"Mamma Gabrieli"
Starecs Gabriēls (Urgebadze): dzīve, brīnumi un pēcnāves kalpošana


Larisa Hrustaļova


Mcheta – Gruzijas senā galvaspilsēta. Šī mazā pilsētiņa pievelk tūristus un svētceļniekus. Un ne velti. Te atrodas pazīstamie klosteri: Džvari, Zedazeni, Svetichoveli, Samtavro. Tieši uz sieviešu klosteri Samtavro plūst nemitīga cietēju straume. Viņi brauc uz stareca Gabriēla (Urgebadzes) kapu. Gruzijas Baznīca starecu kanonizēja svēto kārtā 1012.gada 20. decembrī. Tas notika neticami īsā laikā – 17 gadus pēc viņa nāves.


Par viņu izdevniecība "Svētais kalns" 2006.gadā izdeva brīnišķīgu  grāmatu ar nosaukumu "Stareca diadēma". Starecs ir nosaukta par "XX gadsimta lielo mīlestību". Viņš bieži nēsāja uz krūtīm plāksnīti ar uzrakstu "Cilvēks bez mīlestības ir kā kauss bez dibena".

 

 

Mīlestības piepildīts cilvēks

Aliis inserviendo consumor.
(Kalpojot citiem, tērēju sevi.)
Latīņu sakāmvārds

 

Sirdsskaidrais ticības apliecinātājs Gabriēls (Urgebadze) piedzima 1929.gada 26.augustā. Viņa laicīgais vārds bija Goderdzi. Māte ilgu laiku pretojās dēla tieksmei uz mūka dzīvi, taču dzīves beigās samierinājās ar viņa izvēli, bet pēc tam pati tika iesvētīta par mūķeni. Arī viņa ir apglabāta Samtavras klosterī.


Ticību Goderdzi iemantoja jau bērnībā. Reiz kaimiņienes ķīvējās, un viena no viņām sacīja: "Tu mani piesiti krustā kā Kristu". Zēns ieinteresējās, ko nozīmē: "sist krustā" un kas tas tāds -  Kristus.  Pieaugušie aizsūtīja bērnu uz baznīcu, kur sargs ieteica viņam izlasīt Evaņģēliju. Viņš sakrāja naudu, nopirka Evaņģēliju un pēc dažiem gadiem zināja no galvas praktiski visu tekstu.


Vēlme pēc mūka dzīves viņā radās jau jaunībā. Vēlāk starecs sacīja: "Nav lielākas varonības, kā mūka dzīve". Un to viņš pierādīja ar visu savu dzīvi.


Par mūku viņš tika iesvētīts 26 gadu vecumā, saņemot sirdsskaitrā Atona Gabriēla vārdu. Tas bija starecs, kurš bija gājis pa ūdeni un atnesis uz Atona krastu Dievmātes Ibērijas ikonu, kura bija atpeldējusi pa jūru.  Tēvs Gabriēls īpaši godināja Dievmātes Ibērijas ikonas kopiju, kura glabājās Samtavras klosterī.


Savas mājas pagalmā, Tbilisi Tetrickarojas ielā, tēvs Gabriēls uzcēla baznīcu ar vairākiem kupoliem. To viņš cēla ar savām rokām un pabeidza ap 1962.gadu. Ikonas šai baznīcai tēvs Gabriēls sameklēja pilsētas izgāztuvēs, kur bezdievīgajos gados kopā ar atkritumiem izveda uz izgāza daudzus svētumus. Reizēm viņš caurām dienām klīda pa izgāztuvēm. Viņam bija neliela darbnīca, kurā viņš ikonas attīrīja un gatavoja tām rāmīšus no dažādiem materiāliem. Viņa baznīcas sienas bija pilnībā noklātas ar svētajiem tēliem. Pat ikonu fotogrāfijas no laicīgajiem žurnāliem viņš lika rāmīšos.


1965.gada 1.maija demonstrācija laikā priestermūks Gabriēls sadedzināja 12 metrus garo Ļeņina portretu, kas bija izkarināts pie  Gruzijas PSR Augstākās Padomes ēkas, un sāka sapulcētajiem cilvēkiem sludināt Kristu.  Par to viņu stipri piekāva un ieslodzīja Gruzijas VDK izolatorā. Nopratināšanā tēvs Gabriēls sacīja:  to viņš izdarījis tāpēc, ka "cilvēku nedrīkst dievināt.  Tur, Ļeņina portreta vietā, vajadzēja atrasties Kristus Krustā sišanai. Cilvēkam nav vajadzīga slava. Vajag rakstīt: "Slava Kungam Jēzum Kristum"". 1965.gada augustā tēvu Gabriēlu ievietoja psihiatriskajā slimnīcā uz izmeklēšanu. Te viņu atzina par prātā jukušu. Starecam noteica diagnozi: "psihopātiska personība, tic Dievam un eņģeļiem". Viņam izdeva "balto biļeti". Taču pēc tam ar viņu notika vēl briesmīgākas lietas. Baznīcas vadība, izdabājot varai, neļāva viņam ieiet baznīcā, nelaida uz dievkalpojumiem, dzina prom. Batjuškam nebija iespējas saņemt Dievgaldu, bet to viņš vēlējās no visas sirds. Viņš varēja vairākas dienas iztikt bez ēdiena, ilgu laiku negulēt, bet dzīvot bez baznīcas viņš nevarēja. Un starecs bieži raudāja no bezspēcības, atklādams sirdi savām māsām.


