Arhimandrīts Aleksandrs (Mileants)

KRISTIETĪBAS BŪTĪBA

3.KRISTUM PA PĒDĀM
Par kristīgo varoņdarbu

“Tagad jūs pamācu: Sekojiet manai priekšzīmei” (1.Kor.4:16)

Garīgā cīņa – kas to ir izdomājis?

Senajā kristiešu literatūrā ir saglabājies stāsts par Ēģiptē, uz trešā un ceturtā gadismta robežas, kad pagānisms vēl bija valdošā reliģija, dzīvojošo jaunekli Antoniju, Antonija vecāki, būdami kristieši, audzināja viņu dievbijībā un iemācīja svētdienās iet uz baznīcu.


Reiz, pa ceļam uz dievnamu, Antonijs prātoja par apustuļiem un par to, ka viņi visu pametuši, sekoja Kristum. Kad viņš iegāja dievnamā, viņu pārsteidza vārdi, kurus tai brīdī skaļi lasīja diakons: “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā man pakaļ” (Mat.19:21). Antonijs sajuta, ka šie vārdi attiecas tieši uz viņu. Drīz pēc tā viņš izdāļāja savu īpašumu, kas viņam bija palicis no vecākiem, pameta savu māju un dzimtās vietas un devās uz tuksnesi, lai tur, nošķirtības klusumā, kalpotu vienīgi Kungam.


Nav iespējams aprakstīt cik daudz grūtību un kārdinājumu skarbajos Ēģiptes tuksneša apstākļos pārcieta šis jaunais gara cīnītājs. Viņš cieta no bada un slāpēm, no aukstuma un tveices. Taču visšausmīgākais kārdinājums, pēc paša Antonija vārdiem, perinājās sirdī: bija ilgas pēc pasaules un iedomu viļņi. Tam visam klāt vēl pievienojās dēmonu radītie valdzinājumi un šausmas. Brīžiem Antonijam zuda spēki un viņš bija tuvu tam, lai kristu izmisumā un atgrieztos pasaulē, taču ar stipru ticību Dievam visus kārdinājumus pārvarēja.


Antonijs jau divdesmit gadus bija nodzīvojis savā nošķirtībā, kad daži no viņa draugiem, uzzinājuši par viņa atrašanās vietu, nolēma Antoniju apciemot. Tie domāja, ka ieraudzīs viņu pamatīgi novājējušu, mirstošu, iespējams, nedaudz, “nojūgušos” no ilgstošas vientulības. Taču tā vietā viņi to satika pilnīgi veselu, bez mazākajām vārguma pazīmēm. Debesu miers valdīja viņa dvēselē un atspoguļojās acīs.


Mierīgs un savaldīgs, pret visiem vienādi laipns, Antonijs viņus uzreiz apbūra ar savu iejūtību, mīlestību un garīgo gudrību. Antonija draugi atgriezās mājās iekšēji pārveidojušies un iedvesmoti. Drīz vien ziņa par jauno gara cīnītāju izplatījās pa visu Ēģipti, un pie viņa sāka plūst lielā skaitā cilvēki – kurš pēc padoma un pamācības, kurš ar mērķi uzņemt sevī no viņa vēsmojošo svētību. Savukārt, daži no apmeklētājiem sāka apmesties netālu no Antonija, atdarinādami viņa svēto mūka dzīvi.


Tā ceturtā gadsimta vidū radās varena mūku dzīves kustība, kas no Ēģiptes pārsviedās uz Tuvajiem Austrumiem, Bizantiju, Rietumiem, bet pēc tam – uz Krieviju.


Sirdsskaidrais Antonijs neizdomāja klosterību: tās saknes iesniedzas kristietības pirmajā gadsimtā. Taču interesanti atzīmēt, ka tās uzplaukumus sakrita ar kristīgās dzīves atslābumu pilsētās, kad, beidzoties vajāšanām pret Baznīcu, pēkšņi kristietība kļuva “moderna” un bijušo pagānu kristīšanās ieguva stihisku raksturu. Dabiski, ka daudzi kristījās ne tik daudz aiz pārliecības, cik sekojot vispārējam piemēram, tai pat laikā saglabājot savus pagāniskos ieradumus un uzskatus. Tad daudzi kaismīgi kristieši, alkdami pēc garīgās dzīves, no trokšņainajām pilsētām sāka pārcelties uz tuksnešiem un klosteriem.


