Aleksejs Iļjičs Osipovs,
Maskavas Garīgā Semināra un Akadēmijas profesors

Lekcija "Glābšana protestantismā"

 

 

 

 

 

Šodien es vēlos ar jums parunāt par tēmu, kā tiek saprasta glābšana protestantismā un kā tas tiek novērtēts no pareizticīgās izpratnes viedokļa. Šī tēma (piez. cilvēka glābšana) ir pati galvenā kristietībā, pareizāk sakot, cilvēka dzīvē kā tādā, un tāpēc šeit mums ir jāapskatās, kādas tad tieši šajā jautājumā ir visbūtiskākās atšķirības starp protestantismu un pareizticību. Visi pārējie jautājumi kristīgajā ticībā tikai papildina un apgaismo šīs vissvarīgākās nostājas atsevišķās puses.

 

Jūs jau zināt, ka teoloģijā, pēc manām domām, ir ļoti neveiksmīgi izveidota terminoloģija, ar kuras palīdzību tiek izteikti glābšanas jautājuma divi izpratnes veidi, proti, objektīvais un subjektīvais glābšanas izpratnes veids. Man īpaši nepatīk otrais. Subjektīvais-tas, kas neatspoguļojas reālajā īstenībā, tas ir mūsu subjektīvais uzskats, pareizāk sakot, tas ir tikai jūsu personīgais uzskats un vairāk nekas. Bet patiesībā situācija ir gluži citāda. Tad, lūk, šajā gadījumā šis termins nepatīk, kad mēs runājam par glābšanu. Runa ir nevis par objektīvo vai subjektīvo, bet gan par pirmā pieņemšanu, t.i., kas tad ir izdarīts priekš cilvēka, un otrais, kas sevī ietver glābšanas personīgo uztveri. Ja runājam par objektīvo pusi, tad ar to tiek saprasts nekas cits, kā Dieva darbība attiecībā pret cilvēku. Ko Dievs izdarīja un kā mēs saprotam šo Dieva rīcību attiecībā uz cilvēka glābšanu?

 

Luterānismā mēs atrodam veselu virkni ļoti svarīgu ieskatu, ko mums ir grūti pieņemt, un jūs tūdaļ tos arī ieraudzīsit.

 

Citēju jums vēstuli no kādas luterāņu baznīcas grāmatas: “ Jautājums: Vai cilvēks ir saglabājis Dieva tēlu pēc grēkā krišanas? Atbilde: Nē, viņš to ir pazaudējis pēc grēkā krišanas”. Vēl vairāk, Luters nosauc cilvēku pēc grēkā krišanas par sāls stabu, kluci. Luterānisma galvenā ideja ļoti īsi un skaidri ir izteikta Vienprātības formulā. Tā ir tā simboliskā grāmata, kas tika pieņemta pēc vairākiem desmitiem gadu, aptuveni 16.gs. 60., 70. gados. Dokuments tika pieņems saistībā ar nesaskaņām, kas radās starp luterānisma atsevišķiem atzariem. Uz Vienprātības formulas pamatiem nesaskaņas tika atrisinātas un tika pieņemts dokuments, kas tā arī palika ar tādu nosaukumu. Vienprātības grāmatatā ir viena no luterāņu baznīcas simboliskajām grāmatām, kur tas ir izteikts ļoti skaidri - Dieva Dēls ir samaksājis par visiem mūsu grēkiem. Lūk, šī ir objektīvā glābšanas puse. Pēc tam es jums parādīšu, ko tas nozīmē. Paklausieties :”Ticībā uz Kristu viss grēcīgais mūsos netiek uzskatīts par grēku”. No cilvēka puses, kā izrādās, šī personīgā uztvere ir galvenā - ticībā uz Kristu viss grēcīgais mūsos netiek uzskatīts par grēku. To Vienprātības grāmata uzsver ļoti spilgti, citēju jums: “Dieva veiktais cilvēka attaisnošanas akts notiek Dievā, nevis cilvēkos.” Paskaidroju jums, ko tas nozīmē. Dievs maina Savu attieksmi pret cilvēku - Kristū Dievs maina Savu  attieksmi pret cilvēku, nevis cilvēks mainās attiecībā pret Dievu. Tieši tā - nekāda vidusceļa nav, nekādas savienošanās. Bargi skan frāze, naidpilni ir vārdi: “ Nosodām sinergistus!”