Samtavrā tēvs Gabriēls apmetās 1980-os gados, pēdējā laikā viņš dzīvoja apaļā tornī. Mūķenes kādu laiku brīnījās par viņa dīvainībām, līdz ieraudzīja tājās īpašu varoņdarbu. Sākumā viņām šķita savādi, ka viņš kādu laiku dzīvoja vistu kūtī, kur bija lielas spraugas, ziemā staigāja basām kājām… Stareca uzvedība neiekļāvās nekādos rāmjos, nebija salāgojama ne ar kādu cilvēcisku izpratni. Taču pēc tam sāka sajust, ka no viņa plūst neparasta mīlestība: viņš mīl visus. Starecs bieži kliedza uz māsām, pieprasīja no viņām paklausību, lika kaut ko darīt vai varēja piespiest viņas ēst no netīriem traukiem. Taču apvainoties uz viņu nebija iespējams – viņa acīs mirdzēja maiga mīlestība.


Igumeni Teodoru, kad viņa vēl bija vienkārša ierindas mūķene, viņš ņēma sev līdzi uz Tbilisi un lika ubagot. Viņi divatā lūdza žēlastības dāvanas, bet pēc tam starecs visu izdalīja nabagiem. Ja viņi atgriezās ar taksometru, viņš varēja sakliegt uz taksistu un vispār neiedot naudu, bet varēja samaksāt arī  daudzkārt vairāk.


Ciešanu nedēļā no viņa celles bija sadzirdamas pastāvīgas raudas. Daži tika redzējuši, kā viņš lūgšanas laikā pacēlās virs zemes 40 – 50 centimetru augstumā, un no viņa nāca gaisma. Ticīgie ļaudis godināja tēvu Gabriēlu kā lielu svētcīnītāju, viņi nāca pie tā kā pie dzīva svētā. Kad starecs pieņēma daudzos viesus, tad vienmēr uzmanīja, lai galdā būtu "profesors" - tā viņš sauca sarkano vīnu. Dāsni cienādams ciemiņus, viņš pats gandrīz neko neēda. Batjuška mēdza teikt, ka vajag pārtikt no Dievišķās žēlastības, nevis tikai no produktiem.


Otars Nikolaišvili bija batjuškas garīgais dēls un bieži pavadīja laiku viņa cellē. Reiz tēvs Gabriēls negaidīti paziņoja viņam, ka vajag tūdaļ braukt uz Martkopas sv. Antonija klosteri.  Otars apjuka: mašīna nav braucama, bija problēmas ar to. Batjuška uzstāja, un viņi devās ceļā. Ceļš sāka vest kalnā, automašīna "ieklepojās un apklusa", bet starecs pēkšņi sacīja: "Dēliņ, tu neuztraucies, ar mums kopā aizmugurējā sēdeklī brauc pats sirdsskaidrais Martkopas Antonijs, bet tu neatskaties". Un mašīna pēkšņi tā izrāvās uz priekšu, ka vadītājam vajadzēja bremzēt. Kad viņi iebrauca pa klostera vārtiem, mašīna tūdaļ noslāpa. Tajā pašā laikā tur iegāja daži bruņoti un agresīvi noskaņoti cilvēki. Starecs uzreiz iznāca priekšā un sacīja: "Šaujiet uz mani". Bandīti no tā apjuka, atskurba un pameta klosteri.


Saskaņā ar stareca novēlējumu, viņa ķermeni ietina tepiķī un atdeva zemei tur, kur savu svētcīņu bija veikusi svētā Ņina. Tēvs Gabriēls nomira 1995.gada 2.novembrī no tūskas. Viņš ļoti cieta no sāpēm, taču nekādi to neizrādīja.


Pēc t. Gabriēla  nāves pie viņa kapa sāka norisināties neskaitāms daudzums izdziedināšanu. Starecu dziļi godina visa Gruzija.


Pastāv Samtavras Kristus Apskaidrošanās baznīcas un sv. Ņinas klostera mājas lapa, kas veltīta arhimandrītam Gabriēlam ar nosaukumu  «Старец Гавриил – исповедник Христа».


