Svētītājs Ignātijs (Brjančaņinovs)
Par patiesu un nepatiesu pazemību*

(О истинном и ложном смиренномудрии)

 

"Neviens lai jūs nepieviļ ar  patvaļīgu pazemību” (Kol. 2: 18), teicis Svētais Apustulis Pāvils. Patiesas pazemības būtība ir paklausībā un sekošanā Kristum (Fil. 2: 5 – 8).


Patiesa pazemība – tas ir garīgais saprāts. Tā ir Dieva dāvana; tā ir Dievišķās žēlastības darbība cilvēka prātā un sirdī.


Var būt arī patvaļīga pazemība: to sev sacer godkārīga, pievilta un maldu mācības piemānīta dvēsele, kas glaimo pati sev, dvēsele, kura meklē glaimus no pasaules, dvēsele, kura pilnībā tiecas pēc zemes dzīves sekmēm un zemes dzīves baudām, dvēsele, kura aizmirsusi par mūžību, par Dievu.


Patvaļīga, pašsacerēta pazemība sastāv no neskaitāmām, daudzveidīgām viltībām, ar kurā cilvēka lepnība cenšas noķert pazemības godu no aklās pasaules, kas mīl savu, to, kas ir no pasaules; no pasaules,  kura cildina grēku, kad tas ir tērpies tikuma izskatā,  no pasaules, kura neieredz tikumu, kad tad atklājas skatienam savā vienkāršībā, svētā un stingrā padevībā Evaņģēlijam.


Nekas nav tik naidīgs Kristus pazemībai kā patvaļīga pazemība, kas noraidījusi Kristus jūgu, un, aizsedzoties aiz liekulīgas kalpošanas Dievam, patiesībā kalpo sātanam. Ja mēs nemitīgi lūkosimies uz savu grēku, ja centīsimies to ieraudzīt visos sīkumos, tad neatradīsim sevī nekādu tikumu, neatradīsim arī pazemību.


Ar patiesu pazemību piesedzas patiess, svēts tikums: tā šķīsta jaunava ar apsegu aizsedz savu skaistumu; tā Vissvētākā vieta ar aizkaru aizsedzas no tautas skatieniem. Patiesa pazemība – tas ir evaņģēlisks raksturs, evaņģēlisks tikums, evaņģēlisks domāšanas veids.


Patiesa pazemība – tas ir Dievišķs noslēpums: tā ir nesasniedzama cilvēka izziņai. Būdama visaugstākā gudrība, tā miesas prātam šķiet kā neprāts.


Pazemības Dievišķo noslēpumu Kungs Jēzus atklāj Savam uzticamajam māceklim, kurš nemitīgi sēž pie Viņa kājām un uzmanīgi klausās Viņa dzīvudarošajos vārdos. Un atklāts, tas paliek apslēpts: to nevar izskaidrot ar vārdiem un zemes valodu. Miesas prātam tas nav sasniedzams; to neizzināmi izzina garīgais saprāts un sasniegts, tas paliek nesasniedzams.


Pazemība – tā ir debesu dzīve uz zemes.


Žēlastības pilna, brīnumaina Dieva varenības un Viņa neskaitāmo labdarību pret cilvēku redzēšana, Glābēja iepazīšana no žēlastības, pašaizliedzīga sekošana Viņam, pazudinošā bezdibeņa, kurā iekritis cilvēku dzimums, redzēšana – lūk, pazemības neredzamās pazīmes, lūk, priekštelpas tai  garīgajai pilij, kuru radījis Dievcilvēks.


Pazemība neredz sevi pazemīgu. Gluži pretēji – tā redz sevī lielu lepnību. Tā rūpējas par to, lai sameklētu visus tās zarus; atrodot tos, redz, ka vēl jāmeklē ļoti daudz.


Sirdsskaidrais Ēģiptes Makārijs, kuru Baznīca nodēvējusi par Lielo viņa tikumu pārākuma, īpaši par dziļās pazemības dēļ, brīnumu darītājs un Gara nesējs Tēvs, savās svētajās un noslēpumu pilnajās sarunās teicis, ka vistīrākajā un pilnīgākajā cilvēkā mīt kaut kas lepns [1].


Šis Dieva svētais sasniedza augstāko kristīgās pilnības pakāpi, dzīvoja laikā, kas bija bagāts ar svētajiem, redzēja lielāko no svētajiem inokiem – Antoniju Lielo, - un viņš teicis, ka nav redzējis nevienu cilvēku, kuru vārda pilnā nozīmē varētu nosaukt par pilnīgu [2].


