Diakons Andrejs Kurajevs
PAREIZTICĪBA UN KATOLICISMS LŪGŠANU PIEREDZĒ


Reliģijā doma iemiesojas darbos, teorija – praksē, teoloģija atstāj redzamu nospiedumu uz antropoloģiju. Cilvēkam raksturīgi pakāpeniski tapt līdzīgam tam, kam viņš patiesi tic. Un arī reliģijas pilnīgi apzināti attīsta savus ietekmes līdzekļus uz saviem adeptiem, lai cilvēks pārkārtotu savu iekšējo pasauli saskaņā ar tām normām, kuras ir pieņemtas dotajā tradīcijā. Tātad tas nozīmē, ka atšķirība reliģiju starpā – tā ir ne tik daudz atšķirība starp teorijām, t.i., pareiza ticība un greiza ticība, cik atšķirība garīgajā praksē, t.i., atšķirība starp pareizu godāšanu (slavēšanu) un citādu godāšanu, ortodoksiju un heterodoksiju. Garīgo tradīciju atšķirība – tā vispirms ir to lūgšanu atšķirība, kas galu galā ved uz konfesiju atšķirīgu antropoloģisko tipu izveidošanos.


"Tāpat kā ir pareizi nostādīta balss, tāpat ir arī pareizi nostādīta dvēsele" – rakstīja priesteris Aleksandrs Jeļčaņinovs (Ельчанинов А. Записи. Париж, 1862., с.75.). Un šīs dvēseles nostādīšanā vēlams vadīties pēc kamertoņa skanējuma. Bet, ja kamertonis ir nokļūdījies, ja nu tas, kas ierasti vienā tradīcijā ir uzskatīts par tīru skaņu, ir neciešama kakofonija no citas redzes viedokļa? Īsta herēze kā reiz ir ne tik daudz cits viedoklis, kā citāda slavēšana (teikšana, godāšana).


Tā kā cilvēks mācās lūgties nevis no mācību grāmatām, bet pieredzē  piedaloties jau pastāvošas kopienas lūgšanā, tad ir pilnībā saprotams kanoniskais aizliegums kopīgai lūgšanai ar herētiķiem. Tas ir saistīts nevis ar bažām, ka vasarsvētku draudzei piederīgie, sakot lūgšanu "Mūsu Tēvs" varētu vērsties pie velna, bet ar nevēlēšanos pārņemt cita veida saskarsmi ar Dievu (Attiecīgi -  tur un tiem, kur tādu draudu nav, pat Aizrobežu Baznīca atļauj lūgties kopā ar citticībniekiem; "Ja tādā sanāksmē pareizticīgo priesteri lūdz svētīt ēdienu, tad viņš to var darīt, jo pateikt lūgšanu pirms ēšanas un svētīt maltīti viņam vajadzētu arī personīgi priekš sevis. Pareizticīgo un citticībnieku labdarības komiteju kopējās sanāksmēs var sacīt "Lūgšanu, uzsākot labu darbu"-  1953. g.13./26.okt. lēmums).


Sava taisnība ir A.F. Loseva vārdos: "Lūgties ar stearīna sveci rokās, lampiņu piepildot ar petroleju un sasmaržojoties ar odekolonu, var tikai atkāpjoties no pareizās ticības. Tā ir tiešā nozīmē ķecerība, un tādus patvaļniekus vajag nodot anatēmai” (Лосев А.Ф. Философия. Мифология. Культура. М., 1991. с.60.).Tik tiešām – ķecerība.


Ja reliģiju reducētu līdz dogmatikai, tad varētu ekspertu – teologu grupas piespiest uz vienošanos, kas samierinātu Evaņģēlija tekstu interpretācijas. Taču lūgšanas veidus un "iekšējo cilvēku" veidus nevar izmainīt ar ekspertu konsensus pieņemšanu. "Vārdus apgāž ar vārdiem, bet ar ko var apgāzt dzīvi?"- vaicāja sv. Palamas Gregors.


Dažādu reliģiju dzīves pieredze ir tik dažāda, ka tajās galu galā dzimst dažādi "iekšējie cilvēki". Un šī apslēpto antropoloģisko reāliju (es ceru, nevajag paskaidrot, ka garīgajai antropoloģijai nav nekā kopīga ar medicīnisko vai rasu antropoloģiju) atšķirība izpaužas pat ārēji. Uz mūsdienu starpreliģisko un starpkonfesiālo diskusiju fona izskatās, ka starp pareizticības un baptisma teoloģiju ir minimālas atšķirības. Taču paskatīsimies uz divu cilvēku sejām, no kuriem katrs ir viņa kristīgās kalpošanas paraugs. Lai tas būtu, piemēram, Billijs Grēms un sv. Optinas Ambrozijs.



Pat pēc viņu fotogrāfijām būs skaidrs, ka šo cilvēku garīgajai pieredzei nav gandrīz  nekā kopīga. Vienam no viņiem acis redzami ir mazgātas un izgaismotas ar grēknožēlu.


Pareizticībā pareizi nostādīta dvēsele dzemdina sevī tādu stāvokli, kurš tie dēvēts dīvainā vārdā – радостопечалие (Радость – prieks; печаль – skumjas). (Св. Игнатий (Брянчанинов). Понятие о ереси и расколе //Богословские труды. Вып.32, М., 1996. с. 295.). Ja ir tikai skumjas, pašpazemošanās, sevis noniecināšana – tad tā ir ķecerība. Tādam cilvēkam viņa paša vājību un grēku izjūta ir aizklājusi Dievu un Viņa mīlestību. Bet, ja ir tikai prieks, un nav grēknožēlas nopūtu, kas piejaucas klāt gandrīz katram elpas vilcienam, tad arī tā ir ķecerība. Tas nozīmē, ka cilvēks tik ļoti ir aizrāvies ar evaņģelizācijas reklāmlapiņu studēšanu, ka pazaudējis sevis paša izzināšanu. Kāda, ne sevišķi dziļa, "ideja par Dievu" aizklājusi šīm cilvēkam pašu Dievu, un tātad, Gaismas stars nav varējis izgaismot viņam paša dvēseles tumšos plankumus. "Saules stars, iekļūstot pa caurumu  mājā, izgaismo tajā visu, tā, ka top redzami pat vissīkākie putekļi, kas virmo gaismā – līdzīgai tam, kā kad bailes Kunga priekšā ienāk sirdī, parādot tai visus grēkus”- lasām pie sirdssk. Jāņa Pakāpnieka pareizticībai ļoti raksturīgo metaforu (Добротолюбие. Т. 2. М., 1895. с. 498.).Billijs Grēms ir pārliecināts pats un pārliecina tūkstošiem citus cilvēkus, ka, "kļūstot ticīgiem, mēs jau vairs negrēkojam". Doktrīna apspiež cilvēka sirdsapziņu, un viņš zaudē grēknožēlas dāvanu. Nu ko, protestantiem, kuri izplatījuši dogmu par bezgrēcību  visiem saviem ticības brāļiem, der atgādināt, ka pirmais protestants – Mārtiņš Luters "Lielajā Katehēzē" citējis ļoti pareizticīgos svētl. Hieronīma vārdus; "Grēknožēla – tā ir plāksne, uz kuras mums jāuzrāpjas un jāpeld pēc tam, kad kuģis, uz kura mēs uzkāpjam un braucam, ienākot kristietībā, gājis bojā." (Лютер М. Большой Катехизис. Lahti, 1996, c.295.). Grēknožēla – tā ir šī  радостопечалие (prieka caurvītās skumjas): skumjas – jo ir savu grēku redzēšana, bet prieks – jo ir to iznešana Glābēja vaiga priekšā.


Vēl viens, pareizticībai raksturīgs, vārds, kurš izsaka to pašu prasmi sajūgt vienotā skanējumā dažādus un it kā savstarpēji izslēdzošus dvēseles noskaņojumus – ir vārds умиление. S. Averincevs šo grieķiski-slāvisko vārdu pārtulkojis krievu valodā kā "mīlestība ar noraudātu seju".


Pakāpnieks paskaidro lūdzēju prieka iemeslu: ja mīlēta cilvēka klātbūtne mūs izmaina un padara līksmus, priecīgus un jautrus, tad vēl jo vairāk ielīksmo Debesu Valdnieka klātbūtne, kas neredzami ienāk dvēselē. "Tad arī ārējais izskats pauž dvēseles gaišumu". ( Преп. Иоанн Лествечник. Лествица. Сергиев Посад, 1908. с. 262. Šis Pakāpnieka apraksts nemaz nav līdzīgs bieži sastopamajam pareizticīgi – askētiskajam drūmumam (starp citu, tas raksturīgs pasaulē dzīvojošajiem neofītiem, un nebūt ne mūkiem). Pēdējais zināmā mērā ir herēze, kad priekšroka tiek dota vienai atlasītai patiesībai (pasaules atraidīšanas un grēknožēlas patiesībai) no Patiesības simfonijas kopveseluma, kurā ir vieta ne tikai "nemīliet pasauli", bet arī "tik ļoti Dievs pasauli mīlējis…").


Daudzus gadsimtus pirms viņa sv. Ignātijs Dievnesējs raksta tralliešiem: "Es saņēmu jūsu mīlestības paraugu, un tas man ir jūsu bīskapā, kura āriene vien jau ir visai pamācoša" (Tralliešiem, 3). Ir taču skaidrs, ka runa iet nevis par bīskapa tērpu (toreiz priesteru tērpi neatšķīrās no parastajiem) ne arī par viņa matu garumu. Kaut kas iekšējs izstaroja uz āru. Tātad, sludināt var ne tikai ar vārdu un ne tikai no kanceles. Cauri pilsētai klusējot ejošs mūks dara ne mazāk Evaņģēlija sludināšanā, kā kādas korejiešu misijas visaktīvākais loceklis. (Te ir iemesls norādīt uz kādu epizodi no Asīzes Franciska dzīves: Reiz viņš teica jaunam mūkam: "Iesim, brāli, sludināt uz pilsētu". Un, lūk, viņi izgāja no klostera, un, sarunājoties par augstām lietām, izstaigāja visu pilsētu un atgriezās klosterī. Jaunais brālis izbrīnīts vaicāja: "Tēvs, bet kad tad mēs sludināsim?" Bet Francisks sacīja: "Brāli, vai tad tu nepamanīji, ka mēs visu laiku sludinājām? Mēs pieklājīgi gājām, sarunājāmies par augstām lietām, pretimnācēji uz mums skatījās un saņēma no mums mieru un nomierinājumu. Jo sludināšana jau nav tikai vārdi, bet arī uzvedība".)


Bet, lūk, liecība par pretējo dvēseles stāvokli. "Palūkojieties uz Nīči. Pietiek paskatīties uz viņa seju, lai noteikti pasacītu, ka šis cilvēks nemīl Glābēju" (priest. Anatolijs Žurakovskis).



