Sv.Ignātijs Brjančaņinovs

Par Jēzus lūgšanu

 

II nodaļa
Par pievīlumu

 

Māceklis. Sniedz precīzu un sīku izpratni par pievīlumu. Kas tas ir – pievīlums?

 

Starecs. Pievīlums ir melu izsaukts cilvēka dabas bojājums. Pievīluma stāvoklī atrodas visi cilvēki bez izņēmuma; to radīja mūsu pirmvecāku krišana. Mēs visi atrodamies pievīlumā[1]. Tā zināšana ir vislielākā aizsardzība no pievīluma. Vislielākais pievīlums – atzīt sevi par brīvu no pievīluma. Mēs visi esam apmānīti, visi pievilti, visi atrodamies melīgā stāvoklī, mums vajadzīga atbrīvošana ar patiesību. Patiesība ir mūsu Kungs Jēzus Kristus. Pievienosimies šai Patiesībai ar ticību Viņai; sauksim lūgšanā uz šo Patiesību, - un Viņa izvilks mūs no pašapmāna bezdibeņa un dēmonu valdzinājuma. Bēdīgs ir mūsu stāvoklis! Tas ir cietums, no kura lūdzam atsvabināt mūsu dvēseli, lai  mēs varētu teikt Kunga Vārdu (Ps. 142:8). Tas ir kā drūmā zeme, pie kuras mūs nogrūdis mūsu skaudīgais ienaidnieks (Ps. 142:3). Tas ir "miesiskas prātuļošanas" (Rom. 8:6) un "nepareizas atziņas" (1.Tim. 6:20) stāvoklis, ar kuru saindējusies visa pasaule, kas neatzīst savu slimību un pasludina to par ziedošu veselību.  Šis stāvoklis ir "miesa un asinis", kas "nevar iemantot Dieva valstību" (1.Kor. 15:50). Šis stāvoklis ir mūžīgā nāve, ko ārstē un iznīcina Kungs Jēzus, Kurš ir ,,augšāmcelšanās un dzīvība” (Jņ. 11:25). Tāds ir mūsu stāvoklis. Tā redzēšana ir jauns iemesls raudām. Ar raudām sauksim uz Kungu Jēzu, lai Viņš izved mūs no cietuma, no zemes bezdibeņiem, no nāves zobiem. "Mūsu Kungs Jēzus Kristus", - saka sirdsskaidrais Simeons, Jaunais Teologs, - tāpēc arī nonāca pie mums, "ka gribēja atbrīvot mūs no gūsta un visļaunā pievīluma"[2].

 

Māceklis. Šis paskaidrojums nav pieejams manai izpratnei: man vajadzīgs vienkāršāks, tuvāks manai saprašanai.

 

Starecs. Kritušais eņģelis par cilvēces pazudināšanas līdzekli izmantoja melus (I Mozus 3:13). Šī iemesla dēļ Kungs nosauca velnu par , "... melu tēvu un cilvēku slepkavu no paša sākuma”  (Jņ. 8:44). Kungs melus savienoja ar cilvēku slepkavību, jo pēdējā ir pirmo neizbēgdamas sekas. Meli jau no paša sākuma kalpoja velnam par ieroci cilvēku nogalināšanai, un pastāvīgi kalpo viņam par ieroci cilvēku nogalināšanai, cilvēku pazudināšanai. Ļaunumu iesākums ir melīga doma! Pašapmāna un dēmoniskā pievīluma avots ir melīga doma! Ar melu palīdzību velns ar mūžīgo nāvi satrieca cilvēci pašā tās saknē, pirmvecākos. Mūsu pirmvecāki "pievīlās", tas ir, atzina melus par patiesību un, pieņēmuši melus zem patiesības maskas, nedziedināmi ievainoja sevi ar nāvi nesošo grēku, ko apliecināja arī mūsu pirmmāte.  "Čūska mani pievīla, - viņa teica, - un es ēdu" (I Mozus 3:13). No tā laika mūsu daba, saindēta ar ļaunuma indi, patvaļīgi neviļus tiecas uz ļaunu, kas izkropļotajai gribai, izvirtušajam prātam un izvirtušajām sirds jūtām šķietami rādās kā labais un salds baudījums. Patvaļīgi: jo mūsos vēl ir brīvības atlikums izvēlē starp labo un ļauno. Neviļus: jo šis brīvības atlikums nedarbojas kā pilna brīvība; tas darbojas grēka sabojātības neizbēgamā iespaidā. Tādi mēs piedzimstam; mēs nevaram tādi nebūt: tāpēc mēs visi, bez jebkāda izņēmuma, atrodamies pašapmāna un dēmoniska pievīluma stāvoklī. No šī skatījuma uz cilvēka stāvokli attiecībā uz labo un ļauno, uz stāvokli, kas piemīt katram cilvēkam, izriet sekojošs pievīluma definējums, kas paskaidro to pilnīgi pietiekami: pievīlums ir melu pieņemšana, uzskatot tos par patiesību. Sākotnēji pievīlums iedarbojas uz domu veidu; pieņemts un izkropļojis domu veidu, tas nekavējoties tiek nodots sirdij, izkropļojot sirds sajūtas; pārņēmis savā varā cilvēka būtību, tas izplatās uz visu viņa darbību, saindē pašu miesu, ko Radītājs nesaraujami saistījis ar dvēseli. Pievīluma stāvoklis ir bojāejas vai mūžīgās nāves stāvoklis.


Kopš cilvēka krišanas laika velns saņēma pastāvīgu piekļuvi viņam[3]. Velnam ir tiesības uz šo piekļuvi: viņa varai, padevībai tam, cilvēks pakļāva sevi patvaļīgi, noraidot paklausību Dievam. Dievs izpirka cilvēku. Izpirktajam cilvēkam dota brīvība pakļauties vai nu Dievam, vai velnam, bet, lai šī brīvība izpaustos nepiespiesti, velnam atstāta piekļuve cilvēkam. Ir ļoti dabiski, ka velns pieliek visas pūles, lai noturētu cilvēku iepriekšējās attiecībās ar sevi, vai pat novestu viņu vēl lielākā verdzībā. Tā dēļ viņš lieto savu agrāko un vienmēr esošo ieroci – melus. Viņš cenšas pievilt un piemānīt mūs, balstoties un mūsu pašapmāna stāvokli; viņš uzkurina mūsu kaislības – šīs slimīgās tieksmes; to pazudinošās prasības viņš ietērpj labā šķietamībā, cenšoties mūs pamudināt izdabāt kaislībām. Dieva Vārdam uzticīgais nepieļauj sev šo izdabāšanu, apvalda kaislības, atvaira ienaidnieka uzbrukumus (Jēk. 4:7): rīkojoties Evaņģēlija vadībā pret paša pašapmānu, apvaldot kaislības, maz pamazām tā iznīdējot kritušo garu ietekmi uz sevi, viņš maz pamazām iziet no pievīluma stāvokļa patiesības un brīvības jomā (Jņ. 8: 32), kuru pilnība tiek dota, izlejoties Dievišķajai žēlastībai. Neuzticīgais Kristus mācībai, sekodams savai gribai un prātam, pakļaujas ienaidniekam, un no pašapmāna stāvokļa pāriet dēmoniskā pievīluma stāvoklī, zaudē savu brīvības atlikumu un nokļūst pilnīgā velna pakļautībā. Cilvēku stāvoklis dēmoniskajā pievīlumā mēdz būt ļoti daudzveidīgs, atbilstoši tai kaislībai, kurai viņš ir pakļauts, atbilstoši tai pakāpei, kurā cilvēks ir kaislības verdzībā. Taču visi, kuri nonākuši dēmoniskajā pievīlumā, tas ir, caur sava pašapmāna attīstību stājušies saskarsmē ar velnu un nonākuši viņa pakļautībā – atrodas pievīluma stāvoklī – ir ļauno garu tempļi un ieroči, mūžīgās nāves, elles cietumu dzīves upuri.  

 

Māceklis. Uzskaiti, kādi ir dēmoniskā pievīluma veidi, kas izriet no nepareizas vingrināšanās lūgšanā.

 

Starecs. Visi dēmoniskā pievīluma veidi, kuriem tiek pakļauts lūgšanas svētcīnītājs, rodas no tā, ka lūgšanas pamatā nav likta nožēla, ka nožēla nav kļuvusi par lūgšanas avotu, dvēseli, mērķi.  "Ja kāds, - saka sirdsskaidrais Gregors Sinaīts iepriekš minētajā rakstā, - ar pašpaļāvību, kas pamatota iedomībā (самомнениe)[4], sapņo sasniegt augstus lūgšanu stāvokļus,  un iemantojis nevis patiesu, bet sātanisku dedzību, tad velns viņu viegli sapin savos tīklos kā savu kalpotāju”. Ikviens, kurš pūlas iekļūt Dieva Dēla kāzās, tērpies drēbēs, kas nav tīras un gaišas,  tādas kļūdamas no nožēlas, bet gan savā kreklā, vecā cilvēka ādā, būdams grēcīguma un pašpievīluma stāvoklī, tiek izmests ārā, briesmīgā tumsā, dēmoniskajā pievīlumā. "Es tev došu padomu, - saka Glābējs uz noslēpumaino upurēšanu aicinātajam, -  pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs. Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies!" (Atkl.gr. 3:18-19).  Nožēla un viss, no kā tā sastāv: gara satriektība, sirds raudas, asaras, sevis nosodīšana, nāves, Dieva tiesas un mūžīgo moku pieminēšana un priekšnojautas, Dieva klātbūtnes sajūta, bijība pret Dievu – tās ir Dieva dāvanas, ļoti dārgas dāvanas, pašas pirmās un pamatā esošās, augstāko un mūžīgo dāvanu ķīlas. Vispirms nesaņemot tās, nav iespējama nākamo dāvanu pasniegšana. "Lai cik augsti nebūtu mūsu varoņdarbi, - teicis svētais Jānis Pakāpnieks, - bet, ja mēs neesam iemantojuši sirdssāpes, tas šie varoņdarbi ir gan melīgi, gam veltīgi"[5]. Nožēla, gara satriektība, raudas – tās ir pazīmes, liecības tam, ka lūgšanu varoņdarbs ir pareizs;  to neesamība – pazīme tam, ka notikusi novirzīšanās nepareizā virzienā, pašapmāna, pievīluma un neauglības pazīme. Viens vai otrs, tas ir, pievīlums un neauglība, ir neizbēgamas sekas nepareizai vingrināšanās lūgšanā, bet tā, savukārt, ir nešķirama no pašapmāna.


