Protodiakons Andrejs Kurajevs
PASHA - CEĻŠ ĀRĀ NO ELLES.


http://www.belmagi.ru/icon/imag/gvoskr.jpg


Pasha – tie nav vienkārši svētki. Tā ir kristietības būtība.


Ja mēs uzmanīgi izlasīsim apustuļu vēstules un aplūkosim pirmos sprediķus, kas atrodami „Apustuļu darbos”, mūs gaida pārsteigums: to, ko sludina apustuļi, nekādi nevar reducēt līdz „Kristus ētiskajai mācībai”... Ne reizi viņi nerunā par to - „kā mūs mācīja Kungs”, nepārstāsta Kalna sprediķi un nenodod no mutes mutē stāstus par Kristus brīnuma darbiem. Par to visu viņiem ir svarīgāks viens: Viņš nomira par mūsu grēkiem, bet arī augšāmcēlās.


Pashas notikumi – lūk, kristīgā pasludinājuma pamats. Kristietība - tā nav „mācība”, nav moralizēšana, bet gan „vienkārši stāsts” par faktu. Apustuļi arī sludina tikai faktu – notikumu, kura aculiecinieki viņi ir bijuši. Turklāt viņi runā par Kristus augšāmcelšanos ne tikai kā par notikumu Viņa dzīvē, bet arī to dzīvē, kuri pieņēma Lieldienu labo vēsti, - tāpēc, ka „Tā Gars, Kurš uzmodināja Jēzu no mirušajiem, dzīvo mūsos” (Rom. 8: 11).


Ar Kristu notikušā neparastums ir tas, ka Viņa nāve un augšāmcelšanās „darbojas mūsos” (2.Kor. 4: 12). Un no tā laika katrs kristietis var teikt: pats galvenais notikums manā dzīvē norisinājās Jeruzalemē „zem Poncija Pilāta”...


Ko tad mēs svinam Lieldienās? Par teoloģiju mūsdienu cilvēkiem grūti stāstīt, tāpēc paskatīsimies, ko par to stāsta ikona.


Taču pareizticīgajā ikonogrāfijā nav Kristus Augšāmcelšanās ikonas!


Visiem pazīstamais Kristus attēlojums, kur Viņš sniegbaltās drēbēs iznāk no kapa ar karogu rokā, - tā ir vēlīna katoļu versija, tikai pēc Pētera I parādījusies Krievijas dievnamos.


Tradicionālā pareizticīgā ikona neattēlo Kristus Augšāmcelšanās momentu. Tomēr ir ne mazums ikonu, uz kurām ir uzraksts „Mūsu Kunga Jēzus Kristus Augšāmcelšanās, bet reālais attēls vēsta par notikumiem dienu pirms Augšāmcelšanās – par Lielo Sestdienu.


Pareizticīgās Baznīcas Pashas ikona ir „nokāpšana ellē”.


Kristus šai ikonā ir it kā absolūti statisks. Viņš tur aiz rokas Ādamu. Viņš tikai gatavojas izvest viņu no bēdu vietas. Pacelšanās vēl nav sākusies. Kristus apģērbs vēl plīvo (kā pēc straujas nokāpšanas). Viņš jau ir apstājies, bet drēbes vēl krīt aiz viņa.


Mūsu priekšā ir Kristus nokāpšanas Robežpunkts, no tā sāksies ceļš augšup, no elles uz Debesīm. Kristus ir ielauzies ellē un salauzis elles vārtus, tie guļ zem Viņa kājām (Izteiciens „elles vārti” senatnē tika saprasts citādi nekā tagad. Šodien ar vārdu „vārti” savienojas nozīme „robeža”, perifērija, apkārtējā siena. Mūsu izpratnē pilsētas vārti un pilsētas dzīves centrs – tās ir divas pilnīgi dažādas lietas. Pilsētas dzīve mutuļo centrā, nevis nomalē, centrālajā laukumā stāv rātsnams vai kāda pils... Bet Tuvajos Austrumos tieši pie vārtiem sēdēja pilsētas vecajie, skatoties, kas ienāk viņu pilsētiņā, kas iziet, un pirmie uzzināja visus jaunumus... Tātad elles vārtu sagraušana nozīmē nevis virspusēju brūci, bet sakāvi pašā tumsas viduspunktā, tās „smadzeņu centra” sagrāvi.).


