2. SPITĀLĪGO SALĀ

„Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs” (Mt.5:8).

Mūsu draudzes skolā uzņem arī nepareizticīgos bērnus, ar noteikumu, ka viņi mācīsies lūgšanas un Ticības Mācību tāpat kā pārējie – pareizticīgie bērni. Un tā, pirms dažiem gadiem man piezvanīja kādas skolnieces māte un sašutusi paziņoja, ka izņem savu meitu no mūsu skolas, jo mēs kropļojot kristīgo ticību. Par apstiprinājumu saviem vārdiem, viņa norādīja uz to, ka mēs bērniem liekam mācīties lūgšanu, kurā ir vārdi „...un šķīstī mūs no visas nešķīstības” (lūgšana „Debesu Ķēniņ”). „Mēs esam kristieši”, – viņa paziņoja, – „un tāpēc esam svēti un tīri. Nevajag bērniem iedvest drūmas grēcīguma un grēknožēlas jūtas!” Izrādījās, ka viņa piederēja pie kādas harizmātiskas sektas.

Diemžēl, šāds naivs priekšstats par savu bezgrēcīgumu un svētumu, tāpat kā nespēja izprast kristietības būtību sektantismam ir raksturīga jau kopš M.Lutera laikiem (16.gs.sākuma). Viens no redzamiem protestantu teologiem protestantisko kristietības izpratni ir summējis šādi: „Grēcinieka attaisnošana – tā ir visaptveroša Dieva darbība. Kad ticīgais tiek attaisnots, tad tiek piedoti visi viņa grēki – bijušie, patreizējie un nākamie. Tajā mirklī, kad Dievs viņu pasludina par attaisnotu, tiek piedoti visi viņa grēki kopumā” (vārda izcēlums – mūsu. William G.T. Shed, Dogmatic Theology, 1888, Gran rapids, Zondervan).

Ir acīmredzams, ka ticība Jēzum Kristum automātiski garantē cilvēkam, ja ne gluži bezgrēcīgumu, tad vismaz viņa grēku ignorēšanu. Šāds viedoklis ir ne tikai pašā pamatā nepareizs, bet arī ļoti kaitīgs, tāpēc, ka atņem cilvēkam tos varenos atdzīvinošos līdzekļus, ko Kungs Jēzus Kristus ir devis ticīgajiem priekš garīgās attīrīšanās un iesvētīšanās.

Pirmkārt, garīgās kaites būtiski atšķiras no fiziskajām, jo īpaši ar to, ka tās nav nodalāmas no mūsu „Es” – no mūsu brīvās gribas, zemapziņas, iemaņām, ieradumiem un ieskatiem. Kad Kungs Jēzus Kristus dziedināja ar tām jeb citām fiziskajām kaitēm sirgstošos cilvēkus, tad šīs izdziedināšanas bija acumirklīgas, tā, ka cilvēki pilnībā uz visiem laikiem tika vaļā no savas slimības un tiem nebija vajadzības pēc jebkādām papildus terapijām. Diemžēl garīgā atveseļošanās – grēka samaitātās dvēseles atdzimšana – norit daudz lēnāk un ērkšķaināk; tur pats cilvēks ir spiests ņemt visaktīvāko līdzdalību. Tas ir tāpēc, ka grēks ir laidis dziļas saknes mūsu iedabā un ir it kā savijies ar to kopā.