Visbīstamākais nepareizais lūgšanas veids ir tāds, kad lūdzējs ar savas iztēles spēku sacer spņus vai ainas, ņemot tās, acīmredzot, no Svētajiem Rakstiem, taču pēc būtības – no   sava paša stāvokļa, no savas krišanas, no sava grēcīguma, no sava pašapmāna, — ar šīm ainaām glaimo savai  iedomībai, savai godkārei, savai augstprātībai, savai lepnībai, un apmāna sevi. Ir acīmredzami, ka viss, ko sacer mūsu kritušās  dabas sapņainība, patiesībā neeksistē, - tā ir izdoma un meli, kas tik raksturīgi  kritušajam eņģelim, tik ļoti viņa iemīļoti. Sapņotājs ar pirmo soli lūgšanas ceļā iziet no patiesības jomas, ieiet melu jomā, sātana jomā, un brīvprātīgi pakļaujas sātana ietekmei. Svētais Simeons, Jaunais Teologs, apraksta sapņotāja lūgšanu un tās augļus: "Viņš paceļ pret debesīm rokas, acis un prātu, savā prātā iztēlojoties – kā Klopštoks un Miltons -  Dievišķās sapulces, debesu labumus, svēto Eņģeļu kārtas, svēto mājokļus, īsāk sakot – sakopo iztēlē visu, ko dzirdējis Dievišķajos Rakstos, vēro to lūgšanas laikā, raugās debesīs, ar to visu ierosinot savu dvēseli vēlmei pēc Dievišķā un mīlestības, reizēm lej asaras un raud. Tādā veidā maz` pamazām dižojas viņa sirds, ar prātu to nesaprotot; viņš domā, ka tas, ko viņš veic, ir Dievišķās žēlastības auglis viņa mierinājumam, un lūdz Dievu, lai Viņš to darītu cienīgu vienmēr palikt šajā darbībā. Tā ir pievīluma pazīme. Tāds cilvēks, ja viņš pat paliks klusēšanā visā pilnībā, nevar tikt nepakļauts  afektam un vājprātībai. Ja nu tas ar viņu nenotiks – tad tomēr viņam nebūs iespējams nekad sasniegt garīgo saprātu un tikumu vai bezkaislību. Tādā veidā pievīlušies tie, kuri šīm, miesas acīm, redzējuši gaismu un mirdzumu, ar savu ožu sajutuši labo smaržu, savām ausīm dzirdējuši balsis.  Vieni no viņiem kļuva apsēsti, un tādi – ar sajukušu prātu – klejoja no vienas vietas uz otru; citi pieņēma dēmonu, kurš izlikās par gaismas Eņģeli, pievīlās un palika neizlaboti līdz pat galam, nepieņemot padomu ne no viena brāļa; vēl citi, velna mudināti, nogalēja paši sevi: citi metās bezdibenī, citi pakārās. Kurš gan var saskaitīt velna dažādos pievīlumus, kādus viņš lieto? Vispār, no mūsu sacītā ikviens saprātīgs cilvēks var apjaust, kāds kaitējums rodas no šāda  lūgšanas veida. Ja arī kāds no tiem, kuri lūdzas tādā veidā, nenonāk līdz tādai nelaimei, tāpēc, ka dzīvo kopā ar citiem brāļiem, jo šādām nelaimēm vairāk pakļauti vientuļnieki, kuri dzīvo vienatnē, taču tad viņi visu dzīvi pavada bez sekmēm"[6].


Visi svētie Tēvi, kuri aprakstījuši prāta lūgšanas (умнaя молитва), varoņdarbu, aizliedz ne tikai veidot patvaļīgus sapņojumus, bet arī padoties ar gribu un līdzjušanu sapņiem un vīzijām, kas var pēkšņi uzrasties, neatkarīgi no mūsu gribas. Un tā notiek, veicot lūgšanu varoņdarbu, īpaši klusēšanā. "Nekādi nepieņem, - saka sirdsskaidrais Gregors Sinaīts, - ja ieraudzīsi kaut ko ar sajūtu acīm vai prātu, ārpus sevis vai savā iekšienē, vai tas būtu Kristus, vai Eņģeļa, vai kāda svētā tēls, vai tev parādītos gaisma… Esi uzmanīgs un piesardzīgs! Neļauj sev uzticēties kaut kam, neizpaud līdzjūtību un piekrišanu, nenododies steigā parādībai, kaut arī tā būtu īsta un laba; paliec pret to auksts un svešs, pastāvīgi saglabājot savu prātu neredzošu (безвидным), neveidojot nekādus attēlus un neiespaidojoties ne no kādiem attēliem.  Tas, kurš kaut ko ierauga domās vai sajūtami, kaut vai tas būtu no Dieva, un steigā to pieņem, viegli iekrīt pievīlumā, vai vismaz atklāj savu noslieci un spēju uz pievīlumu, kā tāds, kurš parādības pieņem ātri un vieglprātīgi. Jauniesācējam visa uzmanība jāvērš tikai uz sirds darbību, un tikai šo darbību jāatzīst par nepieviļošu, - pārējo nepieņemt līdz bezkaislības sasniegšanai. Dievs nesadusmosies uz to, kurš, baidoties no pievīluma, ar vislielāko piesardzību vēro sevi, ja viņš arī nepieņems kaut ko, no Dieva sūtītu, rūpīgi neizpētot sūtīto; gluži otrādi, Dievs tādu uzslavēs par saprātīgumu[7].  Svētais Amfilohijs, jaunībā uzsācis mūka dzīvi, tapa cienīgs brieduma gados un vecumā vadīt vientuļnieka dzīvi tuksnesī. Noslēdzies alā, viņš vingrinājās klusēšanā, un sasniedza ievērojamas sekmes. Kad bija pagājuši viņa vientulības "četrdesmit gadi", viņam naktī parādījās Eņģelis un teica: "Amfilohij! Ej uz pilsētu un gani garīgās avis". Amfilohijs palika modrībā un nepievērsa uzmanību Eņģeļa pavēlei. Nākamajā naktī atkal parādījās Eņģelis un atkārtoja pavēli, piebilstot, ka tā ir no Dieva. Un atkal Amfilohijs nepaklausīja Eņģelim, baidoties tapt pievilts un atceroties Apustuļa vārdus, ka arī sātans izliekas par gaismas Eņģeli (2.Kor. 11:14). Trešajā naktī atkal parādījās Eņģelis un, radījis Amfilohijā uzticību ar Dieva slavēšanu, kuru necieš kritušie gari, paņēma starecu pie rokas, izveda no celles, aizveda pie baznīcas, kura atradās netālu. Baznīcas durvis atvērās pašas no sevis. Dievnamu apspīdēja debesu gaisma; tajā bija sapulcējušies liels daudzums svēto baltās drēbēs ar sejām, mirdzošām kā saule. Viņi iesvētīja Amfilohiju par Ikonijas pilsētas bīskapu[8]. Rīkojoties pretēji, sirdsskaidrie Pečoru Isākijs un Ņikita, būdami jauni un nepieredzējuši vientuļnieku dzīvē,  nokļuva briesmīgā nelaimē, nekavējoties uzticoties parādībai. Pirmajam parādījās daudzi dēmoni mirdzumā; viens no dēmoniem pieņēma Kristus, pārējie – svēto Eņģeļu izskatu.  Otro dēmons pievīla vispirms ar labo smaržu un it kā Dieva balsi, pēc tam – parādoties viņam acīm redzami Eņģeļa izskatā[9].   Mūku dzīvē pieredzējuši inoki daudz vairāk baidās no pievīluma, daudz vairāk neuzticas sev, nekā jauniesācēji, īpaši tie no jauniesācējiem, kuri ir dedzības pilni veikt varoņdarbus. Ar sirsnīgu mīlestību no pievīluma brīdina sirdsskaidrais Gregors Sinaīts klusētāju, kuram bija rakstīta viņa grāmata: "Vēlos, lai tev būtu noteikta izpratne par pievīlumu; to es vēlos ar mērķi, lai tu varētu pasargāt sevi no pievīluma,   lai ar tiekšanos, kuru nav apmirdzējusi pienācīga zināšana, tu nenodarītu sev lielu ļaunumu un nepazudinātu savu dvēseli. Cilvēka brīvā griba, īpaši nepieredzējušo, askēzes varoņdarbā jauno, kurus vēl var pārņemt savā varā dēmoni, griba viegli nosliecas uz saskarsmi ar mūsu pretiniekiem"[10]. Cik pareizi teikts! Mūsu brīvā griba nosliecas, tiecas uz pievīlumu tāpēc, ka ikviens pievīlums glaimo mūsu iedomībai, mūsu godkārei, mūsu lepnībai. "Dēmoni atrodas tuvumā un aplenc jauniesācējus un patvaļīgos, izstiepjot iedomu un pazudinošu sapņojumu tīklus, ierīkojot kritienu aizas. Jauniesācēju pilsēta – visa viņu būtība – vēl atrodas barbaru varā… Vieglprātības dēļ ātri nenododies tam, kas tev parādās, bet paliec "smags", labo izpētot ar lielu rūpību, bet ļauno noraidot… Zini, ka žēlastības darbības ir skaidras; dēmons tās nevar sniegt; viņš nevar sniegt ne lēnprātību, ne rimtumu, ne pazemību, ne naidu pret pasauli; viņš neapvalda kaislības un baudkāri, kā to dara žēlastība". Viņa darbība ir – iedomība, uzpūtība, augstprātība, bailes, vārdu sakot, visi ļaunuma veidi. Pēc iedarbības iespējams atpazīt gaismu, kas atspīd tavā dvēselē – vai tā ir no Dieva, vai no sātana"[11].  Jāzina, ka tāda izpētīšana ir sekmes guvušo inoku daļa, bet nekādā ziņā ne jauniesācēju. Lai gan sirdsskaidrais Sinaīts runā ar jauniesācēju, taču ar jauniesācēju klusētāja dzīvē, kurš gan pēc mūku dzīves ilguma, gan arī pēc miesas vecuma bija jau gados, kā redzams no grāmatas.