Daudzi pazīstami cilvēki atstājuši savas atsauksmes par viņu, to starpā – Goņenskas klostera igumene Georgija (Jeruzaleme): "Jums ir patiess starecs. Jūs esat paradīzē…"; shiarhimandrīts Vitālijs (Sidorenko): "Mūks Gabriēls ir mūks augstākajā pakāpē".

 

No stareca izteikumiem


Kurš iemācīsies mīlēt, tas arī būs laimīgs. Tikai nedomājiet, ka mīlestība ir iedzimts talants. Mīlestību var iemācīties, un mums tas jādara.


Bez upura Kunga un tuvākā dēļ garīgajā dzīvē nekas neizdosies. Bez upura nevar iemācīties mīlēt.


Dievs nepieņems tukšus vārdus. Dievs mīl darbus. Labi darbi – tā ir mīlestība.


Dzīvo tā, lai ne tikai Dievs tevi mīlētu, bet arī cilvēki – lielāka par to nekā nav.

 

Arhimandrīta Gabriēla novēlējums


Slava Kristum Dievam!


Lūdzu piedošanu un svētību no Svētīgākā un Svētlaimīgākā visas Gruzijas Katolikosa – Patriarha Elijas II. Visai priesteru un inoku kārtai atstāju savu svētību un piedošanu – izlīgumu. Dievs ir Mīlestība, bet es, lai arī daudz centos, tomēr sasniegt mīlestību pret Dievu un tuvāko, saskaņā ar Kunga bausli, neesmu varējis.  Mīlestībā slēpjas visa būtība Debesu Valstības iegūšanai šeit, redzamajā pasaulē, un Mūžības (Mūžīgās Dzīvības) iemantošanai. Apglabājiet mani bez zārka, mantijā. Esiet labsirdīgi un pazemīgi; mūsu pazemībā mūs pieminējis Kungs, jo pazemīgiem Viņš dod žēlastību. Katra Dieva radīta cilvēka priekšā esiet pazemīgi, labestīgi un mīloši. Sev līdzi paņemu mīlestību pret visiem – gan pret pareizticīgiem ļaudīm, gan pret ikvienu Dieva radītu cilvēku. Visas dzīves un visas šīs redzamās pasaules mērķis ir Dieva Valstības iegūšana, pietuvošanās Dievam un Mūžīgās Dzīves iemantošana. To tad arī novēlu jums visiem. Aizeju no jums, dodot jums savu svētību, lai neviens nepazaudē lielo Dieva žēlasatību un lai visi iemanto Valstību. Nav neviena starp dzīvajiem, kuri nebūtu grēkojuši. Es vienīgais esmu liels grēcinieks, visādi necienīgs, ļoti nespēcīgs. No visas savas mīlestības lūdzu jūs visus: ejot garām manam kapam, lūdziet, lai man, grēcīgajam, tiek piedots. Pīšļi es esmu bijis, un pīšļos esmu atgriezies.

Stareca Gabriēla lūgšana


Kungs, lūdzu Tevi, uzklausi mūs no debesīm, uzlūko mūs, sniedz Savu žēlastību, atlaid mūs ar mieru, lai mēs staigātu Tavos ceļos, pildītu Tavus baušļus un atsacītos no ļaunā. Iemāci mums, Kungs, lūgties Tavā priekšā un pildīt Tavu svēto likumu, lai mūsu sirds kļūtu uzticīga Tev, un mēs visi dzīvotu saskaņā ar Tavu svēto likumu.

 

Pie stareca Gabriēla kapa


Pelēcīgi zaļš marmora piemineklis ar krustu augšā, puķu dobe. Daudz mazu ikonu. Nenodziestošā eļļas lampiņa. Pudelītes ar eļļu. Laiku pa laikam jauns cilvēks vai meitene paņem no atnākušajiem cilvēkiem pudelītes ar eļļu un pielej tur eļļu no lampiņas, rūpīgi noslaukot izlijušās lāses.


Virs kapa – liela telts, kas vasarā paglābj no svelmes, reizēm – no lietus. Puķu dobē sabērta granulēta sausa zeme, kuru periodiski papildina. Divi soliņi, viegls pārsegs – tur pastāvīgi atrodas mūķene Paraskeva, kura starecu tuvu pazina, kalpoja viņa cellē. Viņa glabā mēģeni ar viņa neiznīcīgajām asinīm un krusta veidā ar to apzīmē  svētceļniekus, tūristus, pazīstamus un nepazīstamus. Daudzi sasvecinās ar viņu, daži ilgi runājas.


Pie stareca kapa vienmēr pulcējas tauta. Izejamajās dienās cilvēku ir sevišķi daudz. Piesēdusi uz soliņa, es vēroju svētceļniekus. Visas sejas koncentrējušās lūgšanu noskaņā. Gandrīz visi nometas ceļos un, noņēmuši savus krustiņus, gredzentiņus, liek uz zemes. Pieliek plaukstas pie kapa,  ilgi tā stāv un lūdzas. Nes zīdaiņus, dažus uz kādu laiciņu noliek tieši uz kapa. Pārsteidz lielais jaunu vīriešu daudzums.