Ja gribam atrast kristīgā svētuma piemērus, tad gluži dabiski ir vērst savus skatus uz pirmkristiešu Baznīcu. Taču, lasot Jaunās Derības grāmatas, mēs pārliecināmies, ka par spīti lielajam daudzumam svētīgo dāvanu un ierindas kristiešu vidū sastopamajiem atsevišķajiem augsta svētuma piemēriem, mēs saskaramies arī ar ievērojamu skaitu negatīvu paraugu. Patiesi, tikai dažas nedēļas pēc Svētā Gara nonākšanas uz apustuļiem un pēc pirmās kristiešu kopienas izveidošanās Jeruzālemē, mēs kristiešu vidū vērojam neobjektivitātes un netaisnības izpausmes sadalot palīdzību (Ap.darbi 6:1). Korintas kristiešiem apustulis Pāvils pārmet skaudību, godkāri, lepnību, ķildas, tiesu prāvas (1.Kor.3:1-4; 1.Kor.4:8; 1.Kor.6:1-9). Pēc tam pārmet viņiem to, ka tie iecietīgi un pat ar uzmundrinājumu uzņem izvirtuli, kurš atņēmis savam tēvam sievu (1.Kor.12-14.nod.). Galatas kristiešiem viņš pārmet to, ka viņi grasās viens otru „aprīt” (Gal.5:5). Apustuļi aicina atturēties no žūpības un pārmērībām mīlestības mielastos, t.i. liturģijās. Apustulis Pāvils pārmet kristiešiem elku upuru ēšanu, kas nāk par apgrēcību citiem kristiešiem (1.Kor.8.nod.). Vēl viņš tos aicina bēgt no netiklības grēkiem (1.Kor.6:15-19); brīdina nelepoties ar spēju runāt valodās jeb mēlēs (1.Kor.12-14nod.). Apustulis ir rakstījis arī par viltusbrāļu intrigām (2.Kor.11:26). Atklāsmes Grāmatas sākumā ievietotajās vēstulēs Mazāzijas baznīcām ir pārmetumi remdenībā, vīzdegunībā un lepnībā (Atkl.3:14-18). Vārdu sakot, līdzās kristiešiem ar augstu garīgo dzīvi bija arī tādi, kas tikumiskajā ziņā nolaidās līdz parastu pagānu līmenim. Un, protams, tāpēc, ka ļāvās nolaidībai, agrākās kaislības ņēma pār viņiem virsroku.

Mūsu stāvokli var pielīdzināt dzīvei spitālīgo salā, kur cilvēki atrodas dažādās atveseļošanās stadijās. Kristības sakraments nomazgā grēka spitālību un ielej cilvēkā varenus garīgos spēkus. Taču grēcīguma „rētas” vienā acu mirklī neizgaist: zināma slieksme uz grēku saglabājas. Ārējie kārdinājumi, nelabvēlīgā vide, kurā kristietis dzīvo, viņa grēcīgie ieradumi un vājības, garīgā brieduma trūkums jeb „miesiskums”, viņa nepastāvība un vājums – tie visi ir faktori, kas viņam draud ar iespēju krist grēkā. Sīkie grēciņi un vājības, ja ar tiem necīnīties un neattīrīt sevi ar grēku nožēlošanu, ar laiku var sakrāties un kļūt par smagu tikumisku nastu kristieša sirdsapziņai un novest viņu pie „ticības laivas sadragāšanas” (1.Tim.1:19).

Ir jāatzīst skumjais mūsu dzīves fakts, ka no sīkajiem grēkiem, tāpat kā no putekļiem gaisā, izvairīties nav iespējams. Kā ir nepieciešams katru dienu mazgāties un uzkopt savu istabu, tāpat nepiecišams pastāvīgi izsūdzēt savus ikdienišķos grēkus. Kurš uzdrīkstēsies uzskatīt sevi par svētāku un pilnīgāku nekā Kristus apustuļi? Taču arī viņi neuzskatīja sevi par bezgrēcīgiem. „Mēs visi daudzējādi klūpam,” – rakstīja apustulis Jēkabs (Jēk.3:2). „Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Viņu par meli, un Viņa vārdi nemājo mūsos ... Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības,” – rakstīja apustulis Jānis (1.Jņ.1:7-10). Apustulis Pāvils ar sāpēm apzinās savu necienīgumu: „Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus. Es esmu pirmais viņu starpā” (1.Tim.1:15). Pievērsiet uzmanību tam, ka viņš neteica „esmu bijis”, bet „esmu”. Acīmredzot, tāpēc, ka viņš joprojām nožēloja savu grēku – piedalīšanos ticīgo vajāšanās. Baznīcas mantojums liecina, ka apustulim Pēterim acis allaž esot bijušas viegli iesārtas, jo naktīs, kad dziedāja pirmie gaiļi, viņš modās, atcerējās savu novēršanos no Kristus un sāka raudāt.

