Priekšvārds Marka Evaņģēlija skaidrojumiem


Lopuhins A.P.


Otrā Evaņģēlija sarakstītāja īstais  vārds bija Jānis. Marks (Marko) – tā bija viņa iesauka. To viņš droši vien pieņēma tad, kad Barnaba un Sauls, atgriežoties no Jeruzalemes (Ap.d. 12: 25), paņēma viņu līdzi uz Antiohiju, lai viņš kļūtu par viņu ceļabiedru misionāru ceļojumos. Kāpēc Jānis pieņēma tieši tādu iesauku – uz to var atrast zināmu atbildi viņa iesaukas pirmo trīs burtu līdzībā ar viņa mātes Marijas vārda pirmajiem trim burtiem.


Jānis Marks jau sen bija draudzīgās attiecībās ar ap. Pēteri. Kad šis apustulis brīnumainā kārtā atbrīvojās no cietuma, viņš atnāca uz Marijas, Jāņa, saukta par Marku (Ap.d. 12:12), mātes māju. Neilgi pirms savas nāves Apustulis Pēteris nosauc Marku par savu dēlu (Mk. 5:13), tā parādot, ka viņš pievērsis Marku ticībai Kristum. Viņa pievēršanās bija notikusi agri, jo Marks ir Apustuļu Barnabas un Pāvila ceļabiedrs jau 44.gada Pashas laikā. Tā paša gada rudenī viņš apmetās Antiohijā un, iespējams, sludināja Evaņģēliju. Tomēr ne ar ko sevišķu tajā laikā viņš neizcēlās – vismaz viņa vārds nav minēts Ap. d. 13:1, kur uzskaitīti izcilākie pravieši un skolotāji, kuri tajā laikā bija Antiohijā. Tomēr 50. gada pavasarī Barnaba un Pāvils paņēma Marku līdzi savā pirmajā misionāru ceļojumā kā kalpu (Ap.d. 13:5). No vēsules Kolosiešiem (4:10) mēs uzzinām, ka Marks ir Barnabas brālēns. Bet, ja Barnaba un Marks bija brāļi, tad var domāt, ka Marks piederēja Levija ciltij, pie kuras, saskaņā ar mutvārdu  mantojumu, piederēja Barnaba. Ar Pāvilu Marku iepazīstināja Barnaba. Tomēr Pergā, bet varbūt pat agrāk, dodoties no Patas uz Kipras salu, Marks atdalījās no Pāvila un Barnabas (Ap.d. 13:13).  Droši vien tālākā piedalīšanās viņu "lietā" viņam šķita par grūtu (15:38), īpaši ceļojums pa Pamfīlijas kalniem, turklāt viņam varēja šķist mazliet pazemojošs arī pats viņa apustuļu "kalpa" stāvoklis.


Pēc tam Marks atgriezās Jeruzalemē (13:13). Kad Barnaba pēc apustuļu koncila un, kā šķiet, īslaicīgas uzturēšanās Antiohijā (ap 52.g. Ap.d. 15:35), atkal gribēja paņemt līdzi Marku otrajā misionāru ceļojumā, kurā viņš atkal devās kopā ar ap. Pāvilu, tad pēdējais nepiekrita Barnabas nodomam, uzskatot Marku par nespējīgu veikt lielus un grūtus ceļojumus ar mērķi izplatīt Evaņģēliju. Srīds, kas izcēlās apustuļu starpā beidzās (Antohijā) ar to, ka Barnaba paņēma Marku līdzi un devās ar viņu kopā uz savu dzimteni – Kipru, bet Pāvils, par ceļabiedru sev izvēlējies Sīlu, devās misijas ceļojumā pa Mazāziju.  Kur mita Marks laikā starp savu atgriešanos Jeruzalemē un došanos uz Kipru kopā ar Barnabu (Ap.d.15:36), nav zināms. Visticamākais ir pieņēmums, ka viņš šajā laikā atradās Jeruzalemē un bija klāt apustuļu koncilā.  No šejienes viņu paņemt sev līdzi uz Kipru varēja Barnaba, kuram tieši Marka dēļ bija izcēlušās domstrpības  ar Ap. Pāvilu.


Kopš šī brīža, no 52. līdz 62.gadam par Marku nekas nav dzirdams. Kad Pāvils ap 62. vai 63. gadu no Romas rakstīja Filemonam, tad, nododot viņam sveicienus no saviem līdzstrādniekiem, viņš nosauc arī Marku (24.p). No tā paša Marka viņš nodod sveicienus vienlaikus ar Filemonam rakstīto vēstuli arī vēstuē Kolosiešiem (4:10).  Te viņš Marku nosauc par Barnabas "brālēnu" un piebilst, ka Kolosas baznīca saņēmusi attiecībā uz Marku zināmus norādījumus, un lūdz kolosiešus pieņemt Marku, kad viņš ieradīsies. Svarīgi, ka Pāvils Marku un Justu šeit nosauc par saviem vienīgajiem darbabiedriem Dieva Valstības labā, kuri bijuši viņam par iepriecinājumu (4:11). No šejienes var redzēt, ka Marks bijis pie ap. Pāvila viņa Romas ieslodzījuma laikā un palīdzējis viņam izplatīt Evaņģēliju Romā. Kad notikusi viņa izlīgšana ar Pāvilu, nav zināms.


