,,Dzīvo saskaņā ar Kristus dotajiem likumiem!”
Profesors Aleksejs Iļjičs Osipovs par askēzi pasaulē dzīvojošajiem

Ņikita Filatovs

 

Kā vest svētcīņu pasaulē dzīvojošajiem? Vai viņiem pastāv askēzes noteikumi, vai askēze domāta tikai mūku dzīvi dzīvojošajiem? Uz ko vispirms vērst uzmanību pasaulē dzīvojošajiem? Vai ir vērts sekot padomiem, kas atrodami dažās grieķu grāmatās? Un vispār – kāpēc cīnīties ar grēkiem, un kā pareizi saprast – kas ir grēks? Ar šiem jautājumiem mēs atbraucām uz Maskavas Garīgo akadēmiju pie profesora Alekseja Iļjiča Osipova.

 

– Esiet sveicināti,  šī ir programma «Sreteņije». Šodien mēs atkal viesojamies pie Maskavas Garīgās akadēmijas profesora Alekseja Iļjiča Osipova. Esiet sveicināts, Aleksej Iļjič! Liels paldies, ka piekritāt atrast laiku un atbildēt uz portāla «Pravoslavie.ru» jautājumiem. Šodienas sarunas tēma ir – askēze pasaulē dzīvojošajiem. Pastāv tāds uzskats, ka askēze – tā ir tikai mūku dzīvi dzīvojošo lieta; garie gavēņi, stingrie reglamenti, ilgas lūgšanas – tas viss nav domāts tiem, kuri dzīvo pasaulē. Ko Jūs varat teikt par šādu uzskatu?
 
– Cēlonis tādam uzskatam ir tajā, ka biedē pats vārds "askētika". Maz ir to, kuri zina, ka grieķu vārds "askeo" nozīmē "trenējos", "vingrinos". Ja datorā uzrakstītu vārdu "askēts", domāju, ka tas tiks pārtulkots kā "sportists".


Askētika – tā ir vingrināšanās, trenēšanās – un nekas vairāk. Bet, ko sasniedz cilvēks, kurš nostājies uz vingrinājumu un treniņu ceļa, tas ir visiem zināms. Mēs redzam vienkārši satriecošus sportistu panākumus. Parasts cilvēks neko tādu neizdarīs. Cik viņš var pacelt? Nieku. Bet atlēti ceļ 100, 200 kg. Un ar kādu ātrumu skrien, cik augstu lec!...


Askēze – tas ir treniņš, taču nevis ķermeņa treniņš, bet cilvēka gara trenēšana.  Un, tā kā katrā cilvēkā primārā, protams, ir viņa garīgā puse, nevis ķermenis, tad arī visa askētika ir vērsta, pirmkārt, sava gara, un, otrkārt, protams, arī ķermeņa,  pareizu trenēšanu, pareizu vingrināšanu. Jo cilvēks ir veseluma būtne, viņā vienlaikus ir gan garīgais, gan miesiskais.


Kas veido askētiskas garīgo aspektu? Tas ir ļoti vienkārši, taču bieži to pārāk sarežģī.  Tā ir tiekšanās dzīvot pēc tiem Kristus baušļiem un tiem baznīcas nolikumiem, kurus mēs zinām. Un nekas vairāk. Tiesa, tas prasa atšifrējumu. Jo ir ļoti svarīgi noteikt, kam jābūt primārajam cilvēkā. Lūk, viens no svētajiem raksta: "Miesas varoņdarbs (tās ir paklanīšanās, lūgšanas, dievkalpojumu apmeklēšana – tas ir viss, kas saistīts ar baznīcas kristīgās dzīves ārējo pusi) bez dvēseles varoņdarba ir vairāk kaitīgs, nekā noderīgs, jo miesas varoņdarbs bez   dvēseles varoņdarba ar neparastu spēku cilvēkā attīsta godkāri, pašpārliecinātību, lepnību, skaudību un, galu galā, naidu". Lūk, jums askētika. Kādai harmonijai ir jābūt!


