Sv.Ignātijs Brjančaņinovs

Par pacietību

 

"Dvēseles māja ir pacietība, jo viņa dzīvo tajā; dvēseles ēdiens ir pazemība, jo viņa pārtiek no tās" [1], teicis svētais Elija Jevdiks  (Eudiks).

 

Tik tiešām: pārtiekot no pazemības svētā ēdiena, var dzīvot svētajā pacietības mājoklī. Kad šīs barības pietrūkst, tad dvēsele iziet no pacietības mājas. Kā virpulis to nolaupa apjukums, aiznes un griež riņķī. Kā viļņi tajā saceļas dažādas kaislīgas iedomas un sajūtas, nogremdē nesaprātīgu un grēcīgu domu, sapņu, vārdu un darbību dzelmē. Dvēsele nonāk atslābuma, drūmas grūtsirdības stāvoklī, bieži pietuvojas nāvējoša izmisuma un pilnīgas sagrāves bezdibeņiem.

 

Vai gribi vienmēr palikt svētajā pacietības mājoklī? – Nodrošinies ar pārtiku, kas nepieciešama tādai palikšanai: iemanto un vairo sevī pazemīgas domas un jūtas.

 

Pazemības veidu, kas  sagatavo bēdu paciešanai  pirms to atnākšanas un  veicina bēdu paciešanu ar mieru sirdī pēc to atnākšanas, svētie Tēvi nosaukuši par "pašpārmetumiem".

 

Pašpārmetumi ir sevis apsūdzēšana grēcīgumā, kas kopīgs visiem un katram atsevišķi. Turklāt ir noderīgi atcerēties un uzskaitīt savus Dieva Likuma pārkāpumus, izņemot netiklības klupienus, kuru atcerēšanos sīkumos Tēvi aizlieguši kā tādus, kas atjauno cilvēkā grēka sajušanu un tā baudīšanu.[2]

 

Pašpārmetumi ir inoku nodarbe, iekšēja nodarbe (умное делание), kas tiek likta pretī un darbojas pretī kritušās dabas slimīgajām īpašībām, saskaņā ar kurām visi cilvēki, pat atklāti grēcinieki, cenšas parādīt sevi kā taisnos ar visām iespējamām viltībām. Pašpārmetumi ir vardarbība pret kritušo dabu, tāpat kā lūgšana un pārējie inoku svētcīņas varoņdarbi, ar kuriem "laužas iekšā debesu valstībā" un kurā iekļūst tie, kuri piepūlas tos veikt (Mt.11:12).

 

Pašpārmetumiem, sākot tajos vingrināties, piemīt neapzināta mehānisma raksturs, tas ir, tie tiek izteikti bez īpašas sirds līdzdalības, pat pretēji sirds jūtām; pēc tam, maz- pamazām, sirds sāk pieslieties pašpārmetumu vārdiem; visbeidzot pašpārmetumi tiks izteikti no visas sirds, sajūtot bagātīgas raudas, mazinās mūsu priekšā un aizsegs no mums tuvāko trūkumus un grēkus, samierinās ar visiem cilvēkiem un apstākļiem,  sakopos pa visu pasauli izkaisītās iedomas, lai veiktu nožēlu, sagādās uzmanīgu, aizkustinājuma pilnu lūgšanu, iedvesīs un apbruņos ar neuzveicamu pacietības spēku.


Ar pazemīgām pašnosodīšanas domām ir piepildītas visas Pareizticīgās Baznīcas lūgšanu grāmatas. Taču inoki ik dienas velta daļu laika, lai vingrinātos tieši pašpārmetumos.  Viņi ar to starpniecību cenšas pārliecināt sevi, ka viņi ir grēcinieki: kritusī daba negrib tam ticēt, negrib apgūt sevī šo apziņu.  Vispār visiem inokiem ir derīgi pašpārmetumi: gan jauniesācējiem, gan sekmes guvušajiem, gan klosterī kopā dzīvojošajiem, gan klusētājiem.  Pēdējiem visbīstamākā kaislība, kas iznīcina visus viņu darbus, ir augstprātība[3], un pretēji – galvenais tikums, uz kā tiek celti un turas visi pārējie tikumi, ir pašpārmetumi. Tāpēc arī Nitrijas klusētāju abba ir teicis, ka galvenais viņu darbs, pēc viņa domām, ir pašpārmetumi[4]. Pašpārmetumi, sasniedzot savu pilnību, galīgi izdzen no sirds ļaunumu, liekulību, viltību, kas dzīvos sirdī tik ilgi, kamēr sevis attaisnošana atradīs tajā vietu. Sirdsskaidrais Pimens Lielais ir teicis, ka ļaunuma neieredzēšanas būtība ir tajā, ka cilvēks attaisno tuvāko, bet sevi apsūdz ikvienā gadījumā[5]. Šis izteikums ir pamatots Glābēja vārdos: Glābējs ikvienu, kurš nosoda tuvāko, nosaucis par liekuli (Mt.7:5). Pašpārmetumos vientuļnieks ieraudzīs visus cilvēkus svētus  un līdzīgus Eņģeļiem, bet sevi –  kā visgrēcīgāko no grēciniekiem, un iegrims pastāvīgā aizkustinājumā kā bezdibenī.


