Marka Evaņģēlijs
 I nodaļa.


1 Jēzus Kristus, Dieva Dēla, Evaņģēlija sākums.


Svt. Aleksandrijas Kirils
Kristīšana ir Vecās Derības beigas un Jaunās sākums. Jānis bija aizsācējs, un tāpēc nav neviena lielāka, no sievas dzimuša, par viņu (Lk. 7:28). Viņš ir praviešu gals (jo visi pravieši un likums ir līdz Jānim (Mt. 11; 13, Lk. 16: 16) un evaņģēlija darbu sākums. Jo ir teikts: Jēzus Kristus Evaņģēlija iesākums, bet drīz pēc tam: nāca Jānis, kristīdams tuksnesī (Mk. 1:4).  


Pamācības ticībā mācāmajiem pirms kristībām


*
1-3 Jēzus Kristus, Dieva Dēla, Evaņģēlija sākums.  Itin kā pravieši ir rakstījuši: raugi, Es sūtu Savu vēstnesi Tavā priekšā, kas sataisīs Tavu ceļu, saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tam Kungam ceļu, dariet līdzenas Viņa tekas.

 

Svētmoc. Grigorijs (Ļebedevs)

Tā cilvēka dvēselē Kristus labajai vēstij pa priekšu iet eņģeļa aicinājums: "Sagatavo ceļu Dievam".  Tas ir sirdsapziņas sauciens. Viņa sauc arī neauglīgā dzīvē. Un tikai atvērtā dvēselē, kad notriekti kaislību šķēršļi, kad nolīdzināti kritienu bezdibeņi, tikai sagatavotā dvēselē var skanēt, un būs sadzirdama, Evaņģēlija vārdu balss.  Bet aiz Evaņģēlija balss, kad tā ir sadzirdēta, nāk Kristus. Citādi – aizvērtas ir cilvēka acis, aizvērtas ausis, nocietināta sirds un neko viņš nedzird.


Svētā Evaņģēlista Marka Labā vēsts. Garīgas pārdomas.


*
Sv. ticības apliecinātājs Kiņišemas Vasīlijs
Evaņģēlijs – tas ir grieķu vārds. Tulkojumā tas nozīmē "labā vēsts".
Labā vēsts! Kā to novērtēt? Kaut kur tālu, tālu, aukstā, neviesmīlīgā svešatnē, varbūt bargā ienaidnieka gūstā, atrodas jums dārgs cilvēks.  Jūs par viņu neko nezināt. Pazudis – kā ūdenī iekritis. Kur viņš ir? Kas ar viņu noticis? Vai ir dzīvs? Vesels? Varbūt nonācis trūkumā, un viņam nav nekā? Bet apkārt auksti, vienaldzīgi, sveši ļaudis… Nav zināms nekas. Sirds ir nospiesta un skumst. Kaut viens vārdiņš pateiktu; dzīvs vai nē. Neviens nezina, neviens nepateiks. Kādas skumjas! Kungs, atsūti ziņu!


Un, lūk, vienā jaukā dienā klauvē pie durvīm. Kas tur? Pastnieks atnesis vēstuli! No kā? Dievs augstais… Vai tiešām? Jā, jā… Rakstīts pazīstamajā, mīļajā rokrakstā; nepareizi, lieli burti, viņa rokraksts. Ziņa no viņa. Ko viņš raksta? Jūs steidzīgi atplēšat aploksni un lasāt ar pamirušu sirdi. Paldies Dievam! Viss ir labi: viņš ir dzīvs, vesels, ar visu apgādāts, gatavojas braukt uz dzimteni… Sirds piepildās ar pateicības pilnu prieku. Kungs! Cik Tu esi žēlīgs! Tu neesi aizmirsis. Tu neesi atstājis. Tu neesi noraidījis vārgo lūgšanu! Kā lai Tev pateicas, Radītāj?


Tāds ir iespaids no labās vēsts. Taču personiskajā dzīvē tas izskatās salīdzinoši vāji.


Kāpēc tad Evaņģēlijs tiek saukts par Evaņģēliju? Kāpēc tas tiek saukts par labo vēsti?


Tā ir vēsts no neredzamās pasaules grēcīgajai zemei. Tā ir vēsts no Dieva cietējam, grēkos nomocītajam cilvēkam; vēsts par iespēju atdzimt jaunā, tīrā dzīvē; vēsts par nākotnes gaišo laimi un prieku; vēsts par to, ka tā dēļ viss jau ir izdarīts, ka Kungs atdevis par mums Savu Dēlu. Cilvēks tik ilgi, tik kaislīgi, dziļu skumju pilns  gaidījis šo vēsti.


Sarunas par Marka Evaņģēliju.


*
Svētl. Augustīns
Evaņģēlists Marks izlaidis Kunga dzimšanas, bērnības un jaunības stāstu un sācis savu stāstu no šīs vietas, tas ir, no Jāņa sludināšanas.


Par evaņģēlistu saskaņotību.