Vispirms cilvēkam, kurš dzīvo pasaulē, jāpievērš uzmanība tam, kādā pakāpē viņš pilda baušļus – visparastākos, vistiešākos: nemelo, neaprunā, nezodz, nedzīvo netikli, neapdzeries, nerunā rupji – lūk askētika pasaulē dzīvojošajiem.


– Tāds ikdienas treniņš. Nevienu nenosodīt – tā ir īsta askēze. Mēs taču esam pieraduši visus nosodīt!

 

– Nevis ik dienu, bet ik stundu, ik  minūti! Dzīvo pēc Kristus dotajiem likumiem! Nedari otram to, ko nevēlies sev. Nenosodi. Tā ir īsta, es jums teikšu, askēze. Un kā vēl! Nenosodīt šo nelieti? Ko jūs! Kā tas iespējams?! Mēs visus nosodām pa labi, pa kreisi – gan Putinu, gan patriarhu, gan savus priekšniekus, un ko tik nenosodām... Visi ir slikti – es vienīgais esmu labs.
Tā kā askētika pasaulē dzīvojošajiem ir pilnīgi nepieciešama. Taču atkārtošu vēlreiz: vissvarīgākajam virzienam jābūt tieši savas dvēseles uzmanīšanai.
Taču askētika saka arī ko citu: protams, dvēsele nepastāv atsevišķi no ķermeņa. Pat tauta saka: "Pilns vēders ir kurls pret mācībām". Bet ko saka askētika? - "Pilns vēders ir kurls pret lūgšanu". Tāpēc – jā, ir vajadzīga arī atturība miesā. Tāpēc arī ir iedibināti gavēņi. Un tādā mērā, uz ko tu esi spējīgs, tev tomēr tie jāievēro. Izrādās, šīs, pilnīgi ķermeniskās, lietas var tev palīdzēt... var patiešām palīdzēt gan lūgšanā, gan attiecībās ar draugiem un visiem citiem cilvēkiem, gan darbā – visur. Tā kā vajadzīgs ir gan viens, gan otrs – gan gara, gan ķermeņa vingrināšana. Askētika ir domāta pasaulē dzīvojošajiem.


– Aleksej Iļjič, bet kas ir primārs – gars vai ķermenis? Jeb te ir gara un ķermeņa harmonija?

 

– Protams, garīgais aspekts. Taču – kādā nozīmē? Lūk, kas par lietu: kamēr cilvēks par ticību gandrīz neko nezina, gandrīz neko nesaprot, viņam, protams, vispirms vajag atturēties no ārējā – es teiktu, no grēkiem tikumiskajā jomā: nezodz, nenogalini – te jau nav pat, ko runāt, bet arī  - nepārēdies, nepiemāni utt.  Ar šo, ārējo, vajag sākt. Un pēc tam, protams, pāriet – jo ātrāk, jo labāk -  pie "iekšējā": uzmanīt sevi, lai nenosodītu, nevēlētu ļaunu, neapskaustu utt.  Lūk, visa askētika pasaulē dzīvojošajiem. Tā ir vienkārša, taču tālu ne vienkārša: pateikt viegli – bet pamēģini nepārēsties Pashas  pirmajā dienā!


– Svētītājs Teofans Vientuļnieks savos sacerējumos izmantoja analoģijas no psiholoģijas, uzskatīja, ka psiholoģiju vajag zināt. Ļoti daudzi, tajā skaitā arī ticīgi ļaudis, vēršas pēc palīdzības pie psihologa. Kāda ir jūsu attieksme pret to?


