Sv.Ignātijs Brjančaņinovs

Par gavēni

 

Tikumu virsotne ir lūgšana; to pamats – gavēnis.


Gavēnis ir pastāvīga mērenība ēdienā ar saprātīgu izvēlīgumu tajā.


Lepnais cilvēk! Tu sapņo tik daudz un tik augstu par savu prātu, bet tas ir pilnīgā un nepārtrauktā atkarībā no kuņģa.
Gavēņa likums, ārēji būdams likums vēderam, būtībā ir likums prātam.


Prātam – šim ķēniņam cilvēkā – ja tas vēlas īstenot savas patvaldības tiesības un tās saglabāt, vispirms jāpakļaujas gavēņa likumam. Tikai tad tas būs pastāvīgi modrs un gaišs; tikai tad tas var valdīt pār sirds un miesas vēlmēm; tikai pastāvīgā skaidrībā tas var apgūt evaņģēliskos baušļus un sekot tiem. Tikumu pamats ir gavēnis.


Tikko radītajam cilvēkam, ievestam paradīzē, tika dots viens vienīgs bauslis – bauslis par gavēni. Protams, ka tika dots viens bauslis, jo ar to pietika, lai saglabātu pirmradīto cilvēku viņa šķīstībā.


Bauslis nerunāja par ēdiena daudzumu, bet aizliedza tikai kvalitāti (īpašības). Lai apklust tie, kuri atzīst gavēni tikai ēdiena daudzumā, nevis tā īpašībās. Iedziļinoties gavēņa apgūšanas pieredzē, viņi ieraudzīs ēdiena īpašību nozīmi.


Dieva dotais gavēņa bauslis paradīzē bija tik svarīgs, ka līdzās tam tika izteikti soda draudi par tā pārkāpšanu. Kā sods tika pasludināta cilvēka sakāve ar mūžīgu nāvi.


Un arī tagad grēka nāve turpina sakaut svētā gavēņa baušļa pārkāpējus. Mērenības un pienācīgā izvēlīguma ēdienā neievērotājs nevar saglabāt ne jaunavību, ne šķīstību. Viņš nespēj apvaldīt dusmas, nododas slinkumam, grūtsirdībai un skumjām, kļūst par godkāres vergu, mājokli lepnībai, kuru cilvēkā ieved viņa miesiskais stāvoklis, kas visvairāk ,,barojas” no bagātīgas un sātīgas maltītes.


Gavēņa bausli atjauno vai apstiprina Evaņģēlijs. "Sargieties, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no pārsātināšanās un dzeršanas" (Lk. 21:34), piekodinājis Kungs. Pārēšanās un dzeršana padara tuklu ne tikai ķermeni, bet arī prātu un sirdi, t.i., ieved visu cilvēku miesiskā stāvoklī.


Pretēji tam gavēnis ieved kristieti garīgā stāvoklī. Gavēnī attīrītais ir garā pazemīgs, šķīsts, vienkāršs, kluss, smalks jūtās un domās, viegls miesā, spējīgs veikt garīgus varoņdarbus un sasniegt apskaidrošanu, spējīgs saņemt Dievišķo žēlastību.


Miesīgs cilvēks ir pilnībā nodevies grēcīgām baudām. Viņš ir saldkaisls gan miesā, gan sirdī, gan prātā, viņš nav spējīgs ne tikai uz garīgu baudījumu un Dievišķās žēlastības saņemšanu, bet arī uz nožēlu. Viņš vispār nav spējīgs uz garīgām nodarbēm: viņš ir pienaglots zemei, noslīcis taustāmajā pasaulē, dzīvs būdams – miris dvēselē.


"Vai jums, kas tagad esat paēduši, jo jūs izsalksit!" (Lk. 6:25). Tāds ir Dieva Vārda izteikums svētā gavēņa baušļa pārkāpējiem. No kā jūs pārtiksiet mūžībā, ja šeit esat iemācījušies tikai piesātināties ar taustāmiem labumiem un taustāmām baudām, kuru nav debesīs? No kā jūs pārtiksiet debesīs, ja neesat nobaudījuši nevienu no debesu labumiem? Kā jums būs iespējams saņemt un baudīt debesu labumus, ja neesat iemantojuši nekādu labvēlību pret tiem, bet esat iemantojuši novēršanos no tiem?

