Sv.Ignātijs Brjančaņinovs

Kārtība, kādā pasaulē dzīvojošajam uzmanīt sevi (būt modrībā)

Rakstīts kādam dievbijīgam cilvēkam, kurš, pasaulē dzīvojot,

vēlējies dzīvot uzmanībā pret sevi.

Visu vingrinājumu Kungā dvēsele ir "uzmanība". Bez "uzmanības" visi šie vingrinājumi ir neauglīgi, miruši. Tam, kurš vēlas glābties, vajag tā iekārtot sevi, lai viņš varētu saglabāt "uzmanību pret sevi" ne tikai vienatnē, bet arī izklaidībā, kurā viņu pret savu gribu reizēm ievelk apstākļi. Lai sirds svaru kausi nosveras par labu Dieva bijībai iepretim visām citām sajūtām: tad nebūs grūti saglabāt "uzmanību pret sevi" gan celles klusībā, gan no visām pusēm apņemošā troksnī.


Saprātīga mērenība ēdienā, mazinot asiņu karstumu, stipri palīdz "uzmanībai pret sevi", bet asins uzkaršana no pārmērīgas ēdiena uzņemšanas, no pastiprinātām ķermeņa kustībām, no iekaršanas dusmās, no godkāres piepildīšanas un citiem iemesliem, rada daudzas iedomas un sapņojumus, citiem vārdiem sakot, izklaidību. Svētie Tēvi iesaka tam, kurš vēlas būt uzmanībā pret sevi, pirmkārt, mērenu, vienmērīgu, pastāvīgu atturību ēdienā [1].


Kad esi pamodies – līdzīgi tam, kā visi cilvēki gaida pamošanos no mirušajiem, - vērs domas uz Dievu, pienes Dievam par upuri visu domu aizmetņus prātā, kurš vēl nav uzņēmis nekādus nīcīgus iespaidus. Klusu, ļoti uzmanīgi izpildījis visu, kas vajadzīgs cilvēka ķermenim pēc pamošanās no miega, izlasi parasto lūgšanu nolikumu, rūpējoties ne tik daudz par lūgšanu daudzumu, cik par to kvalitāti, tas ir, par to, lai tas tiktu veikts ar "uzmanību", un lai "uzmanības" dēļ sirds iesvētītos un atdzīvotos ar lūgšanu  noskaņas aizkustinājumu un mierinājumu.


Pēc lūgšanu nolikuma, atkal ar visiem spēkiem rūpējoties "par uzmanību", lasi Jauno Derību, galvenokārt Evaņģēliju. Lasot rūpīgi ievēro visus Kristus norādījumus un novēlējumus, lai saskaņā ar tiem varētu virzīt savu darbību – redzamo un neredzamo. Lasāmā daudzumu nosaka cilvēka spēki un apstākļi. Nevajag  apgrūtināt prātu ar pārmērīgu lūgšanu un Rakstu lasīšanu, kā arī nevajag izlaist savu pienākumu pildīšanu pārmērīgu lūgšanu un lasīšanas dēļ. Tāpat kā pārmērīga ēdiena lietošana kaitē kuņģim un vājina to, tā arī pārmērīga garīgā ēdiena lietošana vājina prātu, rada tajā novēršanos no dievbijīgiem vingrinājumiem un  to pārņem grūtsirdība [2].


Jauniesācējiem svētie Tēvi iesaka biežas, bet īsas, lūgšanas. Kad prāts garīgi top vecāks, stiprāks, un kļūst pieaudzis, tad tas būs spējīgs lūgties nemitīgi. Uz kristiešiem, kuri sasnieguši vecuma pilnību Kristū, attiecināti svētā Apustuļa Pāvila vārdi: "Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām" (1.Tim.2: 8), tas ir, bezkaislīgi un bez jebkādas izklaidības un lidināšanās. Tas, kas piemīt vīram, vēl nepiemīt bērnam. Ar lūgšanas un lasīšanas starpniecību apgaismojies no Taisnības Saules, mūsu Kunga Jēzus Kristus, lai iziet cilvēks savā dienas darba laukā, uzmanot, lai visos viņa darbos un vārdos, visā viņa būtībā valdītu un darbotos Dieva vissvētā griba, kas atklāta un paskaidrota cilvēkiem Evaņģēlija baušļos.


