Protodiakons A. Kurajevs

Ziemassvētku dāvanas

 

Kristietība ieraudzīja Dievā Tēvu.

 

Pirmā dāvana, ko kristietība atnesa cilvēkiem – tās ir tiesības tieši vērsties pie Dieva, tiesības uzrunāt Viņu ar "Tu"... Mums šodien šķiet dabiski, ka reliģiozs cilvēks lūdz Dievu. Bet pirmskristietiskajā pasaulē Dievam lūgties nevarēja. Varēja lūgties Kungam... Pagānu teoloģijā... augstākais dievs ir nesasniedzams vai bezspēcīgs, vai vispār dus bezdarbībā... Pasauli pārvaldīja atsevišķi un daudzveidīgi, "kungi"- uzurpatori vai "vietnieki"...


Ja pagānu tautas ļaujas vērsties pie augstākās dievības tikai "kā pie pēdējās cerības pašu briesmīgāko nelaimju laikā", tad kristiešiem tika dāvātas tiesības ik dienu vērsties pie Viņa. Pie galaktiku Radītāja mēs vēršamies ar lūgumu pēc dienišķās maizes... Pie visu pasauļu Valdnieka visvienkāršākā zemniece var lūgt, lai Viņš (Absolūts!!! Tas, par Kuru domājot, kļūst mēmi filozofi!!!) palīdz viņai novākt kartupeļus...  Kristietība ieraudzīja Dievā Tēvu. Nevis aukstu kosmisku likumu, bet mīlošu Tēvu.

 

Cilvēkiem ir jābūt tiesībām nepiekrist.

 

Kristieši aizkaitināja pagānus ar savu pašpārliecību, ar savas sludināšanas paradoksiem. Bet galvenais – ar atteikšanos godāt citu reliģiju svētumus... Un impērija sāka kristiešu vajāšanu, pieprasot no viņiem iecietību. Kristiešus padarīja aklus, pieprasot no viņiem "uzskatu plašumu". Kristiešus aizliedza, pieprasot: "aizliegts aizliegt! Neuzdrošinieties saviem adeptiem aizliegt pielūgt mūsu dievus!" Bet kristieši piedāvāja izšķirt idejisko iecietību no pilsoniskās iecietības. Cilvēkiem jābūt tiesībām nepiekrist, diskutēt, asi novērtēt pretējus uzskatus. Bet valstij nevajag iejaukties šajos strīdos... "Nevis nogalinot savas reliģijas ienaidniekus, var to aizstāvēt, bet gan mirstot par to. Ja jūs domājat kalpot tai, izlejot asinis tās vārdā, pastiprinot mocības, jūs kļūdāties. Nekam nav jābūt tik brīvam, kā ticības apliecināšanai." (Лактанций. Божественное установление. 5,20)… Sirdsapziņas brīvības pieprasīšana – tā ir dāvana, kuru kristiešu mocekļi atnesa cilvēku dzīvē.

 

Cilvēks paaugstinās pār pasauli.

 

Kristietība ļāva cilvēkiem citādāk paskatīties pašiem uz sevi. Svarīgākā pārmaiņa cilvēku sevis izpratnē saistīta ar to, ka kristietība atteicās no vienas, varētu likties, acīmredzamas pagāniskās filozofijas tēzes. No pagānisma viedokļa cilvēks ir dabas daļa, "mikrokosmoss"... Mikrokosmoss – tas ir mazs visuma modelis... Kristietība spēja iet pret acīmredzamo. Bizantijas teologi pasludināja, ka cilvēks drīzāk ir "makrokosmoss", ievietots "mikrokosmosā"...  jo, uzņemot sevī visu, kas ir pasaulē, viņš nes sevī arī ko tādu, ko visa pasaule nevar sevī ietvert un to, kā tai nav: Dieva tēlu un Dievišķo žēlastību, žēlastības dotu esamību Dieva bērna statusā, prātu, personību, sirdsapziņu...


Cilvēks paaugstinās pār pasauli tāpēc, ka ne viss cilvēkā ir izskaidrojams ar tiem pasaules uzbūves likumiem, kuros darbojas mūsu ķermenis un zemākā psihe. Ne viss mūsos ir cēlies no šīs pasaules. Tāpēc ne visam ir vienāds liktenis ar to.

 

Evaņģēlijs pasludināja cilvēka tiesības.

 

Nikolajs Berdjajevs polemikā ar marksistiem atzīmēja, ka tikai no marksistu redzes viedokļa cilvēks ir sabiedrības daļa. Bet kristietim sabiedrība ir cilvēka daļa, jo cilvēkā patiešām daudz ko nosaka viņa sociālā izcelšanās, statuss, pieredze. Bet cilvēks nereducējas līdz visām ietekmēm uz viņu – ne no pagātnes, ne no apkārtnes...


Pat Hercens saprata, cik lielā mērā viņa liberālā filozofija ir parādā kristietībai: Cilvēka seja, kas bija pazaudēta senās pasaules pilsoniskajās attiecībās, Dieva Vārda izpirkta,  izauga līdz kādam nesasniedzam augstumam. Kristieša personība kļuva augstāka par pilsētas kopējo personību; tai atklājās visa tās bezgalīgā cieņa – Evaņģēlijs svinīgi pasludināja cilvēka tiesības un cilvēki pirmo reizi izdzirdēja, kas viņi ir...

 

Cilvēks ir brīvs.