„Nokāpšana ellē” parāda mums, norisinās Kristus uzvara: ne ar spēku un ne ar maģiski autoritāru iedarbību, bet – caur maksimālu Kunga pašpazemināšanos. Vecā Derība vēsta, kā Dievs meklēja cilvēku. Jaunā Derība, Pashu ieskaitot, mums stāsta, cik tālu Dievam bija jāiet, lai tomēr atrastu Savu Dēlu.


Visa Augšāmcelšanās ikonogrāfija saistīta ar nepieciešamību parādīt, ka Kristus nav tikai Augšāmcēlies, bet arī Augšāmcēlējs. Tā stāsta par to, kāpēc Dievs atnāca uz zemes un pieņēma nāvi.


Šai ikonā sniegts lūzuma brīdis, moments, kad satiekas divas, dažādos virzienos vērstas, bet mērķa ziņā vienādas, darbības: Dieva nokāpšanas galējais punkts izrādās cilvēciskās augšup celšanās sākuma atbalsts. „Dievs kļuva cilvēks, lai cilvēks kļūtu dievs”- tāda ir zelta formula pareizticīgajā izpratnē par cilvēku.


Šīs (agrāk slēgtās) pārveidošanās iespējas cilvēkam atklājas strauji – „vienā stundā”. „Pasha” arī nozīmē „pāreja”, strauja atbrīvošanās. Vecās derības laikā pashas maize bija neraudzēta, steigā izgatavota no mīklas, kuru nebija laika pat ieraudzēt. Tikpat strauji norisinās arī cilvēces atbrīvošana (visas cilvēces, ne tikai ebreju tautas) no verdzības (ne vairs Ēģiptes faraonam, bet pašai nāvei un grēkam).


Augšāmcelšanās ikonogrāfijas galvenā jēga ir soterioloģiska (saistīta ar pestīšanu). „Ja ar Viņu esam miruši, tad ar Viņu arī dzīvosim” (2.tim. 2: 11; Rom. 6: 4 – 6). Galvenais – Viņa nāve un augšāmcelšanās „darbojas mūsos” (2.kor. 4: 12).


Kristus Augšāmcelšanās – tā ir mums dāvāta uzvara. Vai – Kristus uzvara pār mums. Jo mēs taču izdarījām visu, lai Dzīvība „nedzīvotu mūsos”: izvedām Kristu aiz mūsu dvēseles pilsētas sienām, ar saviem grēkiem pienaglojām Viņu pie krusta, pielikām sardzi pie kapa un aizzīmogojām to ar neticības un nemīlestības zīmogu. Un – par spīti mums, bet mūsu dēļ – Viņš tomēr augšāmcēlās.


Tāpēc ikonas veidotājs, kura uzdevums ir nodot Baznīcas pashālo pieredzi, nevar vienkārši atainot tādu ainiņu, kurā Glābējs iznāk no kapa. Viņam vajag saistīt Kristus Augšāmcelšanos ar cilvēka glābšanu. Tāpēc Pashas tematika izpaužas, attēlojot tieši Nokāpšanu ellē.


Kristus, Krustā sists piektdienā, augšāmcēlies svētdienā, sestdienā nokāpj ellē, lai no turienes izvestu cilvēkus, atbrīvotu gūstekņus (Ef. 4: 8 – 9; Ap.d. 2: 31).


Pirmais, kam piesaistās skatiens ikonā, - tas, ka ellē atrodas... svētie. Cilvēki ar nimbiem ielenc Kristu, Kurš nokāpis ellē, un ar cerībām raugās uz Viņu.


Līdz Kristus atnākšanai, līdz tam, kad Viņš savienoja Sevī Dievu un cilvēku, mums bija slēgts ceļš uz Debesu Valstību. No grēkā krišanas pasaules iekārtojumā notika novirze, kura pārrāva dzīvudarošo saikni starp cilvēkiem un Dievu. Pat nāvē taisnais nesavienojās ar Dievu.


Stāvoklis, kādā atradās nomirušo dvēseles, senebreju valodā apzīmēts ar vārdu „Šeols” – krēslas vieta, bezveidīga, kurā nekas nav redzams (Ījaba gr. 10: 21 – 22). Tas drīzāk ir smaga un bezmērķīga miega stāvoklis (Ījaba gr. 14: 12), nekā kaut kādu konkrētu mocību vieta. Tā ir „ēnu valstība”, kas slēpa cilvēkus no Dieva. Vecās Derības grāmatas nepazīst pēcnāves balvas ideju, negaida paradīzi.


