Aleksejs Iļjičs Osipovs, Maskavas garīgās akadēmijas profesors

 

Dieva iepazīšanas ceļš


Par to, kas aizved pie Dieva, bet kas – no Viņa prom, pat ja ir interese par "Dievišķo", vai vajag baidīties no Dieva, vai Dievs ir dvēselē, par Dieva Nodomu (Providenci) un cilvēka brīvību stāsta profesors Aleksejs Iļjičs Osipovs.

 

Nožēla – vēršanās pie Dieva iesākums

 


Foto:E.Gatauļins / Expo.pravoslavie.ru


Kāds ir pirmais solis ceļā pie Dieva? Ja mēs vērsīsimies pie Evaņģēlija, tad ieraudzīsim, ka tas faktiski sākas ar Jāņa Kristītāja veikto nožēlas sludināšanu. Pats Kristus, Kuram nebija grēku, un Kuram nebija vajadzīga nožēla, tomēr nāca pie viņa, lai "piepildītu visu taisnību" (Mt. 3:15). Un ar to viņš apstiprina: sākums cilvēka ceļam pie Dieva, patiesajam ceļam pie Dieva, ir nožēla. Ja šī sākuma nav, ja tā vietā būs ziņkāre, kaut kādu stāvokļu, pārdzīvojumu, sasniegumu meklēšana, tad tas ir pazudinošs ceļš. Tas nav ceļš pie Dieva.


Daudziem ceļš pie Dieva atklājas, kad viņi redz savas dzīves bezjēdzību, kad viņiem apnīk dzīvot dažāda veida grēkos – bet dzīve grēkā ir briesmīga. Dvēselei sāp, tā meklē izeju no dzīves strupceļa. Bet kur ir šī izeja? Filozofijā? Literatūrā? Nē! Ne filozofija, ne literatūra, ne māksla, ne kultūras izpausmes nevar atņemt dvēselei šo nastu – tieši nastu, kuru cilvēks savai dvēseli uzkrauj ar daudzajiem pārkāpumiem, kas dažādā smagumā ievaino sirdsapziņu – tā vienkārši visa ir vienās brūcēs. Un ceļš pie Dieva sākas ar meklējumu, kā atbrīvoties no šīs nastas.


Ja nav nožēlas, Dieva meklēšana nebūs nekas vairāk kā aizraušanās un izklaide


Ceļš, kuru piedāvā kristietība, un vispirms – Pareizticība – tas ir nožēlas ceļš.  Tas, kuram nav nožēlas par saviem agrākajiem grēkiem, nav vēlmes atbrīvoties no šīs nastas, nevar sākt ceļu pie Dieva.  Nožēla – tas ir pirmais un nepieciešamais.


Tāpat atcerēsimies, ka ne tikai Jānis Kristītājs, bet arī Pats Kristus, pēc kārdināšanas tuksnesī iziedams sludināt, teica: "Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu Valstība ir tuvu klāt pienākusi" (Mt. 4:17). Lūk, iesākums! Ja nav nožēlas, tad pievienošanās kristietībai tā arī var beigties ar neko. Vai nu arī meklēsi Pareizticībā mistiku. Vai arī kristietība kļūs par tādu tukšu izklaidi, kā, piemēram, tagad daudzi ir aizrāvušies ar Apokalipsi.  Vai arī tas kļūs par līdzīgu aizraušanos, kā, piemēram, ar šaha spēli. Taču pie kristietības jāatved dvēseles sāpēm, nožēlai. Bet tālāk, ja cilvēkam ir šīs jūtas, viņam, protams, jāiepazīstas ar to, kas kristietība tāda ir.


Vai Dievs soda?

 

Pārsteidzoša un satriecoša kristīgās mācības par Dievu atšķirība no visām citām, pat arī no vecās derības, jūdaisma,  mācībām ir ar to, ka tā neierobežo gribas brīvību cilvēkā.   Kas visās reliģijās bija Dievs? Tas, Kurš var izdarīt to, ko grib. Var apžēlot, var atalgot, var sūtīt bēdas, var sūtīt bagātību. Viņš nosaka. No cilvēka tiek prasīts tikai viens: tikai izdabāt Dievam, tikai neapvainot Viņu. Tas ir ikvienas  nekristīgās mācības pats centrs, pati būtība.


