Svētītājs Ignātijs ( Brjančaņinovs)
Slava Dievam!
Slava Dievam! Slava Dievam! Slava Dievam! Par visu, ko redzu sevī, visos, it visā - "slava Dievam!"
Ko gan es redzu sevī? – Redzu grēku, nemitīgu grēku: redzu nemitīgu Dieva, mana Radītāja un Izpircēja, svēto baušļu pārkāpšanu. Un mans Dievs redz manus grēkus, redz tos visus, redz tos bez skaita. Kad es, cilvēks, ierobežota būtne, kas savā nespēkā līdzinos zālei un lauku puķei, tīrāk palūkojos uz saviem grēkiem, tad tie uzdzen man šausmas gan ar savu daudzumu, gan īpašībām. Kādi tad tie ir vissvētā, vispilnīgā Dieva acīs?
Līdz pat šim brīdim Dievs pacietīgi raugās uz maniem klupieniem! Līdz pat šim brīdim nenodod mani pazudināšanai, kas jau sen pelnīta un piesaukta! Zeme neatveras manā priekšā, neaprij noziedznieku, kas tai ir par nastu! Debesis nemet savas liesmas, nesadedzina tajās debesu pavēļu pārkāpēju! Ūdeņi nepamet savas dzīles, appludinot grēcinieku, kurš atklāti grēko visas radības priekšā, neaprij, neapglabā viņu tumšo bezdibeņu dziļumos! Elle tiek aizturēta: tai netiek atdots upuris, kuru tā pieprasa pēc taisnības, uz kuru tai ir neapstrīdamas tiesības!
Bijībā un bailēs es raugos uz Dievu, Kurš skatās uz maniem grēkiem, Kurš redz tos skaidrāk, nekā tos redz mana sirdsapziņa. Viņa brīnumainā pacietība mani izbrīna un ieved neizpratnē: es pateicos, slavēju šo "nesasniedzamo Labestību". Manī pazūd domas; viss esmu pārņemts ar pateicību un slavēšanu: mani pilnībā pārņem pateicība un slavēšana, mans prāts un sirds apklust bijībā. Just, domāt, ar lūpām izteikt varu tikai vienu: "Slava Dievam!"
Kur tu traucies, mana doma? Raugies nenovēršoties uz maniem grēkiem, izsauc manī raudas par tiem: man vajadzīga attīrīšanās ar rūgtām raudām, mazgāšanās ar nerimstošām asarām. Tā neskatās, bet lido – neapturamā – uzlido neaptveramā augstumā! Tās lidojums ir līdzīgs zibens uzliesmojumam, kad tas vienā mirklī pieskaras abiem debesjuma galiem. Un doma nostājās garīgās apredzības augstumos, un no turienes raugās uz neparastu, plašu ainu, uz visgleznieciskāko, satriecošāko skatu. Tās priekšā ir visa pasaule, visi laiki no pasaules radīšanas līdz beigām, visi pasaules notikumi, gan pagājušie, gan tagadējie, gan nākamie; tās priekšā ir katra cilvēka likteņi to sadrumstalotajā privātumā; pāri laikiem, sabiedriskajiem notikumiem un personiskajiem likteņiem redzams Dievs, visu radījumu Radītājs un bezgalīgais to Valdnieks, Kurš visu redz, visu vada, visam nosaka savus mērķus, dod savu uzdevumu.
Dievs ļauj cilvēkam būt par Savas pārvaldības skatītāju. Taču likteņu cēloņi, Dieva gribas iesākumi, ir zināmi tikai Dievam: "kurš ir izpratis Kunga prātu vai kurš ir bijis Viņam padoma devējs" (Rom.11:34)? Un tas, ka cilvēkam tiek ļauts būt par Dieva skatītāju Viņa nodomā, Viņa radības pārvaldīšanā, ir augstākais labums, kas izlej pār cilvēku bagātīgu labumu dvēselei.
Visu redzamo un neredzamo radījumu Radītāja un Kunga skatīšana ietērpj skatītāju pārdabiskā spēkā: ar šo skatīšanu ir savienota radības visuvarenā Ķēniņa neierobežotās varas pār radību atzīšana.