Pēc tam mēs redzam Marku kopā ar Apustuli Pēteri Āzijā, Eifratas krastos, tur, kur agrāk atradās Babilona, un kur vēl apustuļu laikā dibinājās kristīgā baznīca (1.Pēt. 5:13).  No šejienes var secināt, ka Marks patiešām no Romas devās uz Kolosu (Kol. 4:10) un šeit kaut kur satikās ar Ap. Pēteri, kurš aizturēja viņu kādu laiku pie sevis.  Pēc tam viņš bija pie Ap. Timoteja Efezā, kā tas redzams no tā, ka Ap. Pāvils uzdod Timotejam atvest Marku sev līdzi uz Romu, sacīdams, ka Marks viņam vajadzīgs kalpošanai (2.Тim. 4:11) – protams, sludināšanas kalpošanai, bet varbūt arī, lai iepazītos ar 12 apustuļu nostāju, jo Marks ar viņu pārstāvi Pēteri bija ļoti draudzīgās attiecībās. Tā kā 2. vēst. Timotejam sarakstīta ap 66. vai 67. gadu, bet Markam, saskaņā ar Kol. 4: 10, bija jādodas uz Āziju ap 63. – 64. gadu, tad attieccīgi viņš sabija prom no Ap. Pāvila apmēram 3 gadus, turklāt, visticamāk, ceļoja kopā ar Ap. Pēteri.


Bez šiem, var teikt, tiešajiem norādījumiem par Marka dzīvi, pašā viņa Evaņģēlijā arī var atrast liecības par viņa personību. Tā, ļoti ticams, ka viņš bija tas jauneklis, kurš sekoja procesijai, kas veda Ģetzemanē apcietināto Kristu, un kurš aizbēga no gūstītājiem, pametot viņu rokās apmetni, kurā viņš bija ietinies (Mk. 14:51). Varbūt viņš bija klāt arī Kristus pēdējās Pashas vakariņās (skat. skaidr. 14:19).  Ir arī dažas pazīmes tam, ka pats evaņģēlists bijis klāt dažos citos, viņa aprakstītajos,  Kristus dzīves notikumos (piem., 1: 5 -…; 3:8 un 22; 11: 16).


Pati senākā liecība par otrā Evaņģēlija sarakstītāju atrodama pie Jeropoles bīskapa Papija. Šis bīskaps, kā vēstī Cezarijas Eusēbjs (Bazn. Vēst. III, 39), rakstīja: "presbiteris (t.i. Jānis Teologs – pēc vispārpieņemtā viedokļa) sacīja arī to: "Marks, Pētera skaidrotājs, precīzi pierakstīja, ko atcerējās par to, ko mācīja un darīja Kungs, lai arī ne pēc kārtas, jo pats viņš nebija dzirdējis Kungu un nebija ar Viņu kopā staigājis.   Tiesa, vēlāk vinš bija, kā es teicu, ar Pēteri, bet Pēteris izklāstīja mācību ar mērķi apmierināt klausītaju prasības, nevis tāpēc, lai Kunga sarunas atstāstīstu pēc kārtas. Tāpēc Marks nav grēkojis ne mazākā mērā, aprakstīdams notikumus tā, kā tos atcerējās. Vinš rūpējās tikai par to, lai tikai neizlaistu kaut ko no dzirdētā un kaut ko neizmainītu citādi". [Marks caur sava darba sastādīšanu kļuva par Pētera "izskaidrotāju", t.i., nodeva daudziem to, ko runāja Ap. Pēteris, kļuva it kā par Pētera lūpām. Kļūdains ir pieņēmums, ka Marks šeit tiek raksturots kā "tulks", kura pakalpojumus it kā izmantoja Ap. Pēteris un kurš bija vajadzīgs Pēterim Romā, lai pārtulkotu viņa runas latīņu valodā. Pirmkārt, Pēterim diezin vai bija vajadzīgs tulks savām sludināšanas runām. Otrkārt, vārds ermhneuth klasiskajā grieķu valodā bieži apzīmēja vēstnesi, dievu gribas pavēstītāju. Visbeidzot, svētl. Hieronīms (120. vēstule Hedibijai) titu nosauc par Pāvila skaidrotāju, tāpat kā Marku – par Pētera skaidrotāju.  Gan viens, gan otrs norāda tikai uz to, ka šie apsutuļu līdzstrādnieki vēstīja viņu gribu un vēlmes. Iespējams, starp citu, ka Tits, pēc izcelsmes grieķis, bija Ap. Pāvila līdzstrādnieks vēstuļu rakstīšanā; kā pieredzējis stilists viņš varēja sniegt Apustulim dažu grieķu terminu skaidrojumu].