Klosterība ir atstājusi lielu ietekmi uz Pareizticīgo Baznīcu: tā radījusi plašu garīgi-askētisko literatūru, izstrādājusi baznīcas reglamentu ar tās gavēņu un svētku gadskārtu, izdaiļojusi dievkalpojumus ar iedvesmojošām lūgšanām un dziedājumiem. Pēc mocekļiem ticības vārdā tā ir devusi vislielāko skaitu Dieva svēto.


Klosterība ir paredzēta cilvēkiem “ne no šīs pasaules”, kurus, tāpat kā taisnprātīgo Antoniju Lielo, nomāc sadzīviskā kņada un viss tās ļaunums, kas valda pasaulē. Viņi alkst nedalīti kalpot vienīgajam Dievam. Principā klostera  uzdevums ir radīt garīgajai dzīvei labvēlīgus apstākļus, lai cilvēks visīsākajā un taisnākajā ceļā sasniegtu garīgo pilnību, vienotību ar Dievu. Šeit viss ikdienišķais aizvirzās otrajā plānā, bet priekšplānā izvirzās lūgšana, dievapcere un apgarošanās varoņdarbs.


Noplacinātās neokristietības gaisotnē uzaugušajiem mūsdienu ļaudīm ir grūti pienācīgi novērtēt mūku varoņdarbu. Ja cilvēks tiek pestīts vienīgi no ticības, kā to apgalvo protestanti, tad jebkurš varoņdarbs ir lieks. Šāda apgalvojuma banalitāte izriet no kristietības būtības neizprašanas. Tās (kristietības būtības) mērķis ir cilvēka garīgā atjaunošanās un līdzināšanās Kristum, nevis vienkārša dvēseles pārcelšana labvēlīgākos apstākļos: ”Kas ir Kristū, tas ir jauns radījums” (2.Kor.5:17).


Mūku askēzes pamatelementi: labprātīga nabadzība un šķīstība, gavēņi un nepārtraukta lūgšana, ieskaitot aiziešanu tuksnesī (faktiski vai pārnestā nozīmē) – Kunga Jēzus Kristus piemēra svētīti. Patiešām, uzreiz pēc Savas kristīšanās Jordānā “Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī” un tur Viņš, sātana kārdināts, četrdesmit dienas gavēja (Mr.1:12,13). Ir svarīgi piebilst, ka Jēzus uz tuksnesi devās ne tikai pēc paša lēmuma, bet Viņu uz turieni aizveda Svētais Gars, kas uz Viņu nonāca kristīšanās brīdī. Kāds gan bija rezultāts tam, ka Kristus uzturējās tuksnesī? - “Bet Jēzus Gara spēkā atgriezās atpakaļ uz Galileju, un Viņa slava izpaudās pa visu apkārtni” (Lk.4:14). Citiem vārdiem sakot, skarbajos gavēņa un vientuļajos lūgšanu apstākļos, cīnoties ar velna kārdinājumiem, Jēzus Kristus cilvēcīgā daba sasniedza augstāko gara spēka pakāpi. Acīmredzot, Savu iekšējo spēku atjaunošanās dēļ Kungs Jēzus Kristus arī Savas sabiedriskās kalpošanas periodā laiku pa laikam devās uz vientuļām vietām un tur visu nakti pavadīja lūgšanā (Mt.14:23; Mk.1:35; Lk.5:16).

Sekošana Kristum

“Tāpēc tad arī, kur ar mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas. Un raudzīdamies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labi rokai” (Ebr.12:1-2).

