Dzīvi nosaka mūsu garīgais stāvoklis
Profesors A.I.Osipovs atbild uz lasītāju jautājumiem 


Uz mūsu mājas lapu tiek sūtīti daudzi jautājumi, kurus lasītāji adresē profesoram Aleksejam Iļjičam Osipovam. Mēs no tiem atlasījām visbiežāk uzdotos: par šaubām par ticību, par to, kā iemācīties uzzināt Dieva gribu, kā dot žēlastības dāvanas, kāpēc pareizticīgie cieš zaudējumus un vai vispār virs zemes ir taisnīgums.

 


Aleksejs Iļjičs Osipovs

 

Ko gan var pateikt par to vairāk, kā pateicis Kristus? "neliec to izbazūnēt savā priekšā" (Mt.6:2). Bija tāds paradums, kuram īpaši sekoja farizeji: nostāties ielu krustojumos un bazūnēt – dod zīmi, lai pie viņiem nāktu trūcīgie, un tad viņi katram deva sīknaudu. It kā tā būtu apbalvošana. Bet atceraties, kā Kristus novērtēja atraitnes ziedojumu? Viņa iedeva mazāk par visiem, bet viņš uzskatīja to par pašu lielāko. Un žēlastības dāvanu došanas būtība slēpjas, kā izrādās, nevis tajā, cik tu iedevi un ne tajā – tas ir ļoti svarīgi ! – lai tavu upuri redzētu cilvēki. Nepavisam nē. Žēlastības dāvanu būtība ir pareizā dvēseles stāvoklī, kurā šis upuris top Dievam tīkams.


Bet kāds ir šis dvēseles stāvoklis? – Darīt žēlsirdības darbus tikai tādēļ, lai izpildītu bausli par mīlestību uz tuvāko. Tikai tāpēc!
Sirdsskaidrajam Nikonam Melnkalnietim, XI gadsimta serbu svētajam, ir satriecoša doma: "Jo labāk ir nabagiem izdalīt savu īpašumu, nekā to nest uz baznīcām un izgreznot tās". Pat tā: labāk atdot nabagiem, nekā izrotāt baznīcas! Bet reizēm cilvēki lepojas: "Es pastrādāju baznīcas labā!" Tas ir ārējs izskats. Un tev tikai šķiet, ka tu esi kaut ko izdarījis. Un nonāk pat līdz tam, ka baznīcās izkarina plāksnīti: "Ar tāda un tāda cilvēka palīdzību (vārds, tēva vārds, uzvārds) mūsu baznīca ir izgreznota  vai tikusi atjaunota".  Ko mēs darām?! Kungs taču saka: "Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara" (Mt. 6:3).


Katrs patiess tikums ir dziļi šķīsts. Tas ir ļoti svarīgs svēto tēvu nosacījums. Nevis izlaidīgs, kad es esmu gatavs izģērbties līdz pēdējai vīlītei. Bet šķīsts, tāds, kurš slēpj sevi visādi, nekur nelien.


Pievērsiet uzmanību: Kristus, piemodinājis no nāves Jaira 12- gadīgo meitiņu, piekodināja viņas vecākiem par to nevienam nestāstīt (skat.: Мк. 5: 38–43; Lк. 8: 51–56).


Tā ir jebkura tikuma dabiska īpašība – šķīstība. Un tajā ir pati žēlsirdības būtība. Jo šķīstāka ir žēlastības dāvana, jo vairāk tā dziedina dvēseli. Un otrādi.

 

Vai uz zemes ir taisnība?

 

Mana vecmāmiņa (viņa nomira 1931.gadā) mēdza teikt: "Taisnība – pārbarota, piedzirdīta – sēž, lūk, tajā kaktā, bet neviens uz viņu pat skatīties negrib". Bet igumena Nikona (Vorobjova) vecmāmuļa sacīja tā: "Taisnība ir jūras dibenā, un vēl  ar enkuru klāt" – lai nekad neuzpeldētu un to pēkšņi neieraudzītu. Svētītājs Ignātijs (Brjančaņinovs) raksta, ka šīs pasaules taisnība, kā likums, nepavisam nav Dieva taisnība, tāpēc, ka visa pasaulīgā taisnība mēdz būt aptumšota ar ļoti daudziem cilvēku aprēķiniem, ļaunprātību un liekulību, bet bieži arī ar apmānu un izlikšanos.