Nākdama pie stareca kapa katru dienu, es ievēroju, ka tur jūtama īpaša žēlastība un miers. Tu ne par ko nedomā, necilā neko atmiņā, neuztraucies. Dvēselē ir neparsts klusums. Gruzīņi dēvē starecu par – mamma Gabrieli, un pie tā uzreiz pieradu arī es. Nevaru paskaidrot, kāpēc vienmēr pavadīju pie kapa vairākas stundas. Bieži nācās satikties ar to dzīvespriecīgo batjušku ar skaļo balsi, kurš kalpo Svetichoveli – virspriesteri Dāvidu. Viņš priecīgi sveicināja gan tūristus, gam svētceļniekus – pazīstamus un nepazīstamus. Visiem krieviem sacīja: "Laipni lūdzam! Mēs jūs šeit, Gruzijā, ļoti mīlam un vienmēr gaidām. Brauciet vēl." Viņš gan kristīja, gan laulāja, gan pārdeva sveces baznīcas veikaliņā. Ieraudzījis mani, vaicāja; "Nu, kādi plāni? Ko vēl esi redzējusi, kur bijusi?"


Reiz es painteresējos, vai viņš ir pazinis starecu Gabriēlu. Protams, ka pazinis, turklāt ļoti labi. Viņš pavaicāja man, vai esmu dzirdējusi par brīnumu, kas notika vairākus gadus pēc batjuškas nāves, - par mēģeni ar asinīm. Nē? Un viņš pastāstīja man sekojošo notikumu.


Pēdējās dzīves nedēļās starecam bija lielas problēmas ar veselību. Viņam bija tūska un nepatikšanas ar kuņģi. Pie viņa no Samtavras brauca ārsts, brīnišķīgs ķirurgs, Zurabs Georgijevičs Varazi. Dažas dienas pirms tēva Gabriēla nāves ārsts nolēma paņemt viņa asinis analīzēm. Tēvs Gabriēls sākumā atteicās, bet, kad ārsts pateica, ka viņu Dievs sodīs, ja viņš neārstēs pacientu, kā nākas, tad piekrita.


Parastā mēģenē paņēma 10 ml asiņu. Zuraba Georgijeviča kolēģis iekāpa mašīnā un devās uz Tbilisi. Ceļā mēģene izslīdēja viņam no rokām, nokrita zemē, attaisījās vaļā un asinis izlija – palika tikai 2 ml. Laboratorijā nomierināja, ka ar 2 ml pilnībā pietiek, un izdarīja analīzes.


Nākamajā dienā tēvam Gabriēlam kļuva sliktāk. Vajadzēja veikt operāciju. Bet starecs kategoriski atteicās. Vakarā viņš nomira.


Pēc dažiem gadiem ārstam piezvanīja kolēģis un teica, ka negaidīti atradis remonta laikā laboratorijā aizmirsto mēģeni ar tēva Gabriēla asinīm, kas bija paņemtas  pirms četriem gadiem.  Un šīs asinis bija kā gluži svaigas! Zurabs Georgijevičs nenoticēja. Kolēģis atbrauca pie viņa. Patiešām, asinis nebija ne sarecējušas, ne izžuvušas, ne sadalījušās. Ārsts ar šprici izvilka vienu pilienu, izdarīja uzsējumu un aiznesa uz laboratoriju. Analīzes parādīja: visi rādītāji atbilst normai!


Viņi paši nezināja, ar ko sastapušies. Ārsts aizbrauca pie patriarha un izstāstīja, ka viņi noņēmuši tēvam Gabriēlam asinis analīzēm pirms četriem gadiem, bet tām joprojām ir tāds sastāvs, it kā tās būtu noņemtas vakar. Vai tas nav brīnums? Svētīgākais ieteica šīs asinis atdot zemei tur, kur dus tēvs Gabriēls. Viņi ieraka šo mēģeni stareca kapa vietā Samtavras klosterī. Tu jau bija sākuši notikt brīnumi un cilvēki, kuri šeit ieradās no visām Gruzijas malām, aizveda sev līdzi dziedinošo eļļu un zemi.  Viņi pastāvīgi noraka kapu, tāpēc māte Paraskeva, kura to kopa, izraka mēģeni no zemes. Un tagad viņa ar to (ar mēģeni) krusta veidā apzīmē visus, kuri ierodas pie stareca kapa.


Reiz, kādā saulainā dienā, cilvēku pie kapa bija maz. Sēžot ēnā uz soliņa zem saplaukušajiem vīnogulāju zariem, es lasīju Evaņģēliju, Psalmus un vēroju cilvēkus.


