Sv.Ignātijs Brjančaņinovs

Par svēto tēvu lasīšanu

 

Sarunas un tuvāko sabiedrība atstāj lielu ietekmi uz cilvēku. Saruna un pazīšanās ar zinātnieku sniedz daudz zināšanu, ar dzejnieku – daudz cēlu domu un jūtu, ar ceļotāju – daudz interesanta par citām zemēm, par tautu tikumiem un paradumiem. Ir acīmredzams: sarunas un pazīšanās ar svētajiem vēstī svētumu. "Ar sirdsskaidro būsi sirdsskaidrs, ar šķīsto  būsi šķīsts, un ar izredzēto - izredzēts" (Ps. 18 : 26–27).


No šī brīža, īsās zemes dzīves laikā, kuru Raksti pat nesauc par dzīvi, bet ceļojumu, iepazīsties ar svētajiem. Tu gribi debesīs piederēt viņu sabiedrībai, gribi būt līdzdalībnieks viņu svētlaimē? Tad no šī brīža stājies saskarsmē ar viņiem. Kad iziesi no miesas tempļa, - viņi pieņems tevi kā pazīstamu, kā savu draugu (Lk. 16: 9).


Nav tuvākas pazīšanās, nav ciešākas saiknes, kā domu vienotības, jūtu vienotības, mērķa vienotības saikne (1.Коr.1:10).


Kur ir vienprātība, tur noteikti ir arī dvēseļu vienotība, tur noteikti ir viens mērķis, vienādas sekmes mērķa sasniegšanā.


Iemanto sev svēto Tēvu domas un garu, lasot viņu rakstus. Svētie tēvi sasniedza mērķi: glābšanu. Arī tu sasniegsi šo mērķi lietu dabiskā tecējumā. Kā vienprātīgs un dvēselē vienots ar svētajiem Tēviem, tu izglābsies.


Debesis pieņēma savās svētlaimīgajās dzīlēs svētos Tēvus. Tā viņas apliecināja, ka svēto Tēvu domas, jūtas un darbi ir tām tīkami. Svētie Tēvi izklāstīja savas domas, savu sirdi, savas darbības veidu savos rakstos. Tātad: cik gan uzticams vadonis uz debesīm, ko apliecinājušas pašas debesi, ir Tēvu raksti!


Svēto Tēvu raksti visi ir Svētā Gara iedvesmā vai ietekmē sastādīti.  Brīnumaina ir saskaņa tajos, brīnumains svaidījums! Cilvēku, kurš vadās no tiem, bez jebkādām šaubām, vada Svētais Gars. 


Visi zemes ūdeņi satek okeānā, un, iespējams, ka okeāns kalpo par sākumu visiem zemes ūdeņiem. Visi Tēvu raksti savienojas Evaņģēlijā; visi sliecas uz to, lai iemācītu mūs precīzi izpildīt mūsu Kunga Jēzus Kristus baušļus; to visu avots un beigas  ir svētais Evaņģēlijs. 


Svētie Tēvi māca, kā tuvoties Evaņģēlijam, kā to lasīt, kā to pareizi saprast, kas sekmē, kas kavē tā izpratni. Tāpēc no sākuma vairāk nodarbojies ar svēto Tēvu lasīšanu. Kad viņi būs iemācījuši tev lasīt Evaņģēliju, tad jau pārsvarā lasi Evaņģēliju.


Neuzskati par pietiekamu vienīgi Evaņģēlija lasīšanu bez svētajiem Tēviem! Tā ir lepna, bīstama doma. Labāk lai tevi kā savu mīļoto bērnu Evaņģēlijam pieved svētie Tēvi, kuri tevi vispirms audzinājuši un izglītojuši ar savu rakstu starpniecību. 


Daudzi, kuri neprātīgi un uzpūtīgi noraidījuši svētos Tēvus, un tiešā veidā, ar aklu pārdrošību, ar netīru prātu un sirdi ķērušies pie Evaņģēlija, iekrituši pazudinošos maldos. Viņus Evaņģēlijs ir atraidījis: tas pie sevis pielaiž tikai pazemīgos.