  
Lūk, kristīgais princips:
kur nav mīlestības, tur nav ne patiesības, ne labā, ne svētīgā

 

Saistībā ar šo tēmu ir kāda brīnišķīga doma: prasīt taisnību – tā ir patiesības daļa, bet upurēt to – mīlestības daļa. Lūk, kristīgais princips: nav patiesības, nav labā, nav svētības tur, kur nav mīlestības.


Bet žēlastības dāvanas reizēm var dot bez jebkādas mīlestības – un to mēs jau sen, sen vērojam Rietumos. Kā tur dod žēlastības dāvanas? Vai tā, kā pie mums – lai būtu redzams? Nē, nepavisam ne tā. Tur no konta pārskaita tik un tik tam un tam. Bet cik daudz nozīmē personiska cilvēku saskarsme! Aiziet pie veca vai slima cilvēka un palīdzēt viņam – cik tam ir liela nozīme! Tas uz dvēseli atstāj pavisam citu tikumisko un psiholoģisko iespaidu nekā, ja es vienkārši ieskaitu naudu šīs vecmāmuļas kontā. Lūk, kas tā tāda žēlastības dāvana, nevis vienkārši naudas iedošana kādam.


Vēlreiz atkārtošu kristīgās ticības pamattēzi: nav nekāda labuma tur, kur nav mīlestības. Tai skaitā – nav nekādas žēlastības dāvanas, ja nav mīlestības. Un neviens sevi neattaisnos ne ar kādu taisnīgumu tur, kur nav mīlestības.


A.S. Homjakovs izteicis ļoti interesantus vārdus, kuri var kalpot, lai izteiktu to, par ko tagad ļoti daudzi runā, jautā, interesējas, rokas – par "krievu ideju". Kur ir tās būtība?  Tiesa,  Homjakovs neatbildēja tieši uz šo jautājumu, taču tas, kā reiz, ir par tās būtību: "Vienotība brīvībā saskaņā ar mīlestības likumu". Runa nav vienkārši par likumu.  Sak`, cik mēs žēlsirdīgi: dodam cilvēkam tiesības utt. Nē, nekādas cilvēka tiesības neatnesīs cilvēkam labumu, ja tajās nav mīlestības. Protams, arī pati brīvība ir liels labums. Taču bez mīlestības tā kļūst par savu pretstatu. Vajag pierādījumus? - «Charlie Hebdo». Paņirgājās par Muhamedu – un dabūja.

Ko darīt, ja piemeklē šaubas par ticību?

 

Pirmkārt, vajag atcerēties, ka šaubas – ja tās nav pārdomas, bet tieši šaubas, kuras, kā es redzu, vispār saārda manī ticību kā tādu – ir tāds pats grēks, kā citi – apmāna, zagšanas grēks utt. Tas ir grēks.  Jo viena lieta ir – patiešām analizēt kaut kādus jautājumus, kuri dotajā gadījumā man ir nesaprotami, un pavisam cita lieta, kad šīs šaubas pāriet gandrīz ticības noliegšanas stadijā. Tas ir ļoti svarīgs noteikums.


Otrkārt: vajag atcerēties garīgo likumu – ļoti svarīgu – varbūt pat cilvēka garīgās dzīves primāro likumu: gars (tas ir, garīgais stāvoklis) rada sev formas. Mans garīgais stāvoklis nosaka visus manas dzīvesdarbības virzienus: gan pasaules uzskatu (filozofiju, analīzi, šaubas, apliecinājumus), gan visu praktisko dzīvi.


Cilvēka garīgais stāvoklis nosaka visu viņa dzīves raksturu – tas ir ļoti svarīgs likums, kurš diemžēl paliek ārpus daudzu cilvēku, tai skaitā arī mūsu, kristiešu, redzes lauka. Tāpēc vajag rūpēties par pareizu savu garīgo stāvokli. Jo tas būs pareizāks,  jo mazāk būs arī šaubu, un jo vieglāk, starp citu, izklīdīs šīs šaubas, kuras dabiski rodas mūsu dvēselē.


