Virspriesteris Georgijs Nejfahs

 

 PAR KAISLĪBĀM UN NOŽĒLU

 

Askēze laicīgajiem cilvēkiem

 

1. Par nožēlu



(“Sv.Jānis Kristītājs”, Rubļovs)

 

“Nožēla ir žēlastības durvis, pa kurām ieejam Dieva žēlastībā, un, izņemot šīs durvis, nav cita ceļa uz žēlastību.”

(Sv. Sīrijas Īzāks)

 

Kristus saviem mācekļiem stāstīja līdzību par to, kā templī iegāja divi cilvēki - viens farizejs, bet otrs - muitnieks (Lk.18:10-14). Kas ir farizejs? Farizejisms bija tā laika jūdaisma virziens, ko raksturoja ļoti stingra reliģisko likumu ievērošana. Vārds “farizejs” nozīmē “attīrītais”, t.i., tāds, kurš īpaši cenšas attīrīt sevi Dieva priekšā. Pareizticībā šāda sevis attīrīšana noved pie svētuma, bet paskatīsimies, kur tas noveda farizejus.

 

Otrs cilvēks bija muitnieks - nodevu savācējs. Ja farizeji sabiedrībā tika uzskatīti par cienījamiem ļaudīm, tad muitnieki gluži pretēji - bija visu nicināmi. Pirmkārt, tādēļ, ka viņi ievāca nodevas par labu Romas valstij, no kuras jūga jūdi vēlējās atbrīvoties, otrkārt, tāpēc, ka viņi paši bija negodīgi un mēdza apkrāpt savus līdztautiešus. Katru reizi pie mājokļu iesvētīšanas mēs lasām Evaņģēliju par muitnieku Caķeju (Lk.19:1-10), kurš bija ieguvis savu bagātību negodīgā ceļā, daudzus apkrāpjot un apvainojot. Pēc tam viņš to nožēloja, sacīdams: “Ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot” (Lk.19:8). No tā mēs varam spriest, ka muitnieki aplaupīja savus tautiešus, ņemdami naudu arī priekš sevis. Protams, ne jau visi bija tādi, taču tāds bija vairākums.


Farizejs lūdzās tā: “Es Tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki - laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divas reizes nedēļā (tāpat kā mums pieņemts gavēt divas reizes nedēļā) un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem” (Lk.18:11-12). “Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” (Lk.18:13). Un Kristus norādīja, ka “viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru” (Lk.18:14).


Šī Kristus līdzība parāda mums nožēlas spēku. Iegāja templī cilvēks, kurš dzīvoja grēcīgu dzīvi, un cilvēks, kurš ārēji dzīvoja taisnīgu dzīvi, taču viens nenožēloja grēkus, bet otrs, grēcinieks, nožēloja un iznāca no tempļa attaisnots, labāks par otru. Ar nožēlu vien viņš apklāja visus savus grēkus, pārspēdams farizeju viņa taisnīgumā. Lai parādītu šīs nožēlas nozīmību un nepieciešamību, Sv. Baznīca velta šim notikumam veselu nedēļu pirms Lielā gavēņa, lai mēs saprastu, ka gavēnis mums ir svarīgs nevis pats par sevi, bet gan svarīgi ir tā garīgie augļi, no kuriem vissvarīgākais ir - nožēla. Pie tam šajā nedēļā mēs negavējam, lai nekļūtu līdzīgi farizejam, kurš ar to lepojās.


Nožēla ir vissvarīgākā pareizticīgā kristieša iezīme, kas mūs no zemes aizved līdz debesīm. Ar nožēlu arī iesākas kristīgā vēsts. “Nožēlojiet grēkus”, sludināja Jānis Kristītājs un par nožēlas apliecinājumu apslacīja cilvēkus ar ūdeni (Mt.3:2,6). “Atgriezieties no grēkiem”, Kristus aicināja no savas pirmās sludināšanas dienas, ”jo Debesu Valstība tuvu klāt pienākusi” (Mt.4:17).


Ar nožēlu viss sākas arī mūsu dzīvē, un šeit, šķiet, it kā viss būtu ļoti vienkārši. Mēs atnākam pie Kristus, atbrīvojamies no dzīves, kurā cilvēks sakrājis sev neizsakāmu daudzumu grēku, pat tādus, ko pats nemaz nav redzējis un pamanījis. Neviens, kam ir tik daudz grēku, nevar aiziet pie Kristus bez nožēlas vien ar savu stingro un uzstājīgo apņemšanos. Pārsteidzoši, taču nožēla izrādās ir vienīgais pamats, uz kā var turēties stipra un nemainīga ticība Kristum un garīgajai dzīvei. Bet ir arī sastopami gadījumi, kad cilvēki pievēršas Dievam pavisam citu nolūku vadīti. Man ļoti bieži savā kalpošanā nācies redzēt, kā tādi cilvēki atkrīt no Baznīcas, un reizēm tas pat notiek pēc vairāku gadu atrašanās tajā.  Ja nav stingra pamata, tad nav arī nekādas noturības. Ēka var sabrukt pat tad, ja tā nostāvējusi vairākus gadus. Mēdz būt, ka cilvēki atnāk uz Baznīcu cerībā saņemt no Dieva zināmu palīdzību savā dzīvē, atnāk, vai nu ciešanu vadīti vai arī alkdami saņemt dziedināšanu, taču, ja tas netiek balstīts uz nožēlu, tad viss ir nenoturīgi un bezcerīgi. Dievs gaida: vai cilvēks nenostāsies uz stingra nožēlas pamata? Un, ja viņš nenostāsies, tad ļoti bieži tas beidzas ar to, ka cilvēks tiek atmests no Baznīcas.


Tātad nožēla ir vienīgais un pareizais ceļš, kas mūsu sirdi var aizvest līdz Kristum. Kad mēs sākam redzēt savus grēkus un tie sāk mūs nospiest, tad mums kļūst nepieciešams Kristus - mums Viņš kļūst nepieciešams kā Glābējs un mēs vēršamies pie Viņa. Ja mēs nejūtam vainu, sirdsapziņas pārmetumus par saviem grēkiem, tad mēs vai nu paliekam neredzīgi un nedzirdīgi pret Kristus sludināto labo vēsti, vai arī, ja mēs vēršamies pie Dieva, tad mūsu ticības stāvoklis nav uzticams.


Tiktāl mums viss būtu vairāk vai mazāk skaidrs. Atnākot pie Kristus, mēs ieraudzījām savu grēku daudzumu, jo dzīve bez Dieva jebkuru cilvēku noved līdz grēkiem. Tā galvenokārt notiek: cilvēks, kas ar patiesu nožēlu atnācis pie Dieva, uzreiz var atmest savus vissmagākos grēkus, jo Dievs viņam devis šādu spēku. Grēki tiek atstāti mūsu vecajā dzīvē - negribas pat tos visus vairs uzskaitīt. Visbiežāk pirmajā grēku nožēlā vai īpaši tad, kad cilvēks pieņem Sv.Kristības sakramentu apzinīgā vecumā, šie grēki pat tiek izdzēsti no atmiņas.