Neīsta pazemība redz "sevi" pazemīgu: smieklīgi un nožēlojami mierina sevi ar šo mānīgo, dvēseli pazudinošo skatu. Sātans izliekas par gaismas Eņģeli; viņa apustuļi izliekas par Kristus Apustuļiem (2.Kor. 11: 13 – 14); viņa mācība pieņem Kristus mācības izskatu; stāvokļi, kurus rada viņa apmāns, tiek pieņemti par garīgiem, žēlastības stāvokļiem: viņa lepnība un godkāre un to radītais pašapmāns un pievīlums pieņem Kristus pazemības izskatu.


Ak! Kur no nelaimīgajiem sapņotājiem, no sapņotājiem, kuri ir pazudinoši apmierināti ar sevi, ar saviem pašapmāna stāvokļiem, no sapņotājiem, kuri cer baudīt un būt svētlaimīgi, kur no viņiem slēpjas Glābēja vārdi: "Svētīgi raudošie, svētīgi izsalkušie” (tagad), un "bēdas jums, kas esat paēduši, bēdas jums, kas smejaties” (tagad) (Lk.:21, 25)?


Mīļotais brāli! Paskaties uzmanīgāk, paskaties bezkaislīgi uz savu dvēseli! Vai pareizāka tai nebūs nožēla, nevis baudīšana! Vai nebūs pareizāk tai raudāt  uz zemes, šai bēdu ielejā, kas domāta tieši raudām, nekā nelaikā sacerēt sev  mānīgus, muļķīgus un pazudinošus baudījumus!


Nožēla un raudāšana par grēkiem sagādā mūžīgo svētlaimi: tas ir zināms; tas ir pārbaudīts; to teicis Kungs. Kāpēc gan tev nenodoties šiem svētajiem stāvokļiem, nedzīvot tajos, bet izdomāt sev baudījumus, gūt no tiem apmierinājumu, tā iznīcinot sevī svētīgo izsalkumu un slāpes pēc Dieva taisnības, svētīgās un glābjošās skumjas par saviem grēkiem un grēcīgumu. Izsalkums un slāpes pēc Dieva taisnības – tie ir gara nabadzības liecinieki: raudas – pazemības izpausme, tās balss. Raudu neesamība, apmierinātība pašam ar sevi un sava, šķietami garīgā, stāvokļa baudīšana atmasko sirds lepnību.


Bīsties, lai tu par tukšu, mānīgu baudījumu neiemantotu mūžīgās bēdas,  ko Dievs apsolījis patvaļīgi tagad paēdušajiem pretēji Viņa gribai.


Godkāre un tās bērni – viltus garīgie baudījumi, kas darbojas dvēselē, ko nav pārņēmusi nožēla, veido pazemības rēgu. Ar šo rēgu dvēselē tiek aizstāta patiesa pazemība.  Patiesības rēgs, ieņēmis dvēseles templi, aizsprosto pašai Patiesībai visas ieejas dvēseles templī.


Ak, vai, mana dvēsele, Dieva radītais patiesības templi! – pieņēmusi sevī patiesības rēgu, paklanījusies meliem Patiesības vietā, tu esi kļuvusi par elku templi!


Elku templī uzstādīts elku tēls: "iedomāta" pazemība. "Iedomāta pazemība" – tas ir lepnības visbriesmīgākais veids. Ar grūtībām tiek padzīta lepnība, kad cilvēks to arī atzīst par lepnību; bet kā viņš izdzīs to, ja viņam šķiet, ka tā ir pazemība?


Šajā elku templī ir rūgta tukšuma negantība! Tajā kūp elku kalpošanas vīraks, skan dziedāšana, par kuru priecājas elle. Tajā iedomas un dvēseles jūtas bauda aizliegto elku upuru ēdienu, dzer vīnu, kas sajaukts ar nāvi nesošu indi. Elku templis, elku un visādas nešķīstības mājoklis, ir nepieejams ne tikai Dievišķajai žēlastībai, garīgai dāvanai – tas ir nepieejams arī jebkādam patiesam tikumam, jebkādam Evaņģēlija bauslim.


Viltus pazemība cilvēku padara tik aklu, ka piespiež viņu ne tikai domāt par sevi, dot mājienu citiem, ka viņš ir pazemīgs, bet atklāti to teikt un skaļi sludināt [3].


Meli cietsirdīgi izsmej mūs, kad mēs, viņu pievilti, atzīstam tos par patiesību.


Žēlastības pazemība ir neredzama, tāpat kā neredzams ir tās devējs – Dievs. To apslēpj klusēšana, vienkāršība, patiesums, brīva griba, brīvība.


Neīsta pazemība – vienmēr ar izdomātu ārieni: ar to tā sevi publicē.


Neīstai pazemībai patīk izrādes: ar tām tā pieviļ un pieviļas pati. Kristus pazemība ir ietērpta drēbēs un apģērbā (Jņ. 19: 24), pašā visvienkāršākajā, cilvēki to neredz un neievēro. Pazemība – tā ir ķīla sirdī, svēta sirds īpašība, Dievišķs ieradums, kas nemanāmā veidā rodas dvēselē no Evaņģēlija baušļu pildīšanas [4].


Pazemības darbību var pielīdzināt mantkārības kaislībai. Tas, kurš saindējies ar ticību un mīlestību pret nīcīgiem dārgumiem, - jo vairāk viņš tos uzkrāj, jo vairāk pēc tiem alkst. Jo bagātāks viņš kļūst, jo pats sev šķiet nabadzīgāks. Tāpat tas, kuru vada pazemība – jo bagātāks tikumos un garīgās dāvanās kļūst, jo savās acīs šķiet sev nabadzīgāks, niecīgāks.


Tas ir dabiski. Kad cilvēks vēl nav nobaudījis no augstākā labuma, tad viņa paša labumam, grēka apgānītam, viņa acīs ir vērtība.  Taču, kad viņš ir baudījis no Dievišķā labuma, tad viņa paša labums, kas savienots ar ļaunumu, ir nevērtīgs.


Nabagam ir dārgs vara naudas maiss, ko viņš ar darbu un piepūli sakrājis ilgā laikā. Bet, ja bagātnieks pēkšņi iebērtu viņam neskaitāmu daudzumu tīru červoncu, nabagais ar nicinājumu aizmestu savu vara naudu kā viņu apgrūtinošu smagumu.


Taisnais, daudz cietušais Ījabs, pārcietis smagos pārbaudījumus, tapa cienīgs redzēt Dievu.  Tad viņš sacīja Dievam iedvesmas lūgšanā: "Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi"!


Kāds auglis tad izauga taisnā dvēselē no Dieva skatīšanas? "Tāpēc" - Ījabs turpina un  noslēdz savu lūgšanu - "atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos" (Īj.42:5–6).


Gribi iemantot pazemību? – pildi Evaņģēlija baušļus: kopā ar tiem tavā sirdī iemājos svētā pazemība, t.i., mūsu Kunga Jēzus Kristus īpašības.


Pazemības iesākums ir gara nabadzība; - tās sasniegšanas vidus – Kristus miers, kas augstāks par visu saprašanu; beigas un pilnība – Kristus mīlestība.


Pazemība nekad nedusmojas, neizdabā cilvēkiem, nenododas skumjām, ne no kā nebaidās.


Vai var nodoties skumjām tas, kurš savlaicīgi ir atzinis sevi par visādu bēdu cienīgu?


Vai var baidīties no nelaimēm tas, kurš savlaicīgi nolēmis sevi bēdām, kurš raugās uz tām kā uz savas glābšanās līdzekli?


Dieva svētie iemīlējuši Kungam blakus krustā sistā saprātīgā laupītāja vārdus: "Mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem;
Kungs, piemini mūs, kad Tu nāksi Savā valstībā!" (Lk. 23: 41- 42). Ikvienas bēdas viņi sastop, atzīstot, ka viņi ir to cienīgi [5].


Svētais miers ieplūst viņu sirdīs par pazemības vārdiem! Tas atnes garīga mierinājuma kausu gan pie slimnieka gultas, gan uz cietumu tajā ieslēgtajam, gan cilvēku vajātajam, gan ļauno garu vajātajam.


Mierinājuma kausu pazemības roka pienes arī krustā sistajam; pasaule viņam var pienest tikai "etiķi, maisītu ar žulti" (Mt. 27: 34. Pazemīgais nav spējīgs turēt sevī ļaunumu un naidu: viņam nav ienaidnieku. Ja kāds cilvēks nodara viņam pāri, viņš šajā cilvēkā saskata taisnas tiesas vai  Dieva nodoma ieroci.


Pazemīgais sevi pilnībā nodod Dieva gribai. Pazemīgais nedzīvo savu paša dzīvi, bet dzīvo Dievā. Pazemīgajam ir sveša paļaušanās uz sevi, tāpēc viņš pastāvīgi meklē Dieva palīdzību, nepārtraukti pastāv lūgšanā.


Ražu nesošu zaru pie zemes noliec viņa daudzie un smagie augļi.  Neauglīgs zars aug uz augšu, vairojot savas neauglīgās atvases.