Manu uzmanību piesaistīja vīrietis, kurš pie rokas veda apaļīgu, nedaudz satrauktu pusaudzi. Tēvs kaut ko klusām skaidroja dēlam – izskatījās, ka pierunāja. Viņi piegāja pie kapa, tēvs centās piedabūt, lai puika nostājas uz ceļiem, bet viņš pēkšņi iespītējās, sāka stīvēties un negaidīti šūpoties, pārnesot svaru no vienas kājas uz otru – uz priekšu un atpakaļ. Kustības kļuva arvien biežākas un straujākas. Te piesteidzās māte Paraskeva un, paņēmusi mēģeni ar stareca asinīm,  ar strauju, veiklu kustību krusta veidā apzīmēja ar to pusaudža galvu.  Tad notika kaut kas dīvains: no zēna mutes atskanēja skaļas, zirga zviedzienam līdzīgas skaņas, un viņš, gluži kā zirgs, laidās rikšos.  Tēvs aizsteidzās viņam pakaļ. Viņi atgrizās apmēram pēc piecpadsmit minūtēm. Un atkārtojās tas pats. Pēc tam vēlreiz  un vēlreiz. Tikai ar katru reizi zēns nāca arvien nelabprātāk: viņu nelaida kaut kāds spēks.

 

***


Pēc vairākkārtējas stareca kapa apmeklēšanas ar mani sāka norisināties pārsteidzoši notikumi. Es pat teiktu, ka mamma Gabrieli ņēma mani savā aizgādnībā, sāka aktīvi palīdzēt un aprūpēt. Pat to ļāva pārliecināties ne viens vien notikums.

 

Pastāstīšu par dažiem.

 

Kad es gatavojos otro reizi braukt uz Gruziju, mans garīgais tēvs palūdza man atvest  gleznotu tēva Gabriēla ikonu. Es mēģināju sarunāt to Samtavras klosterī, taču man atteica: viņi negleznojot privātpersonām. Apstaigāju Tbilisi veikalus –  neviena ikona man neiepatikās. Sāku lūgties pie kapa. Pēkšņi no telts iznāk jauns cilvēks un saka: "Kurš te ir no Krievijas? Ienāciet iekšā, jūs batjuška aicina".


Pārsteigta ieeju iekšā. Telts iekšpusē visas sienas noklātas ar ikonām. Sirds pamira. Iekatos: māte Paraskeva, veca mūķene uz lāviņas  un smaidošs virspriesteris Dāvids.  Viņš iedeva man pudelīti ar eļļu un diezgan lielu stareca  papīra ikonu. Palūkojusies uz to, es uzreiz sapratu, ka tieši tāds attēls būtu piemērots manam batjuškam. Jā, bet kur lai atrod ikonu gleznotāju? Nostājos uz ceļiem pie kapa un lūdzu starecu palīdzēt man.

Nākamajā dienā Kašveti baznīcā es iepazinos ar virspriesteri Elizbāru Otiašvili. Mūsu sarunas laikā viņš stādīja man priekšā jaunu sievieti, vārdā Medeja, četru bērnu māti.

 

– Starp citu, viņa glezno ikonas, - viņš teica.

 

Tā Medeja Davitadze uzgleznoja brīnišķīgu stareca ikonu. Es jau biju Maskavā, un mēs abas domājām, kā to pārsūtīt. Lūdzāmies tēvam Gabriēlam. Un pēkšņi piezvanīja viens pazīstams gruzīns un teica, ka viņa radinieks lido no Tbilisi uz Maskavu, un atvedīs ikonu. Ikona bija iznākusi satriecoša: smaidošs starecs ar diadēmu galvā, bet otrā pusē – tropārs gruzīnu valodā. Batjuška bija laimīgs.


Nākamā gada vasarā es atkal devos uz Gruziju, tagad jau uz diviem mēnešiem. Es atlidoju uz Tbilisi dienas otrajā pusē un biju mazliet noskumusi, ka tajā pat dienā netikšu uz Mchetu, lai paklanītos starecam. Man par izbrīnu mani draugi sacīja, ka viņi vakarā dosies uz Samtavru, lai ar garīgo tēvu vienotos par laulību laiku, un es varu braukt ar viņiem! Tā mamma Gabrieli parūpējās par mani.  Kopā ar mūķenēm mēs veicām krusta gājienu pa klostera teritoriju, palūdzāmies pie stareca kapa un nokalpojām aizlūgumu baznīcā.


No  stareca mazās ikoniņas es nešķiros nekad. Un, lūk, dzīvojdama Boržomi, es dzirdu divu sieviešu sarunu, kurā viena no viņām piemin mammu Gabrieli. Neizturējusi es iejaucos: 

- Kas ir ar mammu Gabrieli?

Viņas paskaidro, ka vienā no baznīcām atrodas mammas Gabrieli žakete.


