Diakons Andrejs Kurajevs

Par Kristu

 

 

Saruna par Bībeli – tā ir saruna par Kristu. Tāpēc pirms atsevišķu sižetu aplūkošanas  ir svarīgi dažus vārdus pateikt par To, Kurš ir gan Svēto Rakstu autors, gan to vēstījuma priekšmets.


Evaņģēlijs – tā nav "mūžīgo likumu" vai "tautas gudrības" grāmata. Tas nav filozofisks traktāts.


Tas ir stāsts par vienu, konkrētu un vēsturisku Cilvēka Dēlu.


Ja mēs uzmanīgi izlasīsim Evaņģēlijus, tad ieraudzīsim, ka Paša Kristus sludināšanas galvenais priekšmets ir Viņš Pats. Nevis aicinājums uz mīlestību vai nožēlu. Nē, visvairāk, visbiežāk, būtībā nepārtraukti Viņš runā par Sevi. "Es Esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība". "Ticiet Dievam un ticiet Man". "Es Esmu pasaules Gaisma", "Es Esmu Dzīvības maize", "Neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur Mani (Jņ. 14: 6)", "Pētiet Rakstus, tie liecina par Mani" (Jņ. 5: 39).


Vēl vairāk, Glābējs skaidri norāda, ka tajā tieši ir reliģiskās dzīves jaunums, ko Viņš atnesis: "Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā vārdā; lūdziet, tad jums taps dots, lai jūsu prieks būtu pilnīgs" (Jņ. 16: 24).


Kristus nepaveica neko tādu, par ko varētu teikt, ka tas būtu atšķirīgs vai atdalāms no viņa Es. Farizejiem Viņš vaicā: "Ko jūs domājat par Kristu? Kā dēls Viņš ir?" (Mt. 22: 42). Saviem mācekļiem Viņš jautā nevis to, ko ļaudis domā par Viņa sludināšanu, bet par to - "ko ļaudis saka – kas Es esmu?... Bet par ko jūs Mani turat?" (Mt. 16: 13 – 15). Te nav runa par sistēmas vai mācības pieņemšanu, bet par Personības pieņemšanu.


Jaunā Derība pasludina Jēzu pirmām kārtām ne kā skolotāju, kurš būtu atklājis cilvēkiem kaut ko principiāli svarīgu, par ko mēs vienmēr viņu bijīgi godāsim, bet kura personība vispār cilvēkam, kurš pieņēmis viņa mācību, ir vienaldzīga.


Kas gan Viņš ir?


Atbildi sniedz Jāņa Evaņģēlija sākums:

,,Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.
2 Tas bija iesākumā pie Dieva.
3 Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.
4 Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.
5 Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma.
6 Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis.
7 Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu.
8 Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu.
9 Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku.
10 Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina.
11 Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.
12 Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam,
13 kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.
14 Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.
15 Jānis liecina par Viņu un sauc: "Šis ir Tas, par ko sacīju: kas pēc manis nāk, ir mani pārspējis, jo Viņš bija pirmāk nekā es."
16 Jo no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību.
17 Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu.
18 Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu. (Jāņa Ev. 1: 1- 18).

 

Un tā, Tas, Kurš "mājoja mūsu vidū", - tas ir pasaules radošais Saprāts, kurš reiz radīja visumu. Grieķu termins logos nozīmē ne tikai "vārds",  bet arī "saprāts", ,"likums". Šis Vārds atšķiras no Dieva: "Vārds bija Dievs", - bet pie tam "Vārds bija pie Dieva" (Vārds ne tikai dzimst no Tēva, bet uz Viņu vērsts kā patstāvīga personība).


Monoteistiskajā kontekstā, kāds, neapšaubāmi, ir Evaņģēlijs, šo atšķirību var apjēgt tikai kā Dieva Trijādības esības noslēpuma atklāsmi.


Nav nekādas būtiskas atšķirtības starp Tēvu un Dēlu. Nekad nav bijis tā, ka nebūtu Dēla, ka nebūtu Vārda. Gan Dieva Vārds, gan Dieva Gars ir Tēvam līdzmūžīgi. Tēvs – visas esamības absolūtais avots, tai skaitā Dēla un Gara. Bet Dēlam un Garam nodota visa Tēva esamības pilnība, bez mazākā iztrūkuma. Tā trīs Personas izrādās vienas un tās pašas absolūtās Dievišķās dabas "īpašnieces".


Apustulis Jānis Dievu nosauc par mīlestību ("Dievs ir mīlestība"). Šī mīlestība vispirms īstenojas Tēva, Dēla un Gara, tas ir, Trijādības, iekšējās attiecībās.


