Aleksejs Iļjičs Osipovs, Maskavas garīgās akadēmijas profesors

 

PAREIZTICĪGĀ IZPRATNE PAR EKUMĒNISMU

 

Jautājums par ekumenismā meklējamo kristiešu vienotību pirmajā acu uzmetienā nestādās priekšā kā liela problēma. Tomēr, ja nopareizticīgā redzes viedokļa to var aprakstīt pilnībā viennozīmīgi, tad šo acīmredzamību, turklāt visai noteikti, nostāda šaubu lokā pati ekumenisma vēsturiskās attīstības gaita.


Pareizticība nevar iedomāties ekumenisma paredzēto kristiešu vienotību citādi kā tikai uz tīri baznīciska pamata, kuram visi citi reālās un iespējamās kristiešu solidaritātes papildinošie momenti ir tikai ārēji, psiholoģiski elementi, kuriem nav tieša un principiāla sakara ar patiesu vienotību.  Tādi papildinošie momenti, lai cik svarīgi tie nebūtu paši par sevi, ir, piemēram, mūsdienu cilvēces kultūras, politiskās, sociālās, starptautiskās, ekonomiskās dzīves jautājumi.  Visa šī problemātika, kā kristiešu un baznīcu viena no rūpēm, bija viens no svarīgākajiem izpētes objektiem ekumēniskajā kustībā, tomēr tā nepieder ekumenisma jautājumam tā sākotnējā, eklezioloģiskajā būtībā. Kristiešu, kristīgo kopienu un baznīcu sasniegtā uzskatu un darbības vienotība šajās "horizontālajās" dzīves sfērās, kaut arī varētu kalpot par vienu no faktoriem, kas nosaka nepieciešamo kristiešu savienojamību, un radīt priekšnosacījumus atklātākai un objektīvākai pašas ekumenisma problēmas pētīšanai un risināšanai, pati par sevi nevar tikt apskatīta kā ekumēniska vienotība tās pareizticīgajā izpratnē.


Acīmredzot šis apgalvojums prasa pastāvīgu atkārtošanu, jo noteiktās ekumēniskās aprindās pastāv pilnīgi reāla tendence ne tikai izvirzīt pirmajā plānā kristiešu ārējo sekulāro vienotību, bet padarīt to par gandrīz vai par galveno ekumēniskās kustības mērķi. Tādējādi, dabiski, rodas liela bīstamība ekumenismam aizvirzīties no galvenā kristietības mērķa – cilvēka mūžīgās glābšanas.

 
Pilnībā acīmredzami, pie kā kristiešus un baznīcas, kuri piedalās ekumēniskajā kustībā, var novest ekumēniskajos dokumentos un diskusijās diezgan bieži uzsvērtā "horizontalitāte", ja tai netiks pietiekami noteikti un spēcīgi pretī nostādīta patiesā ekumenisma mērķa izpratne. Nemaz nerunājot par neapšaubāmu, šinī gadījumā, baznīcas un reliģiskā aspekta zaudēšanu ekumēniskajā kustībā, tā var izrādīties par ideoloģisko ieroci, lai sagatavotu "ja iespējams, pat izredzētos" (Mt. 24: 24) Kristum tieši pretējā ideāla pieņemšanai...


Ne mazāk svarīga pareizticīgā ekumenisma raksturojoša  prasība ir - noteikt garīgo pamatu, uz kura, un, izejot no kura, jāveidojas meklētajai kristīgajai vienotībai. Protams, šis aspekts nostāda mūsu priekšā dziļu un apjomīgu problēmu, ko pētīt. Tāpēc šeit mēs aprobežosimies tikai ar norādījumu uz pašu faktu, ka pareizticīgo askēzes teoloģijā eksistē noteiktas prasības pret garīgo dzīvi, lai tā patiešām varētu kristieti vest pa dzīvības, nevis nāves ceļu.