*
Svētl. Bulgārijas Teofilakts
Jāni, pēdējo no praviešiem, evaņģēlists pasniedz kā Dieva Dēla Evaņģēlija sākumu, jo Vecās Derības beigas ir Jaunās sākums. Kas attiecas uz liecību par Priekšteci, tad tā ņemta no diviem praviešiem – no Maleahija: "Lūk, Es sūtu Savu Eņģeli, un viņš sagatavos ceļu Manā priekšā” (Mal. 3:1)  un no Jesajas: "Saucēja balss tuksnesī" (Jes. 40:3) utt.  Tie ir Dieva Tēva vārdi Dēlam. Viņš dēvē Priekšteci par Eņģeli viņa eņģelim līdzīgās un gandrīz bezmiesīgās dzīves dēļ un tāpēc, ka viņš pasludina un norāda uz gaidāmo Kristu.   Jānis sagatavoja Kunga ceļu, ar kristīšanas starpniecību sagatavojot jūdu dvēseles Kristus pieņemšanai: "Tava vaiga priekšā" – tas nozīmē, ka Tavs Eņģelis ir Tev tuvs. Ar to apzīmēta Priekšteča radnieciskā tuvība Kristum, tāpat kā ķēniņu priekšā godina galvenokārt radiniekus. "Saucēja balss tuksnesī", tas ir, Jordānas tuksnesī, bet vēl vairāk jūdu sinagogā, kuras bija tukša attiecībā uz labo. Ceļš nozīmē Jauno Derību, "takas" – Veco, ko ne reizi vien pārkāpuši jūdi. Ceļam, tas ir, Jaunajai Derībai, viņiem vajadzēja sagatavoties, bet Vecās Derības takas izlabot, jo, lai arī senatnē viņi tās bija pieņēmuši, tomēr vēlāk nogriezušies no savām takām no nomaldījušies.


*
Apringijs
Nemaz nav pārsteidzoši, ka te minēts Jesaja, nevis Maleahijs, lai gan šī liecība noteikti sastopama pie Maleahija.  Jo Jesaja tiek tulkots kā Kunga glābšana, bet Maleahijs – kā eņģelis. Tāpēc Evaņģēlija sākumā viņš eņģeļa, tas ir, Maleahija, vietā devis priekšroku pasludināt Dieva glābšanu, tas ir, Jesaju, jo caur evaņģēlisko  ticību viņš aizved līdz tagadējās un nākamās dzīves nemainīgai nepārtrauktībai. Tāpēc viņš tāpat min par vēstnesi, kas ir eņģelis, un pievieno Jesajas vārdus, un saka; sagatavojiet Kungam ceļu, dariet tuksnesī līdzenas takas mūsu Dievam (Jes. 40:3), lai glābšanās dēļ, kas apsolīta un iepriekš pravietota, atklātu patiesības vēstnesi un sagatavotu cilvēku sirdis žēlastības saņemšanai.


Traktāts par Atklāsmi.


*
Origēns
Vai gan ne mūsos, ne mūsu sirdī, jāsagatavo taisns un līdzens ceļš Kungam?... Liela ir cilvēka sirds, plaša, ietilpīga, ja vien kļuvusi tīra. Tu gribi iepazīt tās lielumu un plašumu? Paraugies, cik daudz dievišķu jūtu tā ietver… Taču skaties ne tikai uz tās lielumu, bet arī uz patiesības pazīšanas stiprumu… Gatavo Kungam ceļu ar kārtīgu dzīvi, teicamiem darbiem, turies uz ceļa, lai kādas nelikumības dēļ tev nepaietu garām Dieva Vārds.


Homīlijas par Lūkas Evaņģēliju

 

Evaņģēlijs vispirms ir Jēzus Kristus, visa glābjamā ķermeņa galvas,  Evaņģēlijs (sal. Ef. 4:15; Kol. 1:18), kā saka Marks: Jēzus Kristus Evaņģēlija sākums… Tomēr Evaņģēlija sākums – tā ir visa Vecā Derība, kuras tēls tad arī ir Jānis.  Bet arī Jaunās un Vecās Derības saiknes dēļ Vecās Derības noslēgums šeit rādīts caur Jāni. Tāpēc nākas brīnīties, kā citi piedēvē šīs divas Derības diviem dieviem, kas viņus arī atmasko bez visa pārējā.


Komentāri Jāņa Evaņģēlijam.


… Kad Marks saka: Jēzus Kristus Evaņģēlija sākums, kā  rakstīts pie pravieša Jesajas: lūk, Es sūtu Savu Eņģeli  Tava vaiga priekšā, kas sagatavos Tavu ceļu Tavā priekšā, viņš tā parāda, ka Evaņģēlija sākums ir saistīts ar jūdu Rakstiem.


Pret Celsu.


*
Lopuhins A. P.
Saskaņā ar krievu val. tulkojumu, pirmais pants atrodas tiešā saistībā ar pārējiem trim pantiem, un visu pirmo četru pantu doma, saskaņā ar vispārpieņemto skaidrojumu (sk. bīsk. Mihaila Evaņģēlija skaidrojums), ir šāda: "Kristus Evaņģēlija par Mesijas žēlastības Valstības iestāšanos sākums bija Jāņa Kristītāja, kurš sludināja grēknožēlas kristību grēku piedošanai, parādīšanās". – Taču tādai pirmā panta izpratnei nevar piekrist.   Ja pirmā panta teikumu uzskata par teikuma priekšmetu, bet ceturtā panta teikumu – par izteicēju (tādā gadījumā otrais un trešais pants būs pakārtoti), tad sanāks pārāk iztiepts fragments.  Turklāt evaņģēlists Marks visur Evaņģēlijā savas domas izsaka koncentrētos teikumos. Vēl kas: ja evaņģēlists gribētu īpaši parādīt saviem lasītājiem, ka Jāņa Kristītāja darbība bija Evaņģēlija sākums, tad vajadzētu gaidīt, ka viņš tieši tāpat atzīmēs, kas bija šī sākuma turpinājums.  Tomēr tādu apzīmējumu mēs neatrodam. Ņemot vērā sacīto, labāk būs pieņemt kā dabiskāku tādu šī panta izpratni, kas saskata tajā grāmatas virsrakstu. "Jēzus Kristus, Dieva Dēla, Evaņģēlija sākums" (Jēzus Kristus – ģenit. loc.), t.i., priecīgā vēsts, kā to pasludinājis Jēzus Kristus, Dieva Dēls, tajā veidā, kādā tā tika pasniegta kristīgās sludināšanas sākotnējā stadijā tiem kristiešiem, kuri tikko bija ienākuši Baznīcā (sīkāk par to – ievadā, rakstā "Par Marka Evaņģēlija sarakstīšanas mērķi").