Bet ko saka kristietība? Dievs, izrādās, nevar piespiest cilvēka brīvību, nevar ierobežot to ne par mata tiesu. Viņš, Kurš saskaņā ar kristīgo mācību ir Mīlestība, nevar pat glābt cilvēku bez cilvēka gribas.  Nevar, ja pats cilvēks negrib glābties! Jo cilvēkam ir dāvāta tāda brīvība, kurai neviens un nekas neuzdrošinās pieskarties. Ne apstākļi, ne Pats Dievs.


Taču ir Dieva Nodoms (Providence). Kas tas tāds? Par Dieva Nodomu (Providenci) kristietība sauc dzīves iekārtošanu – viena cilvēka vai sabiedrības, vai pat veselas tautas – kas notiek saskaņā ar garīgajiem likumiem. Un visi šie likumi nav kaprīze vai Dieva iedoma: sak`, Dievs padomāja – un, lūdzu, jums likums. Nē! Tā nav Dieva izdoma. Visi šie likumi nav nekas cits, kā Dievišķo enerģiju, tas ir, Paša Dieva, izpausme. Un šie garīgie likumi ir nemainīgi. Gan katra cilvēka, tāpat kā katras tautas, dzīve veidojas atbilstoši šiem likumiem.


Kur ir šo likumu izpausmes būtība? Es bieži minu piemēru no Bizantijas vēstures. 602. gadā sadumpojās armija, bet pēc tam tās izvēlētais virspavēlnieks Foka – cietsirdīgs un nežēlīgs cilvēks – gāza imperatoru, sodīdams viņu moku pilnā veidā, un sagrāba varu. Viņa valdīšana bija smaga, to pavadīja daudzi sodi un izrēķināšanās, impērija nonāca pilnīgā sagruvumā.  Tad viens mūks visu nakti karsti lūdzās, izsaukdamies: "Kungs, par ko?! Mums taču ir tik daudz baznīcu un klosteru! Mēs esam uzticīgi Pareizticīgās Baznīcas bērni! Mēs tā ticam!" Un no rīta viņš izdzirdēja balsi: "Es meklēju vēl sliktāku, bet neatradu”. Mūks sastinga, bet pēc tam visu saprata.


Mēs neredzam cilvēku dvēseles. Ir likums, kuru īsi var izteikt tā: gars rada sev atbilstošas formas. Tas ir, gan katra cilvēka, gan tautas kopumā, garīgais stāvoklis nosaka visu dzīves kopumu. Tāpat kā katrā cilvēkā viņa garīgais stāvoklis nosaka viņa domu virzienu, viņa filozofiju, ja gribat, nosaka viņa darbus, viņa attieksmi pret citiem cilvēkiem, tāpat arī valsts stāvokli, tās likumus, dzīves ritējumu tajā nosaka šīs valsts tautas garīgais stāvoklis.


Mums patīk lamāt vadību: gan prezidents mums ir šāds – tāds, gan ministri, gan mūsu priekšnieks... Tāpēc, ka mēs paši esam tādi! Slikta vara nepavisam nav mums sods. Bet gan tautas stāvoklis, kristalizējoties izpaužas, starp citu, arī tajā, ka tautai ir, lūk, tādi vadītāji.


Jā, bez Dieva gribas nekas nevar notikt. Es iekritu peļķē. Pēc Dieva gribas? Protams. Bet vai no tā izriet, ka man turpmāk pēc Dieva gribas jāguļ peļķē? Nē. Bet es taču iekritu pēc Dieva gribas! Un tad? Mēs bieži nesaprotam, lūk, šo: tam faktam, ka es iekritu peļķē, jāpamudina mani aizdomāties. Par ko? – Par sevi. Nejaušību nav. Tas, ko mēs saucam par Dieva Nodomu (Providenci), notiek kā rezultāts  mūsu tādai vai citādai attieksmei pret dzīves garīgajiem likumiem. Un gara kopējais stāvoklis rada atbilstošu izpausmi dzīvē, turklāt, ieskaitot pat dabas parādības.


Vai  kataklizmas ir Dieva sods? Nē! Tās ir dabiskas sekas tam garīgajam stāvoklim, kādā atrodas cilvēce


"Mans gars nevar palikt šajos cilvēkos, jo tie ir miesa" (sal. I Mozus 6:3). Kad cilvēks atdodas miesas varai, notiek kataklizmas. Tādu piemēru ir daudz – gan Bībelē, gan ārpus tās. Kaut vai plūdus, vai arī Sodomu un Gomoru. Kas tas bija? Sods? Sak`, jūs esat grēcīga miesa, un Es jūs iznīcināšu? Nē, tās ir dabiskas sekas tam stāvoklim, kurā toreiz atradās cilvēce. Dabiskas!


