Diakons Andrejs Kurajevs
Svētā Gara diena

 


         "Nu gan – tādā agrumā un jau tā piedzērušies", - apustuļi izdzirdēja Vasarsvētku dienā no Jeruzalemes pūļa. Tajā dienā viņi patiešām uzvedās dīvaini. It kā aizmirsuši dzimto aramiešu valodu, viņi izdeva kaut kādas dīvainas skaņas, kuras varētu pieņemt pat citzemju valodām, bet Jeruzalemē visiem bija zināms, ka Jēzus mācekļi bija visai tālu no kādas izglītības. Viņu acīs un žestos, vārdos un intonācijās bija dzirdams neparasts spēks un apņēmība (bet Jeruzalemē visi atcerējās, ka tieši šādas īpašības Jēzus līdzgaitnieki neparādīja Viņa aresta naktī). Viņu sejās bija tāds neapvaldāms prieks (bet svētās Pilsētas iedzīvotāji labi atcerējās šos cilvēkus apjukušus un raudošus – vēl nebija pagājuši pat divi mēneši, kopš bija nogalināts viņu skolotājs, bet līdz ar Viņu - visas viņu cerības). Nu nepavisam šis pēkšņais prieks nesaistījās kopā ar tām skumjajām atmiņām... Nē, protams, tā iespaidot šos, kopumā visai dievbijīgos un apvaldītos cilvēkus, varēja tikai pārāk cītīga savu bēdu slīcināšana vīnā...


Taču, kā jau tas nereti gadās, izrādījās, ka pasaulīgās pieredzes bagātajam pūlim nav taisnība. Nekādas kvalitātes un daudzuma vīns nevar iekļūt tajā cilvēka sirds dziļumā, no kura nāca apustuļu prieks Vasarsvētku dienā.


Cilvēks, kuru veidojis Radītāja Gars pēc Radītāja tēla, ir nesasniedzams un sarežģīts. Un katrā ir tādas noslēpumainas celles, kur pat viņš pats nevar iekļūt. Cilvēka dvēselē ir tādas noslēpumainas stīgas, no kurām skaņu nevar dabūt ne pats cilvēks, ne arī kas cits, kas tām pieskaras no mūsu ikdienas pasaules. Tās stīgas, kuras no sākuma mūsos ielicis Dievs, lai tās skanētu pilnā un priecīgā spēkā, kad mēs atgriežamies Tēva mājās.


Dažreiz vējiņš no mūsu debesu tēvzemes liek tām vieglītēm atsaukties – un tad dzimst Puškina dzeja vai Rahmaņinova mūzika... Tad pat tāda cilvēka dvēselē, kurš nezin kāpēc mēģina sevi pārliecināt, ka dvēseles viņam nav, un vispār nevar būt, - dzimst priecīga sajūta, ka pasaule nereducējas līdz nedzīvu atomu haotiskai saķeršanās. Un ar laiku šī sajūta kļūst stiprāka, pāraug „pastāvīgās jūtās, ka mūsu šīszemes dienas ir tikai kabatas nauda, tumsā žvadzoši graši, bet kaut kur ir kapitāls”, no kura jau dzīves laikā "var iegūt procentus sapņu, laimes asaru, tālu kalnu veidā" (Vladimirs Nabokovs).


Taču tas, kas notika ar apustuļiem tajā Dienā, bija kas vairāk nekā parasts brīnums. Pirmo reizi šīm stīgām pieskārās nevis atbalss vai viegla vēsmiņa, bet paša Pasaules Radītāja Mākslinieka roka. Jau no iesākuma katrā cilvēkā ir augšistaba, par kuru Kristus teica: „Mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājvietu”, Lūk, tagad, pēc tam, kad Dieva Dēls izrāva cilvēku no nāves varas, pēc tam, kad Kristus Asinis attīrīja viņu no nešķīstības, Trijādība ienāk cilvēka iekšienē: cilvēks kļūst par Gara mājokli. Tieši tā arī ir Baznīcas dzimšanas diena. Kad Kristus teica Kalna runu – ap Viņu vēl nebija Baznīcas, bet stāvēja tie, kuri bija tikai mācekļi un paklausībnieki.


