Diakons Andrejs Kurajevs
Evaņģēlija kalni: Apskaidrošanās


http://www.pravmir.ru/wp-content/uploads/2012/08/2110.jpg


Es nezinu, kāpēc tieši 19. augustā tiek svinēta Kristus Apskaidrošanās. Taču es – vismaz daļēji – saprotu, kāpēc Apskaidrošanās vispār tiek svinēta.


Par Apskaidrošanās reliģiju nereti tiek dēvēta pati Pareizticība.


Kristietība nav ar mieru saskatīt pasauli kā cietumu, no kura vajag izbēgt (pašu cietuma dzīvesveidu turklāt nododot iznīcībai un bezjēdzībai).


Taču vēl mazākā mērā kristietība pasaules pašreizējā stāvoklī ir ar mieru saskatīt tieši tās pilis, kurās cilvēkam jāapmetas uz mūžīgiem laikiem. Tā cenšas savienot cilvēku ar debesu pasauli – tā iesvētot zemes pasauli.


Evaņģēlijā Dieva Valstība ir salīdzināta ar ieraugu. Ieraugam, iejauktam mīklā, tā jāuzraudzē. Taču, sargājot ieraugu, tomēr nevajag to pārāk stipri izdalīt no mīklas. Tas ir savā vietā, un, apkārtējās masas uzņemts, dara savu nemanāmo un it kā lēno darbu – liek mīklai elpot.


Šo tieksmi - izņemt garu no pasaules, atdalīt Kristus ieraugu no cilvēku pasaules -  pie gnostiķiem (agrīnās kristietības herētiķi, kuri tiecās savienot pagānisko okultismu ar dažiem Bībeles sižetiem) pamanīja Vladimirs Solovjovs: pasaules tapšanas iznākumam "visās gnostiskajās sistēmās trūkst pozitīvā satura: tas būtībā reducējas līdz tam, ka viss paliek savā vietā, neviens neko neiegūst. Pasaule neglābjas; glābjas, tas ir, atgriežas dievišķā sfērā, absolūtajā esamībā tikai garīgais elements, kas piemīt dažiem cilvēkiem (pneumātiķiem), no sākuma un pēc dabas piederošiem augstākajai sfērai. Viņš atgriežas tur no pasaulīgās sajaukšanās vesels un nebojāts, bet bez jebkāda ieguvuma. Nekas no zemākā pasaulē nepaaugstinās, nekas tumšs neizgaismojas, miesiskais un dvēseliskais neapgarojas... Pasaule ne tikai neko neiegūst, pateicoties Kristus atnākšanai, bet, gluži pretēji, zaudē, zaudējot to pneumanisko sēklu, kura nejauši tajā iekritusi un pēc Kristus parādīšanās tiek izņemta no tās. Ar augstākā garīgā elementa izdalīšanu pasaule uz mūžiem nostiprinās savā galīgumā un atdalītībā no Dievības" (Соловьев В.С. Гностицизм // Собрание сочинений. СП., 1907, т. 9, с. 99-100.).


Kristus Apskaidrošanās notika tā: "Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā sniegs" (Mt. 17: 1 – 2). Tas nebija triks vai parasts brīnuma darbs.


Drīz pēc šīs dienas Kristus dosies Savā pēdējā ceļā uz Jeruzalemi. Tur mācekļi redzēs viņu apspļaudītu, bezspēcīgi pakritušu zem krusta smaguma... Bet pēc tam ieraudzīs augšāmcēlušos, mirdzošu, neuzvaramu...


Visvienkāršāk, izdzirdot par Kristus pashālajām metamorfozēm, ir teikt: „Šīs Jēzus, sak`, bija labs cilvēks, taisnais, un tāpēc pēc nāves Dievs viņu apbalvoja ar Savu mirdzumu un spēku. Jēzus, protams, nebija Dievs, bet, ja arī par tādu kļuva, tad – pēc nāves, paveicis varoņdarbu, no mūsu pasaules ieiedams astrālajā pasaulē...


Nav nekā tālāka no kristietības, kā tagad populārā „astrālā” teoloģija. Un, lai apustuļi nesaindētos ar kaut kādu pirmā gadsimta "rērihiešu" mācības formu, Kristus vēl līdz Golgātai parāda viņiem Dievišķā spēka pilnību, kuru Viņš nes Sevī; lai mācekļi, redzot Viņu pazemotu un krustā sistu, nešaubītos par Viņu – Viņš atklāj viņiem Savu patieso godību. Tagad, Taborā, viņiem jāierauga Viņā Dievu, lai pēc tam, redzot pazemotu cilvēku, saprastu Viņa labprātību, atsakoties no Savas visvarenības. „Lai viņi atzītu, ka Tu cieti labprātīgi” – tiek dziedāts Apskaidrošanās svētkos par Tabora kalnā apustuļu piedzīvoto atklāsmi.