No šīs Papija liecības ir skaidrs: 1) ka Ap. Jānis zināja Marka Evaņģēliju un sprieda par to savu mācekļu vidū, protams, Efezā; 2) ka viņš liecināja par to, ka sv. Marks pavēstījis tās atmiņas, kādas viņš bja saglabājis  par ap. Pētera runām, kas stāstīja par Kunga vārdiem un darbiem, un tādā veidā kļuva par šo stāstu starpnieku un vēstītāju; 3) ka Marks neturējās pie hronoloģiskas secības. Šis aizrādījums dod pamatu domāt, ka tajā laikā bija dzirdams Marka Ev. nosodījums par to, ka tajā ir daži trūkumi salīdznājumā ar citiem Evaņģēlijiem, kuri rūpīgi gādāja par Evaņģēija notikumu  "kārtību" (Lk. 1:3) to izklāstā;   4) Papijs no savas puses pavēsta, ka Marks nebija tiešs Kristus māceklis, bet, acīmredzot, vēlēk – Pētera māceklis. Tomēr ar to netiek noliegta iespēja, ka Marks pavēsta arī kaut ko no paša piedzīvotā.  Muratorija fragmenta sākumā ir piezīme par Marku: "viņš arī pats dažos notikumos bija klāt un tos pavēstīja"; 5) ka Pēteris savas pamācības pielāgoja klausītāju aktuālajām vajadzībām un nerūpējās par saistītu, stingri hronoloģisku Evaņģelija notikumu secības izklāstu.  Tāpēc arī  nevar Marku vainot pat atkāpšanos no notikumu stingri hronoloģiskas secības; 6) ka Marka atkarība no Pētera viņa rakstītajā attiecas tikai uz dažiem apstākļiem. Taču Papijs slavē Marku par viņa rūpību un precizitāti vēstījumā: viņš neko nav slēpis un nekādi nav  izskaistinājis notikumus un cilvēkus.


Moc. Justīns "Sarunā ar Trifonu" (106.nod.) piemin, ka eksistē "Pētera atmiņas", turklāt min vietu no Mk. 3; 16-… Skaidrs, ka viņš ar to domā Marka Evaņģēliju. Sv. Irenejs (Pret herēzēm III, I, 1) arī visai noteikti zina, ka Marks ir sarakstījis Evaņģēliju pēc tam, kad bija miruši Pēteris un Pāvils, kuri, saskaņā ar Ireneja hronoloģiju, bija sludinājuši Romā no 61. līdz 66. gadam – rakstīja tieši tā, kā Evaņģeliju pavēstīja Pēteris.  Aleksandrijas Klements (hypot. par 1.Pēt. V, 13) vēstī, ka Marks savu Evaņģeliju sarakstījis Romā pēc dažu augstdzimušu Romas kristiešu lūguma. Savā Evaņģēlijā viņš izklāstījis ap. Pētera mutisko sludināšanu, ko pats bija dzirdējis. Pēterim arī pašam bija zināms par Romas kristiešu vēlmi iegūt rakstisku pieminekli viņa sarunām ar tiem.  Šai sv. Klementa liecībai Cēzarijas Eusēbijs piebilst, ka ap. Pēteris, uz saņemtās atklāsmes pamata, izteicis savu apstiprinājumu Marka sarakstītajam Evaņģēlijam (Bazn. Vēst.   VI, 14, 5-…).


Par Marka tālāko likteni Eusēbijs raksta mutvārdu mantojumu, ka Marks bijis pirmais Evaņģēlija sludinātājs Ēģiptē un dibinājis kristīgo baznīcu Aleksandrijā. Pateicoties Marka sludināšanai un viņa stingri askētiskajam dzīves veidam, ticībai Kristum pievērsās jūdu Ferapeiti (II, 15). Lai arī Eusēbijs nenosauc Marku par Aleksandrijas bīskapu, taču Aleksandrjas bīskapu uzskaitījumu sāk tieši ar Marku (II, 24). Par Aleksandrijas bīskapu iecēlis Aniānu un vairākas personas iesvētījis par presbiteriem un diakoniem, Marks, kā to raksta Simeons Metafrasts, vairīdamies no pagānu vajāšanāmm, devās uz Pentapoli. Pēc diviem gadiem viņš atgriezās Aleksandrijā un redzēja, ka kristiešu skaits ir ievērojami palielinājies. Tad viņš atkal sāk sludināt un darīt brīnumus. Pagāni viņu apvaino burvestībās. Ēgiptiešu dieva Serapsa (?) svētku laikā pagāni sagūstīja Marku, sasēja ar virvēm un izvilka no pilsētas ārā.   Vakarā viņu iemeta cietumā, bet otrā dienā pagānu pūlis viņu nogalināja. Tas notika 25.aprīlī (gads nav zināms [Prof. Bolotova pieņēmums ,,par sv. Marka nāves gadu un dienu” (63 g. – 4. apr. ) (1893.g. jūl. -…Krist. Las.) nav vienis prātis ar to, kas iznāk pēc iepazīšanās Bībeles ziņām par Marka nāvi]). Viņa ķermenis ilgu laiku dusēja Aleksandrijā, bet 827.gadā viņu paņēma līdzi Venēcijas tirgotāji un aizveda uz Venēciju, kur Marks ar savu simbolu – lauvu – kļuva par aizbildni pilsētai, kurā viņam par godu uzcelta lieliska katedrāle ar brīnišķīgu zvanu torni (Saskaņā ar citu mutvārdu  mantojumu, Marks nomira Romā).


