Oļesja Nikolajeva
 "Debesu uguns" un citi stāsti

Издательство Сретенского монастыря,
Москва, 2012


Mākonītis


Reiz, kad mans vīrs – tēvs Vladimirs – dežūrēja savā Svētās mocekles Tatjanas baznīcā, pie viņa pienāca sieviete gados ar savu pieaugušo meitu. Abas pēc izskata bija izmocītas un nelaimīgas.


- Batjuška, - viņas teica, - mums mājās ir poltergeists. Pie mums naktīs nāk mirušais vectēvs. Mēs esam nomocījušās. Nerodam sev vietas. Mums ieteica vērsties pie Jums. Iesvētiet, lūdzu, mums dzīvokli.


- Bet kas pie jums tur notiek? Kāpēc jūs domājat, ka tas ir poltergeists? Un ka tas ir tieši vectēvs?


-Bet kurš tad vēl? Kā viņš aizgāja no šīs pasaules, tā viss arī sākās. Vakaros mums virtuvē sāka parādīties pelēks mākonītis. Virmo, virmo virs galda, bet uz nakti – sabiezē un ... smako.


- Smako?

- Nu, jā, Ož. Lai neteiktu, ka smird. Tāda briesmīga smaka. Un ņurd.
- Ko nozīmē "ņurd" ?
- Lamājas, lādas. Nevairās no rupjiem vārdiem. Un viss – vectēva balsī. Kaut skrien uz ielas.
- Vai jūs savu vectēvu kristīgi izvadījāt un apglabājāt?
- Nē, mēs jau pašas uz baznīcu neejam. Viņš bija tāds zaimotājs! Viņš pat paiet vairs nevarēja un runāja arī tik – tikko, bet tādus zaimus pret Dievu izteica! Viņam balss uzreiz kļuva skaļāka. No kurienes tik daudz spēka uzradās? Bet tagad viņš mūs vienkārši dzen ārprātā. Jūs nedomājiet, es pati esmu ārste, nodaļas vadītāja, - teica māte, - bet, kad sāka parādīties mākonis, domāju, ka pamazām jūku prātā, ja jau man sākas halucinācijas. Aizgāju pie savas paziņas – neiroloģijas nodaļas vadītājas, sāku viņai par to stāstīt. Domāju – viņa man izrakstīs kādas tabletes, nozīmēs ārstēšanu… Viņa saka: es aiziešu pie tevis, un mēs paskatīsiemies, kas tas tev tur par mākonīti. Viņa atnāca, bet meitu es aizsūtīju pārnakšņot pie draudzenes. Mēs ar šo nodaļas vadītāju tuvu pusnaktij nosēdāmies virtuvē, bet mākonītis klāt, kā likts: slikti smako, lamājas, grūti pat klausīties! Bet mana paziņa pēkšņi atzīstas: šis mākonītis nav manā kompetencē, jo tas nav tavas psihes auglis, es arī viņu redzēju. Tāpēc te vajadzīgi citi speciālisti. Meita par to nākamajā dienā izdzirdēja un atzinās, ka arī šo mākonīti redzējusi katru nakti, tikai baidījusies par to kādam stāstīt – domājusi, ka viņu iespundēs trakonamā.

- Nu, labi, - teica tēvs Vladimirs, - es aizbraukšu pie jums un iesvētīšu dzīvokli. Pie viena apskatīšu jūsu mākonīti.


Es aizvedu savu vīru uz norādīto adresi. Tikko kā iegājām tīrajā, plašajā dzīvoklī, tā pēkšņi no kakta izleca pretī mazs šunelis un sāka riet naidīgām, spiedzīgām rejām, raujoties iekost kājā un mētājot podrjasņiku pa grīdu no vienas puses uz otru.


- Nāc pie manis, mīlulīt, nāc, pūkainīt! – es noliecos pie sunīša. – Mums mājās ir kaķis, viņš to jūt, tāpēc rej.


Rrrr- vau! – tas naidīgi sacirta zobus, gandrīz trāpot manos pirkstos, kurus es knapi paspēju atraut, un aizelsdamies turpināja neganti riet.


- Čakra, kas ar tevi? – dzīvokļa saimniece viņu maigi uzrunāja. – Neko nevaram saprast: viņa tāda jau no paša rīta. Bet vienmēr bijusi tik mīlīga.
- Lai padomā par savu uzvedību, - meita paņēma viņu rokās un ienesa vannas istabā.


Tikmēr mans vīrs iegāja virtuvē, kur viņu ieveda saimniece, vēloties parādīt, kur tieši parādās šis vectēvs nelabi smakojoša mākonīša, kas neganti lamājās, izskatā.


- Nekas, - viņš uzmundrināja abas apjukušās sievietes. Es iesvētīju žurnālistikas fakultāti un iegāju apslacīt noliktavu ar kasetēm, metāla kārbām un pārējām kino iekārtām; kā uzšļakstīju tām svēto ūdeni un trīs reizes izteicu: "Lai bēg visas ļaunās dēmonu darbības,"- stalažas sabruka un visas metāla kārbas izbira pa visu grīdu. Paši pasniedzēji, kuri tur bija, sacīja: "Acīmredzot tajās bija daudz kā ļauna".  Tā arī jūsu mākonītim mēs liksim bēgt.


