Svētītājs Ignātijs (Brjančaņinovs)

Ticība un darbi

 

"Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju” (Mk. 1:15), mūs aicina Evaņģēlijs.


Vienkāršs, patiess un svēts ir šis pasludinājums: vajag nožēlot, atstāt grēcīgo dzīvi, lai kļūtu spējīgs pievērsties Evaņģēlijam.  Lai pieņemtu Evaņģēliju, vajag tam ieticēt.


Svētais Apustulis Andrejs visas sludināšanas būtību ietvēra nožēlas un ticības sludināšanā. Viņš visiem, gan jūdiem, gan grieķiem sludināja  "atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum" (Ap.d.20:21).


Evaņģēlijs kā Dieva, Kurš sniedzas pāri ikvienai saprašanai, Atklāsme ir nepieejams kritušā cilvēka prātam.  Dieva neaptveramo prātu var aptvert ticībā: tāpēc, ka ticība var pieņemt visu – gan prātam neizprotamo, gan to, kas runā pretī prātam.  Ticēt spēj tikai tā dvēsele, kas ar izlēmīgu gribu ir novērsusies no grēka, un ar visu savu gribu un spēku devusies Dievišķā labuma virzienā. "Es, Gaisma, esmu nācis pasaulē" (Jņ.12:46), Kungs sacīja par Sevi. Šī Gaisma nostājās jūdu priekšā, tērpusies miesā; mūsu priekšā Tā nostājas, tērpusies Evaņģēlijā.


Šī Gaisma nostājas mūsu priekšā, "lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību". "Kas Viņam tic, netiks tiesāts: bet neticīgais ir jau spriedumu dabūjis" (Jņ.3:16,18).


Kurš ir tas, kas netic Dieva Dēlam? – Ne tikai tas, kurš atklāti, izlēmīgi Viņu noraida, bet arī tas, kurš, saukdamies par kristieti, dzīvo grēcīgu dzīvi, dzenoties pēc miesas baudām; tas, kura dievs ir vēders, tas, kura dievs ir sudrabs un zelts; tas, kura dievs ir zemes godība;  tas, kurš godā zemes gudrību, naidīgu Dievam, kā dievu. "Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst Gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti, jo tie ir ļauni;  bet, kas dara patiesību, nāk pie Gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, ka tie Dievā darīti." (Jņ.3:20-21).


Bez pašuzupurēšanās cilvēks nav spējīgs ticēt; viņa kritušais saprāts pretojas ticībai, pārdroši pieprasot Dievam atskaiti par Viņa darbiem un par patiesībām, kuras Viņš atklājis cilvēkam;  kritusī sirds grib dzīvot krišanas dzīvi, kuru ticība tiecas nonāvēt:  miesa un asinis, neraugoties uz ik stundu priekšā stāvošo kapu, arī grib dzīvot savu, iznīcības un grēka dzīvi.


Tāpēc arī Kungs visiem, kuri vēlas Viņam pievienoties un sekot dzīvā ticībā, sacīja: "Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man. Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos" (Mt.16:24-25).


Visa cilvēciskā būtība krišanu uzņēmusi sevī tik ļoti, ka šīs krišanas noraidīšana kļūst it par pašas dzīvības noraidīšanu.  Bez šīs noraidīšanas nav iespējams iemantot ticību – mūžīgās, svētlaimīgās, garīgās dzīvības ķīlu; bet kurš vēlēsies atdzīvināt sirds un miesas kaislības, izbaudīt tās, vēlēsies atdzīvināt savu kritušo prātu, tas atkritīs no ticības. Dzīva ticība – tā ir iešana garīgajā pasaulē, Dieva Pasaulē.  Tā nevar mājot tajā, kurš pieķēries zemes pasaulei, kurā valda miesa un grēks. Ticība – tās ir durvis uz Dievu. Nav citu durvju uz Viņu: "bez ticības nevar patikt Dievam" (Ebr.11:6). Šīs durvis pakāpeniski atveras tā priekšā, kurš sevi attīra ar nemitīgu nožēlu; plaši tās atvērtas tīras sirds priekšā; tās aizslēgtas grēku mīlošajam.


