Optinas klostera stareci par gavēni

 

Cilvēki, kuri dzīvo pasaulē, bieži ir neizpratnē: kā gavēt, ja kolēģi vai mājinieki negavē, ja jāstrādā pilnu darba dienu, ja nomāc slimības un nespēks, nogurums un stress? Optinas klostera pēdējie stareci saviem garīgajiem bērniem sniedza daudz pamācību par gavēni un atturību.

Sirdsskaidrais Ambrozijs (+1891.g.; piemiņa 10./23. oktobrī) par gavēnirakstīja: "Par nepieciešamību ievērot gavēņus mēs varam lasīt Evaņģēlijā, pirmkārt, paša Kunga piemērā, kurš četrdesmit dienas gavēja tuksnesī, kaut arī Viņš bija Dievs un Viņam nebija vajadzības to darīt. Otrkārt, kad mācekļi jautāja, kāpēc viņi nevarēja no cilvēka izdzīt ļauno garu, Kungs tiem atbildēja: "Jūsu neticības dēļ," - un pēc tam  piebilda: "Šī suga nevar iziet citādi kā vien ar lūgšanu un gavēšanu" (Mk 9:29).

 

Turklāt Evaņģēlijs norāda uz to, ka mums jāievēro gavēnis trešdienās un piektdienās, jo trešdien Kungs tika nodots krustā sišanai, bet piektdien Viņš tika krustā sists.

 

Vai gavēnis nekaitē veselībai?


Starecs Ambrozijs skaidroja, kāpēc gavēnī mums jāatturas no dzīvnieku izcelsmes produktiem jeb negavēņa ēdiena: "Dzīvnieku izcelsmes produkti nav nešķīsti. Tie cilvēku nesagāna, bet uzbaro miesu. Svētais apustulis Pāvils saka: "Kaut arī ārējais cilvēks mūsos iznīkst, iekšējais - atjaunojas no dienas dienā" (2 Kor 4:16). Par ārējo cilvēku viņš nosauca miesu, par iekšējo - dvēseli."

 

Sirdsskaidrais Barsonufijs (+1913.g.; piemiņa 1/14. aprīlī) teica: "Pareizs ir sakāmvārds: Jo vairāk ēd, jo vairāk gribas." Ja mēs, darot kādu darbu vai lūdzoties, vien remdējam izsalkumu un slāpes, tad ēdiens mūs neatrauj no mūsu nodarbošanās. To es pats esmu pārbaudījis. Bet, ja mēs izdabājam miesai, tad tās vajadzības pieaug tik strauji, ka tās apspiež jebkādu garīgu dvēseles kustību."

 

Starecs Ambrozijs mācīja: „Saprotams, cita lieta, ja kāds neievēro gavēni slimības vai miesas nespēka dēļ. Bet veselus cilvēkus gavēnis dara veselākus, turklāt viņi mēdz būt ilgmūžīgāki, kaut arī ārēji var šķist izkāmējuši. Gavēnī un atturībā miesa tā nedumpojas, miegs tā nemācas virsū, tukšas domas mazāk lien galvā un garīgas grāmatas labprātāk lasās un labāk izprotamas."

 

Arī sirdsskaidrais Barsonufijs saviem garīgajiem bērniem skaidroja: "Kunga baušļi nav smagi. Pareizticīgā Baznīca nav mūsu pamāte, bet labā, mīlošā māmuļa. Viņa mums, piemēram, nosaka ievērot mērenu gavēni, un tas ne mazākā mērā nekaitē veselībai, bet, tieši otrādi, to saglabā. Arī labi ārsti, pat neticīgi, tagad apgalvo, ka ir kaitīgi pastāvīgi lietot uzturā gaļu, ik pa laikam nepieciešama augu barība, citiem vārdiem, viņi iesaka gavēni. Tagad Maskavā un citās lielās pilsētās tiek atvērtas veģetārās ēdnīcas, lai kuņģis var atpūsties no gaļas, jo no nemitīgas gaļas ēšanas rodas visādas slimības."

 

Vai slimniekam ir jāgavē?

Mēdz būt gadījumi, kad slimniekiem gavēnis ir ne­vis kaitīgs, bet derīgs. Starecs Barsonufijs minēja piemēru no savas garīdznieka prakses, kad kāda pastāvīgi vārgstoša sieviete neievēroja gavēņus, baidoties pasliktināt savu veselības stāvokli un pat nomirt. Bet, kad pēc stareca ieteikuma sāka ievērot Baznīcas gavēņus, iņa pilnībā izveseļojās.


Kādam saslimušam garīgajam bērnam, kurš negribēja pārkāpt gavēni, starecs Ambrozijs atbildēja: Ja jūsu sirdsapziņa, kaut slimības dēļ, nepiekrīt gavēnī ēst negavēņa ēdienu, tad nevajag noniecināt un būt varmācīgam pret savu sirdsapziņu. Dzīvnieku izcelsmes produkti nevar izārstēt, tāpēc vēlāk būsiet samulsis, ka esat rīkojies pret savu sirdsapziņu. Labāk izvēlieties no gavēņa ēdieniem tos, kas ir barojoši un jūsu kuņģim vieglāk sagremojami."