Taču tālāk sākas daudz sarežģītākas lietas, zināmā mērā, noslēpumainas. Šķiet, ja jau ar nožēlu viss sākas, tad ar to visam būtu arī jābeidzas. Nu, nožēloji grēkus, samierinājies ar Dievu, sāki dzīvot Dievam tīkamu dzīvi un viss. Man tā arī teica viens baptists (un ne viens vien tā ir teicis, bet visi sektanti to tā izprot): “Ko jums Dievs tāds ļauns un nemaz nav žēlsirdīgs? Visu laiku viņam vajag dīkt: Dievs apžēlojies, apžēlojies. Tas taču nav pareizi. Viņš tevi jau sen ir apžēlojis. Lūk, pie mums arī viena māsa atnāca un visu laiku raud un raud. Mēs viņai sakām: “Māsa, ko tu raudi? Dievs tevi ir apžēlojis. Aizmirsti un priecājies, viss jau ir izdarīts!” Bet pareizticībā viss nebūt nav tā.


Šodien sprediķī es minēju sv.Gregorija Teologa vārdus: “Tu vēlies uzzināt, cik labāks esi kļuvis,-paskaties, cik sliktāks esi kļuvis”. Tas nozīmē, jo vairāk cilvēks garīgi pieaug un attīstās, nožēla nevis samazinās, bet  pieaug, un, kad mēs to redzam, tad tas nozīmē, ka mēs atrodamies uz pareizā ceļa. Citiem vārdiem, kad mēs apzināmies, ka esam vislielākie grēcinieki, tas nozīmē, ka ejam pareizā virzienā. Savukārt, ja mums šķiet, ka esam kaut ko sasnieguši, ka esam grēkus izlīdzinājuši, ka mums to vairs nav vai arī palikuši tādi pavisam mazi un nenozīmīgi, par kuriem nav vērts raizēties, tad tas nozīmē, ka pietuvojamies bojāejai.


Lūk, tāda dīvaina un ne visiem izprotama lieta, ko ārpus pareizticības ir ļoti grūti saprast, un reizēm pat mēs paši līdz galam to neapzināmies. Ja mēs paskatīsimies uz mūsu rīta un vakara lūgšanu kārtu, tad ieraudzīsim, ka tās visas ir pilnas ar grēku nožēlu. Un, iespējams, kad kārtējo reizi ņemam rokās lūgšanu grāmatu, prātā pazib nodevīga doma: “Atkal divdesmit pieci, it kā taču viss jau nožēlots!” , tādējādi radot iespaidu, ka šīs lūgšanas sastādītas kādiem jauniesācējiem, tiem, kas tikko no savas grēcīgās dzīves pievērsušies Dievam. Bet tagad, ja palūkosimies, kas šīs lūgšanu kārtas ir sastādījis, tad ieraudzīsim vislielāko svēto vīru vārdus, to cilvēku vārdus, kas nodzīvojuši savu dzīvi tā, ka mēs pat tam noticēt nevaram. Mēs lasām viņu dzīvesstāstus un domājam: “Tā nevar būt, tās ir pasakas, sacerējumi”. Mēs ieraudzīsim Vasīlija Lielā vārdu un daudzu citu ievērojamu askētu vārdus. Viņi lūdzās tā, kā mēs sakām (saviem vārdiem), bet viņi šos vārdus attiecināja uz sevi. Patiesi, šie Baznīcas balsti, cilvēki, kas paveikuši mums neiedomājamus garīgos varoņdarbus, uzskatīja sevi ne tikai par zemes, bet arī debesu dzīves necienīgiem (tā mēs lasām Vasīlija Lielā lūgšanā pirms Sv. Vakarēdiena). Tā nebūt nav liekulība. Tā viņi lūdzās Dievam nevis mūsu dēļ, bet gan sevis dēļ. Tās ir tās lūgšanas, ko viņi pienesa no saviem sirds dziļumiem savas celles klusumā. Šeit ir jūtams noslēpums. Kā mums to atklāt un izprast? Sāksim no teorijas.


Reiz sv. Ignātijs Brančaņinovs saņēma vēstuli, kurā kāds bija paudis savas domas un šaubas - šaubas par nožēlas nepieciešamību un domas par tā saucamo “labo cilvēku” glābšanu, kas nepieder pie pareizticīgās Baznīcas. Šeit ir acīmredzama saikne ar iepriekš minēto. Ja mūsu nožēlas sajūta notrulinās, tad sāk šķist, ka dzīvojam it kā ļoti labi. Ir, protams, tādi mazi un viegli grēciņi, bet viss, galvenokārt, ir vairāk vai mazāk labi. Arī citi taču tā dzīvo, pat cilvēki, kas nav pareizticībā, tā dzīvo, un tad neviļus prātā pavīd doma: ”Kāpēc tad mēs esam izredzētie? Mēs tiksim izglābti, bet viņi ne?”


Sv.Ignātijs Brančaņinovs atbildes vēstulē pauž domas un uzskatus, kas nepieder tikai viņam, bet gan visai Baznīcai un kuras daudzkārt izteikuši dažādi svētie tēvi dažādos laikos un vietās. Sv.Ignātijs, savākdams un apkopodams šos izteikumus, raksta: “Kāpēc Jūs ņematies spriest par kristietību, ja šo ticību nemaz nepazīstat?!” Un tālāk viņš turpina visu skaidrot no pašiem pamatiem. Kas ir cilvēks? Cilvēks ir grēkā kritusi būtne, ko Dievs savās dusmās ir atšķīris no Debesu dzīves. Kāds ir mūsu dzīves mērķis uz zemes? Mērķis ir atgūt šo pazaudēto Debesu dzīvi, samierināties ar Dievu un piecelties no savas grēkā krišanas. Kā notiek šī piecelšanās? Kas to paveic? Saviem spēkiem cilvēks to nevar paveikt. Cilvēkam tika dots ļoti ilgs laiks, lai viņš varētu pārliecināties par šīs sevis piecelšanas un samierināšanās ar Dievu neiespējamību. Saprotams, ka samierināties ar Dievu viņš nevar, ja Dievs to nevēlas, bet Dievs ir gatavs samierināties ar cilvēku, ja viņš piecelsies un nostāsies pret savu grēkā kritušo dabu . Un tieši šīs grēkā kritušās cilvēka dabas dziedināšanas dēļ uz zemi tika sūtīts Dieva Dēls, kurš iemiesojās, dzīvoja starp mums, mācīja mūs un mūsu dēļ pārcieta ciešanas un krusta nāvi. Caur Viņa krusta ciešanām un augšāmcelšanos no mirušajiem arī notiek mūsu dziedināšana. Kaut gan tas nebūtu gluži pareizi teikts. Vai mūsu dziedināšanai pietiek tikai ar to? Tā nevar sacīt, jo tieši šeit ir to baptistu maldi, par kuriem minējām iepriekš. Viņi teica, ka Kristus augšāmcēlās un mēs esam glābti. Atliek mums tikai Viņam pievienoties un sacīt: “Mēs esam ar Tevi!” un viss.


Kristus augšāmcelšanās mums parāda ceļu pašiem uz savu atjaunošanos. Paver mums ceļu uz to pazaudēto stāvokli, savienību ar Dievu, kurā cilvēks atradās līdz grēkā krišanai. Šeit viens nomaina un seko otram: cilvēkam, kas ir atjaunojis savu dabu pēc grēkā krišanas un samierinājies ar Dievu, atjaunojis savu vienotību ar Viņu, Dievs atkal dāvā nemirstību, kas viņam  tika atņemta kā sods par grēku vai, pareizāk sakot, kā nepieciešamas grēka sekas, lai ļaunums, kas dzīvo cilvēkā, nekļūtu mūžīgs. Ļaunums ir nolemts satrūdēšanai.