Tikai ar ticību var tuvoties Kristum; tikai ar ticību var sekot Kristum. Ticība ir cilvēka dvēseles dabiska īpašība, kuru Dievs tajā iestādījis, to radīdams[1].  Šo dabisko īpašību Dievs izpirkšanas darbībā izvēlējies kā zaru no koka zariem, lai tam piepotētu žēlastību (благодать).


Dievs taisnīgi izvēlējies ticību par cilvēku glābšanas ieroci: mēs gājām bojā, noticējuši Dieva un mūsu ienaidnieka glaimīgajiem vārdiem.  Reiz paradīzē no ļaundara lūpām atskanēja viņa vārdu troksnis; mūsu pirmvecāki tos uzklausīja un tiem noticēja – un tika padzīti no paradīzes; tagad,  izsūtījuma ielejā viņu pēctečiem atskan Dieva Vārdi – Evaņģēlijs – un no jauna ieiet paradīzē tie, kuri uzklausa un "tic Evaņģēlijam".


Neticīgais! Atgriezies no savas neticības. Grēciniek! Atgriezies no savas grēcīgās dzīves. Gudriniek! Atgiezies no savas melīgās gudrības. Atgriezieties! Topiet līdzīgi bērniem – kādi ir viņi - bez ļaunuma un viltus, un ar bērna vienkāršību ieticiet Evaņģēlijam.


Mirusi ticība, Kristus atzīšana tikai ar prāta pārliecību vien var piemist arī dēmoniem! Tāda ticība ticīgajam kalpos tikai lielākam sodam Kristus tiesā. "Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes?" - sauca uz Kungu nešķīstais gars, -  "Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais" (Мk.1:24). Ticībai Evaņģēlijam jābūt "dzīvai"; jātic ar prātu un sirdi, jāapliecina ticība ar lūpām, jāizpauž, jāpierāda tā ar dzīvi. "Parādi man savu ticību bez darbiem, un es tev parādīšu ticību no saviem darbiem" (Jēk.2:18), saka Apustulis tam, kurš lielās tikai ar savu mirušo ticību, tikai ar kailām zināšanām par Dieva esamību.


"Ticība", teicis sirdsskaidrais Simeons, Jaunais Teologs - "šī vārda plašā nozīmē ietver sevī visus Kristus Dievišķos baušļus: tā apzīmogota ar pārliecību, ka Baušļos nev nevienas svītriņas, kurai nebūtu nozīmes, ka tajos viss, līdz pēdējai jotai – ir dzīve un cēlonis mūžīgajai dzīvībai"[2]. Tici dogmām, kuras sludina Evaņģēlijs, saproti un apliecini tās saskaņā ar precīzu Parezticīgās Austrumu Baznīcas mācību, kas vienīgā satur Evaņģēlisko mācību visā tās tīrībā un pareizībā. Tici noslēpumiem, kurus Baznīcā iedibinājis Pats Kungs, un kurus Austrumu Baznīca glabā visā to pilnībā. Tici svētajiem, dzīvu darošajiem evaņģēliskajiem baušļiem, kuru pareiza izpildīšana iespējama tikai patiesās Baznīcas klēpī, un kuru izpildīšana arī veido "darbīgo (деятельную) kristieša ticību", kā to nosaukuši svētie Tēvi[3].


Dogmās ir Teoloģija, kuru sniedzis Pats Dievs. Dogmu noraidīšanā ir Dieva zaimošana, ko sauc par neticību;  dogmu izkropļošanā ir Dieva zaimošana, ko sauc par herēzi.


Kad prāts, kurš vēl nav attīrīts ar nožēlu un klīst krišanas tumsā, vēl Svētā Gara neapgaismots un nevadīts, uzdrīkstēsies pats  no sevis, ar saviem slimīgajiem spēkiem, no lepnības tumsas spriest par Dievu, tad tas noteikti iekritīs maldos. Tādi maldi ir Dieva zaimošana. Par Dievu mēs varam zināt tikai to, ko Viņš Savā lielajā žēlsirdībā mums atklājis.


Ar kristīgās Baznīcas Noslēpumu palīdzību ticīgais savienojas ar Dievību, kas tad arī ir patiesā glābšanās, ticības apzīmogošana ar ticības darbu, mūžīgā labuma ķīlas pieņemšana.


Tas, kurš atteicies no velna, grēka un pasaules, lai ticētu Kristum, mirst kritušās dabas dzīvei, kādu viņš dzīvojis līdz šim neticībā un grēcīgumā. Iegremdējoties kristību traukā, viņš tiek apglabāts šai dzīvei; viņš iznāk no kristāmtrauka jau piedzimis jaunai dzīvei, dzīvei Kristū.


Kristībā kristietis sasaistās ar Kristu, ietērpjas Kristū; Svētajā Dievmielastā savienojas ar Kristu. Tādā veidā ar Noslēpumu starpniecību viņš viss pieder Kristum.


Kristītais Kristū jau vairs nedzīvo kā būtne pati par sevi, bet kā tāds, kurš visu dzīvības pilnību aizņemas no citas būtnes – no Kristus. "Jeb vai jūs nezināt", saka Apustulis kristiešiem, "ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!" (1.Kor.6:19 – 20).


Ar dzīvu darošo evaņģēlisko baušļu pildīšanu tiek uzturēta kristieša vienotība ar Kristu (Jņ.15:10). Kristus loceklis nevar pastāvēt vienotībā ar Kristu citādi, kā vien rīkojoties saskaņā ar Viņa gribu, ar Viņa prātu.


Katrai būtnei ir raksturīgi gan sevī iekšēji, gan ārēji rīkoties atbilstoši savai dabai. Tā arī tam, kurš ietērpies Kristū, jaunajam cilvēkam, ir raksturīgi domāt, just, rīkoties tā, kā domā, jūt un rīkojas Kristus. Vadīties no vecā cilvēka domām un jūtām, lai arī ārēji labām, viņam ir pretdabiski.


Kristieša vadītājam ir jābūt Svētajam Garam, tāpat kā vecā cilvēka vadītājiem – miesai, asinīm un ļaunajam garam. "Pirmais cilvēks, Ādams, kļuva par dzīvu dvēseli, - pēdējais Ādams par dzīvu darītāju Garu (1.Коr.15:45). Visām kristieša domām, jūtām, rīcībai jāizriet no Svētā Gara, nevis jāpieder viņam pašam, atbilstoši vecā Ādama dabai.  Tu to sasniegsi, kad savu dzīvi pilnībā salāgosi ar Evaņģēlija baušļiem, kā teikts: "Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība" (Jņ.6:63). Pareiza ticība Kristum, kas apzīmogota ar kristību noslēpumu, viena pati, bez darbiem, ir pietiekama, lai glābtos, ja cilvēkam nav laika tos paveikt, jo ticība aizstāj cilvēku ar Kristu, bet labos darbus – Kristus nopelni.


Taču zemes dzīves laikā noteikti ir vajadzīgi darbi. Par labiem kristietī tiek atzīti tikai tie darbi, kuri kalpo par Evaņģēlija baušļu pildītājiem, ar kuriem barojas, dzīvo viņa ticība, ar kuriem tiek uzturēta viņa dzīve Kristū: jo vienīgajam darītājam kristietī ir jābūt Kristum.


Kristītajam nav tiesību rīkoties, vadoties no savas sirds jūtām, kuras ir atkarīgas no miesas un asiņu ietekmes uz sirdi, lai cik labas šīs jūtas varētu šķist.  No viņa tiek pieņemti tikai tie labie darbi, kuru veikšanu sirdī pamudina Svētais Gars un Dieva Vārds, kas pieder Kristus atjaunotajai dabai. "Taisnais no ticības dzīvos" (Еbr.10:38). Patiesa ticība Kristum ir vienīgais glābšanās līdzeklis, taču tai jābūt dzīvai ticībai, ko izsaka visa cilvēka būtība.


