Svētītājs Ignātijs (Brjančaņinovs)
Par ieradumiem
Ieradumiem piemīts spēks, kas līdzinās dabiskām īpašībām: Kunga Jēzus Kristus sekotājam vajag iemantot labus ieradumus un atteikties no sliktiem.
Jaunekli! Esi saprātīgs un piesardzīgs: savos jaunības gados pievērs īpašu uzmanību labu ieradumu iegūšanai: savos brieduma un vecuma gados tu priecāsies par bagātību, kas bez grūtībām iemantota jaunībā. Neuzskati par mazsvarīgu savu vēlmju, lai arī tās izskatītākos kā vissīkākās, piepildīšanu: katrs vēlmes piepildījums noteikti atstāj savu iespaidu uz dvēseli. Iespaids reizēm var būt ļoti spēcīgs, un kalpo par pazudinoša ieraduma iesākumu.
Vai kāršu spēlmanis, pirmo reizi pieskaroties kārtīm, zināja, ka spēle kļūs par viņa kaislību? Vai dzeršanas netikumam pakļautais, paceļot pirmo glāzīti, zināja, ka viņš uzsāk pašnāvību? Tā es dēvēju šo nelaimīgo ieradumu, kas pazudina dvēseli un miesu.
Viens neuzmanīgs skatiens nereti ievaino sirdi; vairāki atkārtoti skatieni tā padziļina šo brūci, ka to tik tikko var sadziedēt ar lūgšanām ilgu gadu garumā, ar varoņdarbu un raudām ilgu gadu gaitā.
Audzinātāji un skolotāji! Gādājiet jaunajiem labus ieradumus, novērsiet viņus kā no lielas nelaimes no grēcīgiem paradumiem. Grēcīgi paradumi cilvēkam ir kā važas: tās atņem viņam tikumisko brīvību, ar varu turot kaislību smakojošajā purvā. Cilvēka bojāejai pietiek ar vienu grēcīgu ieradumu: tas pastāvīgi atvērs ieeju dvēselē visiem grēkiem un visām kaislībām.
Iemācies būt kautrīgs (скромный – vienkāršs, neuzbāzīgs, atturīgs): nepieļauj sev nekādu pārdrošību, pat nepieļauj sev pieskarties tuvākajam bez galējas nepieciešamības, - un kautrības ieradums ļaus tev viegli iemantot šķīstības tikumu. Tavi tuvākie, sajutuši tevī kautrības ķīlu, nebūs tavā priekšā pārdroši, it kā sajūtot bijību svētuma labās smaržas priekšā. Nekas tā nesatricina šķīstību, kā ieradums būt nekaunīgam, būt vaļīgam saskarsmē, noraidot kautrīguma noteikumus.
Iemācies būt atturīgs ēdienā: ar atturību iemantosi veselību un spēku ķermenim, bet prātam – īpašu mundrumu, kas ir tik ļoti vajadzīgs glābšanās lietā, ļoti noderīgs arī šīs zemes dzīves darbos. Rijība – tas nav nekas cits, kā slikts ieradums, dabiskās vēlmes, kura sabojāta, nepareizi to lietojot, nesaprātīgs, neapmierināms apmierinājums. Pieradinies pie paša vienkāršākā ēdiena. Tam, kurš pie tā pieradis, vienkāršs ēdiens būs garšīgāks par pašiem izsmalcinātākajiem gardumiem, - nerunāju jau nemaz par to, ka tas ir daudz veselīgāks. Kādu brīvību un tikumisku spēku cilvēkam sniedz ieradums ēst vienkāršu ēdienu, ieradums, kas ir tik niecīgs, materiāls! Tādam cilvēkam ir pavisam maz izdevumu maltītei, pavisam maz laika un maz rūpju tā pagatavošanai. Ja pie vienkārša ēdiena pieradušais ir trūcīgs, tad viņu nenospiež viņa trūkums.
Cik smaga ir pāreja no bagātīga un izsmalcināta galda uz vienkāršu ēdienu! Daudzus uz šādu pāreju ir piespieduši apstākļi, un daudzi, to veicot, ir zaudējuši veselību, pat sašūpojušies tikumiski. No šādas nelaimes viņus būtu pasargājis saprātīgs un savlaicīgs ieradums lietot vienkāršu ēdienu.
