Mihails Tjurins

Latviešu masveida pāreja Pareizticībā


XIX gadsimts Latvijai iezīmējās ar nozīmīgām pārmaiņām un reformām zemnieku sociālajā dzīvē. Viņi tika atbrīvoti no dzimtbūšanas, taču tiesības uz zemi neieguva, nedrīkstēja atstāt muižu robežas. Kā zināms, Livonijas zemnieki ilgu laiku dzīvoja vācu muižnieku pakļautībā. Praktiski visa saimnieciskā un kultūras dzīve bija atkarīga no vāciešiem un sākotnēji no katoļu, vēlāk no luterāņu baznīcas. Brīvība, tajā skaitā arī garīgā, bija ierobežota. Zemnieki nevarēja iegūt izglītību, jo viņiem nebija  līdzekļu, lai nodibinātu pagasta un draudzes skolas.


Un lūk, uz latviešu zemnieku grūtā likteņa fona 19.gadsimta beigās Latvijā norisinājās visai neordināri notikumi. Samērā īsā laika posmā (1845. – 1848.g.), uzsvērsim – brīvprātīgi, bez jebkādas piespiešanas no krievu varas un Pareizticīgās Baznīcas puses – desmitiem tūkstošu igauņu un latviešu zemnieku pārgāja no luterānisma Pareizticībā. Šis fakts izsauc patiesu interesi. Kā vērtē zinātnieki, laikā no 1845. līdz 1848. gadam Vidzemes guberņā Pareizticībai pievienojās aptuveni 120 000 cilvēku. Vēstures literatūrā atrodami dažādi šīs parādības izskaidrojumi.


Pārejas Pareizticībā iesākums


Ar ko gan tas viss iesākās? Pārejas kustības iesākumi meklējami 1841. gadā, kad zemē izcēlās bads, bet tam sekoja slimības un nāve. Turklāt zemniekus, kuri slikti strādāja, muižnieki lika pērt. Aizstāvību meklēdama, kāda zemnieku grupa 1841. gada 9.jūlijā ieradās Rīgā pie bīskapa Irinarha (Popova). Valdnieks Irinarhs bija pirmais pareizticīgo bīskaps Rīgā. Šinī periodā Irinarhs bija arī Pleskavas arhibīskapa vikārs. Bīskaps Irinarhs labvēlīgi pieņēma zemniekus, pabaroja viņus un iedeva viņiem žēlastības dāvanas. Viņš tos uzmanīgi uzklausīja un centās sniegt mierinājumu.

 
Tāda bīskapa attieksme pārsteidza zemniekus, un jau 1841. gada jūlijā Irinarham tika iesniegti 30 kolektīvi lūgumi vairāku tūkstošu zemnieku vārdā. Attiecībā uz tiem, kuri izteica vēlēšanos pāriet Pareizticībā, tika teikts, ka, ja viņu vēlēšanās ir patiesa, tad saskaņā ar baznīcas likumiem, viņu lūgums var tikt apmierināts. Lūgumus par latviešu pievienošanu Pareizticībai bīskaps Irinarhs nosūtīja Svētīgākās Sinodes virsprokuroram (valsts varas pārstāvim Sinodē) grāfam Protasovam un pievienoja tiem savu labvēlīgo atsauksmi. Kā zināms, jau 1832.gadā imperators Nikolajs I izdeva likumu, kas atļāva ziemeļrietumu guberņu iedzīvotājiem pāriet Pareizticībā.

 

Imperators Nikolajs I


Dabiski, ka muižnieki negribēja, lai zemniekiem ar bīskapa Irineja palīdzību būtu iespēja nodot augstākajai varai savas sūdzības. Latviešu zemnieki, pieņemot Pareizticību, līdz ar to ieguva ne tikai aizbildnību reliģiskajā sfērā, bet savā ziņā atradās arī Krievijas valsts varas aizsardzībā. Vietējā muižniecība pretojās tam, ka Pareizticība nostiprinātos un notiktu zemnieku atsvešināšanās no luterāņu ticības. Aristokrātijas pusē bija ne tikai luterāņu mācītāji, bet arī augstākās varas pārstāvis Rīgā – ģenerālgubernators Karls Magnuss (Matvejs Ivanovičs) fon der Pālens. Viņš bija cēlies no Igaunijas muižniekiem un nejuta nekādas simpātijas pret Pareizticību.


