Sv.Ignātijs Brjančaņinovs

Pārdomas par nāvi

 

Visu cilvēku daļa uz zemes, nevienam neizbēgama daļa, ir nāve. Mēs baidāmies no tās kā no visļaunākā ienaidnieka, mēs rūgti apraudam tos, ko tā nolaupījusi, bet dzīvi pavadām tā, it kā nāves vispār nebūtu, it kā mēs būtu mūžīgi zemes virsū.


Mans kaps! Kālab es aizmirstu tevi? Tu gaidi mani, gaidi – un es droši vien kļūšu par tavu iemītnieku: tad kāpēc es aizmirstu tevi un uzvedos tā, it kā kaps būtu tikai dažu cilvēku loze, bet nebūt ne manējā?


Grēks atņēmis un atņem man ikvienas patiesības iepazīšanu un sajušanu: tas nolaupa un izdzēš no manas atmiņas piemiņu par nāvi – šo notikumu, kas ir man tik svarīgs un neapšaubāmi uzticams.


Lai pieminētu nāvi, jādzīvo saskaņā ar Kristus baušļiem. Kristus baušļi attīra prātu un sirdi, padara tos mirušus pasaulei un atdzīvina Kristum: prāts, novērsies no zemes kaislībām, sāk bieži vērst skatienu uz savu noslēpumaino pāreju mūžībā – uz nāvi; attīrītā sirds sāk piedzīvot tās priekšnojautu.


No pasaules atsvešinājušies, prāts un sirds tiecas uz mūžību. Iemīlējuši Kristu, tie neremdināmi alkst stāties Viņa priekšā, kaut arī dreb bijībā no nāves stundas, skatot Dieva varenību iepretim savam niecīgumam un grēcīgumam. Nāve viņiem ir reizē gan briesmīgs varoņdarbs, gan ilgotā atbrīvošanās no zemes gūsta.


Ja mēs neesam spējīgi ilgoties pēc nāves sava aukstuma dēļ pret Kristu un mīlestības dēļ uz iznīcīgo, tad vismaz lietosim piemiņu par nāvi kā rūgtas zāles pret mūsu grēcīgumu: jo "nāves piemiņa" – tā svētie Tēvi dēvē šo atcerēšanos – dvēselē iemantota, pārcērt tās draudzību ar grēku, ar visiem grēcīgajiem baudījumiem.


"Tikai tas, kurš saradojies ar domu par savām beigām", - teicis kāds sirdsskaidrais Tēvs, - "var izbeigt savus grēkus"[1]. „Piemini savas beigas, - saka Raksti, – un mūžam nesagrēkosi” (Sīr.7:39).


Piecelies no savas gultas kā augšāmcēlies no mirušiem; apgulies savā gultā kā kapā: miegs ir nāves attēlojums, bet nakts tumsa – kapa tumsas priekšvēstnese, pēc kuras ataust Kristus kalpiem priecīgā un Viņa ienaidniekiem briesmīgā augšāmcelšanās gaisma.


Biezs mākonis, lai arī tas sastāv no ļoti smalkiem tvaikiem, aizsedz saules gaismu, - un miesas baudas, izklaidība, nīcīgas zemes rūpes aizsedz dvēseles skatienam vareno mūžību.


Velti spīd saule no dzidrām debesīm tām acīm, ko skāris aklums, - tāpat arī mūžība it kā nepastāv sirdij, kuru pārņēmusi kaislība pret zemi, visu tās vareno, slaveno, baudāmo. ,,Briesmīga ir grēcinieku nāve” (Ps. 34:22): tā atnāk pie viņiem, kad viņi nepavisam to negaida; tā atnāk pie viņiem, bet viņi vēl nemaz nav gatavojušies ne tai, ne mūžībai, pat nav ieguvuši nekādu skaidru sapratni ne par vienu, ne otru. Un nāve pakampj negatavos grēciniekus no zemes virsas, kur viņi ir tikai sadusmojuši Dievu, un nodod tos uz mūžiem elles cietumos.


Gribi pieminēt nāvi? Ievēro stingru mērenību ēdienā, apģērbā, visos mājas piederumos; seko, lai vajadzības priekšmeti nepārvērstos par greznības priekšmetiem, mācies Dieva Likumā dienu un nakti, vai, cik iespējams, bieži – un tu atcerēsies nāvi. Nāves piemiņa savienosies ar asaru straumēm, ar grēku nožēlu, ar apņemšanos laboties, ar sirsnīgām un daudzām lūgšanām.


Kurš no cilvēkiem palicis mūžīgi dzīvot uz zemes? – Neviens. Arī es sekošu tēvu, vectēvu, brāļu un visu savu tuvāko pēdās. Mans ķermenis vientulīgs dosies drūmajā kapā, bet manas dvēseles likteni no palikušajiem zemes iedzīvotājiem aizklās necaurredzama noslēpumainība.


Radinieki un draugi paraudās par mani; varbūt paraudās rūgti; un pēc tam – aizmirsīs. Tā ir apraudāti un aizmirsti neskaitāmi tūkstoši cilvēku. Viņus ir saskaitījis un atceras tikai vispilnīgais Dievs.