– Es jums teikšu tā: viss ir atkarīgs no cilvēka, pie kura mēs ejam. Tāpat kā garīgie tēvi mēdz būt dažādi, tāpat arī psihologi mēdz būt dažādi. Arī skolotāji mēdz būt dažādi. Nesen stāstīja par vienu garīgo tēvu: pie viņa atnāk jaunlaulātie, viņš skatās uz tiem un saka" "Bet es neredzu uz jums kroņus" - "Batjuška, bet mēs esam salaulājušies!"  - "Bet es kroņus neredzu – pārlaulājieties!" Negribu nosaukt viņa vārdu... Iedomājieties, līdz kam var nonākt! Kad man to pastāstīja, es atcerējos es atcerējos satriecošos svētītāja Ignātija (Brjančaņinova) vārdus: "Dvēseli pazudinošs tēlojums un visbēdīgākā komēdija - "stareci", kuri iztēlojas par senajiem svētajiem stareciem, lai gan tiem nav viņu garīgo dāvanu!" Iedomājieties tikai: "Bet es neredzu!" Bet jaunie bailēs: gaišredzīgais!   Un, kā vienmēr, šis pievīlums noved pie absurda: "Pārlaulājieties!" Nekas tāds nav ne dzirdēts, ne redzēts.


Arī psihologi mēdz būt ļoti dažādi. Tam vajag pieiet tam ar lielu piesardzību. Vārds ,,psihologs”  vēl neko nenozīmē. Tāpat, kā vārds "garīgais tēvs"  («духовник»), starp citu. Sirdsskaidrais Jānis Pakāpnieks raksta: pirms nodoties kāda vadībai,  uzzini, izpēti... – viņš uzskaita daudz ko – rūpīgi iepazīsties... saka pat tā: pārbaudi šo garīgo padomdevēju, lai tu ostas vietā neuzskrietu akmeņiem un nepiedzīvotu pilnīgu kuģa bojāeju.


– Kā saprast - "pārbaudi"?

 

– Es nezinu, ko bija domājis sirdsskaidrais, bet var domāt, lūk ko: paskaties, vai viņš ir pazīstams – tas ir pats galvenais, pirmais! – ar svēto tēvu mācību par garīgās dzīves jautājumiem. Un te ir ļoti daudz jautājumu. Bet svētais Pēteris Damaskietis, zināt, kā brīdināja? Viņš saka skaidri: "Cik lielu kaitējumu esmu saņēmis no nepieredzējušiem padomdevējiem!"


Bet cilvēkam, kurš interesējas, lasa, piemēram, garīgo literatūru, rodas daudz jautājumu, "Batjuška, kā lai lūdzas?" Jūs sakāt: "lūgties" – bet kā lūgties? Ko tas nozīmē – lūgties?" Uzreiz jautājums – ļoti vienkāršs. Un jautājumu ir daudz.


– Šodien ir ļoti populāras grāmatas, īpaši tulkotas no grieķu valodas, par stareciem – svētcīnītājiem, isihastiem – gandrīz katrā baznīcas grāmatu galdā. Jūs esat domājis par to, kāpēc šīs grāmatas ir tik populāras? Kāpēc tā aizrauj tajās aprakstītie varoņdarbi un brīnumi?

 

–  Tā nav jauna parādība. Atceraties, kas bija šķelšanās iemesls pie mums XVII gadsimtā? Patriarha Nikona aizraušanās ar Grieķiju. Darīsim visu pēc grieķu paraduma! Krustu metat ar diviem pirkstiem – nu metiet, Dieva dēļ, ar diviem! Nē: grieķi ar trim – mums arī tāpat jādara. Arī tagad atkārtojas tā pati visa grieķiskā mīlēšana, pat ārējās formās.  Aizbrauca uz Atonu, atgriezās – un jau galvā grieķu skufija. Un skatās: ja starecs no Atona, tātad – īpašs! Tur ir brīnišķīgi stareci. Es, piemēram, nopirku Efraima (Moratisa) (Ефрем Мораитис)  grāmatiņu – cik labus garīgus padomus viņš sniedz! Vai, piemēram, Jāzeps – ne Isihasts, bet Jāzeps Vatopēdietis (Иосиф Ватопедский) – vienkārši apbrīnojami!