- Jēzus Kristus (sk. Mt. 1:1) – Dieva Dēla. Ja ev. Matejam, rakstot savu Evaņģēliju jūdu izcelsmes kristiešiem, bija jāparāda viņiem, ka Kristus cēlies no jūdu tautas pirmtēviem – Dāvida un Ābrahāma (1:1), tad evaņģēlistam Markam, kurš savu Evaņģēliju rakstīja pagānu izcelsmes kristiešiem, nebija vajadzības pēc tādas norādes.  Viņš tieši nosauc Kristu par Dieva Dēlu  - protams, ārkārtas nozīmē, kā Vienpiedzimušo no Tēva (sk. Mt. 16:16). – Bet, ja Evaņģēlijs, kuru Marks tālāk piedāvā saviem lasītājiem, iziet no Dieva Dēla, tad tam – viņš it ka saka – jābūt neapstrīdamai autoritātei visiem. [Dažos senajos kodeksos (piem., Sinaja) un pie dažiem svētajiem tēviem un baznīcas rakstniekiem vārdi "Dieva Dēla" netiek lasīti. Toties vairumā kodeksu, tādos kā Vatikāna, Parīzes, sīriešu un latīņu tulkojums šis papildinājums ir].


*
Svt. Cēzarijas Eusēbijs
Jānis iznāk no tuksneša, tērpies dīvainā apģērbā. Viņš vairījās no jebkādas saskarsmes ar cilvēkiem, un tāpēc neiegriezās ne pilsētās, ne ciemos, ne vīru sapulcēs, un pat maltīti nedalīja ne ar vienu.  Tāpēc arī ir rakstīts: … un bja tuksnešos līdz savas parādīšanās dienai Izraēlam, kā arī: valkāja kamieļu spalvas drēbes, viņa barība bija siseņi un savvaļas bišu medus (Lk. 1:80; Mt. 3:4)…  Nav jābrīnās, ka visi bija pārsteigti, ieraugot savā priekšā vīru ar tādiem matiem kā  Dieva nazīrietim, Dieva cienīga izskata, ģērbtu dīvainās drēbēs, kurš pēkšņi uzradās kaut kur no tuksneša, bet pēc sludināšanas atkal devās kaut kur uz tuksnesi; viņš ne ēda, ne dzēra, nekontaktējās ar pūli. Tāpēc viņi domaja, ka tas pat nav cilvēks. Jo - kā viņš varēja būt cilvēks, ja viņam nebija vajadzīga nekada barība? Tāpēc arī uztvēra viņu kā eņģeli – to, par kuru bija sacījis pravietis.


Pierādījums par labu Evaņģēlijam.


*
Svt. Ignātijs (Brjančaņinovs) 
Jāņa kalpošanas būtība bija tajā, lai sagatavotu ceļu drīzumā nākošajam Kungam, kas tērpies cilvēka dabā – lai nolīdzinātu viņam takas. Kas tas par ceļu? Kas tās par takām? Tas ir cilvēku domāšanas veids, tās ir sirds jūtas un cilvēku tieksmes. Lai pieņemtu Kungu, vajag, lai būtu uz to spējīgs, sakārtots domāšanas veids; lai pieņemtu Kungu, vajag būt sirds gribai to darīt, vajag būt pazemīgām jūtām. Tā to paskaidroja Erceņģelis Gabriēls Caharijam, Priekšteča tēvam, kad pavēstīja par viņa ieņemšanu un piedzimšanu: "Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva. Un viņš ies Viņa priekšā Ēlijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis." (Lk. 1:16-17).


Askētiskie sprediķi.


*
Svētmoc. Lionas Irinejs
Evaņģēlija sākumā skaidri skan svēto praviešu balsis un Tā balss, Kuru viņi paši apliecināja par Kungu Dievu – mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēva, Kurš pēc apsolījuma sūtīja Savu eņģeli Viņa priekšā. Tas bija Jānis, kurš Elijas garā un spēkā sludināja tuksnesī:  sagatavojiet Kungam ceļu, dariet līdzenas viņam takas (Lk. 1:7; Mk. 1:3). Tāpat arī katrs no praviešiem sludināja nevis kaut kādu savu dievu, bet visi viņi runāja par vienu un to pašu Dievu: tie Viņu dažādi apzīmēja un deva Viņam daudzus vārdus.


Pret herēzēm.

*
Svētl. Augustīns
Jāņa kristība bija tāda pati, kāds bija viņš pats: tik taisna, cik taisns cilvēks. Tomēr šis cilvēks saņēma no Kunga īpašu žēlastību, tādu, ka tapa cienīgs iet pa priekšu Tiesnesim un norādīt uz Viņu ar pirkstu, un  sludināt pravietojumu: Saucēja balss tuksnesī: sataisiet Kungam ceļu (Маl. 3:1; sal. ar  Мt. 3:3; Lк. 3:4).


Traktāts par Jāņa Evaņģēliju.


