Meklēt  
 

Arhimandrīts Aleksandrs (Mileants)

KRISTIETĪBAS BŪTĪBA

 

  1. KRISTIETĪBAS APLAMĀS IZPRATNES

Daudzi nenojauš, ka visām mūsdienu ķecerībām (herēzēm) par savu pastāvēšanu ir jāpateicas Romas-katoļu Baznīcai. Tai laikā, kad Pareizticīgā Baznīca Austrumos gandrīz vai bez pārtaukuma tika pakļauta cietsirdīgām persiešu, arābu, turku un citām austrumu tautu vajāšanām, tāpat arī būdama spiesta nemitīgi atvairīt ķeceru spiedienu, rietumu pasaule dzīvoja salīdzinoši bezrūpīgā pārticībā. Tas kļuva par iemeslu tam, ka Apustuliskās Baznīcas kristīgais gars sāka pakāpeniski apdzist, atdodams savu vietu formālismam un rituālticībai. Glābšanās vairs netika uzlūkota kā garīgās atjaunošanās ceļš, bet jau tika izprasta kā atlīdzība par labiem darbiem. Romas katoļu baznīca arvien vairāk sāka atgādināt laicīgu iestādi ar tai raksturīgu varaskāri, karjerismu un intrigām. Ārējās izpausmes izspieda iekšējo noskaņotību. Viss uzsvars tika likts uz ceremonijām un darbiem: jo vairāk „labu darbu” paveiksi, jo lielāku saņemsi balvu. Svētie Dieva kalpi esot sakrājuši tik daudz labo darbu, ka tiem esot izveidojies pārpalikums. Romas-katoļu baznīca sāka sludināt, ka šie „virsnormas nopelni” atrodas tās dārgumu glabātuvē un, ka tā varot rīkoties ar šo bagātību un piešķirt to citiem saviem locekļiem.


Tā radās kroplīgā mācība par induļģencēm ar visām tās bēdīgajiem rezultātiem priekš kristīgās pasaules. Vācot baznīcas kasei paredzētos līdzekļus, sāka ņipri tirgot grēku atlaides – ne tikai jau padarīto, bet arī nākamo - daudzus gadus uz priekšu. Jo vairāk samaksāsi, jo vairāk grēku tev tiks atlaists. Šī briesmīgā kristietības izkropļošana izraisīja reakciju protestantu kustības izskatā. Cīņas karstumā ar katoļu baznīcas ļaunprātībām Luters krita pretējā galējībā: „nekādi darbi nav vajadzīgi: tikai tici un tu tiksi pestīts!” Taču vistraģiskākais rietumu kristietībai izrādījās tas, ka ne Luters, ne viņa sekotāji nespēja atbrīvoties no galvenajiem katolicisma maldiem – no pestīšanas formālās izpratnes. Labo darbu aizstāšana ar ticību problēmu ne mazākajā mērā neatrisināja, jo aktīva dvēseles atjaunošana – tas galvenais, ko mācīja Kristus – palika ārpus redzes lauka. Romas katoļu baznīcas nozaudēto kristietības izpratnes atslēgu protestantu teologiem tā nekad arī neizdevās atrast. Pasludinādami pliku ticību par pietiekamu priekšnoteikumu pestīšanai, viņi „ar vienu spalvas vilcienu” atcēla arī visus tos svētīgos līdzekļus ar kādiem Kungs tika apveltījis Apustulisko Baznīcu ticīgo dvēseļu atjaunošanai un glābšanai. Priesterība un sakramenti tika pasludināti par liekiem.