Vēlos jums pateikt, ka jau vairākus desmitus gadu notiek dialogs starp luterānismu un pareizticību. Pagājušā gadsimta 50.gados tika uzsākts dialogs starp pareizticīgo baznīcu un luterāņu baznīcu Vācijā, tajā laikā ar divām baznīcām, bet tagad ar vienu. Iedomājaties, cik daudz jau ir pieņemti saskaņošanas dokumenti, bet joprojām vēl ne reizi un nekad vārds “sinergija” šajos dokumentos nav izskanējis kā vārds, kura nozīme būtu pieņemama abām pusēm.  Bija ļoti daudz mēģinājumu un arī pašā diskusijā mēs nonācām pie šīs tēmas, taču teikšu jums atklāti-protokolos ir piefiksēts, ka pat luterāņu teologi piekrīt, ka jā, tā ir pareizi, taču  lietot šo vārdu mēs nevaram - nevaram tāpēc, ka šim vārdam ir principiāls raksturs un luterāņu teoloģijā šis jēdziens ir pilnīgi nepieņemams. Sinergija… Kas tad tiek saprasts ar šo vārdu? Ļoti vienkārša lieta, ko ir izteikuši svētie tēvi, proti, Dievs nevar izglābt cilvēku bez paša cilvēka, vēl jo vairāk cilvēks nevar izglābties bez Dieva. Glābšanai ir Dieva-cilvēka raksturs.


Ja iedomājamies to salīdzinājumā, tad jūs droši vien atceraties no manām iepriekšējām lekcijām, ka esmu to salīdzinājis ar cilvēku, kam ir slimības sakropļota seja, ko var izārstēt tikai saules stari, un no cilvēka paša ir atkarīgs, vai viņš pagriezīs savu seju pretim saulei, vai arī nepagriezīs. Bet izdziedina saule. Tā arī no cilvēka ir atkarīgs, vai viņš pievērsīsies Dievam vai arī nepievērsīsies, bet izdziedina Dievs. Lūk, Dieva-cilvēka darbība, kas ir cilvēka glābšanas pamatā.


Luterānismā un visā protestantismā kopumā ir pieļauta kļūda, kam ir milzīga nozīme. Šī nozīme ir ticības mācībā un praktiskajā jomā, kas attiecas uz cilvēka personīgo glābšanu. Kad mēs sakām - Dievs mainās, mēs sagraujam sensenos priekšstatus par Dievu kā absolūtu, kā par to vienīgo un nemainīgo, vienmēr esošo un vienmēr darbojošo priekš cilvēka, viss pārējais ir mainīgs un nepastāvīgs. Viņš ir pastāvīgs - Viņš ir pastāvīgs Savā mīlestībā, Viņš ir pastāvīgs darbībā. Šeit tiek sagrauta pati pirmā vispārreliģiskās izpratnes dogma, vismaz kristietībā tas ir neapstrīdami. Tā ir vistiešākā noslīdēšana līdz pagānismam, kur dieviem noskaņojumi mainījās tāpat kā cilvēkiem. Tas, es jums teikšu, ir pārsteidzoši un man līdz pat šai dienai tā ir kā mīkla - Luters taču tomēr nebija neizglītots, viņš bija izglītots cilvēks, tāpat kā visi pārējie reformācijas aizsācēji, un pēkšņi pieļāva tādu lietu. Kad jautā viņiem: “Kā Dievs var mainīties?”, viņi atbild: “Nu, tā. Viņš mainīja Savu attieksmi Kristū”. Lūk, šī ir dogmatiska rakstura kļūda.


