Sv.Ignātijs Brjančaņinovs

Par izklaidīgu un uzmanīgu dzīvi

 

 

Pasaules bērni atzīst izklaidību par nevainīgu, bet svētie Tēvi to atzīst par visa ļaunuma iesākumu [1].
Izklaidīgam cilvēkam par visām lietām, arī vissvarīgākajām, ir ļoti viegla, virspusēja izpratne. 


Izklaidīgais parasti ir nepastāvīgs: viņa sirds izjūtām nav dziļuma un spēka, tāpēc tās ir nenoturīgas un īslaicīgas. Kā tauriņš laidelējas no zieda uz ziedu, tā arī izklaidīgs cilvēks pāriet no viena pasaulīga apmierinājuma pie otra, no vienām nīcīgām rūpēm pie citām. Izklaidīgajam ir sveša mīlestība pret tuvāko: viņš vienaldzīgi noskatās uz cilvēku nelaimēm, un viegli uzliek tiem nepanesamas nastas.


Bēdas spēcīgi ietekmē izklaidīgo tieši tāpēc, ka viņš tās negaida. Viņš gaida tikai priekus. Ja bēdas ir lielas, bet ātri pāriet, tad izklaidīgais ātri aizmirst par tām izklaižu troksnī. Ilglaicīgas bēdas viņu sagrauj. Izklaidība pati soda tai padoto: ar laiku tam viss apnīk, - un, tā kā viņš nav iemantojis nekādas pamatīgas zināšanas un iespaidus, tad nododas mokošai, bezgalīgai grūtsirdībai.

 

Izklaidība, būdama kaitīga vispār, īpaši kaitīga ir Dieva lietā, glābšanās lietā, kas prasa pastāvīgu, saspringtu modrību un uzmanību. "Esiet nomodā un lūdzieties, lai nekristu kārdinājumā", saka Glābējs Saviem mācekļiem (Mt. 26: 41). "Visiem saku: esiet nomodā" (Mk. 13: 37), - Viņš piekodinājis visai kristietībai: tātad, arī mūsu laika.

 

Tas, kurš dzīvo izklaidīgu dzīvi, tiešā veidā runā pretim Kunga Jēzus Kristus baušļiem ar savu dzīvi.


Visi svētie cītīgi izvairījās no izklaidības. Nepārtraukti, vai vismaz, cik iespējams, bieži viņi koncentrējās sevī, uzmanot prāta un sirds kustības, un novirzīja tās saskaņā ar Evaņģēlija novēlējumu.


Iemaņa būt modram pret sevi pasargā no izklaidības pat apstākļos, kad no visām pusēm apņem trokšņainas izpriecas.  Uzmanīgais mīt vientulībā pats sevī arī pūļa vidū.


Pieredzē piedzīvojis uzmanības lietderību un izklaidības kaitīgumu, kāds no lielajiem Tēviem ir teicis: "Bez pastiprinātas uzmanības pret sevi  nav iespējams gūt panākumus nevienā tikumā" [2].


Ir neprāts – nodzīvot īso zemes dzīvi, kas mums dota, lai sagatavotos mūžībai, vienās pasaulīgās nodarbēs, apmierinot sīkumainas, neskaitāmas, nepiepildāmas iegribas un vēlmes, kā vēja nestam skrienot no viena miesīga apmierinājuma pie otra, aizmirstot vai tikai pa retam un virspusēji atceroties, par neizbēgamo, vareno, un reizē bargo mūžību.


Dieva lietas – tas ir acīmredzams – jāmācās un jāizskata ar vislielāko dievbijību un uzmanību; citādāk  cilvēkam tās ne saskatīt, ne iepazīt nav iespējams. 


Dieva varenajam darbam – cilvēka radīšanai un pēc tam, pēc viņa krišanas, atjaunošanai caur izpirkšanu – jābūt zināmam ikvienam kristietim; bez šīs zināšanas viņš nevar izpildīt kristieša pienākumus. Dieva lielo darbu nevar iepazīt izklaidībā!