*
Svētl. Stridionas Hieronīms
Šis fragments sastādīts no diviem pravietojumiem: no Maleahija un Jesajas. Pirmā daļa: "raugi, Es sūtu Savu Eņģeli Tavā priekšā, kas sataisīs Tavu ceļu"- ņemta no Maleahija, un te Marks to pārtrauc (sal. Mal. 3:1). Turpinājums, t.i., "Saucēja balss tuksnesī" utt. – no Jesajas (Jes. 40:3). Kāpēc Marks sava sacerējuma pašā sākumā licis: "Kā tas rakstīts pie pravieša Jesajas: raugi, Es sūtu Savu Eņģeli Tavā priekšā", bet tas, kā jau atzimēts, nav Jesajas grāmatā, bet Maleahijam, pēdējam no divpadsmit praviešiem, ir?.. Bet mums ir skaidrs, no kurienes apustulis ņēmis tādu liecību, un ka viņš ir atkārtojis pravietojumus nevis vārds vārdā, bet atstastījis to jēgu saviem vārdiem.


Vēstules.


*
Origēns
Marks apvienojis divus pravietojumus, ko izteikuši divi pravieši dažādās Rakstu vietās. "Saucēja balss tuksnesī" (Jes. 40:3) sastopam pravieša Jesajas grāmatā stāsta beigās par ķēniņu Ecehiju, kurš piecēlies no slimības (Jes. 38:10-20), bet  "raugi, Es sūtu Savu Eņģeli Tavā priekšā" – pie pravieša Maleahija (3:1). Marks izdarījis to pašu, ko evaņģēlists Jānis, kurš izmainījis viņa minēto izteikumu (sal. Jņ. 1:23). Pravietis saka: "sataisiet Kungam ceļu, dariet līdzenas mūsu Dievam tekas", bet pie Marka lasām: "sataisiet Kungam ceļu, dariet līdzenas Viņa tekas". (…)


Komentārs Jāņa Evaņģēlijam.


*
Tertuliāns
Zināms, ka Pats Dieva Dēls runāja ar Mozu un sacīja tautai: "Lūk, Es sūtu Savu eņģeli tavā priekšā", t.i, tautas priekšā; "tas pasargās tevi ceļā un ievedīs tevi zemē, kuru Es esmu tev sagatavojis;  "Redzi, Es sūtu eņģeli tavā priekšā, kas tevi pasargās šinī ceļā un tevi novedīs tanī vietā, ko Es tev esmu sataisījis.  Sargies viņa priekšā, klausi tā balsij un nesacelies pret viņu, jo viņš tavus pārkāpumus nepiedos, jo Mans Vārds ir uz viņa". (sal. II Mozus 23:20-21  - sinodālais tulkojums). Jo Jozua, nevis Mozum, vajadzēja ievest savu tautu apsolītajā zemē (sal. IV Mozus 14:30). Viņš to nosauc par eņģeli daudzo brīnumu dēļ, kurus tam (Jozua, Nūna dēlam) vajadzēja paveikt  un viņa kā parvieša pienākumu dēļ, kuru būtība bija Dievas gribas pasludināšanā. Tieši tapat arī Jāni, Kristus Priekšteci, apustulis nosaucis par nākamo eņģeli, kad Svētais Gars Tēva vārdā sacīja: Raugi, Es sūtu Savu Eņģeli Tava vaiga (t.i. Kristus) priekšā, kurš sagatavos ceļu Tavā  priekšā (sal. Mt. 11:10; Lk. 7:27). Tas nav nekāds jaunums Svētajam Garam -  nosaukt par eņģeļiem tos, kurus Dievs izraugās par Savas godības kalpiem.


Pret jūdiem.


*
Lopuhins A. P.
2 – 4  Itin kā pravieši ir rakstījuši: raugi, Es sūtu Savu vēstnesi Tavā priekšā, kas sataisīs Tavu ceļu. Saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tam Kungam ceļu, darait līdzenas Viņa tekas.- Jānis Kristītājs nāca tuksnesī, sludinādams grēku nožēlas kristību uz grēku piedošanu.


Šie trīs panti veido vienu rindkopu. "Saskaņā ar  praviešu Maleahija (3:1) un Jesajas (40:3) pravietoto par Mesijas Priekšteča atnākšanu, parādījās Jānis, kristīdams tuksnesī un sludinādams grēknožēlas kristību grēku piedošanai” . [Vārda "pravieši" daudzos senajos kodeksos ir lasāms  "kā pravietis Jesaja…".   Bet ir arī seni kodeksi, t.sk. Aleksandrijas (V gs.), kuram ir tāda redakcija, kada ir pieņemta pie mums. Jāatzīme, ka lasot "kā pravietis Jesaja…" rodas lielas grutības, kādā veidā lai paskaidro to apstākli, ka evaņģēlists tālāk citē nevis Jesaju, bet Maleahiju.] Tādējādi Jāņa parādīšanās nebija kaut kas pilnīgi negaidīts; tā jau sen bija pravietota. Maleahija pravietojumu par Jāni evaņģēlists min pirms senākā paravieša -  Jesajas - pravietojuma citēšanas; tāpēc, ka pirmais pravietojums ar lielāku konkrētību runā par Priekšteča atnākšanu nekā otrais.   Jāatzīmē, ka Maleahija pravietojumu evaņģēlists Marks citē nevis no oriģināla, un ne arī no Septuagintas tulkojuma, kuri šajā gadījuma diezgan precīzi izsaka oriģināla domu un izteiksmi, bet šajā vietā seko evaņģēlistam Matejam. Oriģinala teksta "Manā priekšā" vietā evaņģēlists Matejs, un līdz ar viņu arī Marks,  raksta; "Tavā priekšā".  Tātad, saskaņā ar abu evaņģēlistu tulkojumu, Dievs (Maleahija gr.) vēršas pie Paša Mesijas ar vēstījumu par to, ka pirms Viņa atnākšanas tiks sūtīts īpašs Eņģelis va priekšvēstnesis – Priekštecis. Bet pravieša teiktajā Jahve vēršas pie jūdu tautas.