F. Nīče


Arī kristīgajā pasaulē garīgās pieredzes atšķirīgais dziļuma un īstuma mērs atstāj visai redzamu iespaidu uz cilvēkiem. Runājot par gleznām, kas rotā rietumu baznīcas, sv. Ignātijs (Brjančaņinovs) rakstīja: "Redzams, ka gleznotāji bija pilnībā miesiski cilvēki, kuriem nebija ne mazākās izpratnes par garīgo, nekādas līdzjūtības pret to, un tāpēc viņiem nebija nekādu iespēju glezniecībā attēlot garīgu cilvēku. Tā kā viņiem nebija izpratnes par to, kādu stāvokli ieņem savā lūgšanā iegrimuša svēta cilvēka sejas vaibsti, acis, lūpas, rokas, viss viņa ķermenis, tad viņi savā nezinošajā iztēlē  sacer patvaļīgu, tumsonīgu sapni, un atbilstoši šim izdomājumam nostāda modeli, tādējādi ar lielisku otu attēlojot uz audekla pilnīgas muļķības, līdzīgi tam, kā daiļrunīgam oratoram, nepieciešamības spiestam, būtu jāsaka runa par tēmu, ko viņš vispār nepārzin… Svētā attēlojumam jābūt svešam no izmeklētas pozas, kustības, kas attēlo sajūsminātību, no romantiskas, sentimentālas sejas izteiksmes, ar pavērtām lūpām, atpakaļ atmestu galvu un stipri uz augšu vērstām acīm. Tāpat arī svētās sievas un jaunavas nedrīkst attēlot ar uz leju nolaistām acīm: jaunava acis uz leju nolaiž tad, kas viņā rodas grēcīgas jūtas, bet savā nevainībā viņa skatās taisni". (Св. Игнатий (Брянчанинов). Понятие о ереси и расколе. c. 294-295.)


Atšķirība starp gleznu un ikonu – tā nav vienkārši divu mākslas skolu dažādība. Tās šķir tieši lūgšanu pieredzes atšķirība.   Saskaņā ar L. Uspenska viedokli, "reālistiski – sentimentālu” gleznu priekšā var lūgties, nevis pateicoties tām, bet vienīgi – par spīti tām.


Atcerēsimies, kā uztvēra katoļu "ārējo izskatu" cilvēks, kurš stāvēja pie krievu ekumēniskās kustības sākumiem – t. S. Bulgakovs. Jaunībā, ateisma periodā, viņš piedzīvoja reliģisku satricinājumu pie Siksta Madonnas. Pēc vairākiem gadu desmitiem, būdams jau emigrācijā, un nonācis atkal pie tās ne vairs kā jauneklis – nihilists, bet  kā priesteris, viņš  piedzīvoja jaunu satricinājumu: "Šeit – skaistums, tikai brīnumains cilvēcisks skaistums, ar tā reliģisko dubultnozīmi, bet…. Tajā nav Dievišķās žēlastības. Lūgties šī attēla priekšā? – tā ir zaimošana un neiespējamība!

 


Nezin kāpēc īpaši pa nerviem uzdeva šie eņģelīši un parfimētā Barbara salkanā pozā ar koķetu pussmaidu… Kaut kāda zaimojoša familiaritāte: vai gan pēc Dievmātes redzēšanas var uzņemt tādu toni? Tā nav ikona, tā ir glezna. Viņa ar stigru, cilvēcisku soli iet pa bieziem, smagiem mākoņiem, gluži kā pa kūstošu sniegu, jauna māte ar reālu bērnu. Te nav Jaunavības, un vēl jo vairāk – Mūžamjaunavības; gluži otrādi, valda tās noliegums – sievišķība un sieviete, dzimums… Es uzskatāmi sapratu, ka tā ir pareizticīgo ikonas apžilbinošā gudrība, kas man padarīja Rafaēlu nebaudāmu, tā atvēra man acis uz kliedzošo neatbilstību starp līdzekļiem un uzdevumiem… Renesanses skaistums nav svētums, bet tas divdomīgais, dēmoniskais sākums, kurš piesedz tukšumu, un viņa smaids rotājas Leonardo varoņu lūpās…" Pēc tam Bulgakovs atceras, ka vēl asāk par šo gleznu izteicies Ļevs Tolstojs: "Kas gan te īpašs – skuķis piedzemdējis sīko, tik vien?". Toreiz šī atsauksme izraisīja Bulgakovā sašutumu, bet - "tagad es sapratu un sajutu Rafaēla gleznas nešķīstību, viņa otas saldkaisli un zaimojošo bezkaunību" (Булгаков Сергий, протоиерей. Автобиографические заметки // Московский вестник. № 5, c. 312 – 314.).


Atšķirība starp pareizticību  un katolicismu – tā ir atšķirīgas robežas novilkšana starp dvēselisko un garīgo: mums tā tiek noteikt dažādās sfērās. Tas, kas pareizticībā ir vēl tikai dabisks stāvoklis, katoļu mistikā tiek uztverts kā jau svētīgs, žēlastības dots. Rietumu glezna un austrumu ikona uzskatāmi parāda šo atšķirību.


Gan teoloģijā, gan mistikā, gan mūzikā (Krievu jezuīta V. Pečerina iespaidi: "Mūzikā tā pati viltus gaume. Pāvesta kapelā Vatikānā dzied vēl kaut cik ciešami. Bet visās citās vietās visur operas mūzika: viņiem vajag vien uzaicināt Štrausu nospēlēt valsi dievkalpojumā. Par godu grieķu baznīcai jāsaka, ka tā kopā ar senajiem rituāliem saglabājusi arī skaisto, svētīgo dziedāšanu. Rietumos tā ir pilnībā pazaudēta” (Печерин В.С. Апология моей жизни, с. 273.). Jāatzīmē gan, ka, pirmkārt, Pečerina piezīme attiecas tieši uz grieķu pareizticīgo baznīcu, nevis krievu, un, otrkārt, šodien rietumos lielu interesi izsauc gregoriāņu mūzika – rietumu viduslaiku analogs bizantiešu dziedājumiem) daudz kas no tā, ko Rietumi ceļ priekšā kā "garīgi-svētīgu", austrumi atturīgi novērtē kā "dvēselisku", rokām darinātu, cilvēcisku.


Bet dvēseliskā novienādošana ar garīgo ir "šķietuma", pievīluma stāvoklis. Ne tikai skarbais askēts sv. Ignātijs Brjančaņinovs jūt pievīluma piegaršu rietumu mistikas augstākajās izpausmēs, bet arī tas pats Losevs raksta par "skaidru un principiālu šīs (katoļu) pieredzes pievīlumu ar radību".


Teoloģijas mācību grāmatas un teoloģiskās monogrāfijas parasti salīdzina reliģiskos ceļus pa to perifērijām - caur dogmatisko formulējumu salīdzināšanu. Tiek ņemta viena katehēze un salīdzināta ar otru. Gandrīz nav garīgās pieredzes, lūgšanu pieredzes salīdzinājuma. (Izņēmums – M. Lodiženska "Mistskā triloģija" un sv. Ignātija Brjančaņinova "Par pievīlumu").


Vēl jo vairāk šis uzdevums nav pa spēkam man.  Un tomēr, vairāk norādot uz šo jautājumu, nekā sniedzot galīgus apgalvojumus, minēšu dažus salīdzinājumus, kas attiecas uz pareizticīgo un katoļu misticismu.


Saskaņā ar maniem priekšstatiem, svarīgākā atšķirība starp pareizticību un katolicismu slēpjas nevis strīdos par Filioqe vai pāvesta primātu, bet meditatīvās lūgšanas praksē. Rietumu garīgās autoritātes uzstājīgi rekomendē to garīgās prakses ceļu, kuru kategoriski aizliedz Austrumu garīgie skolotāji (turklāt kopš baznīcas vienotības laikiem).


Runa iet par to, kā cilvēkam sevi jāuztur lūgšanas laikā. Kā pasargāt sevi no tā, lai, pašam nemanot, nesāktu lūgties…sev pašam. Jau ilgi pirms Feierbaha un Freida kristīgā doma zināja, ka  cilvēks ir spējīgs pats sev izveidot reliģiskās pielūgsmes objektus. Cilvēks ir spējīgs projicēt savas bailes un cerības "ārpusē", padarīt tās atsvešinātas no sevis, sublimēt un pacelt "debesīs". Cilvēks ir spējīgs izprovocēt sevī tādus psihiskos stāvokļus, kurus viņš slieksies uzlūkot kā atnākušus pie viņa no ārienes, kā atklāsmi un žēlastības apmeklējumu. Cilvēks uzstājas kā savas reliģiozās pieredzes radītājs.


Šī fakta atzīšanā priekš reliģijas nav nekā dīvaina. Protams, reliģiskā darbība ir cilvēka darbība un, protams, kā ikviena darbība, tā ir pakļauta cilvēka psihes likumiem (tajā skaitā arī zemapziņai, saskaņā ar sociālās psiholoģijas likumiem). Jautājums ir par ko citu: vai var līdz galam izskaidrot visu cilvēka reliģiskās dzīves sfēru tikai un vienīgi ar cilvēka psihiskajām norisēm? Cilvēka apziņa rada savus tēlus par citādo. Šie tēli ir cilvēciskoti. Bet vai tas nozīmē, ka šis cits tajos nekādi nav klātesošs, ka visi cilvēka radītie priekšstati tā arī neizved viņu ārpus subjektivitātes rāmjiem? Cilvēks par visu runā cilvēku valodā – bet vai tas nozīmē, ka esamībā nav nekā bez cilvēku radītiem vārdiem?


Tāpat kā zinātne, un gandrīz ikviena filozofija, teoloģija paredz, ka cilvēku pieredzē tomēr ir kaut kas, ko rada nevis pats cilvēks, bet attiecībā pret viņu un savdabīgo realitāti ārpusē esošs. Un, lūk, jautājums; kā notvert ne-cilvēciskā klātesamību cilvēka pieredzē? Kur ir "objektivitātes" kritērijs?


Lai atbildētu uz šo jautājumu, filozofija radījusi speciālu disciplīnu – gnozeoloģiju (izziņas teoriju). Pareizticīgajā teoloģijā tādas metodoloģiskas disciplīnas nav (varbūt – vēl nav). Un, protams, tēvi nebija līdzīgi Kantam un nerakstīja "tīrā prāta kritiku". Bet no otras puses, viņiem jautājums par kļūdu nepavisam nebija teorētisks. Nevis doktora grāda iegūšanai, bet gan izdzīvošanai  dvēseles glābšanas dēļ vajadzēja atpazīt apmānu un nodrošināties pret kļūdām.


Tāpēc pieredzes ceļā Tēvi nonāca pie dažiem konkrētiem padomiem, kas palīdz atšķirt tīri cilvēcisku pieredzi no tās pieredzes, kurā cilvēciskais izrādās Dievišķā caurvīts. Viens no šiem padomiem: nenodarboties ar sevis uzbudināšanu. Neprovocēt sevī nekādus asus "reliģiskus pārdzīvojumus". Nemeklēt redzējumus un brīnumus (Dievkalpojumu grāmatas beigās ievietota "Pamācība zināšanai". Tajā tiek sniegti visai praktiski padomi par to, kā jārīkojas priesterim neparastos apstākļos. Piemēram, ja pēkšņi dievkalpojuma laikā Kausā sasalst vīns. Vai, gluži otrādi, Liturģijas laikā baznīcā izceļas ugunsgrēks. Vai – ja Svētajā Kausā iekrīt muša vai zirneklis… Bet vēl dievkalpojuma laikā mēdz notikt brīnums… "Ja pēc maizes vai vīna iesvētīšanas notiek brīnums, tas ir, maize pieņem miesas vai bērna izskatu, bet vīns – asinu izskatu, un ja īsā laikā tas nemainās, tas ir, atkal nepieņem maizes un vīna izskatu, bet paliek tādi paši, tad priesteris lai nebauda Svētos Noslēpumus: jo tā nav Kristus miesa un asinis, bet gan brīnums no Dieva neticības vai kādas citas vainas parādīts…". Kā redzam, šeit brīnums ir nevis "vizionāra"  garīgās pilnības pazīme, bet drīzāk viņa vainas atmaskojums.) Iztēli turēt grožos. Tāpēc lūgšanas laikā vajag stingri atturēties no tā, lai iedomātos kādas iztēlē redzamas ainiņas.


