Sv.Ignātijs Brjančaņinovs

Savs krusts un Kristus Krusts

 

Kungs Saviem mācekļiem teica: "Kurš grib Man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko Man". (Мt.16:24).


Ko nozīmē "savs krusts", kāpēc šis "savs krusts", tas ir, atsevišķs katram cilvēkam, reizē tiek saukts arī par "Kristus Krustu"?


"Savs krusts": tās ir zemes dzīves bēdas un ciešanas, kuras katram cilvēkam ir savas.


"Savs krusts": gavēnis, nomods un citi dievbijīgi varoņdarbi, ar kuriem tiek ievesta pazemībā miesa, un ar kuru palīdzību tā tiek pakļauta garam. Šiem varoņdarbiem jābūt atbilstošiem katra spēkiem, un katram tie ir savi.


"Savs krusts": grēku slimības vai kaislības, kuras katram cilvēkam ir savas. Ar vienām no tām mēs piedzimstam, ar citām aplīpam zemes dzīves ceļā. "Kristus Krusts" – tā ir Kristus mācība.

 

Nīcīgs un neauglīgs ir ,,savs krusts”, lai cik smags tas nebūtu, ja caur sekošanu Kristum tas nepārveidosies par "Kristus Krustu". "Savs krusts" Kristus māceklim kļūst par "Kristus Krustu": jo Kristus māceklis ir stingri pārliecināts, ka Kristus nemitīgi ir nomodā pār viņu, ka Kristus pieļauj viņam bēdas kā nepieciešamu un neizbēgamu kristietības nosacījumu, ka nevienas bēdas nepietuvotos viņam, ja tās nebūtu Kristus pieļautas, ka ar bēdām kristietis pievienojas Kristum, kļūst līdzdalīgs Viņa zemes dzīves liktenī, un tāpēc arī piederīgs Viņam debesīs.  "Savs krusts" kļūst Kristus māceklim par "Kristus Krustu": jo patiess Kristus māceklis uzskata Kristus baušļu pildīšanu par vienīgo savas dzīves mērķi.  Šie vissvētie baušļi kļūst viņam par krustu, kurā viņš pastāvīgi pienaglo savu veco cilvēku ar viņa "kaislībām un iekārēm" (Gal. 5: 24).


No šejienes kļūst skaidrs, kāpēc pirms krusta pieņemšanas vajag aizliegt sevi līdz pat savas dvēseles pazudināšanai.


Mūsu kritušajā dabā grēks iekļuvis tik spēcīgi un dziļi, ka Dieva Vārds nekavējas saukt to par kritušā cilvēka dvēseli.


Lai uzceltu plecos krustu, vispirms jāatsaka miesas untumainajām vēlmēm, sagādājot tai tikai to, kas nepieciešams tās eksistencei; savu taisnību jāatzīst par ļaunāko netaisnību Dieva priekšā, savu prātu par pilnīgāko neprātu, un visbeidzot, nododoties Dievam ar visu ticības spēku, nemitīgi mācoties Evaņģēliju, jāatsakās no savas gribas.


Tas, kurš paveicis tādu atteikšanos no sevis, ir spējīgs pieņemt savu krustu. Ar padevību Dievam, piesaucot Dieva palīdzību savā nespēkā, viņš bez bailēm un apjukuma raugās uz tuvojošamies bēdām, gatavojas tās panest cēlsirdīgi un vīrišķīgi, paļaujas, ka ar to palīdzību viņš kļūs pat Kristus ciešanu līdzdalībnieku, sasniegs noslēpumainu Kristus apliecināšanu ne tikai prātā un sirdī, bet ar pašu dzīvi.


Krusts ir smags tik ilgi, kamēr tas ir savs krusts. Kad tas pārveidojas par Kristus Krustu, tad iegūst neparastu vieglumu: "Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla", teica Kungs (Mt. 11: 30).


Kristus mācekļu plecos krusts tiek uzlikts tad, kad Kristus māceklis atzīst sevi par cienīgu nest bēdas, kuras viņam sūta Dievišķais nodoms.


Kristus māceklis savu krustu nes pareizi tad, kad atzīst, ka tieši viņam sūtītās bēdas, nevis citas, ir nepieciešamas, lai viņš augtu Kristū un glābtos.

