DIEVA BIJĀŠANA

 

Par to, no kā baidās tas, kurš bijā Dievu, par to, kā kristietība mainīja priekšstatu par Dievu, un kāpēc paradīzē pirmais iegāja laupītājs, stāsta profesors Aleksejs Iļjičs Osipovs.

 

Ceļā uz Skaistumu

 

Mēs turpinām sarunu mūsu tikšanās projekta "Labestība" ietvaros, un es gribētu pāris vārdus pateikt par mūsu saruna cikla nosaukumu. Šis vārds "Labestība"  ("Добротолюбие", grieķu valodā - "Filokalija") ir dots milzīgam krājumam, kurš satur pamācības un padomus par garīgo dzīvi un svētcīņu.  Slāvu valodā vārdam "доброта"  ir nozīme "skaistums", un vārdu "filokalija"  varētu pārtulkot krievu valodā  gluži neparasti – kā "skaistuma mīlēšana". Starp citu, grieķu valodā ir tieši šī nozīme: "kalija" - "skaistums", "fileo"  - "mīlu".


Un tā, filokalija runā par skaistumu. Par kādu skaistumu? Pasaulē mēs redzam daudz skaista: gan cilvēkus, gan priekšmetus, gan ainavas un dzīvas būtnes... Taču ir kaut kas, kas ir pārāks par to, ko mēs saucam par radību, radīto.  Var atrast daudz avotu, kur minēts Dievs kā sākotnējais skaistums. Starp citu, lai nedaudz padziļinātu šo jautājumu, minēšu vienu interesantu pazīstamā sengrieķu filozofa Sokrāta dialogu ar kādu sofistu. Sokrāts viņam vaicāja: "Kas ir skaistums?" – un saņēma atbildi: "Tas ir, piemēram, skaisti kalni". Sokrāts: "Nē, es vaicāju par skaistumu!" Tas atbild: "Lūk, skaista sieviete iet". Sokrāts: "Vai tiešām tu nesaproti, ka jebkura  pirmā skaistule ir tikai pērtiķis dievietes priekšā?!" Sofists: "Tad ko tu gribi no manis, Sokrāt?!"  - "Es gribu, lai tu man pateiktu, kas tas tāds – SKAISTUMS!" Redzat, kā Sokrāts no sadzīviskas izpratnes par skaistumu aizved pie filozofiskas...


Cilvēkā vienmēr bijusi spēcīga intuīcija par to, ka ir kaut kas sākotnējs, ko var nosaukt par skaistumu, bet viss pārējais – viss, ko mēs redzam, ar ko saskaramies, un kas bieži satriec mūsu iztēli – tas ir tikai atspulgs, ēna, atspīdums. Kristietība šo sākotnējo skaistumu nosaukusi – Dievs. Un mēs redzam, kā vesels milzīgs staru spektrs izplūst no šī sākotnējā Skaistuma, izpaužoties dažādi, un visi runā par dažādu skaistumu, taču būtībā par vienu un to pašu.

 


Добротолюбие (Москва, 1905 год)


Krājums "Filokalija" Krievijā kļuva pazīstams salīdzinoši nesen. Daži tēvi – svētcīnītāji, tā "autori", jau sen tika tulkoti Krievijā, taču pats krājums pirmo reizi  parādījās krievu, precīzāk – slāvu, valodā XVIII gadsimta beigās, pateicoties sirdsskaidrajam Paīsijam Veļičkovskim, kurš  savu svētcīņu veda Atonā un bija pazīstamā sirdsskaidrā Nikodima Svētkalnieša māceklis. Viņi uzcītīgi nodarbojās ar rokrakstu, kas glabājās Atonā un citos klosteros, izpēti. Īpaši daudzus Paīsijs, un vispirms jau Nikodims, atrada Atona kalna Vatopēda klosterī. Pirmais "Filokalijas"  izdevums pie mums, Krievijā, slāvu - krievu valodā parādījās 1798.gadā.