KRISTUS – PILNĪBAS IDEĀLS. Labākajos dzīves brīžos, kad mūs apciemo iedvesma savu dzīvi veltīt labajam, visus mīlēt un visiem darīt labu, mēs neatradīsim augstāku piemēru atdarināšanai kā Kungs Jēzus Kristus. Visu gadsimtu taisnie – pravieši, apustuļi, mocekļi, sirdsšķīstie un citi ticības gara cīnītāji izstaro garīgo skaistumu tik lielā mērā, cik tie ir līdzinājušies Kristum. “Jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū”, - mēs dziedam cilvēka kristīšanās brīdī (Gal.3:27,4:19). Kā lietus lāses, laistīdamās varavīksnes krāsās, atstaro saules mirdzumu, tāpat ikvienam ticīgam kristietim ir jāatstaro Kristus tikumisko skaistumu. Mēs ne vien spējam, bet mums ir arī pienākums sekot Kristum:
- tīrā un visaptverošā mīlestībā uz Dievu, kad mēs no visas sirds alkstam ikvienu savu domu, jūtu izpausmi, vārdus un rīcību vērst Dieva godībai par labu, kad mēs kārojam būt ar Viņu kopā nepārtraukti.
- pilnībā paklausībā Dievam, kad mēs cenšamies darīt to, ko Dievs atzīst par labu un uz ko mūs aicina, un novērsties no visa tā, ko Viņš aizliedz, kad mēs dēļ uzticības Dievam esam gatavi ciest jebkādus zaudējumus.
- tikumiskajā tīrībā un nevainojamībā, kad mēs dzīvojam pazemīgi, godīgi un šķīsti, cenšamies augt garā un bagātināties labajos darbos.
- līdzjūtībā pret cilvēkiem, kad viņu bēdas un grūtības mēs uztveram kā savējās un esam gatavi, pat kaitēdami pašu labklājībai, palīdzēt ikvienam, kam tas vajadzīgs.
- kad mēs mīlam visus – ne tikai labvēļus un mums tuvus cilvēkus, bet arī savus ienaidniekus; kad lēnprātīgi panesam sarūgtinājumus un apvainojumus un piedodam tā, kā mums ir piedevis Kristus.

“Bet nāves baiļu pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi” (Lk.22:44).


Zemes lietām piesaistītam, no garīguma tālu stāvošam cilvēkam šie tikumi rādās pārmērīgi grūti. Taču, ja iedziļināsimies, būs jāatzīst, ka grūtības slēpjas ne jau tikumu iedabā, bet mūsu samaitātībā. Patiešām, eņģeļi Debesīs dzīvo tikumiski un izpilda visus Dieva baušļus pilnīgi dabiski, bez tīšas gara cīņas, un, galvenais, dara to ar prieku. Arī mums, ja vien mēs būtu bezgrēcīgi un tīri, kādus Dievs mūs ir radījis, dzīvot tikumisku dzīvi būtu viegli un patīkami. Taču grēks ir izjaucis valdošo harmoniju starp dvēseli un miesu. Grēka spitālības pārņemta, miesa ir ņēmusi virsroku pār dvēseli un sākusi to tiranizēt ar savām juceklīgajām un kaprīzajām iegribām. Ir radusies nepieciešamība miesu savaldīt un ierādīt tai pienācīgu vietu, kāda tai pienākas kā zemākai attiecībā pret dvēseli. Taču to ir viegli izdarīt vienīgi vārdos. Cilvēce faktiski izrādījās nonākusi grēka un velna varā. Bija radusies nepieciešamība šajā pasaulē ierasties mūsu dabu pieņēmušajam Dieva Dēlam, lai palīdzētu mums atbrīvoties no ļaunuma un atjaunot sevī Dieva tēlu.


Kungs Jēzus Kristus Pats izgāja caur daudzajām cilvēku dzīves nedienām un likstām, izcieta visas tās grūtības, ar kurām jāsastopas dzīvojot tikumisku dzīvi egoistiskas, grēcīgas un brīžam Dievu nīstošas sabiedrības ielenkumā. Viņš to darīja tādēļ, lai parādītu mums ceļu uz garīgo  atjaunošanos. Viņš ik uz soļa palīdz mums ar Savu žēlastību, Viņš stiprina un iedvesmo mūs, Viņš noņem no mums grēku smagumu, taču tai pat laikā mēs nevaram izvairīties no garīgās cīņas, jo šķēršļi garīgai atjaunotnei ir mūsos. Mūsu pestīšanas galvenais šķērslis... esam mēs paši! Taču nevajag krist izmisumā un nolaist rokas. Visi taisnie, lielākā vai mazākā mērā, iesākumā cieta no visdažādākajiem trūkumiem, tika pakļauti iekšējiem un ārējiem kārdinājumiem, brīžiem zaudēja spēkus un krita, pēc tam rausās kājās, lai no jauna nožēlotu savus grēkus. Un cik brīnišķīgi, ka ar Dieva palīdzību viņi nonāca pie augsti garīgas dzīves, uzkrāja gudrību un pieredzi, tā, ka pēc tam spēja palīdzēt tiem, kas viņiem sekoja pa garīgās atjaunotnes ceļu. Un Pats Dievs, apliecinādams viņu ceļu pareizumu, apdāvāja tos ar spējām veikt brīnumus un pareģot nākotni. Šo neskaitāmo taisno vidū bija cilvēki ar visdažādāko dzīves pieredzi un sociālo statusu – nabagie un bagātie, vienkāršie un izglītotie, vergi un valdnieki. Taču par spīti viņu ārējām atšķirībām visus viņus vienoja kaut kas kopīgs, bet konkrēti – kristīgais varoņdarbs. Viņi visi gāja pa Kristus nosprausto šauro ceļu, labprātīgi vairījās no dzīves piedāvātā izdevīguma un baudām, viņi visi centās “savu miesu krustā sist līdz ar kaislībām un iekārošanām” (Gal.5:24; Rom.6:6).