 

Māceklis. Vai tev ir gadījies redzēt kādu, kurš būtu nonācis dēmoniskajā pievīlumā dēļ sapņainības attīstīstības, vingrinoties lūgšanā?

 

Starecs. Ir gadījies. Kāds Pēterburgas ierēdnis nodarbojās ar pastiprinātu lūgšanu varoņdarbu un tā rezultātā nonāca neparastā stāvoklī. Par savu varoņdarbu un tā sekām viņš pastāstīja toreizējam Kolomnas Dievmātes Patvēruma baznīcas virspriesterim. Virspriesteris, apmeklējis kādu Sanktpēterburgas eparhijas klosteri, lūdza vienu no tā klostera mūkiem aprunāties ar ierēdni. "Dīvaino stāvokli, kurā bija nokļuvis ierēdnis varoņdarba rezultātā" - pareizi teica virspriesteris -  "labāk varēs izskaidrot klostera iemītnieki kā tādi, kuriem labāk pazīstami askētiskā varoņdarba sīkumi un dažādi atgadījumi". Mūks piekrita. Pēc kāda laika ierēdnis ieradās klosterī. Viņa sarunā ar mūku es arī biju klāt. Ierēdnis tūdaļ sāka stāstīt par saviem redzējumiem – ka viņš pastāvīgi lūgšanas laikā redz gaismu no ikonām, sajūt labo smaržu, sajūt mutē neparastu saldumu un tā tālāk. Mūks, uzklausījis šo stāstījumu, pavaicāja ierēdnim: "Vai jums nav ienākusi prātā doma par sevis nogalēšanu?" "Kā nu ne!" – atbildēja ierēdnis - "es jau biju ielēcis Fontankā, bet mani izvilka"[12]. Izrādījās, ka ierēdnis bija pielietojis svētā Simeona aprakstīto lūgšanu veidu, iekvēlinājis iztēli un asinis, kā rezultātā cilvēks kļūst ļoti spējīgs uz pastiprinātu gavēni un nomodu. Patvaļīgi izvēlētajam pašapmāna stāvoklim velns bija pievienojis savu, šim stāvoklim radniecīgu, iedarbību, - un cilvēka pašapmāns pārauga atklātā dēmoniskā pievīlumā.  Ierēdnis redzēja gaismu ar miesas acīm, arī labā smarža un saldums, ko viņš sajuta, arī bija jutekliski (ar jutekļiem sajūtami). Pretēji tam, Svēto redzējumi un viņu pārdabiskie stāvokļi ir pilnībā garīgi[13]: svētcīnītājs tos spēj saskatīt tikai tad, kad viņa dvēseles acis atver Dievišķā žēlastība, turklāt atdzīvojas arī pārējās dvēseles jūras, kuras līdz tam bija bezdarbībā[14]; žēlastības redzējumā dalību ņem arī Svēto miesas sajūtas, taču tikai tad, kad ķermenis no kaislību stāvokļa pāriet bezkaislību stāvoklī. Mūks sāka pierunāt ierēdni, lai viņš pamet šo lūgšanu veidu, paskaidrojot gan tā nepareizību, gan tā stāvokļa nepareizību, ko bija sniedzis šis lūgšanas veids. Ierēdnis cieti pretojās padomam. "Kā lai es atsakos no tik skaidras žēlastības!"- viņš iebilda.


Klausoties ierēdņa stāstījumā par sevi, mani pārņēma neizskaidrojams žēlums pret viņu, un reizē man viņš likās tāds kā smieklīgs. Piemēram, viņš uzdeva mūkam sekojošu jautājumu: "Kad no lielas saldmes man mutē saskrien siekalas, tās sāk pilēt uz grīdas: vai tas nav grēcīgi?” Patiešām: tie, kuri atrodas dēmoniskā pievīlumā izsauc pret sevi žēlumu kā tādi, kuri nepieder paši sev un gan prātā, gan sirdī atrodas ļaunā, atraidītā, gara varā. Uz viņiem ir smieklīgs skats: apsmieklam tos nodod viņus pārņēmušais ļaunais gars, kurš novedis viņus pazemojošā stāvoklī, pieviļot ar godkāri un augstprātību.   Pieviltie nesaprot ne savu gūstu, ne uzvedības dīvainību, lai cik acīmredzams nebūtu šis gūsts, šī uzvedības dīvainība.


1828.-1829.gada ziemu es pavadīju Ploščanskas Tuksnesī[15]. Tolaik tur dzīvoja starecs, kurš atradās pievīlumā. Viņš nocirta sev plaukstu, domādams tā izpildām Evaņģēlija bausli, un ikvienam, kurš gribēja viņu uzklausīt, stāstīja, ka nocirstā plauksta kļuvusi par svēto relikviju, ka tā tiek glabāta un svēti godināta Sīmaņa klosterī Maskavā, ka viņš, starecs,  atrodoties Ploščanskas Tuksnesī piecsimt verstu attālumā no Sīmaņa klostera, sajūt, kad Sīmaņa klostera arhimandrīts ar brāļiem skūpsta viņa roku.   Starecu piemeklēja drebešāna, turklāt viņš sāka ļoti skaļi šņākt; šo parādību viņš uzskatīja par lūgšanas augli, bet skatītāji tajā saredzēja sevis izķēmošanu, kas pelnījusi vien nožēlu un smieklus. Bērni – bāreņi, kuri dzīvoja klosterī, uzjautrinājās par redzēto ainu un atdarināja to stareca acu priekšā. Starecs kļuva nikns, metās virsū te vienam, te otram zēnam, raustīja viņus aiz matiem. Neviens no godājamiem klostera mūkiem nespēja pārliecināt pievilto, ka viņš atrodas apmāna, dvēseles sabukuma stāvoklī.

 
Kad ierēdnis aizgāja, es pajautāju mūkam: "Kā tev radās doma pajautāt ierēdnim par pašnāvības mēģinājumu?"  Mūks atbildēja: "Tāpat kā raudu (t.i.raudas Dievā) laikā atnāk neparasti sirdsapziņas mierinājuma brīži, kas sniedz mierinājumu raudošajiem, tā arī viltus saldmes laikā, ko sagādā dēmoniskais pievīlums, atnāk brīži, kuros pievīlums it kā izģērbjas, un ļauj nobaudīt sevi tādu, kāds tas ir. Šie brīži ir briesmīgi! To rūgtums un rūgtuma radītais izmisums ir nepanesami. Spriežot pēc šī stāvokļa, kurā noved pievīlums, pašam pieviltajam būtu visvieglāk to atpazīt un mēģināt izārstēties. Taču – ak, vai! Pievīluma sākums ir lepnība, un tā auglis – lepnības pārpilnība. Pieviltais, atzīstot sevi par Dievišķās žēlastības trauku, nicina tuvāko glābjošos brīdinājumus, kā uz to norādījis svētais Simeons.  Tikmēr izmisuma lēkmes kļūst arvien  stiprākas; visbeidzot izmisums pārtop par vājprātību un vainagojas ar pašnāvību.


Šī gadsimta sākumā Sofronija Tuksnesī[16] dzīvoja shimas mūks Teodosijs, kurš bija iemantojis klostera brāļu un pasaulē dzīvojošo cieņu ar stingro, visai augsto dzīvesveidu.  Reiz viņam parādījās redzējums, ka viņš bija paņemts uz paradīzi. Vīzijai beidzoties, viņš devās pie klostera  pārziņa, sīki izstāstīja par brīnumu, un ar nožēlu  piebilda, ka paradīzē redzējis tikai sevi, un nevienu no klostera brāļiem. Šī piezīme paslīdēja garām pārziņa uzmanībai; viņš sasauca brāļus, gara satrietībā pastāstīja tiem par shimas mūka redzējumu, un lika pie sirds tiekties uz cītīgāku un Dievam tīkamāku dzīvi.  Pēc kāda laika shimas mūka rīcībā sāka parādīties dīvainības. Lieta beidzās ar to, ka viņš tika atrasts, pakāries savā cellē.