Izcilus pašpārmetumus paraugus mēs atrodam sirdsskaidrā Jesajas Vientuļnieka Raudās un pie svētā Īzaka Sīrieša 20. nodaļā.  Svētais Īzaks, kura grāmata vispār satur pamācības vientuļniekiem, devis šai nodaļai tādu virsrakstu: "Vārds, kas satur sevī visvajadzīgāko un vissvarīgāko ikdienas atgādinājumu klusējošajam savā cellē, un kurš vēlas būt modrībā vienīgi pret sevi".


"Kāds brālis" - saka svētais Īzaks - "uzrakstīja sekojošo pastāvīgi turēja to savā priekšā kā atgādinājumu sev: "Neprātā tu esi nodzīvojis savu dzīvi, ak, apkaunotais un visāda ļaunuma cienīgais cilvēk! Vismaz piesargājies šinī dienā, kas palikusi pāri no tām, kuras esi pienesis par upuri kņadai, kuras esi pavadījis bez labiem darbiem, bagātinoties ar ļaunajiem. Neprasi par šo pasauli, ne par tās stāvokli, ne par mūkiem, ne par viņu darbību – kāda tā ir, ne par viņu varoņdarba lielumu, - nenododies rūpēm par ko tādu. Tu esi noslēpumaini izgājis no pasaules, kļuvis tai par mirušu Kristus dēļ: tad vairs nedzīvo dēļ pasaules, ne arī dēļ tā, kas pieder pasaulei, lai tevī ienāk miers, un tu būsi dzīvs Kristū. Esi gatavs paciest ikvienu apvainojumu, ikvienu apbēdinājumu, gan lamas, gan pārmetumus no visiem. Pieņem to visu ar prieku, kā patiešām tā cienīgs. Pārciet ar pateicību Dievam ikvienu slimību, ikvienas bēdas un uzbrukumus no dēmoniem, kuru gribu tu esi pildījis. Vīrišķīgi panes visādu trūkumu un bēdas, kas rodas no cilvēka dabas. Paļāvībā uz Dievu pārciet atteikšanos no miesas vajadzībām, kas taču drīz pārvērtīsies par puvekļiem. To visu uzņem ar labu prātu cerībā uz Dievu, negaidot ne atbrīvošanu, ne mierinājumu ne no viena. Visas savas rūpes "met uz Kungu" (Ps. 55: 23), un visos pārbaudījumos nosodi sevi kā to cēloni. Neļaujies nekādiem kārdinājumiem un nepārmet nevienam no pāridarītājiem: jo tu esi ēdis no aizliegtā koka un iemantojis visādas kaislības. Ar prieku pieņem šīs bēdas; lai tās tevi kaut nedaudz sapurina, lai tu vēlāk varētu baudīt saldmi. Bēdas tev un tavai smakojošajai slavai! Savu dvēseli, kas piepildīta ar visādiem grēkiem, tu esi atstājis bez ievērības kā nenosodītu, bet citus esi nosodījis gan vārdos, gan darbos.  Pamet šo cūku barību, kuru tu līdz šim brīdim esi ēdis. Kāda tev daļa gar cilvēkiem, ak,  nekrietnais! Kā gan tu nekaunies no saskarsmes ar viņiem, vadīdams tik neprātīgi savu dzīvi! Ja tu tam pievērsīsi uzmanību, un to visu atcerēsies, tad varbūt ar Dieva palīdzību izglābsies. Ja nu nē, tad dosies uz tumsas valstību, uz dēmonu mājvietu, kuru gribu tu nekaunīgi esi pildījis. Lūk! Esmu tev to visu apliecinājis. Ja Dievs taisnīgi sacels cilvēkus atmaksāt tev par pāridarījumiem un pārmetumiem, kurus tu esi nodomājis vai izteicis pret viņiem, tad visai pasaulei uz visiem laikiem jāsaceļas pret tevi. Un tā, no šī brīža beidz rīkoties tā, kā esi rīkojies līdz šim, un paciet tev pieļauto atmaksu. – To visu brālis sev atgādināja ik dienas, lai spētu ar pateicību Dievam un savai dvēselei par labumu paciest pārbaudījumus vai bēdas, kad tie pienāks.  Pacietīsim arī mēs ar pateicību mums pieļauto un saņemt labumu ar cilvēkus mīlošā Dieva žēlastību””.