Arī sirdsskaidrais Marks Svētcīnītājs runāja par to pašu: ka ne jau Dievs katru reizi dara to vai to, bet darbojas likumi, kurus Dievs ir noteicis, un to nezina tikai tumsoņas. Viss norisinās saskaņā ar šiem likumiem. Lūk, tas ir Dieva Nodoms (Providence).


Cilvēka garīgais stāvoklis ir atkarīgs tikai no paša cilvēka. Un tas arī ir dievišķais likums.  Es radu savu garīgo stāvokli. Un es sevi apbalvoju vai sodu. Kāpēc tik daudz nozīmē vēršanās pie Dieva, lūgšana Dievam? Tāpēc, ka tā ir nožēla, tas, ir manis, mana garīgā stāvokļa mainīšanās. Un caur šo mainīšanos es savienojos ar Dievu. Kā raksta Antonijs Lielais: "Kad mēs dzīvojam saskaņā ar Dievu, mēs savienojamies ar Dievu; kad mēs pretojamies Dieva likumiem, mēs savienojamies ar dēmoniem – mocītājiem". Lūk, tā izpaužas Dieva Nodoms. Bet mēs visu noveļam uz Dievu: "Vai tad es esmu sliktāks par citiem, ka Dievs mani sodīja?!" – Tu taču staigāji pa naglām un tev sākās asins saindēšanās.  Nu ja, taisnība: Dievs tevi sodīja: Viņš tev lika kāpt uz naglām.

 

Bailes no Dieva – tās ir bailes mīlestības priekšā

 

Bet, ja jau Dievs nesoda, tad arī baidīties no Viņa nevajag? Vajag. Bet! Noskaidrosim, ko nozīmē "bīties Dieva". Jo mēdz gadīties, ka no Dieva baidās kā no zvēra, kurš var saplosīt.  Tāpēc rodas, es teiktu, tādas kā izmisuma jūtas. (...) Dievs nav plēsīgs zvērs. Dieva bijāšana – tā ir mīlestība, kura bēdājas. Man ir gan neērti, gan kauns...  Lūk, vai gan var nodarīt pāri gadu saliektai večiņai – mātei, kura tev atdevusi visu sevi, visus savus spēkus, visu savu dzīvi... Tu vari viņai nodarīt pāri? Lai Dievs pasargā no kaut kā tāda! Pēc tam visu dzīvi būs jāpavada neticamās ciešanās! Un es baidos viņai nodarīt pāri. Bet kāpēc baidos? Vai tad viņa man kaut ko izdarīs, kaut kā mani sodīs? Lūk, par kādu bijāšanu iet runa, kad tiek sacīts, ka vajag bīties Dieva.


Bailes no Dieva – tās nav bailes no soda! Dievs nevienu nesoda – mēs paši sevi sodām


Bailes no Dieva – tās ir bailes mīlestības priekšā. Nevis bailes no soda! Dievs nevienu nesoda – mēs paši sevi sodām. Dievs mums devis visu, brīdinājis, lai nestaigājam pa naglām.


Cilvēks pie tādas izpratnes nonāk pamazām. Bet to ir ļoti svarīgi zināt no paša sākuma: bailes no Dieva – tās ir bailes mīlestības priekšā.

 

Padomā par Dievu!

 

Vēl viens svarīgs moments, pie kura noteikti ir jāapstājas: Dievs ir mums dvēselē. Tikai to nevajag saprast tā, kā parasti to saprot tie, kuri negrib iet uz baznīcu: sak`, man baznīca nav vajadzīga, Dievs ir manā dvēselē.


Dievs patiešām ir mums dvēselē. Tertuliānam piedēvē vārdus: "Dvēsele pēc savas dabas ir kristiete". Tas ir, dvēsele pēc savas dabas nav no šīs pasaules, tāpēc viņa sajūt Dievu. Taču šī sajušana var būt ļoti dažāda. Un šo sajušanu apslāpē grēki. Tie aizsedz cilvēka dvēseli, aizbāž dvēseles ausis, un cilvēks kļūst arvien mazāk un mazāk spējīgs sadzirdēt Dievu. Taču Dieva tēls ir klātesošs katrā un spraucas cauri šai, jau aprepējušajai, dvēselei tāpat, kā reizēm zāle cauri asfaltam.