Saistībā ar to ateistiskajā literatūrā sastopams apgalvojums, ka šeit atrodams nepārvarams bezdibenis starp Veco un Jauno Derību: Jaunās Derības orientācija uz dvēseles nemirstību nerod apstiprinājumu Vecajā Derībā un ir pretrunā ar to. Ar to ļoti būtiskā punktā tiek apšaubīta Bībeles vienotība.


Jā, Ekleziasts (Salamans mācītājs) bez jebkādas cerības ieskatās cilvēka dzīves robežās. Psalmos Dāvids ar skumjām domā par cilvēciskās dzīves īsumu (Ps. 103:15)... Un Ījabs jautā, acīmredzot atbildi negaidīdams: „Kad cilvēks nomirs, vai viņš atkal dzīvos?” (Īj. gr. 14: 14).


Jā, vecās derības cilvēkiem nebija skaidri atklāta dzīves esamība pēc nāves. Viņi varēja nojaust, slāpt pēc tās – bet skaidri viņiem nekas netika pateikts. Jo teikt, ka pēc nāves viņus gaida dzīve Dievā, Debesu Valstībā – tas nozīmētu viņus mierināt, bet par apmāna cenu. Jo līdz Kristum Tā vēl nevarēja ietvert sevī pasauli, un neviens no pasaules nevarēja To ietvert sevī. Bet arī teikt vecās derības cilvēkiem patiesību par Šeolu – tas nozīmētu provocēt viņos bezizejas izmisuma lēkmes vai epikūriešu aicinājuma: „Ēdīsim un dzersim, jo rītu mēs mirsim!” piepildīšanu.


Un, lūk, atnāca laiks, kad it kā pieviltās cerības tomēr attaisnojās – kad piepildījās Jesajas pravietojums: „Tiem, kas dzīvo nāves ēnas valstībā, atmirdz gaisma” (Jes. 9:2). Elle pievīlās: tā cerēja saņemt savu likumīgo nodevu – cilvēku, mirstīga tēva mirstīgu dēlu, tā gatavojās satikt Nācaretes galdnieku Jēzu, kurš apsolīja cilvēkiem Jaunu valstību, bet tagad pats izrādīsies senās tumsas valstības varā, - bet elle pēkšņi konstatē, ka tajā ienācis nevis vienkārši cilvēks, bet – Dievs. Nāves mājoklī ienākusi Dzīvība, tumsas viduspunktā – gaismas Tēvs.


Vislabāk to pasaka Jāņa Zeltamutes Pashas vēstījums. (Tas tiek lasīts Pashas dievkalpojumā).


Savējais „atnāca pie savējiem” (Jņ. 1: 11). Kas ir šie „savējie”? Svētie ķēniņi, Senā Izraēla taisnie? – Jā.


Bet ko saka Zeltamute? Vai viņš saka - „neviena paša jūda kapā” (garīgajā kapā, Šeolā)? Nē – vispār „neviena mirušā”.


Vai krievu ikonu gleznotāji zināja, ka senie pareizticīgie uzskatīja par „kristiešiem līdz Kristum” taisnos pagānus – filosofus? „Sokrāts un Heraklīts, un viņiem līdzīgie, kuri dzīvoja saskaņā ar Logosu (Vārdu), ir kristieši” (svētais Justīns moceklis).


Visi tie, kuri meklēja Vienīgo Dievu un Viņa vārdā pasniedza savam tuvākajam „kaut krūzi auksta ūdens”, kuru sirdsapziņa veda uz kalpošanu Dievam un labajam, - visi viņi meklēja tieši Kristu (vēl nezinot Viņa vārdu), un viņu meklējumi diezin vai palika bez Kristus atalgojuma. Tā uzskatīja senie Baznīcas tēvi, un pat tajā laikā, kad pagānisms vēl bija stiprs, viņi nebaidījās iepazīt patiesību tās formāli nekristīgā tērpā – un iesaistīt baznīcā.