Tajā brīdī virtuvē ieskrēja satrakojies klēpja sunītis, kuram nesaprotamā veidā bija izdevies izsprukt no aiztaisītas vannas istabas. Viņa mazajās, it kā jaukajās, melnajās acīs – podziņās – dega naids un niknums. Viņa metās virsū manam vīram, bet sievietes aizšķērsoja tam ceļu, paspēja noķert un aiznesa atpakaļ – uz vannas istabu. Tikai šoreiz vēl arī aizbultēja durvis.


Tēvs Vladimirs nolika uz galda aizlūgumu grāmatu, Evaņģēliju, svētīto eļļu un Kristīšanas svētku ūdeni, sveces, kārbiņu ar oglītēm, un ķērās pie kvēpināmā iedegšanas.


Suns trakoja, gaudoja basā un vaukšķēja. Varēja padomāt, ka tas no klēpja sunīša pārvērties par rotveileru. 
Dzīvokli nācās iesvētīt šīs neprātīgās riešanas pavadībā.


Bet tēvs Vladimirs izlasīja lūgšanas, Evaņģēliju, uzvilka ar eļļu krustus uz četrām sienām un virzījās pa visām telpām ar kvēpināmo, svēto ūdeni un ar valdonīgiem vārdiem: "Lai bēg visas ļaunās dēmonu darbības!" Bagātīgi uzšļakstīja uz nolādētās vietas virs virtuves galda, uz logiem, durvīm, priekšmetiem, sienām, aizkariem, skapjiem, dīvāniem, krēsliem... Pienāca vannas istabas kārta.
Meita atvēra durvis un centās paņemt rokās mīļo dekoratīvo sunīti, bet tas ieķēra viņai pirkstā, izrāvās, drudžaini skraidīja pa dzīvokli, panikā metās uz virtuvi un, kamēr priesteris apšļakstīja nesenā ieļodzījuma vietu, uzlēca uz taburetes, no tās uz virtuves galda un tur, turpinot tikpat smagi un aizrautīgi riet, atstāja čupu un piečurāja.


- Ā-a-a! – šausmās iekliedzās izbiedētās sievietes, ieraudzīdamas to visu blakus iesvētītajai eļļai. Čakra palikusi traka! Ar viņu tā nekad nav noticis, viņa vienmēr bijusi tik tīrīga, piedodiet! Piedodiet! Viņš iemiesojies vectēva - zaimotāja gars! – viņas taisnojās.
Taču sunim arī ar to bija par maz. Tas palecās, pakampa no tēva Vladimira rokām šļakstāmo slotiņu un sāka to rūkdams  plosīt un vāļāt pa grīdu.


Slotiņu kaut kā viņam atņēmām, pašu viņu atkal noķēra, šoreiz gan ne kailām rokām, bet ar halātu, un no jauna ieslodzīja vannas istabā.


Mēs devāmies prom, mierinādami nabaga sievietes, ka māju iesvētīšanas laikā ne tas vien pieredzēts. Gadījies, ka Kristīšanas svētku ūdens, kas sagatavots iesvētīšanai, pēkšņi kļūst verdošs un apšļaksta klātesošos. Ka acīmredzot viņu vectēvs vēl dzīves laikā patiešām būs piesaucis tumšos spēkus. Tā mēdz gadīties...


Pēc divām nedēļām viņas abas – māte ar meitu – ieradās baznīcā pie tēva Vladimira.


- Nu, ko, - kā tur jūsu mākonītis?
- Izgaisis, - viņas paziņoja, - aizgājis. Pat kaut kā neparasti kļuvis bez viņa. Sajūta tāda, it kā mēs vectēvu būtu padzinušas... Bet, lūk, Čakra...
- Kas noticis?
- Metās zem mašīnas. Pati. Izvedām pastaigāties – toreiz, tikko kā Jūs aizgājāt, pagalmā nolaidām zemē. Un pēkšņi viņa izrāvās un, kaklu lauzdama metās prom. Tagad esam palikušas vienas. Viņa mums bija kā bērniņš. Vectēvs droši vien atriebās.
Te tēvs Vladimirs neizturēja un teica:
- Jūsu vectēvs jau sen kapā. Bet jūs uz viņu noveļat visas nelaimes. Atzīstaties pašas – ar ko jūs tajā dzīvoklī esat nodarbojušās? Kāpēc nevainīgu sunīti nosaucāt par Čakru?


Viņas saskatījās un atzinās: "Ne ar ko tādu... Mēs vienkārši vienu reizi, kas tas mākonītis parādījās, uzaicinājām pie sevis ekstrasensus. Viņi ilgi staigāja pa dzīvokli ar kaut kādām nūjiņām un rotējošiem rāmīšiem, kvēpināja vīrakus, bet tā arī galā netika. Bet līdz tam mēs vienkārši vienu reizi izsaucām vectēva garu – lai zinātu, kā viņš tur jūtās. Mums pa rokai bija pagadījusies brošūriņa – palīgs spiritismā. Nolēmām pamēģināt. Tikai vienu reizīti. Viņš jau gan pats arī bija neapmierināts. Kā iesaucās: "Skrandainās lupatlases,  es jūs ...!"


Un nu? Iznāk, ka viņš savu solījumu izpildīja.

 

 

© 2009 - 2017 BIBLOS