Lūk kādiem vārdiem apustulis Jānis aicina kristiešus vērst uzmanību uz savu garīgo stāvokli: „Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns. Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku... Bet ja mēs dzīvojam gaismā... Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem... Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts” (1.Jņ.2:1-2; 1:7; 3:3). Līdzīgi raksta arī apustulis Pāvils: „Tā kā mums ir tādi apsolījumi, mani mīļie, tad šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem un tapsim pilnīgi svēti Dieva bijībā” (2.Kor.7:1, Ēbr.9:13-14). Skaidrs, ka ar aicinājumu nožēlot grēkus apustuļi šeit vēršas nevis pie pagāniem, bet tieši pie kristiešiem, un viņa izraudzītie vārdi „šķīsta” un „šķīstīsim” norāda uz to, ka tikumiskajai tīrībai, tāpat kā grēcīgumam ir savas pakāpes. Lūk kādēļ Rakstos ir sacīts: „Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķīstais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā” (Atkl.22:11).

Tādējādi, tikumiskā nevainojamība – tas ir mērķis un ideāls, nevis sasniegts stāvoklis. Evaņģēliskās līdzības par jūrā iemesto tīklu un par kviešiem un pelavām runā par to, ka Baznīca nesastāv vienīgi no svētajiem, bet no cilvēkiem, kas ir visdažādākajos garīgajos līmeņos, kuru vidū ir arī grēcinieki. Apustulis Pāvils par Baznīcu izsakās sekojoši: „Lielā namā ir ne tik vien zelta un sudraba trauki, bet arī koka un māla, un citi godam, bet citi negodam” (2.Tim.2:20). Tikai par nākamo Debesu Valstību ir sacīts, ka „Nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo, bet vienīgi tie, kas rakstīti Jēra dzīvības grāmatā” (Atkl.21:27).

Mūsu garīgo nelaimju pirmavots ir tas, ka mēs jau piedzimstam ar grēka samaitātu iedabu. Vai ir kas tīrāks un nevainīgāks par bērnu? Un tai pat laikā bērni, pat vislabvēlīgākajos ģimenes apstākļos dažkārt mēdz būt stūrgalvīgi, ļauni, viltīgi, viņi spēj piekrāpt jeb pateikt nepatiesību, iesist otram bērnam jeb ar ļaunu nolūku salauzt svešu rotaļlietu. Vecāki to parasti uztver kā nevainīgas draiskulības. Taču viņiem ir jāsaprot – ja viņi nemācīs saviem bērniem vērot un cīnīties ar savām sliktajām tieksmēm, tad ar laiku tās var pārtapt par nevaldāmām un nekrietnām kaislībām. Lūk kādēļ Baznīca aicina bērnus sūdzēt grēkus jau kopš septiņu gadu vecuma.

Tādējādi, uzskatīdami sevi par svētiem un bezgrēcīgiem vienīgi tāpēc, ka viņi tic Jēzum Kristum, sektanti nodara sev lielu garīgu ļaunumu un laupa sev tos svētības pilnos līdzekļus, kurus Kungs ir devis mūsu garīgajai atdzimšanai. Šie līdzekļi ir:

• pastāvīga, bezkompromisa sevis pārbaude,
• bieža grēku nožēlošana,
• grēku izsūdzēšana garīgajam tēvam un
• Kristus Miesas un Asiņu baudīšana.