 
Pacietīga sava krusta nešana ir patiesa sava grēka redzēšana un apzināšanās. Šajā apziņā nav nekāda pašapmāna. Taču tas, kurš atzīst sevi par grēcinieku, bet vienlaikus no sava krusta kurn un gaužas, pierāda, ka viņš ar sava grēka virspusēju apzināšanos tikai glaimo sev un apmāna sevi.


Pacietīga sava krusta nešana ir patiesa nožēla.  Krustā sistais! Apliecini Kungam, ka Viņa ceļi ir taisnīgi. Ar sevis apsūdzēšanu attaisno Dieva tiesu, un saņemsi savu grēku piedošanu.


Krustā sistais! Iepazīsti Kristu - un tev atvērsies paradīzes vārti.


No sava krusta slavē Kungu, noraidot jebkuras kurnēšanas un žēlabu domas kā noziegumu un Dieva zaimošanu.


No sava krusta pateicies Kungam par nenovērtējamo dāvanu, par savu krustu, - par dārgo likteni, par likteni līdzināties Kristum ar savām ciešanām.


No sava krusta sludini: jo krusts ir patiesā un vienīgā patiesās Teoloģijas skola, glabātuve un tronis. Ārpus krusta nav Kristus dzīvas iepazīšanas.


Nemeklē kristīgo pilnību cilvēciskajos tikumos. Tur tās nav: tā ir apslēpta Kristus Krustā [1].


Tavs krusts kļūst par "Kristus Krustu", kad Kristus māceklis nes to ar darbīgu apziņu par savu grēcīgumu, par ko pienākas sods, -  kad nes to ar pateicību Kristum, ar Kristus slavēšanu. No slavēšanas un pateicības cietējā rodas garīgs mierinājums; pateicība un slavēšana kļūst pat neaptverama, neiznīcīga prieka avotu, kurš žēlastīgi virst sirdī, izlīst pār dvēseli, izlīst pār pašu miesu.


Miesas acīm Kristus Krusts jau no ārienes vien ir nežēlīgs liktenis. Kristus māceklim un sekotājam tas ir augstākās garīgās saldmes ceļš.  Šī saldme ir tik liela, ka tā pilnībā apslāpē bēdas un Kristus sekotājs visļaunākajās mokās sajūt tikai baudījumu [2].


Jaunā Mavra sacīja savam vīram Timotejam, kurš cieta briesmīgas mokas, un aicināja viņu ņemt dalību moceklībā: "Baidos, mans brāli, ka neizbīstos, kad ieraudzīšu briesmīgās mocības un saniknoto hegemonu, ka manas jaunības dēļ nezūd mana pacietība". Moceklis viņai atbildēja: "Paļaujies uz mūsu Kungu Jēzu Kristu un šīs mokas kļūs tev par eļļu, kas izlieta uz tavu miesu un rasas garu tavos kaulos, kas atvieglos visas tavas sāpes" [3].


Krusts – visu laiku svēto spēks un gods.


Krusts ir kaislību dziedinātājs, dēmonu pazudinātājs. Krusts ir nāvi nesošs tiem, kuri savu krustu nav pārveidojuši par Kristus Krustu, kuri no sava krusta kurn uz Dieva nodomu, zaimo to, nododas bezcerībai un izmisumam. Grēcinieki, kuri savā krustā neatzīst un nenožēlo savus grēkus, mirst mūžīgā nāvē, zaudējot patieso dzīvi, dzīvi Dievā. Viņi tiek noņemti no sava krusta tikai tādēļ, lai viņu dvēseles noietu mūžīgajā kapā: elles cietumā.


Kristus Krusts paaugstina no zemes tajā piesisto Kristus mācekli. Kristus māceklis, piesists savā krustā, domā par debesu lietām, ar prātu un sirdi dzīvo debesīs, un skata Gara noslēpumus Jēzū Kristū, mūsu Kungā. "Kurš grib Man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko Man". Āmen.

Аскетические опыты
Том 1; Глава 37

 

1 Преподобный Марк подвижник. Слово о духовном законе, гл. 31.
2 Последование дванадесяти псалмов, молитва святого Евстратия.
3 Четьи-Минеи, Мая 3 дня.

© 2009 - 2017 BIBLOS