Jesajas pravietojums par saucēja balsi tuksnesī šeit tiek minēts kā paskaidrojums Maleahija pravietojumam un reizē kā sākotnējais pamats pirmajam pravietojumam. Jahves vēstnesis, par kuru runāja Maleahijs, ir tieši tas pats, par kuru jau agrāk bija runājis pravietis Jesaja – tāda ir Jesajas pravietojuma citēšanas jēga. No šejienes jebkurš var redzēt, ka evaņģēlists identificē Jahvi, Kurš Vecajā Derībā caur praviešiem sludināja par Savu atnākšanu, ar Kunga Jēzus Kristus personu. Vietu no Jesajas evaņģēlists Marks citē no Septuagintas tukojuma teksta (sal. Mt. 3:3).


"Tuksnesī" (Мk.1:4). Evaņģēlists Marks nesaka, kuru tuksnesi viņš domā (Matejs tieši nosauc Jūdejas tuksnesi: Mt. 3:1). To var izskaidrot tādējādi, ka Marks kā Jeruzalemes iedzīvotājs uzskatīja par nevajadzīgu sīkāku paskaidrojumu: Jeruzalemes iedzīvotāji ar "tuksnesi" bija pieraduši saprast tieši Jūdejas tuksnesi, t.i., zemi starp Jūdejas kalniem un Jordānu, uz ziemeļrietumiem no Nāves jūras.


"Sludinādams". Jāņa sludināšanu evaņģēlists Marks atstāsta saviem vārdiem, kamēr Matejs rāda runājam pašu Jāni (sal. 3: 1-2).


"Grēknožēlas kristība" (Mt. 3:11).


"Grēku piedošanai". Grēku piedošana bija nepieciešams nosacījums, lai cilvēce varētu sākt jaunu dzīvi, kura pavērās ar Apsolītā Mesijas uzstāšanos Izraēla tautā. Taču visādā gadījumā šī piedošana tika saprasta kā tāda, kas vēl tikai nāks. Un patiesi, cilvēcis grēki varēja tikt uzskatīti par piedotiem tikai tad, kad par tiem tiktu pienests Kristus upuris. … [Svētlaimīgais Teofilakts saka: "Priekštecis sludināja grēknožēlas kristību tā dēļ, lai cilvēki, nožēlojot grēkus un pieņemot Kristu, saņemtu grēku piedošanu". Skaidrs, ka arī šis baznīcas skaidrostājs attiecina ,,grēku piedošanu” uz to laiku, kad Kristus ar pilnu ticību tiks pieņemts kā Izpircējs.]


3 Saucēja balss tuksnesī: sataisiet Kungam ceļu, dariet līdzenas Viņa tekas.


Svētītājs Turīnas Maksims
Redzat, kā Viņš pateicis! Nevis vienkārši saka: "Es esmu balss", bet - saucēja balss.  Tādējādi Viņš grib pateikt, ka balss, kas sauc sekot ticībai, aizsniedz dzirdi, bet sauciens satricina sirdi; balss sludina valstību, bet sauciens draud ar tiesu.


Sprediķu apkopojums.


*
Tertuliāns
3-4 saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tam Kungam ceļu, dariet līdzenas Viņa tekas.- Jānis Kristītājs nāca tuksnesī, sludinādams grēku nožēlas kristību uz grēku piedošanu.


Jānis sapulcināja tautu un dāsni sildīja to ar savu labestību. Viņš, kurš bieži piedzīvoja nepateicību, vienmēr aicināja uz grēknožēlu; sludinādams grēknožēlu, viņš uzņēma sevī visu praviešu balsis. Aicinot tos, kuri bija izraudzīti manot Ābrahāma sēklai doto apsolījumu, viņš apsolīja tiem žēlastību, kas atspīdēs laiku beigās visai pasaulei.  Taču vispirms viņš lika tiem uzņemties grēknožēlas pienākumu… Viņš norādīja uz nepieciešamību nožēlot grēkus un attīrīt domas, lai neviens agrākā apgrēcība  neaptraipītu cilvēkus un nekāda tumsonība neapgānītu viņu sirdis. Tādu cilvēku ķermeņos grēknožēla, kas izslauka, izmēž, izmet laukā netīrumus, sagatavo tīru mājokli tajā ienākošanam Svētajam Garam, caur Kuru mūsos labprāt ienāk debesu labumi.


Par grēknožēlu.


Grēknožēlas kristība notika nākamās piedošanas un iesvētīšanas Kristū labad, kā ir rakstīts: " Viņš kristīja ar grēku nožēlas kristību, uz grēku piedošanu…" (sal.ar Ap. d. 19:4).  Ja vispirms notiek grēku nožēla, bet pēc tam seko piedošana, tad tas arī nozīmē "sagatavot ceļu" (sal.ar Lk. 1:76). Bet tas, kurš sagatavo, pats nenobeidz, bet rūpējas par to, lai nobeigtu citi.


Par kristīšanu.

 

4 Jānis Kristītājs nāca, kristīdams tuksnesī un sludinādams grēku nožēlas kristību uz grēku piedošanu.


Svt. Jānis Zeltamute
Kā varēja notikt piedošana, ja vēl nebija pienests upuris, un Gars nebija nonācis, un grēks nebija atraisīts, ienaids novākts, un lāsts iznīdēts? Raugies, cik precīzi apustulis to izteicis. Jo, sacīdams, ka Jānis "nāca, Jūdejas tuksnesī sludinādams grēku nožēlas kristību", viņš piebilda: …grēku piedošanai, it kā teikdams; "viņš pārliecināja viņus izsūdzēt grēkus un nožēlot tos ne tā dēļ, lai viņi tiktu sodīti, bet lai viņi vieglāk varētu pieņemt piedošanu". Jo, ja viņi nenosodītu paši sevi, tad nelūgtu arī svētību; savukārt, ja nelūgtu to, nesaņemtu arī piedošanu.