Ļoti svarīgi atzīmēt, ka Pareizticība neraugās uz reliģiozitāti, lūgšanām, iedvesmu un askētismu kā uz tādām garīgās dzīves izpausmēm, kas jau ipso facto [1]  pašas par sevi neapstrīdami ved kristieti vai kristiešus pie Dieva un pie vienotības vienam ar otru. Gluži pretēji, - un tajā ir Pareizticības specifika, salīdzinot ar citām ticībām, - tā ar savu askētisma rakstnieku lūpām vienbalsīgi brīdina par reālu bīstamību garīgajā dzīvē: aizvirzīties no patiesības un iekrist t.s. pievīlumā (прелесть), tas ir – augstās domās par sevi, par savām kristīgajām kvalitātēm un garīgu baudījumu meklēšanā. Turklāt šajā stāvoklī var atrasties ne tikai atsevišķi kristieši. Novirzoties no ceļa, ko bruģējuši un pamatīgi izpētījušo svētie svētcīnītāji un iesvētījusi visa Senās Baznīcas tradīcija, tas var aptvert arī veselas kopienas, izpaužot sevi dažādās reliģiski – baznīciskās dzīves formās. Turklāt atkrišana no garīgās dzīves patiesā ceļa, saskaņā ar visu pareizticīgo Baznīcas skolotāju domām, kuri aizskar šo jautājumu, pielīdzināma atkrišanai no Baznīcas. Tā noved pie garīgās bojāejas un pie garīgas, šī vārda patiesajā nozīmē, kristiešu sašķelšanās, neatkarīgi no viņu psiholoģiskās, ideoloģiskās vai jebkuras citas, tai skaitā arī doktrinālās, vienotības pakāpes.


Ekumēniskajos forumos ar lielu tajos pārstāvēto tradīciju  daudzveidību ticības, apliecinājumos, dievbijībā, dievkalpojumos un visā baznīcas praksē jautājums par šo tikšanos un to rezultātu garīgo autentiskumu Kristum iegūst dziļu principiālu nozīmi. Tālu ne visās kristiešu sanāksmēs var sagaidīt un redzēt kristiešu vienotību Svētajā Garā. Taču protestantu ekumēniskajā vidē valdošā pārliecība par Svētā Gara klātbūtni visās ekumēniskajās tikšanās: lietišķajās, dievkalpošanas un lūgšanu, ieskaitot pat pašas modernākās un ekstravagantākās, - nevar neizsaukt kritisku novērtējumu no pareizticīgo puses.


Garīgās vienotības īstenošana, kas tik nepieciešama ekumēniskās kustības gala mērķa sasniegšanai, no pareizticīgā redzes viedokļa nevar nest nenoteikta, nevadāma procesa raksturu. Patvaļa šajā ekumēniskās darbības jomā, iespējams, ir bīstamāka nekā jebkurā citā, jo tā var, pat sasniedzot redzamu ticības mācības vienotību, no jauna aizvest kādas kristiešu grupas vai kopienas prom no dzīves patiesā ceļa un vienotības ar Baznīcu, nerunājot jau par mūsdienu, ievērojamā  nozīmē sadalīto kristīgo pasauli, kurai līdzīga veida šķērslis var izrādīties nepārvarams. No šejienes izriet arī vissvarīgākais uzdevums pareizticīgajai ekumenisma teoloģijai – izstrādāt un prezentēt ekumēniskajai citticībai pamatus tai garīgās dzīves teoloģijai, kas var kalpot par priekšnosacījumu patiesai visu kristiešu vienotībai Svētajā Garā.