Austrumu tradīcija pieļauj, lai arī ar galēju piesardzību, priekšā stādīties tēlu savā prātā, bet nekādā gadījumā lūgšanas laikā. "Kā lai iztēlojas Kungu? – sēdošu tronī vai krustā sistu? – uz jautājumu atbild sv. Teofans Vientuļnieks. -  Kad domājat par Dievišķo, tad varat iztēloties Kungu, kā tas ir vajadzīgs. Bet lūgšanas laikā nekādus tēlus nevajag turēt savā priekšā" (Св. Феофан Затворник. Письма. М., 1898. С. 182). "Ja pieļausiet tēlus, tad ir bīstamība – sākt lūgties sapnim". (Св. Феофан Затворник. Собрание писем. М., 1994. С. 25.)


Pareizticīgajā lūgšanā nevis ainas, nevis tēli, bet gan jēga, ko iepazīst prāts un pārdzīvo sirds, kļūst par aplūkošanas priekšmetu. "Iedomājies patiesību un lūdzies par to, vai arī lūgšanas laikā to turi prātā, un lūgšanas sastādi no tās. Pienāks brīdis, kad šī patiesība ieies sirdī un aptvers visu dvēseles būtību, barojot un ielīksmojot to” (Св. Феофан Затворник. Письма. М., 1898. С. 159).


Pretēju praksi pareizticīgie svētcīnītāji uzskata par galēji bīstamu. Pašuzkurinošu meditācju ceļu un to rezultātu pareizticīgo mistiķis Simeons Jaunais Teologs apraksta šādi: "Viņš paceļ uz debesīm rokas, acis un prātu, savā prātā iztēlojas Dievišķās sarunas, debesu labumus, svēto eņģeļu kārtas, svēto mājokļus, īsāk sakot,  sakopo iztēlē visu, ko dzirdējis Dievišķajos Rakstos, raugās uz to lūgšanas laikā un ar visu to uzkurina savu dvēseli pēc Dievišķā  un mīlestības, reizēm lej asaras un raud. Tā maz – pamazām lepojas viņa sirds, un viņam šķiet, ka viss, ko viņš dara, ir dievišķās žēlastības auglis viņam par iepriecinājumu, un viņš lūdz Dievu, lai varētu vienmēr palikt šajā nodarbē. Tā ir pievīluma pazīme". (Добротолюбие,.Т. 5. С. 329 – 330)


Sirdssk. Simeons nesaskata ļaunumu kā tādu šādā garīgajā varoņdarbā. Viņš tikai nosauc par pievīlumu tāda stāvokļa pieņemšanu par žēlastības stāvokli. Tā nav dēmoniska vīzija, tas ir cilvēka psiholoģijas auglis – bet tieši kā tādu šo stāvokli ir jāapzinās un nedrīkst tam piedēvēt neko vairāk. Pievīlums kā reiz arī ir "šķitums": cilvēks, savā centībā izsaukdams sevī kādus pilnībā psihiskas dabas pārdzīvojumus, piedēvē tiem Dievišķās žēlastības izcelsmi un uzskata sevi par Dieva redzētāju.


Pretēji tam katoļu meditācija paredz izsaukt prātā un paturēt atmiņā kādu redzamu tēlu. Ignātijs Lojola, jezuītu ordeņa dibinātājs un katoļu godināts svētais, piedāvā, piemēram, šādu meditāciju (Starp citu, savus "Garīgos vingrinājumus" viņš sastāda vēl pirms mūka kārtas pieņemšanas un pirms iesvētīšanas par priesteri, un pat pirms iestāšanās universitātē – slimnīcas gultā pēc kājas amputācijas. Sk. Martin M. Les Jesuites. Paris: Ed. du Rocher, 1989/ P/ 124.): "Domās iztēloties milzīgas liesmu mēles un dvēseles, kas it kā ieslodzītas nokaitētos ķermeņos. Izdzirdēt pārmetumus, raudas un vaimanas, Jēzus Kristus un Viņa svēto lādēšanu. Sajust dūmu, sēra, trūdēšanas un pūšanas smaku. Iztēloties, ka mēs paši pieskaramies šai ugunij. Atcerēties ellē esošās dvēseles, pateikties Kungam par to, ka Viņš nav pieļāvis man savu dzīvi beigt šeit"… šo vingrinājumu ieteikts veikt stundu pirms vakariņām. (Игнатий Лойола. Духовные упражнения // Символ. № 26 с.39. Atzīmēsim, ka arī Akvīnas Toms uzskatīja, ka "..svētlaimīgie paradīzē ieraudzīs notiesāto mokas, lai vēl vairāk priecātos par savu svētlaimi". Šis viņa spriedums, starp citu, pamudināja Berdjajevu pasacīt labus vārdus par pareizticību (ne pārāk bieži dzirdētus no viņa): "No Pareizticības dzīlēm nevarētu celties Akvīnas Toma vārdi, ka taisnais paradīzē priecāsies par grēcinieku mokām ellē".)


Ir, protams, arī citi priekšmeti meditācijai. Var iztēloties sevi kā tādu, kurš saņem Jaunavas Marijas labo smaržu paradīzē. Var nostādīt sevi līdzās apustuļiem Apskaidrošanās kalnā. Var iztēloties sevi sekojam Kristum pa Via Dolorosa.


Pareizticības intelektuālā meditācija ir tuvāka kristietības ebreju saknēm (Bībelē svarīgāks ir vārds nevis redzamais attēls; tajā ir sapratne, nevis estētiska tīksmināšanās). Katoļu meditācija ar redzamajiem tēliem ir tuvāka ne tik daudz bibliskajam mantojumam, cik grieķu estētikas skulpturitātei. Taču lietas būtība nav tuvumam tiem vai citiem kultūras paraugiem.  Lietas būtība ir tajā, kādi ir augļi. Pārāk emocionāla katoļu meditācija noved pie tā, ka reliģiskajā laukā ielaužas tās pamodinātas cilvēka emocijas, kurām reliģijā pavisam nav vietas (vismaz – nepārveidotā veidā). Un rezultāts no pareizticīgo svēto tēvu pieredzes skatu punkta izrādās vienkārši biedējošs. Bet no laicīgās psiholoģijas viedokļa – gluži otrādi, ļoti saprotams un pazīstams, pilnīgi ne-mistisks, bet pat ļoti laicīgs… Palūkosimies ciešāk:


Andžela (+ 1309.g.), katolicismā dēvēta par Svētlaimīgo, īpaši spilgti iztēlojas Kristus ciešanas. "Reiz es stāvēju lūgšanā, un Kristus skaidri man parādījās. Tad Viņš mani pasauca un sacīja, lai es pielieku savas lūpas pie brūces Viņa sānā. Un man šķita, ka es pieliku lūpas un dzēru no Viņa sāna tekošās asinis, un man tika dots saprast, ka tā Viņš mani attīra. Un no tā laika es sāku sajust lielu iepriecinājumu, lai arī redzot Viņa ciešanas, es izjutu skumjas" (Откровения бл. Анджелы. М.,1918. с. 75-76). – Un Viņa asinis man šķita tik sarkanas un plūstošas, it kā tās tikko būtu sākušas tecēt no vaļējām brūcēm. Svētītā ķermeņa saitēs bija redzama tāda visu ķermeņa locekļu saiknes un saišu vienotības  sadalīšanās no nežēlīgās un cietsirdīgās jaunavīgo locekļu izstiepšanas uz krusta koka, ka šķita, ka cīpslas un saites starp kauliem ir pavisam iztiepušās un atkāpušās no visa ķermeņa pienācīgās harmonijas. Tomēr uz ādas nebija pamanāma ķermeņa vienotības izjaukšana. Redzot nežēlīgo ķermeņa saišu saraušanu un tā locekļu izstiepšanu, no kā visas cīpslas šķita izstieptas un atdalītas, bet kaulus varēja pat saskaitīt, mani pārņēma vēl lielākas sāpes, nekā redzot atklātas brūces. Un labā un iemīļotā Jēzus krustā sistā ķermeņa izskats patiesi izsauca manī tādu līdzcietību, ka ne tikai mana iekšiene, bet šķita, ka visi mani kauli un saites sajuta jaunas sāpes un izsauca jaunus vaidus un šausmīgas ciešanu sajūtas tā caururbtajā garā un miesā” (Откровения бл. Анджелы. М.,1918. с. 140 – 141). "Reiz es raudzījos uz krustu ar Krustā sistā tēlu uz tā un, kad uzlūkoju Krustā Sisto ar miesas acīm, tad mana dvēsele pēkšņi iedegās tādā liesmojošā mīlestībā, ka pat manas miesas locekļi sajuta to ar lielu prieku un baudu. Es redzēju, ka Kristus apskauj manu dvēseli ar roku, kura bija pienaglota pie krusta, un es priecājos ar lielu prieku… Un reizēm no šī ciešā apskāviena dvēselei šķiet, ka tā ieiet Kristus sānā" (Turpat, 150. – 151.lpp.).


Šāda veida redzējumu intensitāte ir tāda, ka, piemēram, Andželas mistiskais sarunu biedrs viņai saka: "Es biju ar apustuļiem, un viņi redzēja Mani ar miesas acīm, bet nejuta Mani tā, kā jūti tu" (Turpat, 96. lpp.). Bet pati Andžela tik dzīvi pārdzīvo Ciešanu ainas, ka ir pārliecināta, ka pat Jaunava Marija, stāvēdama pie sava Dēla krusta, nevarētu pastāstīt par tām sīkāk  (Turpat, 135. lpp.).


Liecību par Lojolas meditāciju "ar rokām darināto" augļu izcelsmi mēs atrodam diezgan negaidītā avotā. Neviens cits kā V.S. Pečerins, viens no pazīstamākajiem krievu katoļu darbiniekiem (nogājis ceļu no Maskavas Imperatora Universitātes profesora līdz redempcionistu ordeņa priestermūkam), saka: "Ignātija Lojolas garīgajos vingrinājumos cilvēka prāts līdzinās vērsim vai bullim, kurš iet uz riņķi un griež dzirnavas. Mūžīgi griežas vienā un tajā pašā aplī, nevirzoties uz priekšu, nav nekā jauna, nav progresa. Šie vingrinājumi ir labākais līdzeklis cilvēka prāta savažošanai" (Печерин В.С. Замогильные записки. М., 1989. c. 308-309).