Bet kādi grēki īpaši traucē ieraudzīt un sadzirdēt Dievu? Kristus ir sacījis: "Neapgrūtiniet sevi..." (sk. Lk. 21: 34). Ar ko? Ar pārēšanos. Dzeršanu, kas ir vēl sliktāka par pārēšanos. Un tālāk: "ar sadzīves raizēm". Tas ir pats briesmīgākais – sadzīves raizes. Kad nepaliek ne minūtes, lai padomātu par Dievu. Bet padomāt vajag ļoti: padomāt par savas dzīves jēgu – par to, kā tu dzīvo. Padomāt par nāvi. Un nevajag raidīt prom domas par nāvi, uzvedoties kā strausam, kurš briesmu priekšā slēpj galvu smiltīs. Tev jādomā par to! Un tev jāatrisina vissvarīgākais jautājums: ir Viņš vai nav? Ja ir, Kas Viņš ir? Tas taču ir visaugstākajā pakāpē svarīgi! Reliģiju ir daudz, tad nu noskaidro, kura no tām ir pareiza. Jo, ja Dieva nav, tad viss ir bezjēdzīgs. Bet, ja Dievs ir, tad ir arī jēga.


Taču kaislības padara cilvēku aklu. Jo cilvēki aizgājuši līdz tam, ka uzskata, ka pasaule izcēlusies pati par sevi.  Visā tās lieliskumā, daudzveidībā, satriecošajā sarežģītībā un skaistumā – un pati par sevi.  Kā var aiziet līdz tādam, es teiktu, piedodiet, neprātam?! Paņemiet dzīvu šūnu: tas ir kaut kas vienkārši satriecošs! Tā ir tik sarežģīta! Cik tur likumu savienojies! Un izrādās, ka tas noticis pats no sevis! Bet kur jūs, zinātnes ļaudis, esat atraduši likumu, ka no nedzīvas matērijas var rasties dzīvība? Tāda likuma nav. No kurienes jūs tādu esat ņēmuši?


Starp citu, kaislības virza arī revolūcijas. Pašā saknē revolūcija tiek būvēta nevis uz klints, bet uz smiltīm (sal. Mt.7:24-27). Tāpēc viss tās uzceltais sabrūk  un krīt.


 Sirdsskaidrais Maksims Apliecinātājs saka: "Dievs ir iepazīstams nevis Viņa būtībā, bet Viņa radījumu lieliskumā un Viņa Nodomā par tiem".  Pats pasaules iekārtojums, tās skaistums un mērķtiecīgums mums stāsta par Dievu. Tāpēc ļoti daudzi zinātnieki – fiziķi, matemātiķi – nonāk pie domas par Dievu.


Taču, atkārtošu vēlreiz, kaislības padara cilvēku nejūtīgu. Tik ļoti, kapati doma par Dievu viņam derdzas. Un nav nekā pārsteidzoša tajā, ka viņš nonāk līdz izmisumam. Paraugieties, cik daudz cilvēku tagad beidz dzīvi pašnāvībā. Ar katru gadu arvien vairāk un vairāk – gan Eiropā, gan Amerikā, un arī pie mums Krievijā. Kāpēc? Tāpēc, ka dvēsele jūt bezspēcību, bezizeju, dzīves bezjēdzību. Domas par Dievu cilvēkam nav, un viņa dvēsele smok.


Var noiet arī līdz tādam stāvoklim, kad dvēsele ir jau mirusi, vairs nejūt garīgo pasauli. Atcerieties, kas teikts Evaņģēlijā: kad viens no mācekļiem sacīja Kristum: "Atļauj man vispirms iet un apbedīt savu tēvu", Jēzus atbildēja: "Lai mirušie aprok savus mirušos" (Mt. 8:21-22). Bet kāpēc cilvēki garīgi mirst, kas noved līdz šai miršanai? Kopējie cēloņi ir skaidri, bet, ja meklē konkrētus iemeslus, tad katram cilvēkam tie ir savi. Kā katram ir savs ceļš pie Dieva, tāpat katram ir arī savs ceļš uz nāvi. Par to ar katru cilvēku jārunā atsevišķi.



2016.gada 1.septembrī
www.pravoslavie.ru

 

© 2009 - 2017 BIBLOS