Sv. Hipolits (refut. VII, 30) Marku nosauc par bezpirksti. Par šīs iesaukas paskaidrojumu var kalpot kāda sena Marka Evaņģēlija priekšvārda liecība. Kā stāsta šis ievads (prologs), Markam kā Levija pēctecim pienācās jūdu priestera nosaukums, bet pēc savas pievēršanaās Kristum viņš nocirta sev lielo pirkstu, lai parādītu, ka nav derīgs priestera pienākumu pildīšanai.  Tomēr tas, kā norāda ievada autors, netraucēja Markam kļūt par Aleksandrijas bīskapu, un tādā veidā tomēr piepildījās Marka noslēpumainais uzdevums kalpot Dievam priestera kārtā… Var arī domāt, ka Marks lielo pirkstu pazaudēja kaut kad spīdzinšānas laikā no savu vajātāju – pagānu puses.


Marka Evaņģēlija sarakstīšanas mērķis atklājas jau pirmajos šīs grāmatas vārdos:  "Jēzus Kristus, Dieva Dēla, Evaņģēlija sākums" – tas ir virsraksts, kurā skaidri norādīts gan Marka Evaņģēlija saturs, gan mērķis.   Tāpat kā ev. Matejs ar vārdiem : "Jēzus Kristus, Dāvida dēla, cilts grāmata" (precīzāk būtu – izcelsmes grāmata) utt.  grib pateikt, ka viņš gatavojas sniegt Kristus kā Dāvida un Ābrahāma pēcteča  vēsturi, Kurš Savā darbībā piepildīja senos, Izraēla tautai dotos, apsolījumus, tā arī ev. Marks ar pirmajiem savas grāmatas vārdiem grib saviem lasītājiem pateikt, ko tie no viņa var sagaidīt.

    
Kādā nozīmē Marks šeit lieto vārdu "sākums" (arch) un kadā – vārdu "Evaņģēlijs" (euaggelion)? Pēdējais pie Marka sastopams septiņas reizes un visur nozīmē Kristus atnesto labo vēsti par cilvēku glābšanu, Dieva Valstības iestāšanās pasludināšanu.  Taču savienojumā ar vārdu "sākums" vārds "Evaņģēlijs" pie Marka vairāk nav sastopams. Te mums palīgā nāk Ap. Pāvils. Vēstulē Filipiešiem viņš lieto šo pašu izteicienu ar nozīmi – Evaņģēlija sludināšanas sākuma pakāpe, kādu viņš piedāvāja Maķedonijā. "Jūs, filipieši, jau arī zināt, ka evaņģēlija sludināšanas sākumā (en arch tou euaggeliou), kad es izgāju no Maķedonijas, neviena draudze nebiedrojās ar mani došanā un ņemšanā kā vien jūs" (Filip. 4:15). Šim izteikumam "Evaņģēlija sākums" šeit var būt tikai  tāda nozīme, ka filipieši toreiz zināja par Kristu tikai pašu nepieciešamāko – Viņa vārdus un darbus, kuri veidoja parasto labās vēsts nesēju sākotnējās sludināšanas saturu.   Taču tagad, kad Apustulis atgriezās no Maķedonijas pēc vienpadsimt gadiem, flipieši, neapšaubāmi, jau stāv daudz augstākā kristietības izpratnes pakāpē. Tāpat arī Marka Evaņģēlijs ir mēģinājums sniegt elementāru Kristus dzīves aprakstu, ko noteica to personu īpašais stāvoklis, kuru dēļ Evaņģēlijs tika sarakstīts. To apstiprina arī Papija liecība, saskaņā ar kuru Marks pierakstīja ap. Pētera kā misionāra sarunas. Bet kādas bija šīs sarunas – par to mums diezgan noteiktu izpratni sniedz Ap. Pāvils Vēstulē ebrejiem. Vēršoties pie saviem lasītājiem, ebreju izcelsmes kristiešiem, viņš pārmet tiem, ka viņi ir ilgi aizkavējušies kristīgās attīstības sākuma stadijā un pat spēruši zināmu soli atpakaļ. "Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajag piena, ne cietas barības"  (Ebr. 5:12). Tādā veidā Apustulis izšķir Dieva vārda sākumu  kā "pienu" un pilnīgo kristiešu "cieto barību". Marka Evaņģēlijs vai Ap. Pētera sludināšana tad arī bija šī evaņģēliskās mācības par Kristus dzīves notikumiem sākotnejā stadija, kas tika sniegta tikko Kristus Baznīcā ienākušajiem Romas kristiešiem.