Ar satraukumu nākas vērot, kā citādi ticīgā pasaule arvien tālāk un tālāk aiziet no Apustuliskās Baznīcas kristietības. Daudzas jaunuzradušās sektas un kulti savā „patērētāja” attieksmē pret kristietību iet vēl tālāk par Romas katolicismu un protestantismu. Tie, kā piemēram, piecdesmitnieki (pentakostāļi) un tiem līdzīgie „harizmātiķi” galveno uzsvaru liek uz to, lai mākslīgi izsauktu sevī sajūsmas un ekstāzes, jeb pat nevaldāmu smieklu stāvokli. Muļķīgos neartikulēto skaņu izkliedzienus tie zaimojoši dēvē par „runāšanu mēlēs”, bet mēdiumistiskos transus – par Svētā Gara klātbūtni. Citi, trāpīgi nodēvētie par of the gospel of greed („iedzīvošanās evaņģēlijā”) sludinātājiem, kristietībā saskata līdzekli tam, lai sasniegtu panākumus dzīvē. „Notici!” – tie aicina, - „un tavs bizness ieies pareizajās sliedēs, tev būs panākumi mīlestībā, tu izveidosi brīnišķīgu ģimeni, allaž būsi vesels, laimīgs un spēku pilns.” Gluži kā lepnā restorānā: no Svēto Rakstu ēdienkartes ikviens izraugās to, kas viņam visvairāk garšo.

 

PESTĪŠANA – TĀ IR DVĒSELES ATJAUNOŠANĀS UN LĪDZĀSPASTĀVĒŠANA DIEVAM

„Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības (dikeosini),
jo tie tiks paēdināti” (Mt.5:6).


Lai saprastu Pestītāja mācību, ir jāpievēršas Bībeles vēstījumam par cilvēka radīšanu. Gatavodamies radīt cilvēku, Dievs, atšķirībā no dzīvniekiem, parādīja savu labvēlību dāvājot tam Savu tēlu un līdzību (1.Moz.1:26). „Tēls” un „līdzība” – tie nav viennozīmīgi termini. Tēls – tās ir tās spējas, „talanti”, ar ko Dievs ir apveltījis mūsu dabu. Te ietilpst tikumiskās jūtas, sirdsapziņa balss, tieksme uz labo, nemirstības alkas, vajadzība garīgi augt un pilnveidoties. Līdzība – tā ir līdzināšanās Dievam Viņa pilnībās. Ja tēls ir neatņemama mūsu dabas īpašība, tad līdzība – tā ir tikai potenciālā iespēja. Dievs ir bezgalīgi gudrs, labs un taisnīgs. Viņš grib, lai arī mēs, Viņa bērni, pēc iespējas pilnveidotos šajās īpašībās. Dabiski, ka neviens nespēj acumirklī, ar vienu iztēles lēcienu kļūt gudrs vai labestīgs. Ir jāstrādā ar sevi, jālabojas, jāpilnveidojas. Tāds bija cilvēka radīšanas mērķis, tāds tas ir arī palicis!


Grēks ienesa nevienprātību mūsu dabā, kļuva par traucēkli ceļā uz pilnību. Grēka inde izrādījās tik spēcīga, ka neviens no cilvēkiem ar saviem paša pūliņiem nespēja no tā atbrīvoties. Radās nepieciešamība pasaulē ierasties Dieva Dēlam. Viņš ne tikai iemācīja cilvēkiem kā pareizi jādzīvo, bet pieņemdams mūsu iedabu, Viņš panīkušajā cilvēka organismā ielēja svaigu Dievišķās dzīves strūklu un, tādējādi, dāvāja mums spēkus tikumiskai atjaunotnei. Šāda cilvēku iesaistīšanās Dievišķīgā dzīvē realizējas Baznīcā. Lūk kādēļ tā tiek dēvēta par Kristus miesu (1.Kor. 6:15; Ef.4:12).