Krievijā šis krājums atrada visai labvēlīgu augsni. Tie, kuriem slāpa pēc garīgās dzīves, uzreiz saskatīja, ka te viņi atradīs atbildes uz daudziem jautājumiem, kuri saistīti ar garīgās dzīves ceļu, ar tā sākotnējā Skaistuma meklēšanu, kas ir Dievs.  "Filokalijā", kur apkopoti ne tikai svēto tēvu un svētcīnītāju izteikumi un pamācības, bet veseli sacerējumi, parādītas gan garīgās dzīves dažādās puses un izpausmes,  gan garīgās dzīves ceļš, gan tie šķēršļi, kas sastopami šajā ceļā.


Kas tas ir par ceļu? Tas ir Dieva – sākotnējā Skaistuma -  meklēšanas ceļš. Gribu uzreiz atzīmēt, ka tad, kad saka ,,Dieva meklēšana”, runa neiet par to, ka cilvēki neko neatrada, ka viņi meklē – ir Dievs vai Viņa nav. Nepavisam nē, un runa nav par to. Tie ir dziļi ticīgi cilvēki. Taču Dievs Savā būtībā, Savā, teiksim tā – iepazīstamībā - ir bezgalīgs. Tāpēc arī Viņa iepazīšanas ceļš tāpat ir bezgalīgs. Lūk, kādā nozīmē svētie tēvi meklēja sākotnējo Skaistumu – Dievu.

 

Kas ir "Dieva bijāšana"

 

Tagad pāriesim tieši pie mūsu šīs dienas sarunas tēmas – pie jautājuma par Dieva bijāšanu (bailēm no Dieva). Jā, tas ir viens no ļoti svarīgiem garīgās dzīves elementiem. Daudzi tēvi to pat dēvē par to sākotnējo stāvokli, bez kura cilvēks neko nevar saprast garīgajā dzīvē un tajā kaut ko sasniegt.


Šī jēdziena analīze ir ārkārtīgi svarīga tāpēc, ka daudzi cilvēki, kuri nav saskārušies ar svēto tēvu darbiem, un vispār ir tāli no garīgām lietām, Dieva bijāšanu uztver tieši kā bailes, tas ir, - vajag baidīties no Dieva. Kā baidīties? Tā, kā mēs baidāmies, piemēram, ka tūdaļ izleks vilks vai tīģeris mums metīsies virsū, vai atskries lācis. Tās ir bailes : "kas būs?" Lūk, tāds priekšstats ir pilnīga nesaprašana par to, kas askētikā tiek saukts par Dieva bijāšanu. Un šī nepareizā izpratne sēž dziļi cilvēku apziņā, cilvēku dvēselē tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mēs neizprotam ne Dievu, ne arī to, ko nozīmē "bīties Dievu".


Dieva bijāšana – tās nekādā ziņā nav bailes nokļūt zem Dieva zobena. Ne par to ir runa!


Vajag iegaumēt: kad mēs sakām "Dieva bijāšana", tad ar to nekādā ziņā nav domātas bailes nonākt zem Dieva zobena par to savu rīcību un apgrēcībām, kuras, kā mēs zinām, mums piemīt un kuras karājas virs mums. Ne par to ir runa! Lūk, tāds priekšstats nāk vēl no Vecās Derības, no judaisma, pat no pagānisma, kur Dievs tika saprasts kā taisnīgums, kā augstākais Tiesnesis. Tiesnesis, Kurš katram precīzi atmaksās pēc nopelniem: par tikumiem atalgos, par pārkāpumiem – sodīs. Jau tik daudz reižu nācies runāt, ka kristietība burtiski apgāza izpratni par Dievu, atklāja to, ko senā pasaule vienkārši nezināja. Bija kaut kādas atsevišķas intuīcijas, taču tās bija sastopamas tikai pa retam, kā tādas dzirksteles. Piemēram, pravietim Dāvidam dažos viņa brīnišķīgajos psalmos un dažiem citiem praviešiem. Taču pamatā izpratne par Dievu pirmskristīgajā pasaulē bija tieši tāda: Dievs ir augstākais un vistaisnīgākais Tiesnesis pār katru cilvēku un visu pasauli.  Kristietība pateica: nē, ne tā!!!!! – ar miljoniem izsaukuma zīmju. Un pierādījums tam – pat ne Glābēja līdzības un mācība (lai gan tās arī, protams), bet fakts – satriecošs fakts: kad bandītam, kurš bija piesists krustā Glābējam labajā pusē, Kristus pēkšņi saka: "Jau šodien tu būsi ar mani paradīzē". Mēs tik ļoti pie šī fakta esam pieraduši – par lielu nožēlu -  esam pieraduši! Saprātīgais laupītājs – kāpēc saprātīgais? Bandīts, noziedznieks, kuram rokas līdz elkoņiem asinīs,  - un pēkšņi: "Šodien būsi paradīzē!"