Pieļausim, ka tu no sirds tici Kristum un izrādi vēlēšanos kristīgi dzīvot. Tu neesi nevienu nogalinājis, neesi dzīvojis netiklībā, neesi zadzis, neesi pļēgurojis un vispār – dzīvi pavadi darbā un mērenībā. Vai tas nozīmē, ka tu esi absolūti nevainojams? Bet kā ir ar mūsu iekšienē nevilšus radušamies sliktajām domām un jūtām, tukšajiem vārdiem, lielību, skaudības un naida impulsiem? Bet kā ir ar vienaldzību pret patiesību un viltus mācību pieņemšanu, ar ko grēko visi sektanti? Kā ir ar patmīlu, godkāri, augstprātību, lepnību, aizdomīgumu, ļaunu prieku, mazdūšību, nomāktību, nosodīšanu, garīgo pagurumu, slinkumu, dīku laika pavadīšanu, liekulību jeb iekāres pilniem skatiem? Kā ir ar pieķeršanos ikdienišķajiem labumiem un komfortam, sapņiem kļūt bagātam jeb nejūtību un vienaldzību pret citu ciešanām? Kurš gan rūpīgi izanalizējot savu dzīvi, jeb kaut vai šo vienu dienu, spēs paziņot, ka viņš ir pilnīgi svēts un taisns? Bet, ja viņš nav tāds, tad ir sagānīts (Mt.15:18) un viņam ir vaļsirdīgi jāizsūdz grēkus un jālūdz no Dieva palīdzība, lai varētu laboties.

Paradoksāli ir tas, ka patiesi taisnie – tādi cilvēki kā sirdsskaidrais Sārovas Serafims, Optinas starecs Ambrozijs, taisnprātīgais Kronštates Jānis, svētītājs Šanhajas Jānis un tiem līdzīgie – allaž ar sirds satriektību nožēloja savus grēkus un trūkumus, bet mūsdienu šķietamie kristieši, kuri vairās pat no vismazākās askēzes, soļo ar paceltu galvu un ar nicinājumu noraugās uz pārējiem grēciniekiem. Tieši šādiem pašapmierinātiem „taisnajiem” Kungs ir bargi sacījis: „Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts... Tu saki: es esmu bagāts bagātīgi, un man nav nekāda trūkuma, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev došu padomu: pērc no manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos, un tava kailuma kauns neatklātos” (Atkl.3:15-18).

Protestantisma galvenā vaina ir tā, ka tas jūtami pazemināja tikumisko standartu. Skaidrs, ka cilvēkiem var būt dažādi priekšstati par tīrību. Nevīža, piemēram, ir apmierināts, ja viņam istabas vidū nepūst produkti un palags nelīp pie miesas, bet tīrīgs cieš pat no visniecīgākās nekārtības.

Dievs negrib, lai mēs dzīvotu pēc nevīžas standartiem, bet lai centīgi tiektos uz garīgo pilnību: „Un lai jūs būtu svēti, jo Es esmu svēts” – saka Kungs (3.Moz.grām.11:45). Pievērsiet uzmanību, ka ne velti svētības bauslis svētīgi sirdsšķīstie (Mt.5:8) pēc skaita ir sestais. Pirms tā ir baušļi par pazemību (garā nabagie), grēknožēlu (bēdās(raudošie)), lēnprātību, par dedzīgu tiekšanos pēc taisnības (izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības) un par žēlsirdību. Vārdu sakot, sirds šķīstība ir sasniedzama vienīgi saspringta darba ar sevi rezultātā. Toties: “Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs”(Mat.5:8).