Uzzinājusi adresi, es uzreiz dodos uz šo baznīcu. Tā atrodas Dievmātes Piedzimšanas klosterī. Baznīcā nebija neviena, izņemot mūķeni, kura palīdzēja man uzģērbt žaketi. No kreisās kabatas ķēdītē  nokarājās sudraba krustiņš.  Kad es vilku nost žaketi, redzēju, ka baznīcā jau izveidojusies rinda. Pēc tam sākās aizlūgums, bet pēc tā es palūdzu batjuškam svētību dažas dienas padzīvot klosterī. Šo dienu laikā ar mani notika daudz neticamu atgadījumu. Taču pats pārsteidzošākais bija tas, ka šī žakete, kuru zem mantijas bija valkājis starecs Gabriēls, bija mums pilnībā pieejama pēc tam, kad visi apmeklētāji bija aizgājuši. Katru rītu man bija izdevība ieiet baznīcā, kamēr klostera vārti vēl bija aizslēgti, un lasīt rīta lūgšanas, uzģērbjot nesen kanonizētā svētā žaketi. Bet vakaros, kad mēs sapulcējāmies kopējā istabā pie ēdamzāles, ēdot kārtējo torti, kuru bija atnesuši gādīgie draudzes locekļi, māsiņas pēc kārtas sēdēja pie galda šinī, uz pleciem uzmestajā, žaketē. Un laiku pa laikam bija dzirdams:

 

–  Nu, tu jau pavalkāji – tagad iedod man.

 

Samtavras klosterī daži cilvēki stāstīja par stareca Gabriēla brīnumiem un palīdzību. Es minēšu dažus izdziedināšanas gadījumus no klosterī nopirktās Otara Nikolaišvili grāmatas "Dieva dāvātie brīnumi un dziedināšanas".

 

***


"Kaimiņu bērnu sabrauca mašīna. Bija lauzts galvaskauss. Bērns bija nolemts nāvei, operācija ilga četras stundas. Pēc operācijas viņam pietūka seja un mēle. Pēc apziešanas ar stareca Gabriēla eļļu pietūkums nogāja un bērns sāka atgriezties pie dzīvības. Tagad jau viņš ir izrakstīts no slimnīcas un jūtas labi."

Darja, Tbilisi

 

***


"Pagājušā gada martā man noteica diagnozi: krūts un iekšējo orgānu vēzis. Gandrīz visi onkologi uzstāja, ka jāveic operācija. Es devos uz tēva Gabriēla kapu, lai pieņemtu lēmumu. Pēc tam man bija tāds redzējums: tēvs Gabriēls stāvēja un smaidīja man. Es piepildījos ar ticību un atteicos no operācijas. Visu laiku gāju uz kapu, ārstējos ar eļļu. Pirms diviem mēnešiem izgāju pārbaudes. Organismā netika atrasts nekas, kas līdzinātos audzējam, bet ārsti bija paredzējuši man vēl dzīvi divu nedēļu garumā, ja operācija netiks veikta."

Lela Cirekidze, Tbilisi

 

***


"Man konstatēja fibromu un miomu. Bija vajadzīga operācija. Slimības dēļ man periodiski paralizējās mēle. Radiniece man atnesa tēva Gabriēla eļļu. Divas reizes ar to ieziedu sevi un sajutu atvieglojumu.  Kad gribēju to izdarīt trešo reizi, sajutu, ka mēle atkal kļūst stīva. Pie sevis noteicu: "Nepalīdz"- un tajā vakarā apgūlos, tā arī eļļu neaiztiekot. Tajā pašā vakarā redzēju sapni. Pie manis uz mājām atnāca priesteris ar lielu bārdu un sacīja: "Tu visu laiku skaiti: nepalīdz, nepalīdz – bet kas tev var palīdzēt, ja tu nelūdzies? Palūdzies un redzēsi, palīdz vai nē. Paskaties uz mani. Es esmu priesteris, un man ir bārda. Ja nebūtu bārdas, vai tad es būtu priesteris? Tu saki, ka tici, bet tu nelūdzies – kas tad tā par ticību? Lūdzies, un tu saņemsi palīdzību".


Es pamodos. Sāku atkal smērēt eļļu un lūgties. Vakar man veica ehoskopiju un neko neatrada. Ārsts kļuva gluži vai bez prāta no pārsteiguma."

Pelageja Tatarašvili, Saguramo c.

 

***


"Grūtniecības trešajā mēnesī man veica ehoskopiju. Bija redzams, ka bērnam vēdera rajonā radies cistveidīgs veidojums. Gadījums bija tik sarežģīts, ka ārsti uzstājīgi ieteica izdarīt abortu. Es atteicos. Sāku iet uz tēva Gabriēla kapu un lietoju eļļu. Bērns piedzima pilnīgi vesels. Medicīniskais personāls bija pārsteigts."