Ņemsim par piemēru apustuli Pāvilu. Viņa dzīve ir īpaši vērta ar to, ka lielākoties uz viņu atsaucas protestanti, kad apgalvo, ka askēze nav vajadzīga, jo cilvēks glābjas ar ticību vien. Dažādos viņa vēstījumos izkaisītās autobiogrāfiskās piezīmes sniedz iespēju saprast tos rīcības motīvus, pēc kuriem viņš vadījās savā personīgajā dzīvē. Pirmkārt, viņam no Dieva uzliktā Evaņģēlija izplatīšanas misija pati par sevi prasīja no viņa milzīgu sasprindzinājumu un pilnīgu pašaizliedzību. Varētu šķist, ka nekādi citi papildus varoņdarbi viņam nav vajadzīgi. Taču apustulis pastāvīgi apgrūtina sevi ar gavēņiem un nakts lūgšanām. Pēc viņa paša vārdiem, viņš ir bieži bijis “darbā un pūlēs, daudzās bezmiega naktīs, izsalkumā un slāpēs, daudzreiz badā, salā un kailumā” (2.Kor.11:27). Lai kāpinātu sevī garīgo degsmi, viņš pastāvīgi trenējās garīgajos varoņdarbos, raugoties uz savu dzīvi kā uz sacensību olimpiskajās spēlēs. “Vai nezināt,” - viņš rakstīja korintiešiem, - “ka skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū goda algu. Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat. Kas piedalās sacīkstēs, tas ir visādi atturīgs, - viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs – neiznīcīgu. Tātad es skrienu ne kā uz kaut ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams. Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūtu atmetams” (1.Kor.9:24-27).


Acīmredzot viņš tā rīkojās tādēļ, ka neuzskatīja vēl sevi par tādu, kas ir sasniedzis garīgo pilnību vajadzīgajā mērā: ”Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus. Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva Debesu aicinājumam Kristū Jēzū. Visi, kas esam pilnīgi, turēsim tādas domas, un, ja jums kādā lietā ir citas domas, tad arī to Dievs jums atklās; tikai, ko esam sasnieguši, pie tā turēsimies. Brāļi, sekojiet manai priekšzīmei un raugaities uz tiem, kas tā dzīvo, ka mēs jums esam par paraugu.” (Fil.3:12-17)


Nav šaubu, ka apustulis labāk izprata kristietību, nekā mūsdienu sektanti. Un, ja viņš labprātīgi kalpināja un vārdzināja sevi, tad darīja to vienīgi tādēļ, ka uzskatīja to par nepieciešamu garīgajai izaugsmei. Kad viņš kristiešiem rakstīja: ”Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašu par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri, tas lai ir jūsu garīgais dievkalpojums” (Rom.12:1), viņš aicināja tos sekot tam dzīvesveidam, ko pats piekopa (Fil.3:17; 2.Tes.3:7; Ebr.13:7).


Tātad, ja mēs būtu absolūti bezgrēcīgi, brīvi no kaislībām un kārdinājumiem nepieejami, ja mēs būtu noskaņoti tikai uz garīgo un pilni ar mīlestību uz Dievu un tuvākajiem, vārdu sakot, ja mēs būtu garīgi pilnīgi, tad, acīmredzot, garīgie varoņdarbi izrādītos priekš mums lieki, tāpat kā tie ir lieki Debesu Valstību sasniegušajiem eņģeļiem un svētajiem. Taču šajā izkropļotajā stāvoklī tas ir tikai mērķis, ko varam sasniegt ar Dieva palīdzību, bet ne bez pašu piepūles.