Tikai uz vienu mirkli pavērās „Viņa miesas priekškars” (Ebr. 10: 20) – un caur Nācaretes galdnieka dēla pazemīgo tēlu palūkojās Dieva Dēla nepieejamā gaisma.


... Apustuļi bija satricināti - „viņi bija bailēs” (Mk. 9: 6). Senkrievu ikonas, parasti tik atturīgas cilvēcisko jūtu un kustību atainojumā, rāda apustuļus apgāzušos atmuguriski, cenšoties aizsegties no viņus apspīdošās gaismas...


Taču pirmais satricinājums paiet. Viņiem atgriežas runas dāvana. Saprāts gan laikam mazliet kavējas atgriezties. No Pētera lūpām izlaužas patiess, bet dīvains priekšlikums: "Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeit trīs teltis” (Mt.17: 4), t.i., paliksim šeit uz visiem laikiem. (Par to, kāpēc šis priekšlikums – palikt Tabora kalnā uz mūžiem bija nesaprātīgs – tiks teikts īpaši). Taču, lūk, kas ir pārsteidzoši: apustulis piedāvā uzcelt tikai trīs teltis – vienu Jēzum un divas – dievišķajā gaismā parādījušamies Vecās Derības praviešiem – Mozum un Elijam. Pēteris, cerēdams palikt viņu sabiedrībā uz visiem laikiem, nepiedāvā uzcelt mājokli sev pašam!


Mistiskajā literatūrā tāda cilvēka stāvokli, kurš pievedis savu mīlestību Mūžīgās mīlestības skatīšanai, bieži salīdzina ar reibumu. Viņš aizmirst sevi no prieka, viņš runā dīvainas lietas, jo vārdi ir bezspēcīgi skatītā pilnības dēļ... Taču piedzērušais, kā zināms, arī nemelo. Tas, kas ir viņam uz sirds, jeb, precīzāk, sirds dziļumos, - iznāk uz viņa lūpām.


Par ko gan runā „apreibušais” Pēteris? Izrādās, arī pārsteiguma stāvoklī viņš nepiemin savas „intereses”, nerūpējas par sevi, negaida personisko izdevīgumu. Viņš grib darīt labu (vai - kaut parādīt mīlestības un godināšanas žestu) citiem: Elijam un Mozum...


Taču Kristus noraida šo Pētera labsirdīgo dedzību. Tabora kalnā nevar palikt. No Tabora jau ir redzama Golgāta, un ir jāiet uz turieni. Vienīgie vārdi, kurus Kristus sacīja mācekļiem Apskaidrošanās kalnā, - tie bija vārdi par Viņa gaidāmo nāvi un augšāmcelšanos. Evaņģēlists Marks atzīmē, ka apustuļi nokāpa no kalna, satriekti ne tik daudz par to, ko viņi redzēja, bet par izdzirdēto paredzējumu par Krustā sišanu. Jā, patiesi, galvenais kristietības noslēpums atklājas arī šinī nelielajā vēstījumā par Tabora kalnu.


Kalna sprediķī Jēzus pastāstīja cilvēkiem, ko no viņiem gaida Dievišķā mīlestība; atklāja seno baušļu dziļāko nozīmi; atjaunoja tos ar jauniem aicinājumiem. Vai gan var ko vairāk prasīt no pravieša?


Tabora kalnā Jēzus atklāja cilvēkiem Dievu, apmirdzēja viņus ar Dievišķo gaismu. Vai gan var ko vairāk gaidīt no Dievības, kas atnākusi pie cilvēkiem?


Izrādās, ar to ir par maz. Bez trešā Evaņģēliskā kalna – Golgātas – Kristus atnākšana ir nepilnīga un bezjēdzīga. Ir par maz vienreiz ieraudzīt Dievu. Vajag prast arī saglabāt savā sirdī debesu staru; vajag izrauties nevis no pasaules, bet nāves varas...


Tabora brīnums pagaidām apmirdzēja tikai apustuļus, bet nebija iegājis ciešanu pilnajā pasaulē. It kā apstiprinot to, Jēzu un Viņa mācekļus sastop pati acīmredzamākā un briesmīgākā grēka un mūsu pasaules kroplības izpausme. Viņi sastop apsēstu zēnu. Nevis vienkārši slimu, bet apsēstu, tas ir, cilvēku, kurā visa viņa griba un spēks ir savažoti, bet pats viņš pārvērsts par spēļmantiņu ļaunā gara rokās. Un ne vienkārši apsēstais, bet - bērns. Nevis cilvēks, kurš ar saviem grēkiem un "astrāli – maģiskām" spēlēm pats ir iztukšojis savu dvēseli un padarījis to par smirdošu mājokli, bet puisēns, kurš kļuvis par grēka ieroci vēl līdz tam, kad pats sācis vairot pasaulē grēku. Visa cilvēka pazemošana, visa ļaunuma bezkaunība bija ieradusies uz šo tikšanos Tabora tuvumā...