Mūsu galvas matus, kas mūsu acīs ir tik niecīgi, šī neierobežotā, visu aptverošā Gudrība ir saskaitījusi un tos sargā (Mt. 10:30; Lk. 21:18). Tad vēl jo vairāk bez Viņas ziņas cilvēka dzīvē nevar notikt neviens atgadījums, neviens apvērsums. Kristietis, kurš nenovērsdamies skatās uz Dieva nodomu, visļaunāko notikumu vidū saglabā pastāvīgu vīrišķību un nesatricināmu stingrību. Viņš kopā ar svēto Psalmu dziedātāju un Pravieti saka: "Es skatīju To Kungu savā priekšā vienumēr, jo Viņš man ir pa labo roku, ka es nešaubītos" (Ps. 15[LV- 16]:8). Kungs ir mans palīgs: es nebīšos nekādu nelaimju, nenodošos grūtsirdībai, neiegrimšu dziļajā skumju jūrā. Par visu - "slava Dievam!"
No Dieva nodoma skatīšanas rodas bezgalīga padevība Dievam. Ja Dieva kalpu no visām pusēm ielenks daudzas dažādas nelaimes, viņš mierinās savu ievainoto sirdi: "To visu Dievs redz. Ja Viņam, visgudrajam, vien zināmu iemeslu dēļ bēdas nebūtu man noderīgas un vajadzīgas, tad Viņš visuvarenais, novērstu tās. Taču Viņš tās nenovērš: tad Viņa griba ir tā, lai tās mani nospiestu. Man ir dārga šī griba, dārgāka par dzīvību! Labāk ir radībai mirt, nekā noraidīt Radītāja gribu! Šajā gribā ir patiesā dzīve! Kurš mirst, izpildot Dieva gribu, tas stājas uz dzīves lielākas attīstības ceļa. Par visu – "slava Dievam"!
No Dieva nodoma skatīšanas dvēselē rodas dziļa lēnprātība un nemainīga mīlestība pret tuvāko, ko nekādi vēji nevar sašūpot un izjaukt. Tādai dvēselei nav apvainojumu, aizvainojumu, ļauna nodarījumu: visa radība darbojas pēc Radītāja pavēles vai pieļāvuma; radība ir tikai akls ierocis. Tādā dvēselē skan pazemības balss, kas apsūdz to neskaitāmos grēkos, attaisno tuvākos kā "taisnīgas gribas" ieročus. Ciešanās šī balss atskan priecīgi atnes mieru, mierinājumu; tā klusi saka: "Es taisnīgi saņemu pēc saviem darbiem. Labāk man ir izciest to īslaicīgajā zemes dzīvē, nekā mūžīgi ciest elles mūžīgās mokas. Mani grēki nevar palikt nesodīti un : to prasa Dieva taisnā tiesa. Tajā, ka tie saņem sodu īsajā zemes dzīvē, redzu neizsakāmo Dieva žēlsirdību". "Slava Dievam!"
Dieva nodoma skatīšana sargā un audzē ticību Dievam. Tas, kurš redz neredzamo, visuvareno Roku – pasaules valdītāju, paliek nesatricināms briesmīgās vētrās, kas sabango dzīves jūru: viņš tic, ka gan sabiedrisko dzīvi, gan Baznīcas kuģi, gan katra cilvēka likteni tur visuvarenā un visgudrā Dieva labā roka. Raugoties uz negantajiem viļņiem, uz bargajām vētrām, uz drūmajiem mākoņiem, viņš rod mierinājumu domā, ka visu notiekošo redz Dievs. Cilvēkam – vājam radījumam – piedienas klusa, pazemīga padevība, bijīga Dieva ceļu iepazīšana un skatīšana. Lai viss virzās pa tam paredzētajiem ceļiem, uz mērķiem, kas no teikti no augšienes! Par visu - "slava Dievam!"
Dieva nodoma redzēšanas priekšā nespēj noturēties ne tikai īslaicīgās bēdas, bet arī tās, kuras gaida cilvēku, viņam stājoties mūžības priekšā. Tās iznīdē svētīgais mierinājums, kas vienmēr ieplūst dvēselē, kura atteikusies no sevis, lai kļūtu padevīga Dievam. Aizliedzot sevi, pakļaujoties Dieva gribai, pat pati nāve nav briesmīga: uzticamais Kristus kalps nodod savu dvēseli un mūžīgo likteni Kristus rokās, nodod ar stipru ticību Kristum ar nesatricināmu cerību Viņa labestībai un spēkam. Kad dvēsele šķirsies no miesas, un tai nekaunīgi, nelietīgi piestāsies kritušie eņģeļi, tā ar savu pašaizliedzību satrieks un liks bēgt tumšajiem un ļaunajiem eņģeļiem. "Ņemiet, ņemiet mani, vīrišķīgi tā viņiem teiks, metiet tumsas un liesmu bezdibenī, elles bezdibenī, ja tāda ir mana Dieva griba, ja tā Viņš man nolēmis: vieglāk ir zaudēt paradīzes salmi, vieglāk ir paciest elles liesmas nekā pārkāpt Viņa gribu. Es Viņam esmu nodevusies un nododos! Nevis jūs, bet Viņš ir manu vājību un apgrēcību Tiesnesis! – Jūs arī savā neprātīgajā nepakļāvībā esat tikai Viņa lēmumu izpildītāji". Šīs pasaules valdnieka kalpi nodrebēs un būs neizpratnē, ieraugot vīrišķīgu pašaizliedzību, lēnprātīgu, pilnīgu padevību Dieva gribai! Noraidījuši šo svētlaimīgo pakļaušanos, viņi no gaišiem un labiem Eņģeļiem kļuvuši par tumšiem un ļauniem dēmoniem. Viņi ar kaunu atkāpsies, bet dvēsele bez kavēkļiem dosies turp, kur ir tās dārgums - Dievs [1]. Tur tā vaigu vaigā skatīs to, ka šeit ticībā redzams Viņa nodomā, un mūžīgi sauks: "Slava Dievam!"