Garīgās atjaunošanās process sākas Kristīšanas sakramentā, kur cilvēks atbrīvojas no grēka indes un savienojas ar Dieva svētību. Viņš tiek paņemts no ļaunumā grimušās pasaules un ievests šaipus Baznīcas mūriem. Kungs Jēzus Kristus un Viņa Apustuļi pasaulīgo dzīvi, „ļaunumā grimušo” pasauli allaž pretstatīja kristīgajai dzīvei. „Netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba,” – pamāca apustulis Pāvils (Rom.12:1-2). Svētīgais kristīšanas spēks ir tik varens, ka nokristījies, cilvēks kļūst it kā jauns radījums: „Ja, kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” (2.Kor.5:17). Kristībā kristietis mirst priekš visa, kas grēcīgs. Savienojoties ar Pestītāja krusta ciešanu atjaunojošo spēku, viņš mirst visam, kas grēcīgs un sāk dzīvot taisnu dzīvi. „Es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista, un es pasaulei,” – raksta apustulis Pāvils. – „Jo nedz jūdaisms ir kas, nedz pagānisms, bet jauns radījums” (Gal.6:14-15). No šī brīža kristietī notiek pilnīga vērtību pārvērtēšana: viņš sāk alkt un meklēt to, ko agrāk ignorēja un nicināt to, kas viņu agrāk valdzināja.


Šo stāvokli Svētie Raksti dēvē par „ieiešanu no nāves dzīvē” (Jņ.5:24,1.Jņ.3:14) un augšāmcelšanos Kristū (Kor.3:1-17). Dievs viņu pārved no tumsas apgabala gaismas Valstībā, kur to apgaismo Svētais Gars (1.Pēt.2:9-10). Tālab „lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs,” – mūs aicina Kungs Jēzus Kristus (Mt.5:16).


Pasaulē nav nekā augstāka par kristieša nosaukumu. „Jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā, jūs, kas citkārt nebijāt tauta, bet tagad Dieva tauta, kas nebijāt apžēloti, bet tagad esat apžēloti,” – ticīgos uzmundrina apustulis Pēteris (1.Pēt.2:9-10). „Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma savā Kungā. Dzīvojiet kā gaismas bērni. Gaismas auglis viscaur ir labprātība, taisnība, patiesība” (Ef.5:8-9).


Dabiski, ka ar to tiek domāta nevainojama morāle un tuvums Dievam: „Lai jūs būtu svēti, jo Es esmu svēts” (3.Moz.11:45;1.Pēt.1:16). Svētums ir Svētā Gara dāvana, taču kristietim tas ir jāsargā un jāstiprina sevī: „Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs to Kungu” (Ebr.12:14).


Evaņģēliji un apustuliskie Vēstījumi viennozīmīgi mudina arvien vairāk un vairāk līdzināties Dievam Viņa labajās īpašībās: „Sekojiet Dievam, kā Viņa mīļie bērni” (Ef.5:1). Konkrētajā plāksnē tas nozīmē līdzināties iemiesojušamies Dieva Dēlam. Mūsu ideāls ir kļūt līdzīgiem Kristum un it kā ietērpties Viņā: „Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū” (Gal.3:27). Tālab: „Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū,” – pamāca apustulis (Fil.2:5). „Kas tiecas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis” (1.Jņ.2:6). „Tagad jūs pamācu: Sekojiet manai priekšzīmei! ... Jo kas ir atzinis tā Kunga prātu, lai Viņam varētu dot padomu? Bet mums ir Kristus prāts,” – raksta apustulis Pāvils (1.Kor.2:16,1.Kor.4:16).


Jo vairāk kristietis spēj līdzināties savam pirmtēlam, jo dziļāka kļūst viņa noslēpumainā savienošanās ar To. Kungs Jēzus Kristus sacīja: „Kas mani mīl, tas manus vārdus turēs, un mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu” (Jņ.14:23). Dzīves mērķis ir kļūt par „daļu pie dievišķās dabas” (2.Pēt.1:4).