Lai noskaidrotu situāciju uz vietas, Nikolajs I nosūtīja uz Rīgu divus savus flīgeļadjutantus. Zemnieki savu kungu klātbūtnē drosmīgi sacīja cara sūtņiem: "Mēs nevēlamies neko citu, kā būt vienā ticībā ar caru un būt tikai zem viņa varas".


Pirmie reliģijas brīvie iemantošanas soļi beidzās ātri un bēdīgi. 1841.gada oktobrī bīskaps Irinarhs uzraudzībā tika aizvests no Rīgas uz Pleskavu un iecelts par Podoļskas arhibīskapu. Drīz pēc tam ar ģenerālgubernatora Pālena ziņu un pēc viņa lūguma sākās soda ekspedīcijas, ko krievu valdība sūtīja pret zemniekiem, kuri dumpojās un neklausīja savus kungus. Tādējādi pirmie centieni nomainīt luterānisma  auksto attieksmi pret Pareizticības labsirdīgo atsaukšanos tika sagaidīti "ar durkļiem".

 

Latviešu Pareizticības otrā elpa

 

1842. gadā Rīgā ieradās bīskaps Filarets, kurš nomainīja bīskapu Irinarhu. Valdnieks Filarets (pasaulē Dmitrijs Grigorjevičs Gumiļevskis) bija pazīstams teologs un līdz iecelšanai par Rīgas bīskapu ieņēma Maskavas Garīgās akadēmijas rektora amatu. Tieši Rīgā 1847. – 1848.g. iznāk viņa darbs "Krievijas Baznīcas vēsture" 5 daļās. Jaunais Rīgas bīskaps nostājās pazemoto un apvainoto zemnieku, nevis šīs pasaules vareno, pusē. Redzot šajā cilvēkā savu aizstāvi un garīgo padomdevēju, daudzi latvieši un igauņi vērsās pie viņa ar savām cerībām un sūdzībām. Visas sūdzības viņš legalizēja, bet lūgumus nosūtīja uz Pēterburgu, cerot uz to, ka ieinteresēs valsts iestādes un krievu sabiedrību Krievijā. Ar savu neatlaidību bīskaps panāca krievu valdības uzmanību pret stāvokli Baltijā.


Pēterburgā tika nodibināta īpaša "Komisija Baltijas lietās", bet, lai noskaidrotu vietējo zemnieku un muižnieku stāvokli, tika sūtīti revidenti. Revidenti un Iekšlietu ministra biedrs Seņavins paziņoja valdībai par to, ka zemnieki vēlas pāriet Pareizticībā. 1845.gadā Rīgā tika noturētas brāļu draudzes sapulces (sv. Jāņa baznīcā) luterāņu mācītāja Treija uzraudzībā. Pēc domstarpībām ar mācītāju viens no brāļu draudzes vadītājiem, Dāvids Balodis, devās pie bīskapa Filareta ar lūgumu ņemt viņu sapulci savā aizstāvībā.


Bīskaps atļāva noturēt sapulces vienā no pareizticīgo baznīcām, vienlaikus pieprasot, lai brāļu draudze pāriet Pareizticībā. Daļa brāļu draudžu piederīgo ar Dāvidu Balodi priekšgalā pārgāja Pareizticībā, apmeklēja pareizticīgo dievkalpojumus, vadīja brāļu draudžu sapulces.


Dāvids Balodis kopā ar pareizticīgo priesteriem 1845.gada vasarā apceļoja Vidzemi, sludinot Kristus mācību nu jau pareizticīgo tradīcijā. 1846.gadā Dāvids Balodis kā priesteris tika nosūtīts kalpot uz Ļaudonu. Divu gadu laikā Pareizticībai pievienojās 7000 cilvēku un tika nodibinātas 7 pareizticīgo draudzes. 1846. – 1847.gadā pāriešana Pareizticībā sasniedz iespaidīgus apmērus. 1887. gada izdevumā "Krievijas Arhīvs" minēti šādi dati: "no 1845. līdz 1848.gadam Vidzemes guberņā no luterānisma Pareizticībai pievienoti apmēram 120 tūkstoši cilvēku". Šajā skaitlī ietilpst kā latviešu, tā igauņu zemnieki. Augstāko pacēlumu pāriešanas kustība sasniedza 1846. – 1947.g., kad katru mēnesi 3000 – 4000 cilvēku pameta luterānismu.