Tādējādi "Jēzus Kristus Evaņģēlija sākums" – tas ir īss apzīmējums visa tālāk piedāvātā stāstījuma saturam kā visvienkāršākajam evaņģēliskā stāsta izklāstam.   Ar tādu Marka Evaņģēlija sarakstīšanas mērķa izpratni ir saskaņā šīs grāmatas īsums, kas padara to līdzīgu, varētu teikt, Evaņģēlija stāsta "saīsinātam variantam", kas visvairāk piemērots cilvēkiem, kuri stāv uz kristīgās attīstības pirmā pakāpiena. Tas redzams no tā, ka šajā Evaņģēlijā vispār uzmanība pievērsta tiem Kristus dzīves faktiem, kuros izpaudās Kristus Dievišķuma varenība, Viņa brīnumainais spēks, un turklāt diezgan sīki tiek vēstīts par brīnumiem, ko Kristus paveica pie bērniem un jauniešiem, kamēr par Kristus mācību tiek runāts salīdzinoši maz. It kā evaņģēlists būtu gribējis sniegt arī kristīgiem vecākiem norādījumus, kā izklāstīt Evaņģēlija stāsta notikumus, mācot bērniem kristīgās ticības patiesības… Var teikt, ka Marka Evaņģēlijs, galvenokārt vēršot uzmanību uz Kristus brīnumiem, vislabāk ir piemērots arī to izpratnei, kurus var dēvēt par "bērniem ticībā" un varbūt pat kristešu bērniem šī vārda tiešajā nozīmē… Pat tas apstāklis, ka evaņģēlistam patīk apstāties pie notikumu sīkumiem un turklāt visu izskaidro detaļās, pat tas var liecināt par to, ka viņam bija padomā izklastīt tieši sākotnējo, elementāro Evaņģēlija stāstu cilvēkiem, kuriem bija vajadzīgas tāda veida pamācības.


Papijs vēsta, ka "presbiteris", t.i., Jānis Teologs, atradis, ka Marka Evaņģēlijā nav ievērota stingra notikumu izklasta hronoloģja.  To patiešām var ievērot šajā Evaņgēlijā. Tā, piemēram, lasot Marka Ev. 1.nodaļas 12., 14., 16. pantus, lasītājs paliek neizpratnē par to, kad notika Jāņa Kristītāja "nodošana", un kad Kristus sāka savu sabiedrisko kalopšanu, kādā hronoloģskā attiecībā pret šo uzsākšanu atrodas Kristus kārdināšana tuksnesī, un kādos rāmjos jāievieto stāsts par divu pirmo mācekļu pāru aicināšanu. – Tāpat lasītājs nevar noteikt, kad Kungs aicina 12 apustuļus (3: 13 - …), kur, kad un kādā secībā Kristus stāstīja un izskaidroja Savas līdzības (4.nod.).


Mutvārdu mantojums par Evaņģēlija sarakstītāju nosauc Jāni Marku un saka, ka viņš ir Ap. Pētera māceklis, kurš sarakstīja Evaņģēliju pēc viņa stāstītā. Marka Evaņģēlijā mēs neatrodam neko tādu, kas varētu būt pretrunā ar mantojuma pirmo vēstījumu, un atrodam ļoti daudz kā tāda, kas apstiprina pēdējo. Evaņģēlija sarakstītājs, acīmredzot, ir palestīniešu izcelsmes: viņš zina valodu, kādā tajā laikā runāja Palestīnas iedzīvotāji, un viņam, acīmredzot, sagādā prieku minēt kādu frāzi savā valodā, pavadot to ar tulkojumu (5:1; 7:34; 15:34 u.c.). Tikai paši pazīstamakie ebreju vārdi palikuši bez tulkojuma (abbi, abba, āmen, sātans, ozianna). Viss Evaņģēlija stils ir eberejisks, lai gan tas neapšaubāmi ir sarakstīts grieķu valodā (variants par sākotnējo latīnisko tekstu ir izdomājums, kam nav nekāda pamata).


Varbūt tā iemesla dēļ, ka Evaņģēlija rakstītājs pats nes Jāņa vārdu, var izskaidrot to, ka viņš, runādams par Jāni Teologu, sauc viņu nevis vienkārši par "Jāni", bet 3:17 un 5:37 piemetina "Jēkaba brālis".  Marks, no vienas puses, pavēsta dažas sīkas Apustuļa Pētera rakstura iezīmes (14: 29-31, 54, 66, 72), bet no otras, izlaiž tādas detaļas no Ap. Pētera apraksta, kuras varētu pārāk paaugstināt Ap. Pētera personas nozīmību. Tā, piemēram, viņš neatstāsta tos vārdus, kurus Kristus sacīja Ap. Pēterim pēc viņa izsacītās ticības apliecicnāšanas (Мt. 16: 16-19), bet apustuļu uzskaitījumā viņš nenosauc Pēteri kā pirmo, kā to darījis ev. Matejs (10: 3. sal. ar Mk. 3:16). Vai gan tas neliecina, ka evaņģēlists Marks rakstījis savu Evaņģēliju pēc pazemīgā Ap. Pētera atmiņām? (sal. 1.Pēt. 5:5).


Visbeidzot, mantojums norāda uz Romu kā uz vietu, kur bija sarakstīts Marka Evaņģēlijs. Un arī Evaņģēlijs pats parāda, ka tā sarakstītājam bijusi darīšana ar pagānu izcelsmes latīņu kristiešiem. Marks, piemēram, nesalīdzināmi biežāk nekā citi evaņģēlisti, lieto latīņu izteicienus (piem., centurions, spekulators, leģions, cenzs u.c., protams, to grieķiskajā izrunā). Un galvenais – Marks grieķu izteicienus reizēm izskaidro ar latīņu, īpaši ar romiešu, terminiem.  Uz Romu norāda arī Kirēnas Sīmaņa kā Aleksandra un Rufa tēva apzīmējums (sal. Rom. 15: 13).