Tādējādi ekumenisms tā pareizticīgajā izpratnē, paturot prātā visām kristiešu konfesijām, kuras piedalās ekumēniskajā kustībā, kopējo mērķi – kristiešu vienotību, tomēr nevar pieņemt šīs vienotības rakstura kaut kādas nenoteiktas, kompromisa vai, vēl jo vairāk, nekristīgas interpretācijas. Ne horizontālās dimensijas sekulārais pamats, ne eksaltētais misticisms, kurš nereti dziļi un spēcīgi aizrauj veselas starpkonfesionālās sanāksmes, nevar tikt uzskatīts kā pozitīvas pazīmes, kā nepieciešami komponenti vai kā  kristiešu ekumēniskās vienotības izaugsmes un attīstības garantijas.  Tāda vienotība var tikt sasniegta tikai tīri  baznīciskā augsnē un tikai Baznīcā.  Ko tas nozīmē? Daudzskaitlīgās dalīšanās kristietības vēsturē nostādījušas teoloģijā jautājumu par Baznīcu, tās izpratni, tās robežām pirmajā plānā. Ar ekumēniskās kustības rašanos šis jautājums ieguvis īpašu aktualitāti un asumu.  Tomēr aplūkojamās tēmas kontekstā galvenais akcents liekams nevis uz pareizticīgās Baznīcas mācības par Baznīcu kopumā izklāstu, bet tikai uz to galveno atšķirību izpratnē par  "vienotību Baznīcā", kas pastāv starp Pareizticību un ievērojamu protestantiskā ekumenisma dalībnieku daļu.


Visi kristieši ir vienis prātis par to, ka viņu apvienošanās galu galā jānotiek Baznīcā. Taču – kādā Baznīcā? Vai tajā, kurā, pēc daudzu domām, jau neredzami apvieno sevī visus kristiešus un visas kristīgās kopienas, neatkarīgi no atšķirībām viņu ticībā un baznīcas dzīves iekārtojumā? Vai tajā, kurā vienotība ir iespējama tikai, bez nosacījumiem un pilnīgā padevībā "nemaldīgajam" Romas bīskapam? Vai tajā, kura, iespējams, aptver visai nenozīmīgu kristiešu daļu, bet saglabā sevī nemainīgu ticību, garīgās dzīves pamatus un Vispasaules Koncilu laikmeta Senās Baznīcas iekšējās uzbūves principus? Saistībā ar šo gribētos šeit minēt viena autoritatīva krievu teologa – Patriarha Sergija – izteikumu par šo jautājumu darbā "Kristus Baznīcas attieksme pret no tās atdalījušamies sabiedrībām": "Kulturālā kristīgā sabiedrībā nav pieņemts uzstādīt jautājumu par patieso Baznīcu tiešā veidā.   Tur biežāk dzirdams tā sauktais plašākais uzskats, saskaņā ar kuru mūsu "zemes žodziņi līdz debesīm nesniedzas", baznīcu sadalīšanās ir garīdzniecības varaskāres un teologu domstarpību auglis. Lai cilvēks ir pareizticīgais, katolis vai protestants, lai tikai viņš dzīvē ir kristietis, - un viņš var būt mierīgs... Taču tāds plašums, būdams dzīvē tik ērts un nomierinošs, neapmierina patiesi baznīciskus ļaudis, kuri ir pieraduši dot sev skaidru atbildi par savu ticību un pārliecību. Aiz šī plašuma viņi sajūt vienkārši skepticismu, vēsumu pret ticību, vienaldzību pret dvēseles glābšanu" [2].


Plašais uzskats, par kuru runāja Patriarhs Sergijs, un kurš ir diezgan precīzi noformulēts, piemēram, tā sauktajā "zaru teorijā", pēc būtības izsaka galveno protestantiskā vairākuma ideju jautājumā par Baznīcas vienotības izpratni.