Zēnu Jēzus atbrīvoja. Taču, lai atbrīvotu visu cilvēci, - bija vajadzīgs lielāks brīnums – bija vajadzīga paša Sūtītā izpērkošā nāve. Tieši tāpēc Pētera labā vēlme bija neprātīga. Būtu viņš, un pēc viņa lūguma arī Kristus, palicis kalna virsotnē – un nebūtu brīnuma Tabora pakājē. Un nebūtu glābšanas noslēpuma Golgātas virsotnē...


Senajās Apskaidrošanās ikonās, par kurām jau minēju, ir sprediķis pat šo, pašu galveno, kristietībā. Kristus tajās trīs reizes tiek attēlots stāvam vienā un tajā pašā kalnā. No kreisās puses Viņš pieved apustuļus pie virsotnes, ar rokas žestu aicinot viņus kāpt augšup. Tas ir saprotams: lai ieraudzītu Dievu, ir jāpieliek darbs, jāuzkāpj, kā teikts vienā baznīcas dziedājumā, „tikumu augstajā kalnā”. Pēc tam centrā – pašās Apskaidrošanās mirklis. Bet ikonas labajā pusē mēs jau trešo reizi sastopam Kristu, un pievēršam uzmanību Viņa aicinošajam žestam, kas šoreiz aicina kāpt lejup. Tabora kalnā nevar palikt nevis tāpēc, ka - grūti, bet tāpēc, ka Dievs neļauj. No viduslaikiem līdz mums nonācis vienkāršs padoms: ja lūgšanā tavs gars tiek uznests pat līdz trešajām debesīm, un tu redzi pašu Radītāju, bet tajā laikā pie tevis te, uz zemes, pienāks nabags un lūgs paēdināt, - tavai dvēselei ir noderīgāk novērst skatienu no Dieva un pagatavot putru...


"Mēdz būt, - savas sirds pieredzes pasaulei paver sirdsskaidrais Jānis Pakāpnieks, - ka, mums, stāvot lūgšanā, jāsastopas ar labdarības pienākumu, kas nepieļauj kavēšanos. Tādā gadījumā priekšrokas jādod mīlestības darbam. Jo mīlestība ir augstāka par lūgšanu". Pareizticīgās mūku dzīves rītausmā sirdsskaidrais Ēģiptes Makārijs brīdina dedzīgus mācekļus: "Garīgā apredzība pilnā mērā netiek dota cilvēkam tādēļ, lai viņam būtu laiks nodoties rūpēm par brāļiem".


Arī šinī ikonā Kristus sūta savus mācekļus pasaulē – apskaidrot (pārveidot) pasauli...


Kristus gaismā pasaule mainās, bet netiek atcelta. Tabors nedod vietu visu iespējamo jogu drūmajam nihilismam. Tabora kalna virsotnē atmirdzēja neradītā, ne – no – šīs pasaules gaisma – un tā nesadedzināja pasauli. Kristus drēbes tapa baltas kā sniegs – tomēr tās palika drēbes. Kristus ķermenis mirdzēja kā saule – taču Kristus nepameta miesu. Pēteris redzēja pasaules radīšanas Vienīgo gaismu – taču nepārvērtās par eņģeli vai par Mozu, bet palika par Pēteri – ar savām reakcijām un tieksmēm.


Var nepiekrist tam, ka Evaņģēlija kalnos cilvēciskā dzīve bija izrauta no mūžīgās un neatgriezeniskās miršanas varas. Taču grūtu ir nepamanīt, kā Evaņģēlisko staru gaismā izmainījās cilvēku pašizpratne. Visādā ziņā, bez īsā un, varētu šķist, ne visai saprotamā, Evaņģēlija vēstījuma par Kristus Apskaidrošanos nebūtu parādījušās Mandelštama vienkāršās rindas, kurās bērnišķīgi pausts izbrīns par to, ka cilvēkam, dzīvam un veselam, ir vieta Radītāja priekšā:

 

Дано мне тело – что мне делать с ним
Таким знакомым и таким моим,

Я и садовник, я же и цветок,
В темнице мира я не одинок.

На стекла Вечности уже легло
Мое дыхание, мое тепло...

 

Desmit gadus pēc šo rindu sarakstīšanas Mandelštams teiks: "Es dzeru kristietības vēso kalnu gaisu". Gaismas piepildīto Tabora kalnu gaisu.

 

No grāmatas: ,,Взрослым о детской вере”– Троицкое слово, 2002.  

© 2009 - 2017 BIBLOS