Pašpārmetumiem piemīt tā īpašā, noderīgā, noslēpumainā īpašība, ka tie atsauc atmiņā arī tādas apgrēcības, kuras bija pilnīgi aizmirstas, vai kurām netika pievērsta nekāda uzmanība.


Vingrināšanās pašpārmetumos veido ieradumu pārmest sev. Ja cilvēku, kam izveidojies šāds ieradums, piemeklēs kādas bēdas,  viņš tūdaļ izpaudīsies šis ieradums, un bēdas tiks uztvertas kā pelnītas. "Ja rūpīgi iedziļināmies, tad atklājas, ka galvenais jebkura apjukuma (samulsuma) cēlonis ir tas", saka sirdsskaidrais abba Dorotejs, "ka mēs nepārmetam sev.  No tā rodas ikviens sajukums: šī iemesla dēļ mēs nekad nerodam mieru. Nav nekāds pārsteigums, ka no visiem svētajiem dzirdam: "nav cita ceļa, izņemot šo". Neredzam, ka kāds no svētajiem, ejot kādu citu ceļu, būtu atradis mieru! Savukārt mēs vēlamies to iegūt, un turēties uz pareizā ceļa, nekad negribot sev neko pārmest. Patiesi, ja cilvēks paveiks neskaitāmus labus darbus, bet neturēsies pie šī ceļa, tad nekad nemitēsies apbēdināties un apbēdināt, tādējādi pazudinot visus savus darbus. Pretēji tam: tas, kurš pārmet sev, lai kur arī ietu, vienmēr būs priecīgs, vienmēr būs mierīgs. Tas, kurš pārmet sev, kā teicis arī abba Pimens, lai kas ar viņu notiktu, nelaime vai negods, vai kādas bēdas, jau iepriekš sevi uzskata par visa nepatīkamā cienīgu, un nekad neapjūk un nesamulst. Vai var būt kas mierīgāks par šo stāvokli? Kāds teiks: Ja brālis mani apbēdina, un es, sevi izmeklējis, atrodu, ka neesmu tam devis nekādu iemeslu: kā es varu sev pārmest? Patiesi, ja kāds sevi izmeklē Dieva bijībā, tas atradīs, ka viņš visādi ir devis iemeslu vai nu ar darbiem, vai vārdiem, vai kādā citā veidā. Ja nu tomēr, kā viņš saka, šajā reizē nav devis nekādu iemeslu, tad kaut kad agrāk ir apbēdinājis viņu vai kādu citu brāli šajā lietā vai kādā citā, un viņam vajadzēja ciest par to vai kādu citu grēku, kā tas bieži mēdz būt. Un tā: ja kāds izmeklēs sevi, kā es teicu, Dieva bijībā, un izmeklēs savu sirdsapziņu, tas noteikti atradīs sevi par vainīgu”[6].

 
Brīnumaina lieta! Sākot sev pārmest mehāniski, piespiedu kārtā, mēs sasniedzam visbeidzot tik pārliecinošu un iedarbīgu pašpārmešanu, ka ar tās palīdzību paciešam ne tikai ikdienišķas bēdas, bet arī vislielākās nelaimes. Pārbaudījumiem vairs nav tāda spēka pār to, kurš gūst sekmes, bet, saskaņā ar sekmju gūšanas mēru, tie kļūst vieglāki, lai arī paši par sevi tie būtu smagi. Gūstot sekmes, dvēsele kļūst stiprāka, un saņem spēku pacietīgi pārciest notiekošo[7]. Stiprums tiek sniegts kā kāds īpaši barojošs ēdiens, kas ieplūst pazemīgā sirdī. Šis stiprums tad arī ir pazemība.


Nesatricināma ticība Dieva Nodomam nostiprina pacietībā un sekmē pašpārmešanu. "Vai nepārdod divi zvirbuļus par vienu artavu? - Kungs teica Saviem mācekļiem, -  Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva ziņas. Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti" (Mt. 10:29-30). Ar šiem vārdiem pasaules Glābējs attēloja Dieva nemitīgo rūpēšanos par Saviem kalpiem, kāda var piemist tikai visuvarenajam un visuresošajam Dievam. Ar tādu Dieva gādību par mums mēs esam atbrīvoti no jebkādām mazdūšīgām raizēm un bailēm par sevi, ko mums iedveš neticība. "Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā. Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums" (1.Pēt.5:6-7).   Kad mums uzbrūk bēdas, Dievs to redz. Tas notiek ne tikai ar Viņa pieļāvumu, bet arī ar Viņa vissvēto ieceri par mums. Viņš pieļauj mums pamocīties par mūsu grēkiem laikā, lai atbrīvotu mūs no mocībām mūžībā. Bieži mēdz gadīties, ka mūsu slepenais un smagais grēks paliek cilvēku acīm apslēpts, paliek bez soda, būdams Dieva žēlsirdības piesegts; tajā pat laikā, vai pēc kāda laika mēs esam spiesti panest  kaut kādas ciešanas apmelojumu vai "piekasīšanās" veidā it kā būdami bez vainas.  Sirdsapziņa mums saka, ka mēs ciešam par savu apslēpto grēku! Dieva žēlsirdība, kas apsedz šo grēku, dod mums līdzekli, lai mēs varētu tikt kronēti ar nevainīgu cietēju vainagu par apmelojumu paciešanu, vienlaikus šādā veidā attīroties no apslēptā grēka.  Saskatot to, slavēsim vissvēto Dieva Nodomu un tapsim pazemīgi tā priekšā.


Piemēru sevis nosodīšanai un pašpārmetumiem, kas savienoti ar taisnīgo un daudzžēlīgo Dieva Ceļu slavēšanu, mums snieguši svētie jūdu Jaunekļi babiloniešu gūstā un degošajā ceplī. Svētie Jaunekļi par uzticību savam patiesajam Dievam, iemesti nokaitētā krāsnī, un nesadegdami, bet pasargāti it kā vēsā telpā, atzina un apliecināja sevi par sagrēkojušiem kopā ar saviem tautiešiem, kuri patiešām bija atkāpušies no Dieva. Mīlestībā uz tuvāko viņi attiecināja uz sevi tuvāko grēkus. Pazemībā, būdami svēti un taisni, viņi nevēlējās atdalīt sevi no grēkam pakļautajiem brāļiem. No šī stāvokļa, no sevis nosodīšanas, pazemības un mīlestības pret cilvēci  stāvokļa, viņi pienesa lūgšanu Dievam par savu glābšanu. (Dan.3:26-29 – tulkojumā no ebreju teksta [t.sk.latv.val.]  pantu ar šādu saturu nav; tie ir tulkojumā no grieķu teksta – tulk.piez.).   Tā arī mēs slavēsim Dieva Nodomu un nožēlosim savu grēcīgumu visās uzbrūkošajās nelaimēs, gan mūsu personiskajās, gan sabiedriskajās, un uz šī slavēšanas un nožēlas pamata lūgsim Dievu apžēloties par mums.  Svētie Raksti liecina, ka tiem Dieva kalpiem, kuri iet pa Dieva baušļu ceļu, tiek sūtītas īpašas bēdas, lai palīdzētu viņu darbībā, kā jau to sacījis pasaules Glābējs, ka debesu Tēvs "ikvienu zaru…, kas nes augļus Kristū, attīra, lai tas nestu vēl vairāk augļu" (Jņ. 15: 2). Šīs glābjošās bēdas tiek sauktas par Dieva pieļāvumiem vai likteņiem; par tām dziedājis svētais Dāvids: "Kunga ceļi ir patiesi, pilnībā taisni" (Ps.19:10).  "Māci man Tavas tiesas!" (Ps.119:108)  Lai es uzzinu un pārliecinos, ka viss, kas notiek bēdīgs ar mani, notiek ar Dieva Nodomu, ar mana Dieva gribu! Tad es iepazīšu, ka "Tavas tiesas man palīdzēs" manā vājajā un nepietiekamajā kalpošanā Dievam (Ps.119:175).


Par piemēru tam, kādā veidā Dieva likumi palīdz Dieva kalpiem, kuri grib būt Viņam tīkami, kā tie viņus aizved pie tās svētās darbības, ko tie nekad nebūtu sasnieguši bez Dieva likteņu palīdzības, minēsim notikumus no Konstantinopoles augstmaņa Ksenofonta, viņa sievas un divu dēlu dzīves.  Bagātais un ievērojamais Ksenofonts dzīvoja visdievbijīgāko dzīvi, kādu vien tolaik bija iespējams dzīvot kristietim pasaulē, un kādu tagad iespējams dzīvot vien aizejot no pasaulīgās vides. Viņš vēlējās, lai viņa divi dēli kļūtu gan par viņa īpašuma, gan stāvokļa imperatora galmā, gan dievbijīgās dzīves mantiniekiem. Tolaik bija izslavēta skola sīriešu Viritā (tag. Beirutā). Turp Ksenofonts aizsūtīja savus bērnus apgūt šīs pasaules gudrības. Ceļš no Konstantinopoles uz Viritu veda pa jūru. Reiz dēli, apmeklējuši smagi saslimušo tēvu, devās atpakaļ uz skolu.  Pēkšņi Vidusjūrā sacēlās stipra vētra, kuģis aizgāja bojā, un abus jaunekļus viļņi izmeta krastā Palestīnas krastos, tikai dažādās vietās.  Šādos nelaimīgos apstākļos, būdami no bērnības audzināti dievbijīgā garā, Ksenofonta dēli saskatīja viņus piemeklējušajā nelaimē Dieva aicinājumu uz mūku dzīvi, un, it kā būtu savstarpēji vienojušies, iestājās Palestīnas klosteros. Pēc ievērojama laika viņi sastapās; pēc ievērojama laika Ksenofonts uzzināja, ka kuģis, ar kuru bija braukuši viņa bērni, bija gājis bojā, un visi ceļinieki pazuduši bez vēsts. Savās dziļajās bēdās tēvs nodevās lūgšanām. Pēc visnakts dievkalpojuma cellē viņš saņēma Dievišķu atklāsmi, ka viņa dēlus apmirdz īpaša Dieva svētība un žēlastība. Sapratis, ka viņi kļuvuši par mūkiem, zinādams, ka Palestīnā, pret kuras krastiem bija gājis bojā kuģis, ir daudz klosteru, Ksenofonts ar sievu devās uz Jeruzalemi:  tur viņš sastapa dēlus un vairs neatgriezās Konstantinopolē. No Jeruzalemes viņš deva rīkojumus par pārdoto īpašumu: naudu, ko viņš par to saņēma, izdalīja klosteriem, baznīcām un nabagiem. Ksenofonts un Marija (tā sauca viņa sievu) sekoja savu dēlu – Jāņa un Arkādija -  piemēram, pieņēma mūku kārtu un, tāpat kā dēļi, guva sekmes garīgajā izaugsmē[8]. Viņi nekad to nebūtu sasnieguši, ja būtu palikuši laicīgajā dzīvē, lai arī visai dievbijīgā. Dievs, jau iepriekš redzēdams viņu sekmes, aizveda pie tām viņus pa Saviem neizdibināmajiem ceļiem. Dieva likteņu ceļi ir rūgti, kā liecinājis svētais Apustulis: "Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem" (Еbr.12:6). Taču Dieva ceļu sekas ir ilgotas un nenovērtējamas. No daudzu citu Dieva izredzēto dzīves aprakstiem mēs pārliecināmies, ka Dievs Savu kalpu labajiem darbiem sūta palīgā bēdas, ar tām attīrot un padarot pilnīgu viņu darbību. Cilvēka paša darbība ir nepietiekama, kā to norāda Simeons Jaunais Teologs: "Zeltu, kas pārklājies ar rūsu, citādi nevar attīrīt un atdot tam dabisko spīdumu, kā vien nokaitējot to ugunī un cītīgi kaļot ar āmuru: tāpat arī dvēsele, kas notraipījusies ar grēka rūsu, un kļuvusi pilnībā nederīga, nevar citādi attīrīties un atgūt iepriekšējo skaistumu, ja nepiedzīvos daudzus pārbaudījumus un neiekļūs bēdu ceplī. To teicis arī mūsu Kungs: "Pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; ņem krustu un seko Man."  (Mt.19:21; Mk. 10:21).  