Ar mani atgadījās sekojošs, ievērības cienīgs, notikums. Reiz mani apmeklēja Atona shimas priestrermūks, kurš bija ieradies Krievijā ievākt naudas līdzekļus. Mēs apsēdāmies manā pieņemšanas cellē, un viņš iesāka runāt: "Palūdzies par mani, tēvs, es daudz guļu un daudz ēdu".  Kad viņš man to sacīja, es sajutu no viņa izplūstošu karstumu, tāpēc atbildēju viņam: "Tu neēd daudz un daudz neguli; taču – vai tevī nav kā īpaša?" un lūdzu viņu ienākt manā iekšējā cellē. Ejot pirms viņa un atverot durvis uz iekšējo celli, es domās lūdzu Dievu, lai Viņš dāvā manai izsalkušajai dvēselei ko noderīgu no Atona mūka, ja viņš ir patiess Dieva kalps. Un patiesi: es ievēroju viņā kaut ko īpašu. Iekšējā cellē mēs atkal apsēdāmies sarunai, un es lūdzu viņam: "Izrādi žēlsirdību, iemāci man lūgties. Tu dzīvo vietā, kur uz zemes aizsākās mūku dzīve, tūkstošiem mūku vidū: tādā vietā un tik daudzu mūku pulkā noteikti jābūt lieliem lūdzējiem, kuri pazīst lūdšanas noslēpumaino darbību un māca to citiem, pēc Gregora Sinaīta, Palamas Gregora un daudzu citu Atona gaismekļu piemēra". Shimas priestermūks nekavējoties piekrita būt par manu skolotāju un – ak, šausmas! – ar vislielāko dedzību sāka mācīt man iepriekš minēto sajūsminātās, sapņainās lūgšanas veidu. Es redzu – viņš ir briesmīgi iekvēlojies! Viņā ir sakaitētas gan asinis, gan iztēle! Viņš atrodas pašapmierinātības stāvoklī, viņš ir sajūsmā par sevi, pašapmānā, pievīlumā! Ļāvis viņam izteikties, es sāku pamazām, kā skolnieks, piedāvāt viņam svēto Tēvu mācību par lūgšanu, norādot uz "Labestību" (Добротолюбиe) un lūdzot izskaidrot man šo mācību. Atonietis nonāca pilnīgā neizpratnē. Redzu: viņam vispār nav pazīstama Tēvu mācība par lūgšanu!  Turpinot sarunu, es viņam saku: "Raugi, starec! Ja dzīvosi Pēterburgā, nekādi neapmeties augšējā stāvā, apmeties noteikti apakšējā".  "Kāpēc tā?" – iebilda Atonietis. "Tāpēc" - es atbildēju - "ka, ja eņģeļi, pēkšņi tevi satverdami, iedomāsies pārnest tevi no Pēterburgas uz Atonu, un, nesot tevi no augšējā stāva, nometīs zemē, tu sasitīsies līdz nāvei: bet, ja nesīs no apakšējā un nometīs, tad tikai sasitīsies". "Iedomājies" - atbildēja Atonietis - "cik daudz reižu, stāvot un lūdzoties, man ienāca prātā doma, ka eņģeļi mani paņems un aiznesīs uz Atonu!" Izrādījās, ka shimas priestermūks nēsā važas, gandrīz neguļ, maz ēd, ķermenī jūt tādu karstumu, ka ziemā viņam nav vajadzības pēc silta apģērba. Sarunas beigās man ienāca prātā doma rīkoties sekojošā veidā: es lūdzu Atonietim, lai viņš, būdams gavētājs un svētcīnītājs,  izmēģinātu pie sevis svēto Tēvu mācīto lūgšanas veidu, kura būtība ir tajā, lai prāts lūgšanas laikā būtu pilnīgi svešs jebkādiem sapņojumiem, ar visu uzmanību iegrimtu lūgšanas vārdos, kā teicis svētais Jānis Pakāpnieks[17], viss tiktu ieslēgts un ievietotos lūgšanas vārdos.  Turklāt sirds parasti palīdz prātam ar dvēseli glābjošām skumjām par grēkiem, kā teicis sirdsskaidrais Marks Svētcīnītājs: "Prāts, kas lūdzas bez izklaidības, apspiež sirdi, bet "satriektu un pazemīgu sirdi Dievs nenicinās" (Ps. 51:19)[18]. "Kad tu to pārbaudīsi pie sevis" - es teicu Atonietim - "tad pastāsti man par pieredzes augli; man pašam tāda pieredze nav pieejama manas izklaidīgās dzīves dēļ". Atonietis labprāt piekrita manam priekšlikumam. Pēc dažām dienām viņš atnāk pie manis un saka: "Ko tu esi izdarījis ar mani?" - "Kas noticis?" - "Kā es pamēģināju lūgties ar uzmanību, ieslēdzot prātu lūgšanas vārdos, tā pazuda visi mani redzējumi, un es vairs nevaru atgriezties pie tiem". Tālākajā sarunā ar Atonieti es vairs neredzēju to pašpārliecinātību un to pārdrošību, kas bija ļoti pamanāmas viņā pirmajā tikšanās reizē un ko parasti var pamanīt cilvēkos, kuri atrodas pašapmānā, iedomājoties, ka viņi ir svēti vai gūst garīgas sekmes. Atonietis pat izteica vēlmi dzirdēt manu trūcīgo padomu. Kad es ieteicu viņam neatšķirties no pārējiem inokiem ārējā dzīvesveida ziņā, jo tāda atšķirība ved pie augstprātības[19],  tad viņš noņēma važas un atdeva tās man. Pēc mēneša viņš atkal atnāca pie manis un pastāstīja, ka pazudis karstums viņa ķermenī, ka viņam vajadzīgas siltas drēbes, un ka viņš guļ daudz vairāk. Turklāt viņš teica, ka Atona kalnā daudzi, kuriem ir svētuma slava, lieto to lūgšanas veidu, kādu bija lietojis viņš, apmācot tajā arī citus. Tas nav gudri! Svētais Simeons, Jaunais Teologs, kurš dzīvoja pirms astoņiem gadu simtiem, saka, ka ar uzmanīgo lūgšanu nodarbojas visai nedaudzi[20]. Sirdsskaidrais Gregors Sinaīts, kurš dzīvoja četrpadsmitajā gadsimtā pēc Kristus Dzimšanas, ierodoties Atona kalnā, ievēroja, ka daudzajiem mūkiem nav nekādas izpratnes par prāta lūgšanu (о умной молитве), bet viņi nodarbojas tikai ar miesas askēzi, veicot lūgšanas tikai ar lūpām un sadzirdami[21]. Sirdsskaidrais Soras Nils, kurš dzīvoja 15.gadsimta beigās un 16.gadsmita sākumā, apmeklējis Atona kalnu, saka, ka viņa laikā uzmanīgās lūgšanas veicēju skaits sarucis līdz galējībai[22].  Starecs, arhimandrīts Paīsijs (Veļičkovskis) pārcēlās uz Atona kalnu no Moldāvijas 1747.gadā. viņš īsumā iepazinās ar visiem klosteriem un skitiem, sarunājās ar daudziem stareciem, kurus Svētā Kalna kopējais uzskats turēja par vispieredzējušākiem un svētiem inokiem.  Taču, kad viņš sāka iztaujāt šos inokus par svēto Tēvu grāmatām, kurās rakstīts par prāta lūgšanu, izrādījās, ka viņi ne tik vien nezināja par tādu Rakstu eksistenci, bet pat nezināja svēto Rakstītāju vārdus;  tad "Labestība" (Добротолюбие) vēl nebija nodrukāta grieķu valodā[23].  Uzmanīgā lūgšana prasa sevis aizliegšanu, bet to apņemas retais. Tas, kurš uzmanībā ieslēdzies sevī un atrodas neizpratnes stāvoklī, redzot savus grēkus, kurš nav spējīgs uz daudzvārdību un vispār – radīt iespaidu un izcelties ar teatrālismu, tiem, kuri nepzīst viņa noslēpumaino varoņdarbu, šķiet dīvains, mīklains, nepietiekams visās jomās.  Vai gan ir viegli šķirties no pasaules viedokļa! Un pasaulei – kā iepazīt patiesas lūgšanas svētcīnītāju, ja pasaulei vispār nav pazīstams pats varoņdarbs? Tik vien ir, kā tādi, kuri atrodas pašapmānā! Ne ēd, ne dzer, ne guļ, ziemā staigā vienā rjasā, nēsā važas, redz vīzijas, visus māca un atmasko ar pārdrošu nekaunību, bez jebkādas pareizības, bez jēgas un nozīmes, ar sakaitētu asiņu, vielisku un kaislīgu dedzību – un šīs rūgtās, pazudinošās dedzības dēļ.  Svētais, un tikai tā! Jau no seniem laikiem pamanīta cilvēku sabiedrības tiekšanās pēc tādiem: "Jo jūs panesat" - apustulis Pāvils raksta Korintiešiem - "ja kāds jūs kalpina, ja kāds jūs izsūc, ja kāds aplaupa, ja kāds nicina, ja kāds jums sit vaigā, … ja kas lepojas ar kaut ko" (2.Коr.11:20, 21). Tālāk svētais Apustulis saka, ka viņš, būdams Korintā, nevarēja uzvesties pārdroši un nekaunīgi: viņa uzvedība bija apzīmogota ar vienkāršību, "ar Kristus lēnprātību un laipnību" (2.Коr.10:1). Lielākā daļa Rietumu Baznīcas svētcīnītāju, kurus tā pasludinājusi par lieliem svētajiem – pēc tās atkrišanas no Austrumu Baznīcas un Svētā Gara atkāpšanās no tās – ir lūgušies un sasnieguši redzējumus, protams, nepatiesus, manis minētajā veidā.  Šie šķietamie svētie atradās briesmīgā dēmoniskā pievīlumā. Pievīlums jau dabiski rodas uz Dieva zaimošanas pamata, ar kuru herētiķiem ir izkropļota dogmatiskā ticība. Pievīluma pārņemto latīnisma svētcīnītāju uzvedība vienmēr bijusi  afekta, neparstas, vieliskas, kaislīgas kaismes iemesla dēļ. Tādā stāvoklī atradās Ignātijs Lojola, Jezuītu ordeņa dibinātājs. Viņa iztēle bija tā sakairināta un  saasināta, ka, kā viņš pats apgalvoja, viņam vajadzēja tikai sagribēt un pielietot zināmu sasprindzinājumu, kā viņa acu priekšā parādījās elle vai paradīze.  Paradīzes un elles parādības norisinājās ne tikai ar cilvēka iztēles darbību vien; ar cilvēka iztēli tur nepietiek: parādības norisinājās dēmonu darbības ietekmē, kuri savu pārbagāto darbību pievienoja cilvēku nepietiekamajai darbībai. Viņi savienoja darbību ar darbību, papildināja darbību ar darbību uz cilvēka brīvās gribas pamata, cilvēkam izvēloties uz iemantojot sev nepareizu virzienu. Ir zināms, ka patiesiem Dieva svētajiem redzējumi tiek doti vienīgi pēc Dieva gribas un ar Dieva darbību, nevis pēc cilvēka gribas un ar viņa paša piepūli, - tie tiek doti negaidīti, visai reti, īpašas vajadzības gadījumos, pēc Dieva brīnumainā ieskata, nevis it kā nejauši[24]. Pievīlumā atrodošamies pastiprinātais varoņdarbs parasti stāv līdzās ar dziļu izvirtību. Netiklība kalpo par novērtējumu tai liesmai, ar kuru aizdedzināti pieviltie. To apstiprina vēstures nostāsti un Tēvu liecības. "Tas, kurš redz pievīluma garu viņa skatītajās parādībās" – teicis sirdsskaidrais Maksims Kapsokalivi - "ļoti bieži tiek pakļauts niknumam un dusmām;  pazemības vai lūgšanas labajai smaržai vai patiesas nožēlas asarām viņā nav vietas.   Pretēji tam, viņš pastāvīgi lielās ar saviem tikumiem, ir godkārīgs, un arvien bezbailīgi  nododas ļaunajām kaislībām"[25].