Kad Viņš Savu ciešanu naktī piedāvāja apustuļiem Jaunās Derības Kausu – ap Viņu bija tie, kurus Viņš vairs no šā brīža nesauc par "kalpiem", bet par "brāļiem" – tomēr arī tā vēl nebija Baznīca.


Kad Viņš augšāmcēlās – arī tad viņi vēl nesaprata, kāda nozīme viņu pašu dzīvē un dvēselē ir tam faktam, ka viņu Skolotājs atstājis Savu kapu.


Bet Svētā Gara Nonākšanas dienā viņi kļuva par Baznīcu. No šīs dienas viens un tas pats Gars dzīvo Mūžīgajā Dieva Dēlā un viņos pašos. No šīs dienas viņi paši ir - Kristus Miesa...


Tagad nevis no ārpuses, ne kā mācekļi vai novērotāji. Viņi zina Dieva Dēla noslēpumu. Tagad tas ir viņu pašu noslēpums, precīzāk – tas ir viņu pašu dzīves noslēpums.


Tagad viņi var izpildīt Mīlestības bausli nevis tāpēc, ka viņiem tā teikts, ne dēļ paklausības vai dēļ bailēm.


Tagad viņos pašos elpo tā pati Mīlestība, kura reiz iededza sauli un spīdekļus. Kristus neatstāja aiz Sevis tikumiskus pierakstus un rakstu krājumu. Nevar pat sacīt, ka Viņš aiz Sevis būtu atstājis mācekļus.  Cilvēkiem Viņš uz visiem laikiem atstāja Sevi Pašu, Savu Dievišķo dabu, kaut arī Savu cilvēcisko dabu Viņš uznesa debesīs. Viņš Savu Garu atstāja cilvēku pasaulē, Viņš atstāja – Baznīcu. To Baznīcu, kuras esības noslēpumu atklāja krievu slavofils un pagājušā gadsimta teologs Aleksejs Homjakovs, ieraudzīdams Baznīcā tādu cilvēku kopību, kuri brīvi pieņēmuši Dievišķo žēlastību.


Un tā, šodien ir mūsu Dzimšanas Diena.


Šinī Dienā apustuļi runāja no tiem sirds dziļumiem, kas katrā cilvēkā ilgojas pēc Vārda un slāpst pēc Gara. Tāpēc viņu vārdus saprata ikviens, kurā dzīvoja šīs slāpes, neatkarīgi no tā, kādā valodā viņš parasti runāja. Un tāpēc tādi vārdi bija nesaprotami tiem, kuri pieraduši dzīvot virspusēji.


Vasarsvētku brīnumam nav saistības ar lingvistiku. Apustuļi nerunāja ne ebreju, ne tatāru, ne arī krievu valodā. Viņi runāja vienkārši – cilvēku valodā.


Lūk, šai valodā mums jāmācās runāt visas dzīves laikā. Un gramatiskā kļūda šeit ir grēks, aukstums un atsvešinātība. Te ir viegli sapīties locījumos un saskaņojumos. Kā saskaņojas, piemēram, mūsu taisnība un vienīgā Patiesība? „Es noskumu savās mazajās taisnībās un sagribēju Patiesību”, - tā reiz par sevi sacīja viens pilnībā veiksmīgs jauns žurnālists, Marinas Cvetajevas draugs un skaļa aristokrātiska vārda mantinieks. Viņš aizgāja uz Atonu un „kņaza Šahovska” titula vietā ieguva „mūka Jāņa” vārdu. Viņš bija pareizi sapratis esības gramatiku.


Taču ne tik sen mēs bijām liecinieki un dalībnieki it kā nemanāmai, bet jo bīstamākai kļūdai.