Vai mēdz būt melīgi garīgie pārdzīvojumi un atklāsmes? Acīmredzot, jā – atcerēsimies kaut vai "Baltās brālības" atklāsmes. Vai jās var būt sajuktas kopā ar kristietim ierastām jūtām, vārdiem, domām? Jā – pietiek atcerēties "Dievadzemdētājas centru". Tādā gadījumā  pareizticīgo cilvēku visasāko novēršanos no dažām citu ticību mistikas izpausmēm nevajag uztvert kā kaut ko "nelaipnu". Var apspriest šīs novēršanās motīvus, bet nevajag izslēgt no sava redzes lauka pašu šīs novēršanās faktu.


Turklāt raksturīgi, ka pareizticībā audzinātu cilvēku uztverē katoļu mistika noformējusies jau kā pilnībā noteikts konstants lielums. Reliģiskās pieredzes priekšmeta vizuāla un emocionāli iekrāsota iztēlošanās noved dažus rietumu svētcīnītajus tādos stāvokļos, kuri liek aizdomāties par viņu pārdzīvojumu šķīstību.


Lai neizklausītos tukšvārdīgs, minēšu dažus tekstus, kas parāda gan pašus šos, pareizticīgai uztverei piedauzīgos, rietumu mistiskās pieredzes momentus, tā arī pareizticīgo cilvēku reakciju uz tiem.


Lūk, raksturīgs piemērs ar Avilas Terēzi. "Kristus bieži man saka: "Kopš šī brīža Es esmu tavs, bet tu – Mana. Šie mana Dieva glāsti ieved mani dziļā samulsumā. Tajos ir sāpes un saldme kopā. Tā ir vissaldā brūce… Es ieraudzīju mazu Eņģeli. Viņam rokā bija garš zelta šķēps ar dzelzs uzgalīti un mazu liesmiņu uz tā, un viņš reizēm to iedūra manā sirdī un iekšienē, bet, kad vilka to ārā, tad man šķita, ka reizē ar šķēpu viņš izrauj arī manas iekšas. Sāpes no šīs brūces bija tik stipras, ka es vaidēju, bet arī saldme bija tik spēcīga, ka es nevarēju vēlēties, lai šīs sāpes beigtos. Jo dziļāk šķēps iegāja manā iekšienē, jo vairāk pieauga mokas, un jo saldākas tās kļuva” (Цит. : Мережковский Д.С. Испанские мистики. Брюссель, 1988. С.72 – 75).


Minot šīs Terēzes atklāsmes, D. Merežkovskis komentē: "Ja  bezgodīga, bet mīlas lietās pieredzējusi, sieviete ieraudzītu Terēzi šajā brīdī, tad viņa saprastu, vai arī viņai šķistu, ka viņa saprot, ko tas viss nozīmē, un tikai nobrīnītos par to, ka ar Terēzi kopā nav vīrieša". Ja Terēzes pārdzīvojumus uztver kā reliģiozus, tad uz tiem nākas attiecināt pareizticībā pazīstamo "netiklības pievīluma" stāvokli. Tie ir skarbi vārdi. Bet jau Aleksejam Homjakovam nācās teikt: "Lai mūsu rietumu brāļi neapvainojas par manu izteikumu nežēlību. Man nav varas pār vārdu izvēli". (Хомяков А. С. Сочинения. С. 104.)


Bet, ja uzlūko Terēzes liecību vienkārši kā psihiska rakstura dokumentu, tad tas būs ticams un patiess (…).


"Nespēlējieties ar savu glābšanos, nespēlējieties" - brīdināja sv. Ignātijs (Brjančaņinovs). - "Lasiet Jauno Derību un Svētos Tēvus, bet nebūt ne Terēzi un pārējos rietumu prātā jukušos, kurus viņu herētiskā Baznīca pasniedz kā svētos" (Cобрание писем свт. Игнатия. М., 1995. с. 396)


Starp citu, Terēzei visu dzīvi bija nemitīgas problēmas ar garīgajiem tēviem -  viņas pieredze tos mulsināja. Šaubu ēnas pavīdēja arī pašā Terēzē, bet viņa tās meistarīgi dzina prom: "Tikai neapmulstiet un nebaidieties" - viņa dod padomu māsām - "ja vīzijas nav no Dieva, tad pazemībā un labā sirdsapziņā esošām tās nekaitēs. Kungs prot izvilkt labo no ļaunā un ceļā, kurā dēmons gribēja jūs pazudināt, jūs tikai iegūsiet. Domājot, ka Dievs jūs tā apdāvinājis, jūs centieties  Viņam izpatikt un pastāvīgi viņu turēt atmiņā. Viens mācīts cilvēks sacīja, ka ļaunais gars ir meistarīgs mākslinieks, un, ja tas parādītu viņam redzamā veidā Kunga tēlu, viņš nebūtu apbēdināts, jo tas viņā izsauktu bijību un ļaunais gars tiktu uzvarēts ar savu paša ieroci. Jo, lai cik slikts būtu mākslinieks, mēs viņa gleznoto tēlu godinām". (Св.Тереза Авильская. Внутренний замок. Брюссель, 1992.с. 125)


Un pat šodien katoļu teologs, nešaubīgi aizstāvēdams Terēzes mistiskā ceļa patiesumu, ir spiests atzīt, ka nemaz nav tik grūti interpretēt vismaz dažus Terēzes dvēseles dzīves  momentus citā, ne-teoloģiskā valodā: "Reizēm ekstātiskos pārdzīvojumus  pavada levitācijas, katalepsijas, nejūtības parādības, kas ir dvēselē saņemto dievišķo dāvanu piesātinājuma atspoguļojums ķermenī. Šīs neparastās parādības var radīt bīstamību dzīvībai, parasti tās pasliktina veselību, bet reizēm, gluži otrādi, atjauno to. Tam var pievienoties patoloģiskas izpausmes. Terēze runā par troksni ausīs. Skaidrs, ka par mistiķi kļūst ne jau neiropātijas rezultātā,  bet patiesa mistiskā dzīve var būt saistīta ar neiropātiskiem stāvokļiem”. (Renault E. Ste Therese d`Avla et l`experiance mystiqe. Paris, 1970. P.114.)


Un Merežkovska komentārs nav nejaušs. Tā vispār no Austrumiem tiek uzlūkots rietumu mistikas sentimentālisms. "Bet spilgtāka par visu un piedauzīgāka par visu ir katolicisma lūgšanu prakse…" - saka A.F. Losevs.  - "Svētlaimīgā Andžela atrodas saldā izsīkumā, nevar atrast sev vietu dēļ mīlas mokām, Kristus krusts viņai šķiet kā laulību gulta… Kas var būt vēl pretējāks Bizantijas-Maskavas skarbajai un šķīstajai svētcīņas praksei, kā šie kaislīgie skatieni uz Kristus krustu, uz Kristus brūcēm un Viņa ķermeņa atsevišķajiem locekļiem, šī, ar piepūli veiktā, asiņaino plankumu izsaukšana savā ķermenī utt… Tā, protams, nav lūgšana un saskarsme ar Dievu. Tās ir ļoti spēcīgas halucinācijas uz histērijas pamata. Tas ir pievīlums. Un visus šos histēriķus, kuriem parādās Dievadzemdētāja un baro viņus ar savu krūti (Es nezinu, kurus tekstus domāja A.F. Losevs, bet Terēze visādā ziņā runāja par "Dievišķajām krūtīm": "Kad bagātais Laulātais vēlas viņu apdāvināt un glāsta viņu vēl vairāk, Viņš tā ievelk viņu sevī pašā, ka līdzīgi cilvēkam zaudē jūtas no pārmērīgas baudas un prieka, viņa sajūt sevi it kā nestu šajās Dievišķajās rokās, pielipušu pie šī svētā sāna un šīm Dievišķajām krūtīm" (Тереза Авильская. Размышление о "Песни Песней" // Символ. Париж, 1985. № 14. с.154.), visas šīs histēriķes, kurām, parādoties Kristum, pa visu ķermeni skrien priekpilnas trīsas un, starp citu, saraujas dzemdes muskulatūra,  visu šo erotomātijas, dēmoniskās lepnības un sātanisma mistrojumu, protams, var vienīgi nodot anatēmai. (Piezīmēšu, ka es minēju ne jau pašu spilgtāko piemēru. Minēt pašu spilgtāko ir zaimojoši un pretīgi). Tieši lūgšanā var sajust visu katolicisma nepatiesību… Pareizticīgā lūgšana mīt sirds augšpusē, un nevis zemāk… Austrumos lūgšanu un askētiskajā pieredzē ir izdibināts,  ka lūgšanas sajušana kādā citā organisma vietā vienmēr ir pievīluma stāvokļa rezultāts. Katoliskā erotomānija acīmredzot ir saistīta ar sirds apakšējās daļas piespiedu uzbudinātību un sakairinātību: "tie, kuri cenšas iekustināt un uzkurināt sirds apakšējo daļu, iekustina iekāres spēku, kas, būdams tuvu dzimumorgāniem, iekustina šīs daļas. Cik dīvaina parādība! Izskatās, ka svētcīnītājs nodarbojas ar lūgšanu, bet šī nodarbe izraisa iekāri, ko lūgšanai vajadzētu nomirdināt” – A. Losevs noslēgumā min sv. Ignātija Brjančaņinova vārdus.


Lai  A.F. Loseva tik asā reakcija kļūtu saprotamāka, minēšu dažas vietas no Andželas atklāsmēm. "Histēriķes" epitetu (bet sv. Ignātijs Brjančaņinovs dažus tāda veida rietumu mistiķus nosaucis vienkārši par "rietumu prātā jukušajiem") Andžela acīmredzot izpelnījusies par savu stāvokļu šādiem aprakstiem: "Ka tā (Dievgalda hostija) iekļūst manī, tā sniedz man visai mierinošas jūtas. Bet ārpusē, ķermenī, tā pamanāma tāpēc, ka liek man ļoti stipri drebēt, tā, ka tikai ar lielām pūlēm es varu pieņemt kausu" (Откровения бл. Анджелы., с. 157.). "Un es saucu bez jebkāda kauna: "Mana mīlestība, es vēl neesmu Tevi iepazinusi! Kāpēc Tu tā atstāj mani?" Es nevarēju pateikt neko vairāk, bet tikai, saucot to, gribēju izsacīt un pateikt vārdus, bet nevarēju: balss un kliedziens to neļāva. Tāds pats sauciens uz kliedziens man gadījās arī, ieejot sv. Franciska baznīcā, kur pēc Dieva aiziešanas es sēdēju, tvīkstot un kliedzot visas tautas priekšā, tā ka tie, kuri bija atnākuši kopā ar mani un mani paziņas stāvēja nomaļus, sarkstot un domājot, ka tam ir cits iemesls. Bet es Viņa saldmes dēļ un dēļ bēdām par viņa aiziešanu kliedzu un gribēju nomirt. Un visas mana ķermeņa saites tad atvienojās” (Откровения, с. 101.).