Vārds kā Tēva Vienpiedzimušais (vienīgais) Dēls ir dzemdināts pirms pasaules radīšanas. Vēl vairāk, pati pasaule ieguvusi savu esamību caur Viņu. Bet, lūk, kad iestājas "laiku pilnība", kad cilvēce jau ir sagatavota patiesās mācības par Dievu pieņemšanai, kad labākie no pagāniem jau ir noguruši no spēlēm ar dievībām un gariem, bet labākie no jūdiem sapratuši, ka pat viscentīgākā likumu priekšrakstu izpildīšana nespēj piepildīt cilvēka sirds bezgalīgās slāpes, - tad Vārds kļuva par miesu. Tad Dēls dzimst vēlreiz. Ja pirmo reizi Viņš dzimst no Debesu Tēva (bez mātes), tad otro reizi Viņš dzimst no mātes (bez zemes tēva).


Viņa Personība paliek viena un tā pati. Viņa Dievišķā daba (tas ir, visu to īpašību kopums, kuras var piedēvēt Dievišķajam Absolūtam) saglabājas nemainīga. Nepārstājot būt tam, kas Viņš bija pirms pasaules radīšanas un pirms Savas iemiesošanās, Viņš iegūst tagad tādas īpašības, kuras agrāk Viņam nevarēja būt.


Dievam kā tīri garīgai esamībai nevar būt ķermenis. Bet no Piedzimšanas brīža Dēlam tas ir.
Dievs kā mūžīga esamība nevar nomirt. Bet, kļūstot par cilvēku, Dēls padara Sevi pieejamu nāvei.
Dievs kā visa pilnība nevar izjust vajadzību pēc kaut kā. Bet, iemiesojies, Dēls sāk izjust visas cilvēciskās vajadzības kā Savas. Izsalkums un slāpes, nogurums un bēdas par zaudējumu, cilvēciska mīlestība un sāpes no nesapratnes tagad ienāk Viņa dzīvē.
Un vēl Viņš pieņēma cilvēka vārdu – Jēzus. No Piedzimšanas brīža mūžīgais Dieva Vārds savienojas ar cilvēka vārdu – Jēzus.
Ir ļoti svarīgi saprast, ka Viņš nepārstāja būt Dievs. Dievs tajā unikālajā izpratnē, kādu atklāja Vecā Derība. Nevis viens no "dieviem", bet Tas, Vienīgais. Un vēl Viņš kļuva cilvēks. Tieši kļuva, bet nevis "sāka šķist". Viņš nevis vienkārši pieņēma cilvēka veidu, bet patiesi pieņēma Sevī visu, kas piemīt cilvēciskajai esībai (izņemot grēku). Ne tikai ķermeni, bet arī cilvēka dvēseli un gribu Viņš padarīja par Savu.


Tāpēc, lasot Evaņģēliju, jāprot atšķirt – kādās rīcībās un darbos izpaužas Jēzus cilvēciskā daba, griba, dvēsele, bet kādās darbojas Viņa esības Dievišķā pilnība. Jāuzdod jautājums: "Kas izpaužas dotajā brīdī?"


Tomēr, ja jautājumu uzstāda: "Kurš to dara?", tad atbilde vienmēr būs vienāda: aiz visām Jēzus abu dabu rīcībām stāv Vārda vienīgā Personība.


"Kurš cieš Golgātas Krustā?"- cieš Jēzus cilvēciskais ķermenis un dvēsele. "Kurš cieš Krustā? Par Kuru var teikt, ka tieši Viņa personība izcieš šīs mokas kā savas?”- Tā ir Dievišķā Vārda Personība...


Šos jautājumus var piemērot Piedzimšanai. Marija, tīrā zemes meitene, nevarēja dzemdēt Mūžīgo Dievu. Bet viņa deva Vārdam savu miesu.


Ja jautātu: "Kas bija tas, ko tieši dzemdēja Marija?2 – nāksies teikt: "Mazuļa ķermeni".


Bet, ja jautātu: "Ko dzemdēja Marija?" Jautātu: "Kurš varētu teikt par to ķermeni, kuru viņa turēja rokās: "Tas esmu es; tas ir mans ķermenis"?, - tas evaņģēliskā atbilde ir acīmredzama – tas ir Dievs. Tāpēc Marija tiek saukta par "Dievadzemdētāju". Bet Simeons, kurš pēc 40 dienām bērnu uz rokām ienesa Templī, tiek saukts par "Dieva pretī ņēmēju". Zēns Ignātijs, kuru Jēzus reiz paņēma rokās, saņēma vārdu "Dievnesējs" (vēlāk viņš iegāja Baznīcas vēsturē kā pirmais pēcapustuļu paaudzes kristīgais rakstnieks – svētītājs Ignātijs Dievnesējs). Bet cilvēki, kuri sita krustā Jēzu (kaut arī viņi nesaprata, Ko tieši viņu cenšas nogalināt), kļuva par "Dieva slepkavām".


