Oļesja Nikolajeva
 "Debesu uguns" un citi stāsti

Издательство Сретенского монастыря,
Москва, 2012 .

 

Dieniņas divas – trīs


Mans tuvs draugs, bērnu rakstnieks Genādijs Sņegirevs vēl padomju laikā bieži brauca uz Rakitnoje pie arhimandrīta Serafima (Tjapočkina). Starecs viņu ļoti mīlēja un, kad aicināja uz maltīti savā mājiņā, vienmēr sēdināja sev blakus.


Tā, lūk, Sņegirevi paviesojās, palūdzās, izsūdzēja grēkus, saņēma Dievmielastu pie tēva Serafima un posās mājup.


Tatjana, Genādija sieva, speciāli brauca ar grabošu autobusu uz piecdesmit kilometrus attālo Belgorodu, izstāvēja rindu pie kases un nopirka biļetes uz Maskavu.


Atgriezās Rakitnā, jau iepriekš norunāja ar taksistu, ka viņš aizvedīs viņus līdz vilcienam, savāca mantas, atvadījās no saimnieces, pie kuras viņi bija īrējuši istabu, atdeva viņai naudu, kas vēl bija palikusi, un Sņegirevi devās ceļā.


Mantas atstājuši mašīnā, iegāja pie stareca Serafima pēc svētības ceļam. Bet viņš tiem saka:
- Jums nevajadzētu šodien braukt!
- Bet kā tad tā, - iesaucās Tatjana, - tēvs Serafim, mums jau ir gan biļetes, gan "taksis", gan mantas – viss, viss!
- Nē, - starecs pašūpoja galvu, - labāk brauciet pēc dieniņām divām – trim. Padzīvojiet vēl te.
- Ai, tēvs Serafim, mums arī naudas vairs nav, un Maskavā darbi gaida. Labāk svētījiet – mēs brauksim! Esam jau noskaņojušies. Mājās visus brīdinājām.
- Pēc dieniņām, - maigi sacīja starecs un pacēla roku svētībai, -  divām – trim, - viņš atkārtoja, viegliņām iesitot Tatjanai ar trim pirkstiem pa pieri, - vai pēc četrām, viņš pārcēla pirkstus un pieskārās krūtīm, - tad Dievs jūs, - viņš pieskārās viņas labajam plecam, - svētīs, - un nolaida pirkstus uz  viņas kreisā pleca.


Nopūtās Sņegirevi, bet neko nepadarīsi – griezās atpakaļ. Atlaida taksistu. Paņēma un izkrāmēja mantas, Tatjana devās uz telegrāfu un palūdza steidzami izsūtīt viņai naudu atpakaļceļam. Bet nākamajā dienā viņa atkal brauca ar grabošo autobusu pēc biļetēm.


"Ir nu gan tēvs Serafims, - viņa domāja, - dzīvo kaut kādā savā garīgajā pasaulē, neko nezina par mūsu reālo dzīvi. Par to visu – darīšanām, rūpēm, naudu. Bet viņš jau ir Dieva Valstībā. Un viņam šķiet, ka visi ir tur. Bet mēs taču pagaidām vēl esam te, uz zemes".


Ar tādām domām viņa aizbrauca uz Belgorodu. Taču jau pie ieejas dzelzceļa stacijā viņa saprata, ka te kaut kas nav kārtībā: ļaužu pūļi pulcējās pie kasēm,  šturmēja stacijas priekšnieka kabinetu, sēdēja uz palodzēm un gulēja tieši uz grīdas.


- Kas noticis?- vaicāja Tatjana.
- Vakar vakarā, izbraucot no Belgorodas saskrējās divi vilcieni – pasažieru un preču. Bojā aizgāja daudzi, bet pārējie –cits reanimācijā, cits vienkārši slimnīcā. Un ceļš uz Maskavu pagaidām slēgts – saka, kas pēc kādām divām – trim dienām tikai atjaunosies normāla satiksme.


Tatjana atgriezās Rakitnoje un pavadīja tur dažas brīnišķīgas dienas, aplūkojot visu apkārt tā, it kā būtu piedzimusi no jauna.   

© 2009 - 2017 BIBLOS