Tēvu rakstu lasīšana – tā ir visu tikumu māte un valdniece. No viņu rakstiem mēs varam iemācīties patiesi saprast Svētos Rakstus, pareizu ticību, dzīvi saskaņā ar Evaņģēlija baušļiem, dziļu cieņu, kādai jābūt pret evaņģējiskajiem likumiem, vienā vārdā sakot – glābšanos un kristīgo pilnību.


Pēc Gara nesēju samazināšanās svēto Tēvu rakstu lasīšana kļuvusi par galveno vadītāju tiem, kuri vēlas glābties un pat sasniegt kristīgo pilnību [1].


Svēto Tēvu grāmatas, kā izteicies viens no viņiem, ir līdzīgas spogulim: ielūkojoties tajās uzmanīgi un bieži, dvēsele var ieraudzīt visus savus trūkumus.


Un vēl – šīs grāmatas ir līdzīgas bagātīgam ārstniecības līdzekļu klāstam: tajā dvēsele var piemeklēt katrai savai slimībai glābjošu ārstēšanu.


Svētais Epifānijs Kiprietis teicis: "Viens skatiens uz svētajām grāmatām pamudina uz dievbijīgu dzīvi" [2].


Svēto Tēvu lasīšanai jābūt rūpīgai, uzmanīgai un pastāvīgai: mūsu neredzamais ienaidnieks, kurš "neieredz apstiprinošo balsi" (Salam, pam.11:15), īpaši neieredz to, ka šī balss nāk no svētajiem Tēviem. Šī balss atmasko mūsu ienaidnieka sliktos nodomus, viņa ļaunumu, atklāj viņa tīklus, viņa darbības veidu: tāpēc ienaidnieks apbruņojas pret svēto Tēvu lasīšanu ar dažādiem lepnām un zaimojošām domām, cenšas iegrūst garīgo cīnītāju nīcīgās rūpēs, lai novērstu no glābjošās lasīšanas, cīnās pret viņu ar grūtsirdību, garlaicību, aizmāršību. No šīs cīņas pret svēto Tēvu lasīšanu mums jāizdara secinājums, cik ļoti glābjošs mums ir šis ierocis, kuru ienaidnieks tā neieredz. Ienaidnieks ar piepūli rūpējas, lai izrautu to no mūsu rokām.


Lai katrs izvēlas sev Tēvu lasīšanu, kas atbilst viņa dzīves veidam. Vientuļnieks lai lasa Tēvus, kuri rakstījuši par klusēšanu; klosterī dzīvojošs mūks, - Tēvus, kuri rakstījuši pamācības klosterī dzīvojošajiem; kristietis, kurš dzīvo pasaulē – svētos Tēvus, kuri savas pamācības vēstījuši vispār visai kristietībai. Lai katrs, lai kādā kārtā nebūtu, pasmeļ bagātīgas pamācības Tēvu rakstos.


Noteikti vajadzīga lasīšana, kas atbilst dzīves veidam. Citādi tu piepildīsies ar domām, kaut arī svētām, bet neizpildāmām darbos, kas pamudina uz neauglīgu darbību tikai iztēlē un vēlmēs; bet dievbijības darbi, kas atbilst tavam dzīves veidam, izslīdēs tev no rokām. Bez tam, tu ne tikai kļūsi par neauglīgu sapņotāju – tavas domas, būdamas nepārtrauktā pretrunā ar darbības vidi, noteikti radīs tavā sirdī apjukumu, bet uzvedībā - nenoteiktību – smagu, kaitīgu tev un tuvākajiem. Nepareiza Svēto Rakstu un svēto Tēvu lasīšana viegli var novest no glābjošā ceļa necaurejamā biezoknī un dziļās aizās, kas ar daudziem jau noticis. Āmen.

 

1 Преп. Нил Сорский. Правила.
2  Алфавитный Патерик

 

No grāmatas "Аскетические опыты", Том 1, Глава 6

 

© 2009 - 2017 BIBLOS