 

Svētītājs Filarets Gumiļevskis

(kanonizēts 2009. gadā)


Salīdzināšanai: 1844.gada beigās bīskapa Filareta pārziņā bija 25 draudzes ar 20 686 draudzes locekļiem, bet 1848.gadā – jau 98 draudzes ar 138 416 draudzes locekļiem.

 

Vajāšanas, reversa līgumi un Pareizticības uzplaukums

 

Luterāņu mācītāji un vācu baroni ar atbildes reakciju nekavējās – izlika no mājām pareizticīgos saimniekus un strādniekus, aizliedza pareizticīgos apglabāt luterāņu kapsētās. Pareizticīgajiem tika atteikts iznomāt zemi, no viņiem ņēma paaugstinātas nodevas un neļāva izīrēt telpas pareizticīgo dievkalpojumiem. Bīskaps savām acīm redzēja jaunpievērsto apspiešanu un teica: "Apbrīnas cienīga ir nevainīgo cietēju lielā pacietība. Pats Kungs Dievs stiprina viņu spēkus pret vajātāju fanātismu un necilvēcīgo naidu".


No personām, kuras pieņēma Pareizticību, prasīja reversa līgumus – sava veida solījumu, ka viņi no ticības maiņas negaida nekādus materiālus labumus. Zemniekiem bija oficiāli jāapliecina: "Paziņoju, ka no visas sirds un dvēseles vēlos pāriet no luterānisma Pareizticībā. Pārejot Pareizticībā, es neprasu un negaidu no valdības nekādus laicīgus labumus, un no muižniekiem negaidu nekādas atlaides, bet Pareizticībā pāreju tikai savas dvēseles glābšanas dēļ". Lai aizkavētu steidzīgu ticības maiņu, noteica 6 mēnešu ilgu termiņu sava lēmuma apdomāšanai pēc iesnieguma nodošanas.


Un tomēr bīskapa Filareta darbs nesa savus augļus. 1846.gada 11. februārī Valdnieks panāca to, ka imperators apstiprināja Sinodes lēmumu par garīgā semināra izveidošanu Rīgā. 1847.gada 1. septembrī darbu uzsāka "Latviešu – igauņu garīgā skola", kurā latviešu un igauņu bērnus mācīja un sagatavoja iestājai seminārā. Šajās mācību iestādēs tika nodibinātas īpašas stipendijas. Jāpastāsta, ka garīgā semināra absolventiem bija tiesības stāties valsts dienestā.


Uz 1848.gadu Baltijas guberņās bija nodibinātas 60 jaunas draudzes, pie kurām tika atvērtas pareizticīgo skolas. Dievkalpojumi tika organizēti latviešu un igauņu valodās. Sākās dievkalpojumu grāmatu tulkošana latviešu valodā.

 

Pareizticības pieņemšanas cēloņi

 

Ar ko izskaidrojama latviešu un igauņu zemnieku masveida pāriešana sen aizmirstajā ticībā? Jo, kā zināms, austrumu kristietības iedīgļi šajā zemē meklējami jau XII gadsimtā.


Galvenajā latviešu literatūras masā tiek kultivēts uzskats par pāriešanas sociālajiem un ekonomiskajiem cēloņiem. Sak`, cilvēkus piesaistīja solījumi uzlabot zemnieku sadzīvi. Taču, lūk, tā laika pareizticīgā latvieša Indriķa Straumīša liecība: "Vidzemes zemnieku iekustināja bads – un ne tikai miesas, kā tiek apgalvots, bet arī dvēseles".


Intereses vērts ir arī tāds fakts: kad troņmantinieku (krievu cars atradās ārzemēs) sasniedza baumas par to, ka pareizticīgo priesteri, aģitējot pāriet Pareizticībā, solot arī laicīgus labumus, viņš lika atrast baumotājus un nodot kara tiesai. Taču neviens cilvēks netika notverts.