Jo īpaši tam, kurš vēlas veltīt sevi kalpošanai Kristum, ieradums ēst vienkāršu ēdienu, var teikt, ir nenovērtējams savu seku dēļ: tas ļauj izvēlēties dzīvošanai visvientulīgāko vietu, padara nevajadzīgu biežu tikšanos ar cilvēkiem, - tādā veidā likvidējot visus iemeslus izklaidībai, dod iespēju pilnībā nodoties dievapcerei un lūgšanai. Visi svētie ļoti rūpējās ne tikai par ieradumu ēst mēreni, bet arī ēst vienkāršu ēdienu. Apustuļa Pētera ikdienas ēdiens maksāja dažas vara monētas.
Briesmīgais ieradums – dzeršana! Tā ir kaislība, slimība, kas ieiet cilvēkā ar piekāpšanos tieksmei, un kļūst no ieraduma par it kā dabisku iezīmi.
Kristus kalpam jāsargās ne tikai no dzeršanas, bet arī no ieraduma lietot daudz vīna, kas sakarsē miesu un rada tajā lopiskas vēlmes. "Neapreibinieties ar vīnu, jo tajā ir netiklība" (Ef. 5: 18), teicis Apustulis. Ir pieļaujama vīna lietošana pavisam mazā daudzumā; bet, kurš nevar sevi ierobežot ar mērenu daudzumu, tas darīs labāk, ja pilnībā atteiksies no tā.
Pimens Lielais ir teicis: "svētcīnītājam vairāk par visu ir vajadzīgs skaidrs prāts" [1]. Vīns atņem cilvēkam spēju saglabāt prātu skaidrībā. Kad svētcīnītājs ir pakļauts vīna iedarbībai, tad viņa vājinātajam un aptumšotajam prātam tuvojas ļaunie gari, un prātam vairs nav spēka ar tiem cīnīties. Vīna iedarbības sasaistīts, viņš tiek ievilkts grēka bezdibenī! Vienā mirklī iet bojā ilgo gadu varoņdarbi: tāpēc, ka Svētais Gars atkāpjas no grēka apgānītā. Lūk, kāpēc sirdsskaidrais Jesaja, Ēģiptes vientuļnieks, teicis, ka tie, kuri mīl vīnu, nekad nekļūs garīgu dāvanu cienīgi [2]: lai šīs dāvanas varētu mājot cilvēkā, viņam jābūt pastāvīgi tīram, kas iespējams tikai pastāvīgi esot prāta skaidrībā.
Mantkārība, aizkaitināmība, augstprātība, bezkaunība – mūsu ļaundabīgās slimības, kas izveidojušās no piekāpšanās grēcīgajām kritušās dabas tieksmēm. Tās pastiprinās, nobriest un paverdzina cilvēku ar ieraduma starpniecību.
Šim likumam seko arī miesas iekāre, neraugoties uz to, ka tā dabiski piemīt kritušajam cilvēkam. Svētīgs tas jauneklis, kurš, parādoties pirmajai iekāres darbībai, sapratīs, ka nevajag padoties iekārei, ka vajag to ierobežot ar Dieva likumu un saprātīgumu. Iekāre, ja to apvalda pie tās pirmajām prasībām, viegli pakļaujas prātam, un prasības izpauž sevi jau vājāk, tās rīkojas kā gūsteknis, kas iekalts ķēdēs. Apmierināta iekāre pastiprina prasības. Iekāre, kurai saprāts nodevis varu pār cilvēku ar ilgstošu un pastāvīgu apmierinājumu, jau valda kā tirāns gan pār miesu, gan dvēseli, pazudina gan vienu, gan otru.
Vispār, visas kaislības cilvēkā attīstās no piekāpšanās tām; ja piekāpšanās kļūst biežāka, tā noslieci pārvērš par ieradumu, bet ieradums padara kaislību par vardarbīgu valdnieku pār cilvēku. "Baidies no sliktiem ieradumiem" – teicis sirdsskaidrais Īzaks Sīrietis - "vairāk nekā no dēmoniem" [3]. Kad mūsos sarosās grēcīga vēlme vai tieksme, vajag to atraidīt. Nākamo reizi tā darbosies jau vājāk, un visbeidzot apklusīs pavisam. Taču, ja tā tiks apmierināta, tā katru reizi darbosies ar jaunu spēku, iegūstot arvien lielāku un lielāku varu pār gribu, un visbeidzot izveidosies ieradums.