Tātad Kristus izpirkšanas upuris, kas tika pienests par mums, ir liela Dieva žēlastības dāvana, kas paver mums ceļu uz Debesu Valstību - tikai ceļu, pa kuru mēs varam iet, turēdamies pie Dieva rokas. Un šis ceļš tad arī ir visa mūsu zemes dzīve.


Zemes dzīve ir tas cietums, kurā cilvēks tika ieslodzīts pēc izdzīšanas no paradīzes. Bet, ja tas ir tā, tad kāda nozīme ir palikt cietumā, ja cilvēkiem pilnībā ir piedots viņu noziegums un visas grēka sekas ir izlīdzinātas? Ja baptistiem būtu taisnība, tad viņiem nekavējoties būtu jātiek parautiem debesīs, tiklīdz viņi ir pienesuši savu pirmo grēku nožēlu un sākuši ticēt Dievam.  Kāpēc viņi ir tik uzbāzīgi? Tāpēc, ka viņiem vairs nav nekāda personīga mērķa, ko varētu atrast dzīvošanai uz zemes. Vienīgais mērķis, ko viņi saredz ir pieķerties un piesūkties kā ērce pie katra cilvēka. Un tas ir tā vietā, lai, kā pareizticīgais cilvēks, savu pirmo uzdevumu, ko Dievs ir devis, saredzētu tajā, lai glābtu sevi un pēc tam, ja varēs, arī vēl kādu izglābt. Bet sektanti uzskata, ka ar viņiem viss ir kārtībā, atlicis tikai, cik vien tas ir iespējams, apgaismot apkārt esošo tumšo cilvēci.


Tātad visa mūsu zemes dzīve tiek virzīta pretim Debesu Valstībai. Un tad, kad mēs vai nu sasniegsim savu robežu, vai arī kļūs skaidrs, ka mēs to nesasniegsim, bet tikai ejam pretējā virzienā un aizejam aizvien tālāk un tālāk, tad mūsu zemes dzīve beidzas. Pēc īpaša Dieva nodoma tiek pieļauti izņēmumi, kad Dievs pagarina svēto dzīves laiku uz zemes apkārtējo cilvēku dēļ. Kā rakstīja apustulis Pāvils: “Mani spiež no abām pusēm; es kāroju atraisīties un būt kopa ar Kristu, kas ir daudz, daudz labāk. Bet jūsu dēļ ir nepieciešams palikt miesā” (Filip.1:23-24). Tie ir reti gadījumi, tāpēc, kamēr mēs esam dzīvi, mēs vēl atrodamies stāvoklī, ko izraisījusi grēkā krišana. Kamēr mēs esam dzīvi, mūsu izpirkšana un samierināšanās ar Dievu vēl nav notikusi. Kamēr mēs esam dzīvi, mēs vēl esam atraidīti un tas nozīmē, ka mums kā atraidītajiem un kritušajiem, ir jālūdz pēc apžēlošanas.


Tagad pievērsīsimies atkal sv.Ignātija Brančaņinova vēstulei, kur viņš sniedz atbildi uz rakstītāja šaubām par “labo cilvēku” glābšanu. Viņš raksta, ka normālais “labums” vispārcilvēciskajā izpratnē nebūt nav pietiekams, lai notiktu samierināšanās ar Dievu. Tā ir Dieva žēlastība, kas to var paveikt un kas Dievam ir jāizlūdz. Ja cilvēks to nedara, tad tas nozīmē, ka viņš uzskata savu dzīvi par pietiekamu, bet, ja viņš neizlūgs šo žēlastību, tad tas nozīmē, ka to arī nedabūs. Šeit arī slēpjas visas mūsu dzīves uzdevums - izlūgt Dievam piedošanu un apžēlošanu un, kamēr esam dzīvi, šis lūgšanu darbs nebeigsies. Tiklīdz tas beigsies, Dievs vairs ne minūti, ne sekundi ilgāk neturēs mūs ieslodzījumā, bet nekavējoties atbrīvos no zemes mokām.


Visi mēs esam pieķērušies zemes dzīvei kā bērni, kas uzauguši cietumā vai nometnē un citu dzīvi sev nemaz nevar iedomāties. Protams, šie vārdi var likt mūsu sirdij izsaukties: “Kaut mēs vēl varētu šeit padzīvot! Nepaņem mūs, Dievs, mēs vēl neesam gatavi!”, taču tas tikai parāda, cik mēs vēl esam nepieauguši ticībā un garīgajā dzīvē. Tas parāda, cik maz mēs pazīstam Dievu, ka siena starp mums un Dievu ir tikpat augsta kā agrāk un mēs pat vēl neesam sākuši to nojaukt. Ja vien tajā parādītos kaut maza plaisiņa, pa kuru mēs varētu ieraudzīt Dieva gaismu, tad mēs nevarētu vien sagaidīt, kad šī siena beidzot sagrūs. Tad mēs patiešām apzinātos, ka atrodamies cietumā, ka aiz tā sienām ir gaisma un mēs no visas sirds vēlētos iziet šajā gaismā. Bet tas, kā mēs uztveram šos vārdus par mūsu dzīves nenovēršamajām beigām un Debesu Valstību, parāda, ka šī siena vēl aizvien stāv pilnībā nesagrauta un mums vēl ir ļoti daudz ko pūlēties, t.i., lūgties Dievam, lai šī siena sagrūtu. Šī sienas sagraušana tad arī notiek, pateicoties mūsu nožēlai.


Tāds ir teoloģiskais skaidrojums tai noslēpumainajai parādībai, ko mēs varam novērot pareizticīgajā Baznīcā. Jo vairāk cilvēks pietuvojas Dievam, jo vairāk pieaug garīgajā dzīvē, jo grēcīgāku pats sevi redz un jo stiprāka un dziļāka kļūst viņa nožēla. Ja no šiem teoloģiskajiem augstumiem mēs nolaižamies līdz mūsu praktiskajai dzīvei, tad kā tomēr šis noslēpums tiek  atrisināts? Atcerēsimies dialogu, kas minēts ievērojamā garīgās dzīves pamācību grāmatā “Ava Dorofejs. Dvēselei noderīgās pamācības”: “Viens no ievērojamākajiem Gazas pilsētas iedzīvotājiem, izdzirdēdams mūsu vārdus,-jo vairāk kāds pietuvojas Dievam, jo vairāk redz sevi grēcīgu, izbrīnījās un sacīja: ”Kā tas var būt?” Un tā kā viņš nesaprata, tad vēlējās uzzināt, ko šie vārdi nozīmē”.