Māceklis. Šī lugšanas veida nepareizība un tā saikne ar pašapmānu un pievīlumu ir skaidra; pabrīdini mani arī no citiem nepareizas lūgšanas veidiem un ar tiem saistītiem viltus stāvokļiem.

 

Starecs. Tāpat kā prāta nepareiza darbība ieved pašapmānā un pievīlumā, tieši tāpat tajos ieved arī nepareiza sirds darbība. Nesaprātīgas lepnības piepildīta ir vēlme un tieksme redzēt garīgus redzējumus ar prātu, kurš nav attīrīts no kaislībām, nav atjaunots un Svētā Gara rokas pārradīts;  tādas pašas lepnības un nesaprātības piepildīta ir sirds vēlme un tieksme baudīt svētas, garīgas, Dievišķas izjūtas, kad tā vēl vispār nav spējīga uz tādiem baudījumiem.   Tāpat kā netīrs prāts, vēlēdamies skatīt Dievišķus redzējumus, ja tam nav iespējas tos vērot, sacer sev vīzijas pats no sevis, ar tām apmāna sevi un pieviļ, tāpat arī sirds, pastiprināti cenšoties  nobaudīt dievišķo saldmi un citas Dievišķas izjūtas, un  neatrodot tās sevī, sacer tās pati no sevis, ar tām glaimo sev, pieviļ, apmāna, pazudina sevi, ieejot melu sfērā, saskarsmē ar dēmoniem, pakļaujoties viņu ietekmei, padodoties viņu varai.


Tikai viena izjūta no visām kritušajā stāvoklī esošās sirds izjūtām var tikt pielietota neredzamajā Dievkalpojumā:  skumjas par grēkiem, par grēcīgumu, par krišanu, par savu bojāeju, kas tiek sauktas par raudām, nožēlu, gara satriektību. To apliecina svētie Raksti. "Ja Tu gribētu upuri, es Tev to dotu; ja es Tev dotu dedzināmo upuri, Tu to negribētu" (Ps 51:18): gan katra sirds izjūta atsevišķi, gan visas kopā, nav Tev tīkamas kā grēka apgānītas, kā krišanas izkropļotas. "Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi" (Ps. 51:19). Šis upuris ir noliedzošs; ar šī upura pienešanu dabiski tiek atcelta visu pārējo upuru pienešana; ar nožēlas sajušanu apklust visas citas sajūtas. Lai pārējo sajūtu upuri kļūtu Dievam tīkami, vispirms Dieva gribai vajag izlieties pār mūsu Ciānu, vispirms vajag atjaunoties mūsu izpostītās Jeruzālemes sienām. Kungs ir taisnīgs, vissvēts; tikai taisni, tīri upuri, uz kuriem cilvēka daba ir spējīga pēc savas atjaunošanās, ir tīkami taisnīgajam, vissvētajam Kungam. Upuri un dedzināmie upuri, kas ir apgānīti, Dievam nav tīkami. Parūpēsimies par attīrīšanos ar nožēlu! "Tad Tev patiks taisnības upuri, dedzināmais un kopējais sadedzināmais upuris, tad ļaudis upurēs vēršus uz Tava altāra" (Ps 51:21): Svētā Gara atjaunota cilvēka jaunpiedzimušās izjūtas.


Pirmais bauslis, ko pasaules Glābējs deva visai cilvēcei, bez izņēmuma, ir bauslis par nožēlu (atgriešanos): "Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi" (Mt. 4:17). Šis bauslis aptver, ieslēdz sevī, ietver sevī visus pārējos baušļus. Tiem cilvēkiem, kuri nesaprata nožēlas spēku un nozīmi, Glābējs ne reizi vien teica: "Bet jūs ejiet un mācieties, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris" (Mt. 9:13). Tas nozīmē: Kungs, iežēlojies par kritušajiem un pazudušajiem cilvēkiem, visiem dāvāja nožēlu kā vienīgo glābšanās līdzekli, jo visi ir krišanas un pazušanas apņemti. Viņš neprasa, pat nevēlas no viņiem upurus, uz kuriem tie nav spējīgi, bet vēlas, lai viņi iežēlotos par sevi, apzinātos savu nelaimi un atbrīvotos no tās ar grēku nožēlu. Minētajiem vārdiem Kungs pievienoja briesmīgus vārdus: "Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus". Kas ir nosaukti par taisnajiem? – Tie nelaimīgie, aklie grēcinieki, kuri būdami iedomības pievilti,  neuzskata nožēlu par sev būtiski vajadzīgu un vai nu noraida to, vai ir nevērīgi pret to. Ak, nelaime! Par to no viņiem atsakās Glābējs, un viņi zaudē glābšanās dārgumu. "Bēdas dvēselei – saka sirdsskaidrais Makārijs Lielais – kura nejūt savas brūces un par sevi domā, ka ir ļaunuma neskarta, būdama ļaunuma sabojāta bez gala lielā mērā. Tādu dvēseli vairs neapmeklē un neārstē labais Ārsts, kā tādu, kura patvaļīgi atrtājusi bez aprūpes savas brūces un domā pati par sevi, ka ir vesela un bezgrēcīga. "Ne veseliem vajag ārsta – Viņš saka -  bet slimiem" (Mt. 9:12)[26]. Briesmīga cietsirdība pret sevi – nožēlas noraidīšana! Briesmīgs aukstums, nemīlestība pret sevi – nevērība pret nožēlu. Cietsirdīgais pret sevi nevar nebūt cietsirdīgs arī pret tuvākajiem. Tas, kurš iežēlojies par sevi, pieņemot nožēlu, vienlaikus kļūst žēlsirdīgs arī pret tuvākajiem. No tā redzams viss kļūdas svarīgums: atņemt sirdij Paša Dieva nolikto, būtiski un loģiski sirdij nepieciešamās nožēlas jūtas, un pūlēties atraisīt  sirdī, pretēji kārtībai, pretēji Dieva noliktajam, tās izjūtas, kurām jāparādās pašām par sevi, pēc attīrīšanās ar nožēlu, taču pilnīgi citā raksturā[27].  Par šo, garīgo, raksturu miesas cilvēks nevar izveidot sev nekādu priekšstatu:  tāpēc, ka priekšstats par izjūtām vienmēr pamatojas uz sirdij jau pazīstamām izjūtām, bet garīgās izjūtas ir pilnībā svešas sirdij, kura pazīst tikai miesiskas un dvēseliskas sajūtas. Tāda sirds par nezin neko par garīgu izjūtu pastāvēšanu.


Visiem zināms, kāda dvēseles nelaime radās jūdu rakstu mācītājiem un farizejiem no viņu nepareizā dvēseles noskaņojuma: viņi tapa ne tikai sveši Dievam, bet kļuva arī par Viņa niknākajiem ienaidniekiem, Dieva slepkavām. Līdzīgai nelaimei tiek pakļauti tie lūgšanas svētcīnītāji, kuri no sava varoņdarba izraidījuši grēku nožēlu un cenšas iekvēlināt sirdī mīlestību pret Dievu,  pūlas sajust saldmi, sajūsmu;  viņi attīsta savu krišanu, padara sevi par svešiem Dievam, stājas saskarsmē ar sātanu, saindējas ar naidu pret Svēto Garu. Šis pievīluma veids ir briesmīgs; tas ir tikpat dvēseli pazudinošs kā pirmais, bet mazāk atklāts, tas reti beidzas ar vājprātību un pašnāvību, taču apņēmīgi samaitā gan prātu, gan sirdi.  Pēc tā stāvokļa, kādā tas noved prātu, Tēvi nosaukuši to par "šķitumu" ("мнение")[28]. Uz šo pievīluma veidu norāda svētais apustulis Pāvils, sacīdams: "Nevienam nav tiesības atņemt jums jūsu balvu, kaut arī tas atrod patiku pazemīgā kalpošanā eņģeļiem un kaut arī tas lepojas ar parādībām, ko viņš redzējis. Tāds bez pamata kļūst iedomīgs savā miesas prātā” (Kol. 2:18).  Šī pievīluma pārņemtais, iedomājas par sevi (мнит о себе), sacerējis "iedomu" (šķitumu - ? "мнение") par sevi, ka viņam ir daudz tikumu un labu īpašību, — pat to, ka viņam bagātīgi ir dotas Svētā Gara dāvanas. Šķitumu veido nepareizas izpratnes un nepareizas sajūtas: šī iemesla dēļ tā pilnībā ir piederīga melu tēva un pārstāvja – velna sfērai. Lūdzējs, cenšoties atvērt sirdī jaunā cilvēka izjūtas, ja viņam nav nekādu iespēju to izdarīt, aizvieto tās ar sevis sacerētām sajūtām, neīstām, kurām pievienoties nekavējas kritušo garu darbība. Atzinis nepareizās izjūtas, gan savas, gan dēmoniskās, par patiesām un svētīgām, viņš iegūst izjūtām atbilstošu izpratni. Sirdij pastāvīgi apgūstot šīs izjūtas, un tām tur pastiprinoties, notiek nepareizās izpratnes barošanās un vairošanās; dabiski, ka no tāda nepareiza varoņdarba veidojas pašapmāns un dēmonisks pievīlums -   "šķitums" ("мнение"). "Škitums nepieļauj, ka viņš atrodas šķituma stāvoklī". ("Мнение не допускает быть мнимому[29]"), — teicis svētais Simeons, Jaunais Teologs. Tas, kuram šķiet, ka viņš ir bezkaislīgs, nekad neattīrīsies no kaislībām; tas, kuram šķiet, ka viņš ir piepildīts ar žēlstību, nekad nesaņems žēlastību;  tas, kuram šķiet, ka viņš ir svēts, nekad nesasniegs svētumu. Vienkāršāk sakot: tas, kurš sev piedēvē garīgas darbības, tikumus, labas īpašības, Dieva žēlastības dāvanas, kurš glaimo sev un iepriecina sevi ar "šķitumu",   ar šo "šķitumu" aizšķērso ieeju sevī gan garīgajām darbībām, gan kristīgiem tikumiem, gan Dievišķajai žēlastībai, un plaši atver durvis grēku slimībām un dēmoniem.  Tajos, kuri saindēti ar "šķitumu", vairs nav spēju uz garīgu sekmju gūšanu, viņi šo spēju iznīcinājuši, pienesot uz melu altāra cilvēka darbības un viņa glābšanas pašus aizmetņus – izpratni par patiesību. Ar šo pievīlumu slimojošajos izpaužas neparasta uzpūtība:  viņi ir it kā apreibuši no sevis, no sava pašapmāna stāvokļa, saskatot tajā svētības stāvokli. Viņi ir piesūcināti, pārpildīti ar iedomību un lepnību, šķizdami pazemīgi tiem, kuri spriež pēc vaiga un nespēj novērtēt pēc augļiem, kā to novēlējis Glābējs (Mt. 7:16; 12:33), vēl jo mazāk pēc garīgajām jūtām, par kurām min Apustulis (Ebr. 5:14). Pravietis Jesaja gleznaini aprakstījis ,,šķituma” pievīluma darbību kritušajā erceņģelī. "Tu – saka pravietis sātanam – gan domāji savā prātā: es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos! Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visuaugstākais! Bet nu tu esi nogāzts mirušo valstībā, visdziļākā bedrē!" (Jes. 14:13 -15).   Ar "šķitumu" saindēto Kungs atmasko šādi: "Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails" (Atkl. 3:17). Kungs aicina pievilto uz nožēlu, piedāvā prikt ne no kāda cita, bet no Paša Kunga, nepieciešamās lietas, no kā sastāv atgriešanās no grēkiem: "Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs".  Pirkšana ir noteikti nepieciešama: bez tās nav glābšanaš. Nav glābšanas bez nožēlas, bet nožēlu no Dieva rokām var saņemt tikai tie, kuri, lai to  saņemtu, pārdos visu savu īpašumu, tas ir, atteiksies no visa, ko viņi nepareizā ceļā ieguvuši ar "šķitumu".