Šis mērķis ir tik augsts, ka, dabiski, cilvēks iesākumā no tā bīstas, uzskatot to par sev nesasniedzamu. Par spīti tam Dievs palīdz viņam šajā pašpilnveidošanās procesā un pakāpeniski ceļ arvien augstāk un augstāk, tuvinot viņu Sev. Lūk kādēļ Svētie Raksti dažkārt Baznīcu pielīdzina augstam kalnam (Ps.2;Jes.2:2-3,11:1-10 un 26.nod.;Dan.2:34). Kļūdams par kristieti, cilvēks nostājas kalna pakājē. Visa viņa turpmākā dzīve ir nemitīga kāpšana augšup pa pilnveidošanās kāpnēm. Pašā kalna virsotnē – Kungs, kam visapkārt ir taisno pulks. Vienīgi šajā kontekstā saprotami kļūst apustuļa Pāvila kristiešiem adresētie vārdi: „Jūs esat tuvojušies... svētku sapulcei un debesīs pierakstīto pirmdzimušo draudzei un Dievam, visu tiesnesim, un pilnību sasniegušo taisno gariem” (Ebr.12:22-23). Šie vārdi ir ievērojami ar to, ka tie apliecina tikumiskās pilnības sasniedzamību – protams, tik lielā mērā, cik to pieļauj mūsu būtība.


Tātad, šīs un daudzas citas Svēto Rakstu vietas pārliecina, ka pestīšana ir nesaraujami saistīta ar garīgās atjaunošanās procesu. Paradīze, pirmkārt – tas ir atjaunotas dvēseles stāvoklis. Dievs žēlīgi aicina mūs uz Savu Debesu Valstību, mums ir jāpiepūlas, lai to sasniegtu. Tālab: „Dzenieties papriekšu pēc Dieva Valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas” (Mt.6:33). „Mēs esam tapuši Kristus līdzdalībnieki, ja tikai paļaušanos paturēsim no sākuma līdz galam stipru” (Ebr.3:14). Dievs mūs aicināja kļūt par Viņa bērniem. Dabiski, ka Viņš vēlas, lai mēs kļūtu līdzīgi Viņam. Grēks mūs uzgrūda uz pazušanas ceļa. Kristus atnāca izlabot sabojāto. Viņš palīdz mums atgriezties uz pareizā, glābjošā ceļa. Tāpēc kristietība – tā ir ne tik lielā mērā mācība, teorija, cik ceļš, dzīvesveids.


Saprazdams to, cilvēks saredzēs un sapratīs visa tā loģiskumu un lietderību, kas sastāda Pareizticības atšķirību – tās mācību par askēzi un atturību; tās sakramentus, gavēņus, dievkalpojumus un svētkus; tās baznīcisko arhitektūru, dziedāšanu un glezniecību. Tie visi ir palīglīdzekļi garīgās pilnveidošanās ceļā, kā sacīts: „Pārbaudait visu; kas labs, to paturiet!” (1.Tes.5:21).


Dažiem cilvēkiem, kas paraduši kristietību uztvert formāli – vienkāršotā veidā, tas, par ko mēs šeit rakstām var šķist kas jauns un pat dīvains. „Ja ir nepieciešams pielikt pūliņus un pilnveidoties, tad kur gan paliek glābjošā ticība un Kristus svētība?” – tie vaicās.


Šis pārpratums atrisinās ļoti vienkārši. Mēs necik nemazinām Kristus ticības un svētības nozīmi, bet, gluži otrādi, noskaidrojam to vajadzību. Ilustrēsim to ar sekojošu piemēru. Bagāts filantrops ir nolēmis piedāvāt džungļos dzīvojošam mežonīgam baskājainam jauneklim iespēju mācīties visbagātākajā un prestižākajā skolā. Viņš ņem uz sevi visus ar apmācībām saistītos izdevumus: mācībām, dzīvoklim, pārtikai, mācību grāmatām, visiem vajadzīgajiem kompjūteru un laboratorijas līdzekļiem paredzēto summu. Skola izceļas ar visbrīnišķīgākajiem apstākļiem, kādus vien students var vēlēties. Pēc skolas beigšanas jaunekli gaida spīdoša karjera. Viss, kas viņam nepieciešams, tas ir – izmantot filantropa labestību un nebūt slinkam, jo neviens nespēj vardarbīgi ielikt zināšanas viņa galvā. Bez viņa personiskās piepūles visi labie filantropa nodomi nespēs realizēties, un sliņķis būs spiests atgriezties savos džungļos.