 
Dienišķā maize kristiešiem ir Kristus. Neremdināma piesātinātība ar šo maizi – lūk, glābjoša paēdināšana un baudīšana, uz kuru tiek ielūgti visi kristieši.


Neremdināmi piesātinies ar Dieva Vārdu; neremdināmi piesātinies ar Kristus baušļu pildīšanu; neremdināmi piesātinies ar maltīti, kas "klāta,  taviem ienaidniekiem redzot", un remdē slāpes ar "kausu, kas piepildīts līdz malām" (Ps. 23:5).


Ar ko sākt mums, saka svētais Makārijs Lielais [1], kas nekad neesam nodarbojušies ar savu siržu izmeklēšanu? Stāvot ārpusē, klauvēsim ar lūgšanu un gavēni, kā arī Pats Kungs licis: "Klauvējiet, un jums taps atvērts" (Mt. 7:7).


Šis varoņdarbs, kuru mums piedāvā viens no lielākajiem mūku dzīves skolotājiem, bija svēto apustuļu varoņdarbs. No tā vides viņi tapa cienīgi dzirdēt Gara vēstījumus. "Kad tie kalpoja Tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: "Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!" Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un, tiem rokas uzlikuši, tos atlaida" (Ap.d.13:2-3). No varoņdarba vides, kurā bija savienoti gavēnis un lūgšana, tika sadzirdēta Gara pavēle par pagānu aicināšanu uz kristietību.


Brīnumainais gavēņa un lūgšanas savienojums! Lūgšana ir bezspēcīga, ja tā nav pamatota gavēnī, un gavēnis ir neauglīgs, ja uz tā netiek radīta lūgšana [2].


Gavēnis atbrīvo cilvēku no miesas kaislībām, bet lūgšana cīnās ar dvēseles kaislībām, un, tās uzvarējusi, iekļūst visā cilvēka sastāvā, attīra viņu; attīrītā templī tā ieved Dievu.
Tas, kurš, neapstrādājis zemi, apsēj to, pazudina graudus, un kviešu vietā pļauj ērkšķu krūmus. Tā arī mēs, ja sēsim lūgšanu sēklas, neierobežojuši savu miesu, tad taisnības vietā nesīsim grēka augļus. Lūgšanu iznīcinās un izlaupīs visādas nīcīgas un netikumīgas domas un sapņi, uz apgānīsies ar saldkaislām sajūtām. Mūsu miesa cēlusies no zemes un, ja to nekops līdzīgi zemei, tā nekad nespēs dod taisnības augli [3].


Ja, turpretī, kāds apkopj zemi ar lielu rūpību un izmaksām, bet atstāj to neapsētu, tad tā blīvi pārklājas ar nezālēm. Tā, ja miesa būs novājināta ar gavēni, bet dvēsele netiks kopta ar lūgšanu, lasīšanu, pazemības pilnu gudrību, tad gavēnis kļūs par tēvu neskaitāmām nezālēm – dvēseles kaislībām: augstprātībai, godkārei un nicinājumam

[4].


Kas ir šī rijības un dzeršanas kaislība? Pazaudējusi pareizo pielietojumu, dabiskā vēlme pēc ēdiena un dzēriena pieprasa lielāku to daudzumu un daudzveidību nekā tas nepieciešams dzīvības un miesas spēku uzturēšanai. To pārmērība darbojas pretēji savam dabiskajam uzdevumam, iedarbojas kaitīgi, padarot tos vājus un iznīcinot.


Vēlme pēc ēdiena tiek izlabota ar vienkāršu maltīti un atturēšanos no pārēšanās un ēdiena baudīšanas. Vispirms jāatmet pārsātinātības un baudas meklēšana: tā arī novājinās vēlme pēc ēdiena, un iegūst pareizo virzienu. Kad vēlme kļūst pareiza, tad tā apmierinās ar vienkāršu ēdienu.


Turpretī, vēlme pēc ēdiena, kas tiek apmierināta ar pārēšanos un baudu, kļūst trula. Tās ierosināšanai mēs ķeramies pie daudzveidīgiem garšīgiem ēdieniem un dzērieniem. Vēlme vispirms šķiet kā apmierinājums, pēc tam kā iegriba, visbeidzot tā pārvēršas par slimīgu kaislību, kas nepārtraukti meklē baudu un pārsātinātību, pie tam pastāvīgi paliekot neapmierināta.


Apņemoties veltīt sevi kalpošanai Dievam, mūsu varoņdarba pamatos liksim gavēni. Ikvienu pamatu būtiskai īpašībai jābūt stingrībai: citādi ēka nespēs turēties uz tiem, lai cik šī ēka pati nebūtu izturīga. Un mēs nekādā veidā, nekad, ne ar kādu ieganstu nepieļausim pārkāpt gavēni ar pārēšanos un īpaši ar piedzeršanos.


Svētie Tēvi par vislabāko gavēni atzīst ēdiena uzņemšanu reizi dienā un ne līdz sātam. Tāds gavēnis nenovājina ķermeni ar ilgstošu neēšanu un nepagrūtina to ar ēdiena pārmērību, saglabājot to dvēseli glābjošai darbībai. Tāds gavēnis nav spilgta īpatnība, tāpēc gavētājiem nav iemesla paaugstināties, kas raksturīgi cilvēkam paša tikuma dēļ, īpaši, kad tas krasi izceļas.


Kurš aizņemts fiziskā darbā vai ir tik vājš, ka tam nepietiek ar vienu ēdienreizi dienā, tam jāēd divas reizes. Gavēnis cilvēkam, nevis cilvēks gavēnim.


Taču jebkādā veidā uzņemot barību – bieži vai reti – stingri aizliegta pārēšanās: tā padara cilvēku nespējīgu uz garīgiem varoņdarbiem un atver durvis citām miesas kaislībām.


Svētie Tēvi neatbalsta nesaprātīgu gavēni, t.i., ilgstošu pārmērīgu atturēšanos no ēdiena: no pārmērīgas atturēšanās un novājināšanās cilvēks arī kļūst nespējīgs uz garīgiem varoņdarbiem, bieži nonāk pie pārēšanās, bieži iekrīt paaugstināšanās un lepnības kaislībā.

 
Visai svarīga ir ēdiena kvalitāte (īpašības). Aizliegtais paradīzes auglis, būdams ārēji skaists un garšīgs, tomēr pazudinoši ietekmēja dvēseli: pavēstīja tai laba un ļauna atzīšanu, tādējādi iznīcinot šķīstību, kādā bija radīti mūsu pirmvecāki.


Arī tagad ēdiens turpina stipri ietekmēt dvēseli; to īpaši var novērot pie vīna lietošanas. Tāda ēdiena ietekme pamatojas tā daudzveidīgā iedarbībā uz miesu un asinīm un tajā, ka ēdiena tvaiki un gāzes no kuņģa sasniedz smadzenes un ietekmē prātu.


Šī iemesla dēļ visi reibinošie dzērieni, īpaši graudu izcelsmes, askētam tiek liegti kā tādi, kas atņem skaidru prātu un līdz ar to uzvaru domu cīņā. Prāts, ko uzvarējuši saldkaisli nodomi, zaudē garīgo žēlastību; tas, kas iegūts daudzos un ilgstošos darbos, tiek pazaudēts dažu stundu, dažu minūšu laikā.


Mūkam vispār nevajag lietot vīnu, teica Pimens Lielais [5]
. Šo likumam jāievēro arī katram kristietim, kurš grib saglabāt savu jaunavību un šķīstību. Svētie tēvi sekoja šim likumam, bet, ja arī lietoja vīnu, tad ļoti reti un ar vislielāko mērenību.


Ass ēdiens jāizslēdz no atturībnieka maltītes kā tāds, kas uzbudina ķermeņa kaislības. Tādi ir pipari, ingvers un citas garšvielas.


Visdabiskākais ēdiens ir tas, ko Radītājs bija iecerējis tūdaļ pēc radīšanas – ēdiens no augu valsts: Un Dievs sacīja: "Redzi, Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo” (I Mozus 1: 29). Tikai pēc plūdiem tika dota atļauja lietot gaļu (I Mozus 9:3).


Augu valsts barība ir vislabākā askētam. Tā vismazāk karsē asinis, vismazāk padara tuklu ķermeni; tvaiki un gāzes, ko tā rada, vismazāk ietekmē smadzenes; visbeidzot, tā ir pati veselīgākā, jo rada vismazāk gļotu kuņģī. Šo iemeslu dēļ, lietojot augu valsts pārtiku, īpaši ērti saglabājas prāta skaidrība un možums, bet līdz ar to – prāta vara pār visu cilvēku; to lietojot, vājāk darbojas kaislības, un cilvēks ir spējīgāks nodoties dievbijības varoņdarbiem.