Paradīzes vārti un saprātīgais laupītājs. Vladimira, Dievmātes Aizmigšanas katedrāle, 1408.g.

 

Ja jūs pamēģinātu visu reliģiju pārstāvjiem pavaicāt: kas vajadzīgs, lai patiešām nonāktu paradīzē? – visi kā viens teiktu: vajag izpildīt Dieva baušļus. Tikai Kristus sacīja: "Nē!" Ko gan viņš teica? Te tika atklāta satriecoša patiesība, par kuru cilvēkiem vajadzētu būt bezgala pateicīgiem.  Tagad un vienmēr, tas ir, mūžīgi mūžos Dievs ir nevis taisnīgums, bet Mīlestība! Tikai mīlestībā bija iespējams kaut kas tāds – lai noziedznieks pirmais ieietu paradīzē. Nevis augstais priesteris, ne virspriesteri, ne teologi, tas ir, rakstu mācītāji, ne farizeji, tas ir, mūku kārta, - nevis viņi bija pirmie, bet noziedznieks! Šis fakts atklāj mums lielu cilvēka dvēseles noslēpumu un lielu izpratnes noslēpumu par to, kas ir Dievs. Un arī to, par ko mēs tagad runājam – par Dieva bijāšanu.


Kas tādā gadījumā ir Dieva bijāšana (bailes no Dieva) šī satriecošā atklājuma priekšā? Vai tad laupītājs aiz bailēm nezināja, ko iesākt? Ieraudzīja Kristū blakus krustā sistu Dievu un Glābēju un nodrebēja: "Vai, kas ar mani tagad būs?! Apžēlojies par mani, nesodi mani mūžībā"? Tā, ja? – Nē, nē un vēlreiz nē! Viņš sacīja pavisam kaut ko citu! Un saņēma pavisam citu atbildi. Izrādās, bailes no Dieva – tās ir bailes redzēt sevi svētuma priekšā, redzēt visu savu netīrību, savu nederību, savus grēkus, savus neskaitāmos pārkāpumus. Lūk, kad viņš to ieraudzīs skaidri, tad viņš sapratīs, kas viņš tāds ir. Tad viņš būs gatavs pats sevi sazāģēt aiz kauna šīs mīlestības priekšā, šīs tīrās mīlestības priekšā,  kurā nav ne mazākās rakstu zīmes no nosodījuma. Lūk, Viņš – Dievs – Mīlestība – bet kā es esmu atbildējis tai? Ar ko?!  Kristus saka: "Nāciet pie Manis visi bēdīgie un grūtsirdīgie, un Es jūs iepriecināšu" (Mt. 11:28). Bet ko es esmu darījis? Es pie Viņa esmu gājis? Nē! Es lūdzu Viņam: aizej no manis! Tu man neesi vajadzīgs, Kungs! Lūk, ar ko saskaras katrs cilvēks, kad viņš kaut pavisam mazliet sajūt Dievišķo mīlestību pret sevi.


Dieva bijāšana – tās nav šausmu bailes, tās ir bailes mīlestības priekšā!


Dieva bijāšana – tās nav šausmu bailes, tās ir bailes mīlestības priekšā! Man nāk prātā viena epizode, par kuru stāsta, šķiet, bīskaps Aleksandrs (Semjonovs–Tjanšanskis). Reiz viņš, vēl būdams pa pusei zēns, pa pusei jauneklis, šķirstīja kaut kādu grāmatu, un atvērās lappuse ar attēlu, kur bija parādīts, kā pārojas zirgi. Viņš aizkavējās pie tā, un tajā brīdī pie viņa istabā ienāca māte. Viņš raksta: "Es biju gatavs zemē iegrimt, man bija neticami liels kauns. Viņa man neko neteica, bet kopš tā laika, pat ja kaut kas tamlīdzīgs pavīdēs, es uz mūžiem nozvērējos neskatīties uz to”. Jūs saprotat? Tikai māte kļuva par liecinieci šai ainai, nevis Dievs, nevis Paša Dieva  absolūtais svētums un tīrība. Un viņš nozvērējās... 