"Slava Dievam!" Vareni vārdi! Bēdu pilnos apstākļos, kad sirdi ielenc šaubu, mazdūšības, neapmierinātības, kurnēšanas iedomas, vajag piespiest sevi bieži, nesteidzīgi, uzmanīgi atkārtot vārdus: "Slava Dievam!" Tas, kurš ar sirds vienkāršībā uzticēsies šeit piedāvātajam padomam, un gadījumā, kad būs nepieciešams pārbaudīs to realitātē, tas ieraudzīs Dieva slavēšanas brīnumaino spēku; tas priecāsies par tik noderīgu, jaunu zināšanu iemantošanu , priecāsies, ka ieguvuši tik spēcīgu un ērtu ieroci. Jau no šo vārdu skaņām vien, kas tiek izteiktas, sapulcējoties skumju un grūtsirdības drūmajām iedomām, jau no šo vārdu skaņām vien, kas izteiktas ar piespiešanos, it kā ar lūpām vien, it kā tikai gaisā, nodreb, ļaunie gari metas bēgt ; visas drūmās domas izkūp kā putekļi stiprā vējā; no dvēseles atkāpjas smagums un skumjas; tajā ienāk vieglums, miers, mierinājums, prieks. "Slava Dievam!"
"Slava Dievam!" Svinīgi vārdi! Vārdi, kas pasludina uzvaru. Prieka vārdi visiem uzticamajiem Dieva kalpiem, baiļu un zaudējuma vārdi visiem Viņa ienaidniekiem, viņu ieroča sagrāve. Šis ierocis ir grēks; šis ierocis ir miesas prāts, kritusī cilvēka gudrība. Tā radās no krišanas, tās sākotnējais cēlonis ir grēks, tā ir Dieva atraidīta, pastāvīgi karo pret Dievu, un pastāvīgi tiek Dieva noraidīta. Pie bēdu ievainotā velti sapulcēsies visi zemes gudrie; velti tie viņu ārstēs ar daiļrunības, filozofijas zālēm; veltīgas būs paša slimā pūles, ja viņš gribēs atmudžināt bēdu samezglojumu par sava paša prāta pūlēm. Ļoti bieži, gandrīz vienmēr, prāts pilnīgi apjūk šajā samudžinātajā tīklā! Tas bieži redz sevi ielenktu, ieslēgtu no visām pusēm! Bieži atbrīvošanās, mierinājums šķiet jau vairs par neiespējams! Un daudz iet bojā zem nepanesamā smago skumju jūga, iet bojā no nāvīgā ievainojuma, nelaimīgā ievainojuma, neatraduši uz zemes nekādu līdzekli, kas būtu pietiekami spēcīgs, lai izārstētu šo brūci. Šīs zemes gudrība piedāvāja visus savus līdzekļus: visi tie izrādījās bezspēcīgi, niecīgi. Neņem vērā, mīļotais brāli, to, kuru Dievs atraidījis! Noliec malā visus sava prāta ieročus! Pieņem ieroci, kuru tev sniedz Kristus sludināšanas neprātība. Cilvēku gudrība izsmējīgi smaida, ieraugot ieroci, ko piedāvā ticība; kritušais prāts, kam piemīt īpašība karot pret Dievu, nekavēsies piedāvāt visgudrākās iebildes, kas pilnas izglītota skepticisma un ironijas. Nepievērs tiem, Dieva atraidītajiem, Dieva ienaidniekiem, nekādu uzmanību. Savās bēdās sāc no visas sirds, bez kādas prātošanas, teikt vārdus: "Slava Dievam!" Tu ieraudzīsi zīmi, tu ieraudzīsi brīnumu: šie vārdi aizdzen bēdas, rada sirdī mierinājumu, paveic to, ko nespēja paveikt zemei piederošo saprātīgo saprāts un gudro gudrība. Tiks apkaunots šis saprāts, šī gudrība, bet tu, atbrīvotais, izdziedinātais, kas tici ar dzīvu ticību, kura tev pierādīta tevī pašā, sauksi: "Slava Dievam!"