Taču ir arī tādi, kuri dod tādus padomus, ka rokas vien jānoplāta!.. Lūk, kāds raksta par sevi: "Es varu vienas ieelpas – izelpas laikā izsacīt Jēzus lūgšanu 100 – 200 reižu"... Un to viņš māca jaunam cilvēkam, kurš tikko kā atnācis pie stareca! Viņam uzreiz tiek dots milzīgs nolikums ar 14 000 lūgšanu vienā naktī! Bet ko raksta mūsu pieredzējušākie tēvi Ignātijs, Teofans? - "Vispirms simts lūgšanas, tad atpūties, jo mūsu prāts nav pielāgojies tam. Vajag būt ļoti piesardzīgam”.  Vēl šim grieķu ,,starecam”  ir tāds padoms: "vajag izsacīt lūgšanu ātri, ātri", tā ka šis jaunais cilvēks stundas laikā lūgšanu atkārtoja 3600 reižu. Pamēģiniet! Tas nozīmē sekundē viena lūgšana!.. 

 

– Jums var iebilst: jūs taču pats teicāt: ,,treniņš” – lūk, jums arī treniņš.

 

– Ja es pieiešu pie klavierēm un sākšu trenēties – ta – ta – ta – ta... Trenējies, cik gribi, tā tu spēlēt neiemācīsies! Lai iemācītos, vajag pakāpeniski: kur ir tas do diezs? – eh, atkal netrāpīju... Pakāpeniski – lūk, kā vajag! Lūk, ko nozīmē treniņš. Bet pakāpeniski es nonākšu līdz tam, ka varēšu spēlēt, neskatoties uz taustiņiem.


Ātra svētu vārdu izrunāšana bez apjēgas  ir ļoti bīstama!


Šis ātrums, starp citu, ir ļoti briesmīga lieta: jau ļoti sen ir atklāts, ka ļoti ātra, bez apjēgas (jo ātri nav iespējams apjēgt) tādu, es teiktu, svētu vārdu izsacīšana, izrādās, spēcīgi iedarbojas uz cilvēka psihi. Turklāt tādā veidā: cilvēkam tiek uzbudināti noteikti smadzeņu centri, un viņš sāk sajust kaut kādus saldus pārdzīvojumus.   Mantras jogā tieši tā tiek skaitītas. Tieši tā! Ja tu daudzu gadu garumā nemitīgi atkārtosi šo mantru, šos buramvārdus, kuru jēgu cilvēks bieži vien pat nezina, galvenais – skaitīt nepārtraukti un ilgstoši, - tad drīz vien nonāksi samadhas stāvoklī.  Un, lūk, tas starecs, par kuru es runāju, izdarīja atklājumu – ak, vai, pēc tūkstoš gadiem: jaunajam cilvēkam, kad viņš bija paveicis 14 tūkstošus lūgšanu, parādījās gan saldums kaklā un uz mēles, gan svētlaimes jūtas – par ko viņš arī starecam pastāstīja. Bet starecs sajūsmā: "Es tev parādīšu vēl vairāk. Es varu izsacīt lūgšanu  100 – 200 reižu vienas ieelpas – izelpas laikā".  Pie kā tas viss novedīs? Jo nav iespējams, izsakot lūgšanu milzīgā ātrumā, saglabāt uzmanību. Bet katru Jēzus lūgšanu vajag izsacīt ar uzmanību, nesteidzīgi, lai nekļūtu izklaidīgs. Pamani izklaidību – pagaidi, ieturi nelielu pauzi. Tāpēc simts lūgšanām – pusstunda. Bet te – stundas laikā trīs ar pusi tūkstoši!


Lūk, ar psiholoģiju ir tāpat. Tagad daudzi psihologi aizraujas ar dažādām hinduisma receptēm, jogu vai ar kaut kādām rietumu metodēm. Un ir ļoti maz psihologu, kuri studē svēto tēvu pieredzi, bet svētie tēvi patiesi bija psihologi – augstākajā pakāpē. Lasi Jāni Pakāpnieku, Īzaku Sīrieti – un tevi vienkārši satriec viņu prāts. Mani personīgi visvairāk satriec viņu prāts – vienkārši apbrīnojams. Lūk, kur ir psiholoģija!


Diemžēl mūsu skolās studē rietumu psiholoģiju, visādas hinduistu lietiņas, uz kuru pamata sāk cilvēkiem dot padomus. Bet rezultātā – nelaime.