Desmit dienas pirms Trijādības svētkiem tika svinēta Kunga Debesbraukšanas diena. Tā bija četrdesmitā diena pēc Optinas mūku slepkavības. Es domāju, ka tajā gadā nebija notikuma, kurš izsauktu lielāku atbalsi Krievijas sirdsapziņā. Cilvēki, kuri atbrauca uz Optinu, vispirms lūdza parādīt ceļu nevis uz ssirdsskaidrā stareca Ambrozija kapu, bet uz jaunmocekļu svaigajām kapu kopiņām. Bet tajā, četrdesmitajā dienā, kad pēc tradīcijas Baznīcā notiek pati nozīmīgākā mirušo pieminēšana, Optinas klosterī bija tukšs, grēcīgi tukšs...


Bija vairāki simti parasto svētceļnieku. Bija vairāki cilvēki, kuri bija speciāli braukuši uz Optinu, lai kristītos (un tā ir pazīme tam, ka nogalināto nāve patiesi bija svēta; viņu nāve kļuva par aicinājumu citiem cilvēkiem ieiet Baznīcā). Atbrauca Boriss Kostenko, kurš toreiz bija ieradies Optinā uz Pashas svinībām un uzņēmis gaišu un cilvēcisku filmu par notikušo. Taču nebija neviena atbraukuša mūka, bīskapa, priestera, seminārista (tiesa, bija nesen izveidotās Krievijas Pareizticīgās Universitātes studenti)... Tāpat, kā nebija „patriotisko” mītiņu, nikno preses konferenču par „sātanisma patvaļu” dalībnieku. To, kuri skaļāk par visiem demonstrēja savu sašutumu par slepkavību, pieprasīja atbildību un norādīja uz to, ka pie tagadējā „režīma” citādāk arī nevar būt.


Viņi izmantoja mūku nāvi kā kārti savā politiskajā pasjansā – bet tā arī neatbrauca uz viņu kapiem...


Šī arī ir tā kļūda, no kuras mūs būtu jāpasargā Vasarsvētku dāvanai. Cilvēka sāpi un Baznīcas ticību nevajag izmantot kā līdzekli pārāk pasaulīgās spēlēs... Kad Ābrahāmu Linkolnu uzaicināja palūgties par to, lai Dievs pilsoņu karā nostātos ziemeļnieku pusē, Linkolns atbildēja: „Daudz svarīgāk ir tas, lai ziemeļnieki lūgtos par iespēju vienmēr būt Dieva pusē”.


Palūgsimies arī mēs šodien, lai Krievija nostātos Dieva – mūsu Krustā sistā un Augšāmceltā – pusē.


Kļūdas garīgajā pareizrakstībā mēs pieļaujam un redzam pārāk bieži. Piemēram, kad garīgās dāvanas gribam nolikt par kalponēm mūsu sadzīves interesēm. Kad ieejam baznīcā, lai izlūgtos augstāku atzīmi eksāmenā, lielāku pensiju, mazāk slimību. Jebkurš lūgums ir labums. Bet Gars nevar nonākt ieskaišu grāmatiņā vai pensijas kontā. Viņš var ieiet tikai sirdī. Lūk, šo sirdi Radītājs lūdz no cilvēka: „Bērns, dod Man savu sirdi!” Tas nav tāpēc, ka Dievs būtu greizsirdīgs vai bargs. Vienkārši Viņam ir tikai viena Dāvana, kuru Viņš var mums uzdāvināt: Pats Sevi. Vai mēs to spēsim uzņemt?
Bet, ja atcerējušies par Dievu, mēs palūgsim: jā, protams, Tu mums esi vajadzīgs, un es kaut kad pamēģināšu iemīlēt Tevi, taču tagad man steidzīgi vajag l-ū-ū-ū-k, to, - mēs izdarīsim kļūdu. To kļūdu, no kuras mūs vajadzētu pasargāt Vasarsvētku dāvanai.



No grāmatas: "Взрослым о детской вере" – Троицкое слово, 2002.

© 2009 - 2017 BIBLOS