Mirjama Kviciani, Tbilisi

***


"Man bija psoriāze – ādas slimība. Čūlas klāja visu ķermeni. Es nevarēju nogulties uz muguras. Kaimiņiene iedeva man tēva Gabriēla eļļu penicilīna flakoniņā. Pēc ceturtās ieziešanas reizes slimība atkāpās un āda kļuva tīra."

Makvala Davitašvili

***

 

"Slava un pateicība Kungam par visu! Tēvu Gabriēlu mums, grēcīgajiem, dāvājis Kungs! Es vairākus gadus slimoju ar aknu cirozi vissmagākajā formā.  2004.gada 4.novembrī apmeklēju tēva Gabriēla kapu. Ieziedu eļļu, nometos  ceļos un palūdzu svētību, lai varētu doties uz slimnīcu, jo mani tur nepieņēma. Kad atgriezos no kapa, viss nokārtojās tik viegli, ka to var nosaukt par brīnumu. Mani uzņēma slimnīcā, veica ehoskopiju un izrādījās, ka cirozes vairāk nav."

Suļiko Gvindžilia, Senaki c.

***

 

"Jaunai meitenei atklāja dzemdes kakla audzēju pirmajā stadijā. Pēc mēneša viņai vajadzēja veikt operāciju. Mēneša laikā viņa lietoja eļļu no tēva Gabriēla kapa un, kad atnāca uz slimnīcu, uz operāciju, izrādījās, ka nekāda audzēja vairs nav. Tas ir īsts brīnums."

Nana Siradze, Nemokmedi c.

 

***


,,Eļļa no tēva Gabriēla kapa un lūgšanas, kas paceļas uz Kungu pie tēva Gabriēla kapa, spēj visu: ne tikai izdziedināt slimo, bet sniegt arī izgīgšanu, savienot jau sen izirušas ģimenes un satuvināt visus ar žēlastības pilnas mīlestības palīdzību. Es, mana māsa un mums tuvu cilvēku ģimene daudzus gadus atradāmies nesaskaņās, un tēva Gabrieļa lūgšanas palīdzēja mums izlīgt. Tagad mūsu attiecības ir tik labas, ka ko tādu var novēlēt ikvienai ģimenei.

Natela Ebanoidze, Kašueti baznīcas draudzes locekle

 

***


"Veselu gadu mani mocīja alerģija, man bija izsitumi. Es ārstējos, taču nesekmīgi. Ar draudzenes palīdzību es aizbraucu uz tēva Gabriēla kapu. Lija lietus, taču māte Parskeva iznāca pie mums, iedeva mums eļļu un paskaidroja, kā to lietot. Es ieziedu sevi ar eļļu un iedzēru to. Pēc divām nedēļām es atkal aizbraucu uz turieni kopā ar vīru un draugiem un un atkal paņēmu eļļu. Pēc nedēļas pamanīju, ka izsitumi pazuduši pavisam, un ka es esmu izdziedināta no alerģijas."

Nino Pirosmanišvili, Tbilisi


***

 

"Es cietu no kaulu smadzeņu totālas fibrozes. Pirms pusotra gada ārsti zaudēja jebkuru cerību mani glābt. No kauliem izdalījās dzeltens šķidrums. Es tiku nodots Dieva varā. Lūdzos, ieziedos ar tēva Gabriēla eļļu un dzēru to. Pēc trim mēnešiem parādījaš rezultāts. Tagad esmu pilnīgi vesels. Turklāt , man bija sirmas uzacis un mati. Pēc eļļas lietošanas uzacis kļuva melnas, bet mati – tikai mazliet sirmi."

Vano Cilikašvili, Varketili masīvs

 

***


"Triju gadu laikā man neiestājās grūtniecība, visas ārstēšanas metodes izrādījās nesekmīgas. Lielā gavēņa laikā es devos uz tēva Gabriēla kapu un palūdzu kļūt par manu aizbildni Kunga priekšā. Pie kapa bija daudz ļaužu, bet māte Parskeva nez` kāpēc  pievērsa uzmanību man un iezieda ar eļļu manu pieri. Es paņēmu eļļu līdzi un katru dienu ieziedu ar to savu pieri, kā man tika ieteikts. Tajā mēnesī man iestājās grūtniecība."

Pēc Maijas Kublašvili stāstītā

 

No ieslodzīto vēstulēm

"Ar tēva Gabriēla eļļu izdziedinātie cietumu ieslodzītie pievēršas  Kristum! Slava Kungam par visu!