Tādā pat veidā arī kristietības svētība dod mums visu nepieciešamo pestīšanai – gluži par brīvu, bez jebkādiem nopelniem no mūsu puses. Dievs piedod mūsu grēkus, jo Kristus tos pie krusta ir izpircis. Dievs atjauno mūsu dvēseles, dziedina mūsu kaislību grūti dzīstošās rētas, ved mūs pie rokas un palīdz ik uz soļa. Taču Viņš nespēj, neapspiežot mūsu brīvību, padarīt mūs tikumiskus. Šeit ir nepieciešama mūsu vēlēšanās un cenšanās. Šīs tēmas izskaidrošanai tad arī ir veltīti visi Jaunās Derības Raksti. „Bet kā gan,” – mums jautās, - „laupītājs glābās bez jebkādiem darbiem, ar vienu pašu grēka apziņas pilnu nopūtu.” Lieta ir tāda, ka Dievs katram cilvēkam ir noteicis savu pilnības pakāpi. Jo tiks pestīti arī daži pagāni, par cik tie ir rīkojušies saskaņā ar to, ko tiem priekšā ir sacījusi sirdsapziņa (Rom.2:14-16). Taču nedrīkst aizmirst, ka „no katra, kam daudz dots, daudz prasīs” (Lk.12:48). Ja kādam šķiet, ka kristietība ir pārāk grūta, tad nekurniet uz žēlastīgo Dievu.


Kristietība ir ievērojama ar to, ka tā cilvēkam paver neierobežotas garīgās iespējas. Tā ne tikai dod tam iespēju saukties par Dieva dēlu, bet arī līdzināties savam Tēvam. Un tai pat laikā tā nediktē cilvēkam noteiktu dzīvesveidu, nepieprasa pārmērīgi grūtus varoņdarbus. Tā ikvienam sniedz brīvību augt cik viņš pats to vēlas. Ja tev šķiet grūti iegūt doktora grādu, tad kļūsti kaut vai par bakalauru. Ja arī tas šķiet par grūtu – pabeidz vidusskolu. Vidusskola rādās par grūtu? Nobeidz pamatskolu jeb kautvai pirmo klasi. Galvenais – neesi dīks un neaproc savas ticības talantu. Ja, savukārt, tu atsakies pat no vismazākā darba ar sevi, tad esi vismaz pazemīgs Dieva priekšā, atzīsti savu slinkumu par grēku un nožēlo to. Galvenais, es tevi lūdzu – nepazemo Kristus mācību un nesaki, ka tu jau esi pestīts un, ka pilnveidošanās nav nepieciešama, jo tieši tur – pašpilnveidē ir kristietības būtība!


Nākamajās nodaļās ar Dieva palīdzību gribam vēl vairāk iedziļināties aizskartajā tēmā un, proti, parunāt par to, kas ir garīgā pilnveidošanās un kādus šķēršļus kristietim nākas pārvarēt, kāda saistība pastāv starp Dievu svētību un cilvēka personīgajiem pūliņiem, kas ir mūsu skumju un prieka avots ceļā uz Debesu Valstību.

PIELIKUMS
SVĒTO TĒVU IZTEIKUMI PAR GLĀBŠANOS


Sirdssk. Antonijs Lielais: „Cilvēkiem, kuriem no dabas nav dota nosliece uz labo, nevajadzētu izmisumā nolaist rokas un ignorēt dievbijību un tikumisku dzīvi, lai cik grūta tā viņiem nešķistu. Tiem ir jāpadomā un jāveltī visus spēkus sevis izlabošanai. Un, kaut arī viņi nesasniegs tikumības un pilnības virsotnes, tomēr, cenzdamies, viņi vai nu kļūs labāki, jeb, vismaz, nepaliks sliktāki, kas pats par sevi jau ir būtisks labums dvēselei.”