Zivju ēdieniem, īpaši tiem, kas pagatavoti no lielajām jūras zivīm, piemīt pavisam citas īpašības: tie jūtamāk iedarbojas uz smadzenēm, padara tuklu ķermeni, karsē asinis, piepilda kuņģi ar kaitīgām gļotām, īpaši pie to biežas un pastāvīgas lietošanas uzturā.


Šī iedarbība ir nesalīdzināmi spēcīgāka no gaļas ēdienu lietošanas uzturā: tie galēji padara resnu ķermeni, karsē asinis; tvaiki un gāzes ļoti apgrūtina smadzenes. Šī iemesla dēļ mūki tos vispār nelieto; tie piederas cilvēkiem, kuri dzīvo pasaulē un vienmēr aizņemti nogurdinošos fiziskos darbos. Taču arī viņiem to pastāvīga lietošana uzturā ir kaitīga.


Kā! – te iesauksies šķietamie gudrinieki: Dievs atļāvis cilvēkam lietot pārtikā gaļu, bet jūs liedzat? – Uz to mēs atbildam ar Apustuļa vārdiem: "Viss ir atļauts, bet ne viss ir derīgs. Viss ir atļauts, bet ne viss pamāca" (1.Kor.10:23). Mēs izvairāmies no gaļas lietošanas ne tāpēc, ka uzskatām to par nešķīstu, bet tāpēc, ka tā rada īpašu apgrūtinājumu visā mūsu ķermenī un traucē garīgajai izaugsmei.


Svētā Baznīca ar saviem gudrajiem nolikumiem un lēmumiem, ļaudama pasaulē dzīvojošajiem kristiešiem lietot uzturā gaļu, nav pieļāvusi tās pastāvīgu lietošanu, bet iedalījusi laiku, kad to ēst, un kad – atturēties no tās, lai kristietis atskurbst no gaļas ēšanas. Tādu gavēņu augli var savā pieredzē iepazīt ikviens, kurš tos ievēro.

 
Mūkiem aizliegts lietot uzturā gaļu, atļauti piena produkti un olas gaļas ēšanas periodu laikā. Zināmā laikā un dienās viņiem atļauts ēst zivis. Taču lielāko laika daļu viņi var lietot uzturā tikai augu valsts produktus.


Tikai un vienīgi augu valsts pārtiku jau minēto īpašību un lētuma dēļ lieto paši dedzīgākie dievbijības varoņdarbu veicēji, kuri īpaši izjutuši sevī Dieva Gara klātbūtni (2.Kor.6:7). Dzeršanai viņi lieto tikai ūdeni, izvairoties ne tikai no reibinošiem dzērieniem, bet arī no barojošiem [6]


Baznīca pieņēmusi gavēņa noteikumus ar mērķi palīdzēt saviem bērniem kā vadību visai kristiešu sabiedrībai. Pie tam ieteikts katram izpētīt sevi ar pieredzējuša un apdomīga garīgā tēva palīdzību, un neuzlikt sev gavēni, kas pārsniedz paša spēkus: jo, atkārtosim, gavēnis ir cilvēkam, nevis cilvēks gavēnim; ar barību, kas dota ķermeņa uzturēšanai, nedrīkst to sagraut.


"Ja atturēsi savu vēderu, - teicis svētais Vasīlijs Lielais, - tad ieiesi paradīzē; bet, ja neatturēsi, tad kļūsi par nāves upuri" [7]. Ar paradīzi šeit jāsaprot žēlastības pilns lūgšanu stāvoklis, bet ar nāvi – atrašanās kaislību varā. Atrašanās žēlastības stāvoklī, cilvēkam dzīvojot zemes virsū, kalpo par mūžīgās svētlaimes ķīlu debesu Ēdenē; savukārt, nokrišana grēka varā un dvēseles nāves stāvoklī kalpo par ķīlu iekrišanai elles bezdibenī mūžīgām mokām. Āmen. 

Аскетические опыты
Том 1
Глава 11

 

1 Слово 1, гл. 4.
2 Преподобный Марк Подвижник. Слово 8, о пощении и смирении.
3 Там же.
4 Там же.
5 Алфавитный Патерик.
6 Лествица. Слово 14, гл. XII.
7 Преподобный Нил Сорский. Слово 5. Помысл чревообъядения.

 

© 2009 - 2017 BIBLOS