Bet otrā kļūda, un ne mazāk nozīmīga, skar paša cilvēka dzīvi, proti, tiek radīts apgalvojums, ka Dievs un tikai Dievs mūs glābj. Cilvēks ir tikai sāls stabs. Vai tad no sāls staba kaut kas var būt atkarīgs? Klucis - vai tad tas kaut ko var? Šis apgalvojums jau 500 gadu garumā ne tikai nav mainījies savā nostājā, bet gluži pretēji - vēl vairāk nostiprinājies. Es pat to salīdzinātu ar cementu, kas sākumā ir mīksts, pēc tam sāk cietēt un beigās kļūst par pavisam cietu masu. Tagad šis apgalvojums ir kļuvis par tieši tādu. Psiholoģiskā plānā ir izvēlēta pozīcija, kas pārsteidz ar savu bērnišķīgo naivumu un tajā pašā laikā ar īstenu stūrgalvību.


Izdomājām, mēs izdomājām pozīciju, pateicoties kurai mēs beidzot esam atbrīvojuši sevi no smagā darba glābšanās laukā. Beidzot! Viss, mums vairāk neko nevajag. Mēs neko nevaram, es esmu sāls stabs. Man tā patīk - es varu skraidīt pa akadēmiju, visiem teikdams, ka esmu grēcinieks. Un ko es izdarīšu? Es taču neko nevaru. Vai tas nav skaisti? Un Dievs no manis neko neprasa, un Dievs Kristū mani glābj. Skaisti! Beidzot ir piepildījies šis sapnis - man neko nevajag darīt un es visu saņemu. Saistībā ar to vācu teologs ir sacījis: “Par ērto un omulīgo Dievu, kas neko neprasa, bet vienmēr ir gatavs arī jūs glābt”. Viens no teologiem ir norādījis: “Vairākums vienmēr meklē pasīvu glābšanu ( t.i., tādu, kas neprasa no cilvēka nekādu piepūli), garīgās dzīves iemantošanu bez pašas dzīves”. Viņš ir ļoti precīzi pateicis: “Vairākums vienmēr un visur cenšas nopirkt. Sv.Garu”. Nedomājiet, ka tas attiecas tikai uz protestantismu, mūsdienās ir tik daudz cilvēku, kuri cenšas nopirkt Sv. Garu. Aplāsmo zvanus, apzeltī kupolus, liek plāksnītes uz ikonostasiem, un to var darīt patiešām aiz patiesuma un žēlsirdības jūtām, vēlmes palīdzēt, taču var arī tādu jūtu vadīts - nu, kas tad man, ja man ir 10, 100 miljoni, iedot kādu no miljoniem. Patiešām, viņš ļoti precīzi ir aprakstījis šo psiholoģiju, kas diemžēl bieži mūs pārsteidz, kas ir iesakņojusies mūsu apziņā - vienmēr un visur prātot, kā nopirkt Sv.Garu.


Starp citu, vai jūs zināt, ka Vatikānā ir banka ar nosaukumu “Sv.Gara banka”? Tas ir lielisks rādītājs - iedomājieties, kāds zaimojošs nosaukums un pat nosaukumā viņi neredz zaimus. Jūs tikai padomājat, līdz kam var nonākt? Sv.Gara banka… Iespējams, ka pat ebrejs to apskaustu. Viņiem tas ir asinīs - nauda, zelts, tas priekš viņiem ir viss. Ne jau velti Marks ir sacījis: “Ebrejam Dievs ir zelts”, taču jūs neatrastu nevienu ebreju, kas dotu savai bankai nosaukumu “Jahves banka”. Manuprāt, nevienu. Tur jūs neizdzirdēsit tādus zaimus, bet šeit līdz kam ir nonākuši. Ne jau velti man viens katolis izstāstīja anekdoti :”Tagad ir tūrisma laikmets, un arī Sv. Trīsvienība nolēma doties ceļojumā. Varbūt uz Jeruzālemi? Dēls atbild: “Nē, tā vieta saistīta ar sliktām atmiņām”. Varbūt tad uz kādu citu vietu? Varbūt uz Vatikānu? Sv.Gars atbild: “Jā, iespējams, jo es taču tur nekad vēl neesmu bijis”“.  Un to man katolis izstāstīja. Anekdote tiešām nav dievbijīga, taču tās “sāls” tiešām ir ļoti laba, jo, redz, “Es tur nekad neesmu bijis”.

© 2009 - 2017 BIBLOS