 

Evaņģēlija aicinājums uz nožēlu pasludināja, ka cilvēks ir atbrīvots no tāpatības ar sevi pašu, savu apkārtni un savu pagātni. Nevis mana pagātne caur tagadni dzelžaini nosaka manu nākotni, bet mana šodienas izvēle. Starp manu pagātni un manu pašreizējo izvēli ir sprauga. Un no manas izvēles ir atkarīgs – kura no cēloņu – seku ķēdītēm, kas velkas no pagājušiem laikiem, manī tagad saslēgsies. Tas, kas ir bijis manā pagātnē, var tajā palikt, bet es varu kļūt cits...


Ja cilvēks ir dabas daļa, tad viņš nevar novērtēt savu uzvedību pēc citiem kritērijiem, kā vien tiem, kas ir dabā. Bet dabas parādības nav pakļautas tikumiskai tiesai... Tā radās Kanta Dieva esamības pierādījums... Nekas pasaulē nevar darboties brīvi, bet cilvēks – var. Tātad, cilvēks ir kas vairāk par pasauli... Cilvēks ir brīvs – tātad, esamība ir bagātāka nekā cēloņsakarību pasaule; cilvēks ir brīvs – tātad, "ir morāli nepieciešams atzīt Dieva esamību".

 

Kristietība atdeva cilvēkiem debesis.

 

Kristietība atdeva cilvēkiem iespēju priecāties par debesīm, zvaigznēm, mākoņiem un saulrietu. Pagānu reliģijās katra dabas parādība bija apveltīta ar vārdu un biogrāfiju. Bet, tā kā runa tomēr bija par dabas parādībām, tad šo mītu personāži izrādījās tikpat ārpus morāles esoši kā dabas stihijas. Tie izrādījās ārpus laba un ļauna... Ja kāds priekšmets mitoloģijā bija saistīts ar noteiktu dievību, tātad, satiekoties ar šo priekšmetu, prātā neizbēgami nāk atmiņas par šo dievu un viņa darbiem.  Mēs tagad varam vienkārši vērot saullēktu un saulrietu. Mūsu neticīgie laikabiedri vienkārši priecājas par ainavu un viņu sirdis piepilda poētiskas jūtas, kas tuvas reliģiskajām... Kristietība pateica, ka zvaigznēm nav biogrāfijas. Tāpat kā spuldzītei.

 

Kristietība radīja nosacījumus zinātnes dzimšanai.

 

Zinātniskā astronomija ir iespējama tikai pie nosacījuma, ja zvaigznes pārstājušas būt par dieviem. Likumiem, kas apraksta akmens krišanu uz zemes, jātiek piemērotiem zvaigžņu kustībai. Lai piekristu kaut kam tādam un netikt sodītam (kā sengrieķu filozofam Anaksagoram), vajag, lai sabiedrība un tajā valdošā reliģija piekristu zvaigznēs redzēt "akmeņus", nevis dievu dvēseles (vai ķermeņus un acis)...


Zinātniskā astronomija parādās tur, kur zvaigžņu kustība tiek aprakstīta nevis psiholoģijas valodā, bet matemātikas valodā, tas ir, valodā, kas nepazīst kaislības – skaudību, greizsirdību, mīlestību... Tikai Logosa, Kurš tapis par Miesu, reliģija varēja atļaut matemātikas valodā (ideālo skaitļu un formu valodā) aprakstīt procesus, kas norisinās fiziskajā pasaulē (kur nemēdz būt nekā ideāla)...


Renesanses laikmetā atkal maģija, alķīmija un okultisms ielauzās augstās kultūras sfērā un sāka tikt uzskatīti par pieļaujamiem līdzekļiem pasaules izprašanā. Par atbildi Rietumu Baznīca, pamodusies no Reformācijas "pļaukas", rīkoja "raganu medības", inkvizīciju un ... pasaules mehāniskās ainas atbalstīšanu. Pasaules zinātnisko ainu atbalstīja Baznīca, kurai bija nepieciešams sabiedrotais cīņā ar kopējo ienaidnieku – okultismu...


Zinātniskā revolūcija Rietumeiropā notika XVI – XVII gs. mijā. Nevis ateisma laikmetā (XVIII), ne arī laikmetā, kas bija nevērīgs pret reliģiskajiem jautājumiem (XV), ne arī reliģiskās stabilitātes laikā (XIII), bet Reformācijas un Kontrreformācijas laikmetā – augstākās reliģiskās spriedzes pacēluma laikmetā kristīgās Eiropas dzīvē piedzima zinātne.

 

Eshatoloģiskās ētikas mācību stunda.

 

Izstumjot kristietību no sabiedriskās, kultūras, universitāšu dzīves, vecās ēnas atkal sākušas sabiezēt... Atkal ir moderni sapludināt visas reliģijas vienā, ievelkot kristiešus pagānu spēlēs. Vissatraucošākais ir tas, ka runas par reliģisko plurālismu un iecietību atkal sāk skanēt ar tādām tērauda intonācijām balsī, ka kristieši sajūtas uz jaunu vajāšanu sliekšņa.


Tā ir vēl viena kristietības mācību stunda: prasme dzīvot, celt, strādāt pat tad, ja zini, ka tavs svētums tiks sagrauts. Tā ir eshatoloģiskās ētikas mācību stunda. Mēs zinām, ka reiz kļūsim pavisam sveši oficiālās un masu kultūras pasaulei. Zinām, ka cilvēces vēstures horizonts ir aizklāts ar tumsu (kristīgajā teoloģijā šo tumsu sauc par "antikrista valstību"). Bet tas nav iemesls izmisumam.

 

Avots: http://www.pravmir.ru/article_1617.html

 

© 2009 - 2017 BIBLOS