Tagad var ķerties klāt Glābēja Piedzimšanas noslēpuma skaidrojumam. Lūk, kā par to runā savā Piedzimšanas svētku sprediķī Grigorijs Teologs (IV gs.):


"Kristus dzimst: slavējiet! Kristus no debesīm: izejiet Viņu satikt! Kristus uz zemes: paaugstinieties! Lai priecājas zeme Debesīm piederošā, pēc tam – Zemei piederošā dēļ! Atkal izklīst tumsa, parādās gaisma. Burts piekāpjas, gars ņem virsroku; ēnas zūd, to vietā stājas patiesība. Bez mātes Dzimušais dzimst bez tēva: pirmo reizi bez mātes, otro – bez tēva. Tiek pārkāpti dabas likumi: debesu pasaulei jātop piepildītai. Bez miesas esošais iemiesojas, Vārds pieņem miesu, Neredzamais top redzams, Neaizskaramais tiek skarts, Mūžīgais sākas. Dieva Dēls kļūst par cilvēka dēlu.


Lai jūdi piedauzās, hellēņi smejas, lai ķeceru mēles kļūst trulas! Viņi ticēs tad, kad ieraudzīs Viņu uzejam debesīs; ja arī tad nē, tad – kad redzēs Viņu nākam no debesīm uz tiesu. Bet tas būs pēc tam, bet tagad ir Dieva parādīšanās vai Piedzimšanas svētki; tā šī diena tiek saukta, jo Dievs atklājies cilvēkiem caur piedzimšanu. To mēs svinam tagad – Dieva atnākšanu pie cilvēkiem, lai mēs varētu atgriezties pie Dieva.


Un tā, svinēsim ne grezni, ne pasaulīgi – tie nav mūsu svētki, tie ir Tā svētki, Kurš kļuva par mūsējo. Nevis radīšanas, bet atjaunošanas svētki. Nerotāsim māju lieveņus, nepulcēsim korus, nerotāsim ielas, "nepārbarosim" redzi, nenomāksim dzirdi ar stabulēm... Nenodosimies baurošanai un dzeršanai. Nerīkosim bagātus mielastus un neizdabāsim vēderam. Lai ne zeme, ne jūra neatnes mums kā dāvanu dārgus dubļus – tā es esmu iemācījies cildināt greznuma priekšmetus! Necentīsimies pārspēt viens otru ar neatturību tad, kad citi ir trūkumā. Ļausim pagāniem kalpot dievībai ar izdabāšanu vēderam. Bet, ja mums kas jābauda, - tad baudīsim vārdu un Dievišķo likumu un to, kas teikts par šo svinību cēloņiem, lai mūsu baudījums nebūtu svešs mūsu Radītājam.
Dievs vienmēr ir bijis, ir un būs, vai, labāk teikt: vienmēr ir. Kā kāda esamības jūra, nenosakāma un bezgalīga, Viņš atspoguļojas kādā vienā īstenības tēlā caur kādu ieskicējuma uzmetumu un aizbēg, pirms tiek notverts. Un tas, man šķiet, ir tā dēļ, lai ar sasniedzamo pievilktu pie Sevis (jo pilnīgi nesasniedzamais ir bezcerīgs un nepieejams), bet ar nesasniedzamo novestu pie apbrīnas, caur apbrīnu – modinātu lielāku vēlēšanos, un caur vēlēšanos attīrītu, bet caur attīrīšanu veidotu mūs Dieva līdzībā...


Ej šķīsti līdzi visiem Kristus vecumiem un spēkiem. Vai Kristus bēg uz Ēģipti – arī tu labprāt bēdz ar Viņu. Ir labi bēgt ar vajāto Kristu. Pēc tam māci templī, izdzen tos, kas tirgojas ar svētumu, pārciet, ja vajag, nomētāšanu ar akmeņiem; zinu ļoti labi, ka vārdu ar akmeņiem nevar nogalināt. Ja tiksi aizvests pie Hēroda – neatbildi viņam neko. Tavu klusēšanu viņš cienīs vairāk nekā citu garās runas. Kronējies ar ērkšķiem – ar skarbo dzīvi, kas ir saskaņā ar Dievu. Ļaujies krustā sist – un ar Viņu arī atdzimsi, skatot Dievu un Viņa uzlūkots. Skatot Dievu, Kuru lūdzam: lai arī tagad, cik tas iespējams miesā esošajiem, Viņš tiek atklāts mums Jēzū Kristū, mūsu Kungā, Viņam lai slava mūžīgi. Āmen."

 

No grāmatas: Взрослым о детской вере. - "Троицкое Слово" - Ростов-на-Дону, 2002, стр. 438 -445.



© 2009 - 2017 BIBLOS