Dziļais konflikts, kas pastāv starp mūsu gara cēlajām prasībām un miesas juceklīgajām vēlmēm, ir mūsu grēcīgās samaitātības bēdīgās sekas. Šīs iekšējās nesaskaņas problēma ir tik liela, ka Svētie Raksti velta tai galveno uzmanību. Tie aicina mūs piespiest sevi sākt garīgu dzīvi. Citēsim šeit dažus visspilgātkos piemērus: “Staigājiet garā, tad jūs miesas kārību savaldīsiet. Jo miesas tieksmes ir pret garu, bet gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat”(Gal.5:16-17)... “Miesas tieksme ved nāvē, bet gara tieksme – uz dzīvību un mieru. Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu... Tātad, brāļi, mūs vairs nekas nesaista ar miesu; jo, ja pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst. Bet ja jūs gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit” (Rom.8:6-13). “Neviens kārdināšanā lai nesaka: Dievs mani kārdina, jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš neviena nekārdina. Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama. Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts, dzemdē nāvi” (Jēk.1:13-15). “Kad nu Kristus ir cietis miesā, tad apbruņojieties ar to pašu prātu, jo tas, kas ir  sācis ciest miesā, ir mitējies no grēka; tā ka viņš miesas dzīvē atlikušo laiku vairs nedzīvo cilvēku kārībām, bet Dieva gribai” (1.Pēt.4:1-2). Cīņa ar kārdinājumiem brīžam var kļūt ļoti saspringta, prasot no mums lielu varoņdarbu, kā apustulis Pāvils rakstīja dūšu zaudējušiem kristiešiem: “Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku” (Ebr.12:4).

It kā summējot  šeit citētās apustuļu pamācības, sirdsskaidrais Kronštates Jānis māca: “Rūpīgi ielāgo, ka tu esi divejāds cilvēks: viens – miesisks, slims ar  kaislībām un vecs. To jānomērdē, nepadodoties tā uzstājīgājām grēcīgajām prasībām. Otrs – garīgs, jauns, Kristu meklējošs, Kristū dzīvojošs un Viņā mieru un dzīvību rodošs.”

Kristietim, lai viņš netiktu haotisku, grēku mīlošu vēlmju paverdzināts, ir jācīnās ar kārdinājumiem, neļaujot grēkam nospiest sirdsapziņu, kā pamāca svētais Sārovas Serafims: “Grēknožēlai gatava un satriekta sirds – ierocis, kas nepieciešams ikvienam, kurš vēlas tikt pestīts. “Upuris, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi” (Ps.51:19) Ar šādu gara satriektību cilvēks viegli un bez bēdām spēj izvairīties no visām viltīgajām velna intrigām, kurš visus savus pūliņus vērsis uz to, lai cilvēka dvēselē radītu nemieru un tad iesētu tajā savas sēnalas... Visas dzīves garumā mēs ar savām grēkā krišanām aizvainojam Dieva varenību, un tāpēc arī mums ar pazemību ir nepārtraukti jālūdz no Kunga grēku piedošanu.”

Tātad – ir ļoti nesaprātīgi un pazudinoši mānīt sevi ar domu, ka mēs neesam sliktāki par citiem cilvēkiem, ka Dievs mūs mīl un tāpēc viss beigies labi. Nē, grēks – tā ir briesmīga tikumiska slimība! Kristību noslēpumā Kungs no mums nomazgā garīgo spītālību un ielej mūsos svaigus garīgos spēkus. Taču bijušās slimības rētas vēl paliek mūsos, tāpat arī recidīva bīstamība no attiecību uzturēšanas ar pārējiem “spitālīgajiem”.

Baznīca mums piedāvā varenus līdzekļus, ar kuru palīdzību mēs spējam sevi pasargāt no grēka un cīnīties ar to. Gavēšana, askēze, grēku nožēlošana, grēksūdze – tas skan drūmi, jo īpaši priekš sektanta, kas kristietībā meklē vienīgi priecīgo un vieglo. Taču jāsaprot, ka garīgā pilnība, taisnprātība, svētums, tuvība Dievam un Viņa vērošana, Debesu Valstība un mūžīgā svētlaime – tas ir vienas centrālās raksturīgās īpašības dažādās skaldnes. Un šī īpašība ir sirds šķīstība, ko ir iespējams sasniegt cīnoties ar savām nepilnībām. Un šeit slēpjas tieša likumsakarība: jo tīrāku padarīsi kristālu, jo vairāk gaismas tas spēs uzņemt, jo pilnīgāk apstrādāsi briljantu, jo spožāk tas iemirdzēsies.