Sirdssk. Antonijs Lielais: „Kā ķermenis, kamēr tajā atrodas dvēsele, iziet caur trim augšanas posmiem, bet konkrēti: jaunību, brieduma gadiem un vecumu; tāpat caur trim augšanas posmiem iet arī dvēsele, proti: ticības sākums, panākumi tajā un pilnība. Pirmajā, kad dvēsele sāk ticēt, tā piedzimst Kristū, kā par to tiek runāts Evaņģēlijā. Apustulis Jānis mums ir sniedzis šīs jaunās dzimšanas pazīmes, tāpat kā vidējā stāvokļa un pilnības pazīmes, sacīdams: „Es esmu jums rakstījis, bērni; es esmu jums rakstījis jaunekļi; es esmu jums rakstījis, tēvi” (Jņ.2:14). Tā viņš rakstīja ne saviem miesiskajiem draugiem, bet ticīgajiem, atsedzot trīs stāvokļus, caur kādiem iziet pēc garīgās sfēras izslāpušie, lai sasniegtu pilnību un iemantotu visaugstāko svētlaimi”.


Sirdssk. Makārijs Lielais: „Svētlaimi iemantojušais šķiet sev sliktāks par ikvienu grēcinieku. Un šāda doma priekš viņa ir dabiska. Jo dziļāk cilvēks iepazīst Dievu, jo par lielāku nejēgu sevi uzskata, un, jo vairāk mācās, jo skaidrāk saredz, ka neko nezin. Viņam palīdzošā svētība iedveš šādu domāšanas veidu kā pilnīgi dabisku...”.


Sirdssk. Efraims Sīrietis: „Tāpat kā bērns nespēj uz visiem laikiem saglabāties kā bērns, bet ik brīdi aug pēc dabas likumiem, kamēr nesasniedz pilngadību, tāpat arī no augšas caur ūdeni un Garu piedzimušais kristietis nedrīkst uzkavēties garīgajā bērnībā. Veicot garīgos varoņdarbus, rūdoties pūliņos un pacietībā, viņam ir pastāvīgi jātiecas pēc panākumiem un līdz garīgās izaugsmes virsotnēm, lai sasniegtu „īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru” "(Ef.4:13).


Sirdssk. Efraims Sīrietis: „Ja vēlies iemantot nākamo Valstību, tad pacenties jau šeit izpelnīties Ķēniņa labvēlību. Un cik lielā mērā tu Viņu godināsi, tādā pat mērā arī Viņš paaugstinās tevi; cik daudz būsi kalpojis Viņam šeit, tikpat daudz Viņš tevi godinās tur, kā ir rakstīts: „Kas Mani turēs godā, to arī Es pagodināšu, bet kas Mani nicina, tie tiks pazemoti” (1.Sam.2:30). Godini Viņu no visas sirds, lai arī Viņš tevi pagodinātu ar svētajiem paredzēto cieņu. Bet uz jautājumu „Kā iegūt Viņa labvēlību?” – atbildēšu: „Pienes Viņam zeltu un sudrabu, palīdzot trūkumcietējiem. Bet, ja tev nav nekā ko dot, tad uzdāvini Viņam ticību, mīlestību, atturību, pacietību, augstsirdību, pazemību, gudrību... Atturies no nosodīšanas, turi grožos savas acis, lai tās neredzētu tukšo kņadu, atturi savas rokas no nelabiem darbiem, savas kājas no neceļiem; mierini mazdūšīgos, esi līdzjūtīgs pret nespēcīgajiem, pasniedz izslāpušajam krūzi ūdens, pabaro izsalkušo. Vārdu sakot, visu, kas tev ir un ar ko Dievs tevi ir apdāvinājis, to visu tad nu arī pienes Viņam, jo Kristus neignorēja, pat atraitnes divas artavas”".


Sirdssk. Maksims Apliecinātājs: „Svētie sasniedz to, kas ir nesasniedzams iedabai, par cik iedabai nepiemīt spēja iepazīt to, kas ir pārāks par viņu. Patiesi, nav tāda dievināšanas stāvokļa, kas būtu pieejams dabai, jo daba nespēj iepazīt Dievu. Vienīgi Dieva žēlastībai piemīt spēja ar tai pieejamiem līdzekļiem būtnēm to dāvāt. Tad iedaba atmirdz pārdabiskā gaismā un slavas pārpilnībā paceļas austāk par savām dabiskajām robežām”.