Tuvāk iepazīstoties ar Marka Evaņģēliju, izrādās, ka viņš savu darbu rakstījis pagānu izcelsmes kristiešiem.  Par to, piemēram, liecina tas, ka viņš sīki izskaidro farizeju paradumus (7: 3 - …). Viņam nav to runu un detaļu, kādas ir ev. Matejam, un kādām varēja būt nozīme tikai jūdu izcelsmes kristiešu vidū, bet pagānu izcelsmes kristiešiem tās bez paskaidrojumiem paliktu nesaprotamas (skat., piem., Mt. 17: 24; Mt. 23;  Мt. 24:20; Мt. 5:17-43).


Svētl. Augustīns uzskatīja, ka Marks savā Evaņģēlijā seko ev. Matejam un ir tikai saīsinājis viņa Evaņģēliju (Par Evaņēliju saskaņotību I :  2, 3); šajā viedokī, neapšaubāmi, ir pareizs priekšstats, jo Marka Evaņģēlija sarakstītājs, acīmredzot, izmantojis kādu senāku Evaņģēliju un patiešām to saīsinājis. Teksta kritiķi ir vienis prātis, ka par tādu avotu Markam ir kalpojis Mateja evaņģēlijs, taču nevis tā tagadējā veidā, bet sākotnējā, tajā, kas bija sarakstīts ebreju valodā. Tā kā Mateja Evaņģēlijs ebreju valodā tika sarakstīts 7. desmitgades sākumā Palestīnā, tad Marka, kurš tajā laikā bija Mazāzijā, rokās varēja nonākt Mateja sarakstītais Evaņģēlijs, un viņš, iesējams, to paņēma sev līdzi uz Romu.


Bija mēģinājumi sadalīt Evaņģēliju daļās, kuras pēc savas izcelsmes bija attiecināmas uz dažādām pirmā gadsimta desmitgadēm un pat uz otrā gs. sākumu (Pirmais Marks, otrais Marks, trešais Marks utt.). Taču visas šīs hipotēzes par mūsu tagadējā Marka Evaņģēlija vēlāku izcelsmi kāda vēlāka pārtaisītāja rezultātā atduras pret Papija liecību, saskaņā ar kuru jau ap 80. gadu Jāņa Teologa rokās, acīmredzot,  jau bija mūsu rīcībā esošais Marka Evaņģēlijs, un viņš par to sarunājās ar saviem skolniekiem. 


Pēc Evaņģēlija ievada (1:1-13), evaņģēlists pirmajā sadaļā (1:14 – 3:6) virknē atsevišķu māksliniecisku ainu attēlo to, kā Kristus vispirms sāka sludināšanu Kapernaumā, bet pēc tam arī visā Galilejā, mācot, pulcējot ap Sevi pirmos mācekļus un darot pārsteidzošus brīnumus (1: 14-39), bet pēc tam – kā pret Kristu sāk sacelties vecās kārtības aizstāvji. Kristus, patiesībā ievērojot likumu, tomēr nopietni attiecas pret uzbrukumiem no likuma godātāju puses un atvaira viņu uzbrukumus. Te Viņš izsaka arī visai svarīgu jaunu mācību par Sevi Pašu:  Viņš ir Dieva Dēls (1:40 – 3:6). Trīs nākamās sadaļas – otrā (3:7 – 6:6), trešā  ( 6:6 – 8: 26) un ceturtā (8:27- 10:45) attēlo Kristus darbību svētās zemes ziemeļos, lielāko tiesu, un īpaši pirmajā periodā, Galilejā, un arī, īpaši vēlākajā periodā, aiz Galilejas robežām, un visbeidzot, Viņa ceļojumu uz Jeruzalemi car Pereju un Jordānu līdz pašai Jērikai (10:1 - ...).  Katras sadaļas sākumā ikreiz atrodas stāstījums, kas attiecas uz 12 apustuļiem (sal. 3:14; 5:30): ar stāstījumu par viņu aicināšanu, viņu sūtīšanu sludināt un viņu ticības  apliecināšanu jautājumā par Kristus Mesiānisko cienīgumu evaņģēlists acīmredzot grib parādīt, ka Kristus uzskatīja par Savu obligātu uzdevumu sagatavot Savus mācekļus viņu nākamajam aicinājumam kā Evaņģēlija sludinātājiem pat pagānu vidū, lai gan, protams, nevar uzskatīt šo viedokli par vienīgo. Pats par sevi saprotams, ka Kunga Jēzus Kristus kā sludinātāja un brīnumdarītāja, apsolītā Mesijas un Dieva Dēla persona šeit atrodas pirmajā plānā. – Piektajā sadaļā (10:46 – 14.nod.) atainota Kristus kā pravieša vai, drīzāk, kā Dāvida Dēla, darbība Jeruzalemē – kad Viņam jāīsteno vecās derības pravietojumi par nākamo Dāvida valstību.  Vienlaikus ar to aprakstīts pieaugošais naidīgums attiecībā pret Kristu no jūdu pārstāvju puses līdz tā augstākajam punktam. Visbeidzot, sestajā sadaļā (14:1 – 16.nod.) tiek stāstīts par Kristus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos, kā arī Viņa pacelšanos debesīs.