Šeit ar krustu tiek domāti pārbaudījumi un bēdas. Izdalīt visu savu mantu, un vienlaikus nevest vīrišķīgu svētcīņu piemeklējušos pārbaudījumos un bēdās – tas, manuprāt, kalpo par nevērīgas dvēseles pazīmi – tāda dvēsele nezina neko par savu labumu: jo no mantas un īpašumu izdalīšanas vien to īpašnieki neko neiegūst, ja līdz galam neiztur pārbaudījumus un bēdas Dieva dēļ.  Kristus nesacīja: atsakoties no savas mantas, bet "ar savu izturību jūs iemantosit sev dzīvību"!  (Lк.21:19). Skaidrs, ka mantas izdalīšana un bēgšana no pasaules ir slavējama un derīga; taču tā pati par sevi, bez pacietības pārbaudījumos, nevar padarīt cilvēku Dievā pilnīgu…  Tas, kurš trūcīgajiem izdalījis savu mantību un aizgājis no pasaules, ar lielu saldmi lepojas savā sirdsapziņā, gaidot atalgojumu, un reizēm godkāre šo atalgojumu nozog.  Bet tas, kurš pēc savas mantības izdalīšanas nabagiem pārcieš bēdas ar pateicību sirdī un dzīvo bēdu vidū, tas gan bauda visādu rūgtumu un sāpīgu darbu, taču viņa balva paliek nenozagta; viņu gaida liels atalgojums gan šajā, gan nākamajā laikā kā Kristus ciešanu sekotājam, kā tādam, kurš cietis līdz ar Viņu pārbaudījumu un bēdu dienās.  Tāpēc lūdzu jūs, brāļi Kristū, pacentīsimies, sekojot mūsu Dieva un Glābēja Jēzus Kristus vārdiem, atteikušies no pasaules un visa, kas tajā, iziet caur "šaurajiem vārtiem" (Lk.13:24), kas nozīmē noraidīt mūsu miesas gudrību un gribu, bēgot no tām: jo bez nomiršanas miesai, tās iekārēm un gribas, nav iespējams iemantot iepriecu, atbrīvošanos no kaislībām, un brīvību, ko mums sniedz Svētā Gara radīts mierinājums.  rodas no mierinājuma, ko rada Svētais Gars[9]".  Kāpēc mēs nevēlamies tikt pakļauti bēdām, kuras mums tiek Dieva Nodoma pieļautas mūsu dvēseļu glābšanas labad, uz ko mūs aicina Pats Dievs?  - Tāpēc, ka pār mums valda baudkāre un godkāre: pirmās dēļ mēs negribam ierobežot savu miesu; otrās dēļ mums ir dārgs cilvēku viedoklis. Abas šīs kaislības pieveic dzīva ticība, un otrādi -  tās darbojas neticības dēļ.  Uz sirdsskaidrā abbas Doroteja jautājumu: "Ko man darīt? Es baidos no apkaunojumiem?" svētais Jānis Pravietis atbildēja: "Nepaciest apkaunojumus ir neticības daļa". Brāli! Jēzus kļuva par cilvēku un pacieta apkaunojumus: vai tu patiešām esi lielāks nekā Jēzus? Tā ir neticība un dēmonisks pievīlums. Kurš vēlas iemantot pazemību, kā pats saka, un nepanes negodu, tas nevar iemantot pazemību. Lūk, tu esi dzirdējis patieso mācību: neatstāj to novārtā. Citādi tevi atstās novārtā pats darbs. Par kaunu: Iedomājoties vispārējo kaunu Kunga priekšā, kas piemeklēs grēciniekus, tu īslaicīgo kaunu uzskatīsi par neko"[10]. Vispār – Dieva visuresamības un visa zināšanas paturēšana prātā attur sirdi no tām šaubām, kurās to cenšas ievest neticības iedomas, balstoties uz godkāri un nepareizu mīlestību pret ķermeni.  Svētais Pravietis Dāvids ir teicis: "Es skatīju To Kungu savā priekšā vienumēr, jo Viņš man ir pa labo roku, ka es nešaubītos.  Tāpēc priecājās mana sirds un līksmoja mana mēle, un pat mana miesa dzīvos cerībā! (Ps.16:8-9). "Mana sirds priecājās" no ticības un pazemības! Dieva slavēšanas un pašpārmetumu vārdi nes prieku lūpām un mēlei! Pati miesa sajūt neiznīcības spēku, kas tajā ieplūst un izlejas no satriektas un pazemīgas sirds, kuru mierinājis un mierina Dievs.