Šeit es vēlos izdarīt mazu atkāpi un vērst jūsu uzmanību uz to, ka visi tikumi, tāpat kā cilvēciskās kaislības (kad nonāksim līdz kaislībām, mēs to redzēsim) ir ļoti cieši saistītas savā starpā, iet roku rokā viena ar otru. Sv.Teofans Vientuļnieks ir teicis: “Aizķeriet vienu kaislību un aiz tās, kā āķī saķērušās, aizies līdzi visas pārējās”. Tāpat ir arī ar kristīgajiem tikumiem, īpaši tas attiecināms un nožēlu un pazemību, kas stāv viena otrai līdzās arī svētību baušļos. Pirmais bauslis - “Svētīgi garā nabagie” (Mt.5:3), kas, pēc svēto tēvu skaidrojuma, nozīmē pazemību. Savukārt, otrs bauslis - “Svētīgi raudošie” (piez. latviešu Bībeles tulkojumā “tie, kam bēdas”) (Mt.5:4), kas atkal, pēc svēto tēvu skaidrojuma, apzīmē nevis tos, kas raud savu ciešanu, slimību, nabadzības vai kādu citu nelaimju dēļ, bet gan tos, kas raud par saviem grēkiem vai par savu tuvāko bojāeju grēku dēļ. Citiem vārdiem, nožēlas raudas un pazemība stāv līdzās viena otrai, lai gan tās nebūt nav viens un tas pats. Pazemība paliks vienmēr-arī mūžīgajā dzīvē, bet nožēla - tā ir saistoša tikai zemes dzīves laikam.


Bet tagad atgriezīsimies atpakaļ pie avas Dorofeja sarunas ar ievērojamo Gazas pilsētas iedzīvotāju.


“Es viņam jautāju - ,”sacīja ava Dorofejs, ”godājamais kungs, saki man, par ko tu sevi uzskati šajā pilsētā?”
Viņš atbildēja: ”Uzskatu sevi par godājamāko un pirmo visā pilsētā”.
Es viņam saku: “Ja aiziesi uz Cēzareju, par ko tad sevi tur uzskatīsi?”
Viņš atbildēja: “Par pēdējo no turienes augstmaņiem”.
“Bet, ja”, jautāju viņam atkal, “tu dosies uz Antiohiju, par ko tu sevi tur uzskatīsi?”
“Tur”, viņš atbildēja, “uzskatīšu sevi par vienu no vienkāršajiem iedzīvotājiem”.
“Bet, ja tu aiziesi uz Konstantinopoli un pietuvosies ķeizaram, par ko tad sevi uzskatīsi?”
Un viņš atbildēja: “Gandrīz par nabagu”.
Tad es viņam atbildēju: “Lūk, tā arī svētie: jo vairāk pietuvojas Dievam, jo grēcīgākus sevi redz” (2. pamācība).


Tātad, gatavojot sevi Debesu dzīvei, cilvēks nepārtraukti gan ar saviem darbiem, gan domām aizvien vairāk pietuvojas svēto pulkam, kura tuvumā sajūt galēju nabadzību un sevis necienīgumu. Šeit arī rodams daļējs skaidrojums augstāk minētajam nožēlas noslēpumam. Ja mūsu skatiens visu laiku ir vērsts lejup, tad visus cilvēkus mēs redzam zemākus par sevi, līdzīgi kā farizejs: “Pateicos tev, Kungs, ka neesmu tāds, kā pārējie cilvēki”. Bet bija taču arī vēl citi farizeji, ar kuriem viņš varēja sevi salīdzināt un sacīt: "Kungs, piedod man. Lūk, es atdodu desmito daļu no saviem ienākumiem, bet farizejs Ābraāms atdod piekto daļu. Bet es to vēl nevaru izdarīt. Piedod, man Kungs." Bet viņš tā nerīkojas, viņš saka: “Kungs, pateicos Tev, ka neesmu tāds kā pārējie cilvēki”. Viņam pat prātā neienāk, ka ir vēl citi farizeji, ka ir svētie, kurus godā visa Izraēla tauta: Ābrahāms, Jēkabs, patriarhi, agrāk dzīvojošie ļaudis un pat viņa laikabiedri. Viņa skatiens ir vērsts tikai uz tiem, kurus viņš uzskata par zemākiem salīdzinājumā ar sevi: “Pateicos, ka es neesmu tāds kā viņi. Viņi ir laulības pārkāpēji un laupītāji, bet es tāds neesmu. Viņi ir zagļi, bet es tāds neesmu. Pateicos Tev, ka es neesmu tāds kā muitnieks”. Viņš uzreiz atrada, izvēlējās no templī esošajiem cilvēkiem to, kuram varētu pievērst savu uzmanību.


Var minēt arī kādu anekdotisku piemēru. Atcerēsimies Eduarda Uspenska stāstu par Čeburašku, kur Čeburaška kopā ar krokodilu Genu veido iepazīšanās klubu cilvēkiem, kuri meklē sev draugus. Pie viņiem atnāk viens zēns un saka: “Man vajag atrast draugu, kuram būtu ne mazāk kā desmit divnieku, kurš būtu huligāns, nekārtīgs utt. “ Viņam jautā: “Kāpēc Tev vajadzīgs tāds draugs?” “Tāpēc, lai tad, kad mājās mani sāks bārt un jautās, kāpēc es esmu nopelnījis sešus divniekus, es varētu atbildēt - nu, un kas par to, ka seši divnieki, lūk, manam draugam to ir desmit.” Tāpēc viņam bija vajadzīgs tāds draugs.


Līdzīgi domājam arī mēs, izmeklēdami starp apkārtējiem cilvēkiem tos, kurus uzskatām par daudz zemākiem salīdzinājumā ar sevi. Parunājat ar tiem, kuri, kā jums šķiet, dzīvo visgrēcīgāko dzīvi, un jūs redzēsit, ka viņi, lai attaisnotu savu dzīvesveidu, sacīs: “Es neesmu tāds, kā tas tur.” Un, lai cik lielu grēcinieku jūs arī atrastu, viņš kaut kur sameklēs kādu, kas būs vēl lielāks grēcinieks par viņu, norādīs uz to, sevi paaugstinādams: “Lūk, es neesmu tāds, kā viņš”.


Ja mēs, kļūdami dvēselē tīrāki, nožēlojam grēkus aizvien vairāk un daudz dziļāk, tad tādā gadījumā viss iznāk gluži pretēji: lai cik grēcīgāki mēs arī kļūtu, mēs aizvien vairāk un vairāk topam paaugstināti. Un pavisam citādi ir tad, kad mēs vēršam savu skatienu uz debesīm - uz to, kādiem mums būtu jābūt, par kādiem Dievs mūs aicina kļūt. Kristus sacīja: “Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mt.5:48). Kungs Jēzus Kristus atnesa uz zemes ne tikai glābšanu un atbrīvošanu, ne tikai pasludināja mums grēku piedošanu, bet arī atgādināja cilvēcei par to, kur tai ir jāatgriežas.


Dievs neatgādināja par to ilgu laiku, apzinādamies, ka Vecās Derības cilvēkiem tas būtu pārāk neskaidri un neaizsniedzami. “Jūsu cietsirdības dēļ”, sacīja Kristus, Mozus deva jums tādus likumus, kuros pieļaujama gan atriebība, gan laulības šķiršana (Mt.19:8).Tas notika tādēļ, ka tā laikmeta cilvēki pat nespētu paskatīties uz tādu augstumu, neiekrizdami visdziļākajā grūtsirdībā. Kad Dievs pat Savu Vienpiedzimušo Dēlu nepasaudzēja cilvēces glābšanas dēļ, cilvēkam ir ne tikai jāatgriežas savā sākotnējā stāvoklī, kādā viņš tika radīts, bet gan tas jāpārspēj. Tā mūs māca Baznīca - mums ir jāatgriežas nevis vecā Ādama stāvoklī, bet gan jākļūst pārākiem par veco Ādamu. Dievs dod mums tādu iespēju un, lai atbildētu uz šo  mūsu aicinājumu un vajadzību, ir gatavs mums dot Savu svētību. Uz šo visaugstāko svētuma veidu cilvēkam tad arī ir jātiecas, tāpēc “labums”, kas atbilsts vispārpieņemtajām cilvēku normām ir pilnībā nepietiekams, lai izglābtos. Tas nav tas svētuma stāvoklis, uz kuru cilvēks tiek aicināts un, atrodoties šajā vispārcilvēciskajā “labuma” stāvoklī, nedrīkst sajust sevi kā tādu, kam nav nepieciešama nožēla.