 

Māceklis. Vai tev ir gadījies sastapties ar šī pievīluma veida pārņemtajiem?

 

Starecs. Ar "šķituma" pievīlumu saindētie sastopami ļoti bieži. Ikviens, kuram nav satriektības gars, kurš atzīst, ka viņā ir kas cienījams un kādi nopelni, ikviens, kurš nenovirzoties neturas pie Pareizticīgās Baznīcas mācības, bet par kādu dogmu spriež patvaļīgi, pēc saviem ieskatiem, vai pēc citas ticības mācības, atrodas šajā pievīlumā.  Ar novirzīšanās un stūrgalvības pakāpi nosakāma pievīluma pakāpe.


Cilvēks ir vājš! Mūsos neizbēgami iezogas "šķitums"  kādā no tā veidiem, un, īstenojot mūsu "es", attālina no mums Dieva svētību. Tāpat kā nav – saka svētias Makārijs Lielais – neviena cilvēka, kurš būtu pilnīgi brīvs no lepnības, tāpat arī nav neviena cilvēka, kurš būtu pilnīgi brīvs no smalka pievīluma, saukta par "šķitumu", ietekmes. Tas piemeklēja arī apustuli Pāvilu, un tika ārstēts ar smagiem Dieva pieļāvumiem. "Mēs negribam jūs, brāļi – Apustulis raksta Korintiešiem -  atstāt bez ziņām par mūsu bēdām, kas mums bija Āzijā; tās bija pārāk smagas un gāja pāri mūsu spēkiem, tā ka jau gandrīz vairs necerējām palikt dzīvi. Pēc mūsu pašu domām, bijām jau nāvei lemti, tā ka vairs nepaļāvāmies paši uz sevi, bet uz Dievu, kas uzmodina mirušos" (2.Kor.1:8-9). Šī iemesla dēļ vajag modri vērot sevi, lai nepiedēvētu sev pašam kādu labu darbu, kādu slavējamu īpašību vai īpašu dabisku spēju, par svētības stāvokli, ja cilvēks tajā ievests,  īsāk sakot – lai nepiedēvētu sev kaut ko cienījamu. "Ar ko tu esi pārāks? – vaicā Apustulis -  Kas tad tev ir, ko tu nebūtu  saņēmis" no Dieva? (1.Kor. 4:7).  No Dieva esam saņēmuši gan esību, gam mūžību, gan visas dabiskās īpašības, visas spējas, gan garīgās, gan miesiskās. Mēs esam Dieva parādnieki! Mūsu parāds ir nesamaksājams! No tāda ieskata par sevi pats no sevis veidojas mūsu gara stāvoklis, kas ir pretējs "šķitumam",  stāvoklis, kuru Kungs nosaucis par gara nabadzību, kuru novēlējis mums iegūt, kuru uzteicis (Mt. 5:3). Tā ir liela nelaime – novirzīties no Baznīcas dogmatiskās un tikumiskās mācības, no Svētā Gara mācības ar kaut kādu prātuļošanu!  Tās ir "augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu". Vajag apgāzt un uzveikt tādus prātus, "lai tie ir Kristum paklausīgi" (2.Kоr.10:5).

 

Māceklis. Vai pastāv kāda saikne starp pirmā un otrā veida pievīlumiem?

 

Starecs. Saikne starp šiem diviem pievīluma veidiem noteikti pastāv. Pirmā veida pievīlums vienmēr ir savienots ar otrā veida pievīlumu, ar "šķitumu". Tas, kurš sacer pieviļošus tēlus ar dabiskās iztēles starpniecību, ar sapņainības palīdzību savieno šos tēlus apburošā ainā[30],  pakļauj visu savu būtni šīs gleznas pieviļošajai, varenajai ietekmei, noteikti, nelaimīgās nepieciešamības dēļ viņam šķiet,  ka šī glezna radusies Dieva žēlastības darbības rezultātā, ka sirds sajūtas, ko radījusi glezna, ir žēlastības radītas.


Otra veida pievīlums – "šķitums" - darbojas bez pieviļošu ainu sacerēšanas; tam pietiek ar neīstu žēlastības sajūtu un stāvokļu sacerēšanu, no kuriem rodas nepareiza, ačgārna izpratne par visu garīgo varoņdarbu vispār. Tas, kurš atrodas "šķituma" pievīlumā, iemanto nepareizu viedokli par visu, kas viņam apkārt. Viņš ir piemānīts gan savā iekšienē, gan no ārienes. Pieviltajos ar "šķitumu" spēcīgi darbojas  sapņainība, taču tā darbojas tikai abstraktā jomā. Tā vai nu vispār nenodarbojas, vai reti nodarbojas ar glezniecību attēlojot pasauli, debesu mājokļu un piļu iemītniekus, debesu gaismu un labo smaržu, Kristu, Eņģeļus un Svētos; tā pastāvīgi sacer šķietami garīgus stāvokļus, ciešu draudzību ar Jēzu[31], iekšēju sarunu ar Viņu[32], noslēpumainas atklāsmes[33], balsis, saldmes baudījumus, uz to pamata veido melīgu izpratni par sevi un par kristīgo varoņdarbu, veido vispār  melīgu domu veidu un melīgu sirds noskaņu, noved te apreibuma (apreibis no sevis), te iekaršanas, te sajūsmas stāvoklī. Šīs dažādās sajūtas parādās no smalkas godkāres un saldkaisles darbības: no šīs darbības asinis saņem grēcīgu, pieviļošu kustību, kas tiek pieņemta kā svētīgs baudījums. Bet godkāri un saldkaisli ierosina augstprātība, šī nešķiramā "šķituma" pavadone.   Briesmīga lepnība, līdzīga dēmonu lepnībai, veido valdošo īpašību tajos, kuri iemantojuši sevī vienu un otru pievīlumu. Pirmā pievīluma veida pārņemtos lepnība noved atklātā prāta afekta stāvoklī; otra pievīluma veida pārņemtos tā, arī radot kaitējumu prātam, kas Rakstos nosaukts par prāta samaitātību (2.Tim. 3:8), ir mazāk pamanāma, ietērpjas pazemības, dievbijības, gudrības maskā – tiek atpazīta pēc saviem rūgtajiem augļiem.   Saindēti ar "šķitumu" par savu cienīgumu, īpaši par savu svētumu, viņi ir spējīgi un gatavi uz visādām intrigām, uz visādu liekulību, ļaunumu un apmānu, uz visādām ļaundarībām. Nesamierināmu ienaidu viņi dveš pret patiesības kalpiem, ar traku naidu metas virsū tiem, kad viņi neatzīst pieviltajos to stāvokli, kuru "šķitums" viņiem piedēvē un aklajai pasaulei parāda kā apkaunojošu.

 

Māceklis. Bet pastāv jau arī Dievišķās žēlastības radīti garīgi stāvokļi – stāvoklis, kurā tiek sajusta garīga saldme un prieks, stāvoklis, kurā atklājas kristietības noslēpumi, stāvoklis, kurā sirdī sajūtama Svētā Gara klātbūtne, stāvoklis, kurā Kristus svētcīnītājs top garīgu redzējumu cienīgs?