Homīlijas par Mateja Evaņģēliju.


*
Svt. Ignātijs (Brjančaņinovs)
Jānis sludināšanai izvēlējās tuksnesi. Tālu prom no ierastajām nodarbēm, no iznīcīgajiem pieķeršanās priekšmetiem, cilvēkiem ir ērtāk domās pacelties pie Dieva, pie mūžības, ērtāk ieklausīties garīgajā mācībā par Dievam tīkamiem tikumiem, pie kuriem ieet var caur patiesu grēknožēlu. Tuksnesis noslēpumaini attēloja cilvēces tikumisko stāvokli – tā bija nodevusies iznīcīgajam, zaudējusi būtisko mantojumu un cieņu.


Askētiskie sprediķi.


*
Svētmoc. Kartāgas Kipriāns
Kungs pieņem kristību no kalpa. Tas, Kurš dāvā grēku piedošanu, neuskata sevi par necienīgu nomazgāt Savu ķermeni atdzimšanas kristāmtraukā (sal.ar Mt. 3:23-17; Lk. 3:21- 23).


Par labo pacietību.


*
Svētais ticības apliecinātājs Kiņešemas Vasīlijs
Evaņģēlijs parādīja jaunu ceļu: sevis aizliegšanu. Jau pirmā lielā figūra, kas parādās Marka evaņģēlija stāstā, Jāņa Kristītāja figūra, ir apdvesta ar šo jauno garu.


Ar visu savu izskatu viņš it kā sacīja klausītājiem: "Ne bagātībā, ne greznībā, ne cilvēciskajā slavā, ne zemes dzīves varenībā vajag meklēt ceļu pie Dieva un laimes.  Tas viss ir meli, apmāns, rēgi! Tuksnesis ir labāks par ķēniņa pilīm, jo tā mūžīgais klusums un vienveidība neļauj prātam kļūt izklaidīgam un ļauj pilnībā iegrimt Dieva darbu un Dieva varenības apcerē. Kamieļu spalvas drēbes ir labākas apr smalkiem audumiem un dārgiem apģērbiem, jo tās neļauj ķermenim sevi lolot, bet gan, vārdzinot to, padara par garam padevīgu kalpu. Tuksneša trīcīgā pārtika ir labāka par izsmalcinātiem ēdieniem, jo nerosina cilvēkā saldkaisli un iekāri. Skarbā dzīve dabas vidē ir labāka par bagātnieku laisko, slinko eksistenci, jo tā norūda gribu varoņdarbam.  Atteikšanās no pasaules ir labāka par pieķeršanos pasaulei, jo cilvēks, kurš nav ne ar ko saistīts, kurš ir garā brīvs, var kalpot Dievam ar visu savu būtību".


Sarunas par Marka Evaņģēliju.


*
Svētl. Bulgārijas Teofilakts
Jāņa kristība nepiedeva grēkus, bet ievadīja cilvēkiem tikai greknožēlu. Bet kāpēc Marks šeit saka: "grēku piedošanai?" Uz to atbildēsim, ka Jānis sludināja grēknožēlas kristību. Bet uz ko šī sludināšana veda? Uz grēku piedošanu, tas ir, uz Kristus kristību, kas sevī ietvēra arī grēku atlaišanu. Kad mēs sakām, piemēram, ka kāds atnāca pirms ķēniņa, likdams sagatavot viņam ēdienu, tad saprotam, ka tie, kuri izpilda pavēli, tiks ķēniņa atalgoti. Tā arī šeit – Priekštecis sludināja grēknožēlas kristību tā dēļ, lai cilvēki, nožēlojuši grēkus un pieņēmuši Kristu, saņemtu grēku piedošanu.


5 Un pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un visi Jeruzālemes ļaudis; un tie tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus.


Svt. Gregors Teologs
Pārdomāsim mazliet par kristību atšķirību… Mozus kristīja, bet ar ūdeni, bet līdz tam – ar mākoni un jūru. Tajā bija norādījums par nākotni, kā domā Pāvils: jūra bija ūdens pirmtēls, mākonis – Gara, tāpat kā manna bija dzīvības maizes pirmtēls, bet ūdens no akmens – dievišķā dzēriena pirmtēls (1. Kor. 10:1-4). Kristīja arī Jānis, taču vairs ne jūdu tredīcijas veidā, jo kristīja ne tikai ar ūdeni, bet arī uz grēku nožēlu, lai arī vēl ne pilnībā garīgi (jo tekstā taču nav pievienots: "…un ar Garu"). Krista arī Jēzus – bet ar Garu – lūk, pilnība! Kā gan Dievs nav Tas – sacīšu kaut ko vēl drosmīgāku – no Kura tu pats kļūst par dievu? Man ir zināma vēl ceturtā kristība – ar moceklību un asinīm, ar kuru kristījās arī Pats Kristus, - un tā ir daudz godājamāka par citām, jo to nevar apgānīt atkārtoti. Zinu vēl arī piekto kristību: asaras, - taču tās prasa lielu darbu, jo tajā katru nakti savu guļvietu slakām ar asarām (sal. Ps. 6:7).


Par svētajiem gaismekļiem (39.)


*
Svētais ticības apliecinātājs Kiņešemas Vasīlijs
"Un pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un visi Jeruzālemes ļaudis", cerēdami atrast Jānī sen gaidīto pravieti, pasaules Glābēju. Taču tas bija tikai Viņa priekštecis.


Tas, Kurš bija spēcīgāks, nāca aiz viņa.