Andželas vīzijās nozīmīga ir arī erotiskā nokrāsa, kas no austrumu kristietības skatu punkta rada nešķīstības iespaidu. Krustā viņa saskata laulības gultu (c. 118). Viņa vēlējās redzēt Kristu miesā un "ieraudzīja Kristu, noliekušu galvu manās rokās. Viņa kakla skaistums bija tāds, ka tas nav izsakāms. Bet Viņš man neparādīja neko citu, izņemot šo kaklu, brīnumskaisto un vissaldo" (c. 137). Un atkal, jau baznīcā: "Es redzēju arī Kristus ķermeni bieži dažādos veidos. Reizēm es redzēju Kristus kaklu, tik mirdzošu un skaistu, ka no tā plūstošais mirdzums bija spožāks par saules mirdzumu. Un no tāda skaistuma man tiek dots saprast, ka tur ir Dievs. Lai arī mājās es tajā kaklā redzēju vēl lielāku skaistumu, tādu, ka nezaudēšu, kā es ticu, prieku par šo kakla redzējumu arī turpmāk" (c.159). Pats Kristus atzīstas Andželai mīlestībā: "Es ne pa jokam tevi esmu iemīlējis" (c.138).


Loseva iespaidiem par tāda veida mistisko anatomismu līdzīgi ir  arī B. P. Višeslavceva iespaidi, lai gan viņš ir ievērojami labvēlīgāks pret katolicismu: "Šajos salkanajos caurdurtās sirds attēlojumos ir kaut kāds reliģiozs baroks, kaut kāda sentimentāla poza, kas ir nepieņemama tautām ar citu reliģisko un estētisko audzināšanu. Nepieņemama ir arī šī mocību (nevis traģisma!) mistika, kas pārvēršas sevis mocīšanā, tik raksturīga katolicismam un spilgti izteikta Sacre Coeur kulta liturģiskajos paraugos; bet visnepieņemamākais, protams, ir šīs grēku atlaidas par noteiktu lūgšanu daudzumu Sacre Coeur tēla priekšā… Margaritai-Marijai Alakokai (kuras vīzijas ir ņemtas par pamatu Sacre Coeur  godināšanai) sirds mistika ir visai primitīva: tās ir mīlas ciešanas kopā ar dievišķo Līgavaini, erotiskas pašmocības. Īpaši raksturīgi ir viņas dziedājumi, kas faktiski ir īsti mīlas soneti un sniedz klasisku materiālu psihoanalīzei. Sublimācija te neizdodas” (Вышеславцев Б.П. Сердце в христианской и индийской мистике // Вопросы философии. 1993. № 4. с.75). "Pievīlums ir neveiksme sublimācijā, tādu tēlu ieviešana, kuri nesublimē, bet "profanē". Un tādas neveiksmes patiesi daudz var atrast katoļu askētikā un mistikā. Šjelderaps min neskaitāmus piemērus savā "Ascetismus"  - piebilst filozofs citā savā darbā. (Вышеславцев Б.П. Этика преображенного эроса. М., 1994, с. 73)


Arī Ļevs Karsavins, kurš visu dzīvi veltījis rietumu viduslaiku reliģiozitātei, nevar apiet ar klusēšanu "seksuāla rakstura ekscesus", kuri notiek tajā "mistiskajā mīlestībā uz Dievu, kuru bieži pavada seksuāli afekti". (Карсавин Л.П. Основы средневековой религиозности. c. 233) Viņš secina, ka "katolicisms – tā ir cilvēciska, pārāk cilvēciska reliģija", un katolicisma mistika "ienes attiecībās ar Dievību cilvēcisku "pievīlumu", "zemei piederīgu erotiku" (Карсавин Л.П.Достоевский и католичество // Карсавин Л.П. Сочинения. М, 1993. С. 132-133). Viņs pievērš uzmanību arī tam apstāklim, ka pēc savām vīzijām Matilde, Ģertrūde, Andžela ir tik pārliecinātas par savu glābšanos, ka uzskata, ka pat pirmsnāves grēksūdze viņām vairs nav vajadzīga. Vēl vairāk – tik cieši ar Dievu saistīts cilvēks kļūst – savā paša uztverē – vispār nespējīgs uz jebkādu grēku: "Dievs – cilvēks nevar grēkot. Cilvēks negrēko nevis tāpēc, ka dara tikai labu, bet tāpēc, ka grēka nav. Viss, ko viņš dara, no cilvēku redzes viedokļa varbūt arī ir grēcīgs, bet patiesībā, kā Dieva akts, ir dievišķs un svēts". ( Карсавин Л.П. Основы... С. 233. ).


Katoļu mūks Pečerins, audzināts uz Jāņa Zeltamutes pamatiem, katoļu klosteros pavadīto 25 gadu laikā tā arī nespēja kļūt par īstu ticības brāli Avilas Terēzei. "Katoļu dievbijība bieži elpo ar zemes kaislību vētraino liesmu. Jauna meitene tvīkst liesmojošas, ērkšķiem apvītas, ar šķēpu caurdurtas Jēzus sirds attēla priekšā. Sv. Terēze gaišā vīzijā redz  jauku puisēnu ar spārniem: viņš ar zelta bultu caurdur tai sirdi… Lūk, sieviete vārda pilnā nozīmē! Un tā, gadu simti ir pagājuši veltīgi: cilvēka sirds nav mainījusies, to satrauc tās pašas kaislības, un tos pašus dievus sauc sev palīgā, un senais pagānu kupidons tajā pašā kostīmā un ar tām pašām bultām parādās XVI gadsimta karmelītu  mūķenītes cellē". (Печерин Л.П. Замогильные записки. С. 242.)


Nepārveidota erosa ielaušanās mistikā rada satriecošas teoloģiskās sistēmas. Katoļu svētlaimīgā Marī Sevrē (1882. – 1966.) dzird šādu "Kristus" runu: "Es gribu izsmelt visu savu Radītāja spēku! Lai dvēseles uzzina, ka es sadegu liesmojošā vēlmē tās redzēt – visas un katru, kas nodota bezgalīgi daudzveidīgajai mana gara iedarbībai… Tā tiks sagatavots šis apžilbinošais miera periods, kad visi uz zemes teiks Man slavu! Es, Radītājs, Es gribu pirms Laika beigām izbaudīt zibenim līdzīgo, savu brīnišķīgo, mirdzošo radību. Es gribu skatīt to brīnišķu pirms iznīcināt šo zemi." (Де Лобье П. Время конца времен. М., 1995, с.109 – 110.) No filozofijas viedokļa šī pasāža ir absurda, jo monoteistiski izprotamais Absolūts principā nevar izsmelt Sevi radībā. No teoloģijas viedokļa tā ir dīvaina, jo paredz kaut kādu hiliastisku utopiju, nesāpīgu esamību, kas būs pirms Otrās Atnākšanas (oficiāli katoļu baznīca ir nosodījusi hiliasmu kā herēzi). No politiskā viedokļa šī vīzija ir interesanta ar to, ka tā jau kļuvusi par pamatu dažām pāvesta enciklikām, kas traktē sociāli-politiskās problēmas un gaidāmās "mīlestības civilizācijas" (kuras svarīgākā iezīme ir Baznīcas un Sinagogas savienošanās) (Там же, с. 112) pasludināšana kļūst par katolicisma oficiālo doktrīnu. (с.126 – 127)


Jā, protams, katrs tiek kārdināts pats ar sevi. Un ārējā aina tikai izsauc uz ārpusi pašā neiznīdēto netīrību. Taču vai tad sakrālās mākslas jēga nav tajā, lai neprovocētu, bet gan, gluži otrādi, liecinātu par pasauli, kas jau izslimojusi iekāri?


Kārdinājumi un kritieni notiek visur – gan Austrumos, gan Rietumos. Jautājums ir par ko citu: kur krišana ar sāpēm tiek atzīta par krišanu, bet kur tā uzreiz tiek kanonizēta?


Svētcīnītājs kaut ko pārdzīvo un pats sniedz sākotnējo savas pieredzes refleksiju. Baznīca šo pieredzi galīgi pieņems ar virsganu svētību. Taču starp mistiķa pārdzīvojumu un virsgana kanonisko spriedumu neizbēgami stāv teologa interpretējošas un saskaņojošas pūles. Un tāpēc kristietis nekādi nevar apiet tālu nemierinošos Gabriēla Marsela vārdus: "Mēs tagad nevaram atļauties "sokrātiskos" patiesības meklējumus – brīvus un nesaistošus klejojumus pa metafiziskām telpām. Reliģiskajā sistēmā "domas brīvība" nav paciešama: te tiek izlemti pārāk svarīgi jautājumi. Teologa kļūda var pazudināt tūkstošiem cilvēku dvēseļu. Kristīgais aicinājums uz žēlastību nav savienojums ar sokrātisko domāšanas stilu".


Tradīciju atšķirība sākas tieši šajā vietā: viena svētcīnītāja garīgo pieredzi pieņem viņa skolnieki un pārējā kopiena to noraida. Ja tāda garīgā vadītāja pieredze tiek svētīta – tātad, tiek atzīts arī viņa lūgšanas ceļš, pa kuru ejot viņš ir sasniedzis savus stāvokļus. Un, ja šis svētcīnītājs ir bijis pievīlumā, tad arī viņa skolnieki - tajā gadījumā, ja nopietni nodarbosies ar to pašu lūgšanu, tiek pakļauti briesmām: agri vai vēlu paceļoties tajā pašā virsotnē, iekrist tajā pašā bezdibenī.


Tā kā rakstot šo grāmatu, es esmu pieradis atsaukties uz V. Rozanovu, ko lai dara, ja, neskatoties uz savām neskaitāmajām pret baznīcu vērstajām provokācijām, viņš tomēr daudz ko pareizticībā sapratis labāk nekā mitras nēsājošie akadēmiķi), minēšu viņa novērojumu arī tagad: "Krievijas Baznīca ir ievainojama savās vājībās, slimībās; un mazāk pelna pārmetumus augstienēs, izrāvienos. Tās ciešanas ir padziļinājumi, grambas, kamēr, piemēram, katolicismā patoloģiski ir tieši kalni" (Розанов В.В. Религия и культура. Т.1. с. 346.) nocitējis katoļu tekstu, kurā garīgu pārdzīvojumu aprakstīšanai izmantota erotiska terminoloģija, Rozanovs raksta: "Neko līdzīgu mēs nezinām Pareizticīgajā Baznīcā; un neko līdzīgu tā nepieļautu. Tas jau vairs nav filioque, tas ir kaut kas "pa īstam", kas ar bezdibeni nodala pareizticību un katolicismu. Lūk, tādus akmentiņus tad arī vajag izvilkt no katoļu okeāna dibena, lai kaut ko saprastu tajā. Citādi visu laiku tikai par filioque un par to, "kā cept prosforas"" (Розанов В.В. Из католического мира // Розанов В.В. Около церковных стен. М., 1995. С. 372).


Pareizticīgie bieži runā par lepnības garu, kas izpaudies pāvesta nemaldīguma pasludināšanā. Taču vai tas ir vienīgais lepnības jūtu brāzmas gadījums katoļu dogmātikas un mistikas pasaulē?  Ne jau politiķi un rietumu baznīcas valdītāji, bet tieši svētcīnītāji un lūdzēji pēkšņi sāk sevi sajust kā dievcilvēki.