Pēc īsa virsraksta, kurā lasītājiem tiek dota izpratne par to, kas ir šī grāmata (1:  1), evaņģēlists ievadā (1: 2-13) attēlo Jāņa Kristītāja, Mesijas priekšteča, sludināšanu un darbību, un vispirms jau viņa veikto Paša Mesijas kristīšanu. Pēc tam evaņģēlists īsi norāda uz Kristus atrašanos tuksnesī un Viņa kārdināšanu, norādot, ka tajā laikā Eņģeļi kalpoja Kristum: ar to viņš parāda Kristus uzvaru pār velnu un jaunas dzīves sākumu cilvēcei, kam jau vairs nebūs bīstami visi elles spēki (tēlaini minēti kā "tuksneša zvēri", kuri jau vairs nekaitēja Kristum, šim jaunajam Ādamam). Tālāk evaņģēlists secīgi attēlo, kā Kristus pakļāva Sev cilvēci un atjaunoja cilvēku saskarsmi ar Dievu.


- Pirmās sadaļas (1:14 – 3: 6) pirmajā daļā (1:14-39 ) evaņģēlists no sākuma sniedz kopēju Kunga Jēzus Kristus sludināšanas darbības atainojumu  (1:14,15), bet beigās (39.p.) – Viņa darbu aprakstu. Starp šiem diviem raksturojumiem evaņģēlists apraksta piecus notikumus: а) mācekļu aicināšana, b) notikumi Kapernaumas sinagogā, c) Pētera sievasmātes izdziedināšana, d) slimo dziedināšana vakarā Pētera mājas priekšā un e) to, kā tauta, un galvenokārt Pēteris ar saviem līdzbiedriem, meklē Kristu, Kurš aizgājis vienatnē lūgties. Visi šie pieci notikumi norisinājās laika posmā no piektdienas pirmspusdienas līdz svētdienas rītam (pēc ebreju laika skaitīšanas – pirmā diena pēc sabata). Visi notikumi grupējas ap Sīmani un viņa līdzbiedriem. Redzams, ka evaņģēlists no Sīmaņa ieguva liecības par visiem šiem notikumiem. No šejienes lasītājs iegūst pietiekamu priekšstatu par to, kā Kristus, uzsākdams Savu darbību pēc Jāņa Krstītāja ieslēgšanas cietumā, veica Savu Skolotāja un Brīnumdarītāja kalpošanu.


Pirmās sadaļas otrajā daļā (1:40 – 3:6) evaņģēlists attēlo pakāpeniski augošo ienaidu pret Kristu no farizeju puses, un pārsvarā no to farizeju puses, kuri piederēja pie rakstu mācītajiem. Šis ienaids izskaidrojams ar to, ka farizeji Kristus darbībā redz Dieva caur Mozu dotā likuma pārkāpšanu, un līdz ar to, var teikt, veselu rindu kriminālu noziegumu. Un tomēr Kristus attiecas ar mīlestību un žēlumu pret visiem jūdiem, palīdzot viņiem viņu garīgajās vajadzībās un miesas slimībās, atklājot Sevi kā Būtni, Kura ir pārāka par visiem mirstīgajiem, Kuram ir īpašas attiecības ar Dievu.  Īpaši svarīgi, ka šeit Kristus liecina par Sevi kā par Cilvēka Dēlu, Kurš piedod grēkus  (2:10), Kuram ir vara pār sabatu (2:28), Kuram pat ir priesterības tiesības tāpat, kā šādas tiesības bija Viņa sencim Dāvidam (svēto maižu ēšana). Tikai šīs Kristus liecības par Sevi Pašu izsacītas nevis tieši, bet ietilpst Viņa runās un darbos. Te mūsu priekšā ir septiņi stāsti: a) Stāstam par spitālīgā dziedināšanu ir mērķis parādīt, ka Kristus, piepildot Savu augsto aicinājumu, nepārkāpa tiešos Mozus likuma noteikumus  (1: 44). Ja Viņam ko pārmeta šajā ziņā, tad šie pārmetumi bija pamatoti Mozus likuma vienpusīgi burtiskajā izpratnē, kāda bija farizejiem un rakstu mācītājiem.   b) Notikums ar paralizētā dziedināšanu rāda mums Kristu ne tikai kā miesas, bet arī slimas dvēseles ārstu. Viņam ir vara piedot grēkus. Rakstu mācītāju mēģinājumu apsūdzēt Viņu par to Dieva zaimošanā Kungs atmasko visu priekšā kā zemisku un nepamatotu. c) Muitnieka Levija aicināšana par mācekli parāda, ka arī muitnieks nav tik slikts, ka nevarētu kļūt par Kristus palīgu. d) Kristus piedalīšanās Levija sarīkotajā mielastā parāda, ka Kungs nenicina grēciniekus un muitniekus, kas, protams, vēl vairāk uzkurināja pret Viņu farizejiskos rakstu mācītājus. e) Kristus un farizeju attiecības saasinās vēl vairāk, kad Kristus uzstājas kā principiāls jūdu veco gavēņu pretinieks. f) Te atkal Kristus uzstājas kā farizeju vienpusības pretinieks attiecībā uz sabata ievērošanu. Viņš ir Debesu Valstības Valdnieks, un Viņa kalpi var neizpildīt rituālo likumu tad, kad tas ir nepieciešams, vēl jo vairāk tāpēc, ka likums par sabatu dots cilvēka labumam. Taču tāda Kristus uzstāšanās noved Viņa ienaidniekus līdz galējai pakāpei, un viņi sāk perināt ļaunu pret Viņu.