Tagad es esmu ieslodzītais, izciešu sodu Ksanskas kolonijā. Septītajā zonā. Mūsu zonā ir uzcelta sv. Nikolaja baznīca, kur mēs lūdzamies. Man ir ierādīta celle pie baznīcas, un es piekalpoju dievnamā. Jūs jau zināt, cik tagad ir grūti laiki. Cilvēkiem pat brīvībā ir grūti ar iztikšanu, nodrošināt ārstēšanos un risināt citas problēmas; divkārt grūtāk tas viss ir ieslodzītajiem. Tādā laikā liels mierinājums mums bija tēvs Gabriēls. Viņa brīnumdarošā eļļa atveseļoja ne vienu vien ieslodzīto, un izdziedināto daudzums arvien palielinās. Ne reizi vien tēvs Gabriēls ļāva man piedzīvot viņa brīnumaino spēku. Mūsu zonā uz ārpus kārtas tikšanos ar savu vīru bija ieradusies sieviete ar desmit mēnešus vecu bērnu. Bērniņš smagi saslima, bija liela temperatūra. Ārsti nevarēja saprast, kas viņam kaiš. Pasauca mani, un es paņēmu līdzi tēva Gabriēla eļļu. Kad es atnācu, bērniņš, līdz tam stipri novārdzis no slimības, pastiepās man pretī.  Es uzpilināju eļļu uz mazā pirkstiņa un krusta veidā ieziedu bērna pieri. Puisēns nolaizīja ar eļļu apziesto pirkstu un drīz vien aizmiga. Viņš pamodās pilnīgi vesels.  Tam ieslodzīto vidū ir daudz aculiecinieku. Pēc šī notikuma, ja kāds saslimst, mani vienmēr paaicina ieziest slimo ar eļļu no tēva Gabriēla kapa.  2002.gada decembrī es sapņoju par to, ka varētu iegūt lielāka izmēra tēva Gabriēla portretu. No rīta pamodies, es devos uz rīta pārbaudi, kur eju ļoti reti. Pēkšņi mani pie sevis paaicina cietuma darbinieks un saka, ka viņa svainis atsūtījis man tēva Gabriēla attēlu un kalendāru.  Es pateicos Kungam un piekāru tos pie savas celles sienas.  Vakarā gāju gulēt. Dienas laikā biju ļoti noguris un gribāju gulēt, bet nekādi nevarēju iemigt. Pēc kādām 10 – 15 minūtēm es sajutu, ka kāds spēks man saka, lai izeju pagalmā. Es izgāju un ieraudzīju, ka tur stāv mans draugs un spļauj asinis.  Viņš bija saslimis. Es aizvedu viņu uz savu celli un uzaicināju viņu palūgties kopā ar mani. Taču viņam bija tik slikti, ka viņš nespēja pat palūgties.  Es iededzu sveci, noskaitīju "Mūsu Tēvs" un ieziedu viņu ar eļļu, bet pēc tam iedevu to mazliet iedzert. Pēc četrām minūtēm sāpes pazuda, un viņš palūdza tēju. Viņš ir ļoti pateicīgs tēvam Gabriēlam."

Ieslodzītais Vasīlijs Narindošvili


***


"1994.–1995. gadā sitienu rezultātā man pārplīsa auss bungādiņa un no tā laika no tās sāka tecēt asinis un strutas. Es zaudēju dzirdi. Es uzzināju, ka eļļa no lampiņas uz tēva Gabriēla kapa brīnumaini dziedina slimniekus. Es tikai divas reizes apsmērēju ausi ar eļļu, un notika brīnums. Visas sāpes pazuda, un dzirde atgriezās (par 80 – 90%).  Citu reizi man apsāpējās kakls. Es košļāju streptocīdu, taču bez rezultātiem. Tikko kā iedzēru eļļu, sāpes norimās pēc piecām minūtēm. Liels paldies Kungam! Esmu pateicīgs tēvam Gabriēlam par palīdzību."

Ieslodzītais Gurams Managadze

***


"Man bija kuņģa čūla, un bieži miera nedeva stipras sāpes. Šī gada 2.janvārī  tās mani atkal mocīja un es meklēju sodu, lai to iedzertu. Puiši palīdzēja man noskaitīt "Mūsu Tēvs" un pēc tam krusta veidā mani apzīmēja ar tēva Gabriēla eļļu, un iedeva to mazliet iedzert. Sāpes uzreiz norima. Tagad sāpes kuņģī mani nemoka. Lai kādu ēdienu es ēstu."

Ieslodzītais Artūrs Sukosjans

 

***


"Man strutoja kāja, divi pirksti gāja bojā, nekas nepalīdzēja. Es aizgāju pie Vasīlija un palūdzu, lai viņš svaida mani ar tēva Gabriēla eļļu. To viņš izdarīja, uzbēra manai kājai zemi no tēva Gabriēla kapa un pārsēja. Nākmajā rītā es noņēmu pārsēju un ieraudzīju brīnumu: kāja bija pilnīgi vesela. Liels paldies tēvam Gabriēlam."

Ieslodzītais Dāvids Čitaja

 

Sirdsskaidrais tēvs Gabriēl, lūdz Dievu par mums!

2013.gada 2.novembrī
www.pravoslavie.ru

 

© 2009 - 2017 BIBLOS