Un trešais, kam es gribētu pievērst uzmanību: nekādā gadījumā nevajag apjukt, ja piemeklē šaubas. Arī man tās bijušas. Un kur tās ir? Arī tu atradīsi atbildi: izlasīsi to vai tev pateiks priekšā. Visam savs laiks.


Nav ko brīnīties, ja cilvēku piemeklē šaubas – ak, ja vien tās! Bet kas vēl bez tām rodas?  - Tādas lietas, par kurām pat nav labi runāt, kuras neizsacīsi mūžu mūžos. Kā teica F. Dostojevska romāna "Pazemotie un apvainotie" varonis – ģenerālis: "Ak, ja atklātos tas, kas notiek manā dvēselē, tad, domāju, ka visai pasaulei aizrautos elpa!" Lūk, arī par to nav jābrīnās. Mūsu dvēselē rodas daudz visa kā.


Un kā es, piemēram, attiecos pret visu slikto, kas manī rodas? – Es saprotu, ka tas ir slikts, un cenšos cīnīties ar to. – Vajag cīnīties. Kā – tas ir cits jautājums. Bet būtība ir tieši tāda – nebrīnīties. Mēs esam – un to vajag stingri iegaumēt – slimi cilvēki. Un tāpēc esam piedzimuši šeit, slimnīcā. Un šis mūsu slimīgums izpaužas visdažādākajos veidos, tai skaitā  arī šaubās.

 

Kā iemācīties izzināt Dieva gribu?
 
Rīkojies patiesi – un tā būs Dieva gribas pildīšana
 
Kā es varu uzzināt Dieva gribu – tas ir, kā man iekļūt Dieva prātā, tajā, ko Dievs domā? Tas ir šausmīgi! Tā pat nedrīkst uzdot jautājumu! Tam jābūt tādam: kā man izpildīt Dieva gribu? Kā man neizrādīties Dieva pretiniekam savā dzīvē vai tajā, vai citā rīcībā? Atbilde ir, un tā visiem ir zināma: cik nu pietiek, cilvēka, tava dumjā prāta – es uzsveru: dumjā, - cik nu pietiek tavas sadedzinātās sirdsapziņas – uzsveru: sadedzinātās, - vajag rīkoties saskaņā ar šo prātu, bet patiesi, un saskaņā ar šo sirdsapziņu, bet patiesi. Rīkojies patiesi – un tā arī būs Dieva gribas pildīšana. Tāpēc, ka Dievs grib no mums tikai vienu: lai mēs rīkotos saprātīgi un saskaņā ar sirdsapziņu. Saprātīgi – jo Dievs ir devis mums gaismu un saprātu. Viņš ir aicinājis mūs nevis uz neprātu, bet uz saprātīgumu. Svētie tēvi tā arī ir teikuši: "Bez saprātīguma (apdomības) nav ne tikuma, ne labuma".


Lūk, kad es rīkojos saprātīgi un patiesi (patiesi! – bez viltus, neattaisnojot sevi: sak`, lūk, Kungs, es redzu, ka tā, kā es daru, tomēr ir pareizi un godīgi), tad es rīkojos saskaņā ar Dieva gribu. Turklāt, pat ja es rīkojos nepareizi. Un, ja es  kaut ko daru nepareizi, bet patiesi, tad, kā apgalvo visi Baznīcas tēvi, Kungs to izlabos, redzot manu vēlēšanos rīkoties saskaņā ar Viņa gribu.

 

Kāpēc mēs šodien ciešam zaudējumus?

 

Ļoti vienkārša iemesla dēļ: Krievija vēl ir dzīva.


Reiz es pastaigājos pa Vīni kopā ar kādu dāmu. Bija vasara un apkārt viens vienīgs skaistums. Dāma man saka: "Cik skaisti! Bet pie mums Krievijā viss ir slikti un nesakārtoti! Cik Maskavā ir netīrs! Nu kāpēc tā?” Uz šo viņas izsaucienu es arī atbildēju ar jautājumu: "Kā jūs domājat – kuru ārstē, bet kuru – izdaiļo?” Viņa neizpratnē pavērās manī. Es paskaidroju: "Ārstē slimo, bet izdaiļo mirušo. Vīne ir brīnišķīga pilsēta. Bet palūkojieties: iespaids tāds, ka cilvēkiem vairāk neko nevajag, te jau tāpat ir paradīze. Un viņi domā tā: man tepat ir labi, liecieties mierā ar savu Dievu un savām Debesīm". Diezgan bīstama lieta, ja cilvēks dzīvo pilnīgā zemes dzīves komfortā.


