Mihails Tjurins
Latviešu masveida pāreja Pareizticībā
XIX gadsimts Latvijai iezīmējās ar nozīmīgām pārmaiņām un reformām zemnieku sociālajā dzīvē. Viņi tika atbrīvoti no dzimtbūšanas, taču tiesības uz zemi neieguva, nedrīkstēja atstāt muižu robežas. Kā zināms, Livonijas zemnieki ilgu laiku dzīvoja vācu muižnieku pakļautībā. Praktiski visa saimnieciskā un kultūras dzīve bija atkarīga no vāciešiem un sākotnēji no katoļu, vēlāk no luterāņu baznīcas. Brīvība, tajā skaitā arī garīgā, bija ierobežota. Zemnieki nevarēja iegūt izglītību, jo viņiem nebija līdzekļu, lai nodibinātu pagasta un draudzes skolas.
Un lūk, uz latviešu zemnieku grūtā likteņa fona 19.gadsimta beigās Latvijā norisinājās visai neordināri notikumi. Samērā īsā laika posmā (1845. – 1848.g.), uzsvērsim – brīvprātīgi, bez jebkādas piespiešanas no krievu varas un Pareizticīgās Baznīcas puses – desmitiem tūkstošu igauņu un latviešu zemnieku pārgāja no luterānisma Pareizticībā. Šis fakts izsauc patiesu interesi. Kā vērtē zinātnieki, laikā no 1845. līdz 1848. gadam Vidzemes guberņā Pareizticībai pievienojās aptuveni 120 000 cilvēku. Vēstures literatūrā atrodami dažādi šīs parādības izskaidrojumi.
Pārejas Pareizticībā iesākums
Ar ko gan tas viss iesākās? Pārejas kustības iesākumi meklējami 1841. gadā, kad zemē izcēlās bads, bet tam sekoja slimības un nāve. Turklāt zemniekus, kuri slikti strādāja, muižnieki lika pērt. Aizstāvību meklēdama, kāda zemnieku grupa 1841. gada 9.jūlijā ieradās Rīgā pie bīskapa Irinarha (Popova). Valdnieks Irinarhs bija pirmais pareizticīgo bīskaps Rīgā. Šinī periodā Irinarhs bija arī Pleskavas arhibīskapa vikārs. Bīskaps Irinarhs labvēlīgi pieņēma zemniekus, pabaroja viņus un iedeva viņiem žēlastības dāvanas. Viņš tos uzmanīgi uzklausīja un centās sniegt mierinājumu.
Tāda bīskapa attieksme pārsteidza zemniekus, un jau 1841. gada jūlijā Irinarham tika iesniegti 30 kolektīvi lūgumi vairāku tūkstošu zemnieku vārdā. Attiecībā uz tiem, kuri izteica vēlēšanos pāriet Pareizticībā, tika teikts, ka, ja viņu vēlēšanās ir patiesa, tad saskaņā ar baznīcas likumiem, viņu lūgums var tikt apmierināts. Lūgumus par latviešu pievienošanu Pareizticībai bīskaps Irinarhs nosūtīja Svētīgākās Sinodes virsprokuroram (valsts varas pārstāvim Sinodē) grāfam Protasovam un pievienoja tiem savu labvēlīgo atsauksmi. Kā zināms, jau 1832.gadā imperators Nikolajs I izdeva likumu, kas atļāva ziemeļrietumu guberņu iedzīvotājiem pāriet Pareizticībā.
![]() |
Imperators Nikolajs I |
Dabiski, ka muižnieki negribēja, lai zemniekiem ar bīskapa Irineja palīdzību būtu iespēja nodot augstākajai varai savas sūdzības. Latviešu zemnieki, pieņemot Pareizticību, līdz ar to ieguva ne tikai aizbildnību reliģiskajā sfērā, bet savā ziņā atradās arī Krievijas valsts varas aizsardzībā. Vietējā muižniecība pretojās tam, ka Pareizticība nostiprinātos un notiktu zemnieku atsvešināšanās no luterāņu ticības. Aristokrātijas pusē bija ne tikai luterāņu mācītāji, bet arī augstākās varas pārstāvis Rīgā – ģenerālgubernators Karls Magnuss (Matvejs Ivanovičs) fon der Pālens. Viņš bija cēlies no Igaunijas muižniekiem un nejuta nekādas simpātijas pret Pareizticību.