Bet tādēļ, lai tās nepaliktu tikai vienas no mūsu prāta daudzajām zināšanām, lai tās atrastu mājvietu arī mūsu sirdī, ļoti svarīgi ir pavērot, ar ko mēs sevi tiecamies salīdzināt, kāds ir mūsu atskaites punkts. Ja mūsu atskaites punkts atrodas zemu, tad šie vārdi  priekš mums arī paliek tikai vārdi, neradot dvēselē nekādu atbalsi. Mēs visu laiku ievērojam: “Cik tālu uz priekšu mēs esam aizgājuši, salīdzinājumā ar tiem, kas atrodas zemāk par mums.” Tā rīkojoties, mēs savus skatienus vēršam aizvien zemāk un zemāk, tādējādi atrodot aizvien vairāk un vairāk zemos pakāpienus un priecājoties par to lielo attālumu, ko, mūsuprāt, esam tik veiksmīgi nogājuši. Taču bieži vien mēs kļūdāmies savos spriedumos par tiem, kurus esam nostādījuši zemāk par sevi, kļūdāmies tāpat kā farizejs, novērtēdams muitnieku, jo sprieda tikai pēc ārējā, nezinādams neko par viņa iekšējo dvēseles stāvokli. Bet pat tad, ja nekļūdāmies, mūsu vērstais skatiens lejup tik un tā nav pareizs. Cilvēki, kuri patiesi vēlas iemantot Debesu Valstību, turp arī vērš savus skatienus, it kā garā pārceldami sevi uz šo garīgo Konstantinopoli un redzēdami sevi kā pēdējos no visiem. Viņi  raugās uz izredzētajiem svētajiem tēviem, viņi raugās uz Kungu Jēzu Kristu - visa svētā pamatu, un redz un sajūt savu nepilnību un vājumu. Un to visu ieraugot, viņi saprot, ka atrodas tik dziļā bezdibenī, ka nav cilvēku, kuri atrastos tikpat dziļi kā viņi. Mēs vēlreiz atcerēsimies lūgšanas pirms Sv.Vakarēdiena, šoreiz sv.Simeāna Jaunā Teologa (vislielākā askēta, vienu no trijiem, ko Baznīca nodēvējusi par Teologu: Jānis Teologs, Gregorijs Teologs un Simeāns Jaunais Teologs) lūgšanu, kurā viņš saka: “Es zinu, Pestītāj, ka neviens cits nav tā grēkojis, kā es, nedz darījis darbus, kādus esmu darījis es.”


Iepriekš sacītais par to, ka jāvērš savs skatiens augšup uz Debesu Jeruzālemi, ka jāsalīdzina sevi ar svētajiem piemēriem, ar to garīgo līmeni, kuru Dievs nolicis priekš cilvēka un kuru cilvēkam ir jāsasniedz, tikai daļēji izskaidro nožēlas noslēpumu. Un tā tik tiešām ir tikai daļa no skaidrojuma, jo otra šī skaidrojuma daļa cilvēka prātam ir neaizsniedzama. Tas ir Dieva noslēpums. Patiesi, kā tas nākas, ka mūsu skatiens, tāpat kā farizejam, ir vērsts lejup un nemaz nepamana tos, kas atrodas augstāk? Kā mums to izmainīt, kā panākt, lai viss kļūtu citādi?


Šeit es minēšu vēl vienu piemēru no svētā avas Dorofeja grāmatas.
“Kāds sofists jautā starecam Zosimam:” Kā gan tu neredzi, ka tu esi svēts? Kāpēc tu uzskati sevi par visliktāko no cilvēkiem, kā tu nepamani, ka citiem nav pat kripatiņas no tā, kas ir tev? Kā tu vari skatīties tikai augšup un neredzēt to, kas atrodas ap tevi un zemāk par tevi?”
Zosima atbildēja: “Nezinu, ko man tev atbildēt, bet tā tas ir. Kā tas izdodas, es nezinu” “(2.Pamācība). No tā izriet, ka šī svētdarbība nav aizsniedzama cilvēka prātam, tā ir neizskaidrojama Dieva svētība, kas tiek dota kā atbilde uz mūsu lūgšanām un pūlēm; vairāk gan uz lūgšanām, nekā pūlēm.


Lūk, tāds ir nožēlas noslēpums, ciktāl mēs to varam izskaidrot. Nākamais jautājums, uz kuru būtu jārod atbilde, ir: “Kā mums to sasniegt? Visu, jūs, protams, ļoti labi stāstāt, ļoti interesanti, pamācoši. Bet, kā tas attiecināms uz mums, kā mums līdz tam nonākt?” Šādu jautājumu man uzdod ļoti daudzi cilvēki (droši vien ne tikai man, bet jebkuram priesterim). Izlasa viņi par pazemību (par to, kāda tā mēdz būt), atnāk un jautā: “Kā iemantot pazemību?”, izlasa par vēl kādu no tikumiem un jautā: “Kā pasargāt savu sirdi? Kā atturēties no tukšvārdības?” Tādi jautājumi mēdz nolīt pār mani, un man ar mulsumu, kaunīgi skatoties zemē, jāatbild: “Es nezinu”.  Tas, kas mani mierina, ir tas, ka, pēc manām domām, neviens to īpaši nezina. Kā teica sv.Zosima: “Nezinu, kā tas izdodas, bet tā tas ir.” No vienas puses, šeit nav nekādu īpašu paņēmienu, bet no otras puses - visa mūsu baznīcas dzīve tiek virzīta uz to, lai iemantotu dažādus tikumus, īpaši jau tik svarīgus un nozīmīgus kā pazemību un nožēlu. Tā ir virzīta, uzbūvēta, sabalansēta, pārdomāta un tam ierīkota dzīve.


Diemžēl bieži vien cilvēki spriež tā: “Lūk, mēs dzīvojam baznīcas dzīvi, bet tas jau ir pats par sevi saprotams, bet tagad, kā lai mēs iemantojam nožēlu?” Baznīcas dzīve taču uz to jau ir virzīta, lai mēs iemantotu nožēlu, un tam par pamatu kalpo dažādas lūgšanas: rīta, vakara, citas lūgšanas, kas mums tiek dodas un ko piedāvā saskaņā ar mūsu iespējām (kaut kas ir obligāts, kaut ko mēs paši varam veikt, ja mums ir tāda iespēja un uzcītība), gavēņi, par kuriem jau minējām iepriekš. Visu šo uzskaitīto lietu nozīme ir ne jau tajā, lai mēs paaugstinātos kā farizejs, bet lai iemantotu kristīgos tikumus: pazemību, nožēlu, paklausību, sirds sargāšanu no nešķīstības un mīlestību. Uz to tiek virzīti gan visi baznīcas dievkalpojumi, gan visas askēzes, kas tiek veiktas un ko cenšamies veikt samērā ar katra paša spēkiem, gan visa tā kristīgās dzīves noskaņa, kurā atrodamies. Nekādi īpaši līdzekļi, lai iemantotu tikumus, mums, vispārīgi ņemot, nemaz nav nepieciešami - mums vajag tikai noiet savu ceļu ar dedzību. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mums nevajag tiekties uz to, lai varētu izpildīt nepieciešamo minimumu - kā iestājoties augstskolā: zemāko atzīmi, ar kuru var tikt uzņemts, saņēmi un tālāk vari neuztraukties.