Dvēsele, kura ir bagāta ar evaņģēliskajiem tikumiem, arvien dziļāk un dziļāk slīgst pazemībā, un šīs jūras dziļumos atrod dārgas pērles: Gara dāvanas.


Lepnība – tā ir pazīme tukšam cilvēkam, kaislību vergam, pazīme tādai dvēselei, kurai Kristus mācība nav atradusi nekādu pieeju.  Nespried par cilvēku pēc viņa ārienes; pēc ārienes neizdari secinājumu, ka viņš ir lepns vai pazemīgs. "Nespriediet taču pēc ārienes, bet no viņu augļiem jums tos būs pazīt" (Jņ.7:24; Mt.7:16).


Kungs licis iepazīt cilvēkus pēc viņu darbiem, no uzvedības, no sekām, kādas izriet no viņu darbības. "Es redzu tavu lepnību un tavas sirds ļaunumu" (1.Sam.17:28), Dāvidam sacīja viņa tuvākais; taču Dievs liecināja par Dāvidu: "Es esmu atradis un izraudzījis Dāvidu par Savu kalpu, ar Savu svēto eļļu Es esmu viņu svaidījis" (Ps. 88 [LV-89]:21)  "Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi." (1.Sam. 16: 7).

 
Aklie tiesneši bieži atzīst par pazemīgu liekuli un zemu izdabātāju cilvēkiem  par pazemīgu, taču viņš ir godkārības bezdibenis.


Turpretī  to, kurš nemeklē uzslavas un balvas no cilvēkiem, un tāpēc nelien cilvēku priekšā, nemākuļi tiesneši uzskata par lepnu, taču viņš ir patiesais Dieva kalps; viņš ir sajutis Dieva godību, kura atklājas tikai pazemīgajiem, sajutis cilvēku slavas smirdoņu un novērsis no tās gan savas dvēseles acis, gan nāsis.


Ko nozīmē ticēt? – pavaicāja kādam lielam Dieva svētajam. Viņš atbildēja: "Ticēt – tas nozīmē dzīvot pazemībā un žēlastībā" [6].


Pazemība cer uz Dievu – ne uz sevi un ne uz cilvēkiem: tāpēc tā savā uzvedībā ir vienkārša,  tieša, stinga, cēla. Pasaules aklie dēli to sauc par lepnību.


Pazemība nepiešķir nekādu vērtību zemes labumiem, tās acīs liels ir Dievs, liels ir Evaņģēlijs. Tā tiecas uz tiem, nepagodinot nīcīgo un kņadas pilno ne ar uzmanību, ne ar skatienu. Svēto aukstumu pret nīcību un kņadu nīcības dēli un kņadas kalpotāji sauc par lepnību.


Mēdz būt paklanīšanās, kas ir pazemīga, kas ciena otru, kas ciena Dieva tēlu, kas ciena Kristu tuvākajā. Un mēdz būt paklanīšanās, kas ir grēcīga, savtīga, cilvēkiem izdabājoša un vienlaikus cilvēkus nīstoša, Dievam pretīga un neganta Viņa acīs: tādu paklanīšanos sātans prasīja no Dievcilvēka, piedāvājot par to visas pasaules valstis un to godību (Lk. 4:7).


Cik daudz arī tagad ir to, kuri klanās, lai iegūtu priekšrocības zemes dzīvē! Tie, kuriem viņi klanās, uzslavē viņu pazemību.


Esi uzmanīgs, vēro: vai tas, kurš tev paklanās, to dara cieņas dēļ pret cilvēku, ar mīlestības un pazemības jūtām? Vai arī viņa paklanīšanās glaimo tavai lepnībai, iegūstot kādu īslaicīgu izdevīgumu.


Šis zemes varenais, ieskaties: tavā priekšā lien godkāre, glaimi, nelietība! Sasnieguši savu mērķi, tie smiesies par tevi un nodos tevi pie pirmās izdevības. Savu dāsnumu nekad neizlej pār godkārīgo:  cik godkārīgais ir zems par sevi augstākā priekšā, tik nekaunīgs, pārdrošs un necilvēcīgs viņš ir pret zemākiem par sevi [7]. Godkārīgo tu atpazīsi pēc viņa īpašās spējas glaimot, pakalpot, melot, būt gatavam uz visu zemisko un nelietīgo.