Lūk kā kristīgās dzīves saturu apkopo apustulis Pēteris: “Kad nu Kristus ir cietis miesā, tad apbruņojieties arī jūs ar to pašu prātu, jo tas, kas ir sācis ciest miesā, ir mitējies no grēka, tā, ka viņš miesas dzīvē atlikušo laiku vairs nedzīvo cilvēku kārībām, bet Dieva gribai” (1.Pēt.4:1-2). Šeit grēka uzveikšana ir tiešā veidā atkarīga no labprātīgas miesas krustā sišanas līdz ar kaislībām un iekārošanām (Gal.5:24).


Būtībā mēs nonākam pie ļoti elementāras patiesības, ka grēcīgās samaitātības dēļ cilvēka dvēsele un miesa atrodas konflikta stāvoklī: kad miesa tiek pārsātināta, tad cilvēka garīgie spēki notrulinās un novājinās, un otrādi, kad cilvēks ar labprātīgu atturību nogurdina ķermeni, tad viņa garīgie spēki atmostas un sāk uzplaukt. Vislielākie domātāji kopš sendienām ir nonākuši pie slēdziena, ka jebkāda atsacīšanās, upuris – nekavējoties tiek nomainīts ar garīgajām bagātībām mūsos; jo vairāk mēs zaudējam, jo vairāk mēs iegūstam.


Lūk kādēļ Svēto Rakstu galvenā tēma ir pamudinājums uz varoņdarbu. Pati kristieša dzīve atgādina krusta nešanu līdzīgi Kristum: ”Un, kas savu krustu neuzņems un Man neseko, tas Manis nav vērts” (Mt.10:38). Uz mācekļu jautājumu, vai daudzi tiks pestīti, Kungs atbildēja: ”Cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku, daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs” (Lk.13:24). “No Jāņa Kristītāja laika līdz mūsu dienām Debesu Valstībā laužās iekšā, un tīkotāji ar varu cešas to sagrābt" (Mt.11:12; skat. arī Lk.13:22-30; Mr.8:34-38; Lk.14:25-27; Jņ.12:25-26). “Dzenieties papriekšu pēc Dieva Valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas” (Mt.6:19-34). Un ne tikai zināmos dzīves brīžos, bet tam ir jākļūst par dzīvesveidu: “Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg” (Lk.12:32-35, Mr.13:33-37). “Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Tam Kungam” (Rom.12:11).


Tomēr, runājot par varoņdarba nepieciešamību, ir jāatceras, ka nevis apgarošanās kā tāda ir svarīga kristietībā, bet gan līdzīnāšanās Kristum. Garīgums var būt truls, ļauns un drūms, kāds mēdz būt dēmonu “garīgums”. Hinduisms, ar tam raksturīgajiem jogas vingrinājumiem arī attīsta “garīgumu” un zināmas dvēseles spējas – taču šeit rezultāts ir pretējs tam, kas ir nepieciešams pestīšanai. Katolicisms, no apustuliskās tradīcijas novirzījies, ir radījis savas specifiskas askētiskas “miesas mērdēšanas” metodes, taču šīs askēzes ir tumšu un bezapzinīgi izpildāmu disciplināru prasību cauraustas un arīdzan ir tālas no vajadzīgā mērķa.


Kristietība ir prieka reliģija. Aizkaitināmība, skarbums, drūmums – tas viss ir pretrunā ar pareizticīgo askēzes izpratni. Pati Kristus sludināšana ir sākusies ar cilvēku aicināšanu uz mūžīgās laimes Valstību: ”svētīgi garā nabagie... svētīgi tiem, kam bēdas... svētīgi lēnprātīgie...” (Mt.5.nod). Visdižākie askēti allaž ir bijuši gaišā un priecīgā noskaņojumā. Piemēram, cilvēki, kas sarunājās ar sirdsskaidro Sārovas Serafimu, Optinas starecu Ambroziju, svēto Kronštates Jāni, taisnprātīgo Aļaskas Hermani un citiem īsteni taisnajiem, nekad nepalika bez mierinājuma un iepriecinājuma. Visi patiesie gara cīnītāji allaž bija stingri pret sevi, bet laipni un pretīmnākoši pret citiem.