Skaidri acīmredzams, cik tāla ir šī ekumēniskā Baznīcas vienotības koncepcija no pareizticīgās izpratnes par to. No pareizticīgā viedokļa, sadalīšanās, kas pastāv kristīgo baznīcu un kopienu starpā, nes ne tikai parastas redzamības raksturu, bet skar no Kristus Baznīcas atdalījušos pašu būtību.  Ir izjaukta atsevišķu Baznīcas locekļu iekšējā vienotība ar tās Miesu, atsevišķu zaru vienotība ar Koku (Jņ. 15: 1- 6). Un kā ikviens zars, saskaņā ar Kristus vārdiem, nevar nest augļus, ja neaugs uz koka, tāpat arī attiecībā uz baznīcām, kas atrodas atdalītā stāvoklī, nevar būt alternatīvas, izņemot – patiesās Baznīcas meklēšanu un atgriešanos tajā. Tāda Baznīca pastāv. Tā ir Viena, Svēta, Biedrota un Apustuliska. Tas nozīmē, ka viņa nav mistiska, bet dievcilvēciska, un kā tādai tai ir sava, zemes, redzamā, cilvēciskā esamība zemes laika un telpas robežas. Tā vienmēr ir sev identiska. Un ar to nevar būt vienotībā cita ticība, cita dzīve, cits mantojums. Tāpēc ekumenisms var sasniegt savu mērķi tikai tajā gadījumā, ja pastāvošās kristīgās baznīcas objektīvi novērtēs savu tagadējo kredo caur Senās Baznīcas mācības un prakses prizmu kā apustuļu sludināšanas un Kristus gara pilnīgāko un tīrāko paudēju un, atrodot sevī kaut ko izmainītu pēc būtības, atgriezīsies pie pirmradītā veseluma.  Un, ja mūsdienu Pareizticīgā Baznīca liecina par savu uzticību Vispasaules Baznīcas Mantojumam un aicina uz to arī citas kristīgās baznīcas, tad to nevar novērtēt kā kaut kādu šauru konfesionālismu vai egocentrismu. Pareizticība aicina pie sevis ne kā pie konfesijas, bet kā uz vienotību ar to vienīgo Patiesību, kura tai ir, un kurai var pievienoties ikviens, kurš meklē šo Patiesību.


Pareizticīgais ekumenisms tādējādi paredz kristīgo baznīcu īstas vienotības  iespēju tikai pie nosacījuma, ka pastāv ticības vienotība, garīgās dzīves pamatu vienotība, baznīcas iekārtas principu vienotība, Svētā Mantojuma vienotība – tas ir, vienotība visā tajā, kas savās galvenajās iezīmēs raksturo dzīvā Dieva Baznīcu (1.Tim. 3: 15).


Apspriežot jautājumu par baznīcas vienotību, nepieciešams apstāties pie vienas no tām Baznīcas īpašībām, kura līdz ar ekumēniskās kustības attīstību, īpaši ar Vispasaules Baznīcu Padomes nozīmes augšanu kristīgajā pasaulē, kļūst par arvien svarīgāku pētniecības priekšmetu starpkonfesionālā līmenī. Baznīcas katoliskums jeb biedrotība (kафоличность или соборность) pastāvīgi atrodas to ekumēnisko sanāksmju uzmanības centrā, kuras veltītas Baznīcas vienotības problēmas apspriešanai.