Ja neviens pārbaudījums nevar skart cilvēku bez Dieva ziņas, tad žēlošanās, kurnēšana, sarūgtinājums, sevis attaisnošana, tuvāko un apstākļu vainošana nav nekas cits, kā dvēseles pretošanās Dieva gribai, mēģinājums pretoties un darboties pret Dievu[11]. Bīsimies no tādas nelaimes! Domājot par vienalga, kādām savām bēdām, nekavēsimies šajās pārdomās, lai tā nemanāmā veidā nenovirzītu mūs no pazemīgas gudrības un neievilktu atklātā vai slēptā sevis attaisnošanā, stāvoklī, kas pretējs Dieva nolūkam par mums.  Neuzticoties savam vājumam, steigsimies ātrāk pie drošā pašpārmetumu ieroča! Glābējam blakus tika piesisti krustā divi ļaundari. Viens no viņiem zaimoja Kungu; otrs atzina sevi par soda cienīgu savu ļaundarību dēļ, bet Kungu – par nevainīgu cietēju. Pašpārmetumi pēkšņi atvēra viņam sirds acis, un viņš nevainīgajā cietējā – cilvēkā ieraudzīja vissvēto Dievu, Kurš cieš par visu cilvēci.  To neredzēja ne mācītie vīri, ne priesteri, ne jūdu augstpriesteri neraugoties uz to, ka viņi bija rūpīgi izstudējuši Dieva Likumu un cītīgi iemācījušies to burts burtā.  Ļaundaris kļūst par Teologu, un visu to priekšā, kuri sevi atzīst par gudriem un vareniem, kuri izsmējuši Kungu, apliecina Viņu, ar savu svēto uzskatu uzveicot pašgudro un sevī stipro kļūdaino viedokli. Ļaundari – zaimotāju Dieva zaimošanas grēks, smagākais no visiem, noveda ellē, pastiprinot viņam mūžīgās mokas.  Ļaundari, kurš ar patiesu pašpārmetumu palīdzību nonāca pie īstas  Dievatziņas, Glābēja apliecināšana, kas piemīt un iespējama tikai pazemīgajiem, ieveda paradīzē. Tas pats krusts abiem ļaundariem! Pretējas domas, jūtas, vārdi bija par iemeslu pretējām sekām. Visā taisnīgumā šie divi ļaundari kalpo par paraugu visai cilvēcei[12]:  katrs cilvēks, savu dzīvi nodzīvojis nepareizi, pretēji Dieva iecerei, kaitēdams savai glābšanai un svētlaimei mūžībā, attiecībā pret sevi ir gan zaglis, gan laupītājs, gan slepkava. Šim ļaundarim tiek sūtīts krusts kā pēdējais glābšanās līdzeklis, lai viņš, izsūdzēdams savus noziegumus un atzinis sevi par soda cienīgu, paturētu sev Dieva dāvāto glābšanos. Ciešanu atvieglināšanai un garīga mierinājuma saņemšanai esot piesistam krustā, blakus cilvēkam krustā ir sists un krusta kokā pakārts iemiesojies Dievs.  Cilvēks, kurš kurn, žēlojas, ir sašutis savās bēdās, galīgi noraida savu glābšanos: neiepazinis un neapliecinājis Glābēju, viņš tiek nogāzts ellē, mūžīgajās un neauglīgajās mokās, kā tāds, kurš pilnībā atsvešinājies un noraidījis Dievu. Pretēji tam - tas, kurš ar pašpārmetumu palīdzību atklājis savu grēcīgumu, atzinis sevi par īslaicīga un mūžīga soda cienīgu, maz – pamazām caur pašpārmetumiem darbīgi un dzīvi iepazīst Glābēju, un šī iepazīšana tad arī ir "mūžīgā dzīve" (Jņ.17:3). Ar Dieva ziņu krustā sistajam un Dievu no krusta slavējošajam atklājas "krusta noslēpums", un reizē ar to – noslēpums par Dievcilvēka veikto cilvēku izpirkšanu. Tāds ir pašpārmetumu auglis. Attiecībā uz visuvareno un vissvēto Dieva gribu cilvēkā nevar būt citu atbilstošu jūtu, kā bezgalīga bijība un tikpat bezgalīga padevība. No šīm jūtām, kad tās kļūst par cilvēka ieguvumu, sastāv "pacietība (paciešana, izturība)".