"Slava Dievam!" Daudzi Dieva svētie bieži atkārtoja šos vārdus: viņi bija iepazinuši tajos apslēpto spēku. Kad svētais Jānis Zeltamute sarunājās ar garīgajiem draugiem un brāļiem par kādiem apstākļiem, īpaši par bēdīgiem, vienmēr par sarunas pamatakmeni lika vārdus: "Slava Dievam par visu!" Viņam bija paradums, ko Baznīcas vēsture saglabājusi savā atmiņā, ar labās rokas otro pirkstu bungāt pa kreisās rokas izstieptu plaukstu [2], vienmēr uzsākt sarunu ar vārdiem: "Slava Dievam par visu!"
Brāļi! Pieradināsimies arī mēs bieži slavēt Dievu; steigsimies pie šī ieroča mūsu bēdās; ar nemitīgu Dieva slavēšanu atvairīsim, aizdzīsim mūsu neredzamos ienaidniekus, īpaši tos, kuri cenšas uzvarēt mūs ar skumjām, mazdūšību, kurnēšanu, izmisumu. Attīrīsim sevi ar asarām, lūgšanu, Svēto Rakstu un Tēvu darbu lasīšanu, lai spētu saskatīt Dieva – visu redzošā, visu pārvaldošā, visu vadošā, visu virzošā Viņam vien zināmos ceļos uz Viņam vien zināmiem mērķiem - nodomu. Kļuvuši par Dievišķās vadības skatītājiem, bijībā, nesatricināmā sirds mierā, pilnīgā padevībā un stingrā ticībā apbrīnosim nesasniedzamā Dieva varenību, teiksim Viņam slavu tagad un mūžīgi mūžos.
Tā ir labi un tā pienākas – radībai nemitīgi slavēt Tevi, Dievu Radītāju, Kurš izsaucis mūs būtībā no nebūtības vienīgi Savas bezgalīgās, nesasniedzamās labestības dēļ, Kurš greznojis mūs ar Sava tēla un līdzības skaistumu un slavu, Kurš ievedis mūs paradīzes svētlaimībā un baudījumā, kam beigas nav paredzētas.
Kā mēs esam atmaksājuši Labdarim? Ko Radītājam pienesuši Viņa atdzīvinātie pīšļi?
Mēs pieslējāmies Tavam ienaidniekam, eņģelim, kurš sacēlās pret Dievu, ļaunuma iesācējam. Mēs ieklausījāmies Labdari zaimojošos vārdos: mūsu Radītāju, vispilnīgāko Labestību, mēs izlēmām turēt aizdomās par skaudību.
Ak, vai, kāda tumsonība! Ak, vai, kāda prāta krišana! No Dieva skatīšanas un Viņa tuvuma mūsu cilts mūsu pirmtēvā pēkšņi iekrita mūžīgās nāves bezdibenī...
Sākotnēji krita sātans; gaišais Eņģelis kļuva par tumšu dēmonu; viņam nebija ķermeņa, viņš sagrēkoja ar prātu un vārdu. Tā vietā, lai svētā priekā kopā ar citiem Eņģeļiem slavētu Dievu – Labdari, viņš iemīlēja Dieva zaimošanu. Tikko pieņēma drūmo, nāvi nesošo domu, tikko īstenoja to ar pazudinošo vārdu, kas līdzīgs visļaunākajai indei, tā aptumšojās, pārmainījās, un ar neizsakāmu ātrumu tika nogāzts no debesu Ēdenes uz zemes. Par viņa krišanas ātrumu liecina pirmsmūžīgais Vārds: ,,Es redzēju sātanu kā zibeni nokrītam no debesīm” (Lk. 10:18).
Tikpat strauja bija arī cilvēka krišana, viņam sekojot kritušajam eņģelim. Viņš uzsāka savu krišanu, pieņemot tumšo, Dievu zaimojošo domu, pēc kuras sekoja Dieva baušļa pārkāpšana. Taču pirms tās jau bija notikusi slēpta Dieva nonicināšana un noraidīšana.