Tāpēc, lai iemantotu visus mums apsolītos labumus, pakļausim savu garīgo stāvokli visstingrākajai kontrolei un no sirds nožēlosim pat savus vismazākos pārkāpumus. Šis ceļš ir šaurs, brīžiem grūts, taču cita ceļa nav!

PIELIKUMS
SVĒTIE TĒVI PAR CĪŅU AR GRĒKU

Sirdssk. Antonijs Lielais: “Tāpat kā varam klāt līp rūsa, jeb ķermenim netīrumi, tāpat mūsu iedabai klāt līp grēks. Taču tāpat kā varkalis nav radījis rūsu un vecāki – netīrumus uz saviem bērniem, tāpat arī Dievs nav radījis ļaunumu. Dievs cilvēkā ir ielicis sirdsapziņu un saprātu, lai viņš vairītos no ļaunuma, zinot, ka tas viņam kaitē un tuvina mocībām. Tāpēc vēro sevi uzmanīgi: redzot kādu laimīgo, kurš spēka pilns un bagāts, nekādā gadījumā nelieli viņu. Bet tūdaļ pat iztēlojies sev nāvi, un tu nekad nevēlēsies jebko, kas slikts.”

Sirdssk. Makārijs Lielais: “Cilvēks pēc savas dabas ir mainīgs. Tālab gan tas, kurš kritis netikuma gūstā un atrodas grēku verdzībā, spēj pievērsties labajam, gan arī tas, kurš ir apzīmogots ar Svēto Garu un piepildīts ar debesu dāvanām, ir brīvs atgriezties pie ļaunuma atpakaļ. Daži no tiem, kas baudījuši Dieva svētību un kļuvuši par Svētā Gara līdzdalībniekiem, zaudēdami uzmanību un modrību, garīgi apdziest un kļūst vēl sliktāki nekā pirms tam. Tas tā notiek ne tāpēc, ka Dievs pārmainās jeb Gara svētība dziest, bet tāpēc, ka paši cilvēki zaudē svētību, tālab samaitājas un krīt visa veida ļaunumā.”

Sirdssk. Īzaks Sīrietis: “Kad cilvēks, atceroties iepriekšējos grēkus, soda pats sevi, tad Dievs uz viņu noraugās ar labpatiku. Dievs priecājās, ka par šādu novirzīšanos no Viņa ceļa cilvēks pats sev uzlicis sodu – tas kalpo par pazīmi tam, ka grēku nožēla ir bijusi vaļsirdīga. Un jo vairāk grēcinieks sevi piespiež, jo lielāka pret viņu kļūst Dieva labpatika.”

Sirdsskaidrais Dorotejs: “Ja kaut viena kaislība kādam cilvēkam kļūst par ieradumu, tad tā viņu mocīs. Dažkārt cilvēks veic daudz labu darbu, taču viens ļauns ieradums tos visus var pārvarēt. Piemēram, ja kaut vai viens ērgļa nags sapīsies tīklā, tad viņš viss nokļūs nebrīvē. Tāpat arī dvēsele vienas kaislības dēļ var nokļūt ienaidnieka rokās. Tālab nepieļaujiet, lai jel kaut viena kaislība pārvērstos ieradumā, bet lūdziet Dievu dienu un nakti, lai nekristu kārdinājumā. Ja arī sava vājuma dēļ tiksim pieveikti, tad piespriedīsim sevi tūdaļ pat celties kājās, sāksim raudāt Dieva labvēlības priekšā, atkal paliksim nomodā un turpināsim gara cīņu. Un Dievs, redzot mūsu labos nolūkus, pazemību un sirds satriektību, pasniegs mums palīdzīgu roku un neliegs mums Savu žēlastību.”