Tas ir ļoti labs definējums: Dieva bijāšana – bailes mīlestības priekšā. Baidos ne tāpēc, ka mani saplosīs, bet baidos apvainot, nodarīt ļaunu, nenodarīt ko nepatīkamu – kam? – Tam, Kurš pret mani attiecas ar visu Savu mīlestību.


Ja mēs tikai atcerēsimies, ko izdarīja Kristus, kā Viņš ļāvās krustā sišanai – labprātīgi, nevis tāpēc, ka viņu notvēra un tā tālāk...  Viņš labprātīgi nāca uz krustā sišanu mūsu dēļ. Un priekšvakarā pat lūdzās! Tikai tādēļ Viņš atnāca. Zinādams, kādas mokas, kādas ciešanas nāksies pārciest! Lūk, kā šīs Mīlestības vaiga priekšā jutīsies cilvēks, kurš dara nepavisam ne to, ko vajadzētu?!

 


    
Dievs vienmēr ir Mīlestība, un, lai ko mēs būtu izdarījuši – Viņš paliek Mīlestība


Bailes no Dieva – tās ir bailes mīlestības priekšā, nevis bailes no kaut kāda zvēra, kurš tūlīt saplosīs mani par to, ko es esmu izdarījis, tās nav bailes no bendes, kurš mani sodīs. To ir ļoti svarīgi zināt un saprast. Bet ko vajag saprast vispirms? – To, ka Dievs – tas nav Tiesnesis, taisnīgs Tiesnesis, Kurš vienu apbalvos, bet otru sodīs. Ja tas būtu tā, - kā raksta svētie tēvi: Īzaks Sīrietis, Jānis Zeltamute – mēs taču nevarētu pastāvēt nevienu mirkli, jo mēs nevienu pašu mirkli nedzīvojam saskaņā ar Dievu, bet dzīvojam tikai, savu kaislību vadīti. Tāpēc katram cilvēkam, kad viņš sagrēko, vajag paturēt prātā vienu lielu patiesību: Dievs nepārstāj būt Mīlestība, jo Viņš ir nemainīgs. Mēs esam mainīgi! Tagad mēs mīlam, bet pēc stundas – neieredzam. Dievs nemainās, Viņš vienmēr ir Mīlestība, un, lai ko mēs izdarītu, Viņš paliek Mīlestība. Tie esam mēs, kuri bieži ar necaurredzamu aizkaru aizsedzamies no Dieva mīlestības kā no saules stariem.  No mums un tikai no mums ir atkarīgs – atgūt sev šo Dieva mīlestību vai aizsegties no tās.


Un ko tad saka kristietība? Tā saka: "Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu: ja kāds dzirdēs Manu balsi un durvis atvērs, Es ieiešu pie Viņa un turēšu ar viņu mielastu"  (Atkl.gr. 3:20). Dievs klauvē Savā mīlestībā. Bet kā mēs varam atvērt šīs durvis? Protams, ar nožēlu! Tāpēc – lai ko cilvēks būtu izdarījis, viņam jāsaprot: Dievs pret viņu neizturas sliktāk, bet tev, cilvēk, vajag tikai nožēlot. Un ņem vērā: nožēlosi – Kungs tev piedos, Kungs apžēlosies par tevi, sadziedēs šo tavu smago brūci, kuru tu pats sev esi iecirtis; neuztraucies – taču ir vajadzīga nožēla un ir vajadzīga sevis piespiešana, jo patiesa nožēla – tā ir savas dzīves pārmainīšana. Pārmainīšana, nevis tukšvārdība, sak`, "es nožēloju", un vēl jo vairāk – atskaite par paveiktajiem grēkiem, par ko bieži pārvēršas mūsu grēksūdze.


Un tā, Dieva bijāšana – tās ir bailes Mīlestības priekšā.


2016.g. 19. jūlijā

www.pravoslavie.ru

 

© 2009 - 2017 BIBLOS