Tikko es piedzimu, tikko tiku ieņemts, jau nāve uzlika man savu zīmogu. „Viņš ir mans”, teica viņa un nekavējoties sagatavoja man izkapti. No paša manas esības sākuma tā jau vēzējusi šo izkapti. Ik minūti es varu kļūt par nāves upuri! Bijuši daudzi misēkļi; bet precīzs atvēziens un cirtiens ir neizbēgami.


Ar aukstu nicinājuma smaidu nāve raugās uz cilvēku zemes dzīves darbiem. Būvnieks ceļ kolosālu ēku, gleznotājs vēl nav pabeidzis savu lielisko darbu, ģēnijs sacerējis gigantiskus plānus un grib tos īstenot; bet atnāk negaidīta,  nepielūdzama nāve un zemes slavas apvīto un visas viņa ieceres pārvērš niecībā.


Tikai pret Kristus kalpu bargā nāve izjūt bijību, Kristus mudināta, tā ciena tikai dzīvi Kristū. Bieži debesu sūtnis pavēsta Patiesības kalpiem par drīzu viņu pārcelšanos mūžībā un par svētlaimi tajā. Dzīves sagatavoti nāvei, mierināti gan ar sirdsapziņas liecību, gan ar apsolījumu no Augšienes, klusu, ar smaidu lūpās, viņi aizmieg nāves ilgajā miegā.


Vai kāds ir redzējis taisnā ķermeni, ko atstājusi dvēsele? No tā nenāk nelāga smaka, nav briesmīgi tam tuvoties; viņu apglabājot, skumjas tiek kliedētas ar kaut kādu neaptveramu prieku. Sejas līnijas, sastingušas tādas, kādas tās atveidojās dvēseles iziešanas brīdī, reizēm dus dziļā mierā, bet reizēm tajās mirdz prieks no saldās tikšanās un skūpsta  - protams, ar Eņģeļiem un svētajiem, kuri tiek sūtīti no debesīm pēc taisno dvēselēm.


Nāc manā atmiņā, mana nāve! Nāc pie manis, rūgtā, bet tik taisnīgā un derīgā nāves piemiņa! Atšķir mani no grēka! Vadi pa Kristus ceļu!  Lai no nāves pieminēšanas kļūst vājas manas rokas visa tukšā, niecīgā un grēcīgā iesākšanai.


Nāc manā atmiņā, mana nāve! Un bēgs no manis mani sagūstījušās godkāre un baudkāre. Es novākšu no sava galda kūpošos greznos ēdienus, novilkšu greznās drēbes, ietērpšos raudu apģērbā, apraudāšu dzīvu sevi – no dzimšanas nolemto mironi.


“Tā! Piemini un apraudi pats sevi dzīvu, - saka „nāves piemiņa”: es labvēlīgi atnācu tevi apbēdināt un atvedu sev līdzi pašu dvēselei visderīgāko domu pulku. Pārdod nevajadzīgo un ieņemto atdod nabagiem, nosūti uz debesīm savus dārgumus, kā to Glābējs novēlējis: tur tie sastaps savu īpašnieku, simtkārt vairojušies. Izlej par sevi karstas asaras un karstas lūgšanas. Kurš cits ar tādu rūpību un centību pieminēs tevi pēc nāves, kā tu pats vari sevi pieminēt pirms nāves? Neuztici savas dvēseles glābšanu citiem, ja pats vari paveikt šo tev būtisko nepieciešamo darbu! Kāpēc tev dzīties pēc iznīcīgā, ja nāve tev noteikti atņems tev visu iznīcīgo? Viņa ir vissvētākā Dieva pavēļu izpildītāja: tikko kā izdzird pavēli, - tā ar zibens ātrumu tiecas to izpildīt. Tā nekaunēsies ne no bagātnieka, ne augstdzimušā, ne varoņa, ne ģēnija, nesaudzēs ne jaunību, ne skaistumu, ne zemes laimi: pārceļ cilvēku mūžībā. Un caur nāvi nonāk Dieva kalps mūžības svētlaimē, bet Dieva ienaidnieks – mūžīgās mokās”.


,,Nāves piemiņa – tā ir Dieva dāvana”[2], teikuši Tēvi: tā tiek dota tikai Kristus baušļu pildītājam, lai darītu viņu pilnīgāku svētajā nožēlas un glābšanās varoņdarbā.


Pirms nāves piemiņas no Dieva žēlastības, jānāk paša centieniem atcerēties nāvi. Piespied sevi bieži pieminēt nāvi, pārliecini sevi neapšaubāmajā patiesībā, ka tu noteikti, nav zināms – kad, nomirsi – un nāves piemiņa – dziļa un spēcīga - sāks atnākt pati no sevis: tā ar nāvi nesošiem triecieniem sakaus visus tavus grēcīgos iesākumus.


Šī garīgā dāvana  ir sveša grēka mīļotājam: viņš pat kapos nepārstāj nodoties grēcīgai izdabāšanai miesai, ne mazākā mērā nepiemin nāvi, kas nostājas aci pret aci ar viņu. Turpretī Kristus kalpotājs arī lieliskās pilīs pieminēs viņu gaidošo kapu un izlies par savu dvēseli glābjošas asaras. Āmen.

 

1 Св. Исаак Сирский, Слово 21.
2 Лествица, Слово 6.

 

No grāmatas "Аскетические опыты" Том 1 Глава 43

© 2009 - 2017 BIBLOS