Ja dienas gaitā iegadās brīvs brīdis, izlieto to dažu izvēlētu lūgšanu lasīšanai "ar uzmanību"  vai dažu izvēlētu Rakstu vietu lasīšanai, un ar tām no jauna stiprini dvēseles spēkus, kurus paņem darbība nīcīgās pasaules lietās. Ja tādu zelta  brīžu negadās, tad vajag noskumt par to kā par dārgumu pazaudēšanu. Kas pazaudēts šodien, to nevajag pazaudēt nākamajā dienā, jo mūsu sirds viegli nododas nevērībai un aizmāršībai, no kurām rodas drūmā nezināšana, kas ir tik pazudinoša Dieva lietās, cilvēku glābšanas lietās.


Ja gadīsies pateikt vai izdarīt kaut ko pretēju Dieva baušļiem, nekavējoties ārstē apgrēcību ar nožēlu, un ar patiesu nožēlu atgriezies uz Dieva ceļa, no kura esi novirzījies pārkāpjot Dieva gribu. Neiesīksti ārpus Dieva ceļa! – Grēcīgām domām, sapņojumiem un sajūtām, kas atnāk pie tevis, liec pretī Evaņģēlija baušļus ar ticību un pazemību, sakot līdz ar svēto patriarhu Jāzepu: "Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?" (I Mozus 39: 9). Tam, kurš ir modrībā pār sevi, vajag vispār atteikties no jebkādas sapņainības, lai cik pievilcīga un labdabīga tā šķistu: jebkura sapņainība ir prāta klejošana ārpus patiesības, neeksistējošu rēgu pasaulē, kuri nevar piepildīties, kuri glaimo prātam un to piemāna. Šādas sapņošanas sekas ir "uzmanības" zaudēšana pret sevi, prāta izklaidība un sirds apcietināšanās lūgšanā: no šejienes – dvēseles sajukums, nekārtība.


Vakarā, ejot pie miera, kurš attiecībā pret tās dienas dzīvi ir nāve, pārlūko savu rīcību aizgājušās dienas garumā. Tam, kurš dzīvo "uzmanīgu dzīvi", tāda pārlūkošana nesagādā grūtības, jo modrības dēļ tiek iznīdēta aizmiršana, kas tik raksturīga izklaidīgam cilvēkam.


Un tā, atcerējies visas savas apgrēcības darbos, vārdos, domās, sajūtās, nes tās nožēlā Dieva priekšā ar nodomu laboties. Pēc tam, izlasījis lūgšanu nolikumu, pabeidz dienu ar domām Dievā, tāpat kā esi to sācis. Kur paliek visas guļoša cilvēka domas un sajūtas? Kas tas ir par noslēpumainu stāvokli – miegs, kura laikā dvēsele un ķermenis ir dzīvi, vienlaikus būdami nedzīvi, sveši savas dzīves apziņai, it kā miruši? Miegs ir tikpat neizprotams kā nāve. Tā laikā dvēsele dus, aizmirstot pašas ļaunākās šīs zemes bēdas un nelaimes, līdzīgi savai mūžīgajai dusai; bet ķermenis!.. ja tas pieceļas no miega, tad noteikti augšāmcelsies arī no mirušajiem. Lielais Agafons ir teicis: "Nav iespējams bez pastiprinātas piepūles "sevis uzmanīšanā" gūt sekmes tikumos" [3]. Āmen.

 

1 Labestība, II daļa, sirdsskaidrā Sinaja Filofeja nodaļas.
2 Īzaks Sīrietis. Слово 71. 
3 Skitijas Pateriks.


Аскетические опыты
 Том 1, Глава 29
www.azbyka.ru

 

© 2009 - 2017 BIBLOS