Sirdssk. Īzaks Sīrietis: „Cik lielā mērā cilvēks tuvojas Dievam savās iecerēs, tādā pat mērā arī Dievs tuvojas viņam ar Savām dāvanām”.


Sirdssk. Īzaks Sīrietis: „Kungs pieprasa netikai baušļu pildīšanu, bet – galvenais – dvēseles izlabošanu, kālab šie baušļi tad nu arī ir doti. Ķermenis vienlīdz lielā mērā piedalās gan labajos, gan arī sliktajos darbos, saprāts, savukārt, visās darbībās kļūst vai nu taisnīgs, vai nu grēcīgs, spriežot tiesu pēc sava noskaņojuma”.


Sirdssk. Īzaks Sīrietis: „Patiesi taisnie cilvēki allaž domā, ka viņi ir Dieva necienīgi. Un tas, ka viņi patiešām ir taisni cilvēki, ir redzams no tā, ka viņi apzinās sevi par nolādētiem un Dieva aizbildniecības necienīgiem un, ar Svētā Gara gudrību stiprināti, atzīst to gan slepenībā, gan atklāti. Tāda veida domas tiem piešķir Svētais Gars, lai tie, kamēr vien atrodas šajā dzīvē, allaž būtu iegrimuši darbā un grūtībās. Dievs, savukārt, gatavo viņiem atpūtu nākamajā mūžā. Tālab ikviens, kurā mīt Kungs, negrib dzīvot mierā jeb atbrīvoties no bēdām, kaut arī laiku pa laikam viņam tiek sniegts slepens garīgs mierinājums.”


Taisnais Kronštates Jānis: „Mūsu dzīves mērķis – savienoties ar Dievu. Šajā dzīvē mēs ar Viņu savienojamies caur ticību, cerību un mīlestību, bet nākamajā dzīvē tas notiks visā pilnībā. Taču, pievērsiet uzmanību, kā mēs izkropļojam šo mērķi. Mēs no visas sirds pieķeramies dažādiem priekšmetiem, dažkārt pat (ak šausmas!) mūsu mīlestība tiek virzīta uz naudu, ēdienu, dzērienu, apģērbu, māju, iekārtu jeb mums tīkamiem cilvēkiem – līdz pat Dieva aizmiršanai. Pieķerdamies dzīves ērtībām, mēs lepojamies, skaužam, ienīstam, melojam – un tad mēs tieši savienojamies ar velnu, šo ļaunuma nesēju. Šādā veidā mēs aizvainojam savu Valdnieku un sagrozām sevī Viņa tēlu un līdzību”.


Taisnais Kronštates Jānis: „Sāc pildīt baušļus, kas attiecas uz vismazākajām lietām, un tu izpildīsi baušļus, kas attiecas uz lielajām lietām: mazais ikvienā lietā ved pretim lielajam. Sāc pildīt kaut vai bausli par gavēni trešdienās un piektdienās, jeb desmito bausli, kas attiecas uz ļaunām domām un vēlmēm, un tu izpildīsi visus baušļus, „bet neuzticamais mazās lietās arī lielajās ir neuzticams”.


Sirdssk. Atonas Siluāns: „Cilvēks, kamēr neiepazīst ko lielāku, ir mierā ar to mazumiņu, kas tam pieder. Viņš ir līdzīgs ciema gailim, kurš dzīvo šaurā pagalmā, redz dažus cilvēkus un lopus, pazīst savas desmit vistas un ir apmierināts ar savu dzīvi, jo neko lielāku nepazīst. Savukārt ērglis, kurš lido augstu mākoņos, un ar modru aci skata tālumus, un dzird no tālienes zemes skaņas un bauda pasaules skaistumu – pazīst daudzas zemes, jūras un upes, redz daudzus putnus un zvērus. Viņš nebūs mierā, ja viņu kopā ar gaili nosēdinās šajā pagalmā”.

 

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS