Oļesja Nikolajeva
 "Debesu uguns" un citi stāsti

Издательство Сретенского монастыря,
Москва, 2012 .

Lietus pavēlnieks


Par arhimandrītu Serafimu (Tjapočkinu) stāsta tādu atgadījumu.


Arhimandrīts Serafims (Tjapočkins) kalpoja Belgorodas apgabala ciemā ar nosaukumu – Rakitnoje. Baznīcas vadība viņu nosūtīja uz šejieni pēc daudziem nometnēs pavadītiem gadiem, kuri viņa izskatu bija pārvērtuši līdz nepazīšanai. Kad viņš atgriezās mājās, savā dzimtajā Dņepropetrovskā, viņu nepazina miesīgā māte.


Baznīca Rakitnā, kad viņš tur ieradās, bija bēdīgā stāvoklī – pietiek pateikt, ka milzīgajā kupolā bija caurums un sniegs krita uz altārgaldu un upurgaldu, kad tēvs Serafims kalpoja liturģiju.


Tomēr ar viņa svētcīnītāja pūlēm, lūgšanām un Dieva palīdzību draudzes dzīve šeit sāka atdzimt, un drīz vien izremontētais un restaurētais dievnams pildījās cilvēkiem – gan draudzes locekļiem, gan svētceļniekiem, kuri brauca šurp no visām valsts malām un godāja tēvu Serafimu kā starecu.


Ir daudz stāstu par viņa lūgšanu brīnumaino spēku, par žēlastības spēku, kas nāca no viņa, par gaišredzību, žēlsirdību un mīlestību. Viņš izdziedināja neārstējamas slimības, mierināja izmisušos, pievērsa Kungam neticīgos, izdzina ļaunos garus...


Tēva Serafima kalpošana iekrita bezdievīgās varas laikos, kas, redzot tādu uzplaukumu un ļaužu pieplūdumu viņa baznīcā, lika šķēršļus kā viņam pašam ar līdzkalpotājiem, tā arī svētceļniekiem: reizēm tos aizturēja milicija vai biedēja attiecīgos varas orgānos noinstruētas vietējās bandas.


Batjuškam mieru nelika gan pilnvarotais, gan vietējā administrācija, uzbrūkot viņam ar visu savu ideoloģisko fronti, bet īpaši dedzīgi ar viņu cīnījās partijas apgabala komitejas sekretārs. Tomēr tēvs Serafims to visu pacieta augstsirdīgi. Kad kāds no draudzes locekļiem ierunājās par bezdievīgo padomju varu, starecs maigi atbildēja:
- Tas ir Dieva pieļāvums. Labāk parunāsim par garīgām lietām...


Lūk, vasarā, šķiet, tas bija 1972.gads, zemi piemeklēja ilgs, briesmīgs karstums un sausums. Lietus nebija lijis vairāk kā mēnesi, viss bija izdedzis, raža gāja bojā. Bet apgabala sekretāram tas draudēja ne vien ar stingro rājienu, bet vispār ar padzīšanu no ieņemamā amata, par ko viņš, protams, ļoti baidījās.


Tieši tādā smacējoši svelmainā naktī tēvs Serafims dzird, kā kāds klauvē pie viņa mājiņas durvīm.


Viņš atvēra durvis, bet tur stāv apgabala sekretārs, trīc, pielicis pirkstu pie lūpām: sak`, klusu, tss! – biedri svētais tēvs Serafim, es pie Jums slepeni ļoti svarīgā valsts lietā.


Tēvs Serafims viņu ielaida. Bet sekretārs saka tā lūdzoši:


- Svētais tēvs, sausums, raža iet bojā! Palūdzieties, lai uznāktu lietus!


Un pat neveikli paklanījās priesterim.


Nākamajā rītā pēc liturģijas tēvs Serafims noturēja lielu krusta gājienu – uz tīrumiem, kur nokalpoja aizlūgumu ar ūdens iesvētīšanu, lūdzot Kungam, lai Viņš neļauj iet bojā sējumiem un saglabā ražu.


Tikko viņš bija paspējis pārkāpt savas mājiņas slieksnim, tā debesīs saradās mākoņi un sāka līt lietus.


Tas lija veselu dienu un veselu nakti, un vēl vienu dienu un nakti, un nedēļu, un divas. Vārpas jau sāka melnēt no ūdens, bet lietus arvien vēl lija. Tā jau visa raža varēja sapūt, bet apgabala sekretāru par to padzīs no viņa vietas ar žagaru slotu.


Un atkal kādu nakti pie tēva Serafima durvīm bija dzirdama klauvēšana.


Un atkal uz sliekšņa stāv izmirkušais un nožēlojamais sekretārs.


-Tēvs Serafim, paldies Jums, protams, par Jūsu pūlēm, par lietu, bet kā lai tagad to apstādina? Sak`, nu jau pietiek, paldies Dievam! Varbūt Jūs atkal tur pasignalizējat uz augšu, lai paspētu novākt ražu, sienu nopļaut, zārdus izžāvēt? Aizlieciet kādu vārdiņu!


Tēvs Serafims nākamajā rītā pēc liturģijas nokalpoja aizlūgumu, un debesīs iemirdzējās saule, pļavas izžuva, un iestājās skaidrs, mierīgs laiks. 

© 2009 - 2017 BIBLOS