Šo "dzīvo ticību" no kristieša pieprasa svētais Apustulis Jēkabs, ka viņš pasludina, ka ticība bez darbiem ir nedzīva, un ka ticība nāk no darbiem (Jēk.2:17,22).


Darbu neatbilstību ticībai atmasko citi ticējumi, kas apslēpti un noziedzīgi mīt cilvēka sirdī.


Uzteicot patriarha Ābrahāma darbu, svētais Jēkabs uzslavē viņa ticības darbu – dēla pienešanu par upuri pēc Dieva pavēles – darbu, kas ir tieši pretējs kritušās dabas īpašībām, kuras tiek sauktas par labām. Spēku paveikt šo darbu deva ticība, bet darbs izpauda ticības spēku; tā Ābrahāma rīcības būtību izskaidrojuši divi Apustuļi – Jēkabs un Pāvils (Jēk.2:21-23; Rom.4:1, 3).


Akli ir tie, kuri augsti novērtē kritušās dabas labos darbus. Šiem darbiem ir sava uzslava, sava vērtība laikā, cilvēku vidū, taču ne Dieva priekšā, Kura priekšā "Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi" (Rom.3:12). Tie, kuri paļaujas uz kritušās dabas labajiem darbiem, nav iepazinuši Kristu, nav sapratuši izpirkšanas noslēpumu, sapinušies savas viltus gudrības tīklos, izvirzot pret savu pusmirušo un šaubīgo ticību ģeķīgu iebildumu: "Vai tad tiešām Dievs būs tik netaisnīgs, ka elkdievju un ķeceru labos darbus neatalgos ar mūžīgo glābšanos?" Savas tiesas nepareizību un vājumu šīe tiesneši pārnes uz Dieva tiesu.


Ja labie darbi, kas darīti pēc sirds jūtu pamudinājuma, sagādātu glābšanos, tad Kristus atnākšana būtu bijusi veltīga, cilvēces izpirkšana  ar Dievcilvēka ciešanām un krusta nāvi – nevajadzīga, un Evaņģēlija baušļi arī būtu lieki. Acīmredzami, ka tie, kuri atzīst glābšanās iespējamību tikai ar kritušās dabas darbiem vien, iznīcina Kristus nozīmi, noraida Kristu.


Nelikumīgi pret ticību apbruņojās jūdi, pieprasot no ticīgajiem vecā likuma rituālo noteikumu izpildi;  tāpat nelikumīgi Dievam naidīgās pasaules bērni, kas sveši noslēpumainajai un vienlaikus būtiskai Kristus iepazīšanai, pieprasa no Kristum ticīgajiem kritušās dabas prātam un jūtām atbilstošus labos darbus.


Pret sirds jūtām Kristum ticīgajam ir atkailināts Kristus zobens, un viņš cīnās pret savu sirdi, un ar paklausības Kristum zobenu viņš nocērt ne tikai atklāti grēcīgas tieksmes, bet arī tās, kuras ārēji šķiet labas, bet pēc būtības ir pretrunā ar Evaņģēlija baušļiem. Bet tāda ir visa cilvēka darbība, ko virza kritušās dabas tieksmes.


Šķietami labie darbi, kurus virza kritusī daba, audzē cilvēkā viņa "es", iznīcina ticību Kristum, ir Dievam naidīgi;  ticības darbi iznīdē cilvēkā viņa patību, audzē viņā ticību, audzē viņā Kristu. "Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana" (Rom.10:9-10).


Patiesa, dzīva ticība, tikko kā cilvēks to apliecina ar savām lūpām, sagādā viņam glābšanos. Tā sagādāja glābšanos ļaundarim pie krusta; tā sagādājusi glābšanos ar nožēlas starpniecību daudziem grēciniekiem viņu dzīves pēdējās pirmsnāves minūtēs.


Glābšanās ceļam sirds "ticības apliecienāšana ar lūpām" un dvēseles pārliecība ir tik ļoti nepieciešama, ka visos kristietības gadsimtos svētie mocekļi, sākot ar pašiem Kristus Apustuliem, bija ar mieru labāk ciest briesmīgas un ilgstošas mocības,  izliet savas asinis kā ūdeni, nekā izsacīt atteikšanos no Kristus, pat tikai izliekoties, tikai ar lūpām, bez sirds līdzdalības.


Dievs no cilvēka viņa glābšanaš dēļ prasa tikai dzīvu, patiesu ticību. Tai, kā glābšanās un mūžīgās svētlaimes ķīlai, jābūt kristietim dārgākai par viņa zemes dzīvi.


Moceklība bija patiesas, ticības dāvātas, Dieva iepazīšanas auglis.


Moceklība bija ticības darbs. Šo darbu zaimoja un zaimo tie, kuri augstu novērtē cilvēka kritušās dabas darbus: viņi savā aklumā šo cēlo, svēto, cilvēcei Dieva dāvāto  varoņdarbu sauc par vājprāta sekām.


Katra doma Dieva Gara vadībā izstrādātajās dogmās ir tik svarīga, ka svētie apliecinātāji, līdzīgi mocekļiem, apzīmogojuši dogmu pareizticīgu apliecināšanu ar mokošām ciešanām un asiņu straumēm.


Atbilstoši ticības nozīmībai glābšanās lietā arī grēkiem pret to piemīt īpašs smagums Dieva tiesas svaros: tie visi ir nāves grēki, tas ir, ar tiem saistīta dvēseles nāve, un tiem sekos mūžīga bojāeja, mūžīgas mokas elles bezdibeņos.


Nāves grēks ir  neticība: tā noraida vienīgo glābšanās līdzekli – ticību Kristum.


Nāves grēks ir atteikšanās no Kristus: tā liedz cilvēkam dzīvu ticību Kristum, kuru pauž un uztur lūpu liecība.


Nāves grēks ir herēze: tā satur sevī Dieva zaimošanu, un padara tai piederīgo svešu patiesajai ticībai Kristum.


Nāves grēks ir izmisums: tas ir darbīgas, dzīvas ticības Kristum noraidījums.


Dziedināšana no visiem šiem nāves grēkiem  - svēta, patiesa, dzīva ticība Kristum.


Ticības darbis būtiski svarīga ir lūpu liecība: lielais izraēliešu likumdevējs, Dieva redzētājs Mozus, darot ticības darbu, tikko kā bija izteicis vārdus ar zināmām šaubu pazīmēm, tā zaudēja ieiešanu apsolītajā zemē (IV Mozus 20:10–12).


Tikko kā kāda Ēģiptes tuksneša iemītnieka māceklis sarunā ar ebreju savā vienkāršībā bija izteicis divdomīgus vārdus par kristīgo ticību, tā uzreiz no viņa atkāpās kristību žēlastība[4].


Baznīcas vēsture stāsta, ka kristietības iesākumos, vajāšanu laikā, daži pagāni izliekoties, joka un izsmiekl;a pēc bija mutiski apliecinājuši Kristu, un viņus pēkšņi bija apmirdzējusi Dieva žēlastība: viņi momentā no iesīkstējušiem pagāniem pārtapa par dedzīgiem kristiešiem, un ar asinīm apzīmogoja to apliecinājumu, kuru sākumā bija izteikuši kā zaimus[5].


Ciešanas un nāve Evaņģēlija baušļu dēļ – tas arī ir dzīvas ticības Kristum darbs, tāpat kā moceklība[6]. Pārsvarā šī moceklība pieder svētajiem inokiem.

 
Dzīvas ticības iedvesmoti, svētie inoki, līdzīgi Ābrahāmam, atstāja savu tēvzemi un vecāku mājas, līdzīgi Mozum zemes baudu vietā deva priekšroku ciešanām Kristus dēļ, līdzīgi Elijam, puskaili būdami, izvēlējās par dzīves vietu tuksnešus un alas, un ticības acīm raudzījās uz debesu atalgojumu.