 

Starecs. Neapšaubāmi, pastāv, taču tikai tajos kristiešos, kuri sasnieguši kristīgo pilnību, un kuri iepriekš ir nožēlas attīrīti un sagatavoti.  Pakāpeniska nožēlas darbība vispār, kas izpaužas visos pazemības veidos, īpaši lūgšanā, kura nāk no gara nabadzības, no raudām, pakāpeniski vājina cilvēkā grēka ietekmi. Tam vajadzīgs ievērojams laiks. Un to patiesiem, labu nodomu piepildīties svētcīnītājiem dod Dieva nodoms, kurš vienmēr ir nomodā par mums. Cīņa ar kaislībām ir neparsti noderīga: tā vairāk par visu noved pie gara nabadzības. Ar mēķi sniegt mums būtisku labumu, mūsu Tiesnesis un Dievs ir ilgi pacietīgs pret mums un nesteidzas "dot tiesu" (Lk. 18:7) mūsu sāncensim -   grēkam. Kad kaislības ļoti vājinās – tas vairāk notiek dzīves beigās[34], tad maz-pamazām sāk parādīties garīgi stāvokļi, kas  bezgalīgi atšķiras no "šķituma" sacerētajiem stāvokļiem. Pirmkārt, dvēseles templī ienāk svētīgās raudas, nomazgā to un izbalina dāvanu saņemšanai, kas seko pēc raudām, kā tas iedibināts garīgajā likumā.  Miesas cilvēks nekādi, nekādā veidā, nevar pat iedomāties garīgos stāvokļus, viņam nevar būt nekādas izpratnes par svētīgajām raudām:  šos stāvokļus var iepazīt tikai pieredzē[35]. Garīgās dāvanas tiek izdalītas ar Dievišķo gudrību, kura uzmana, lai vārdiskais trauks, kuram sevī jāuzņem dāvana, varētu panest dāvanas spēku bez kaitējuma sev. Jaunais vīns saplēš vecos traukus! (Mt. 9:17). Pamanāms, ka tagadējā laikā garīgās dāvanas tiek dotas ar vislielāko mērenību, atbilstoši tam atslābumam, kurš vispār pārņēmis kristietību. (Мt. 9:17). Šīs dāvanas apmierina gandrīz vienīgi glābšanās vajadzības. Pretēji tam, "šķitums" izdaļā savas dāvanas bez mēra pārpilnīgi un ar lielu steigu.


Garīgo stāvokļu kopējā pazīme ir dziļa pazemība un sirdsgudrība, kas savienota ar priekšrokas došanu visiem tuvākajiem, labvēlību,  evaņģēlisku mīlestību pret visiem tuvākajiem, ar tiekšanos uz neizcelšanos, attālināšanos no pasaules. "Šķitumam" tur ir maz vietas, jo pazemība sastāv no atteikšanās no visa sava cienīguma, būtiskas Izpircēja apliecināšanas, visu cerību un atbalsta sakopošanas Viņā, bet "šķitums" piesavinās sev Dieva dotās labās īpašības, un sacer sev neeksistējošas labās īpašības. Tas savietots ar paļāvību uz sevi, ar aukstu, virspusēju Izpircēja apliecināšanu. Dievs tiek godā celts, lai celtu godā sevi – tāpat kā to darīja farizeji (Lk. 18:11). Ar "šķitumu" apsēstie lielāko tiesu ir saldkaisles varā, neraugoties uz to, ka piedēvē sev augstus garīgus stāvokļus, (...); nedaudzi no viņiem atturas no rupjas pakļaušanās saldkaislei – atturas vienīgi tāpēc, ka viņos valda visu grēku grēks – lepnība.

 

Māceklis. Vai no pievīluma, kas tiek saukts par "šķitumu", rodas kādas taustāmas, redzamas, nelaimīgas sekas?

 

Starecs. No šī pievīluma veida radušās visas pazudinošās herēzes, šķelšanās, bezdievība, Dieva zaimošana.  Visnelaimīgākās redzamās tā sekas ir nepareiza, sev un tuvākajiem ļaunu nesoša darbība – ļaunums, kas, neraugoties uz tā skaidro saskatāmību un apjomību, ir maz pamanīts  un maz izprasts.  Ar "šķitumu" saindētos lūgšanas veicējus piemeklē arī nelaimes, kas ir acīmredzamas visiem, taču reti: tāpēc, ka "šķitumsv, ievedot prātu briesmīgos maldos, nenoved to līdz afektam, kā to noved sagrauta iztēle.

 

Valaāmas salā, vientuļā namiņā, dzīvoja shimas mūks Porfīrijs, kuru es arī satapu. Viņš nodarbojās ar lūgšanas varoņdarbu. Kāda veida bija šis varoņdarbs – tieši nezinu. Par tā aplamību var nojaust pēc viņa iemīļotās lasāmvielas: viņš augstu vērtēja rietumu rakstnieka Ķempenes Toma grāmatu par sekošanu Jēzum Kristum un vadījās pēc tās.  Šī grāmata sarakstīta "šķituma" stāvoklī. Porfīrijs reiz, rudens vakarā, apmeklēja starecus skitā, kurš atradās netālu no viņa tuksmeša.  Kad viņš atvadījās no stareciem, viņi to brīdināja, sacīdami: ,,Nedomā iet pa ledu: tas ir tikko uzsalis  un vēl ir ļoti plāns”. Porfīrija tuksnesi no skita atdalīja dziļš Lādogas ezera līcis, kuru vajadzēja apiet. Shimas mūks atbildēja klusā balsī, ar ārēju kautrību: "Esmu jau kļuvis viegls". Un aizgāja.  Pēc kāda laika atskanēja izmisīgs kliedziens. Skita stareci satraukumā izskrēja laukā. Bija tumšs. Ne uzreiz varēja atrast nelaimes vietu, ne uzreiz varēja sameklēt noslīkušo; viņu izvilka jau bez dvēseles.

 

Māceklis. Tu par grāmatu "Sekošana Kristum" saki, ka tā sarakstīta pašapmāna stāvoklī, taču tai ir daudz lasītāju pat pareizticīgās Baznīcas bērnu vidū!

 

Starecs. Tieši šie lasītāji, sajūsmināti par tās vērtīgumu, izsakās pat šo vērtīgumu, nesaprotot to. Krievu tulkotāja priekšvārdā 1834.gada izdevumam, drukātam Maskavā, teikts: "Kāds augsti izglītots vīrs – krievs, pareizticīgais – sacīja: ja kāds vaicātu manu viedokli, tas es drosmīgi tūlīt pēc Svētajiem Rakstiem liktu Ķempenes Toma "Sekošanu Kristum"[36].  Šinī, tik apņēmīgajā, spriedumā tiek dota priekšroka citas ticības rakstniekam, salīdzinājumā ar visiem Pareizticīgās Baznīcas  Svētajiem Tēviem, bet savam viedoklim  tiek dota priekšroka, salīdzinājumā ar uzskatu, ko paudusi  Baznīca, kas svētajos Koncilos atzinusi svēto Tēvu rakstus par Dieva iedvesmotiem, un  novēlējusi tos lasīt visiem saviem bērniem ne tikai kā dvēselei pamācošus, bet arī lemjot Baznīcas jautājumus. Tēvu rakstos glabājas lieli garīgi, kristīgi un tikumiski dārgumi: dogmatiskais un tikumiskais Svētās Baznīcas mantojums. Ir acīmredzami, ka grāmata "Sekošana" novedusi minēto vīru tajā noskaņā, no kuras viņš izteicies tik aplami, tik kļūdaini, tik bēdīgi[37]. Tas ir pašapmāns! Tas ir pievīlums! Tas izveidojies no nepareizas izpratnes; nepareizā izpratne veidojusies no nepareizām sajūtām, kas  aprakstītas grāmatā. Grāmatā mīt un no grāmatas dveš ļaunā gara svaidījums, kas glaimo lasītājiem, dzirdinot viņus ar melu indi, kas saldināta ar izsmalcinātām garšvielām no augstprātības, godkāres un saldkaisles. Grāmata ved savus lasītājus taisni uz saskarsmi ar Dievu, bez iepriekšējas attīrīšanās ar nožēlu, un tāpēc arī rada īpašu atsaucību kaislību pilnos cilvēkos, kuri nepazīst nožēlas ceļu, kuri nav pasargāti no pašapmāna un pievīluma, kuri nav mācīti pareizai dzīvei ar Pareizticīgās Baznīcas svēto Tēvu mācību.  Grāmata rada spēcīgu ietekmi uz asinīm un nerviem, sakairina tos, un tāpēc tā ļoti patīk cilvēkiem, kas pakļauti jutekliskumam;   grāmatu var baudīt, neatsakoties no rupjām jutekliskuma  baudām. Augstprātību, smalku saldkaisli un godkāri grāmata pasniedz kā Dieva žēlastības darbību. Apostījuši savu netiklību tās smalkajā darbībā, miesas cilvēki sasniedz sajūsmu no baudas, no apreibuma, kas tiek panākts bez grūtībām, bez sevis aizliegšanas, bez nožēlas, bez "miesas krustā sišanas ar tās kaislībām un iekārēm" (Gal. 5:24), ar krišanas stāvokļa lološanu.  Sava akluma un lepnības vadīti, viņi līksmi pāriet no dzīvnieciskas mīlas gultas uz vēl noziedzīgākas mīlas gultu, mīlas, kas valda kritušo garu netiklības mājoklī. Kāda persona, kura pēc šīs pasaules stāvokļa piederēja augstākajai un izglītotākajai sabiedrībai, un ārēji – Pareizticīgajai Baznīcai, sekojošā veidā izteicās par kādu nomirušu luterānieti, kuru viņa uzskatīja par svētu: "Viņa kaislīgi mīlēja Dievu; viņa domāja tikai par Dievu; viņa redzēja tikai Dievu; viņa lasīja tikai Evaņģēliju un "Sekošanu", kas ir otrs Evaņģēlijs"[38].  Šie vārdi izsaka tieši to stāvokli, kādā tiek novesti "Sekošanas" lasītāji un cienītāji. – Pēc būtības identisks šai frāzei ir pazīstamās franču rakstnieces, de - Seviņjē kundzes, izteikums par slaveno franču dzejnieku, Rasinu vecāko. "Viņš mīl Dievu" – De Seviņjē kundze atļāvās izsacīties - "tāpat kā agrāk mīlēja savas mīļākās"[39].  Pazīstamais kritiķis La Garps, kurš vispirms bija bezdievis, bet pēc tam pievērsās nepareizi izprastai un izkropļotai kristietībai, atbalstot   Seviņjē kundzes izteikumu, sacīja: "Sirds, ar kuru mīl Radītāju un radību, ir viena, lai arī sekas tikpat lielā mērā atšķiras savā starpā, cik atšķirīgi ir priekšmeti"[40].  Rasins pārgāja no izvirtības uz pievīlumu, ko sauc par "šķitumu". Šis pievīlums visā savā atklātībā izpaužas divās pēdējās dzejnieka traģēdijās: "Esterē" un "Atālijā".  Cēlās kristīgās domas un Rasina sajūtas atrada sev plašu vietu Mūzu un Apollona templī[41], teātrī izsauca sajūsmu un aplausus. "Atālijav, kas atzīta par Rasina augstāko sasniegumu, tika nospēlēta četrdesmit reizes no vietas. Šīs traģēdijas gars ir tāds pats kā "Sekošanai".