Bieži vien arī mēs sev kā mērķi nospraužam šo “atzīmi” - es izdarīju to un to, un viss, man ar to pietiek, Slava Dievam, man vēl paliek daudz laika un spēka, lai varētu nodarboties ar daudz patīkamākām lietām. Tā izglābties un iemantot tikumus nav iespējams, tāpēc Evaņģēlijā ir teikts: “Taisnais tikko tiek izglābts” (1.Pēt.4:18). Tas nozīmē, ka pat taisnais izglābjas uz savu galējo spēku piepūles robežas.


Jūs jautāsit: “Bet, kā tad ar mums, kas neesam pieskaitāmi pie taisnajiem? Ja jau viņš tik tikko tiek izglābts, tad kur atradīsimies mēs? Kā mums izglābties?” Līdzīgi apustuļi jautāja arī Kristum, uz ko Viņš atbildēja: “Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam” (Lk.18:27). Arī mūs Dievs izglābs, ja vien mēs pūlēsimies ar tādiem pašiem spēkiem, ar kādiem pūlējās taisnais, t.i., līdz savu spēku galējai robežai. Mēs nevaram salīdzināt ar svētajiem savus garīgos spēkus, jo mūsu spēki ir ļoti novājināti. Svarcēlājs var pacelt 200 kg. smagumu, bet mēs ar grūtībām - tikai 50 kg. Bet, ja mēs vingrināsimies celt savus 50 kg., tāpat kā šis svarcēlājs savus 200 kg., uzstādot rekordu, tad Dievs izglābs gan mūs, gan viņu. Izglābs, protams, ne jau paceltā smaguma dēļ, bet gan garīgās piepūles dēļ.


Šeit arī meklējama atbilde uz to, kā noiet mūsu dzīves ceļu ar dedzību, proti, mums jācenšas izpildīt nevis to minimumu, ko mēs varam, bet gan maksimumu. Un šajā gadījumā, lai mūs nebiedē, ka mēs varam paveikt ļoti maz, mums ir jāizdara viss, lai varētu teikt: “Dievs, es darīju visu, kas bija manos spēkos. Es esmu nevarīgs, es esmu savu grēku novājināts, bet es centos”, un tālāk jāpaļaujas uz Dieva glābjošo spēku.


Tā mums ir jācenšas veidot savu dzīvi un tai ir jābūt saskaņā ar tiem kanoniem, pēc kuriem dzīvo Baznīca. Baznīcas uzstādījumos, garīgajā literatūrā mums tiek piedāvātas neskaitāmas iespējas, kur mēs varētu piemērot savus garīgos spēkus. Mums ir jāizpilda tas, kas ir obligāti noteikts katram kristietim, bet tālāk, saskaņā ar mūsu spēkiem un tieksmēm, jāizvēlas to, ko mēs vēl tam visam varam pievienot papildus, un par pamatu ņemt to virzienu, uz kuru vairāk ir nosliekusies mūsu dvēsele. Sv.Sarovas Serafims ir sacījis: “Tāpat kā tirgotāji tirgo to preci, ko vislabāk pērk, tā arī jūs pūlaties visvairāk tajās dvēseli glābjošajās lietās, kas jums vislabāk padodas”. Kāds kalpo saviem tuvākajiem, kāds lūdzas savas celles klusumā, kāds gavē, kāds ir modrs, palikdams nakti nomodā, - vienu vārdu sakot, katrs lai dara to, ko viņš var.


Bet, ko vajag paturēt prātā, to visu darot? Kāpēc cilvēki uzdod tādu jautājumu un kāpēc atbilde, ko es tagad sniegšu, bieži vien viņos izsauc zināmu vilšanos? Kāpēc es par to vienmēr runāju tik kautrīgi? Tāpēc, ka cilvēks gaida no manis pavisam ko citu. Viņš gaida, ka es viņam tūliņ teikšu: “Izdari to un to”, iedošu viņam atslēgu, ar ko viņš uzreiz varēs atslēgt sev vēlamās durvis. Viņš gaida, ka es nekavējoties, vienā mirklī viņam kaut ko iemācīšu, pasacīšu kaut ko tādu, ko viņš līdz šim nav zinājis: ”Lasi tādu un tādu lūgšanu vai paklanies kādā noteiktā laikā tik un tik reizes pie tādas un tādas ikonas”. Lūk, tāpēc arī daudziem cilvēkiem patīk priesteri, kuri sniedz tikai noteiktus padomus: “Aizej pie tādas un tādas ikonas un palūdzies tā un tā”. Un tad cilvēkam sāk šķist: tūliņ es tā izdarīšu un uzreiz kaut ko saņemšu par to pretī, taču tāda vispārīga atbilde: “Dzīvo, kā Baznīca māca, un centies to darīt par spīti saviem novājinātajiem spēkiem”, nevienu neapmierina. Mēs domājam: ” Nu, un kas par to? Es jau tā it kā visu daru, ko tad man vēl darīt?” Un atbilde uz to ir-paciet, jo jebkurš cits ceļš ir maldinošs. Protams, pieņemams šķiet tas ceļš, kur ar mākslīgiem paņēmieniem tiek radīta it kā nožēlas sajūta. Tas ļoti bieži izdodas jūtīgām un ļoti emocionāla rakstura sievietēm. Varbūt tas skan pārāk nievājoši, taču nekā tāda šeit nav - pārāk izteikta emocionalitāte ir sievietes dabai piemītošā jūtīguma otra puse. Sievietes sirds ir jūtīga - un tas ir labi, bet tas var būt arī par iemeslu, lai viņa iekristu histēriskā stāvoklī - un tas ir slikti. Cilvēki ar emocionāli jūtīgu sirdi, īpaši sievietes, var sevi novest tiktāl, ka sitīs sev pa krūtīm, sakot: ”Es esmu tāda grēciniece”, un lies asaras straumēm, taču tas neko nenozīmēs. Mums ir jāpūlas, jāpacieš un jāgaida, jo nožēlas dāvana ir noslēpums, tā ir Dieva dāvana, ko mēs saņemsim tad, kad Dāvinātājs pats vēlēsies mums to uzdāvināt. Kad Viņš to vēlēsies - kāpēc, pie kādiem noteiktiem apstākļiem - tas mums nav zināms, bet tikmēr mums ir jāpacieš tas, kas mums ir šobrīd - nocietināta sirds. Mēs zinām tikai vienu, ka mēs neredzam savus grēkus, un tas arī ir jāpienes nožēlā: “Dievs, mūsu sirds ir nocietināta, mums šķiet, ka mums ir maz grēku, mēs tos neredzam, bet tos, ko redzam, redzam tikai ar prātu, bet sirds to dēļ nekļūst satriekta, mums ir vienalga, ka mums tie ir. Mēs neapzināmies visu savu nešķīstību Tava svētuma priekšā, katra maza grēka nešķīstību Tavas šķīstības priekšā un tā tēla un līdzības priekšā, pēc kura Tu mūs esi radījis. Mēs nesajūtam, kas mēs bijām un cik zemu esam krituši”. Bet tālāk mums ir jāpacieš noteikts garīgās garlaicības stāvoklis, kas mēdz būt no tā, ka mēs visu laiku sevi piespiežam - nožēla, nožēla, nožēla…Bet nožēlas mūsos nav, un mēs sākam uzdot jautājumus: “Kāpēc mēs visu to darām? Kāpēc atsakāmies no pasaulīgajiem priekiem un tā vietā piespiežam sevi uz kaut kādām ciešanām par kaut kādiem grēkiem? Vai nebūtu labāk gluži pretēji - aizmirst par šiem grēkiem un priecāties par dzīvi?” Tādas domas var rasties, taču tās vajag paciest un pacietīgi atmest.