Atcerēsimies Asīzes Francisku, krievu inteliģences iemīļoto svēto. Saskaņā ar pamatotu M. Lodiženska (Ладоженский М.В. Мистическая трилогия. Т.2. Пг., 1915. с. 112) novērojumu, pār Francisku pazemība atnāk līdzīgi vēja brāzmām. Citā laikā viņš mierīgi var sajust sevi ciešam kopā ar Kristu par citu grēkiem, mierīgi sacīt: "Es neapzinos nevienu savu grēku, kuru nebūtu izpircis ar grēksūdzi un grēknožēlu" un pat vīzijā iztēloties sevi blakus Kristum divu gaismas stabu veidā. Tieši mācība par nopelniem neļāva izaugt pilnīgai nožēlai. Uz nāves gultas viņš nesaka kā  Paterika tēvi: "Es vēl neesmu iesācis grēknožēlu", bet saka: "Es piedodu visiem saviem brāļiem".


Viņa gaismas vīzija patiesi ir dīvaina: "Savas lūgšanas laikā manā priekšā parādījās divas lielas gaismas – viena, kurā es atpazinu Radītāju, un otra, kurā es atpazinu pats sevi". Pareizticīgais teologs, arhibīskaps Jānis (Šahovskis), atzīmējis, ka svētā cilvēkā jābūt tikpat daudz svētuma, cik ir sava svētuma nesaprašanas" (Иоанн (Шаховской), архиепископ. Биография юности. Париж, 1977. С.143) Un pilnībā ticams ir Ļeva Tolstoja novērojums  par "tēva Sergija" garīgo evolūciju: "Tēvs Sergijs domāja par to, ka viņš bija degošs gaismeklis, un, jo vairāk viņš to juta, jo vairāk sajuta vājināšanos, viņā degošās patiesības dievišķās gaismas izplēnēšanu".


Vispār baznīcas dzīve ir kopvesela. Kas no kurienes izaudzis – mācība no sajustā sevis taisnuma? Vai arī Francisks izjūt šīs kristietim diezgan dīvainās jūtas tāpēc, ka jau no bērnības apguvis atbilstošo teoriju? Jebkurā gadījumā neapšaubāmi, ka šajā Franciska noskaņojumā mēs sastopam kaut ko pareizticīgajam garīgumam dīvainu, bet katoļu garīgumam – pieņemamu. Piemēram, sv. Matilde ticēja, ka "viņai nebija vajadzīga lūgšana par savu grēku piedošanu un labie darbi. Viņu pārņēma mistiskās ekstāzes uguns. Nokrita pelni un viņa nostājās sava Līgavaiņa priekšā tīra un mirdzoša, kā no uguns iznācis zelts. Pats Kristus viņa vietā izpildīja labos darbus. Tāpēc Matilde bija gatava nomirt bez grēksūdzes: vai gan svētajai bija vajadzīga grēknožēla, vai gan bija vajadzīga mirdzoša zelta attīrīšana?" (Карсавин Л. П. Малые произведения. СПб., 1994. С. 12 – 13)


Pirmskara gados katoļu priesterībā iesvētītais krievu emigrants, t. Vsevolods Roško, reiz atzīmējis, ka "tīri katoliciska garīgā literatūra mums nav pamācoša, bet drīzāk noraidāma, un tāpēc piedauzīga. Sv. Franciska "Ziediņos", kuri vispār mums ir tik dārgi, 44. nodaļā var izlasīt, ka garīgās pilnības pakāpe ir atkarīga no to ciešanu pakāpes, kuras taisnais izjūt, domājot par krustā sišanu. Tieši tad saproti, ka sv. Franciska ceļš mums ir slēgts. Te ir liela bīstamība krievam, kurš atrodas starp katoļiem: tie rituāli, tās domas, ar kurām dzīvo katoļi, pašas par sevi nav sliktas, bet mums svešas. Nesagatavota dvēsele iekritīs grūtsirdībā, nospiestībā, bet pēc tam vienaldzībā. Par dzimušiem krieviem mūsu katoļu garīdzniecības vidū, izņemot piecus – sešus, labāk nejautāt: labākajā gadījumā viņi kļuvuši par neirastēniķiem.  Te ir masveida fakts, ar kuru būtu nesaprātīgi nerēķināties… Pēc 40 gadu ilgas saskarsmes ar latīņu svētcīnītājiem viņu lūgšanu ceļš man joprojām paliek svešs” (Рошко Всеволод, священник. Письма Александру Меню // Вестник РХД. Париж, 1922, № 165. С. 45).


Šīs vēstules t. Vsevolods rakstīja t. Aleksandram Meņam, taču t. Aleksandrs šeit saskatīja tikai nacionāli temperamentu atšķirības. Visādā ziņā, grāmatiņā "Praktiski padomi lūgšanā" t. Aleksandrs Meņs izsaka domu, ka rietumu un ziemeļu svētcīnītājiem  bija vajadzīgas meditācijas un iztēles piepūle lūgšanā, jo viņu temperaments bija pārāk vēss, kamēr Austrumos meditācijas tika izņemtas no lietošanas tāpēc, ka austrumu dedzīgajai iztēlei, gluži otrādi, vajadzēja uzlikt iemauktus… Taču ēģiptiešu un sīriešu garīgās pamācības vēlāk apstiprināja arī krievu pareizticīgie svētcīnītāji. Vai gan Solovku vai Trijādības lavras mūkus var uzskatīt par temperamentīgākiem nekā spāņu Terēze? Bet arī viņi taču brīdināja par lūgšanu meditatīvo ceļu.  "Ziemeļnieki" jau sen šķiet "austrumniekiem" pārāk "karsti"…


Būtu pārāk vienkārši izskaidrot lūgšanu dzīves atšķirības ar kultūras  nosacījumiem, personiskā vai nacionālā temperamenta īpatnībām. Šodien jau vairs nevar slēpties aiz iemidzinoši-ekumēniskā krieviskuma. Nevar piesegties ar "sabiedriskās vienošanās teoriju" un teikt, ka šie cilvēki lūdzas "tā", jo "pie viņiem tā pieņemts", bet tie – lūk, tā, jo "pie viņiem tā ieviests". Kristietībā nav palikušas "nacionālās konfesijas". Ir krievu katoļi un franču pareizticīgie. Un, neatkarīgi no nacionālajiem temperamentiem, viņi pieņem tos lūgšanu darba veidus, ko rekomendē viņu nacionālās, konfesionālās tradīcijas.


Starp citu, cilvēki, kuri ir noskaņoti neievērot lūgšanu pieredzes atšķirību starp Terēzi un Andželu, un pareizticību, labprāt atsaucas uz sirdssk. Simeonu Jauno Teologu. Sak`, viņš arī lieto erotisko terminoloģiju, aprakstot garīgo pieredzi. Ko lai saka, lai aprakstītu cilvēka savienošanos ar Dievu, ļoti dabiski ir ņemt tēlus no laulāto mīlestības.


"Un patiešām pastāv laulība, neizsakāma un Dievišķa. Viņš savienojas ar katru atsevišķi, un katrs apmierinājuma iemesla dēļ  savienojas ar Valdnieku" - raksta sirdssk.  Simeons Jaunais Teologs (Симеон Новый Богослов. Божественные гимны. Сергиев Посад, 1917. С. 263). Svētlaimīgais Augustīns savu vēlmi iepazīt un skatīt patiesību izsaka ārkārtīgi spēcīgos izteikumos. Augustīns ir taisni "vēlmes liesmas apņemts" (Sol. 1, 10). Šī  mīlestība un kaislība uz ar prātu sasniedzamo  skaistumu ir salīdzināma ar kaislību pret iemīļoto. Augustīns vēlas ieskaut gudrību savos apkampienos, "nepieļaujot nekādu apsegu, it kā kailu". Pazīšana sagādā svētlaimi (Sol. 2, 1). "Kad cilvēks ar saprāta spēku pāraug miesas vēlmes un iekšēji priecājas, sajūtot šo sava veida laulāto saldmi…" (Par patieso reliģiju, 26).


Tādējādi dīvaini ir nevis tas, ka Terēze izmanto laulību simboliku kā tādu - "mistisko laulību" tradīciju ir svētījusi arī Bībele, tā r arī pareizticīgo mistikā.


Taču laulību simbolikas izmantošanas mērs te ir pārsniegts. Kādas skaidri notveramas, lai arī grūti izstāstāmas nokrāsas neļauj sacīt, ka tā erotika, kas caurvij katoļu svētcīnītāju mistiku, ir tikai un vienīgi pārveidota (apskaidrota). "Mīlestība man liekas kā bulta, ko izšāvusi griba. Ja bulta izlido ar visu spēku, meklējot tikai Dievu, tā bez jebkādām šaubām iecērt brūci krūtīs viņa Dievišķajai Varenībai. Tādā veidā ietriekusies Dievā, kurš ir Mīlestība, tā no viņa atgriežas ar milzīgu labumu” (Тереза Авильская. Размышление о "Песни Песней" //Символ. №14. Париж, 1985. с.162). Tāda veida tekstus pie Simeona Jaunā Teologa tomēr atrast nevar, un, starp citu, saskarsmes ar Dievu tīrība viņam nav saistīta  ar saldkaislām mokām. "Jāatzīmē" -  raksta visdziļākais šī Tēva mantojuma pētnieks - "sirdssk. Simeona redzējumos, neskatoties uz visu to personisko raksturu, Kristus nekad neparādās ar redzamām cilvēciskām iezīmēm, bet kā gaisma  vai uguns sirdī, vai, pats lielākais, kā tēls bez tēla vai kā izskats bez izskata” ( Архиеп. Василий (Кривошеин). Преподобный Симеон Новый Богослов. Брюссель, 1980. С. 231). Kaut vai tāpēc nav iespējams sirdssk. Simeona pieredzi pietuvināt rietumu vizionāru mistikai.


Un to "bizantiski-maskavisko šķīstību", par kuru runā Losevs, vislabāk ilustrē sirdssk. Sarovas Serafima saruna ar Motovilovu.


Kāda gudrība, ne no grāmatām iegūta pieredze un skaidrība ir sirdssk. Serafima vārdos: "Lūgšanā mēs topam pagodināti sarunāties ar Viņu Pašu, mūsu Dievu un Glābēju. Bet arī te lūgties vajag tikai līdz tam brīdim, kamēr Dievs Svētais Gars nonāk pār mums Viņam vien zināmā Savas žēlastības mērā. Un, kad Viņam labpatiks mūs apmeklēt, tad jau vairs lūgties nevajag. Kāpēc gan tad vairs lūgties: "Nāc un mājo mūsos", ja Viņš jau atnācis pie mums. Es jums to paskaidrošu ar piemēru: lūk, jūs būtu paaicinājis mani ciemos pie sevis, un es būtu atnācis, un es gribētu ar jums parunāties. Bet jūs tikai turpinātu mani aicināt: laipni lūdzu, atnāciet pie manis. Tad man neviļus būtu jāsaka: kāpēc viņš tā dara? Vai nav šķīries no prāta? Es esmu atnācis pie viņa, bet viņš mani joprojām aicina. Atnākot Svētajam Garam, dvēselei jāpaliek pilnīgā klusēšanā, uzmanīgi jāklausās visos mūžīgās dzīvības vārdos, kurus Viņam labpatiks pasludināt. Turklāt pašam jābūt pilnīgā dvēseles un ķermeņa "atskurbumā" – skaidrībā un miesas šķīstā tīrībā" ("Преп. Серафим Саровский и Франциск Ассийский // "Православие" (Париж, 1932. № 1).