Lai noskaidrotu situāciju uz vietas, Nikolajs I nosūtīja uz Rīgu divus savus flīgeļadjutantus. Zemnieki savu kungu klātbūtnē drosmīgi sacīja cara sūtņiem: "Mēs nevēlamies neko citu, kā būt vienā ticībā ar caru un būt tikai zem viņa varas".
Pirmie reliģijas brīvie iemantošanas soļi beidzās ātri un bēdīgi. 1841.gada oktobrī bīskaps Irinarhs uzraudzībā tika aizvests no Rīgas uz Pleskavu un iecelts par Podoļskas arhibīskapu. Drīz pēc tam ar ģenerālgubernatora Pālena ziņu un pēc viņa lūguma sākās soda ekspedīcijas, ko krievu valdība sūtīja pret zemniekiem, kuri dumpojās un neklausīja savus kungus. Tādējādi pirmie centieni nomainīt luterānisma auksto attieksmi pret Pareizticības labsirdīgo atsaukšanos tika sagaidīti "ar durkļiem".
Latviešu Pareizticības otrā elpa
1842. gadā Rīgā ieradās bīskaps Filarets, kurš nomainīja bīskapu Irinarhu. Valdnieks Filarets (pasaulē Dmitrijs Grigorjevičs Gumiļevskis) bija pazīstams teologs un līdz iecelšanai par Rīgas bīskapu ieņēma Maskavas Garīgās akadēmijas rektora amatu. Tieši Rīgā 1847. – 1848.g. iznāk viņa darbs "Krievijas Baznīcas vēsture" 5 daļās. Jaunais Rīgas bīskaps nostājās pazemoto un apvainoto zemnieku, nevis šīs pasaules vareno, pusē. Redzot šajā cilvēkā savu aizstāvi un garīgo padomdevēju, daudzi latvieši un igauņi vērsās pie viņa ar savām cerībām un sūdzībām. Visas sūdzības viņš legalizēja, bet lūgumus nosūtīja uz Pēterburgu, cerot uz to, ka ieinteresēs valsts iestādes un krievu sabiedrību Krievijā. Ar savu neatlaidību bīskaps panāca krievu valdības uzmanību pret stāvokli Baltijā.
Pēterburgā tika nodibināta īpaša "Komisija Baltijas lietās", bet, lai noskaidrotu vietējo zemnieku un muižnieku stāvokli, tika sūtīti revidenti. Revidenti un Iekšlietu ministra biedrs Seņavins paziņoja valdībai par to, ka zemnieki vēlas pāriet Pareizticībā. 1845.gadā Rīgā tika noturētas brāļu draudzes sapulces (sv. Jāņa baznīcā) luterāņu mācītāja Treija uzraudzībā. Pēc domstarpībām ar mācītāju viens no brāļu draudzes vadītājiem, Dāvids Balodis, devās pie bīskapa Filareta ar lūgumu ņemt viņu sapulci savā aizstāvībā.
Bīskaps atļāva noturēt sapulces vienā no pareizticīgo baznīcām, vienlaikus pieprasot, lai brāļu draudze pāriet Pareizticībā. Daļa brāļu draudžu piederīgo ar Dāvidu Balodi priekšgalā pārgāja Pareizticībā, apmeklēja pareizticīgo dievkalpojumus, vadīja brāļu draudžu sapulces.
Dāvids Balodis kopā ar pareizticīgo priesteriem 1845.gada vasarā apceļoja Vidzemi, sludinot Kristus mācību nu jau pareizticīgo tradīcijā. 1846.gadā Dāvids Balodis kā priesteris tika nosūtīts kalpot uz Ļaudonu. Divu gadu laikā Pareizticībai pievienojās 7000 cilvēku un tika nodibinātas 7 pareizticīgo draudzes. 1846. – 1847.gadā pāriešana Pareizticībā sasniedz iespaidīgus apmērus. 1887. gada izdevumā "Krievijas Arhīvs" minēti šādi dati: "no 1845. līdz 1848.gadam Vidzemes guberņā no luterānisma Pareizticībai pievienoti apmēram 120 tūkstoši cilvēku". Šajā skaitlī ietilpst kā latviešu, tā igauņu zemnieki. Augstāko pacēlumu pāriešanas kustība sasniedza 1846. – 1947.g., kad katru mēnesi 3000 – 4000 cilvēku pameta luterānismu.
![]() |
Svētītājs Filarets Gumiļevskis(kanonizēts 2009. gadā) |