Sarunas ar Marka Evaņģēliju.


*
Lopuhins A.L.
Evaņģēlists Marks šeit atkārto to, kas teikts Mateja Evaņģēlijā (Mt. 3:5-6). Tikai viņš vispirms piemin "Jūdejas zemi", bet tikai pēc tam "Jeruzelemes ļaudis". Iespējams, ka iemesls ir Marka nolūks – rakstīt Evaņģēliju pagānu izcelsmes kristiešiem, kuri nevarēja just simpātijas pret pilsētu, kurā bija nonāvēts Kristus – novietot Jeruzalemi tādā redzamā vietā, kādā to stāda Matejs, rakstīdams savu Evaņģēliju jūdu izcelsmes kristiešiem  (проф. Богословский «Общественное служение Господа Иисуса Христа», вып. 1-й, с. 36).


6 Un Jānis bija ģērbies kamieļu spalvas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un kameņu medu,


Svt. Jānis Zeltamute
Daži vaicā, kāpēc viņš nēsāja jostu?.. Elija, kā ari citus svētos Kungs bija nolicis kalpošanā tā, ka viņiem pastāvīgi bija jāstrādā: ceļojumos, darbos, pūliņos dzīvei nepieciešamā dēļ. Taču ne tikai tādēļ, bet arī tāpēc, lai noniecinātu jebkādas greznumlietas un dzīvotu it visā skarbu dzīvi… Tāpēc ierobežosim savu nesātību un, uzņemot glābjošās mērenības zāles… uzcītīgi pienesīsim lūgšanas.  Un, pat ja nesaņemsim to, ko lūdzam, gaidīsim pacietībā, lai saņemtu; bet, ja saņemsim, tad sakoposim pacietību vēl vairāk, tāpēc, ka esam jau saņēmuši. Jo Kungs netiecas atlikt dodamo, bet ar vilcināšanos māca mums pacietību.


Homīlijas par Mateja Evaņģēliju.


*

Gaidāmā priekštecim vajadzēja atraisīt visu veco: ciešanas, lāstus, bēdas, sviedrus – un vajadzēja, lai viņam pašam arī būtu kādas zīmes tādai dāvanai, un lai viņš jau būtu augstāk par tādu nosodījumu.  Tāpēc viņš neara zemi, nedzina vagas un neēda maizi sava vaiga sviedros, bet viņa ēdiens bija, kāds pagadījās, bet apģērbs vēl vieglāks par maltīti, un mājoklis vēl bezrūpīgāks nekā apģērbs. Viņam nebija vajadzīgs ne jumts, ne gulta, ne galds, ne kas tam līdzīgs; viņš šajā miesā parādīja eņģelim līdzīgu dzīvi. Viņam tāpēc bija vilnas apģērbs, lai ar šo piemēru iemācītu mums atteikties no visa cilvēciskā un no visa, kas kopīgs ar zemi, lai mēs atgrieztos pie agrākās labdzimtībs, kurā Ādams bija līdz tam, kad viņam sāka vajadzēt apģērbu un drēbes.


Homīlijas par Mateja Evaņģēliju.

 

*

Svt. Jeruzalemes Kirils
Lietojot par ēdienu siseņus, viņa dvēsele ieguva spārnus; ēdot medu, viņš kļuva spējīgs teikt runas, kas bija saldākas un derīgākas nekā medus; ietērpjot savu miesu apģērbā no kamieļa vilnas, viņš rādija svētcīņas piemēru… Čūska novelk veco ādu, spraucoties caur sauru vietu un, caur sevis ierobežošanu noņēmusi no sevis veco, atjaunojas visā ķermenī. Tāpat arī tu: ieej caur šaurajām un neērtajām durvīm (sal. Mt. 7:13-14; Lk. 13:24), ierobežo sevi ar gavēni, novērs sevi no bojāejas un novelc no sevis veco cilvēku ar tā darbiem (sal. Ef. 4:22; Kor. 3:9).


Katehēzes sarunas kristāmajiem.


*
Svētmoc. Grigorijs (Ļebedevs)
Sirdsapziņas balss ir stingra, barga… Neesi nevērīgs pret to, lai cik nepatīkama tā nebūtu… Klausi to! Jānis viņiem atbildēja: …: "Es kristīju ar ūdeni. Jūsu vidū stāv viens, ko jūs nepazīstat, kas pēc manis nāk, kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu."  (Jņ. 1:26-27). "Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis… Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu." (Мk. 1:7-8) un ar uguni; Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī (Мt. 3:11-12). Arī dabiskā cilvēka, kurš nav apgaismots ar kristietību, sirdsapziņā stāv "Kāds”, Kuru tā nepzīst. Tas ir Dievs. Cilvēks visbiežāk vēršas pie Viņa pēc dzīves iespaidiem un ietekmēm, bet Viņš ir visa priekšgalā. Viņš ir visspēcīgākais… Kad dvēsele sāks tiekties pie Viņa, tā sapratīs, ka Tas ir tas, Kuram tā nav cienīga atraisīt kurpju siksnu.  Tas ir Dievs. Tikai Dievs var saknē mainīt cilvēka niecīgumu. Un tīra dvēsele to saprot. Tikai Dievs var ar uguni iznīdēt cilvēka netīrību un iedvest jaunas dzīves elpu ar Svētā Gara attīroši – radošo spēku. Tādas ir dvēseles kristības: nāve ugunī, apglabāšana, piecelšanās attīrīšanas ūdenī un atjaunošanās Svētā Gara žēlastībā.


Svētā Evaņģēlista Marka labā vēsts. Garīgas pārdomas.