Kas attiecas uz sirdssk. Simeonu, viņam patiešām ir himna, kur viņš tieši skar dzimuma klātbūtni saskarsmē ar Dievu. Minēsim pašas "nekautrīgākās" vietas tajā, lai sajustu atšķirību. "Mēs kļūstam par Kristus miesas locekļiem, bet Kristus – par mūsu locekļiem. Gan manis, nelaimīgā, roka, gan mana kāja ir Kristus. Bet es, nožēlojamais, - gan Kristus roka, gan kāja. Tādā veidā visi katra no mums locekļi atsevišķi kļūst par Kristus locekļiem, un visus neglītos locekļus Viņš padara par glītiem, greznojot tos ar Savas Dievišķības skaistumu un godu. Un tā, uzzinājis, ka tādi ir visi, tu neesi izbijies vai nokaunējies atzīt, ka gan mans pirksts, gan bērnu radīšanas loceklis ir Kristus? Bet Dievs nav kaunējies kļūt līdzīgs tev, un tu kaunies kļūt līdzīgs Viņam?" (Симеон Новый Богослов. Божественные гимны. С. 261- 262).


Šeit, pirmkārt, runa iet par prasību loģiski pārdomāt sākotnējās, dogmatiskās premisas. Kristus kļuva par cilvēku? – Kļuva. Viņš visu cilvēka dabu uzņēma uz sevis? – Visu, izņemot grēku. Dalīšanās vīriešos un sievietēs ir grēks? – Nē. Tātad, Kristus bija vīrietis ar visām tām pazīmēm, kas nosaka vīriešu dzimumu. Vai arī: Dievs, glābjot cilvēku, savienojas ar viņu? – Jā. Vai Kristus vārdi; "Es esmu nācis izdziedināt visu cilvēku" -  ietver mūsu ķermeniskumu pārveidošanai paredzētā kopveseluma sastāvā? – Jā. Tātad, Dievišķā gaisma aptver ne tikai sirdi un ne tikai smadzenes, bet cilvēks sevi visu redz apskaidrotu un mirdzošu.


Ko nešķīstu var ieraudzīt šajās sirdssk. Simeona liecībās? Vai nu tas ir manas redzes defekts, vai  konfesionālā neobjektivitāte, vai manas pieredzes trūkums, bet es neredzu šajos sirdssk. Simeona vārdos liecību par pārdzīvojumiem, kas būtu līdzīgi Terēzes piedzīvotajam.


Kurš ir kļuvis citāds? Teofanu Vientuļnieku un Ignātiju Brjančaņinovu var iztēloties Ēģiptes Tēbu klosterī; viņu grāmatas varētu iztēloties kā pateicībā lasītas Studītu klostera bibliotēkā…. Taču Terēze diezin vai atrastu kopīgu valodu ar māmuļu Sinklitikiju…


Ko sacītu sirdssk. Sarovas Serafims par Franciska mistiku – mēs nezinām. Bet pretēja liecība mums ir. "Reiz jauna sieviete, būdama slima, sēdēja dārzā un lasīja par Asīzes Franciska dzīvi. Viss dārzs bija vienos ziedos. Lauku klusums. Lasot grāmatu, viņa ieslīga vieglā snaudā. "Pati nezinu, kā tas bija" – viņa man vēlāk stāstīja… - "Un, lūk, nāk pats Francisks: bet ar viņu kopā salīcis večuks, viss vienā mirdzumā, kā Patriarhs" - viņa teica, tā uzsverot viņa vecumu un varenumu. Viņš bija tērpies baltā. Viņa izbijās. Bet Francisks ar viņu pienāk pie sievietes un saka: "Mana meita! Tu meklē patieso Baznīcu: tā ir tur, kur viņš: Tā visu uztur, un ne no viena neprasa atbalstu". Bet baltais vīrs klusēja un tikai labvēlīgi smaidīja par Franciska vārdiem. Redzējums beidzās. Viņa it kā attapās. Bet domas it kā sacīja priekšā: "tas saistīts ar Krievu baznīcu". Un viņas dvēselē ielija miers. Pēc diviem mēnešiem es atkal biju pie viņiem: un šoreiz no pašas sievietes es uzzināju sekojošo. Viņi bija pieņēmuši krievu strādnieku. Gribēdama uzzināt, vai viņš labi iekārtojies, viņa apmeklēja tā mājokli. Tur viņa ieraudzīja ikonu ar tā vīra attēlu, kuru bija redzējusi kopā ar Francisku. Pārsteigumā un bijībā viņa pavaicāja: kas ir šis večuks? "Sirdsskaidrais Serafims, mūsu, pareizticīgo, svētais" - viņai atbildēja strādnieks. Te viņa saprata svētā Franciska vārdu nozīmi, ka Patiesība ir Pareizticīgo Baznīcā" ("Преп. Серафим Саровский и Франциск Ассийский // "Православие"  (Париж, 1932. № 1).


Katoļu mistikas entuziastiskais raksturs kļuvis par katoļu dievbijības iedzimtu pazīmi. Un izskatās, ka šī iezīme nevarēja ne pieaugt  katolicismam pēc tam, kad rietumu teoloģija nostājās uz sholastikas ceļa. Kategoriju racionālā dedukcija kļuva par darbību, kas atdalīta no garīgā varoņdarba. Rezultātā teoloģiskā analītika palika bez kontroles no sirds puses, bet sirds brāzmas – bez cenzūras no prāta puses. Tāpēc, no vienas puses, "Rietumos sholastiskā dogmātika bieži nonāca pretrunā ar patvaļīgo un nereti pievīlumā esošo, melīgo mistiku, jo tur abi šie garīgās darbības virzieni attīstījās gandrīz neatkarīgi viens no otra. Mūsu rīcībā attiecībā uz to ir satriecoša un patiesa viena rietumu zinātnieka atzīšanās: "Dogmas sabojāšana ar mistiku un saišu saraušana ar to notika tikai Rietumos, kur vienas secinājumi izsauca otras drosmīgu pretošanos" (Черемухин. П. А. Учение  о Домостроительстве спасения в византийском богословии // БТ № 3. М., 1964.с. 151.). Taču, no otras puses, starp sholastiku un eksaltēto mistiku bija nevis vienkārši savstarpējas atgrūšanās attiecības, bet arī savstarpējas dialektiskas izcelsmes un papildinājuma attiecības. Kā dziļi novērojis V. Kļučevskis, katolicisma vēsturē "dzīvu un darbīgu patiesību pēc kārtas anatomizē sholastika un galvanizē reliģiskais furors, un ticība slīkst formu un iespaidu jūrā, kas uzkurina iztēli un saviļņo sirds kaislības”. (Ключевский. В. О. Дневник 1867 – 1877гг. 30 марта 1868 // Ключевский. В. О. Афоризмы. Исторические портреты и этюды. Дневники. М., 1993. Сс. 316-317.)


Šis "reliģiskais furors" nav apklusis katolicismā arī līdz šim brīdim (lai gan sholastikas laikmetu katoļu teoloģija jau sen atstājusi pagātnē). Mūsu dienās Maskavas katoļu izdevniecība izplatījusi grāmatiņu ar grieķietes Vasulas no Aleksandrijas vīzijām, kuru pareizticīgie atteicās atzīt, bet katoļi uzstājīgi rekomendē (Вассула. Жизнь в Боге. Брюссель, 1992). Šī sieviete reiz ievēroja, ka zīmulis viņas rokā sāka rakstīt pats no sevis. Astrālā vēstījuma autors vispirms stādījās priekšā kā "Sargeņģelis", pēc kāda laika – kā Kristus. Pēc tam viņa palūdza savam sarunu biedram parādīties redzami. Viņš izrādījās simpātisks (es teiktu – "velnišķīgi pievilcīgs") un "ar bedrītēm vaigos, viņam smaidot"…


Katoļiem ir brīv izplatīt jebkuru literatūru. Un, protams, no manas puses ir ne visai korekti salīdzināt katolicisma garīgās izgāšanās ar pareizticības virsotnēm. Bet tur jau ir tā lieta, ka es aplūkoju grāmatas, kuras paši katoļi pasteigušies izdot krievu valodā Krievijai. Tātad viņi paši tās uzskata par savai tradīcijai visreprezentatīvākajām un visgarīgākajām.


Lūk, grāmatiņa, kuru par velti dalīja Maskavas katoļu grāmatu veikalā. Tēvs Luidži Orione, kuru kanonizēja Jānis Pāvils II, tajā sludina: "Mums vajadzīgi apgaismota gara priesteri, kuriem ir nesamierināms raksturs, uzticīgi Pāvestam. Rīcības, lūgšanas, pašuzupurēšanās priesteri! Dvēseles un Dvēseles! Priesteri, kuriem slāpst pēc dvēseļu glābšanas, kuri visu atdod Kristum, dvēselēm un Pāvestam. Šī tipa priesteris… cīnās, viņš iziet uz uguns līnijas, augstu paceļot katolicisma karogu, un gatavs krist par Dieva Asiņu svētajām tiesībām un par Baznīcas Brīvību. Ienaidnieki saliedē savas rindas un zvēr sagraut Vatikāna, pēdējā civilizācijas un ticības balsta akmeņus. Bet mēs? Uzvarētāji cīņā par Kristu, saliedēsimies pie Troņa, kurš visvairāk cietis uzbrukumus, un cīnīsimies līdz pēdējai asins lāsei! Uzvara būs mūsu! Triumfs – mūsu! Dievs ir ar mums! Pašuzupurēšanās un uzvara. Pāvesta uzvara un uzvara Pāvestam: lūk, mūsu sauklis, lūk, ceļš, lūk, triumfs. Uz priekšu, vienmēr uz priekšu!"


To viņš raksta 1892.gadā. Bet ko mēs – kopā ar Berdjajevu kā noburti  atkārtosim, ka pareizticība ir boļševisma šūpulis?


Ignātija Lojolas grāmatu es arī nepaņēmu bibliotēkas mediavistikas nodaļā. Viņa "garīgie vingrinājumi" aizņēma veselu numuru Parīzes žurnālā "Simbols", kas domāts pareizticīgo iepazīstināšanai ar katoļu tradīciju.


Lai cik daudz kas būtu atkarīgs no nacionālajiem un  temperamenta apstākļiem, vienalga, ne tikai visos laikos, bet arī visos platumos - "gan Dievs ir tas pats, gan Ījabs tas pats, gan sātans tas pats" (sirdssk. Ēģiptes Makārijs. Garīgas sarunas). Ne velti savā Kempenes Toma "Sekošana Kristum" apskatā Ignātijs Brjančaņinovs saka: "Nedrīkst koķetēt ar Dievu" (св. Игнатий Брянчанинов. Аскетические опыты. Т. 1. М., 1993. С. 255).


Protams, katoļu lūgšana nav reducējama tikai līdz iztēles meditācijai. Pasaule (pat katoļu) ir plašāka par Romu, bet pati Roma ir plašāka par Terēzi un Francisku. Runājot par katoļu mistiķu stigmām (sākot ar Francisku, daži katoļu svētcīnītāji tik dzīvi iztēlojas sevi par Kristus krustā sišanas skatītājiem un līdzdalībniekiem, ka viņiem pašiem uz ķermeņa parādās asiņojošas brūces – stigmas), arhibīskaps Vasīlijs (Krivošeins) uzskata par vajadzīgu paskaidrot: "Tomēr mēs šo fenomenu nebūt neidentificējam ar šīs Baznīcas kopējo garīgo aspektu un teoloģiju. Pareizticīgajiem stigmatizācija – tā ir nepilnīga, vienpusēja un piezemēta, lai gan patiesa un karsta, kristīgās ticības uzlūkošana, kā arī no tās izrietoša garīgā dzīve un pieredzes, kas lieto lūgšanu paņēmienus, kurus ir noraidījuši svēto tēvu garīgās nodarbes lielie skolotāji" (Археп. Василий (Кривошеин). Несколько слов по вопросу  о стигматах // ЖМП. 1986. № 4. с. 68).


