Arhimandrīts Aleksandrs (Mileants)

KRISTIETĪBAS BŪTĪBA

„Tāpēc esiet pilnīgi, kā Jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs”(Mt. 5:48).


PRIEKŠVĀRDS

Šķiet, ka divi tūkstoši gadu varētu būt pietiekošs laika periods, lai Kunga Jēzus mācība tiktu dziļi un vispusīgi izstudēta,saprasta un izskaidrota. Taču lielais visdažādāko sektu skaits pārliecina, ka tas tānebūt nav. Tai pat laikā, kad lielākā daļa „precīzo” zinātņu progresē un pilnveidojas, mūsu Kunga Kristus mācība, acīmredzot, tiek arvien vairāk un vairāk sagrozīta. Tam par iemeslu kļūst ne tik lielā mērā kristietības patiesību neaptveramība, cik nevēlēšanās saprast un pieņemt pašu galveno kristietībā - kādēļ uz zemes ieradās Kungs Jēzus Kristus, t.i. kristietības būtību.


Lasītājs var nodomāt, ka, laikam, mēs paši šeit kaut ko putrojam. Jo taču pat bērni zina, ka Kungs Jēzus Kristus nācis uz zemi, lai pestītu cilvēkus, par ko liecina pats viņa vārds „Jēzus”, kas nozīmē ”Pestītājs”. Problēma slēpjas apstāklī, ka pestīšanas būtību nav iespējams saprast ārpus Svēto Rakstu mācības par cilvēka misiju konteksta.


Dabiski, ka neviens negrib tikt nolemts ellei, bet ikviens gribētu nokļūt Debesu Valstībā. Taču ir svarīgi saprast, ka Debesu Valstība – tā ir ne tik lielā mērā vieta, cik stāvoklis. Uz rakstu mācītāju jautājumu, kad atklāsies Debesu Valstība, Kristus atbildēja, ka tā „nenāk ārīgi redzamā veidā. Nevarēs arī sacīt: Redzi, še viņa ir vai tur  - jo redziet, Dieva Valstība ir jūsu vidū” (Lk. 17; 20-21). Šādā veidā Kungs norādīja, ka pestīšana visciešākā veidā ir saistīta ar cilvēka iekšējo stāvokli. Tā nav vienīgi „pārcelšanās” no pašreizējiem dzīves apstākļiem citos – labākos, bet kaut kas daudz dziļāks un lieliskāks. „Bet kad bezdievim notiek žēlastība”, - runā raksti, -„viņš nemācās taisni un godīgi dzīvot; zemē, kur valda goda prāts, viņš paliek bezdievis un neredz tā Kunga godību” (Jes. 26:10) – t.i. joprojām turpinās skaust, naidoties, strīdēties un tvīkt juteklisku baudu alkās - t.i. nēsās sevī elli. Jo patiesais prieks, miers un svētlaime – tie ir iekšējie stāvokļi, kas rodas no sakara ar Dievu, kas grēciniekam nav iespējams. Savukārt, taisns cilvēks, lai kur viņš arī neatrastos, ikvienā vietā baudīs prieku no saistības ar Dievu un it kā nēsās sevī paradīzi.


Ļoti svarīgi ir saprast, ka Kristus atnākšanas galvenais mērķis bija nevis ārēja mūsu pārcelšana labākos esamības apstākļos, bet gan lai atjaunotu iekšējo paradīzi mūsos. Šī patiesība satur sevī atslēgu kristietības izpratnei. Kad cilvēks to sapratīs, viņš ieraudzīs arī Pareizticības pārākumu pār citiem kristietības novirzieniem, tāpēc, ka būtībā viss, ko māca un pie kā turas Pareizticīgā Baznīca, ir vērsts uz vienu mērķi – savienoties ar Dievu, tikumiski atjaunoties un līdzināties Viņam.


Šajā darbā mēs parādīsim, ka par avotu visiem citticībnieku baznīcu maldiem ir kļuvusi formāli – utilāra pestīšanas izpratne. Kungs ir visuvarošs! Ar vienu savu vārdu viņš spēj radīt pat pasaules, taču Viņš nespēj mūs glābt bez mūsu aktīvas līdzdalības, jo labais un ļaunais ir mūsu gribas stāvokļi. Skolēnam var būt vislabākie skolotāji un  izsniegti visbrinišķīgākie un uzlabotākie mācību līdzekļi, taču neviens nespēs viņā ielikt zināšanas un pieredzi, ja vien viņš pats nepiespiedīs sevi mācīties. Kaut kas līdzīgs notiek arī ar daudziem kristiešiem: par spīti tiem piedāvāto svētīgo līdzekļu pārpilnībai, garīgi tie neaug. Un ne tikai neaug, bet arī pašu Kristus mācību uzdrošinās pārveidot, izdabājot savam slinkumam. Un par cik lielākā daļa dod priekšroku mazākās pretestības ceļam, tad arī kristietības „vienkāršotāju” mācības gūst panākumus.


To paredzot, Kungs mācīja ticīgos nesamulst par savu „mazo ganāmpulku”, kas iet pa šauro ceļu, tāpēc, ka tieši grūtais garīgās atjaunošanās ceļš ved pretim mūžīgajai dzīvībai.

 

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS