Kā pārvarēt izklaidību lūgšanā?
Priesteru padomi


Droši vien katram ir pazīstams tāds stāvoklis: sāc lūgties un pēkšņi pēc kāda laika saproti, ka lūgšanas vārdi neaizskar sirdi, tie tiek izsacīti mehāniski, bet domas jau sen pārslēgušās uz kaut kādām sadzīves problēmām. Kā saglabāt koncentrēšanos lūgšanā, kā izvairīties no izklaidības? Savus padomus sniedz Krievijas Baznīcas priesteri.

 

 

Igumens Lūka (Stepanovs):

 

– Tam, kurš uzveicis kaislīgu pieķeršanos redzamiem un sajūtamiem priekšmetiem, un kurš ir bijīgas pateicības pret Žēlsirdīgo Kungu iedvesmots, ir sveša tāda izklaidība.


Vajag vērsties pie svēto pieredzes

 

Priestermūks Ilarions (Rezņičenko):

 

– Visvienkāršākais veids: vērsies pie svēto pieredzes. Labi, ka tagad ir pieejami viņu darbi: gan abbas Doroteja, gan Teofana Vientuļnieka, gan sirdsskaidrā Optinas Ambrozija... Taču tas var arī neatrisināt problēmu. Tāpēc cilvēki iet sarežģītāku ceļu: lasa svētos, iegaumē šo pieredzi un sāk nopietni analizēt sevi, savu garīgo dzīvi, un tad sāk iet pa pilnveidošanās ceļu. Svētie ir pilnīgi atšķirīgi cilvēki, ar dažādiem raksturiem un dažādiem ceļiem pie Dieva, tāpēc viņu piemērs ne vienmēr un ne katram būs atbilstošs. Taču šo pieredzi vajag ņemt vērā, lai noformētu savējo.

 

Veiciet Jēzus lūgšanu

 

 

Virspriesteris Segijs Pravdoļubovs:


Jēzus lūgšana, sakopojot prātu, palīdz sakoncentrēties uz pašiem vienkāršākajiem vārdiem


– Uzveikt izklaidību lūgšanā ir gandrīz neiespējami.  Tas ir tāds dēmonu uzbrukums. Tikai reti cilvēki var lūgties bez izklaidības. Cīņa ar izklaidību ir neizbēgama un pastāvīga. Viens no līdzekļiem šajā cīņā ir nenogurstoša Jēzus lūgšanas veikšana (ar to es saprotu nevis pastāvīgu, nemitīgu, bet nenogurstošu, neatlaidīgu).  Saskaņā ar tēva Jāņa (Krestjankina) vārdiem, simts lūgšanu dienā – vairāk nevajag. Taču šīs simts lūgšanas parasti ilgst stundu, un ne vienmēr izdodas visas simts īstenot.  Tēvs Jānis (Krestjankins) nekādā gadījumā neprasīja ātru un automātisku lūgšanas kustību, nē! Viņš sacīja: vajag izsacīt lēnām: "Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcīgo", - apzīmējot sevi ar krusta zīmi. Ieturēt pauzi, paklanīties, ieturēt pauzi, iztaisnoties, un pēc tam sacīt nākamo lūgšanu.


Ko dod Jēzus lūgšana? Tā, sakopojot prātu, palīdz sakoncentrēties uz pašiem vienkāršākajiem vārdiem, kurus tu zini tā, ka vari tos atcerēties gan dienā, gan naktī. Tas ir tāds "treniņš". Ikdienas pieredze, veicot Jēzus lūgšanu, palīdz uzveikt izklaidību gan liturģiskajā – baznīcas lūgšanā , gan mājas – rīta un vakara nolikumā. Bet bez Jēzus lūgšanas prakses gandrīz nav iespējams pārvarēt izklaidību domās.


Ja mēs varētu lūgties bez izklaidības, pasaule būtu pavisam citāda. Daudziem mūkiem Atonā tas izdodas, un arī mūsu krievu pareizticīgo klosteros tas daudziem izdodas. Un dod, Dievs, lai visi, kuri grib lūgties, varētu nebūt izklaidīgi jebkurā lūgšanā, lasot jebkuru lūgšanu nolikumu.


Kad man jautā, kāpēc 40 reizes skaita lūgšanu "Kungs, apžēlojies", es atbildu tā: "Jūs domājat, ja es trīs reizes noskaitīšu, es neaizklīdīšu domās? Aizklīdīšu! Kaut varētu no  šīm 40 reizēm kaut vai desmit reizes izteikt lūgšanu no visas sirds un bez izklaidības".  Lūk, tas ir veids, kā sasprindzināt savas domas un neaizklīst prom! Tas ir ļoti svarīgi, un brīnišķīgi, ka tas tiek lietots pareizticīgo dievkalpojumā. Nevajag baidīties no tā, bet gan gluži otrādi – pateikties Dievam, ka ir cilvēki, kuri tā to iedibinājuši – 40 reizes izsacīt "Kungs, apžēlojies".

 

Atrodiet skolotāju, kuru jūs iemīlēsiet, un sekojiet viņa padomiem.

 

Virspriesteris Maksims Kozlovs

 

– Ja es zinātu, kā uzveikt izklaidību lūgšanā! Ja kāds zinātu, kā to viennozīmīgi izdarīt, viņam piešķirtu mūsu pareizticīgo "Nobela prēmiju" un viņš būtu pats galvenais svētais pēdējo 2000 gadu laikā. Tāda viena padoma visiem nav. Un vajag bēgt no tiem cilvēkiem, kuri saka, ka zina visiem piemērotas rekomendācijas.


Bet padoms varētu būt šāds: vajag pacensties – ideālā variantā – dzīvē, bet, ja dzīvē neizdodas, tad grāmatās – atrast tādu skolotāju, kuru jūs iemīlētu un gribētu paklausīt, kura pieredzei jūs uzticaties, un darīt to, ko viņš saka. Tāpat kā medicīnā: ja cilvēks uzticas ārstam, tad ārstēšana visbiežāk noris sekmīgi. Bet, ja viņš šaubās starp pieciem dažādu skolu un tradīciju ārstiem, tad, lai tie būtu kaut akadēmiķi un profesori, nekas var neiznākt.


Ar skaidru apdomu atrodiet to no dievbijības svētcīnītājiem, kura grāmatas, tajā skaitā par lūgšanu, rod vislielāko atsaucību jūsu dvēselē, un viņa padomiem par izklaidības pārvarēšanu lūgšanā centieties sekot.

 

Izklaidība rodas no tā, ka nav pazemības

 

Priesteris Valērijs Duhaņins:

 

– Izklaidība lūgšanā – tā, protams, ir mūsu vājuma izpausme. Tās ir grēka sekas. Mūsu prāts kļuvis nenoturīgs, domas joņo un nomaina viena otru, tajās ir pilnīgs haoss, un lūgšana kļūst par šauro ceļu un šaurajiem vārtiem, caur kuriem mūsu prātam ar tā klejojumiem no vienas puses uz otru ir grūti iziet. Ko darīt?


Lai prāts nelidinātos, to vajag ieslēgt lūgšanas vārdos. Tas ir ļoti vienkāršs, bet uzticams princips, ko atstājuši svētie tēvi: lai cik daudz tavs prāts lūgšanas laikā novirzītos prom, katru reizi atgriez to atpakaļ. Lai kāda doma – spīdoša un gudra – neatnāktu lūgšanu nolikuma laikā, to vajag noraidīt, jo tā aizvirza prom no paša galvenā – saskarsmes ar Kungu.


Vēl ievērots, ka izklaidība rodas no tā, ka nav pazemības. Tas tika atklāts sirdsskaidrajam Atona Siluānam, kurš Dievam jautāja par iemesliem, kuru dēļ iedomas nolaupa lūgšanu. "Lepnie vienmēr cieš no dēmoniem", - tādu atbildi viņš saņēma. Lepna dvēsele ir nemierīga, to apklāj emociju un jūtu vētraini viļņi; tādas dvēseles lūgšana ir izklaidīga. Kad cilvēks sāk kļūt pazemīgāks, viņam ir arvien vieglāk un vieglāk lūgties, tāpēc, ka no mierīgas dvēseles lūgšana plūst pati par sevi.


Izklaidību provocē arī pārāk spilgti iespaidi no filmu skatīšanās vai iegrimšanas internetā


Izklaidība mūsu dvēselē mūsu dienās spēj rasties no pārāk spilgtiem iespaidiem, kas gūti no filmu skatīšanās vai iegrimšanas internetā. Dvēselē sēž redzētā tēli un tie tik vienkārši nepametīs prātu,  traucējot  uzmanīgai lūgšanai.  Un  ja tu pats esi aizpildījis savu iekšējo pasauli ar nezin kādām ainām, tad kāpēc tu brīnies, ka tās izpauž sevi lūgšanā? Tas nozīmē, ka vajag jau laicīgi iemācīties ievērot, kas sekmē, un kas traucē uzmanīgai lūgšanai.


Izklaidībai ir dažādi cēloņi. Reizēm tu vienkārši esi noguris, pārpūlējies, un būtu priecīgs lūgties ar visu uzmanību, bet galva atslēdzas. Tādā gadījumā vēlams ir jau iepriekš aprēķināt savu laiku, katru dienu iedalīt lūgšanai noteiktas stundas vai minūtes, un uz šo laiku "ierasties" kaut ar jel kādu spēku rezervi.


Lai kā tur būtu, nevajag krist grūtsirdībā. Lūgšanu laikā atnākušās iedomas ir līdzīgas nezālēm dārzā: tās tiek izravētas, bet tās aug atkal. Taču, ja tās neravēs, tad viņas saaugs neticami un izravēt tās būs grūtāk. Bet pēc izravēšanas nezāles zaudē bijušo spēku. Un ar laiku lūgšana kļūst uzmanīgāka.

 

Nebaidieties atgriezties pie tās vietas nolikumā, kurā jūs novirzījāties 

 

Priesteris Aleksandrs Satomskis: 

 

– Svarīgi atcerēties: Dievs nav literārā pulciņa vadītājs. Tas ir, Viņš nepriecāsies, ja mēs rītos un vakaros sāksim viņam skaitīt dzejolīti ar nosaukumu "Rīta / vakara lūgšana". Viņš gaida no mums attiecības, mīlestību un atklātību. Tāpēc, ja lūgšanu tekstu rāmjos mēs pazūdam, tad mums nepieciešams nevis lasīt tos pēc kārtas, bet rīkoties citādi. Svētītājs Teofans Vientuļnieks ieteica lūgties nevis pēc izlasītā apjoma (pilns / nepilns lūgšanu nolikums), bet pēc laika, kuru esam gatavi atdot lūgšanai. Ja mums ir iespēja palūgties vakarā 10 minūtes, tad var paņemt Lūgšanu grāmatu un sākt lūgties maksimāli sakoncentrēti. Ja tomēr novirzījāmies, tad jāatgriežas pie fragmenta sākuma, kur pazaudējām pavedienu. Parasti mums ir sarežģīti atgriezties, jo mūsu slinkums mūs attur no tā. Te mēs saprotam, ka netiecamies pēc apjoma, bet cenšamies Dievam pateikt kaut ko. Dienu un mēnešu ritējumā mēs ieraudzīsim, ka 10 minūtes pagājušas, bet mēs gribam runāt tālāk – lūk, tas tad arī būs rezultāts!


Mūsu mirstīguma pieminēšana palīdz būt uzmanīgam lūgšanā

 

 

Diakons Vladimirs Vasiliks:


Jāsaprot, ka lūgšanas vārdi – tā ir Dieva atklāsme tev personīgi šeit un tagad


– Uzveikt izklaidību lūgšanā var tikai ar lūgšanas praksi. Vajag pastāvīgi lūgties, pastāvīgi sakopot savu uzmanību, iegrimt lūgšanas vārdos. Ja iespējams, ja ir laiks un apstākļi, ieteicams izsacīt lūgšanas skaļi, ar lūpām.  Ja nav, tad nē. Būt uzmanīgam, iedziļināties, ar sirds uzmanību attiekties pret lūgšanas vārdiem un saprast, ka šie vārdi – tā ir Dieva atklāsme tev personīgi. Ka tas, kā teicis svētītājs Krētas Andrejs, ir "kā svaidījums un dzēriens, Vārds, Tavi dzīvību dodošie vārdi". Ka tie ir vārdi no Svētā Gara, nevis tā, ka lūgšanas būtu sastādījuši kaut kādi gudri cilvēki pirms 1000 gadiem...  Nē, tā ir atklāsme no Dieva tev šeit un tagad!


Vakara lūgšanās ir vārdi: "Valdniek, Cilvēku mīļotāj, vai tiešām jau šī guļvieta būs man par kapu?" – tas pilnībā aktuāli var kļūt par realitāti mums visiem. Nav garantiju, ka Maskavā nebūs zemestrīču. XIV gadsimtā bija zemestrīce,  1975. gadā...  Vēl vairāk mums nav garantiju, ka nebūs kodolkara, kurš var skart mūs visus. Un nevienam nav garantiju, ka viņu nepiemeklēs infarkts vai insults.


Vēl viens veids, kā iemantot uzmanību lūgšanā – tā ir izpratne par to, ka šī tava lūgšana var būt pēdējā. Nesen man gadījās braukt maršruta autobusā no Žukovskas pilsētas. Tas bija pilnīgi ārkārtējs brauciens: šķita, ka autobuss tūdaļ, tūdaļ apgāzīsies vai sadalīsies pa detaļām. Visā ceļa laikā es skaitīju vakara lūgšanas – jautājuma par prāta izklaidību nebija. Te strādā Jēzus, Sīraha dēla, receptes: "Piemini savu galu un mūžam neapgrēkosies" (Sīr. 7: 39).


Sagatavojis paklausībnieks Ņikita (Popovs)
2016.g. 13.jūlijā
www.pravoslavie.ru


© 2009 - 2017 BIBLOS