“Kādam klostera priekšniekam bija atklāsme par diviem mūkiem, kuri dzīvoja klosterī viņa garīgajā vadībā un paklausībā. Viņš piegāja pie viņu celles durvīm un klausījās, kā viens no viņiem lūgšanas laikā skaļi raud, bet otrs, nostājoties lūgšanā, sāk sist sevi ar pletni un sacīt: “Piedod, Dievs, pat pletne man nerada kaut vienu asaru, tik nocietināts es esmu!” Klostera priekšnieks jautāja Dievam:” Kungs, kurš no šiem diviem Tev ir vairāk tīkams?”, un saņēma atbildi, ka abi ir vienlīdz tīkami.”  Tāpēc nevajag domāt, ka laiks, kas tiek pavadīts tik garīgā nejūtībā, tiek pavadīts velti. Šīs pūles ir garīgi salīdzināmas ar klejošanu pa tuksnesi, kam Dievs bija nodevis Izraēlu pēc izvešanas no Ēģiptes verdzības un pirms ievešanas Apsolītajā zemē. Arī mums stāv priekšā šis klejošanas laiks un izkaltušais, sausais tuksnesis, kas mums jāpacieš, pacietīgi jāklejo pa to, neaizmirstot par mērķi un neatsakoties no tā. Dievs sodīja Izraēla tautu tad, kad tā atteicās no šī mērķa, sacīdama: “Kāpēc mēs gājām uz šo tuksnesi? Vai labāk nebūtu atgriezties atpakaļ Ēģiptes zemē, kur mūs paēdināja un padzirdināja? Kur ir šī Apsolītā zeme un vai tā maz mums vispār ir vajadzīga? Vai maz aiziesim līdz šai zemei, vai ieiesim tajā?” (Ex.16:3). Atmetot šīs šaubas, pacietīgi ejot savu ceļu, mēs tiksim atalgoti ar ieiešanu Apsolītajā zemē.


Protams, arī ceļā mēs saņemsim mierinājumu, būs brīži, kad atklāsies svētības patiesums un nožēlas labums. Tā tikai šķiet, ka mums priekšā tāds grūtsirdības pilns ceļš, kurā mums jātiecas pēc tā, lai mēs prieka un līksmības vietā, ko piedāvā laicīgā pasaule, ciestu un raudātu. Mēs jau esam daļēji atstājuši laicīgo pasauli un, dzīvodami  Baznīcā, sākam aizmirst, kā mēs esam izjutuši šos “priekus” un ko šie “prieki” patiesībā piedāvā. Mums jau tie sāk šķist kā patiesi un īsti prieki, tāpat kā ebrejiem, kas sauca uz Dievu, lai varētu atgriezties, un aizmirsa, kā viņi bija cietuši Ēģiptes zemē. Tad, kad mēs sāksim iepazīt nožēlas saldmi, tad arī saņemsim mierinājumu tādos brīžos, jo nožēla-tā nav grūtsirdība un bēdas. Patiesas nožēlas brīdī, un tikai tajā brīdī, mēs sākam sajust Dieva mīlestību. Mūsu pašreizējā stāvoklī Dieva mīlestība līst uz mums pa lāsītei, bet pat šī lāsīte stāv pāri visiem tiem priekiem, ko mums var piedāvāt pasaule, pat ja mums uzreiz tiktu iedoti visi pasaules prieki vienlaicīgi. Ne velti svētiem tēviem ir tāds apzīmējums-prieku radošās raudas, kas sevī ietver to, ka nožēlas raudas atnes prieku, mierinājumu un mieru dvēselei. Mieru, ko pasaule nevar iedot, bet var iedot tikai Kristus, un kam nav nekā līdzīga apkārtējā pasaulē. Tādi mirkļi mums būs. Ja sienā, par kuru runājām iepriekš, vēl nav pastāvīga loga, pa kuru ielīst šis Dieva miers, caur kuru spīd Dieva gaisma un vilina mūs, tad vismaz būs brīži, kad šis logs pēkšņi ar Dieva svētību tiks atvērts. Logs, lodziņš, caurumiņš vai spraudziņa - caur to sāks izlauzties gaismas stariņš, miera lāsīte, kas pilēs un iekritīs mūsu sirdī.


Runājot par kādiem īpašiem garīgajiem pūliņiem, kuru mērķis ir palīdzēt iemantot nožēlu, tad, pirmkārt, mums jācenšas turēt prātu vajadzīgajā noskaņojumā, proti, gatavībā paciest mūsu sirds nocietinātību. Bet ne tikai paciest, vēl nepieciešams to visu laiku apzināties un izsūdzēt Dieva priekšā, nožēlot to un lūgt Viņam piedošanu.


Otrkārt, mums visu laiku ir jācenšas virzīt savu prātu no lejas uz augšu, no zemes uz Debesīm, un salīdzināt sevi nevis ar tiem, kas dzīvo grēkā, bet ar tiem, kas dzīvo svētumā. Nepieciešams sev atgādināt, ka, pēc Kristus sacītā, ja mūsu taisnība nebūs labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad mēs neieiesim Debesu Valstībā (Mt.5:20). Ir jāizslēdz, jāizdzen no savas sirds un prāta domas, ka augstie baušļi-tas ir priekš svētajiem, bet priekš vienkāršajiem ļaudīm ir kādi daudz vienkāršāki, daudz zemāki mēri. Ir, un tādi eksistē, bet tikai uz pagaidu laiku. Dievs nepieprasa no mums to izpildi šodien, jo redz mūsu nevarību, bet gala rezultātā mums pie tā vienalga ir jānonāk.


Treškārt, un tas ir ļoti svarīgi, mums mazāk ir jāskatās uz ārējām lietām, bet vairāk

- uz iekšējām. Viens no galvenajiem mūsu nocietināšanās iemesliem ir tas, ka mēs skatāmies uz savu ārējo uzvedību. Mēs, galvenokārt, rūpējamies par to, kādi mēs izskatāmies citu cilvēku acīs, t.i., ko mēs parādām no sevis uz āru - kādus darbus un rīcību. Taču nepārtraukti vajag sev atgādināt, ka mēs stāvam Dieva priekšā. Dievs tiesā nevis mūsu darbus un vārdus, bet gan mūsu dvēseles stāvokli, to, kas notiek mūsu prātā un sirdī. Bet, vai mēs paveicām darbu vai nepaveicām, pateicām vārdu vai nepateicām, tas nav tik īpaši svarīgi.


Mēs ļoti bieži un daudz pieminām arhimandrītu Jāni, Pskova-Pečoru klostera starecu, kā vienu no pēdējiem stareciem, ar kuru mums ir tā laime dzīvot vienā laikā. Neuzņemos runāt Dieva vietā, bet tāds iespaids rodas, ka Dievs uztur viņa dzīvību mūsu dēļ. Viņam jau ir 93 gadi un šķiet, ka viņš jau sen ir gatavs tam brīdim, kad Dievs viņu aizsauks pie Sevis, taču, lai neatņemtu mums vienu no pēdējiem balstiem šajā pasaulē, Dievs atļauj viņam palikt starp mums (piez. Tēvs Jānis (Krestjaņkins) nomira 2006. gada 5. februārī). Izdodas ir viņa brīnišķīgās vēstules. Tēvs Jānis ir viens no tiem svētajiem piemēriem, par kuriem mēs varam sacīt: ”Lūk, viņš tagad ir”, nevis to, ka šādi piemēri kaut kad ir bijuši un tagad to vairs nemēdz būt.


Reiz kāds viņam jautāja (precīzi neatminos, vai viņš to stāstīja, ka viņam tika uzdots tāds jautājums, vai arī šo jautājumu viņam uzdeva manā klātbūtnē): “Tēvs, Jāni, vai Jūs esat gaišredzīgs?”, uz ko viņš atbildēja: “Nē. Lai būtu gaišredzīgs, ir jāprot ļoti stipri mīlēt cilvēkus.” Kāpēc viņš tā atbildēja? Tāpēc, ja mēs kļūtu gaišredzīgi, tad mums atklātos katra cilvēka domas, pat to cilvēku, kurus mēs mīlam, un mēs varētu viņus pārstāt mīlēt. Iedomājieties, ja pēkšņi kādam kļūtu zināms pilnīgi viss, ko jūs domājat un jūtat attiecībā pret viņu, tad kļūst pilnīgi skaidrs, ka šim cilvēkam būtu grūti jūs mīlēt. Taču Dievam viss ir atklāts - Dievs ir tā Augstākā Būtne, kuram visi noslēpumi ir zināmi, un tikai visu uzvarošā Dieva mīlestība var izskaust visu to netīrību, kas ir mūsu sirdī, mūsu prātā un mūsu jūtās.


Šķīstība Dieva priekšā ir iekšējā šķīstība, bet viss ārējais (darbi un vārdi)-tie tikai liecina par mūsu iekšējo stāvokli. “Šķīstī papriekš kausa un bļodas iekšpusi, lai arī to ārpuse top šķīsta” (Mt.23:26), norāda Kristus, jo, šķīstot tikai trauka ārpusi, bet iekšpusi atstājot netīru, mēs kļūstam līdzīgi farizejam, kuru tik daudz reižu jau esam pieminējuši. Ārēji viņš izskatījās nevainojami: gavēja kā pieklājas, desmito tiesu atdeva templim un, kā šķita, nemaz negrēkoja. Taču nevajag manus vārdus saprast tā, ka mums nav jācīnās ar mūsu iekšējās netīrības, proti, kaislību, ārējām izpausmēm: “Kāda tam nozīme? Galvenais, cīnīties ar iekšējo”. Nekā tamlīdzīga. Iznīdēt ārējo-tas ir viens no veidiem, kā var apspiest iekšējo. Sevī mēs nevaram iekļūt, lai tur kādu no kaislībām izrautu, bet iznīdēt to ārēji - tas jau ir mūsu varā, tas ir mūsu gribas un pūliņu darbības lauks. Izskaužot ārēji, mēs, pirmkārt, iesprostojam savu kaislību iekšpusē un tā, neatrodot izeju, sāk smakt, bet, otrkārt, ar šīm pūlēm mēs piesaistām sev palīgos Dieva svētību, lai tā izrautu šo kaislību no iekšpuses. Mūsu mērķis nav ārējo dzinumu izraušana. Ja to salīdzina ar nezāli, tad, izraujot tikai ārējo dzinumu, mēs atņemam saknei spēkus. Taču, pat ja sakne paliek un izdod atkal jaunu dzinumu, visu laiku tai to liedzot, sakne beigās iznīkst. Citiem vārdiem, izskaust grēka ārējās izpausmes ir nevis pašmērķis, bet gan līdzeklis, lai varētu izraut iekšējo sakni, un to mums ir jāatceras. Ja vērsīsim skatienu uz savu iekšējo stāvokli, tad atradīsim pietiekamu vielu nožēlai.


Ja runājam par pavisam noteiktiem līdzekļiem, kas kalpo nožēlas iemantošanai, tad uzreiz jānorāda, ka mūsu grēksūdzei ir jābūt pietiekami biežai. Mums, protams, pastāvīgi ir jānožēlo grēki Dieva priekšā, tomēr grēksūdzei garīdznieka priekšā ir pavisam īpaša nozīme. Reta grēksūdze jau agrākos laikos tika uzskatīta par nevēlamu un neveselīgu lietu, un vēl jo vairāk tā tas ir mūsdienās. Ja Pareizticīgās Krievijas laikā uzskatīja, ka vajag iet uz grēksūdzi dažas reizes gadā, tad tagad visi satreci, visi garīgi viedie ļaudis aicina iet pie grēksūdzes sakramenta ne mazāk, kā vienu reizi mēnesī. Ja kādam ir iespēja un tas izdodas, tad var ieviest īpašu dienasgrāmatu, kurā veikt piezīmes par saviem grēkiem. Protams, tā netiek noteikta kā obligāta prasība un tas var arī neizdoties, jo neiederas mūsu ikdienas dzīves ritmā, un, bez tam, tās ir privātas, individuālas lietas. Kāds varbūt pamēģinās un viņam tas šķitīs visnotaļ sarežģīti, viņš tajā neredzēs nekādu īpašu jēgu, tāpēc to nekādā gadījumā nevajag saprast kā kaut kādu universālu un nepieciešamu līdzekli priekš visiem. Bet, ja kādam ir iespēja, tad to var pamēģināt, jo tas palīdzēs labāk saskatīt savus grēkus, labāk sagatavoties grēksūdzei. Šāds ieradums ir ļoti labs un dievbijīgs.


Ar to mums arī laikam būtu jābeidz. Tuvojas Lielais gavēnis, un centīsimies to cītīgi ievērot. Ievērot attiecībā uz ēšanu - tas dos mūsu miesai nepieciešamo kustīgumu un vieglumu, atbrīvos dvēseli garīgajām lietām. Tāpat arī centīsimies, cik vien tas ir iespējams, biežāk būt Baznīcā, kur visi lūgsimies slavenajiem sv.Sīrijas Efrēma vārdiem: “Dod man atzīt manus grēkus un nenosodīt savu tuvāko”. Tas precīzi sasaucas ar šodienas sprediķi par muitnieku un farizeju: “Dod man, atšķirībā no farizeja, kā muitniekam atzīt savus grēkus un nenosodīt, līdzīgi kā farizejs nosodīja muitnieku, savu tuvāko”. Lūgsimies ar centību, lai Lielais gavēnis mūs pietuvinātu nožēlai, lai gavēņa beigās mēs neieraudzītu, cik mēs labāki esam kļuvuši pa šo laiku, bet gan ieraudzītu, cik mēs esam kļuvuši sliktāki. Tad tas nozīmēs, ka gavēni esam pavadījuši pareizi un esam ieguvuši augļus. 

 

© 2009 - 2017 BIBLOS