Kristus baušļi ir doti ne tikai ārējam cilvēkam, bet vairāk iekšējam: tie aptver visas cilvēka domas un jūtas, visas viņa smalkākās kustības. Ievērot šos baušļus nav iespējams bez pastāvīgas modrības un dziļas uzmanības. Modrība un uzmanība nav iespējama pie izklaidīgas dzīves.


Grēks un grēku izmantojošais velns smalki iezogas prātā un sirdī. Cilvēkam nemitīgi jāstāv sardzē pret saviem neredzamajiem ienaidniekiem. Kā viņš varēs stāvēt sardzē, būdams nodevies izklaidībai?


Izklaidīgais ir līdzīgs mājai bez durvīm un slēdzenes: tādā mājā nevar tikt saglabāti nekādi dārgumi; tā ir atvērta zagļiem, laupītājiem un netiklēm.


Izklaidīga dzīve, pilna sadzīves rūpju, sagādā cilvēkam tuklumu tāpat kā daudzēšana un daudzdzeršana (Lk. 21: 34). Tāds cilvēks ir pielipis zemei, aizņemts tikai ar īslaicīgo un nīcīgo; kalpošana Dievam izklaidīgajam kļūst par blakus lietu; pati doma par šo kalpošanu viņam šķiet mežonīga, pilna tumsas, neizturami apgrūtinoša.


Uzmanīga dzīve vājina miesisko jūtu iedarbību uz cilvēku, - padara smalkāku, nostiprina, veido dvēseles jūtu darbību. Izklaidība, turpretī, iemidzina dvēseles jūtu darbību: tā barojas no nepārtrauktas miesisko jūtu darbības.


Velti izklaidīgie uzskata par nenozīmīgu izklaidīgu dzīvi! Ar to viņi atmasko savas slimības ļaundabību. Viņu slimība ir tik smaga, ka tā tik ļoti notrulina dvēseles jūtas, ka dvēsele pat nejūt savu nelaimīgo stāvokli. Tiem, kuri vēlas apgūt uzmanību, jāaizliedz sev visas tukšās nodarbes. 


Privāto un sabiedrisko pienākumu pildīšana neietilpst izklaidības sastāvā: izklaidība vienmēr ir savienota ar laiskumu vai ar tādām tukšām nodarbēm, kuras nekļūdīgi var tikt pieskaitītas pie dīkdienības. Noderīgas nodarbes, teiksim, darba pienākumi, kas saistīti ar atbildību, nav šķērslis modrības saglabāšanai pret sevi, - tie tieši vada uz tādu modrību. Vēl jo vairāk uz modrību pret sevi vada klostera paklausības darbi, kad tie tiek veikti pienācīgā veidā. Darbošanās – tas ir nepieciešamais ceļš modrībā pret sevi, un šo ceļu svētie Tēvi iesaka visiem, kuri grib iemācīties būt uzmanīgi pret sevi. 


Sevis uzmanīšana dziļā vientulībā atnes vērtīgus garīgos augļus; taču uz to ir spējīgi tikai cilvēki garīgā brieduma vecumā, kuri guvuši sekmes dievbijības varoņdarbā, un vispirms iemācījušies būt modri pret darbīgo dzīvi. 


Darbīgā dzīvē ļaudis palīdz cilvēkam iemantot uzmanību, atgādinot viņam uzmanības pārkāpumus. Pakļautība ir labākais līdzeklis, lai iemācītos modrību: nekas tā neiemāca cilvēkam būt modram pret sevi, kā viņa stingrais un saprātīgais priekšnieks.


Pildot savus darba pienākumus cilvēku vidū, neļauj sev nosist laiku tukšās runās un muļķīgos jokos; "kabineta  nodarbībās" aizliedz sev sapņošanu: drīz vien tava sirdsapziņa kļūs asāka, sāks norādīt tev uz ikvienu novirzīšanos izklaidīgumā kā uz Evaņģēlija likuma pārkāpšanu, pat kā uz saprātīguma pārkāpšanu. Āmen.

Аскетические опыты
Том 1 Глава 41

 

1 Алфавитный Патерик и Достопамятные Сказания, о Пимене Великом, гл. 43.
2 Алфавитный Патерик и Достопамятные Сказания о авве Агафоне, гл. 39.

© 2009 - 2017 BIBLOS