Kā zināms, ekumēniskajā kustībā, daļas protestantu vidū vienmēr ir dzīva ideja par to, ka Vispasaules Baznīcu Padomei (VPB) ir īpašs eklezioloģisks saturs un ka šāda Baznīcu sadraudzība ir pēc būtības, ja ne vārda pilnā nozīmē, tad tuvu biedrotai (katoliskai – ne katoļu!) Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Sinode, Vēstījumā par V Asambleju Nairobi, vēršoties pie VBP CK priekšsēdētāja, savulaik brīdināja: "Citas briesmas, kas nopietni apdraud kristietības vienotību un ekumēniskās kustības nākotni, ir dažu ekumēniskās kustības dalībnieku uzturētā ilūzija par to, ka Vispasaules Baznīcu Padome it kā varēt sasniegt tādu savu Baznīcu – locekļu ekumēniskās tuvināšanās pakāpi, ka viena no tās Ģenerālajām asamblejām pārtaps pat visu kristiešu koncilu. Tā domāt nozīmē pieņemt, ka Vispasaules Baznīcu Padome nākotnē  var kļūt par tādu kā "virsbaznīcu". Kā zināms, līdzīgus "ekumēniskus kārdinājumus" savā laikā visai noteikti noraidīja un atmesta visas Baznīcas – locekles, un arī Vispasaules Baznīcu Padomes vadība daudzas reizes svinīgi no tā atteicās.  Lai arī šī ideja ir noraidīta tās agrākajā formulējumā, tomēr atsevišķas atbalsis reizēm atskan (kā tas bija arī Asamblejā Nairobi) aizplīvurotā veidā vispārējos spriedumos par Vispasaules Baznīcu Padomes administratīvā aparāta Ženēvā "īpašu pravietisku kalpošanu"; ka tas nav vienkārši instruments kalpošanai Baznīcai, bet kas vairāk.  No šejienes ir tikai viens solis līdz kārdinošai un bīstamai idejai par Vispasaules Baznīcu Padomes un tās centrālā aparāta Ženēvā īpašo eklezioloģisko nozīmi"  [3].


Neapšaubāmi, piešķirt VBP Baznīcas pazīmes, un, pirmkārt, katoliskuma pazīmi, - tas nozīmē principiāli izmainīt, tas ir, izkropļot, pašu biedrotības jēdzienu. Tāpēc šīs tendences esamībai ekumenismā vajadzētu stimulēt pareizticīgos teologus meklēt jaunus  Baznīcas biedrotības izpratnes izteikšanas veidus, kas varētu veicināt labāku tās paskaidrošanu citu ticību pārstāvjiem.  Tas ir īpaši svarīgi vēl arī tāpēc, ka ekumēniskajā sarunu vidē specifisku pareizticīgu terminu lietošana ar nozīmi, kas reizēm ir tāla no to pareizticīgā satura,  var šos terminus pašus izšķīdināt daudzo nozīmju jūrā un novest pie to pilnīgas bezvērtības.


Pareizticīgā izpratne par katoliskumu – biedrotību (кафоличности-соборности) principiāli atšķiras no tā, ko angļu valodā izsaka ar vārdu "fellowship" (sadraudzība, solidaritāte) – jēdzieni, kuriem ir tikai tikumisks, psiholoģisks raksturs ar ārkārtīgi plašu skanējuma amplitūdu ētiskajā un emocionālajā sfērā, taču nekādi nesakrīt ar eklezioloģiju; ne arī ar "konsiliaritāti" - Nairobi Asamblejas terminu, kurš apraksta dažas ārējas biedrotības pazīmes bez konkrēta norādījuma uz to doktrinālo pamatu, pateicoties kuram vispār iespējama biedrotība pareizticīgā izpratnē.