Mūsu Kungu Jēzu Kristu, debesu un zemes Valdnieku, nonākušu cilvēku dzimuma glābšanas dēļ ar neapstrīdamiem Savas Dievišķības pierādījumiem, ar neierobežotu varu pār visu redzamo un neredzamo radību, cilvēki ne tikai netika nepieņēma ar Viņam pienākošos slavu un godu, bet arī sastapa ar naidu, aizdomām, slepkavnieciskiem nolūkiem; visā Viņa zemes dzīves laikā viņu vajāja apmelojumi, ļaunas valodas, "piekasīšanās", viltība; visbeidzot Viņš tika apcietināts kā noziedznieks nakts lūgšanas laikā, sasiets, ar varu vilkts, nogādāts tiesā,  kas pirms tiesas viņu nolēma nogalināt, pakļauts apsmiešanai, iepļaukāšanai, apspļaudīšanai, dažādiem sitieniem un spīdzināšanai, krusta nāvei, kaunpilnai noziedznieka nāvei. Lēnprātīgs jērs nekustīgi stāv klusēdams savu cirpēju priekšā: tā stāvēja Kungs Savu bezdievīgo soģu un necilvēcīgo slepkavu priekšā, ar Dievišķu klusēšanu atbildot uz nekaunīgajiem jautājumiem, apmelojumiem un lamām.    Viņam, Kuram nebija grēku, nepiemita sevis nosodīšana un pašpārmetumi: ar Savu klusēšanu viņš apklāja Savu Dievišķo taisnību, lai mēs ar pašnosodīšanu un pašpārmetumiem atteiktos no savas neīstās, šķietamās taisnības, un varētu kļūt līdzdalīgi Viņa vissvētajā un pilnīgajā taisnībā. Ne kritušās dabas taisnība, ne Mozus Likuma taisnība nespēja mūs ievest zaudētajā mūžīgajā svētlaimē: tajā ieved Evaņģēlija un krusta taisnība. Nav pilnīgo starp cilvēkiem ar cilvēcisko tikumu starpniecību: pie kristīgās pilnības noved Kristus krusts un apzīmogo šo pilnību, ko dāvā Svētais Gars. Pazemība aizveda Kungu līdz krustam, un arī Viņa mācekļus pazemība aizved līdz krustam, kas ir svētā "pacietība", kuru nevar saprast miesas prāti, tāpat kā Hērodam, Pilātam un jūdu augstpriesteriem nebija saprotama Jēzus klusēšana.


Lūgsim Kungu, lai Viņš atklāj mums Sava krusta noslēpumu un mīlestību uz to, lai dara mūs cienīgus pienācīgā veidā panest visas bēdas, kādas mums tiek pieļautas laikā ar visulabā Dieva nodomu mūsu glābšanās un svētlaimes labad mūžībā. Kungs ir apsolījis mums: "Kurš iztur līdz galam, tas tiks izglābts" (Mt. 24:13). Āmen.

__________________

1 Цветособрание святого Илии, гл. 62. Добротолюбие, ч. 4.
2 Филофея Синайского, гл. 13. Доброт., ч. 2.
3 Преподобных Варсонофия Великого и Иоанна ответ 311.
4 Алфавитный Патерик, о архиепископе Феофиле и аввы Дорофея, Поучение 7.
5 Алфавитный Патерик.
6 Поучение 7 о самоукорении.
7 Там же.
8 Четьи-Минеи, января 26 дня.
9 Слово 4, издание 1852 года.
10 Ответ 304
11 Святого Петра Дамаскина, книга 1, Доброт., ч. 3.
12 Преподобный Исаия Отшельник. Слово 8. Гл. 2.

 

Аскетические опыты 
Том 1
Глава 34

© 2009 - 2017 BIBLOS