– Aleksej Iļjič, jūs reiz sacījāt: "Katrs cilvēks dzīvo viņam vislabākajā laikā, raugoties no mūžības skatu punkta". Taču cilvēki visbiežāk dzīvo vai nu vakarējā dienā, vai nākotnē, domājot: kas būs rīt? Kā cīnīties ar šādu stāvokli? Kā iemācīties dzīvot šodien?

 

– Evaņģēlijā ir tādi vārdi: "Katrai dienai pietiek savu pašas rūpju" (Mt. 6: 34). Neraizējieties par rītdienu. Neraizējieties ne tajā nozīmē, ka neko nevajag darīt. Neraizējieties – tas ir, nedomājiet, nezīlējiet. Vajag risināt problēmas – jā, risiniet. Bet neminiet, nezīlējiet, kas būs, kas nebūs. Kādu satriecošu domu mēs atrodam pie svētajiem tēviem: cilvēki, tajā skaitā arī ticīgi, neizmērojami vairāk cieš no bēdu gaidīšanas, nekā no pašām bēdām. "Ka tik kaut kas nenotiktu!"; "Ak, skatieties: tur karš, tur šauj! Tur nogalina! Kas būs?! Kas notiks rītu?!" "Katrai dienai pietiek savu pašas rūpju" Ko tu zīlē? Kāda ir Dieva griba pie katra cilvēka? Tā, lai viņš rīkotos saprātīgi un pēc sirdsapziņas. Tā, lūk, būs Dieva griba, un esi mierīgs. Bet kad mēs sākam minēt, sākam sacerēt visādas fantāzijas, tad mēs mokām sevi. Bet Dievs ir Mīlestība, un Viņš brīdina: "Nu nemokiet sevi! Nu ko jūs darāt? Katrai dienai pietiek savu rūpju. Dariet to, kas nepieciešams, bet tālāk viss nokārtosies". Ja jūs šodien dzīvosiet pēc Dieva gribas, tad arī tālāk jūsu dzīve ritēs labklājīgi. Bet, ja sāksiet minēt un sapņot, tad paši sevi sodīsiet.


– Jūs tikko sacījāt: "Dievs ir Mīlestība". Bet neticīgie cilvēki, bet reizēm arī ticīgie, uzdod jautājumu: tad kāpēc vispār vajag cīnīties ar grēkiem? Tas varbūt ir ļoti muļķīgs jautājums, bet es to uzdošu.

 

– Ja vaicā, tātad vajag atbildēt. Cilvēki nezina, kas ir grēks, tāpēc arī šāds jautājums. Es paskaidrošu ļoti vienkārši. Redzat, te ir dēlis. Tajā iedzītas naglas – galviņas apakšā, asais gals uz augšu. Māte saka: "Dēliņ, meitiņ, nestaigājiet pa naglām – stipri sevi savainosiet". - "Nu ko, tu, mamm`!" – un – viens – divi – naglai virsū. Dieva baušļi nav nekas cits, ka brīdinājums cilvēkam par to, kas viņam var nodarīt kaitējumu. Pareizticībā par grēku tiek saukta anomija – tas ir, nelikumība, likuma pārkāpšana. Kāda likuma? Ne jau juridiska – ne tā, ka Dievs kaut ko būtu teicis, bet – savas dabas likuma pārkāpšana. Nedrīkst staigāt pa naglām, nedrīkst dzert skābi ūdens vietā, nedrīkst sēdēt uz sakaitētas plīts. Lūk, kas ir grēks: nekas cits, kā kaitējums sev pašam – vairāk nekas. Nedrīkst lēkt no piektā stāva. Kāds jums teiks: "Kāda starpība – ar liftu vai brīvā lidojumā? Kāpēc jums vajadzīgs lifts?! "Izpletiet spārnus  un lidojiet kā putniņš". Un kas tad būs? Lūk, kas ir grēks.


Nesaprot, ka grēks – tas nav noziegums pret kaut kādu likumu, it kā Dievs būtu izdevis tādu kā "valsts domes" likumu – nekā tamlīdzīga. Viss ir iekārots saskaņā ar garīgās dzīves likumiem – garīgās dzīves dievišķajiem likumiem, un Dievs tikai brīdina: nenosodi, neapmelo, neapskaud – sev nodarīsi kaitējumu. Nezodz – sev atnesīsi ļaunumu.