Savos tuksnešos, tālu prom no cilvēkiem, tālu prom no nīcīgām nodarbēm un izklaidēm, viņi uzsāka varoņdarbu pret grēku, izstūma to no saviem darbiem, domām un sajūtām, un viņu tīrajās dvēselēs iemājoja Svētais Gars, piepildīdams viņus ar žēlastības dāvanām. Dzīva ticība Kristum un Evaņģēlijam deva sirdsskaidrajiem spēku izturēt varoņdarbu pret grāku, padarot viņus par Svētā Gara traukiem. Ticība ir pacietības māte, vīrišķības māte, lūgšanas spēks, vadītāja uz pazemību, cerības devēja, kāpnes uz mīlestības troni. Ticība Kristum, kas tiek redzami un neredzami izpausta un apliecināta Kristus baušļu pildīšanā, glabā nesabojātu glābšanās ķīlu, bet tos, kuri atstājuši pasauli, lai pilnībā sevi veltītu Evaņģēlija piepildīšanai, aizved uz kristīgo pilnību.


Kristīgo pilnību sasniegušajos stipra ticība Svētā Gara darbības ietemē ar īpašu skaidrību raugās uz Dieva apsolījumiem, it kā redz, it kā satausta mūžīgos labumus. Un tā ir, kā saka Apustulis, vārda pilnā nozīmē  "stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām” (Еbr.11:1).


Tie, kuri iemantojuši dzīvu ticību Kristum, mainās attiecībā pret redzamo pasauli un zemes dzīvi: iznīcības likums un spriedums, redzamās pasaules iznīcīgo priekšmetu izmaiņas un beigas  viņu tīrajam skatienam kļūst acīmredzami; zemes dzīves priekšrocības, būdamas īslaicīgas, šo tīro skatienu priekšā ir mazvērtīgas.


Tie, kuri iemantojuši dzīvu ticību Kristum, kā uz spārniem pārlido pāri visām bēdām, pāri visiem grūtākajiem apstākļiem. Piepildīdi ar ticību visuvarenajam Dievam, viņi grūtībās neredz grūtības, slimībās nesajūt slimības. Par vienīgo darītāju visā Visumā viņi atzīst Dievu, viņi to padarījuši par "savu" ar dzīvu ticību Viņam.


Kristum ticīgais, ja arī nomirs grēcīgā nāvē, tas atkal taps dzīvs ar nožēlu (Jņ.11:25). Redzam daudzus no svētajiem, kuri no svētuma augstumiem iekrituši smagu grēku bezdibenī, pēc tam ar ticības un tās iedvesto nožēlu atbrīvojušies no smirdīgā un tumšā bezdibeņa, un atkal pacēlušies tīrības un svētuma augstumos.


Izmisums – tas ir sirdī mītošās neticības un patības atmaskotājs: tas, kurš tic sev un paļaujas uz sevi, nepiecelsies no grēka ar nožēlu; ar to piecelsies tas, kurš tic Kristum, visspēcīgajam Izpircējam un Ārstam.  "Ticība no sludināšanas” (Rom.10:17): klausies Evaņģēlijā, kurš runā uz tevi, un svētajos Tēvos, kuri izskaidro Evaņģēliju; klausies viņos uzmanīgi un maz – pamazām tevī iemājos dzīva ticība, kura pieprasīs no tevis Evaņģēlija baušļu pildīšanu; par šo pildīšanu tu tiksi apbalvots ar neapšaubāmas glābšanās cerību. Tā uz zemes tevi padarīs par Kristus sekotāju un par Viņa līdzmantinieku debesīs. Āmen.

 

1 Преподобный Симеон, Новый Богослов, Слово о вере, Добротолюбие, ч. 1.
2 Слово III, стран. 42. Издание Оптиной Пустыни 1852 года.
3 Святые Каллист и Игнатий Ксанфопулы, гл. 16, Добротолюбие, ч. 2.
4 Житие преподобного Паисия Великого. Четьи-Минеи, июня 19 дня.
5 Страдание святого мученика Филимона. Четьи-Минеи, Декабря 14 дня.
6 Преподобный Симеон, Новый Богослов, гл. 1. Добротолюбие, ч. 1.

 

Аскетические опыты
Том 1, Глава 51

 

© 2009 - 2017 BIBLOS