Otrajā sadaļā (3:7 – 6:6a), kur attēlota Kristus attieksme pret Saviem mācekļiem, evaņģēlists  а) sniedz vispārēju aprakstu Kristus darbībai, kas paplašinās  arvien vairāk un vairāk; b) attēlo, kā Kristus izdalīja 12 tuvākos mācekļus no visu Viņa sekotāju pulka īpašai misjai;  c)  rāda mums Kristu viņa īpašajā cīņā ar rakstu mācītājiem, kuri atnākuši no Jeruzalemes; d) raksturo tos, kuri ir patiesi Kristus sekotāji; e) attēlo Kristu, mācošu tautu, un īpaši Savus mācekļus, ar līdzību palīdzību; f) ataino Kristus varu pār vētru; g) pār apsēstību; h) pār sievietes nedziedināmu slimību;  i) pār nāves spēku. Tikai j) Kristus līdzpilsoņu neticība liek šķēršļus Viņa visudziedinošajam un visiem palīdzošajam spēkam, Šeit Kristsu mācekļi pastāvīgi seko Kristum. Viņi tiek gatavoti nākamajai kalpošanai.


Trešajā sadaļā (6:6b – 8:26) galvenokārt attēlotas Kristus rūpes par Saviem mācekļiem. Viņš staigā ar tiem pa visiem Palestīnas ziemeļiem, izvairoties ilgāku laiku palikt Ģenecaretes ezera rietumu krastā, kur Viņš parasti uzturējās iepriekšējā laikā.


Ceturtajā sadaļā (8:27 – 10:45)  Kristus tāpat attēlots Savu mācekļu vidū, kā arī redzama Viņa pakāpeniskā tuvošanās Jeruzalemei.


Piektajā sadaļā (10:46 – 13:37) attēlots, ka Kungs jau iziet ārpus šaurā apustuļu loka pie tautas, no kuras Viņš tagad saņem ticības apliecinājumu Viņam kā Dāvida Dēlam. Tas kalpo par ievadu Viņa svinīgajai ieiešanai Jeruzalemē.


Sestā un pēdējā sadaļa (14:1 – 16:20) rāda mums, kā Kungs Kristus veica cilvēku glābšanu, par kuru Viņš bija vēstījis iepriekš. Ev. Marks diezgan sīki šeit attēlo Kristus zemes dzīves pēdējās dienas – Viņa ciešanas, nāvi, apglabāšanu, augšāmcelšanos un (īsi) pacelšanos debesīs.


T.s. "Grieķu tēvu katēnās" (Krāmera izd., 1844.g.) ir Marka Evaņģēlija skaidrojums, kas piedēvēts Antiohijas Viktoram (vai, saskaņā ar citiem, Aleksandrjas Kirilam). Vēl ir skaidrojumi: svētl. Teofilakta, Eufīmija Zigabena un nepareizi piedēvēts svētl. Hieronīmam, pilnībā sastāvošs no alegoriskiem skaidrojumiem, Bedas skaidrojums.  No jauniem skaidrojumiem uzmanību pelna; a) katoļu – Knabenbauera (1894.), Roza (1904.), Šanca (1881.) un Lagranža (1911.); b) protestantu – Hogela (1909.), Holcmana (3.izd. 1901.), Klostermana (1907.), Luazī (1907.-1908.), Merksa (1905., skaidrojums pēc Marka Evaņģēlija senākā sīriešu tulkotā teksta),   Veisa II (1901.), Veisa I (1907.), Volenberga (1910.). No mūsu skaidrojumiem zināms tikai viens patiesi nopietns skaidrojums – bīsk. Maihaila (Luzina) viņa "Evaņģēlija skaidrojumos". Uzmanību pelna arī virspriest. Jeļeonska maģistra disertācija "Par Marka Evaņģēliju" (Pret Bauru). (…) I.Gladkovs sniedz samērā plašu Marka Ev. skaidrojumu, taču, kā zināms, viņa skaidrojumi sastādīti nevis katram Evaņģēlijam atsevišķi, bet, tā sakot, kā visu Evaņģēliju apskats (3.izd.).

Nākamā lappuse >

 

https://bible.optina.ru/new:mk:01:00

 

© 2009 - 2019 BIBLOS