Grēks – tā ir savas dabas likuma pārkāpšana, kaitējums sev pašam.


Katrs grēks ir kaitējums sev pašam. Un katrs grēks ir bumerangs. Ja es to vēršu pret cilvēku, tas atgriežas pie manis – es nezinu, vai tas trāpīs viņam, vai nē, bet es dabūšu, kā nākas. Un tad būs skaidra atbilde uz šo jautājumu.


– Bet ja jums mēģinās iebilst, sakot: saprotams, ka uz adatām apsēsties ir sāpīgi un lidošanai no piektā stāva ir letāls iznākums; bet kāds tur tāds, ja apēd trīs saldējumus? Vai aiziet uz kino? Kāds tur ļaunums? Vai tad uz kino vairs nevarēs aiziet?

 

– Lieta, lūk, kāda: cilvēki nesaprot, ka ir indes, kuras iedarbojas pakāpeniski, un, jo vairāk cilvēks tās lieto, jo vairāk tās viņā beigu beigās uzkrājas – un "ar svētiem dusu dod". Labi vēl, ja ar svētiem, nevis ar grēciniekiem.


Kad tu ēd vairāk, kā vajadzīgs, ko tu nodari savam organismam? Sirdsskaidrajam Jānim Pravietim, Barsanufija Lielā svētcīņas līdzbiedram, ir brīnišķīga frāze: "Visveselīgākais ēdiens, ja to ēd līdz sātam, kļūst kaitīgs". Es pat biju pārsteigts un pārlasīju: līdz sātam. Dažkārt saka: ēd līdz sātam, bet nepārēdies. Bet viņš: ja to ēd līdz sātam, kļūst kaitīgs. Un tā ir taisnība.  Kā dabā iekārtots? – Viss ar rezervi. Arī sātu mums daba dod ar rezervi – katram gadījumam. Tāpēc – kad mēs esam paēduši līdz sātam, mēs jau esam apēduši par daudz. Un visā, par ko Baznīca saka : "To nevajag darīt" vajag ieklausīties un to saprast.  Un, ja padomāsim, tad arī sapratīsim. Lūk, es aizgāju uz kino – labi. Taču tur tādas lietiņas rāda, ka viss esmu nosvīdis. Tad, ko – grēks? Bet kāds grēks? – Pats sevi spīdzinu.


– Kā tam, kurš tikko kā pārkāpis dievnama slieksni un sācis atklāt sev lūgšanas pasauli, Liturģijas pasauli, nepārcensties? Kā ievērot, teiksim tā,  mēru garīgajā dzīvē?

 

Neuzstādiet sev uzdevumus, kuri pārsniedz jūsu spēkus – reālos spēkus, nevis iedomātos.

 

– Uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt, tas ir pārāk vispārējs. Ar katru konkrētu cilvēku jārunā par kādām konkrētām lietām. Vislabākais – nestādīt sev uzdevumus, kuri pārsniedz tavus spēkus. Reālos, nevis iedomātos, šķietamos. Man ļoti patīk grāmata par igumeni Arsēniju – par darbību bez sapņošanas (о немечтательном делании). Mēs ļoti bieži sākam sapņot. Un neofīti samērā bieži uzreiz uzsāk visstingrāko gavēni – visu pēc kanoniem un Reglamenta, kas tika sastādīts klosteriem. Bet vēl briesmīgāk, ja viņš sāk arī savu sievu (vai sieva savu vīru) sāk piespiest  - tas bieži beidzas ar ģimenes iziršanu. "Viss, kas pār mēram, ir no velna" – brīnišķīgs svēto tēvu izteikums. Tāpat arī te: it visā nepieciešams ievērot mēru.


– Aleksej Iļjič, liels paldies jums.
 
– Lai Dievs dod. Visu labu.


www.pravoslavie.ru

2016.g.14.jūnijā

 

© 2009 - 2017 BIBLOS