Nekristīgie domātāji (ja viņi mācīja labu) tika godāti kā netiesīgi viņiem nepiederošas patiesības glabātāji, bet pati Patiesība tika godāta kā Viena un nojaušama visiem cilvēkiem, kuri bija garīgi meklētāji. Tāpēc – tāpat kā Mozus pavēlēja ebreju tautai iziešanas laikā paņemt visu zeltu no ēģiptiešu mājām (jo to bija sapelnījuši ebreji savas verdzības laikā), tāpat arī kristiešiem jānes uz Baznīcu viss labākais; viss garīgais zelts, ko cilvēce sastrādājusi ārpus baznīcas sienas, „likuma verdzībā”.


Vēl arī pareizticīgo viduslaiku „zelta rudenī”, iespējams, nepazīdami Justīnu mocekli, krievu un moldāvu ikonu gleznotāji nekautrējās katedrāļu freskās attēlot senos filosofus. Varbūt arī Augšāmcelšanās ikonās viņi redzēja un gleznoja ne tikai Vecās Derības taisnos, bet visus, kuri nopelnījuši svētlaimību ar „slāpēm un izsalkumu pēc taisnības”. Jo, kā rakstīja apustulis Pāvils,, Dievs ir visu cilvēku Glābējs, bet visvairāk – ticīgo” (1.Tim. 2: 3 – 4). Dievs taču „grib, lai visi cilvēki izglābtos un nāktu pie patiesības atziņas” (1.Tim. 2: 3 – 4). Kā pati Vārda atnākšana pasaulē nozīmē tiesu, kuras būtības ir tajā, ka tas, kas bija no gaismas, pieņēma Gaismu, tiecās pie Viņas un apgaismojās, bet tie, kuru darbi bija ļauni, Viņu neieredzēja (Jņ. 3: 19 – 21), - tāpat arī ne tikai ētiskajā, bet arī izziņas plānā Patiesības pilnības iegūšanai nepieciešams „tiesāt” visus pārējos cilvēciskos viedokļus. „Patiesais Vārds, kad Viņš atnāca, parādīja, ka ne visi viedokļi un ne visas mācības ir labas, - citas ir sliktas, citas – labas” (sv. Justīns Moceklis).


Tas, kas šķita gandrīz neatrisināms, vienādā mērā pierādāms, kam piemita, kā šķita, vienāda puspatiesības – pusmelu cieņa, - Patiesības Gaismā, kas atspīdēja Dieva meklējumu krēslā, izrādījās pavisam ne tik viennozīmīgs. Nogurušo relatīvistisko pirmskristietības pasaules gudrību apspīdēja „Patiesības Saule” – Kristus. Un viss uzreiz kļuva citāds. „Viss, kas ir, tas jau ir bijis; kas bijis, tas būs; nekā jauna zem mēness...” Piekrītu! Mēness ir nakts spīdeklis, bet naktī visi kaķi pelēki, bet – Dieva dēļ – kungi, ieskatieties labi: vai nav kas jauns zem saules? Es uzskatu, ka pēc gara un būtības ir tikai divas literatūras: tā ir literatūra līdz kristietībai un literatūra no kristietības laika” (A.A. Bestuževs).


To, kas izturējis salīdzinājumu ar Gaismu, izpaudis savu radniecību ar Viņu, savienojies ar Viņu, to arī pieņēma Baznīca.


„Kristus gaisma apgaismo visus”. Varbūt tieši to ir gribējis pateikt senais ikonu gleznotājs, ievietojot Augšāmcelšanās ikonā ne tikai cilvēkus ar nimbiem, bet arī bez tiem.


Ikonas priekšplānā redzam Ādamu un Ievu. Tie ir pirmie cilvēki, kuri liedza sev saskarsmi ar Dievu, bet viņi ilgāk par visiem gaidījuši tās atjaunošanu. Ādama roka, aiz kuras viņu tur Kristus, bezspēcīgi nolaista: cilvēkam pašam, bez Dieva palīdzības, nav spēku izrauties no Dieva atsvešinātības un nāves bezdibeņa (Rom. 7: 24). Bet otra viņa roka izlēmīgi pastiepta pret Kristu: Dievs nevar glābt cilvēku bez paša cilvēka. Žēlastība nav vardarbīga.