Apgrēcības, kuras mēs esam pieraduši veikt, mums šķiet vieglas, lai cik smagas tās nebūtu. Jauna apgrēcība dvēseli šausmina, un tā necentīsies paveikt to pēc iespējas drīzāk.
Kaislības – tie ir ļauni ieradumi; tikumi – labi ieradumi. Te tiek runāts par kaislībām un tikumiem, kurus cilvēks iemantojis ar savas darbības, savas dzīves starpniecību. Reizēm Tēvu rakstos par kaislībām tiek sauktas dažādas īpašības slimībai, ko mūsos radījusi krišana, dažādi grēcīguma veidi, kas kopīgi visiem cilvēkiem; ar šīm kaislībām mēs piedzimstam; par tikumiem tiek sauktas dabiskas, labas cilvēka īpašības. Tādas kaislības un tādi tikumi neuzliek cilvēkam nekādu izšķirošu zīmogu; to uzliek tieksme, kas iemantota no brīvas gribas, ar pastāvīgu vai biežu tās apmierināšanu, pastāvīgu tās prasību izpildīšanu.
Kristus kalpam jābūt pēc iespējas brīvākam no sliktiem ieradumiem, lai tie netraucētu viņam ceļā pie Kristus. Viņam jānovēršas ne tikai no tieši grēcīgiem ieradumiem, bet arī no visiem tiem, kuri noved līdz grēkam, piemēram, no greznības, izklaidības, tīksmes. Reizēm vissīkākais ieradums sasaista mūsu kājas un atstāj mūs uz zemes tad, kad mums būtu jābūt debesīs.
Jaunekli! Atkārtoju tev glābjošu padomu: kamēr tu atrodies tikumiskā brīvībā, vairies no sliktiem ieradumiem kā no važām un cietuma; iemanto labus ieradumus, ar kuriem tiek sargāta, nostiprināta un apzīmogota tikumiskā brīvība.
Ja nu kāds brieduma gados nolēmis kalpot Kristum un nelaimīgā kārtā iemantojis jau daudz grēcīgu ieradumu, vai ieradumus dzīvot greznībā un tīksmē, kuri parasti tur dvēseli atslābuma stāvoklī: tas nedrīkst nodoties grūtsirdībai un divdabībai; viņam vīrišķīgi jāstājas cīņā ar ļaunajiem ieradumiem. Uzvara pār tiem nav neiespējama ar Dieva palīdzību. Izlēmīga griba, kuru apmirdz un stiprina Kristus žēlastība, var uzvarēt iesīkstējušus ieradumus.
Ieradums no sākuma nežēlīgi pretojas tam, kurš gribēs nogāzt viņa jūgu, sākumā šķiet neuzveicams; taču ar laiku, pastāvīgā cīņā ar to, regulāri izrādot nepiekāpību, kļūst arvien vājāks un vājāks.
Ja cīņas gaitā kaut kādu negaidītu apstākļu dēļ tev gadīsies tapt uzvarētam, neapjūc, neieslīgsti bezcerībā: sāc cīņu no jauna.
Vardarbīgu cīņu pret grēcīgiem ieradumiem Dievs cilvēkam pielīdzina kā moceklību, un tas, kurš šajā cīņā guvis uzvaru, tiek kronēts ar apliecinātāju vainagu kā tāds, kurš cīnījies Kristus Likuma dēļ.
Žēlsirdīgais un visuvarenais Kungs pieņem ikvienu, kurš nāk pie Viņa, pasniedz roku atbalstam mūsu vājumā. Tāpēc – kaut arī tu viss būtu iekalts ļaunos ieradumos kā smagās važās, neļaujies izmisumam par iespēju iegūt brīvību. Stājies neredzamajā cīņā, cīnies vīrišķīgi un pastāvīgi, augstsirdīgi pārciešot savus zaudējumus. Reižu reizēm Dievs atstāj mūs pašus savā ziņā, lai mēs pieredzē iepazītu, cik esam vāji savā vienatnē, un, to iepazinuši, neatkāpjoties turētos pie Dieva, Kurš Vienīgais var būt grēka uzvarētājs tajos, kuri patiesi grib grēku ieraudzīt sevī uzvarētu. Āmen.
↑1 Достопамятные Сказания, о авве Пимене, гл. 135.
↑2 Слово 17, главы 2 и 8.
↑3 Слово 89.