Augstais mērķis

Mēs sev esam izvirzījuši augstu mērķi: kļūt par jaunu radījumu un līdzināties Kristum. Tālab ir nepieciešams daudz ko sevī izlabot un it kā salauzt: lepnības vietā liekot pazemību, kaislīguma vietā – atturīgumu. Karstasinību un ļaunumu aizstājot ar lēnprātību un maigumu, remdenību – ar cītību labajos darbos, patmīlību un skopumu – ar uzupurēšanos un līdzjūtību, aizdomīgumu un skaudīgumu - ar labvēlību, vieglprātību ar apdomību, gļēvumu un mazdušību – ar vīrišķību un līdzsvarotību.


Kaut arī Dievs mums palīdz ik uz soļa, tomēr ir nepieciešama arī mūsu visaktīvākā cenšanās. Un šeit tad nu arī mēs saduramies ar daudziem iekšējiem un ārējiem šķēršļiem. Brīžiem mums pat var šķist, ka visa mūsu daba, visa būtība pretojas kristīgam dzīvesveidam. Mēs esam gatavi krist izmisumā un atgriezties pie agrākā dzīvesveida. Bez šaubām, šis kārdinājums nāk no sātana. Tāpat kā viņš kārdināja Kristu brīdī, kad Viņam bija iestājies pilnīgs spēku izsīkums, tā arī mūs viņš kārdina dzīves visvājākajos brīžos. Viltīgā un ļaunprātīgā čūska! Tālab: “esiet modrīgiun lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā” (Mt.26:41), “ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim apskaidroti” (Rom.8:17).


Lūgšana, baznīcā iešana, gavēšana, atturība, grēksūdze un Svētā Vakarēdiena baudīšana, Svēto Rakstu studēšana, garīgās literatūras lasīšana, dievapcere, žēlsirdības darbi – tas viss ir iekšējai atjaunotnei nepieciešamie līdzekļi, tie ir mūsu soļi līdz Kristum.


Kad aizmirstam par mērķi, tad darbi paši par sevi nenes daudz labuma un var pārvērsteis par bezdvēselisku farizejiskumu.


Ir augsti jāvērtē savu piederību pie Pareizticīgās Baznīcas, jo tā ir saglabājusi pirmatnējo kristietības būtības izpratni, tai laikā, kad citu kristietības novirzienu pārstāvji izmeta no kristietības visu, kas tiem šķita grūts un nepatīkams. Tādējādi viņi atņēma tai (kristietībai – tulk.piez.) atjaunojošo spēku, atstājot vienīgi skaistas iedvesmojošas frāzes. Cilvēkam, kurš tiecas pēc garīgās pilnības virsotnēm, Pareizticība dod visus nepieciešamos līdzekļus savos svētības pilnajos sakramentos un svēto tēvu garīgajā pieredzē. Protams, ka ne jau visi ir aicināti kļūt par ievērojamiem zinātniekiem jeb saņemt Nobela prēmiju. Taču ir traģiski, kad cilvēkam principā aizveras ceļš uz progresu un izaugsmi, kad sākumskola kļūst par vienīgo mācību iestādi, bet avīzes – par vienīgo literatūru.


Tad nu “paceliet gurdenās rokas un nespēcīgos ceļus” (Ebr.12:12), paturot prātā, ka ikviena krietna piepūle no mūsu puses tuvina mūs Kristum, un ikviena kārdinājuma pārvarēšana – tā ir uzvara ar Viņu. Sekosim tam, kurš sacījis: ”Ņemiet uz sevis Manu jūgu, mācoties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla” (Mt.11:29-30).
pielikums

PIELIKUMS
SVĒTIE TĒVI PAR KRISTĪGO VAROŅDARBU

Sirdssk. Makārijs Lielais:“Kā bite, cilvēkiem nemanot, veido šūnas bišu stropā, tāpat arī svētība slepeni rada savu mīlestību cilvēka sirdī, rūgtumu nomainot pret saldumu, bet cietsirdīgu sirdi pret labu. Un kā sudrablietu meistars, veicot šķīvja gravējumu, pakāpeniski pārklāj to ar gravējumu, un vienīgi pēc sava darba beigšanas, rāda to visā jaukumā. Tāpat arī patiesais Mākslinieks Kungs izdaiļo ar rakstiem mūsu sirdis un noslēpumaini atjauno tās, līdz mēs pārcelsimies prom no mūsu ķermeņa un tad kļūs redzams mūsu dvēseles skaistums.”


