešos, kalnos, mežos un vientulībā.


Mēs dzīvojam pasaulē. Un, kaut arī mēs kļūdāmies un grēkojam, tomēr ir augstākais atjaunošanās līdzeklis, kāds nav citās reliģijās: nožēla. Mums ir iepēja lūgt nožēlas lūgšanu, las nomazgā visu to netīrību, kurā mēs pastāvīgi izvārtāmies. Atcerēsimies laupītāju pa labi no Kristus.


Un neviens nevar mums traucēt lūgties, tiesa, izņemot mūs pašus. Jā, mēs neesam svētcīnītāji, taču viņi aicina mūs neaizmirst, cik iespējams, biežāk – vai sēžam vai stāvam, ejam – kur un kad tīk, - lūgties, Kā? Kurš traucē mums kaut vai minūti, kaut vai dažas reizes domās izteikt brīnišķīgo lūgšanu, kuru mums novēlējuši visi tēvi: "Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku", vai īsi - "Kungs Jēzu Kristu, apžēlojies par mani". No visas sirds, ar pilnīgu uzmanību un dievbijību.


Lūk, kur tas – līdzeklis saskarsmei nevis ar kaut ko, bet pašu visu labumu avotu – Dievu. Tas ir reāls līdzeklis mūsu rokās – vai gan grūti izsacīt tādu lūgšanu? Nav laika? Kas par pašapmānu, pašattaisnošanos! Mūsu rokās ir spēcīgākais līdzeklis, ar kuru var burtiski izdziedināties bēdās, nepatikšanās, sajukumos, neveiksmēs, ģimenes problēmās, strīdos...  Vajag pēc iespējas biežāk steigties pie šī līdzekļa, Visi, kuri to lietojuši, zina un saka, kāds tas ir liels labums mūsu dzīvē.


Manu acu priekšā notika ļoti interesants gadījums. Pie igumena Nikona (Vorobjova) atnāca lauku sieviete un saka: "Es ļoti ciešu. Dzīvoju viena, nekā interesanta – tikai  tukšums. Esmu izmisumā, palīdziet..."   Un viņš tai deva tādu padomu: "Pamēģini, cik iespējams, biežāk, bet tikai ar uzmanību, dievbijību un nožēlu lūgt šo īso lūgšanu: "Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieci".  Sieviete bija ļoti vienkārša, viņa uzklausīja tēvu Nikonu un pateicās: "Paldies, batjuška, labi, es pacentīšos". Apmēram pēc gada viņa atkal atnāca, bet jau ar pateicības asarām: "Batjuška, Jūs mani burtiski izglābāt, izglābāt manu dzīvi, manī ir tāds prieks, man tagad nevienu nevajag – lai Kungs Jūs glābj!" Šī vienkāršā sieviete iemantoja laimi, Dieva iepazīšanas laimi. Un vai tam bija daudz kas vajadzīgs? Tikai ticība un stingra izlēmība.


Lūk, kā, izrādās, var dzīvot šodien. Vajag nevis sapņot, nevis lidināties augstu aiz mākoņiem – vajag beidzot pievērst uzmanību savai dvēselei un izmantot to pārbaudīto līdzekli – nožēlu, kura nav atkarīga ne no kādiem apstākļiem. Tas pats igumens Nikons stāstīja, ka tad, kad viņš atradies nometnē kopā ar kriminālnoziedzniekiem, Jēzus lūgšana paglābusi viņu no šī pārbaudījuma šausmām. Kāds brīnumains līdzeklis! Domāju, ka mēs nedrīkstam par to aizmirst.


Lūk, kā vajag dzīvot šodien! Tiekties dzīvot saskaņā ar Kristus baušļiem, cik iespējams, bieži lūgties Jēzus lūgšanu, patiesi nožēlot, izsūdzēt grēkus un saņemt Svētos Kristus Noslēpumus!  Un censties pastāvīgi lasīt svēto tēvu un svētcīnītāju darbus, jo tajos mēs atrodam ne tikai noderīgus padomus.  Kurš sāks lasīt, kaut vai divas – trīs lappusītes dienā, redzēs, kāds žēlastības spēks nāk no šiem brīnišķīgajiem mūsu pareizticīgo svēto vārdiem.


Tiem, kuri vēlas kaut vai teorētiski iepazīties ar garīgās dzīves pamatiem, īpaši noderīgi ir svētītāja Ignātija (Brjančaņinova) darbi, īpaši to divi pirmie sējumi un vēstules. Tagad šīs grāmatas tiek izdotas, un katram kristietim vajadzētu tās iegūt. Protams, vienkārši nepieciešamas ir viņa uzticamo skolnieku grāmatas: Valaāmas stareca shiigumena Jāņa (Aleksejeva) vēstules, igumena Nikona (Vorobjova) vēstules, kurās faktiski mūsdienu valodā pārstāstīti svt. Ignātija darbi, dodot skaidru atbildi uz jautājumu: kā dzīvot šodien. Ļoti noderīgi ir lasīt abbas Doroteja "Dvēselei noderīgas pamācības",  Georgija Vientuļnieka, Teofana (Govorova), igumenes Arsēnijas (Sebrjakovas) vēstules, sv. Kronštates Jāņa "Mana dzīve Kristū" un "Pirmsnāves dienasgrāmata", stareca Fadeja Vitovņicka "Miers un prieks Svētajā Garā" un citas.

 

http://www.alexey-osipov.ru

    

 

© 2009 - 2017 BIBLOS