Biedrotība (katoliskums) kā viena no Baznīcas fundamentālām īpašībām atklāj savu ontoloģisko saturu caur Vissvētās Trijādības dogmu. Baznīcas biedrotība – tas ir viskonkrētākais Dieva Trijādības tēls, Kurā dabas vienotība savienojas ar Personu (Hipostāžu) Trijādību. Saskaņā ar pazīstamā krievu teologa Vladimira Losska vārdiem, "Trijādības dogmas gaismā biedrotība nostājas mūsu priekšā kā noslēpumaina vienotības un daudzējādības tāpatība, vienotības, kas tiek izteikta atšķirībā, un atšķirībā, kas paliek vienotība... Kā Dievā katra Persona – Tēvs, Dēls un Svētais Gars – nav Trijādības daļa, bet pilnībā Dievs, jo ir neizsākamā veidā identisks ar vienoto dabu, tāpat arī Baznīca nav kaut kāda daļu federācija" [4]. Biedrotība – tā ir daudzu pilnīga vienotība vienā veselā, līdzīgi kā viena ķermeņa locekļi, taču nevis ārēja vienotība, administratīva vai īslaicīga un gadījuma rakstura, ne konglomerāts, ne mehānisms, ne fellowship, bet dzīvs vienots ķermenis locekļu daudzveidībā, kas izpaužas, dabiski, arī baznīcas institucionālajā vienotībā, pārmantojamībā un nepārtrauktībā.  Svētais apustulis Pāvils runā par biedrotību, kad raksta: "Viena miesa, viens Gars - jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti, viens Kungs, viena ticība, viena kristība; viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem" (Ef. 4: 4 - 6). Tieši gara un ticības, cerības un kristības, priesterības un Kunga Kausa vienotība nosaka to, kas var tikt nosaukts par katoliskumu vai biedrotību Pareizticībā. Svētā Vasīlija Lielā liturģijā tieši pēc Euharistijas veikšanas liturģijas veicējs saka: "Bet mūs visus, kas ņemam dalību pie vienas maizes un viena kausa, savieno vienu ar otru vienā Svētajā Garā". Šī savienošanās vienam ar otru, topot piederīgam Svētajam Gara caur vissvētāko Euharistijas noslēpumu, ir vispilnīgākā Baznīcas biedrotības izpausme. Jo šinī noslēpumā visi kristieši kļūst pat Kristus Miesas dzīviem locekļiem.


Terminam "katoliskums" tādējādi Pareizticībā ir tikai un vienīgi eklezioloģisks saturs, izsakot Baznīcas ontoloģisko vienotību.  Ar to tas principiāli atšķiras no tiem Baznīcas vienotības definējumiem, kuri līdz šim bija sastopami protestantiskā vairākuma ekumēniskajā teoloģijā, un kuri norādīja tikai uz atsevišķiem, pārsvarā ārējiem, šīs vienotības aspektiem.

 
Un tā, runājot par Baznīcu, kurā kristiešu vienotība Pareizticībā tiek saprasta kā ekumēniskās kustības gala mērķis, nepieciešams atzīmēt sekojošus atzinumus:


1) Tāda Baznīca nav visas kristiešu baznīcas un kopienas, kopā ņemtas, jo ne jau atsevišķu baznīcu daudzums nosaka Baznīcas pilnību un vienotību, bet gan jebkuras Vietējās Baznīcas atbilstība senbaznīcas Mantojuma patiesībai. Patiesība var būt arī vienā Baznīcā. Un tādā gadījumā tā ir Viena, Svēta, Katoliska un Apustuliska Baznīca, pievienojoties kurai patiesu vienotību var iegūt arī visas pārējās kristīgās baznīcas.


2) Baznīcas vienotības būtība  ir tās katoliskumā.  Taču katoliskums nav organizatoriska sadraudzība, fellowship, federācija. Katoliskums netiek aprakstīts arī ar jēdzienu "konsiliāra sadraudzība", jo tam nav precīza saturiska definējuma un tas drīzāk atspoguļo biedrotības ārējās iezīmes nekā tās ontoloģisko jēgu.


Katoliskums jeb biedrotība – tas ir visas Baznīcas miesas veselums, kas saglabājams ar garīgā, ticības mācības, sakramentu, tikumības mācības, institucionālā vienotībā, kas savu pilnību un pabeigtību saņem Kunga Kausa vienotībā.

 

1 ipso facto (лат.) - "самим фактом", в силу самого факта. 
2 ЖМП, 1968, № 9, с. 47 
3 ЖМП, 1976, № 4, с. 8. 
4 В. Лосский. О третьем свойстве Церкви. ЖМП, 1968, № 8, с. 77. 

 

Raksts publicēts žurnālā "Православная беседа" 1996.g. Nr. 2

 

© 2009 - 2017 BIBLOS