 

Mēs ticam, ka cilvēka sirdī mīt dzīvnieciska iekāre, ko tajā ienesusi krišana, kas atrodas savstarpējās attiecībās ar kritušo garu iekāri; mēs ticam,  ka sirdī mīt arī garīga vēlme, ar kuru mēs esam radīti, ar kuru dabiski un pareizi tiek mīlēts Dievs un tuvākais, kura atrodas harmonijā[42] ar svēto Eņģeļu vēlmi.  Lai iemīlētu Dievu un tuvāko Dievā, nepieciešams attīrīties no dzīvnieciskās iekāres. Attīrīšanu veic Svētais Gars cilvēkā, kurš ar savu dzīvi pauž gribu attīrīties. Par sirdi arī tikumiskajā nozīmē tiek saukta vēlme un citi dvēseles spēki, nevis ķermeņa orgāns – sirds. Spēki ir sakoncentrēti šajā orgānā – un vispārējā lietošana tos pārnesusi no orgāna uz spēku sakopojumu.


Pretēji miesas cilvēku sajūtām, garīgi vīri, sajutuši ļaunuma smaku, kas izliekas par labo, momentā sajūt riebumu pret grāmatu, kas no sevis izdala šo smaku. Starecam Jesajam – inokam, kurš dzīvoja savu klusētāja dzīvi Ņikifora Tuksnesī[43], un bija guvis sekmes prāta lūgšanā (в умной молитве) un bija tapis žēlastības mirdzuma cienīgs, nolasīja fragmentu no "Sekošanas". Starecs tūdaļ izjuta grāmatas nozīmi. Viņš iesmējās un iesaucās: "O! Tas sarakstīts no šķituma stāvokļa! Te nav nekā patiesa! Te viss ir izdomāts! Kā Toms bija iedomājies garīgos stāvokļus un kā viņš sprieda par tiem, nepazīstot tos pieredzē, tā arī aprakstīja tos".  Pievīlums kā nelaime rāda bēdīgu ainu; kā muļķība tas ir smieklīgs. Ar savu stingro dzīvi pazīstamais Kirila-Novoezerskas klostera[44] arhimandrīts Teofans, kurš sirds vienkāršībā nodarbojās gandrīz vienīgi ar miesas varoņdarbu, un ar dvēseles varoņdarbu būdams visai mēreni pazīstams,  cilvēkiem, kuri lūdza viņam padomu un padevās viņa vadībai, vispirms piedāvāja lasīšanai grāmatu "Sekošana Kristum";  dažus gadus pirms savas nāves viņš sāka aizliegt tās lasīšanu, svētā vienkāršībā sacīdams: "agrāk es šo grāmatu atzinu par dvēseli glābjošu, bet Dievs man atklāja, ka tā ir dvēselei kaitīga". Tāds pats viedoklis par "Sekošanu" bija darbīgajā mūku dzīvē pieredzējušajam, pazīstamajam shimas priestermūkam Leonīdam, kurš aizsāka tikumisko labiekārtošanu Optinas tuksnesī[45]. Visus minētos svētcīnītājus es pazinu personīgi. – Kāds Pareizticības garā audzināts muižnieks, kurš mazliet pazina t.s. lielo pasauli, tas ir, augstāko sabiedrības slāni, reiz ieraudzīja savas meitas rokās grāmatu "Sekošana Kristum".  Viņš aizliedza viņai to lasīt, sacīdams: "Es negribu, lai tu sekotu modei un koķetētu Dieva priekšā". Vispareizākais grāmatas vērtējums.

 

Māceklis. Vai ir vēl kādi pievīluma veidi?

 

Starecs. Visi atsevišķie pašapmāna un dēmoniskā apmāna veidi attiecas uz diviem galvenajiem iepriekš minētajiem veidiem, un rodas vai nu no nepareizas prāta darbības, vai no nepareizas sirds darbības.   Īpaši plaša ir "šķituma" ("мнениe") darbība. Ne bez pamata uz pašapmāna un pievīluma stāvokli attiecina to inoku dvēseles stāvokli, kuri, noraidījuši vingrināšanos Jēzus lūgšanā un vispār iekšējo lūgšanu (умное делание), apmierinās tikai ar ārējo lūgšanu, tas ir, neiztrūkstošu piedalīšanos baznīcas dievkalpojumos un neiztrūkstošu celles nolikuma pildīšanu, kas satāv no psalmu un lūgšanu lasīšanas ar lūpām un skaļi. Viņi nevar izvairīties no "šķituma", kā to paskaidro minētais starecs Vasīlijs priekšvārdā svētā Gregora Sinaīta grāmatai, atsaucoties galvenokārt uz sirdsskaidro – šī Gregora un Simeona, Jaunā Teologa -  rakstiem.  Pazīme tam, ka iezadzies "šķitums", svētcīnītājos izpaužas tā, ka viņi domā, ka vada uzmanīgu dzīvu, bieži aiz lepnības nicina citus, runā sliktu par viņiem, uzskata sevi par cienīgiem būt par ganiem un vadītājiem, līdzinoties aklajam, kurš ņemas rādīt ceļu citiem aklajiem[46]. Lūgšana ar lūpām un balsī nes augļus tad, ja tā savienota ar uzmanību, kas sastopams visai reti, jo uzmanību apgūstam, pārsvarā vingrinoties Jēzus lūgšanā[47].

 

 

1 Начало 3-го Слова преподобного Симеона, Нового Богослова. Издание Оптиной Пустыни 1852 года.
2 Начало 3-го Слова.
3 Цитата из преподобного Симеона, Нового Богослова, в Слове Никифора Монашествующего. Добротолюбие, ч. 2. — Преподобный Макарий Великий. Слово 7, гл. 2.
4 В подлиннике сказано: "аще кто мечтает высокая со мнением доспети". Здесь употреблено объяснительное выражение, чтоб отчетливее показать значение слова мнение.
5 Лествица. Слово 7-е.
6 О первом образе внимания и молитве. Добротолюбие, ч. 1.
7 Вышеприведенная статья.
8 Четьи-Минеи. Ноября в 23 день.
9 Патерик Печерский.
10 Вышеприведенная статья.
11 Добротолюбие, ч. 1. О прелести и проч.
12 Оборот речи, употребляемый жителями Петербурга.
13 Святой Исаак Сирский. Слово 55.
14 Преподобный Симеон, Новый Богослов. Слово о Вере. Добротолюбие, ч. 1.
15 Орловской епархии.
16 Курской епархии.
17 Лествица. Слово 28, гл. 17.
18 Слово о мнящихся от дел оправдитися, гл. 34, Добротолюбие, ч. 1.
19 Лествица. Слово 4, гл. 82, 83. Преподобный Варсанофий Великий. Ответ 275. Житие и наставления преподобного Аполлоса. Патерик Алфавитный.
20 О третьем образе молитвы. Добротолюбие, ч. 1.
21 Житие преподобного Григория Синаита. Добротолюбие, ч. 1.
22 Предисловие к Преданию или Уставу Скитскому.
23 Отрывок письма старца Паисия к старцу Феодосию. Писания Паисия. Издание Оптиной Пустыни.
24 Святой Исаак Сирский. Слово 36.
25 Собеседование преподобного Максима с преподобным Григорием Синаитом.
26 Слово 6 о любви, гл. 16.
27 Святой Исаак Сирский. Слово 55.
28 Преподобный Григорий Синаит. Сл. 108, 128. Добротолюбие, ч. 1. Святой Иоанн Карпафийский, гл. 49. Добротолюбие, ч. 4.
29 Слово IV, в конце; также Слово 3.
30 Фантазии.
31 Подражание Фомы Кемпийского, книга 2, гл. 8.
32 Подражание Фомы Кемпийского книга 3, гл. 1.
33 Подражание, книга 3. гл. 3.
34 Житие Феофила, Пимена болезненного, Иоанна Многострадального. Патерик Печерский.
35 Святой Исаак Сирский. Слово 55.
36 Стран. XXXVII.
37 "Sekošanu", kad tā sākotnēji parādījās, nosodīja pat pati Latīņu Baznīca, un to vajāja Inkvizīcija. Vajāšana vēlāk tika pārtraukta, un to nomainīja aizbildniecība - kad tika ievērots, ka grāmata kalpo par labu propagandas ieroci tādu cilvēku vidū, kuri zaudējuši  patiesu kristietības izpratni un saglabājuši pret to virspusēju attieksmi.  Ar pāvesta propagandas vārdu tiek saprasta tās izpratnes par pāvestu izplatīšana, kuru Pāvests vēlas iedvest cilvēcei par sevi, tas ir, izpratni par augstāko, patvaldošo, neierobežoto Pāvesta varu pār pasauli. Turēdama šo mērķi savā priekšā, propaganda pievērš maz uzmanības tās mācības kvalitātei, ko tā pasniedz, tai der viss, kas sekmē mērķa sasniegšanu – pat ticība Kristum, nepametot ticību elkiem.
38 Восторженное изречение произнесено на французском языке, столько способном для сцены: “Elle aimait Dieu avec passion; elle ne pensait qu’а Dieu; elle ne voyait que Dieu; elle ne lisait que l’Evangile et l’Imitation qui est un second Evangile”.
39 “Il aime Dieu, comme il aimait ses maitresses”.
40 “C’est avec le meme coeur, qu’on aime le Createur, ou la creature, quoique les effets soient aussi differents, que les objets”.
41 Mūzas un Apollons – seno pagānu, grieķu un romiešu, dievības; šiem dēmoniem pagāni piedēvēja aizbildniecību pār daiļmākslām.
42 В созвучии, в согласии.
43 Олонецкой или Петрозаводской Епархии.
44 Новгородской Епархии.
45 Калужской Епархии.
46 О втором образе внимания и молитвы. Добротолюбие, ч. 1.
47 Предисловие схимонаха Василия.

 

Аскетические опыты
Том 1
Глава 27

 

© 2009 - 2017 BIBLOS