Pilāts apvainojās par Kristus klusēšanu, kas viņam šķita lepna. Vai tu man neatbildi? – viņš teica. Vai tu nezini, ka man ir vara tevi atlaist vai sist krustā (Jņ.19: 10)? Kungs paskaidroja Savu klusēšanu, paužot Dieva gribu, saskaņā ar kuru Pilāts, domādams, ka rīkojas patstāvīgi, bija tikai akls ierocis. Savas lepnības dēļ Pilāts nebija spējīgs saprast, ka viņa priekšā stāvēja vispilnīgākā pazemība: par cilvēku tapis Dievs.


Cēla dvēsele ar cerību uz debesīm, nicinot pasaules iznīcīgos labumus, nav spējīga uz sīku zemošanos un izdabāšanu cilvēkiem.  Tu kļūdaini sauc šo dvēseli par lepnu, jo viņa neapmierina tavu kaislību prasības. Haman! Godā svētīto  un Dievam tīkamo  Mordohaja lepnību! Šī, kas tavās acīs šķiet lepnība, ir svēta pazemība [8].


Pazemība – tā ir Evaņģēlija mācība, Evaņģēlija tikums, Kristus noslēpumainais ietērps, Kristus noslēpumainais spēks. Pazemībā ietērptais Dievs parādījās cilvēkiem, un tas no cilvēku vidus, kurš tērpjas pazemībā, kļūst  līdzīgs Dievam9 .  "Ja kas grib Man sekot" - saka svētā Pazemība - "tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man". (Mt.16: 24). Citādi nav iespējams būt  par mācekli un sekotāju Tam, Kurš pazemojies līdz nāvei, līdz krusta nāvei. Viņš sēdies pie Tēva labās rokas. Viņš ir Jaunais Ādams, izredzēto svētās cilts Aizsācējs. Ticība Viņam cilvēku pievieno izredzēto pulkam: izredzēto skaitā pieņem ar svēto pazemību un apzīmogo ar svēto mīlestību. Āmen.

___________________________________________________

* Sirdsgudra pazemība (cмиренномудрие) – pareizs cilvēka domu veids  pašam par sevi un pasauli ap viņu. (Latviešu valodā šie jēdzieni - "смиренномудрие" un "смирение" bieži tiek tulkoti ar vienu vārdu - "pazemība", tomēr šo jēdzienu nozīme nav gluži identiska. Svt. Ignātija rakstā vārds pazemība, kurš tiks lietots jēdziena "смиренномудрие" nozīmē būs rakstīts kursīvā – tulk.piez.)
"Sirdsgudra pazemība ir cilvēka domu veids par sevi un par cilvēci, ko iedvesusi un iedveš Dievišķā Patiesība”. (Sv. Ignātijs Brjančaņinovs.)
Sirdsgudra pazemība ir – viena no pazemības tikuma pusēm. Cilvēka pazemība rodas prātā. Tas ir labs un svētīgs gara stāvoklis, tas ir pārsvarā prāta tikums. Tas paredz pareizu uzskatu par sevi un cilvēka apkārtējo pasauli. Tas samierina cilvēku pašu ar sevi, ar cilvēku sabiedrību – samierina ar zemi un debesīm. Pareizs (pazemīgs) domu veids pievelk dvēselei Dievišķo žēlastību, kura to piepilda ar neizsakāmu Dievišķu mieru, dāvā tai sajūtami iepazīt Dievišķās dzīves svētlaimi.
Kad mēs runājam tikai par mierpilnu, prieka pilnu, svētlaimīgu stāvokli, ko mūsos rada tikums, tad saucam to par pazemību. Bet, kad runājam par pazemīgu domu veidu, tad saucam to par sirdsgudru pazemību (смиренномудрие).

 

1 Беседа 7, гл. 4.
2 Беседа 8, гл. 5. 
3 Подражание, книга III, гл. 2. 
4 Преподобный авва Дорофей,  Поучение 2.
5 Преподобный авва Дорофей,  Поучение 2.
6 Алфавитный Патерик. О авве Пимене Великом.
7 Лествица, Слово 22, гл. 22.
8 (Est. 4-7). Hamans, maķedonietis, bija Persijas ķēniņa Ahasvera mīlulis un pirmais augstmanis. Mordohajs, jūds, kurš bija galminieku skaitā, būdams dziļi dievbijīgs, neatļāvās būt iztapīgs un nelīda uz vēdera Hamana priekšā. Hamans tādas izturēšanās dēļ kļuva gluži traks; viņš sagatavoja karātavas, lai tajās sodītu to, kurš nepakļāvās vispārējai pielīšanai. Taču apstākļi izmainījās, un karātavās, kuras tika sagatavotas Mordohajam,  tika sodīts pats Hamans.
9 Святой Исаак Сирский, Слово 33.

Аскетические опыты
Том 1, Глава 55

© 2009 - 2017 BIBLOS