Taisnais Kronštates Jānis: ”Visu dzīvi modri vēro savu sirdi un rūpīgi paraugies, kas tai traucē savienoties ar Dievu. Lai šī nodarbe kļūst tev par zinātņu zinātni, un tu ar Dieva palīdzību ātri iemācīsies ievērot, kas tevi nošķir no Dieva, un kas ar Viņu savieno. Velns ļoti kāro ieņemt vietu starp mūsu sirdi un Dievu. Tieši viņš, ar visdažāko kaislību  palīdzību (“miesas kārumu, acu kārumu un dzīves lepnību”) attālina mūs no Dieva.”

“Zinātņu zinātne – uzveikt mūsos darbojošās kaislības. Liela gudrība ir, piemēram, ne uz vienu nedusmoties un ne par vienu nedomāt ļaunu, pat ja kāds mums ir nodarījis pāri. Gudrība ir nicināt savtīgumu un mīlēt nemantrausību; gudrība – nicināt kārumus un samierināties ar vienkāršu ēdienu mērenās devās. Gudrība ir neglaimot nevienam, bet allaž bez bailēm sacīt patiesību; gudrība ir netikt savaldzinātam ar vaiga daiļumu, bet cienīt ikvienā cilvēkā Dieva tēla skaistumu. Gudrība ir mīlēt ienaidniekus un neatriebties tiem ne ar darbiem, ne ar vārdiem, ne ar domām. Gudrība ir nekrāt mantu, bet dāvāt žēlastības dāvanas trūcīgajiem, lai iemantotu bagātību Debesīs. Lai gan mēs esam apguvuši gandrīz vai visas zinātnes, taču izvairīties no grēka ne mazākajā mērā neesam iemācījušies un, tādejādi, bieži vien izrādāmies pilnīgi nejēgas tikumiskajā zinātnē. Un sanāk tā, ka patiesi gudri ir bijuši svētie, īstenā Skolotāja – Kristus skolnieki, bet mēs – tā saucamies izglītotie – neprašas, un bieži vien, jo izglītotāki, jo lielāki neprašas, tāpēc, ka neesam iepazinuši pašu galveno, bet ļaujam sevi paverdzināt dažādām kaislībām.”

Starecs Nikons: ”Ja ikviens vārds, darbs un doma uzliek mums savu zīmogu, tad nu arī ir nepieciešams darīt visu iespējamo, lai pasargātu sevi no visa, kas ir kaitīgs. Gan bīskaps Ignātijs Brjančaņinovs, gan svētie tēvi raksta, ka visai bieži, gandrīz vai vienmēr pēc slikta darba padarīšanas mēs kaitējumu sev nejūtam; šis kaitējums liek sevi manīt pēc kāda laika. No uzņemtā ļaunuma veidojas auglis, kas liek sevi just visdažādākajās izpausmēs. To ikviens var novērot pats pie sevis, baudot savu kļūdu un aizraušanos rūgtos augļus. Neko neredz un nejūt vienīgi tas, kurš vispār sevi nevēro un sevī neieklausās, kurš neaplūko savu dvēseles un sirds stāvokli Svētā Evaņģēlija un baznīcas tēvu mantojuma gaismā, vienkāršāk izsakoties – tas, kurš dzīvo izklaidīgu dzīvi. Bieži vien kaitīgi lieta nešķiet kaitīga. Tas ir ienaidnieka valdzinājums. Nedrīkst uzticēties sev, savai sirdij un saviem spriedumiem. Lemjot jautājumu par to, kas ir un kas nav kaitīgs, ir jāvadās pēc Evaņģēlijā sniegtajiem norādījumiem un Pareizticīgās Baznīcas un svēto tēvu likumiem, kā arī pēc garīgā tēva jeb starecu pamācībām, kuri spēj sniegt padomus no savasgarīgās dzīves pieredzes.”