Tomēr slimības un kaites dažādiem cilvēkiem atšķiras, dažos gadījumos sevi var ierobežot, bet citos labāk nepārkāpt ārsta norādījumus. Tādu vai citādu produktu neēšana nedrīkst būt pašmērķis. Gavēnis domāts veselajiem, bet slimajiem pati slimība jau ir gavēnis. Parasti no gavēņa atbrīvoti slimnieki, grūtnieces un mazi bērni.


Optinas stareci nesniedza kopīgas rekomendācijas visiem slimniekiem, bet ieteica rīkoties saprātīgi, ikvienam rēķinoties ar saviem miesas spēkiem un slimības īpatnībām.

 

Starecs Anatolijs (Zercalovs) (+1894.g.; piemiņa 25. janvārī/7. februārī) kādam garīgajam bērnam rakstīja: "Miesas nespēka dēļ drīksti ēst zivtiņu. Tikai, lūdzu, nevajag dusmoties un arī sliktas domas ilgi neturi."

 

Izpratne par ārējo un iekšējo gavēni

 

Sirdsskaidrais Barsanufijs mācīja: "Gavēnis ir divējāds: ārējais un iekšējais. Pirmais ir atturēšanās no dzīvnieku izcelsmes produktiem, otrais - visu sajūtu, īpaši redzes novēršana no visa nešķīstā un sliktā. Abi gavēņi ir nesaraujami saistīti viens ar otru. Daži cilvēki visu uzmanību pievērš tikai ārējam gavēnim, galīgi neizprotot iekšējo.

 

Piemēram, cilvēks dodas kaut kur sabiedrībā, sākas sarunas, kurās vienā laidā notiek tuvāko nosodīšana. Viņš aktīvi piedalās un laupa daudz goda tuvākajam. Tad pienāk laiks vakariņām. Viesim tiek piedāvāti negavēņa ēdieni: kotletes, sivēna gaļa utt. Viņš kategoriski atsakās. Saimnieki viņu mēģina pierunāt paēst, sacīdami, ka ne jau tas, kas ieiet mutē, sagāna cilvēku, bet gan tas, kas no tās iziet. "Nē, šajā ziņā esmu stingrs", - viņš paziņo, it nemaz neapzinoties, ka nosodot tuvāko, viņš gavēni jau ir pārkāpis un pat pilnībā iznīcinājis."

 

Ir arī tādas situācijas, kad mēs nevaram pilnībā ievērot gavēni, piemēram, ceļojuma laikā. Kad ceļojam, mēs dzīvojam īpašos, no mums neatkarīgos apstākļos. Kaut arī, ja ceļojums nav ilgstošs un ir iespēja paēst gavēņa ēdienu, tad no dzīvnieku izcelsmes produktiem pienākas atturēties.

 

Sirdsskaidrais Ambrozijs brīdināja no neapdomīgas gavēšanas, kad cilvēks, kurš nekad agrāk nav gavējis, iespējams, godkāres dēmona sakūdīts, uzņemas pārmērīgu gavēni:"Reiz mums bija tāds neapdomīgas gavēšanas piemērs. Kāds muižnieks, kurš bija pieradis pie liegi bezrūpīgas dzīves, pēkšņi sagribēja ieturēt stingru gavēni: visu Lielā gavēņa laiku viņš lika berzt kaņepju sēklas, kuras ēda ar kvasu, un šādas straujas pārmaiņas dēļ tā sabojāja kuņģi, ka ārsti veselu gadu nevarēja viņu izārstēt. Baznīcas tēvi māca, ka mums jānonāvē nevis miesa, bet kaislības."

 

Gavēnis nav mērķis, bet līdzeklis

 

Atturēšanās no dzīvnieku izcelsmes produktiem ir tikai lietas ārējā puse. Sirdsskaidrais Ļevs (+1841.g.; piemiņa 11./24. oktobrī) neatzina tos, kas, atmetot saprātīgu mērenību, nodevās pārmērīgiem miesas varoņdarbiem, itin kā cerot glābties vienīgi ar tiem: "Es neapšaubu atturību, tai vienmēr ir savas iespējas, tomēr tās būtība un spēks nav neēšanā, bet, ka tā izskauž no sirds visu ļaunatminību un tamlīdzīgas kaislības. Lūk, patiesais gavēnis, kādu Kungs visvairāk no mums prasa."


Arī starecs Barsonufijs atgādināja: "Ja gavēni nepavada lūgšana un garīgais darbs, tam nav tikpat kā nekādas vērtības. Gavēnis nav mērķis, bet līdzeklis, kas atvieglina lūgšanu un garīgo pilnveidošanos."

 

Sirdsskaidrais Anatolijs (Zercalovs) rakstīja: "Neest maizi un nedzert ūdeni vai vēl ko citu -  tas vēl nav gavēnis. Jo arī ļaunie gari neēd un nedzer pilnīgi neko, un tomēr tie ir ļauni..."

 

Starecs Nikons (+1931.g.; piemiņa 25. jūnijā / 8. jūlijā) teica: "Patiess gavēnis ir novēršanās no ļauniem darbiem."

 

Sirdsskaidrais Ambrozijs mācīja: "Nepieciešams atturēties ne tikai no dažādiem ēdieniem un dzērieniem, bet no visādām kaislībām: no dusmām un aizkaitinājuma, pārmetumiem un nosodījuma, no slēptas un atklātas uzpūtības, no stūrgalvības un uzstājības nevietā, un tamlīdzīgi."


Agita Rafaēla Stradiņa

"Виноградная лоза" №6 (192)

 

© 2009 - 2017 BIBLOS