Otrā pusē Kristum ir Ieva. Viņas rokas pastieptas pretī Glābējam. Bet – nozīmīga detaļa – viņas rokas sedz apģērbs. Viņas rokas reiz paveica grēku. Ar tām viņa norāva augli no laba un ļauna atzīšanas koka. Krišanas dienā Ieva cerēja savienoties, piedalīties Augstākajā Patiesībā, nemīlot pašu Patiesību, nemīlot Dievu. Viņa izvēlējās maģisko ceļu – ar „ēdiet un kļūstiet” aizvietojot grūto „kopšanas” bausli... Un tagad viņas priekšā atkal ir Patiesība, kļuvusi par miesu, - Kristus. Atkal savienošanās, piedalīšanās var glābt cilvēku. Taču tagad Ieva zina, ka piedalīties nevar ar pašpārliecību... Tagad viņa saprot – visai cilvēka būtībai jātiek cauraustai ar „spriešanu”- ar ko viņam savienoties... Un Ieva neuzdrīkstas patvaļīgi pieskarties Kristum. Lūdzoties viņa gaida, kad Viņš vērsīsies pie tās.


Agrāk, paradīzē, cilvēku apģērbs bija Dievišķā Slava (Godība). „Noģērbuši” to pēc grēkā krišanas, pēc mēģinājuma iegūt šīs slavas visu pilnību negodīgi – tehniskā ceļā, cilvēki sajuta vajadzību pēc materiālā apģērba. Gaisma sāka atmaskot cilvēku kailumu no labajiem darbiem – un viņiem bija vajadzīga aizsardzība, jo tādā gaismā, kura tagad viņiem bija kļuvusi par ārēju un atmaskojošu, „viņi atklāja, ka ir kaili” ( I Mozus 3: 7). Apģērbs kalpoja par to, par ko vēlāk kļūs pilsētas – pašizolāciju, kas diemžēl kļuvusi nepieciešama. Tas, ka Ieva ikonā no galvas līdz kājām klāta ar apģērbu, - tā ir arī nožēlas zīme, sapratne par savu pilnīgo atdalītību no Dieva (apģērbs tika dots cilvēkiem pēc grēkā krišanas). Un tieši tāpēc Ieva ir glābta.


Parādot cilvēka satikšanos ar Dievu, ikonu gleznotājs cenšas parādīt ne tikai pašu satikšanās faktu, bet arī cilvēka nozīmi tajā – viņa personisko, izvēles, ticības attieksmi pret Satikto. Šai gadījumā par to stāsta ne tikai seja vai žesti, bet arī apģērbs.


Tā kā ar to risināta nožēlas tēma, ikona lūdzēja dvēselē savieno Lielo Sestdienu (kad bija nokāpšana ellē) un Augšāmcelšanos. Savieno Lielā Gavēņa noslēguma nožēlas jūtas un visu aptverošo Pashas prieku.


„Ciešanu nedēļā, pirmssvētku rūpju vidū, cītīgi gavēja. Lielās Sestdienas vakarpusē mūsu māja laistījās galējā tīrībā – kā iekšējā, tā ārējā, labvēlīgā un laimīgā, savā skaistumā gaidot lielos Kristus svētkus. Beidzot tie bija klāt – naktī no sestdienas uz svētdienu pasaulē norisinājās kāds brīnumains lūzums, Kristus uzveica nāvi un svinēja uzvaru pār to” (I. Buņins. "Arseņjeva dzīve").


Kristus Augšāmcelšanās saistīta ar cilvēku glābšanu. Cilvēku glābšana – ar viņa nožēlu un atjaunošanos. Tā satiekas cilvēka un Dieva „pūles”. Tā tiek izlemts cilvēka liktenis – tas liktenis, par kuru jautāja Buņins: „Vai cilvēks ir dievs?” Vai arī „nāves dieva dēls”? Uz to atbildi sniedza Dieva Dēls.


Un teikšu vēlreiz: tā nav „mitoloģija” vai „teorētiska teoloģija”. Kas vairāk atbilst cilvēka dabai: kristīga liecība par Pashas brīnumu vai „zinātniskā ateisma” spriedelēšana, - to var viegli pieredzes ceļā pārbaudīt šajās Pashas dienās. Ja es jums teikšu: „Kristus ir Augšāmcēlies!”- vai jūsu sirds iesauksies: „Patiesi Augšāmcēlies!”- vai arī jūs pavēlēsiet tai paklusēt?...


Labāk tomēr – noticēt sirdij!

 

"Взрослым о детской вере". Троицкое слово, 2002.

 

© 2009 - 2017 BIBLOS