Var noteikt trīs galvenos pāriešanas kustības cēloņus: 1) garīgais; 2) nacionālais; 3) sociāli – ekonomiskais. Vācu mācītājiem nerūpēja latviešu zemnieku garīgās ilgas. Vairumā gadījumu viņi pret zemniekiem attiecās auksti un cietsirdīgi. Luterāņu baznīca bija arī iebiedēšanas elements. Pie baznīcām muižnieki lika ierīkot kauna stabus un solus spīdzināšanai. Tos vēl šodien var aplūkot Latvijas etnogrāfiskajā muzejā. Blakus tika celti traktieri -  "baznīcu krogi", kur zemnieki nodzērās. Zemniekiem praktiski nebija uzticīgu un mierinošu sarunu ar mācītājiem. Pārejot "Cara ticībā",  latvieši cerēja aizpildīt garīgo tukšumu savā dzīvē.


Pareizticībā pārgāja arī veselas grāfu ģimenes! Tā, senatora īstenā slepenpadomnieka Karla Zīversa māte, luterāne grāfiene Marta Zīversa, 1812.gadā (Napoleona karagājiena uz Krieviju laikā) deva solījumu ziedot 15 000 sudraba rubļu grieķu – katoļu baznīcas celtniecībai Vendenē (Cēsīs), ja ienaidnieks tika uzveikts. Pēc kara, mātei vēl esot dzīvai, Karls Zīverss vērsās pie Vidzemes ģenerālgubernatora Matveja Ivanoviča Pālena ar priekšlikumu par baznīcas celtniecību. Tauta saziedoja 75 tūkstošus rubļu. Te ietilpa personīgie ziedojumi: no imperatora Nikolaja I, imperatores Marijas Fjodorovnas, cara dēla Aleksandra Nikolajeviča, bīskapa Filareta, grāfa D. N. Šeremetjeva, grāfa Koskula, kā arī no kņaziem, ģenerāļiem un daudziem pareizticīgajiem un luterāņiem. Par šo naudu grāfs Zīverss uzcēla Kristus Apskaidrošanās baznīcu, kura tika iesvētīta 1845. gadā. Šajā laikā grāfu Zīversu  ģimene, "iekšēja mudinājuma vadīta, pārgāja no luterānisma pareizticībā".


Par nacionālo cēloni runā skolotājs Frīdis Zālītis. Pēc viņa domām, latviešu zemnieki centās atbrīvoties no vācu muižnieku saimnieciskā jūga, kā arī no viņu kundzības un aizbildnības. Luterāņu mācītājus un zemniekus atdalīja sociālā un nacionālā plaisa. Pāriešana Pareizticībā bija latviešu un igauņu protests pret vāciešiem, kuri viņus pazemoja. Baronu kārta un luterānisms  - tie bija divi savstarpēji saistīti spēki, kuri valdīja pār zemnieku likteņiem. Pāriešanu attaisnoja arī tas, ka latvieši gribēja kaut vai savā reliģiskajā dzīvē būt neatkarīgi no vāciešiem.


Tā laika vācu muižnieki un latviešu inteliģence zemnieku kustību izskaidroja ar vēlēšanos iegūt laicīgus labumus. Tomēr viņi aizmirst, ka zemnieki vācu ierēdņa klātbūtnē parakstīja solījumu, ka, pārejot Pareizticībā, viņi no valdības negaida nekādus materiālus labumus un ir gatavi pakļauties vietējiem likumiem un muižniekiem. Vai tiešām desmitiem tūkstošu latviešu un igauņu būtu bijuši apzināti zvēresta lauzēji?


Pareizticīgie latvieši jaunajā ticībā cerēja atrast mierinājumu savai dvēselei. Tas bija viņu iekšējs sirds un dvēseles pamudinājums. Latvieši vēlējās "atbrīvot savu sirdsapziņu no vācu jūga garīgā nozīmē, paši organizēt savu garīgo dzīvi un iegūt pašnoteikšanos sirdsapziņas jautājumos". Novērtējot šos, 170 gadu senos notikumus, ar pārliecību var teikt, ka Pareizticība palīdzēja latviešu tautai nostiprināties garīgi, pacelt nacionālo garu un sajusties brīvāk.

 

 

Laikraksts "Православная жизнь", Nr.10 (173)

© 2009 - 2017 BIBLOS