*
Svētl. Stridonas Hieronīms
Jānim Kristītājam bija taisnas dzīves māte, bet viņa tēvs bija priesteris. Tomēr ne mātes mīlestība, ne tēva vara nevarēja viņu noturēt vecāku mājā, kur viņa šķīstība varēja tikt pakļauta pasaulīgiem kārdinājumiem. Viņš apmetās tuksnesī, kur viņa Kristu meklējošās acis atsacījās skatīt jebko citu. Viņa raupjais apģērbs, ādas josta, savvaļas ēdiens, ko sastādīja siseņi un savvaļas biu medus – tas viss bija dāļ tilumiskās pilnveidošanās un atturības. Sekojot viņa piemēram, mūki, praviešu, par kuriem mēs lasām Vecajā Derībā, dēli arī ierīkoja sev būdas blakus Jordānai; viņi devās prom no pilsētas trokšņa un pārtika no miežiem un savvaļas augiem. Kamēr tu pats mīti dzimtajā dzemē, uzskati savu celli par paradīzi, plūc daudzveidīgos Rakstu augļus, baudi tos un priecājies par to saskaņu.

 
Vēstules.


Jānis bija apjozies ar ādas jostu; par Eliju, kurā nav nekā maiga un sievišķīga, bet tikai stingrība un vīrišķība (viņš pat pēc izskata bija noaudzis), arī ir rakstīts, ka viņš nēsaja jostu(LV – 2.Ķēn. 1:8).


Par Iziešanu.


*
Svētl. Bulgārijas Teofilakts
Mēs par to jau runājām Mateja Evaņģēlijā; tagad pateiksim tikai par to, kas tur izlaists, un tieši: ka Jāņa apģērbs bija žēlabu zīme, un pravietis tādā veidā parādīja, ka tam, kas nožēlo grēkus, vajag raudāt, jo rupja auduma apģērbs parasti kalpo par zīmi raudām; bet ādas josta nozīmēja jūdu tautas pamirušo stāvokli. Bet par to, ka šis apģērbs nozīmeja raudas, saka Pats Kungs: "Mēs jums dziedājām skumjas dziesmas, un jūs neraudājāt", nosaucot šeit par raudām Priekšteča dzīvi, jo tālāk saka: "Jo Jānis atnāca, viņš ne ēda, ne dzēra; un tie saka: viņam ir ļauns gars" (Mt. 11:17-18). Tāpat Jāņa ēdiens, protams, norādot uz atturību, reizē bija arī toreizējo jūdu garīgā ēdiena tēls, kuri neēda tīros debesu putnus, t.i., nedomāja ne par ko augstu, bet pārtika tikai no cēliem un uz debesīm vērstiem vārdiem, taču atkal krītošiem zemē. Jo siseņi ir tādi kukaiņi, kuri lec uz augšu, bet pēc tam atkal krīt zemē. Tādā pat veidā tauta ēda arī medu, ko bija savākušas bites, t.i., pravieši; taču  tas palika pie tās bez aprūpes un netika pavairots ar iedziļināšanos un sapratni, lai gan ebreji domāja, ka viņi saprot un izprot Rakstus. Viņiem bija Raksti kā medus, bet viņi nestrādāja pie tiem un nepētīja tos.


*
Aleksandrijas Klements
Svētlaimīgais Jānis nicināja pat aitas vilnu kā piederīgu greznībai, un izvēlējās sev kamieļu vilnu. Viņš tajā ietērpās kā vienkāršas un bezviltus dzīves zīmē. Viņš ēda siseņus un savvaļas medu (Sal. Mt. 3:4) – šo vissaldāko garīgo ēdienu, sagatavojot pazemīgos un šķīstos Kunga ceļus. Vai gan varēja ietērpties citā apģērbā tas, kurš bija novērsies no sabiedriskās dzīves dižošanās un dzīvoja  tuksnesī Dievam – mierīgā vientulībā, ārpus kņadas, muļķības un sīkumainības?!


Pedagogs.


*

Godājamais Beda
Varētu šķist, ka Jānis pats varētu kļūt par likuma augstāko kalpotāju, tomēr viņš deva priekšroku jaunās kalpošanas, nevis vecās sekotāja un mantinieka lomai, un  mācīja nemainīgu patiesības izpratni. Gara apgaismots, viņš izvēlējās sludināt jaunās derības noslēpumus cilvēkiem, kuri bija ataicināti uz tuksnesi, nevis kalpošanu Templī tiem, kuri nāktu pie viņa kā pie tā laika vecās derības priesteru saimes godājama locekļa. Jānis izvēlējās slāpes un badu ilgā vientulībā, kā arī apģērbu no kamieļu vilnas, kuru viņš apjoza ar ādas siksnu, šādu apģērbu nostādīdams augstāk par zeltā izšūtajiem priesteru tērpiem. Tieši tā, mani brāļi, ar augstākā taisnīguma nopelniem viņš iemantoja sev pravieša slavu. Un, lai arī atstāja novārtā tēva priesterību, viņš, neapšaubāmi, kļuva par labākas priesterības sludinātāju un priekšteci.


Homīlijas par Evaņģēlijiem.


*
Lopuhins A. P.
Varbūt Marks pats bija to skaitā, kuri devās ceļojumā uz tuksnesi pie Jāņa? Vismaz, diezin` vai var pieļaut, ka viņš, būdams jauns cilvēks, kurš, neapšaubāmi, interesējās par reliģiskiem jautājumiem, varētu mierīgi sēdēt mājās Jeruzalemē tajā laikā, kad tuvumā, Jūdejas tuksnesī, Jānis veica lielas nozīmes simbolisku darbību – kristīšanu.

<Iepriekšējā lappuse

Nākamā lappuse >

 

© 2009 - 2019 BIBLOS