Viens svētcīnītājs ar asarām lūdza Dievu: "Kungs, kāpēc man nav nekādu bēdu? Ar ko es esmu Tevi sadusmojis?" Pat tā!

 

Visas mūsu grūtības ir pazīme tam, ka mūsu tauta vēl nav mirusi:
tā mēs, slimie, tiekam ārstēti

 

Visas mūsu nepatikšanas un grūtības – tā ir pazīme tam, ka mūsu tauta vēl nav mirusi. Slimo ārstē. Ārstē dažādi: mēdz būt saldas zāles, mēdz būt rūgtas. Bet gadās arī operācijas. Bet tā jau arī ir ārstēšana. Tā, ka visi mūzu zaudējumi liecina: mēs esam dzīvi.


Jo bez bēdām, bez grūtībām cilvēkam nav iespējams atraisīties no šīs zemes, kuru viņam vienalga nāksies pamest, vai viņš to grib, vai nē.


Pastāstīšu vienu zīmīgu  notikumu, kas norisinājās Ženēvā. Par to man pastāstīja mūsu pārstāvis Vispasaules Baznīcu Padomē (tajā ietilpst ap 300 dažādu baznīcu – gan protestantu, gan gandrīz visas Pareizticīgās Baznīcas, izņemot Bulgārijas un Gruzijas). Nomira VBP ģenerālsekretārs – šīs ekumēniskās organizācijas figūra numur 1.  Ženēvas katedrālē – lielā un ļoti skaistā kalvinistu dievnamā – nolikta atvadīšanās no mirušā. Baznīcā tika novietots mirušā portrets, sabrauca publika no dažādām valstīm – liels notikums taču. Norisinās "atvadīšanās"  - portreta priekšā. Bet pa to laiku klusiņām katedrāles laukumā ierodas katafalks ar ģenerālsekretāra zārku. Tā klusu, klusu iebrauc un novietojas laukuma vistālākajā stūrī. "Atvadīšanās" beidzas, visi izklīst. Un tikai daži vistuvākie radinieki, cenšoties nepievērst sev uzmanību, dodas uz laukuma attālo stūri, kur katafalkā stāv zārks, sēžas mašīnā un brauc uz kapsētu. Neviens nomirušo neredz. Un nevajag redzēt! Kāpēc vajag atgādināt par nāvi? Mēs taču te dzīvosim mūžīgi! Un šeit viss ir brīnišķīgi!


Esat pievērsuši uzmanību tam, ko rāda pa televizoru? Jautrība, festivāli, dejas, spēles, sacensības... Bet vai rāda slimnīcas? Rāda, cik daudz cilvēku cieš? Turklāt kā cieš! Arī Maskavas slimnīcās ne viss ir labklājīgi, bet kas notiek nomalēs... Reiz mēs aizgājām uz pansionātu apciemot sievieti – guļošu slimnieci. Tur aukle paziņoja: "Jūs viņu taisāties barot? Nekādā gadījumā! Vāc nu visu pēc tam...”


Tik daudz ciešanu – bet ar ko mēs dzīvojam? Ak, ja vien mēs ieraudzītu šīs ciešanas, tad, iespējams, mainītos mūsu uzskati par dzīvi, mūsu attieksme pret cilvēkiem.


Mums beigu beigās jāsaprot, ka mūsu zemes dzīve – tas nav kūrorts, bet slimnīca. Tās uzdevums nepavisam nav sniegt mums neizsakāmas baudas, bet gan  tas, lai mēs šeit, uz zemes, kaut mazliet izprastu savu slimību un vērstos pie Dieva. Jo, kā saka apustulis Pāvils, "šeit mums nav paliekošas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo" (Ebr. 13: 14).


Lūk, kāpēc mums Krievijā vēl ir grūtības. Un būs – kamēr mēs vēl kaut mazliet, bet tomēr esam dzīvi.


2016.gada 8.septembrī  

 

© 2009 - 2017 BIBLOS