Katoļu garīgā dzīve neaprobežojas ar eksaltēto mistiku. Un pat Franciska un Terēzes dzīve, viņu pieredze, viņu vārdi un viņu lūgšanas sastāv ne tikai no tiem momentiem, kas izsauc noraidījumu pareizticīgās tradīcijas cilvēkā. Gan katoļu baznīcas vēsturē, gan mūsdienās var sastapt ļaudis ar praktiski pareizticīgu garīgās dzīves uztveri. Cilvēku dabiskā apdāvinātība nav atkarīga no viņu piedzimšanas vietas un no tā, kādā baznīcā iet viņa vecāki. Arī Rietumos ir cilvēki, kuri atnāk pasaulē jau ar 10 talantiem, tajā skaitā, arī mistiskajiem. Arī protestantu (un vēl jo vairāk – katoļu) vidū sastopami cilvēki, kuriem pēc sava iekšējā iekārtojuma piemīt pareizticības garīgā takta izjūta. Arhibīskaps Jānis (Šahovskojs) reiz uzrakstīja veselu rakstu par tēmu "Par pareizticīgajiem baptismā un par baptistiem pareizticībā" (Иоанн, еп. Сан-Францисский. Православие и сектантство // Воскресный день. 1994, № 1(6)). Vēl pirms tam sv. Teofans Vientuļnieks atzīmējis to pašu: "Protestantiem ir pareizticīgie, bet viņi tomēr ir protestanti. Kas tie tādi? – Tie, kuri pieturas pie pirmo protestantu prātojumiem. Tagadējie protestanti aizgājuši tālu no pirmajiem un tīrajiem protestantiem, t.i., tādu, kuri pilnībā piekristu senajiem, tagad gandrīz nav… Tie, kuri cenšas turēties pie senajiem protestantiem, tie viņiem ir pareizticīgie – un tomēr viņi ir protestanti” (Св.Феофан Затворник. Собрание писем. Вып. 6. М., 1899.с.255.). visbeidzot, arī no senās Baznīcas laikiem līdz mums nonākusi balss, kas izsaka līdzīgu attieksmi pret cilvēkiem, kuri formāli atrodas ārpus pareizticīgās Baznīcas. Sv. Gregors Teologs saka, ka viņa tēvs pēc savas izcelsmes nebija pareizticīgais un ilgu laiku piederēja judeokristiešu sektai, kura līdztekus sabata ievērošanai godināja uguni. Taču kristieši viņu uztvēra kā savējo: "Vēl nebūdams ar mums no vienas sētas, viņš jau bija mūsējais; jo mums viņš piederēja savu tikumu dēļ. Tāpat kā daudzi no mūsējiem nav mūsējie, tāpat arī daudzi no tiem, kuri nepieder pie mums, ir mūsējie, jo ar labiem tikumiem apsteidz ticību un, lai arī pati lieta viņiem jau pieder, nav tikai nosaukuma" (Св. Григорий Богослов. Творения. Т. 1. СПб., с. 264).


Kā redzam, ne katrs herētiskas kopienas loceklis neizbēgami audzē sevī herētisku garīgo pieredzi. Ne visi katoļi savā garīgajā ceļojumā sastopas ar erotisko mistiku Andželas stilā. Pat trūcīgā herētiskā saule izaudzē viņos apbrīnojamu tīrību un mistisko jūtīgumu. Un tomēr pārāk ietekmīgā, lai neteiktu, valdošā, rietumu mistikas skola ir jūtami atšķirīga no pareizticīgo svētcīņas pieredzes. Šīs viņas savdabīgās iezīmes iesvēta tradīcija, tās iekļūst teoloģiskajās teorijās un sprediķos. Un rezultātā tie rietumu svētcīnītāji, kuri savā personiskajā pieredzē saskaras ar pareizticību, "izrādās atšķelti no savas Baznīcas teoloģijas un ārpus tās oficiālās doktrīnas" (Успенский Л. А. Богословие иконы православной Церкви. С. 398).


Un šīs atšķirības lūgšanā neizzūd, ja par tām klusē diplomāti un teologi. Bez to apzināšanās un pēc iespējas likvidēšanas nevar izveidoties garīga vienotība. Gadsimtu laikā izveidojusies "siržu nošķiršanās". Kristīgajiem Austrumiem svešā katoļu dievbijības tēlainā meditācija atstājusi savu ietekmi arī, iedibinot pareizticīgo gaumei tik dīvainos "anatomiskos svētkus" - "Kristus Miesas", "Kristus sirds", "piecu brūču"  un "Marijas sirds"  kultus – un lūgšanu "Kristus Asinīm" utt. "Mēs zemojamies Tev, dārgā Jēzus Kristus Asins, pienesam tev mūsu nožēlu un lūdzam piedošanu caur Tavas vissvētās Mātes sirdi" - raksturīgs tādu lūgšanu piemērs no brošūras "Mistiskā roze", starp citu, pirmās katoļu grāmatiņas, kas tika izplatīta Maskavā "perestroikas" sākumā.


Un šodien jau – pie visas mūsu gatavības ar pateicību lietot Rietumu filozofisko, vēsturisko un patristisko literatūru, tieši praktiskās grāmatas un garīgās pamācības izsauc pareizticīgajos  atraidījuma jūtas. Paņem rokās Baltazara un de Ljubaka grāmatas – un sajūti tajās patiesu un dziļu kristīgo domu. Bet, ja pagadās pēc tam sastapties ar kaut kādas Faustīnes Kovaļskas dienasgrāmatu, tad atkal, pieminot "katoļu garīgumu", paliek vienkārši nelaba dūša.


(Šīs poļu katoļu svētās dienasgrāmatā (сестра М. Фаустина Ковальская. Божие милосердие в моей душе. М.: Изд–во Подвиг, 1993.) ir satriecošas lappuses, sarakstītas ar tīri jezuītisku pamatīgumu. Lasītāja priekšā paveras grafiks. Vertikālajā kolonnā sarakstīti grēki un tikumi. Horizontāli izvietotas nedēļu kolonnas. Faustīna cītīgi atzīmē ciparus kvadrātiņā: pirmajā maija nedēļā slinkuma grēku uzvarējusi tik un tik reižu, tam piekāpusies – tik un tik. Netikli nodomi viņu piemeklējuši tik un tik reižu, noraidīti tik un tik. Skaudības grēku izdevies uzvarēt tik un tik reižu… Un tā nedēļa aiz nedēļas, mēnesis aiz mēneša. Īpaši satriec tā rindiņa, kur tiek ziņots, ka tik un tik reižu tikusi uzvarēta lepnība… Un ar katru mēnesi aug izcīnīto un cītīgi pierakstīto uzvaru saraksts, skaitļi kļūst arvien labāki un labāki… divi piemēri: "Iekšējās kontroles lapa. Īpašs pārbaudījums. Savienošanās ar Kristus žēlsirdību. Tā kā es esmu savienota ar Jēzu, man vienmēr un visur jābūt Viņam uzticīgai. Iekšēji savienojoties ar Kungu, man arī ārēji jāsaglabā uzticība nolikumam, jāglabā klusēšana. Novembris: 53 uzvaras, 2 sakāves. Decembris: 104 uzvaras, sakāvju nav. Janvāris:78 uzvaras, 1 sakāve. Februāris: 59 uzvaras, 1 sakāve. Marts: 50 uzvaras. Aprīlis: 61 uzvara. Uzvaras: Dieva baušļi: … Pazemība: Novembris – 7, decembris – 39, marts – 56, Sakāves: 2,3). (Божие милосердие в моей душе. М.: Изд-во Подвиг, 1993, c. 341- 342).

Lūk, vēl par viņu: "Svētlaimīgās Faustīnes augstākais mērķis bija mīlēt Dievu tā, kā Viņu vēl neviens uz zemes nav mīlējis. "Ak, Visaugstākais Labums, es slāpstu iemīlēt Tevi tā, kā neviens uz zemes vēl Tevi nav mīlējis. Es slāpstu cildināt Tevi ar katru savas dzīves mirkli un stipri savienot savu gribu ar Tavu, Jēzu, svēto gribu". "Es tagad saprotu, ka nekas nevar kļūt par šķērsli manai mīlestībai uz Tevi, Jēzu, - ne ciešanas, ne šķēršļi, ne uguns, ne zobens, pat ne nāve. Es sevi sajūtu stiprāku par visu to" (Иисус, на Тебя уповаю. Послание Господа к блаженной сестре Фаустине. М., 1995. Сс. 33 – 54))


Var saskaņot dogmatiskos formulējumus. Bet vai katolim ir iespējams atzīt, ka, lūk, šis garīgais ceļš, kurā ir audzinātas viņa garīgo senču paaudzes, draud ar pievīlumu? Savienošanās ar mūsdienu katolicismu nav iespējama bez tā pagātnes kritiska izvērtējuma (turklāt, nevis grēcīgu politiķu, kuru nav trūcis arī pareizticības vēsturē, bet to pieredzes izvērtējuma, kuri skaitās svētie). Jo savienošanās ar katolicismu – tā nav vienkārši savienība ar to vai citu simpātisku mūsdienu virsganu. Tā nav vienkārši savienība ar to katoļu teologu grupu, kuri vēlas apiet sholastiku un vērsties tieši pie Austrumu Tēviem (un nedrīkst aizmirst, ka šāda grupa ir – atcerēsimies Baltazaru, Kongāru, Danielu, de Ljubaku… - un tā ar ļoti daudz ko ir bagātinājusi pasaules teoloģiju XX gadsimta otrajā pusē). Tā ir savienība ar milzīgu un ļoti daudzveidīgu kopienu. Tā ir savienība ar milzīgiem vēstures slāņiem. Un, apvienojoties ar katolicismu, mums vajadzēs atzīt kā svētumu to, ko viņi par tādu uzskata. Vajadzēs atzīt Terēzi un Andželu, Matildi un Margaritu Alakoku…


Katoļi nekad nebūs ar mieru distancēties no "Baznīcas doktores" Terēzes (Pāvests Pāvils VI, noraidot Pāvila panta "sieva lai Baznīcā klusē" (1. Kor. 14: 34) stingro traktējumu, pasludināja Avilas Terēzi par "Baznīcas doktori" 1970. gada 27. septembrī). Bet uz piekrišanu rietumu meditācijām nekad  neies pareizticīgie – vismaz tikmēr, kamēr viņi vēl paliek ortodoksāli (pareizi – slavējošie), bet nevis tikai pareizi ticošie.

 

No grāmatas:
Диакон Андрей Кураев. Вызов экуменизма.
Издательский Совет Русской Православной Церкви,
2003. С. 114 – 141

© 2009 - 2018 BIBLOS