Sirdssk. Īzaks Sīrietis: “Tāda ir Gara griba, lai Viņa iemīļotie nemitīgi pūlētos. Dieva Gars nemīt tajos, kas dzīvo mierā. Ar to tad arī Dieva dēli atšķiras no pārējiem, ka tiem ir jādzīvo bēdās, bet pasaule lepojas ar greznību un mieru. Dievam nelabpatīk, lai Viņa mīļotie atrastos miera stāvoklī, kamēr tie ir šajā ķermenī, bet grib, lai tagad tiem būtu bēdas, grūtības, darbi, trūkums, kailums, nabadzība, pazemojumi, apvainojumi, apgrūtināti ķermeņi un bēdīgas domas. Tā piepildās par viņiem sacītais: “Pasaulē jums ir bēdas.””


Svētlaimīgais Diadohs: “Cilvēkiem, kuri tikai sāk mīlēt dievbijību, tikumu ceļš, šķiet skarbs un šausmīgs. Un ne tāpēc, ka tas pēc savas būtības ir tāds, bet tāpēc, ka cilvēki jau kopš bērnības pierod dzīvot baudkārē, sev neko neatsakot. Tam, kurš zināmu daļu savas dzīves ir pavadījis dievbījīgi, tikumu ceļš šķiet labs un iepriecinošs. Jo tiklīdz nelabās noslieces mēs nomācam ar labiem ieradumiem, tajā pat brīdī zūd arī pati šī pieķeršanās miesiskajām baudām. Pēc tam jau dvēsele labprāt iet pa tikumības ceļu. Tālab, aicinot mūs sākt savu glābšanos, Kungs saka, ka šaurs un bēdu pilns ir ceļš, kas ved uz dzīvību, un maz ir tādu, kuri to izvēlās (Mt.7:14). “Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta ir viegla” (Mt.11:30), - Viņš, savukārt, runā uz tiem, kas uzcītības pilni alkst dzīvot pēc Viņa svētajiem likumiem. Mūsu varoņdarba sākumā mums ir jāiemācās piespiest sevi pildīt svētos likumus. Tad Žēlīgais Kungs, redzot mūsu labos nodomus un pūles, dos mums gatavību un brīvu gribu ar patiku pakļauties Viņa svētajiem novēlējumiem visā mūsu atlikušajā dzīves laikā.”

Sirdsskaidrais Dorotejs: “Nedomā, it kā tikumu iemantošana būtu pāri taviem spēkiem un ir tev nesasniedzama. Iedvesmojies ticībā un droši liekot pirmo soli, parādi Dievam savu lielo centību, - un ieraudzīsi palīdzību, ko Viņš tev dāvās tikumu veikšanai. Iztēlojies sev divas kāpnes: vienas ved uz debesīm, otras lejā – uz elli, bet tu stāvi uz zemes starp šīm divām kāpnēm. Nedomā un nerunā par to, ka esi spējīgs pacelties no zemes un pēkšņi attapties debesīs, t.i. kāpņu augšpusē. Vienīgais uz ko tev būtu jātiecas ir nekāpt lejā, darot ļaunu. Savukārt, augšup kāpt centies lēnītēm, darot labu, kur tas nepieciešams. Ikviens tavs labais darbs būs solis uz augšieni. Tādā veidā, ar Dieva palīdzību, kāpjot pakāpienu pēc pakāpiena, tu, galu galā, nokļūsi kāpņu augšpusē.”


Taisnais Kronštates Jānis: “Dzīve ir augsta zinātne, ko nav viegli apgūt. Tā ir šaurais ceļš un šaurie vārti. Tam, kurš Evaņģēlija vadīts, dzīves zinātni nav sācis apgūt kopš bērnības, nav iemācījies ticēt Dievam, nav pieradis izjust bijību Viņa priekšā, kurš skaidri neatšķir ļaunu no laba, - tam dzīves turpmākajos gados būs grūti to iemācīties. Kaut arī citi cilvēki viņu godinās kā gudru, atzīs viņa zināšanas un spējas, taču dzīves skolā viņš var izrādīties pilnīgs nepraša. Var izrādīties, ka viņš nav gatavs ne ģimenes dzīvei, nedz sabiedriskai darbībai – piemēram, sava nesaticīgā rakstura vai slikto paradumu dēļ. Viņš var dzīvē ciest katastrofu kā ar precēm piekrauts kuģis, kuru palaiduši atklātā jūrā bez stūres rata, tauvām un burām.”

no krievu valodas tulkojis Kārlis Kalvišs / Isidors

 

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS